Līdz ar rītu biju savā vietā, uz paaugstinājuma, kas bija celts pie Sentuānas baznīcas, apmēram cilvēka augstumā. Turpat bija novietojies pulks baznīckungu, dižpilsoņi un mācīti tiesasvīri. Blakus šim paaugstinājumam, mazliet atstatu, bija otrs, plašāks paaugstinājums, ar glītu nojumi, kas to sargāja pret sauli un lietu, un ar bagātīgu segu rotājumu; uz tā bija sagatavoti ērti sēdekli, un divi no tiem augstāki un greznāki par citiem. Vienā sēdēja Anglijas karaļnama princis, Viņa Eminence Vinčesteras kardināls; bet otrā Košons, Bovē bīskaps. Pārējos bija trīs bīskapi, inkvizitors, astoņi klosteru priekšnieki un sešdesmit divi mūki un tiesasvīri, kas bija piedalījušies beidzamajās tiesas sēdēs.
Divdesmit soju tālāk, priekšā bija celts cits paaugstinājums — kāpņu veidā krautu akmeņu grēda. Uz tās pacēlās drausmīgais kauna stabs, kam apkārt bija sakrauti žagaru saišķi un malka. Akmeņgrēdas piekājē stāvēja trīs vīri sarkanā apģērbā, bende ar saviem palīgiem. Pie viņu kājām kvēloja nokaitētu ogļu kaudzīte; pāris pēdu tālāk bija sakrauta vēl lielāka malkas un žagaru grēda, kas sniedzās labam vīram līdz pleciem, un tur bija, mazākais, seši vezumi kurināmā. Padomājiet tikai. Mēs, šķiet, esam tik vārīgi, tik viegli iznīcināmi; un tomēr vieglāk pārvērst pelnos akmens tēlu, nekā cilvēka miesu un ķermeni.
Ieraugot soda vietu, man sirds smeldza aiz sāpēm; un tomēr varēju vairīties, cik gribēju, bet acu skatiens kā piekalts vērsās pie sārta — tik loti mūs saista viss briesmīgais un baigais.
Soda vietai apkārt rindās stāvēja angļu kareivju sardze, kas turējās cieši blakus cits pie cita staltā karavīru stājā, un tie izskatījās vareni savos spožajos tērauda bruņutērpos, bet aiz viņiem tālumā viļņoja milzīga laužu jūra; un, ciktāl vien skatiens sniedzās, nebija neviena loga, neviena jumta, kur nedrūzmētos neskaitāmi skatītāji.
Bet nedzirdēja ne mazākā troksnīša, neviens pat nepakustējās; visa pasaule šķita aizturējusi elpu un grima mēmā, svinīgā klusumā, ko vēl vairāk izcēla baiga puskrēsla, jo debesis bija apmākušās ar svina pelēkiem negaisa mākoņiem, kas gūlās tieši virs skatītāju galvām; bet tālumā pie apvāršņa plaiksnījās bāli zibeni, un lāgiem dzirdēja dobjus pērkona grāvienus.
Beidzot klusumu pārtrauca īsi, neskaidri, skarbi pavēļu saucieni, kas atskanēja aiz baznīcas laukuma; tad redzēju ļaužu jūru pašķiramies, un soda vietai vienmērīgā solī tuvojās kareivju pulciņš. Uz brīdi man sirds vai apstājās pukstēt. Vai tas nav Lagīrs ar saviem velna puišiem? Tomēr nē — tā nav viņu gaita. Nē, tā ir gūstekne un viņas pavadoņi: tā ir Žanna d'Arka, kam seko viņas sargi; un man atkal sirds pagura bēdās. Viņa nāca gluži nevarīga, tikai ar mokām soļodama; viņu vēl vairāk gribēja nogurdināt. Tālu nebija ko iet — tikai nepilni simts jardi — kaut ceļš bija īss, tomēr smagi veikt tādam, kas mēnešiem ilgi gulējis, važās kalts, un kam kājas vairs lāgā neklausīja ejot. Turklāt Žanna jau veselu gadu bija pavadījusi drēgnā cietumā, bet tagad viņai lika soļot tveicīgā vasaras karstumā. Tiklīdz viņa, nespēkā ļimdama, parādījās vārtos, pie viņas piesteidzās neģēlis Luazelērs un ņēmās kaut ko čukstēt ausī. Vēlāk uzzinājām, ka tas bija viņu rīta pusē atkal apmeklējis cietumā un galīgi nomocījis ar saviem padomiem un viltus solījumiem, bet tagad to pašu atkārtoja pie vārtiem, cenzdamies viņu pierunāt, lai taču viņu paklausot, tad vēl būšot labi: viņu atbrīvošot no nīstā angļu gūsta un uzņemšot baznīcas klēpī, kas viņu ņemšot savā varenajā aizsardzībā. Tas nu bija īsts neģēlis, kam sirds vietā nedzīvs akmens!
