Žannas brālis Žaks nomira Domremī lielās Ruānas tiesas laikā. Tā piepildījās Žannas pareģojums, kad viņa savā laikā ganībās mums teica, ka viņš palikšot, bet mēs pārējie aiziešot karā.
Kad Žannas nabaga vecais tēvs dabūja zināt viņas mocekles nāvi, tas nepārcieta lielās bēdas un ari nomira.
Mātei Orleānas pilsēta bija piešķīrusi pabalstu, ar ko viņa dzīvoja līdz mūža galam, kas viņai bija krietni ilgs. Divdesmit četrus gadus pēc viņas slavenā bērna nāves viņa ziemas laikā devās uz Parīzi un tur Dievmātes katedrālē noklausījās zinātniskajā strīdā, kas ievadīja vēlāko Attaisnošanas tiesu. Parīze bija pilna laužu, kas bija sanākuši no visām Francijas malām, lai redzētu vaigā cienījamo vecenīti, un bija patētisks skats, kad viņa devās cauri godbijīgajam pūlim, kas viņu pavadīja ar sajūsminātiem skatieniem līdz pašai katedrālei, kur savukārt viņai parādīja īpašu godu. Viņu pavadīja Žans ar Pjēru, tikai tie vairs nebija agrākie jautrie jaunekli, kas ar mums Vokulērā devās karagājienā, bet gan veci, rūdīti karavīri, kam galvas jau sāka sirmot.
Kad Žanna bija mirusi mocekles nāvē, mēs abi ar Noēlu atgriezāmies Domremī, bet, kad konetabls Rišmons aizstāja Latremuī, citkārtējo karaļa galveno padomnieku, un turpināja Žannas iesākto dižo patriota darbu, mēs atkal apģērbām bruņutērpu, devāmies karapulkos un visu laiku cīnījāmies karaļa rindās, līdz Francija bija nokratījusi angļu jūgu. Tā arī Žanna to būtu vēlējusies; vienalga, vai viņa bija dzīva vai mirusi, viņas griba bija mums likums. Visi viņas tuvākie līdzgaitnieki, kas vēl bija dzīvi, svēti glabāja viņas piemiņu un līdz galam cīnījās karaļa pulkos. Lielākoties mēs bijām kur kurais, bet, kad krita Parīze, visi atkal gadījāmies kopā. Un tā bija liela un priecīga diena; bet reizē ari skumju un sēru diena, jo nebija klāt mūsu Žannas, kad ar uzvaru iegājām Francijas galvaspilsētā.
Mēs abi ar Noēlu arvien turējāmies kopā, un es biju klāt, kad viņš nomira. Tas bija beidzamajā lielajā kaujā, ko izcīnījām pirms uzvaras. Tai pašā kaujā krita arī Žannas vecais ienaidnieks drošsirdīgais Talbots. Tas mira astoņdesmit piecu gadu vecumā, visu savu mūžu pavadījis karalaukos. Viņš bija varens lauva, ar savām kuplajām, sirmajām krēpēm un nevaldāmo trauksmes garu, kā arī ar mūžīgo sparu un izturību; vēl todien viņš cīnījās ar tādu spēku un veiklību, ka nebūt neatpalika no saviem labākajiem bruņiniekiem.
Lagīrs nodzīvoja pēc Žannas nāves uz sārta vēl trīspadsmit gadu; protams, viņš visu laiku karoja, jo tas bija vienīgais, kas viņu vēl varēja iepriecināt.
Orleānas bastards, d'Alansons un d'Olons vēl pieredzēja brīvu Franciju un līdz ar Žanu un Pjēru d'Arku, Paskerelu un mani varēja nodot savu liecību Attaisnošanas tiesā. Bet tagad tie jau sen miruši. Es viens vienīgs vēl esmu palicis, kas savā laikā cīnījies blakus Žannai viņas dižajos karagājienos. Viņa teica, ka es dzīvošot tik ilgi, līdz visi kari būšot aizmirsti — bet šoreiz viņas pareģojums nav piepildījies. Ja arī es dzīvotu tūkstoš gadu, tas nekad nepiepildītos. Jo kam vien kāds sakars ar Žannu d'Arku, tas arvien paliks nemirstīgs.
Žannas d'Arkas tuvinieki apprecējās, un tie atstājuši pēcnācējus. Viņas pēcteči ir dižciltīgie, bet viņu vārds un asinis, kas rit viņu dzīslās, viņus pagodina daudz vairāk, nekā tas būtu domājams citiem dižciltīgajiem. Jūs paši redzējāt, kā ļaudis visur noņēma cepures, kad vakar mani apciemoja šie mazie bērni. To nedarīja vis, godinot viņu dižciltību, bet gan tādēļ, ka viņi bija Žannas d'Arkas brāļa mazbērni.
