Piektdiena un sestdiena mums abiem ar Noēlu pagāja vienās laimes nojautās. Mēs domājām tikai par Franciju — kā tā celsies, kā tvers rokās ieročus, dosies karagājienā, nonāks pie pilsētas vārtiem un pārvērtis Ruānu gruvešos. Un tad Žanna atkal būs brīva! Mēs bijām kā drudzī, mēs murgojām aiz liela prieka un laimes. Jo — kā jau teicu — mēs vēl bijām jauni un nekā nezinājām.
Mēs nezinājām, kas vakar pēc pusdienas noticis cietumā. Mēs domājām, ka pret Žannu tagad izturas labāk, kopš viņa atsaukusi savus maldus un atkal uzņemta gādīgās baznīcas klēpī; mēs domājām, ka tagad viņai dotas zināmas ērtības, cik nu tas iespējams viņas gūstā. Un tā mēs gluži apmierināti sapņojām savus uzvaras sapņus un garā jau cīnījāmies iedomātās cīņās, juzdamies tik laimīgi, cik laimīgs cilvēks var justies vienīgi jaunībā.
Tad pienāca svētdienas rīts. Es jau agri biju pamodies — priecājos par jauko ziedoņa laiku un domāju un sapņoju. Protams, sapņoju par to, ka Žanna tiks izglābta, jo par ko gan citu es varēju domāt un sapņot? Es biju nogrimis savos sapņos ar visu sirdi un dvēseli, un tie mani darīja laimīgu.
Tad uz ielas atskanēja kāds sauciens, un, kad balss tuvojās un jau bija skaidrāk saklausāma, es dzirdēju vārdus:
„Žanna d'Arka ir atkritēja! Laiks padarīt galu šai raganai!"
Man sirds apstājās pukstēt, un asinis sastinga dzīslās. Tagad kopš tā laika jau pagājuši vairāk nekā sešdesmit gadu, bet šis uzvaras sauciens vēl tagad skaidri skan man ausīs, kā toreiz to dzirdēju jaukā vasaras rīta agrumā. Mēs esam savādi radījumi; laimīgo mēs aizmirstam, bet sirdssāpes atceramies līdz mūža galam.
Drīz vien saucienu uztvēra citas balsis, un to atkārtoja desmiti un simti citu saucēju; visa pasaule šķita jūsmojam mežonīgā priekā. Un bija dzirdams arī cits troksnis — ļaudis skrēja, jautri cits citu apsveikdami, šalca rupji smiekli, rībēja bungas, tālumā skanēja mūzika un dziesmas, apgānot svētdienas mieru ar skalām uzvaras un pateicības gavilēm.
Pusdienas laikā mūs abus ar Manšonu aicināja uz Žannas cietumu — pavēli bija devis pats Košons. Ap to laiku angļus un vinu kareivjus atkal bija pārņēmusi neuzticība, un visā Ruānā drūzmējās nikni un draudīgi ļaužu bari. Mēs to labi varējām vērot pa logu: ļaudis vicināja dūres, pikti zibsnīja viņu acis, pūlis skali kurnēja ielās.
Un tad dzirdējām, ka arī pilī neesot nekāds labais gals; tur salasījies milzīgs laužu bars, kas neticot priesteriem, ka Žanna būtu atkritusi, un to vidū esot arī daži iereibuši angļu kareivji. Vēl vairāk, pūlis nebūt neesot apmierinājies tikai ar vārdiem. Tie aizskāruši ar darbiem ari dažus baznīckungus, kas mēģinājuši iekļūt pilī, un tikai ar mokām izdevies viņus paglābt sveikus un veselus.
Un tā Manšons atteicās iet uz pili. Viņš teica, ka ne soli nesperšot laukā, ja Vorviks viņam nedošot kareivjus pavadoņus. Otrā rītā Vorviks atsūtīja kareivju eskortu, un mēs gājām. Starplaikā stāvoklis bija izvērties vēl ļaunāks. Kareivji gan mūs pasargāja pret tiešu uzbrukumu, bet, ejot cauri milzu pūlim, kas bija salasījies pie pils, mūs bērtin apbēra ar lāstiem un lamuvārdiem. Es tos pacietu diezgan mierīgi un slepenā priekā pat domāju: „Pagaidiet tikai, draudziņi, pēc nepilnām trim vai četrām dienām jūs kliegsiet citādi, un tad es klausīšos."
Manuprāt, tie jau bija tikpat kā drošai nāvei nolemti. Cik daudziem gan būs lemts palikt dzīviem, kad mums pienāks papildspēki? Varbūt tikai tik daudziem, lai bendem būtu kāda pusstunda darba.
Baumas izrādījās gluži pareizas. Žanna bija atkritusi. Viņa sēdēja, važās kalta, atkal ģērbusies savās vīrieša drēbēs.
Viņa nevienu nevainoja. Tas nebija viņas dabā. Viņa nekad nemēdza vainot kalpus kungu nelietībā, ja pēdējie bija likuši ko darīt, un viņa arī bija atguvusi skaidro saprātu un zināja, ka tie nav bijuši padotie, kas citrit izmantojuši viņas nevarību un vājību, bet gan viņu kungs un pavēlnieks, pats Košons.
