Otrā rītā, deviņos, Orleānas Jaunava, Francijas glābēja, savas nevainības un jaunības lieguma apgarota, devās beidzamajā gājienā, lai ziedotu dzīvību tēvijai, ko tik uzticīgi mīlēja, un tās karalim, kas viņu bija pametis likteņa varā. Viņa sēdēja ratos, kādos vadāja tikai noziedzniekus. Un vienā ziņā ar viņu apgājās vēl ļaunāk, nekā ar noziedznieku; pasaulīgā vara vēl nebija viņu notiesājusi, bet spriedums jau bija iepriekš uzrakstīts uz viņas kauna kapuces, kas bija viņai galvā:
Herētiķe, atkritēja, bezdieve un elku pielūdzēja.
Ratos līdz ar viņu sēdēja mūks Martins Ladvenijs un meistars Žans Masjē. Viņa izskatījās meitenīgi liega un skaista, un svēta savā garajā, baltajā tērpā, un kad viņu, iznākot no tumšā
cietuma un uz brīdi apstājoties zem drūmo vārtu spraišļiem, apspīdēja gaišs saules stars, vienkāršo ļautiņu pūlis skali čukstēja: „Parādība! parādība!" — un krita ceļos, aizlūdzot Dievu, un daudzas sievas raudāja, un pūlī atkal atskanēja sērā miroņu litānija, ko tūliņ uztvēra arī citas balsis, un tā šis dvēseles aizlūgums varenā plūsmā pavadīja viņu līdz pašai nāves vietai. „Kristu, apžēlojies! Svētā Marija, apžēlojies! Aizlūdziet par viņu, visi svētie; eņģeļi un ticības mocekļi! Svētie un eņģeli, palīdziet viņai Dieva priekšā! Kungs, ak novērs savas dusmas un esi pret viņu žēlīgs! Kungs, glāb viņas dvēseli! Kungs, apžēlojies, un uzņem viņu savā svētajā klēpī!"
Kādā vēstures grāmatā šai ziņā tiešām pareizi un patiesi ierakstīts:
„Nabagiem un nevarīgajiem nebija nekā cita, ar ko viņu iepriecināt, kā vienīgi sirsnība, aizlūdzot par viņu Dievu; bet cerēsim, ka tas nebija velti darīts. Maz ir tādu sirsnīgu ainu cilvēces vēsturē, kā šis nevarīgais pūlis, kas raudādams lūdza Dievu un ar aizsegtām svecēm krita ceļos pie cietuma sienām vecās Ruānas pils priekšā."
Un tā tas bija arī tālākajā ceļā: cik tālu sniedzās skatiens, tūkstošiem laužu mūs sagaidīja un pavadīja, uz ceļiem nokrituši, un visur margoja blāvi dzeltenas sveču liesmas, it kā mēs dotos cauri apzeltītu puku laukam.
Bet bija arī tādi, kas nemetās ceļos; tie bija angļu kareivji. Tie stāvēja cits citam blakus abās pusēs Žannas ceļam, norobežodami to līdz pašai soda vietai; bet aiz šā dzīvā žoga, uz ceļiem nometies, lūdza Dievu laužu pūlis.
Tad cauri pūlim un kareivju rindām izlauzās kāds prātu zaudējis vīrs baznīckunga tērpā, viņš gaudodams un vaimanādams nometās uz ceļiem Žannas ratu priekšā, lūgdams pacēla rokas un sauca:
„Ak, piedod, piedod!"
Tas bija Luazelērs.
Un Žanna viņam piedeva; piedeva ar visu sirsnību — viņa zināja tikai piedot, pazina tikai līdzjūtību un žēloja visus bēdās, kaut arī tie būtu viņai pāri darījuši. Un viņa ne vārda nepārmeta šim nožēlojamam atkritumam, kas dienām un naktīm tik cītīgi bija pūlējies, lai viņu ar viltu un nodevību nodotu bendes rokās.
Kareivji gribēja viņu nosist, bet Vorvikas grāfs paglāba viņa dzīvību. Kas ar viņu tālāk noticis, nav zināms. Viņš pazuda bez vēsts un droši vien kaut kur vientulībā mocījās sirdsapziņas pārmetumos.
Vecajā Tirgus laukumā bija uzcelti divi paaugstinājumi un sakrauts sārts, kas iepriekš bija Sentuānas baznīcas pagalmā. Un tāpat uz viena paaugstinājuma bija Žanna un viņas tiesneši, bet uz otra dižākie augstmaņi, kuru vidū galvenie bija Košons un angļu Vinčesteras kardināls. Laukums bija pilns ļaužu, un cilvēki drūzmējās arī mājās pie logiem un uz apkārtējo namu jumtiem.
