Jaunieši ātri pakļaujas izmisumam, tā ari mēs abi ar Noēlu; bet jaunieši atkal ātri atgūst cerības, un ari tā notika ar mums. Mēs atcerējāmies neskaidro pareģojumu un mierinājām viens otru, ka vēl „beidzamajā brīdī" var rasties kāda izeja, var rasties palīdzība, ka „toreiz vēl nebija beidzamais brīdis, bet tagad tāds ir pienācis; tagad tas notiks; nāks karalis, nāks Lagirs, un līdz ar viņiem celsies un nāks mūsu vecie karabiedri un visa Francija"! Un tā mēs atkal atguvām agrāko paļāvību un savās iedomās dzirdējām šķēpu šķindoņu, kaujas saucienus un kara troksni, bet mūsu gūstekne mums atkal rādījās brīva, bez važām un ar šķēpu rokā.
Bet arī šim sapnim bija jāizgaist. Vēlu naktī ienāca Manšons un teica:
„Es nāku no cietuma, un šis nabaga bērns man lika jums ko paziņot."
Man ko paziņot! Ja viņš botu vērīgāks, tad droši vien būtu atklājis, ka mana vienaldzība, ar kādu izturējos pret gūstekni, bija tikai ārēja; viņš mani pārsteidza tik negaidīti, un es biju tik ārkārtīgi uztraukts un sajūsmināts par lielo pagodinājumu, kādu viņa bija man piešķīrusi, ka to jau varēja manīt visā manā sejas izteiksmē un ārienē.
„Lika man ko paziņot?"
„Jā. Viņa jums ko izlūdzas. Viņa teica, ka esot ievērojusi jaunekli, kas man bijis palīgos, un ka viņam esot labsirdīga sejas izteiksme; un kā es domājot — vai tas viņai nebūšot ar mieru izdarīt kādu pakalpojumu? Es teicos zinām, ka jūs to arī darīsiet, tāpēc jautāju, kas viņai vajadzīgs, un viņa lūdza, vai jūs nevarot uzrakstīt vēstuli viņas mātei? Un es viņai atbildēju, ka jūs labprāt viņai pakalposiet. Bet es piedāvājos arī pats to izdarīt; tikai viņa to negribēja, jo man jau tā esot daudz darba, bet jaunajam cilvēkam, šķiet, nebūšot grūti izdarīt šo pakalpojumu kādam, kas pats to nespējot, jo viņa taču neprotot rakstīt. Tad es apsolīju lūgt jūsu palīdzību, un viņa tūliņ kļuva jautrāka. Varētu pat domāt, ka viņa, nabadzīte, jūs gaidītu gluži kā vecu, labu draugu un paziņu. Bet man to nelāva. Es darīju, ko varēju, bet noteikumi šai ziņā ir visai stingri, un cietuma durvis atver tikai amatpersonām; arī turpmāk ar viņu ļauj runāt tikai varasvīriem. Un tā nu es vēlreiz devos viņas sprostā un viņai to visu pateicu, bet viņa nopūtās un atkal kļuva skumja. Lūk, viņa lūdza, lai jūs aizrakstot viņas mātei. Tā būtu diezgan dīvaina vēstule, un es nemaz to nesaprotu, bet viņa teica, ka viņas māte to sapratīšot. Lai jūs nododot viņas sirsnīgākos sveicienus mātei un visiem viņas draugiem, kas viņai laukos, un arī lai sakot, ka glābiņa vairs nebūšot, jo šonakt — jau trešo reizi, tātad arī beidzamo reizi — viņa esot redzējusi Koka parādību."
„Cik savādi!"
„Jā, cik savādi, bet tā viņa man teica, un viņa apgalvoja, ka viņas vecāki to sapratīšot. Un tad viņa iegrima dziļās domās un likās par kaut ko sapņojam, un viņas lūpas klusu čukstēja, un es dzirdēju divas vai trīs reizes atkārtojam šīs vārsmas, kas viņu šķietami nomierināja un pat iepriecināja. Es tās pierakstīju, domādams, ka arī tām varbūt ir kāds sakars ar vēstuli un ka tās varētu noderēt; bet tā tas laikam nebūs; tās bija tikai nesakarīgas atmiņas, kas viņai pēkšņi radās apjukumā un nogurumā, un galu galā tām nav nekādas nozīmes, ne arī kāds saturs."