Lūk, kas bija noticis. Žannai vēl guļot miegā, svētdienas rīta agrumā kāds sargs bija nozadzis viņas sievietes drēbes un nolicis to vietā viņas vīrieša apģērbu. Pamodusies viņa bija prasījusi otrās drēbes, bet sargi liegušies tās atdot. Tad viņa bija protestējusi un aizrādījusi, ka viņai liegts valkāt vīrieša drēbes. Bet sargi nebija viņai klausījuši. Savā jaunavīgajā kautrībā viņa nebija varējusi palikt bez apģērba; turklāt viņa bija skaidri sapratusi, ka tomēr nespēs glābt dzīvību, ja visu laiku būs jācīnās ar tādu viltību un nodevību; un tā viņa bija apģērbusi aizliegto apģērbu, labi zinādama, ar ko tas beigsies. Viņa, nabadzīte, vairs nespēja ilgāk izturēt šo veltīgo cīņu.
Mēs devāmies cietumā, sekodami Košonam, inkvizitoram un vēl kādiem sešiem vai astoņiem citiem amatvīriem, un kad es ieraudzīju Žannu tur sēžam galīgi izmisušu un nevarīgu, un viņa vēl arvien bija važās kalta, bet es biju domājis viņu ieraudzīt labākos apstākļos, tad tiešām vairs nezināju, ko iesākt un ko darīt. Man tas bija milzīgs trieciens. Es vēl visu laiku nebiju lāgā ticējis, ka viņa būtu atkritusi; varbūt arī tam ticēju, bet nekādi nespēju to savā prātā aptvert.
Košona uzvara nu bija pilnīga. Beidzamajā laikā viņš rādījās gluži pikts, noguris un neapmierināts, bet tagad viss bija mainījies, un viņš atkal bija atguvis mieru un dzīvesprieku. Viņa zilgansārtā seja laistījās viltīgā laimē un apmierinātībā. Sutanai plandot, viņš piegāja pie Žannas, izpleta kājas un labu brīdi neteica ne vārda, tikai ar apmierinātu skatienu vēroja nabaga pazudināto radījumu, kas tagad bija viņam izgādājis tik augstu stāvokli žēlīgā Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus baznīcā — ja vien angli turēs savu solījumu, ko bija devuši Košonam, kas pats bija lauzis pēc kārtas visus savus solījumus.
Tad tiesneši atkal sāka pratināt Žannu. Viens, vārdā Margerijs, kas bija diezgan atjautīgs, bet nebija tik uzmanīgs, ievēroja Žannas apģērbu un teica:
„Te ir kas aizdomīgs. Kā viņa tika pie šā tērpa, ja neviens viņai nebūtu palīdzējis? Un kas gan to būtu darījis?"
„Kaut tevi jupis!" Košons viņam uzkliedza niknās dusmās. „Vai turēsi muti!"
„Nodevējs! Nodevējs!" sauca sardzes kareivji un jau metās virsū Margerijam, apdraudēdami to ar saviem pīķiem. Tikai ar mokām izdevās viņu izglābt, citādi viņš būtu nodurts. Un tālāk nabaga vīrs ari nekā nejautāja. Viņa vietā tūliņ stājās citi tiesneši.
„Kādēl tu atkal esi ģērbusies vīrieša apģērbā?"
Es lāgā nedzirdēju viņas atbildi, jo tieši tai brīdī kādam kareivim izšļuka āva, ko tas turēja rokā, un ar troksni novēlās uz akmens klona; bet man šķiet, ka Žanna teica, ka darījusi to ar skaidru apziņu.
„Tu taču solīji un zvērēji, ka to nekad vairs nevalkāšot."
Es ar skaudrām bažām gaidīju viņas atbildi; un viņas atbildes vārdi bija tieši tādi, kādus biju gaidījis. Gluži mierīgā balsī viņa teica:
„Man nekad nav nācis prātā solīt vai zvērēt, ka to vairs nevalkāšu."
Tātad man tomēr bija taisnība, ka viņa pati nezināja un nesaprata, ko ceturtdien teikusi soda vietā, jo to skaidri pierādīja arī viņas tagadējā atbilde. Tad viņa vēl piebilda:
„Bet man ir tiesības atkal to valkāt, jo tāpat ir lauzti man dotie solījumi — ka es varēšot piedalīties dievkalpojumā un baudīt svēto vakarēdienu un ka turpmāk mani vairs neturēšot važās; tās, kā paši redzat, man vēl tagad nav noņemtas."
„Vienalga, tu parakstīji rakstu, kurā atsauci savus maldus, un vēl devi īpašu solījumu, ka nekad vairs nevalkāšot vīrieša apģērbu."
Tad Žanna skumji sniedza šiem nejūtīgajiem vīriem savas važās kaltās rokas un teica:
„Es drīzāk miršu, nekā vēl ilgāk pacietīšu šīs važas. Bet, ja tās man noņemtu, ja man lautu piedalīties dievkalpojumā, pārvestu mani uz ciešamāku cietumu un dotu man līdzās kādu sievieti, tad es labprāt darītu un runātu visu, ko jūs man liktu."
