Žannu atzina par vainīgu bezdievībā, burvestībā un visos citos briesmīgajos noziegumos, kas bija uzskaitīti „Divpadsmit punktos", un viņas dzīvība beidzot bija Košona varā. Viņš beidzot varēja vest viņu uz sārta. Bet vai domājat, ka viņa darbs jau bija galā? Vai viņš bija apmierināts? Tad jūs maldāties. Kāda gan būtu nozīme viņa virsbīskapijai, ja tauta savā prātā domātu, ka savtīgo baznīckungu banda, gļēvi vergodama angļu varai, nepatiesi notiesājusi un sadedzinājusi uz sārta Žannu d'Arku, Francijas Glābēju? Tas tikai viņu paceltu svētas mocekles godā. Tad viņas miesa gan būtu sadedzināta, bet gars celtos vēl tūkstoškārt dižāks un varenāks, satriektu angļu varu Francijā un līdz ar to pazudinātu Košonu. Nē, uzvara vēl nebija gluži pilnīga. Vajadzēja redza- māk parādīt Žannas vainu, lai arī tauta būtu apmierināta. Bet kā to izdarīt? Tikai viens vienīgs varēja sniegt šādu pierādījumu — un tā bija pati Žanna d'Arka. Viņai vajadzēja pašai sevi notiesāt, turklāt vēl visas tautas priekšā — vai vismaz vajadzēja likties, ka viņa to dara.
Kā to visu panākt? Nedēļas jau bija pagājušas, mēģinot viņu kaut kā pieveikt — un visas pūles beigu beigās izrādījušās veltīgas; kā lai viņu tagad izdodas pārliecināt? Viņai jau tika draudēts ar mokām un arī ar sārtu; kas vēl bija palicis? Viņu galīgi novārdzināt un tad novest pie iekurta sārta! Lūk, kas vēl bija atlicis.
Tā bija visai veikla doma. Galu galā viņa bija tikai vāja, nevarīga meitene, kurai piemita visas meitenīgās vājības.
Jā, tiešām veikla doma. Viņa pati bija teikusi, ka lielās mokās viņai varētu uz moku sola arī uztiept nepatiesību. Šos viņas vārdus bija vērts atcerēties, un tos arī atcerējās.
Turklāt viņi bija atcerējušies arī citu viņas norādījumu; tiklīdz viņu beigšot mocīt, viņa tūliņ atsaukšot viņai uztieptos vārdus. Arī to viņi nebija aizmirsuši.
Viņa, kā redzat, bija pati viņus pamācījusi, kā rīkoties. Vispirms viņu vajadzēja galīgi novārdzināt, bet tad iebiedēt ar sārtu. Un, kamēr viņa vēl būtu baiļu varā, dabūt viņas parakstu uz apsūdzības raksta.
Bet viņa varēja ari prasīt, lai viņai nolasa, kas rakstīts dokumentā. Viņi nedrīkstētu noraidīt šo lūgumu, ja viss notiktu atklāti. Bet ja nu pa to laiku, kamēr lasīs apsūdzības rakstu, viņa atkal atgūst drosmi? Tad taču viņa atteiktos to parakstīt. Labi, ari šo grūtību var apiet. Viņi taču varēja nolasīt kaut ko tādu, kam nebūtu nekādas īpašas nozīmes, un tad viņai slepus dot parakstīt īsto dokumentu.
Bija tikai vēl viens sarežģījums. Ja viņa ar savu parakstu pilnīgi atsauks savus maldus, tad taču viņa nebūs sodāma ar nāvi. Viņu varēs turēt baznīcas cietumā, bet vairs nevarēs nobendēt. Ar to nekas nebūtu panākts; angli vēlējās vienīgi viņas nāvi. Dzīva būdama, viņa radīja mūžīgas briesmas, vienalga, vai bija cietumā vai arī brīvībā. Un, starp citu, viņa jau divas reizes bija bēgusi, kaut arī nekur nebija tikusi.
Bet arī šo grūtību varēja apiet. Košons ar kādu solījumu varēja panākt to, ka viņa atsacītos turpmāk valkāt vīrieša apģērbu. Viņš vēlāk lauztu savu solījumu, un viņai negribot nāktos pārkāpt arī savu. Ar to viņa pelnītu nāvi uz sārta, un tad jau sārts būtu sakurts.
Tā nu viss bija lieliski sagudrots; vajadzēja tikai rīkoties nodomātajā secībā, savlaicīgi tos izmantojot turpmākajā lietas gaitā, un uzvara jau bija iepriekš nodrošināta. Varēja jau iepriekš paredzēt zināmo dienu, kad nodevīgi pievilto meiteni, kas bija pats nevainības iemiesojums, vedīs uz viņai sakurto sārtu.
Turklāt arī laiks bija visai izdevīgs. Žannas gars vēl nebija nomākts, viņas lieliskais prāts darbojās kā agrāk; bet viņas miesa beidzamajās desmit dienās bija galīgi sabrukusi; un stiprs gars var būt tikai veselā miesā, kas tam sniedz atbalstu.