Kad viss bija sagatavots, pamazām aprima troksnis, un pūlis sastinga mēmās gaidās.
Un tad, ar Košona pavēli, kāds baznīckungs, vārdā Nikolajs Midī, teica svētrunu, kurā — līdzībā ar baznīcu — paskaidroja, ka vīnkoka zars, ja tas nenes augļus un maitājies, esot nocērtams un sadedzināms, vai arī tas samaitāšot un sagandēšot visu vīnkoku. Tālāk viņš pierādīja, ka Žanna ar savu netikumību apdraudējusi šķīsto un svēto baznīcu, tālab arī sodāma ar nāvi. Runu beidzis, viņš pievērsās Žannai un brīdi klusēja, bet tad vēl piebilda:
„Žanna, baznīca tev atņem savu žēlastību. Ej Dieva mierā, kur esi nākusi!"
Žanna bija novietota pilnīgi savrupā vietā, lai būtu skaidri redzams, ka baznīca viņu atstūmusi, un tur viņa sēdēja gluži vientuļa un pacietīgi gaidīja sava mūža galu. Tad viņu uzrunāja Košons. Viņš bija nolēmis nolasīt Žannas parakstīto dokumentu, kurā viņa bija atsaukusi savus maldus, — to viņš bija paņēmis līdzi; bet tad viņš pārdomāja, baidīdamies, ka viņa varētu skaļi pateikt patiesību — pateikt, ka nekad nav apzinīgi atsaukusi savus vārdus — un tā viņu galu galā apkaunot un pat pazudināt. Tālab viņš tikai atgādināja viņas apgrēcību un aicināja to nožēlot un stingrāk padomāt par
dvēseles glābiņu. Beigās viņš svinīgi pasludināja, ka baznīca esot izstūmusi viņu no sava vidus, un tad nodeva viņu pasaulīgās varas spriedumam un sodam.
Žanna raudādama nokrita ceļos un lūdza Dievu. Bet kā labā viņa to darīja? Vai savā labā? Nē — viņa aizlūdza par Francijas karali. Skaidri bija dzirdams ikviens viņas liegais vārds, un visu sirdis pukstēja straujāk, viņā klausoties. Viņa aizmirsa karaļa nodevību, aizmirsa, ka tas viņu pametis savam liktenim, aizmirsa to, ka tikai viņš ar savu nepateicību vainojams, ka viņai tagad jāmirst sārtā; viņa vienīgi atcerējās, ka tas ir viņas karalis, ka viņa ir tam uzticīga pavalstniece un ka naidnieki karali nepatiesi apvainojuši, bet viņa paša nav klāt, lai sevi aizstāvētu. Un tā viņa mirdama aizmirsa pati savas mokas, tikai lūdza ticēt viņas karalim; ticēt viņa labsirdībai, viņa cēlajām īpašībām un patiesajai sirsnībai, nevis viņam pārmest viņas darbus, jo viņš neesot ne viņu mudinājis, ne arī vedinājis, tādēļ viņam nevarot uzvelt nekādu atbildību. Beigās viņa vēl pazemīgos un sirsnīgos vārdos visiem lūdza, lai aizlūdzot par viņu Dievam un lai piedodot viņai, vienalga — vai ienaidnieks, vai arī tāds, kas jūtot viņai līdzi mokās.
Laikam nebija neviena, kam tobrīd sirds nekļūtu jūtīgāka — pat angli bija aizgrābti, tāpat viņas tiesneši, un dažam labam drebēja lūpas, bet acīs sariesās asaras; un aizgrābts bija arī angļu kardināls, kam politikā sirds bija cieta kā akmens, bet kas arī varēja just cilvēcīgi, ja bija cilvēkos.
Laicīgais tiesnesis, kam vajadzēja viņu notiesāt un pasludināt spriedumu, pats bija tā satraukts, ka aizmirsa savu pienākumu, un Žanna devās nāvē bez nāves sprieduma — tā nelikumībai pabeidzot to, kas ar nelikumību bija iesākts un visu laiku risināts. Viņš tikai teica viņas sargiem:
„Nemiet viņu!" Un bendem: „Dari savu pienākumu."
Žanna prasīja krustu. Nevienam tā nebija, ko viņai pasniegt. Bet tad kāds angļu kareivis pārlauza nūju uz pusēm, sasēja to krusteniski un sniedza viņai šo krustu, aiz labsirdības juzdams viņai līdzi; un viņa skūpstīja krustu un noglabāja sev pie krūts. Vēlāk Izambars de Lapjērs iesteidzās tuvākajā dievnamā un iznesa viņai baznīcas svētītu Krustā sistā tēlu; un ari to viņa skūpstīja un kaisli spieda sev pie krūts, un tad skūpstīja no jauna, ļaudama vāju asarām, un skali pateicās Dievam un visiem svētajiem.