Košons, to dzirdēdams, tikai ļauni pavīpsnāja. Viņš lai turētu savu solījumu, ko savā viltībā bija viņai devis? Kāda tam būtu nozīme? Zināmie noteikumi bija labi un derīgi tikai tad, kad vajadzēja, lai viņa piekāpjas; bet tagad to loma jau bija galā — nu vajadzēja to vietā pameklēt ko citu, kas būtu derīgāks. Ar to, ka Žanna atkal bija ģērbusies vīrieša drēbēs, pilnīgi pietika visiem turpmākajiem nodomiem, bet varbūt Žannai varētu pierādīt arī kādu citu liktenīgu apgrēcību. Un tā Košons viņai jautāja, vai viņas Balsis ar viņu runājušas arī kopš ceturtdienas, un atkal atgādināja, ka viņa nožēlojusi savus agrākos maldus.
„Jā," viņa atbildēja; un tad dzirdējām, ka Balsis runājušas arī par viņas šķietamo maldu apliecinājumu, un es pie sevis nodomāju, ka tās ari bija viņai to pateikušas. Viņa pavisam vientiesīgi vēlreiz apliecināja, ka ticot savai debesu sūtībai, un teica to tik mierīgā garā, it kā nekad nebūtu atsaukusi savus vārdus, ne arī to apzinātos. Un tā es vēl lieku reizi pārliecinājos, ka viņa nemaz nebija sapratusi, ne arī apjēguši, ko ceturtdienas rītā darījusi soda vietā. „Manas Balsis teica, ka es nebūt neesot labi darījusi, atzīdama savus labos vārdus par ļauniem." Tad viņa nopūtās un vientiesīgi vēl piebilda: „Bet man bija bail, un es to darīju tikai aiz bailēm."
Tā arī bija patiesībā: ieraugot sārtu, viņa aiz bailēm bija parakstījusi papīru, kura saturu tobrīd nesaprata, bet ko tagad saprata, kad to viņai bija atklājušas viņas Balsis un ari neviļus apliecinājuši viņas bendes.
Tagad viņa bija atspirgusi un vairs nebija nogurusi; viņai atkal bija radusies vecā drosme un līdz ar to ari iedzimtā atklātība. Viņa atkal runāja drošu un mierīgu valodu, kaut arī zināja, ka ar šiem vārdiem sakur pati sev baigo sārtu.
Viņas atbilde bija gluži atklāta, un viņa ne mirkli nevilcinājās, ne arī ko noklusēja. Man, to dzirdot, sirds drebēja skaudrās šausmās; es zināju, ka ar to viņa pati sev piespriež drošu nāvessodu. Un tikpat nobijies bija ari nabaga Manšons. Un viņš piezīmēja protokola malā:
„Responsio mortifera."
Liktenīgā atbilde. Jā, visi tagad zināja, ka tas tiešām ir viņas nāves spriedums. Un telpā iestājās tāds klusums, kā vājinieka istabā, kad radi pie mirēja gultas smagi nopūšas un klusām saka viens otram: „Tagad visam beigas."
Ari te tagad bija visam beigas; pēc brīža, cenzdamies ātrāk tikt galā, Košons viņai jautāja:
„Vai tu vēl tagad tici, ka tavas Balsis ir Svētā Marija un Svētā Katrīna?"
„Jā — un ka tās ir Dieva sūtītas."
„Bet soda vietā tu to noliedzi?"
Tad viņa skaidri un gaiši apliecināja, ka nekad neesot domājusi to noliegt; bet, ja ari soda vietā viņa ko noliegusi vai atsaukusi (es labi ievēroju šo ja arī), tad darījusi to tikai nāves bailēs, un tā neesot taisnība.
Te nu atkal jūs redzat, ko jums teicu. Viņa nekādā ziņā vairs neatcerējās, ko darījusi soda vietā, un to viņai tikai vēlāk pavēstīja viņas tiesneši un viņas Balsis.
Un tad, šīs baigās ainas noslēgumā, viņa teica vārgā balsi; to dzirdot, sirds sažņaudzās žēlabās.
„Es labāk izciešu savu sodu; ļaujiet man mirt. Es ilgāk vairs nespēju panest savas važas."
Viņas saulei un brīvībai radītais gars bija gatavs izciest jebkuras mokas, lai tikai reiz atkal atgūtu brīvību.
Daži tiesneši aizgāja apjukuši un jau sāka bažīties, bet citiem tas nenāca ne prātā. Pils pagalmā mēs sastapām Vorvikas grāfu un piecdesmit angļu, kas nepacietīgi gaidīja gala iznākumu. Tiklīdz Košons viņus ieraudzīja, tas jau pa gabalu — un smiedamies — viņiem uzsauca (tikai padomājiet, ka šim tēviņam, kas tikko bija iznicinājis nabaga nevainīgu meiteni, vēl netrūka drosmes smieties):
„Esiet bez rūpēm — tagad viņai reiz beigas!"