Pasaulei tagad zināms, kas toreiz Košonam bija padomā, proti, tas, ko jau īsumā te aprādīju; bet tai laikā neviens to nenojauta. Kā tagad zināms, noslēpums nebija pat uzticēts
Vorvikam un citiem angļu augstmaņiem, izņemot pašu augstāko varasvīru, kāds bija Vinčesteras kardināls; un arī no frančiem vienīgie, kas to zināja, bijuši Luazelērs un Bopērs. Un lāgiem man pat rodas šaubas, vai tikai Luazelēram un Bopēram viss bija zināms jau pašā sākumā. Lai nu botu kā būdams, ja vispār kādam bija kas zināms, tad katrā ziņā to zināja Luazelērs ar Bopēru.
Parasti notiesātajai naktī pirms soda liek pilnīgu mieru un ļauj atpūsties, bet nabaga Žannai, kā toreiz dzirdēja, bijusi liegta arī šī beidzamā žēlastība. Pie viņas slepus ieradies Luazelērs un, uzdodamies par priesteri, draugu, slepenu Francijas piekritēju un Anglijas pretinieku, vairākas stundas mēģinājis viņu pierunāt, lai taču darot „vienīgi pareizo" un ticīgi klausot baznīcai: tad viņu tūliņ atbrīvošot no angļu varas un pārvedīšot uz baznīcas cietumu, kur būšot labāki apstākļi un viņu apsargāšot sievietes. Viņš labi zināja vārīgo vietu, kur viņai piekļūt. Viņš zināja, cik viņai pretīgi rupjie un izlaidīgie angļu cietumsargi; viņš zināja, ka viņas Balsis devušas neskaidru cerību, ka viņai izdosies izbēgt, vai arī kāds nāks palīgā, vai citādi viņu atbrīvos, un tad viņa atkal varēs steigties palīgā Francijai un ar uzvaru pabeigt to lielo darbu, kas viņai veicams Debesu uzdevumā. Turklāt, ja tonakt izdotos viņai laupīt miegu un atpūtu un viņu vēl vairāk nogurdinātu, tad otrajā rītā arī viņas prātu māktu gurdums un viņa būtu vieglāk pārliecināma, iebiedējama un apmulsināma; tad viņa akli iekristu slazdos un lamatās, ko citkārt būtu viegli nojautusi ar savu parasto tālredzību.
Lieki būtu vēl aizrādīt, ka arī man tonakt nebija ne miera, ne atpūtas. Un tāpat Noēlam. Vakara tumsā mēs abi aizgājām līdz pilsētas galvenajiem vārtiem, slepeni lolodami cerību, ka varbūt piepildīsies neskaidrais Žannas pareģojums un beidzamajā brīdī nāks negaidīta palīdzība, kas viņu paglābs ar varu. Visur jau zināja jauno vēsti, ka Žanna d'Arka beidzot notiesāta un rīt viņu dzīvu sadedzinās uz sārta; un tā ļaudis bariem plūda uz pilsētu, un dalu no tiem aizturēja kareivji — tādus, kam bija apšaubāmi papīri vai nemaz nebija personas apliecības. Mēs uzmanīgi raudzījāmies aizturētajos, bet nekas neliecināja, ka tie būtu pārģērbti mūsu citkārtēji kara- biedri, un katrā ziņā viņu vidū nebija neviena pazīstama. Un, kad beigās aizslēdza vārtus, mēs skumji devāmies mājās, un mūsu bēdas bija tik milzīgas, ka tās nevarētu ne aprakstīt, ne arī vārdos izteikt.
Ielās drūzmējās satraukti laužu bari. Bija grūti tikt cauri pūlim. Ap pusnakti, bez īpaša nodoma klaiņodami pa pilsētu, nonācām skaistās Sentuānas baznīcas tuvumā, un tur bija milzīga rosība. Laukums bija pilns laužu, visur redzēja lāpas; un sardzes atbrīvotajā ejā ieraudzījām strādniekus, kas nesa dēlus un kokus un ar tiem pazuda kapsētas vārtos. Mēs jautājām, ko gan te gatavo; un mums atbildēja:
„Cel soda vietu un krauj sārtu. Vai tad jūs nezināt, ka rīt te dedzinās franču raganu?"
Tad mēs aizgājām. Mums vairs nebija spēka tur ilgāk palikt.
Rītam austot, jau atkal bijām pie pilsētas vārtiem; bet šoreiz, gan fiziski, gan garīgi izmocīti, lolojām jaunas cerības, kas gandrīz izvērtās par drošu pārliecību. Mēs bijām dzirdējuši baumas, ka pilsētā ieradīsies arī Žimjēžas klostera priekšnieks ar visiem saviem mūkiem, lai noskatītos Žannas beidzamajā gājienā. Paši neprātīgi to vēlēdamies, mēs savā iztēlē saskatījām šajos deviņsimt mūkos Žannas vecos kara- biedrus, un viņu priekšnieks mums šķita Lagīrs vai Orleānas bastards, un nu mēs vērīgi sekojām, kā tie cits pēc cita ienāca pilsētā, ļaudīm godbijībā ceļu pašķirot un cepures noņemot, un mūsu sirdis pukstēja straujāk, bet acīs sariesās prieka, lepnuma un laimes asaras; un mēs arī mēģinājām saskatīt zem viņu kapucēm pazīstamas sejas un bijām ik mirkli gatavi, ja vien pazītu kādu vecu karabiedru, dot zīmi, ka esam Žannas draugi un ik brīdi gatavi viņas dēl cīnīties un likt ķīlā savu dzīvību. Cik mēs bijām neprātīgi; bet mēs bijām jauni, un jūs paši zināt, ka jaunībā visam viegli rodas ticība un paļāvība.