Un tā, raudādama un krustu skūpstīdama, viņa uzkāpa pa kāpnēm sārtā, un brālis Izambars viņu pavadīja. Tad viņai palīdzēja uzkāpt tālāk malkas grēdā, kas bija sakrauta apkārt kauna stabam, un tur viņa palika, stāvot ar muguru pret stabu, pievērsusi seju tautai, kas ar aizturētu elpu raudzījās sārtā. Viņai līdzās uzkāpa bende, apņēma viņai ap slaido vidukli važas un piesaistīja viņu pie kauna staba. Kad tas bija padarīts, bende atkal nokāpa lejā, lai pabeigtu savu baigo bendes darbu; un Žanna palika viena — viņa, kam savā laikā bija tik daudz draugu, kad viņa vēl bija brīva un kad visi viņu mīlēja un dievināja.
Visu to es redzēju kā caur miglu, jo acis man bija pilnas asaru; bet tālāk vairs nespēju izturēt. Es gan paliku savā vietā, bet to, ko jums tālāk stāstīšu, pats vairs neredzēju un zinu tikai pēc aculiecinieku nostāstiem. Es gan dzirdēju šaušalīgas skaņas, kas man plosīja sirdi, bet kā jau teicu: beidzamais, ko vēl ar savām acīm redzēju, bija Žanna d'Arka visā viņas jaunības liegmē un nevainībā; un tādu arī esmu viņu visu mūžu saglabājis savā atmiņā. Bet tagad turpināšu savu stāstu.
Ja kāds bija iedomājies, ka šai svinīgajā stundā, kad visi grēcinieki nožēlo savus grēkus, arī viņa atsauks savus šķietamos maldus un teiks, ka viņas dižie darbi bijuši ļauni darbi un ka tos viņai iedvesis pats Sātans un Nelabais, tad tas ir maldījies. Viņa pašaizliedzīgi aizmirsa pati sevi un savas mokas, bet domāja par citiem un viņu bēdām, kas tos varēja piemeklēt. Un, vērdamās lepnās pilsētas torņos, viņa teica:
„Ak Ruāna, Ruāna, vai te man bija jāmirst, un vai tev bija jākļūst par manu kapu? Ak Ruāna, Ruāna, man bail, ka tu smagi izpirksi manu nāvi."
Dūmi sitās viņai sejā, vienu brīdi viņu atkal sagrāba šausmas, un viņa skali sauca: „Ūdeni! Dodiet man svēto ūdeni!"
Bet mirkli vēlāk viņas bailes atkal izgaisa un viņu vairs nemocīja.
Viņa dzirdēja liesmu troksni un tūliņ atcerējās tuvinieku, kam draudēja briesmas. Tas bija brālis Izambars. Viņa bija atdevusi tam krustu un lūgusi turēt to viņai acu priekšā, lai viņu stiprinātu un mierinātu lidz pašam beidzamajam mirklim, kad Dievs viņu uzņems savā svētajā mierā. Viņa lika mūkam paiet nostāk un tad apmierināta viņam teica:
„Tagad turiet to, lai es varu redzēt līdz galam."
Un pat tagad nekaunīgais Košons nevarēja ļaut viņai nomirt mierā, bet piegāja viņai tuvāk, pats būdams īsts nozieguma un grēka iemiesojums, un sauca:
„Es nāku, Žanna, lai tevi vēlreiz pamudinātu nožēlot savus grēkus un izlūgties Dieva žēlastību."
„Es mirstu tevis dēl," viņa teica, un tie bija viņas beidzamie vārdi, ko viņa teica, dzīva būdama.
Tad līdz ar sārtām ugunsmēlēm viņu apņēma biezi un kodīgi dūmi, un nekas vairs nebija redzams; bet tumsībā vēl atskanēja viņas balss, kas skaļi un sirsnīgi lūdza Dievu, un kad brīžiem vējš izkliedēja dūmus, tad dūmakā bija redzama pret debesim pacelta seja, un viņas lūpas vēl kustējās. Beigās augšup uzvijās žēlīga liesmu brāzma, un neviens vairs neredzēja viņas seju, ne arī viņas slaido stāvu, un uz mūžiem bija apklususi arī viņas liegā balss.
Jā, Žanna d'Arka bija mirusi! Viņas vairs nebija! Cik maz vārdos tas izteikts, bet cik pasaule kļuva tukša un nabadzīga!