Pēc desmit dienām Parīzes universitāte beidzot atsūtīja savu spriedumu „Divpadsmit punktu" lietā. Tā bija atzinusi, ka ir pierādīta Žannas vaina visos apsūdzības punktos: viņai vajadzēja atsaukt savus maldus un tos atklāti nožēlot, vai arī tapt nodotai taisnajam pasaulīgās varas sodam.
Universitātes spriedums šķita jau iepriekš izlemts, iekām vēl nebija saņemta apsūdzība; tomēr tas prasīja laiku no piektā līdz astoņpadsmitajam maijam, lidz beidzot to sastādīja. Manuprāt, lielākās grūtības bija tieši ar šādiem diviem punktiem:
1. Kādi ļaunie gari mājojuši Žannas Balsīs?
2. Vai viņas svētie runājuši tikai franciski?
Universitāte, proti, jau iepriekš bija izlēmusi, ka Žannas Balsis katrā ziņā ir ļaunie gari, tikai vajadzēja pierādīt, un to arī izdarīja. Universitāte pat bija izdibinājusi, kas ir šie ļaunie gari, un tie arī bija minēti spriedumā: Bēliāls, Sātans un Behemots. Man arvien tas šķitis apšaubāms, tam nebūt nevarēja ļauties noticēt. Savā prātā es domāju: ja jau universitāte zina, ka bijuši tieši minētie ļaunie gari, tad arī vajadzēja pateikt, kā viņai tas zināms, nevis apmierināties ar vienkāršu apgalvojumu, ja jau Žannai prasīja paskaidrot, kā viņa zinot, ka tie neesot bijuši ļaunie gari. Vai tā nebūtu pareizā loģika? Universitātes viedoklis, manuprāt, bija visai vāji pamatots, un es jums paskaidrošu, kādēļ tā domāju. Tās spriedumā bija teikts, ka Žannas eņģeli patiesībā bijuši velni eņģeļu izskatā, un mēs visi zinām, ka velni mēdz būt arī eņģeļu izskatā; tiktāl universitātes viedoklim bija drošs pamats; bet jūs paši sapratīsiet, ka tūliņ rodas pretruna, tiklīdz universitāte apgalvo, ka viņai arī zināms, kas tieši bijuši šie gari, tai pašā laikā negribot piešķirt šo iespēju kādam citam, kam tikpat gudra un gaiša galva, kā labākajiem universitātes zinātniekiem.
Universitātes doktoriem, lai skaidri zinātu, vajadzēja garus redzēt; un, ja noraidīja Žannas viedokli, tad tikpat pamatoti varēja noraidīt arī viņu pašu viedokli, jo tam nebūt nebija ticamāka pierādījuma.
Runājot par otro punktu, kas, manuprāt, bija aizkavējis universitātes spriedumu, es pie tā sīkāk nepakavēšos un atzīmēšu to tikai īsumā. Universitāte bija nolēmusi, ka Žanna zaimojusi ticību, teikdama, ka viņas svētie runājuši franču valodā, bet ne angliski, un arī savā politiskajā pārliecībā bijuši franču pusē. Manuprāt, teoloģijas doktoriem visgrūtāk nācās atrisināt šo uzdevumu; viņi bija nolēmuši, ka trīs balsis bijušas Sātans, bet divas pārējās — velni; taču viņi bija ari nolēmuši, ka šīs balsis nebūt neesot bijušas franču pusē — līdz ar to loģiski bija atzīta to piederība angļu pusei; un, ja nu tās bija angļu pusē, tad taču tām vajadzēja būt eņģeļiem, nevis velniem. Citādi viss neganti sarežģītos. Universitāte, redzat, būdama augsti mācītu zinātnieku kopa, taču nevarēja būt neloģiska savā spriedumā, ja vien gribēja saglabāt savu reputāciju; un tā nu, domājams, tā bija dienām ilgi mēģinājusi rast kādu saprātīgu pierādījumu, ka pirmajā punktā šīs Balsis varētu būt velni, bet desmitajā punktā — eņģeli. Tikai, lai nu būtu kā būdams, universitātei beidzot bija jāatmet visam ar roku. Tai nekā nebija izdevies saprātot, un tā līdz šai baltai dienai universitātes sprieduma pirmajā punktā atrodam velnus, bet desmitajā — eņģeļus; un nav ne mazākā norādījuma, kā saskaņot šīs divas pretrunas.