Kad Žannu nosēdināja uz paaugstinājuma, viņa aizvēra acis un aiz nevarības ļāva nošļukt važām; tā viņa tur sēdēja, salikusi rokas klēpī, un milzīgā vienaldzībā vēlējās tikai atpūsties un uz brīdi gūt mieru. Tagad viņa atkal bija gluži bāla, un viņas seja atgādināja nedzīvu alabastra veidojumu.
Ar kādu ziņkāri viņu vēroja, un cik modri visu acis bija pievērstas vārgajam bērnam! Un tas bija gluži dabiski, jo tauta beidzot redzēja to, kuru jau sen bija tīkojusi redzēt vaigā, to, kuras vārdu daudzināja visa Eiropa un kuras priekšā nobālēja visi citi dižie vārdi un slavenības; jo tā nu bija pati Žanna d'Arka, sava laikmeta brīnums, kam vēlāk bija lemts kļūt ari par visas pasaules brīnumu. Un viņu sejas izteiksme skaidri pauda mēmu izbrīnu: „Vai tiešām tā būtu īstenība? Vai maz ticams, ka šis liegais radījums, šis bērns, šī mazā meitene, kurai tik labsirdīga, tik maiga, skaista, mīla un jauka sejiņa, būtu ar joni ieņēmusi cietokšņus, vadījusi uzbrukumā uzvarām vainagotus karapulkus, satriekusi Anglijas ieroču slavu un gluži viena izturējusi tik ilgu un sīvu cīņu ar visas Francijas slavenākajiem zinātniekiem, kurus ari būtu pievei- kusi, ja vien cīņa bijusi godīga."
Košons laikam neuzticējās Manšonam, kas diezgan atklāti nostājās Žannas pusē, un tagad viņa vietā bija cits galvenais rakstvedis, bet mums abiem nebija ko darīt.
Pie sevis es nodomāju, ka nu jau darīts viss iespējamais, lai galīgi novārdzinātu Žannas miesu un dvēseli, bet biju maldījies. Tveicīgajā karstumā viņai vēl noturēja it garu runu.
Runātājam paceļot balsi, viņa ar izmisuma pilnu un skumju skatienu pavērās augšup, bet tad atkal nolieca galvu. Runātājs bija Gijoms Erārs, tālu izslavēts orators. Savas runas saturu viņš bija smēlis „Divpadsmit melos". Viņš nu ņēmās Žannu apzīmogot ar visām tām nekrietnībām, kas bija savāktas šajā negantajā krājumā, un dēvēja viņu pēc kārtas visos kauna vārdos, kādi bija minēti ..Divpadsmit melu" punktos, turklāt pats ar katru brīdi arvien vairāk iekaisa trakā naidā; bet viņa pūles tomēr izrādījās gluži veltīgas, jo viņa šķita gandrīz aizmigusi un nemaz neklausījās. Beigās viņš teica: „Ak, Francija, kā tu esi pievilta! Tu arvien esi bijusi kristietības patvertne; bet tagad Kārlis, kas pats sevi dēvē par karali un valdnieku, savā neticībā un bezdievībā akli klausa šai nekrietnajai un netiklajai sievietei!" Bet tad Žanna pēkšņi pacēla galvu, un viņas acis sāka zibsnīt svētās dusmās.
Runātājs, pie viņas vērsdamies, vēl turpināja: „Es saku tev to, Žanna, un vēl atkārtoju, ka tavs karalis ir neticīgais un bezdievis!"