Es paņēmu papīra lapiņu un atradu, ko jau biju domājis tur atrast:
„Un kad reiz mūsu gaitas ies Pa svešzemēm, tad pacelies Tu mūsu priekšā maigs!"
Nu vairs nebija ne mazākās cerības. Tagad es to skaidri zināju. Es zināju, ka Žannas vēstule domāta tiklab mums abiem ar Noēlu, kā viņas tuviniekiem, un ka viņa grib mūs brīdināt no veltām cerībām un pati sagatavot tam briesmīgajam triecienam, kas mūs sagaida, lai mēs, kā jau karavīri, botu gatavi pienācīgi visu paciest, ko mums un viņai būs vēlējis Dievs, un šajā paklausībā rastu mierinājumu savās bēdās. Tas nu atkal bija viņas dabā, jo viņa arvien vairāk domāja par citiem, nekā pati par sevi. Jā, mūsu bēdas bija arī viņas bēdas; viņa arī tagad atcerējās mūs — viņas niecīgākos kalpus un līdzgaitniekus — un mēģināja atvieglot mūsu sirdssāpes un mierināt mūs izmisumā, kaut pašai nācās izdzert līdz dibenam savu rūgto likteņkausu, kaut pati jau mājoja nāves ēnā.
Es uzrakstīju vēstuli. Jūs paši sapratīsiet, cik man bija grūti to izdarīt. Es to rakstīju ar to pašu spalvaskātu, ar kuru biju rakstījis pašu pirmo Žannas d'Arkas diktātu — angļiem domāto ultimātu — atbrīvot Franciju, un tas bija tikai priekš diviem gadiem, kad viņai vēl nebija pilni septiņpadsmit. Tad es to salauzu. Jo spalva, kas bija kalpojusi Žannai d'Arkai, vairs nedrīkstēja kalpot nevienam citam visā pasaulē.
Otrajā dienā, 29. maijā, Košons sasauca savus rokaspuišus, un četrdesmit divi atsaucās viņa aicinājumam. Savā žēlsirdībā ticēsim, ka pārējiem divdesmit bija kauns piedalīties. Tie četrdesmit divi, kas bija sanākuši, pasludināja atkritēju par herētiki un nosprieda viņu nodot pasaulīgās varas sodam. Košons viņiem pateicās. Tad viņš deva pavēli atvest Žannu otrā rītā Vecajā tirgus laukumā; tur viņa bija jānodod pasaulīgās varas tiesnesim, un tam savukārt tālāk — bendem. Tas nozīmēja, ka viņai jātiek sadedzinātai.
Otrdienas pēcpusdienā un vakara cēlienā, 29. maijā, šī vēsts ātri aplidoja visu apkārtni, un Ruānā no visām malām sāka plūst tuvinieki un tālumnieki, lai noskatītos bēdu lugas beidzamajā cēlienā; pilsētā ielaida visus, kas vien varēja pierādīt savas simpātijas angļu varai. Drūzma ielās kļuva ar katru brīdi lielāka, troksnis auga augumā. Un atkal zināmas pazīmes rādīja jau agrāk vairākkārt novēroto līdzjūtību Žannas bēdīgajam liktenim. Tiklīdz viņai draudēja kādas briesmas, tautā spontāni radās līdzjūtība, un tagad tā atkal bija vērojama mēmajās skumjās, ko pauda daudzu sejas izteiksme.