Sūtņi atveda šo spriedumu uz Ruānu un līdz ar to arī vēstuli Košonam, kurā viņš bija lieliski uzslavēts. Universitāte viņam izteica savu atzinību, ka viņš ar tādu centību tirdījis šo jaunavu, „kuras inde saindējusi visu Rietumu ticīgos", un atalgojuma vietā viņam solīja „mūžīgas slavas vainagojumu debesu valstībā". Tikai to vienīgo! — mūžīgu slavu debesu valstībā; tā bija izdevusi parādzīmi bez galvojuma; un ne vārda nebija minējusi par Ruānas virsbīskapiju, kuras dēl Košons bija pazudinājis savu dvēseli. Mūžīgas slavas vainagojums debesu valstībā; tas viņam skanēja kā izsmiekls, un tā dēl viņš bija tik smagi pūlējies. Ko viņš darītu debesīs? Tur viņam pat nebūtu neviena pazīstama.
Deviņpadsmitajā maijā tiesa sapulcējās piecdesmit tiesnešu sastāvā virsbīskapa pilī, lai no jauna izlemtu Žannas likteni. Tikai nedaudzi viņu gribēja nodot pasaulīgās varas sodam, bet pārējie prasīja, lai viņu vispirms vēl „žēlīgi iespaidojot".
Tie paši tiesneši sanāca pilī arī divdesmit trešajā maijā, un Žannu atveda tiesas priekšā. Pjērs Moriss, Ruānas kano- nikis, teica uzrunu, aicinādams viņu glābt dzīvību un dvēseli, atsaucot savus maldus un pakļaujoties baznīcas gribai.
Beigās viņš stingri piedraudēja: ja viņa palikšot pie sava, tad droši pazudināšot savu dvēseli un, iespējams, pazudināšot ari miesu. Bet Žanna nebija pierunājama. Viņa teica:
„Ja arī es būtu jau notiesāta un mani vestu uz sārta, un bendes gaidītu, lai to iekur, vēl vairāk — ja es jau būtu uz sārta, tad tomēr paliktu pie saviem vārdiem, ko jau esmu teikusi iepriekšējās tiesas sēdēs; es tos neatsauktu līdz pašam beidzamajam elpas vilcienam."
Brīdi valdīja dziļš klusums. Man sirds pagura baigā nojautā. Tad Košons drūmi un svinīgi jautāja Pjēram Morisam: „Vai jums ir vēl kas sakāms?" Baznīckungs zemu paklanījās un atbildēja: „Tas bija viss, kas man sakāms." „Apsūdzētā, vai tev ir kas iebilstams?" „Nē, man nekas vairs nav sakāms." „Tad sēde ir slēgta. Rīt pasludinās spriedumu. Aizvediet apsūdzēto."
Viņa, šķiet, aizgāja dižena. Bet skaidri nezinu; man acis bija pilnas asaru, un es lāgā neredzēju.
Rīt — divdesmit ceturtajā maijā! Tieši gadu pēc tam, kad redzēju viņu traucam pāri klajumam savu karapulku priekšgalā, saulē spoži spogojot viņas bruņucepurei, sudrabotajam mētelim plandot vējā, viņas baltajam spalvu pušķim plīvojot un šķēpam rādot ceļu; redzēju trīs reizes pēc kārtas ar joni uzbrūkam burgundiešu nometnei un beidzot to arī ieņemam; redzēju viņu tālāk traucamies tieši virsū hercoga palīgspēkiem; redzēju joņojam viņas karagaitu beidzamajā uzbrukumā. Un nu atkal bija pienākusi šī liktenīgā diena — un kas gan bija gaidāms!