Kamēr tā bija viņa pati, ko apvainoja, tikām viņa to pacieta; taču līdz beidzamajam elpas vilcienam viņu satrauca ik vārds, kas bija vērsts pret šo nepateicīgo un nodevīgo suni, kāds bija mūsu karalis un kam tobrīd īstā vieta būtu Ruānā, kur viņam vajadzētu ar šķēpu rokā padzīt visus šos riebekļus un paglābt savu dižāko aizstāvi, — un viņš arī būtu to darījis, ja nebūtu tas, ko jau jums teicu. Žanna bija varen saniknota un atbildēja runātājam ar nedaudziem, bet visai sparīgiem vārdiem, kuros pūlis atkal pazina agrāko Žannas d'Arkas rakstura stingrību:
„Dieva vārdā! Es varu apzvērēt ar savu dzīvību, ka viņš ir pats dižākais kristietis visā kristīgo draudzē un arī patiesākais kristīgās baznīcas aizstāvis!"
Pūlis atsaucās viņai ar skaļām gavilēm, tas ārkārtīgi sadusmoja runasvīru, jo viņš jau visu laiku bija gaidījis atsaucību, un, kad nu reiz viņš tādu bija piedzīvojis, tā izrādījās domāta citam, nevis viņam; visu laiku viņš bija centies un pūlējies, bet cits paņēma viņa tīkotos atzinības laurus. Viņš piesita kāju pie grīdas un uzsauca tiesas virsniekam:
..Neļaujiet viņai tā runāt!"
Ar to viņš sacēla pūlī jaunus smieklus.
Tauta nekad nevarētu izturēties ar cieņu pret pieaugušu vīru, kam jālūdz tiesas virsnieka palīdzība pret nevarīgu, vāju meiteni.
Žanna ar vienu vienīgu teicienu bija vairāk izjaukusi viņa nodomus, nekā viņš tiem līdzējis ar simtiem teicienu; un tā nu viņš bija galīgi apmulsis un vairs nezināja, kā turpināt. Bet tas bija tikai lieks uztraukums; nebija iemesla apjukumam. Tautas vairākums taču bija angļu pusē. Tas tikai bija neviļus sekojis cilvēka dabā gluži parastām tieksmēm skaļi apsveikt katru asprātīgu un ātru atbildi, vienalga, kas to būtu teicis. Pūlis atbalstīja runasvīru; brīdi tauta bija aizmirsusies, un tas arī bija viss; drīz atkal vajadzēja atjēgties. Ļaudis bija nākuši skatīties, kā šo meiteni sadedzinās sārtā; un, ja drīzumā to redzēs, tad pūlis būs pilnīgi apmierināts.
Tad runasvīrs viņu noteikti aicināja paklausīt baznīcai. To viņš darīja ar lielu paļāvību, jo Luazelērs un Bopērs viņam bija teikuši, ka Žanna ir izmocīta un nogurusi līdz nāvei un necik nespēs viņiem pretoties; un tiešām, viņā skatoties, tā arī varēja domāt. Bet viņa tomēr saņēmās un stingri atbildēja, kaut arī vājā balsī:
„Esmu jau agrāk atbildējusi saviem tiesnešiem. Es viņiem teicu, lai par visiem maniem vārdiem un darbiem ziņo mūsu svētajam pāvesta tēvam — viņam vienīgajam, un vispirms Dievam, esmu parādā jebkādu atbildību.
Ar savu iedzimto prātu viņa atkal bija izteikusi šos ārkārtīgi svarīgos vārdus, bet neapzinājās to lielo nozīmi. Tiesa, tie arī vairs nebūtu līdzējuši, jo sārts jau bija sakrauts un viņai apkārt pulcējās tūkstošgalvains ienaidnieku pūlis. Tomēr, tos dzirdot, baznīckungi kļuva bāli, un runasvīrs ar skubu pasteidzās visu ievirzīt citās sliedēs. Un nebija arī brīnums, ja šie noziedznieki sarka un bālēja, jo Žanna, pārsūdzot savu lietu pāvestam, varēja vienā mirklī sagraut to, ko viņas tiesneši jau bija panākuši un ko vēl gribēja panākt.
Mazliet vēlāk Žanna vēlreiz atkārtoja, ka savos darbos un vārdos tikai klausījusi Dieva gribai; un, kad atkal gribēja lietā iejaukt karali un viņas un karaļa draugus, viņa pārtrauca, teikdama:
„Neviens, ne karalis, ne arī kāds cits, nav atbildīgs par maniem vārdiem un darbiem, ļa tajos ir kas ļauns, tad tikai es viena esmu atbildīga, nevis citi."
Viņai jautāja, vai viņa neatsaukšot tos savus vārdus un darbus, ko viņas tiesneši atzinuši par noziedzīgiem. Ar savu atbildi viņa atkal visus satrauca un apmulsināja:
„Es tos nododu taisnai Dieva un pāvesta tiesai."
