Izņemot Vinčesteras kardinālu, neviens visā Ruānā nezināja par Košona slepenajiem nodomiem. Tādēļ arī varat iedomāties, kāds bija pārsteigums un kā visi brīnījās, tiklab cilvēki no tautas, kā arī baznīckungi, kas pulcējās uz abiem paaugstinājumiem, kad tie redzēja Žannu d'Arku aizejam sveiku un veselu, jo viņi bija tik ilgi gaidījuši un svīduši, būdami pārliecināti, ka viņu sadedzinās sārtā.
Brīdi neviens nevarēja izrunāt ne vārda, cik visi bija pārsteigti, redzot, ka sārts paliek tukšs, bet upuris aiziet, — tas likās gluži neticami. Tad pēkšņi pūlis it kā pamodās un sāka trakot; jau skali skanēja lāsti un apvainojumi nodevībā; jā, lidoja pat akmeņi: ar kādu akmeni tikko nenosita Vinčesteras kardinālu — akmens aizlidoja tieši garām viņa galvai. Bet nevarēja jau pārmest tam, kas to bija sviedis, jo sviedējs bija uztraucies, un uztraukumā reti kad klausa roka.
Labu laiku viss vārījās kā raganu katlā. Satraukumā kardināla kapelāns pat tiktāl aizmirsa pieklājību, ka iedrošinājās uzbrukt pašam cienīgajam Bovē bīskapam, vīstīja tam zem deguna dūri un kliedza:
„Dieva vārds, tu esi nodevējs!"
„Tu melo!" atbildēja bīskaps.
Viņš lai botu nodevējs! Ak, kāda aplamība; viņš katrā ziņā bija pats beidzamais francūzis, ko angļiem jebkad nāktos tik smagi apvainot.
Arī Vorvikas grāfs bija zaudējis pacietību. Viņš bija dūšīgs kareivis, bet, kad vajadzēja gudrākas galvas — kad bija kas prātojams, risināms vai apsverams — tad ar sevišķu atjautību nevarēja lielīties. Un tā viņš ar gluži kareivīgu atklātību lāva vaļu savām dusmām un apzvērēja, ka Anglijas karalis esot nodevīgā kārtā pievilts un Žannu d'Arku ar viltu paglābuši no nāves uz sārta. Bet tad viņam par mierinājumu pačukstēja ausī:
„Esiet bez rūpēm, milord, drīz mēs viņu dabūsim rokā."
Varētu domāt, ka līdzīgi mierinājuma vārdi aplidoja arī pārējos, jo labās vēstis mēdz tikpat ātri izplatīties kā sliktās. Bet, lai būtu kā būdams, lielais troksnis pamazām aprima, un ļaudis izklīda kur kurais. Un tā bija pienākusi bīstamās ceturtdienas pēcpusdiena.
Mēs abi savā jaunības neprātā bijām gluži laimīgi — tik laimīgi, ka nemaz nevar izteikt, jo, tāpat kā citi, nebūt nezinājām baigo noslēpumu. Žannas dzīvība bija glābta. To mēs zinājām, un arto mums pietika. Francija tagad dzirdēs, kāda nekrietnība todien pastrādāta… un tad! Tad atkal zem viņas karoga pulcēsies tūkstošiem Francijas varonīgo dēlu, un viņu trauksme būs līdzīga jūras bangām vētras laikā; kā milzīgs vilnis viņu pulki trauksies virsū šai lāsta apzīmogotajai pilsētai un to bez žēlastības noslaucīs no zemes virsas, un Žanna atkal stāsies karapulku priekšgalā! Pēc sešām septiņām dienām — nepilnas nedēļas laikā — dižā, pateicīgā, sašutuma satrauktā Francija jau bangos pie pilsētas vārtiem — tikai skaitīsim stundas, skaitīsim minūtes, skaitīsim sekundes! Ak laimīgā diena! Ak priecas diena! Kā mums sirdis pukstēja straujā līksmē!
Jo mēs tolaik bijām jauni, jā, vēl bijām tik jauni.
Bet vai domājat, ka noguruma māktajai gūsteknei tagad deva mieru un atpūtu, kad viņa ar saviem beidzamajiem spēkiem bija aizvilkusies līdz cietumam?
Nē, viņai atpūtas nebija, šie asinssuņi viņu vajāja bez žēlastības. Košons un daži citi, kas bija viņa rokaspuiši, tūliņ devās pie viņas sprostā; tur tie atrada viņu galīgi apjukušu un nemaņā, tik loti viņa bija izmocīta. Tie viņai teica, ka viņa nu esot atteikusies — viņa esot devusi zināmus solījumus, starp citu, arī pārģērbties sievietes drēbēs; un, ja viņa to noliegšot un atkal kritīšot grēkā, tad baznīca viņu uz visiem laikiem izstumšot no sava vidus. Viņa dzirdēja vārdus, ko viņai teica, bet tos nesaprata. Likās, ka viņa ir apreibusi un grimst dziļā miegā; viņai ļoti gribējās būt gluži vienai, atpūsties un aizmigt, un viņa automātiski darīja visu, ko šie bendes no viņas prasīja, tikai neskaidri apjauzdama, ko dara, un arī to lāgā neatcerējās. Viņa apģērba sievietes tērpu, ko viņai bija atnesis Košons ar saviem rokaspuišiem, un tikai pamazām atkal atguva skaidru galvu, iesākumā viņa pat nevarēja aptvert, kā tas viss noticis.
Košons aizgāja laimīgs un apmierināts. Žanna bez iebildumiem bija apģērbusi sievietes drēbes; un viņa bija arī formāli brīdināta pret jaunu apgrēcību. To varēja tagad pierādīt ar lieciniekiem. Ko vēl labāku varēja sagudrot?
Bet pieņemsim — ja viņa vēlāk nenoliegtu ?
Nu, tad viņu vajadzēja ar varu piespiest.
Nezinu, vai Košons bija ļāvis noprast angļu cietumsargiem, ka turpmāk tie varēs vēl mežonīgāk un rupjāk apieties ar savu gūstekni un priekšniecība viņiem to neņems ļaunā. Var jau būt, ka viņš bija to teicis, jo kopš tā laika sardze tā arī izturējās, un neviens to cietumsargiem ļaunā neņēma. Jā, turpmāk Žannai cietumā klājās tieši neciešami. Tikai neprasiet ko tuvāk paskaidrot. Es to nespēju jums atstāstīt.