Otra rīta agrumā, trešdien, pie Žannas nosūtīja Martinu Ladveniju un vēl kādu mūku, tiem abiem vajadzēja viņu sagatavot drīzai nāvei; un mēs abi ar Manšonu tos pavadījām; tas man bija smagākais pienākums visā manā mūžā. Mēs devāmies pa tumšiem gaiteņiem, kas līkumainā ceļā mūs noveda milzīgā akmens sprosta vidienē, un tur beidzot nonācām līdz Žannai. Bet viņa mūs nemanīja. Viņa skumīgi sēdēja, rokas salikusi klēpī un zemu noliekusi galvu, un bija iegrimusi dziļās domās. Ko gan viņa domāja? Vai par savām dzimtajām mājām, saviem dzimtenes laukiem un tuviniekiem un draugiem, kurus viņai nekad vairs nebūs lemts redzēt? Vai par savām mokām, savu bēdīgo galu un visu to cietsirdību, ko viņa bija piedzīvojusi? Vai par nāvi, ko viņa tā vēlējās un kas tagad jau bija tik tuvu? Vai arī par to, kāda nāve viņu sagaida? Ceru, ka tā nebija, jo pati nāve viņu nebiedēja, bet tikai tas, kādā nāvē viņai mirt, un šī nāve, kas viņu gaidīja, bija tik šaušalīga, ka ne vārdos pasacīt. Man labprāt gribētos ticēt, ka viņai tā bija tik šausmīga, ka viņa ar milzīgu gribasspēku centās par to nedomāt, bet gan cerēt un ticēt, ka Dievs viņu apžēlos un piešķirs vieglāku nāvi; un varēja gadīties, ka baigā vēsts, ar ko mēs nācām, viņai ir gluži negaidīta.
Mēs brīdi stāvējām klusēdami, bet viņa mūs vēl nemanīja, risinādama tālāk savu skumjo domu pavedienu un kavēdamās sapņu tālumā. Tad Martins Ladvenijs sacīja klusā balsi:
„Žanna."
Viņa pacēla galvu, viegli nodrebēja, tik tikko pasmaidīja un teica:
„Runājiet. Vai jūs gribat ko teikt?"
„Jā, nabaga bērns. Saņemies. Vai tu domā, ka varēsi to pārciest?"
„Jā," viņa teica tikko dzirdamā balsi, un viņas galva atkal noslīga lejup.
„Es atnācu tevi sagatavot nāvessodam."
Viņas izmocītais ķermenis atkal viegli nodrebēja. Tad bridi bija klusums. Tāds klusums, ka varējām skaidri saklausīt savu elpas dvesmu. Tad viņa vēl arvien vājā balsi jautāja:
„Kad man jāmirst?"
Tālumā atskanēja dobjas zvana skaņas.
„Tagad laiks jau pienācis."
Viņa vēlreiz nodrebēja.
„Tik ātri — ak, tik ātri!"
Labu laiku atkal valdīja klusums, kurā bija dzirdami tikai baznīcas zvani, un mēs stāvējām nekustīgi un ausījāmies zvanos. Beidzot viņa jautāja:
„Kāda nāve man nolemta?"
„Uz sārta!"
„Ak, es to jau zināju, es to jau zināju!" Viņa mežonīgi pielēca kājās, plēsa matus un sāka briesmīgi raudāt — lēja rūgtas asaras, vaidēja un kunkstēja un lāgiem vērās gan vienā, gan otrā, žēli raudzīdamās mums acīs, it kā vēl cerētu, ka mēs varētu viņai līdzēt — jo viņa pati, nabadzīte, taču bija tik daudziem citiem līdzējusi kaujas laukā, kaut arī tie būtu viņas ienaidnieki.
„Ak nežēlība, nežēlība, par ko es esmu to pelnījusi? Vai tiešām sadedzinās manu nevainīgo miesu, un tā jau šodien būs pārvērsta pelnos? Ak, labāk man būtu septiņreiz nocirtuši galvu, nekā mirt drausmīgā ugunssārtā. Mani solīja pārvest uz baznīcas cietumu, kad es padevos, un, ja es tur nokļūtu, nevis būtu atstāta savu ienaidnieku rokās, tad šis nožēlojamais liktenis man būtu aiztaupīts. Ak, es piesaucu Dievu, taisno soģi, par liecinieku tai netaisnībai, kas man tagad tiek nodarīta."