Atkal pāvests! Tas bija visai nepatīkami. No viņas prasīja paklausību baznīcai, un viņa arī labprātīgi tai pakļāvās — nododama savu lietu pašas baznīcas galvas tiesai. Ko vēl vairāk varēja no viņas prasīt? Kā lai rod prātīgu atbildi?
Uztrauktie tiesneši sačukstējās, galvas kopā sabāzuši, un ilgi gudroja un sprieda, ko darīt. Tad tie nāca klajā ar diezgan apšaubāmu lēmumu — tas arī bija labākais, ko viņi ātrumā varēja sadomāt: viņi teica, ka pāvests esot pārāk tālu; turklāt nevajagot mērot tik tālu ceļu, jo arī te tiesnešiem esot diezgan varas un autoritātes, lai izlemtu šo lietu, jo viņi taču iemiesojot „baznīcu". Citkārt viņi būtu smaidījuši, dzirdot tādu apgalvojumu; taču šoreiz viņiem nenāca ne prātā smieties.
Pūlis zaudēja pacietību. Tas jau sāka kurnēt; ilgās gaidas un tveicīgais karstums nogurdināja kājas un prātus; un negaiss nāca arvien tuvāk, zibeņi plaiksnījās spilgtāk. Nedrīkstēja vairs vilcināties, tam reiz vajadzēja darīt galu. Erārs parādīja Žannai sagatavoto rakstu, ko tikai vajadzēja parakstīt, un mudināja viņu atteikties.
„Atteikties? Kas tas ir — atteikties?"
Viņa nesaprata, ko viņi vēlējās. Masjē to viņai paskaidroja. Viņa pūlējās saprast, bet viņu galīgi nomāca nespēks, un viņa vairs nevarēja savākt savas domas. Izmisumā viņa iesaucās:
„Es griežos pie patiesās Dieva baznīcas, vai man atteikties vai neatteikties?"
Erārs viņu skarbi pārtrauca:
„Tūliņ atsakies, citādi tevi uz vietas sadedzinās uz sārta!"
Viņa pacēla acis uz augšu, izdzirdējusi šos briesmīgos vārdus, un tikai tagad ieraudzīja sārtu un kvēlojošās ogles, kas negaisa tumsībā kvēloja vēl sarkanākas un baigākas. Žannai aizrāvās elpa, un viņa strauji uzlēca kājās, kaut ko neskaidru murminādama un stulbi vērdamās pūlī un savā tuvākajā apkaimē, it kā pēkšņi būtu zaudējusi prātu vai vairs neapjēgtu, kur īsti atrodas.
Baznīckungi apstāja viņu ciešā pūlī, skubinādami parakstīt papīru, cits lūdzās, cits draudēja, balsis skanēja juku jukām, un arī tauta vairs nevarēja valdīties un skali trokšņoja nemierā.
„Paraksti! paraksti!" mudināja priesteri. „Paraksti — paraksti, un tu esi glābta!" Un Luazelērs viņai čukstēja ausī: „Dari, kā tev teicu — un nepazudini sevi!"
Žanna teica viņiem, lūgdamās: „Ak, nav labi — mani tā pavedināt." Tiesneši piebalsoja pārējiem. Jā, likās, ari viņu cietās tērauda sirdis kļuva mīkstākas, un vini vienā balsī aicināja:
„Ak, Žanna, kā mēs tevi nožēlojam! Atsauc, ko esi teikusi, citādi būsim spiesti tevi nodot taisnam sodam."
Un tad atskanēja vēl viena balss, kuras svinīgajā plūdumā apklusa visas pārējās: Košons uz otra paaugstinājuma skali nolasīja nāves spriedumu!
Žannas beidzamie spēki izsīka. Ar izmisuma pilnu skatienu vina vēl pavērās apkārtējos, tad lēnām noslīga uz ceļiem, nolieca galvu un teica: „Es padodos."
Vini vairs nelāva Žannai atgūties, jo labi zināja, ar ko tas var beigties. Tiklīdz vina bija izteikusi šos vārdus, Masjē viņai nolasīja sagatavoto rakstu, un viņa neapzinīgi atkārtoja viņa vārdus — un smaidīja; jo viņas prāts jau klīda citā, laimīgākā pasaulē.
Tad nolasīto papīru, kurā bija tikai sešas rindas, ātri nobēdzināja, un tā vietā viņai pasniedza citu, kam bija vairākas lappuses, un viņa, nekā nemanīdama, pavilka krustu, atvainodamās, ka neprotot īsti parakstīt savu vārdu. Bet tad piesteidzās Anglijas karaļa sekretārs, kas to jau bija paredzējis; tas satvēra viņas roku un palīdzēja viņai parakstīt viņas vārdu — ļehanne.
Lielais noziegums nu bija padarīts. Viņa bija parakstījusi — un ko parakstījusi? Viņa pati to nezināja — bet citi to zināja. Viņa bija devusi parakstu papīram, kurā atzinās burvestībā, sadarbībā ar ļaunajiem gariem, melos, bezdievībā, asinskārē, dumpi, nežēlībā, netiklībā ar pašu Sātanu; turklāt viņa ar savu parakstu bija apņēmusies ari vairs nevilkt vīrieša apģērbu un turpmāk ģērbties sieviešu drēbēs. Bija parakstīti arī citi solījumi, bet ar to vienu jau pietika, un vairs nevajadzēja citu solījumu: ar to vienīgo jau viņu varēja pazudināt.
Luazelērs pienāca tuvāk un uzslavēja viņu, ka nu viņa esot reiz „labi izdarījusi".
Bet viņa včl bija apmulsusi un lāgā nedzirdēja, ko viņai teica.
Tad Košons, atsaukdams ekskomunikāciju, svinīgi paziņoja, ka viņa atkal esot uzņemta baznīcas klēpi kā pilntiesīga draudzes locekle. Ak, to viņa dzirdēja! To varēja saskatīt jau viņas sejā, kas apskaidrojās aiz bezgalīgas pateicības un prieka.
Bet cik īss bija viņas prieks! Jo Košons vienaldzīgā balsī, nepazīdams nekādu žēlsirdību, piebilda šos vārdus, kas viņu galīgi satrieca:
„Un, lai viņa spētu īsti nožēlot savus noziegumus un tos nekad vairs nevarētu atkārtot, tad pasludinu spriedumu, ar ko viņa notiesāta uz mūžu ieslodzījumā pie maizes un ūdens!"
Maža ieslodzījumā! Tas nāca viņai gluži negaidīti — ne Luazelērs, ne arī kāds cits viņai nebija bildis par to ne vārda. Luazelērs bija skaidri teicis un viņai solījis, ka „viss atkal būs labi". Un arī pašos beidzamajos vārdos, ko viņai tepat uz vietas bija teicis Erārs, skubinādams viņu atteikties, tika solīts — ja viņa klausīšot, viņu atlaist brīvībā.
Brīdi viņa stāvēja mēmā nesapratnē; bet tad ar milzīgu atvieglojumu atcerējās kādu citu skaidru solījumu — to viņai bija devis pats Košons — ka tad viņa būšot baznīcas cietumā, un rupjo svešzemju kareivju vietā viņu turpmāk apsargāšot sievietes. Un tā viņa pievērsās baznīckungu pulkam un skumjā padevībā teica:
„Tagad, baznīcas kalpi, ņemiet mani savā cietumā un vairs ne uz brīdi nepametiet angļu varā." Un viņa savāca savas važas un jau taisījās aiziet.
Bet, ak vai, Košons viņai atbildēja ar nekaunīgu izsmieklu:
„Aizvediet viņu atpakaļ cietumā, no kura atvedāt."
Nabaga pieviltā meitene! Viņa palika stāvot gluži mēma, apstulbusi un galīgi satriekta. Žēl bija viņā skatīties. Viņa bija nodota, apmānīta un pievilta; tikai tagad viņa to pēkšņi apjauta visai skaidri.
Klusumu pārtrauca bungu rīboņa, un uz mirkli viņa vēl cerēja uz glābiņu, ko viņai bija solījušas viņas Balsis — es to skaidri nopratu pēc viņas sejas izteiksmes; bet tad viņa ieraudzīja, kas tur nāca — tā bija viņas cietumsardze — un viņas seja atkal apmācās un nekad vairs neapskaidrojās. Un viņa lēnām sāka šūpot savu rokās satverto galvu, kā to palaikam mēdz darīt skaudrās sāpēs vai bēdās; bet tad aizklāja seju ar rokām un lēnām aizgāja, rūgti raudādama.