Neviens to vairs nevarēja izturēt. Visi novērsās ar asarām acīs. Mirkli es nokritu ceļos pie viņas kājām. Un viņa tūliņ iedomājās, kādas man draud briesmas, un noliekdamās čukstēja man ausī: „Piecelies! — negrūd sevi velti briesmās, mīļo dvēselīt! Re — lai Dievs tevi mūžam svētī un pasargā!" un viņa man slepus spieda roku. Mana roka bija beidzamā, kam viņa pieskārās, dzīva būdama. Neviens to neredzēja; vēsturē tas nav zināms, ne arī atstāstīts, tomēr tā ir skaidra patiesība, ko jums apliecinu ar saviem vārdiem. Bridi vēlāk vina ieraudzīja nākam Košonu un devās tam pretim, nostājās viņa priekšā un pārmeta viņam:
„Bīskap, tā ir tava vaina, ka es mirstu!" Bet viņš, nebūt nejuzdams kaunu vai sirdsapziņas pārmetumus, viņai vēlīgi atbildēja:
„Ak, tikai pacietību, Žanna. Tu mirsti tādēļ, ka neturēji savu solījumu un atkal esi grēkojusi."
„Ak vai," viņa teica, „ja jūs būtu mani likuši baznīcas cietumā un man devuši taisnīgus un godīgus cietumsargus, kā man solījāt, tad tas nebūtu noticis. Un tādēļ es jūs brīdinu— jums nāksies par to atbildēt Dieva priekšā!"
Tad Košons nodrebēja, un viņam vairs nebija tik pašapmierināts izskats, kā bridi agrāk; viņš pagriezās un aizgāja.
Žanna bridi iegrima domās. Tagad viņa jau bija mierīgāka, tikai laiku pa laikam noslaucīja acis un vēl smagi elsoja; bet arī elsas pamazām aprima, un tikai brīžiem viņas augumam pārskrēja vieglas trīsas. Beigās viņa pacēla galvu, un, ieraudzījusi Pjēru Morisu, kas bija atnācis kopā ar bīskapu, viņam teica:
„Meistar Pjēr, kur es būšu šonakt?" „Vai tad tu netici Dieva žēlsirdībai?" „Jā, es ticu — un ar viņa žēlīgo gribu būšu debesīs." Tad Martins Ladvenijs uzklausīja viņas grēksūdzi, un viņa lūdza svēto vakarēdienu. Bet kā varēja piešķirt sakramentu tai, kas visas tautas priekšā bija izstumta no baznīcas un pielīdzināta nekristītiem pagāniem? Mūks to nedrīkstēja, tālab gribēja pajautāt Košonam, ko viņam darīt. Bet Košonam visi likumi bija vienaldzīgi, tiklab dievišķie, kā arī cilvēcīgie, jo viņš neklausīja nevienam likumam. Viņš bija licis pateikt, lai izpildot, ko vien Žanna vēloties. Var ari būt, ka viņu bija iebiedējuši viņas beidzamie vārdi: sirds viņam bija tik cieta, ka to nekas nespēja mīkstināt.
Nabaga dvēselei pasniedza sakramentus, ko viņa jau mēnešiem ilgi gaidīja savā gūstā. Tas bija svinīgs brīdis. Kamēr mēs bijām cietumā, pils pagalmos bija bariem sanākuši vienkāršie ļautiņi, kas bija uzzinājuši beidzamos notikumus un aiz līdzjūtības steigušies uz pili, kaut ari paši nezināja, kālab nākuši un ko te īsti meklē. Mēs to nezinājām, jo neviena neredzējām. Un milzu pūlis drūzmējās arī aiz pils vārtiem. Un, kad garām nesa sveces un svētos sakramentus, kas bija domāti Žannai viņas sprostā, ļaudis krita uz ceļiem un aizlūdza par viņas dvēseli, un daudzi pat raudāja; bet, kad Žannai cietumā svinīgi pasniedza svēto vakarēdienu, tālumā izgaisdama atskanēja neredzamā pūļa sēri dziedātā miroņu litānija.
Žannas d'Arkas nāves bailes tagad jau bija rimušas, lai vairs nekad neatgrieztos. Tikai īsu bridi viņa bija padevusies šo baiļu varai — un tad atkal atguva mieru un drosmi, ko vairs nezaudēja līdz pašam beidzamajam mirklim.