Bet tagad pastāstīšu par Attaisnošanas tiesu. Žanna kronēja karali Reimsā. Par atalgojumu viņš ļāva viņu nobendēt mocekles nāvē, ne pirkstu nepacēlis, lai viņai palīdzētu. Turpmākajos divdesmit trijos gados karalis pat viņu neatcerējās; tas bija galīgi aizmirsis, ka baznīckungi nomelnojuši viņas labo un godīgo vārdu, ko viņa lika ķīlā, glābdama savu karali un viņa troni; tāpat viņam bija vienalga, ka Francija cieta kaunu un vēlējās atkal celt godā savu nevainīgi notiesāto
Glābēju. Visu šo laiku viņš bija gluži vienaldzīgs. Bet tad viņā pēkšņi radās pārmaiņa, un viņš jau pats mudināja attaisnot nabaga Žannu. Kas tad bija noticis? Vai beidzot tā bija viņa pateicība? Vai viņu sāka mocīt sirdsapziņa? Nē, viņam bija daudz labāks iemesls — kāds arī vairāk pieklājās tādas zemas dabas cilvēkam. Un labākais iemesls bija tas, ka tagad, kad angli beidzot bija padzīti un Francija atbrīvota, angli aizrādīja, ka karali kronējusi sieviete, kuru baznīckungi atzinuši par ļaunā gara apmātu un kā raganu sadedzinājuši sārtā, tādēļ arī karalim neesot nekādas tiesības valdīt Francijas tronī. Neviena tauta taču nevarot atzīt tādu karali par savu likumīgo valdnieku.
Nu bija pats beidzamais laiks ko iesākt, un karalis arī to darīja. Lūk, tas bija galvenais, kādēļ Kārlis VII tik cītīgi mudināja nomazgāt kauna traipu, ar kādu bija apzīmogots viņa citkārtējās labdares godīgais vārds.
Viņš griezās pie paša pāvesta, un pāvests iecēla lielāku baznīckungu kopu, kam vajadzēja pārbaudīt Žannas dzīves gājumu un dot savu spriedumu. Baznīckungu kopa noturēja savas sēdes Parīzē, Domremī, Ruānā, Orleānā un vēl vairākās citās vietās un turpināja savu darbu vairākus mēnešus. Tā pārbaudīja Žannas tiesas protokolus, pratināja Orleānas bastardu, d'Olonu, Paskerelu, Kurselu, Izambaru de Lapjēru, Manšonu, mani un vēl daudzus citus, ar kuriem jau esmu jūs savā stāstā iepazīstinājis, kā ari vairāk nekā simt citu liecinieku, kuru vārdi jums mazāk pazīstami, proti, viņas citkārtējos draugus Domremī, Vokulērā, Orleānā un citur, tāpat vairākumu tiesnešu un citu aculiecinieku, kas bija piedalījušies Ruānas tiesā, bijuši klāt, kad baznīca viņu atstūma, un redzējuši viņas moku pilno nāvi uz sārta. Un beidzot, kad viss bija rūpīgi pārbaudīts, Žanna atkal parādījās visā savā nevainībā, ko ari atzīmēja protokolā, kam vajadzēja mūžīgi apliecināt netaisnību, ko viņa izcieta.
Es biju klāt gandrīz visās tiesas sēdēs un atkal redzēju daudzas pazīstamas sejas, kuras nebiju redzējis visu divdesmit piecu gadu laikā; to starpā bija daudz mīlu seju — tie bija mūsu ģenerāli un Katerīna Bušē (kas diemžēl jau bija precēta!), bet bija ari citas sejas, kuras atcerējos ar rūgtumu, — tie bija Bopērs, Kursels un daudz citu līdzvainīgo. Pēc ilga laika redzēju ari Ometu un Mazo Menžetu — kurām tad jau bija tuvu piecdesmit gadiem un kuras abas bija laimīgas vairāku bērnu mātes. Tāpat redzēju Noēla tēvu, Paladīna tuviniekus un Sauleni.
Lieliski bija dzirdēt, kā Alansonas hercogs slavēja Žannas izcilās karavadoņa spējas, bastards viņam piebalsoja, turklāt vēl jūsmīgos vārdos ņēmās attēlot, cik Žanna bijusi mīla un laba, un cik viņā bijis patiesas sirsnības, drosmes, pārgalvības, jautrības, liegmes, žēlsirdības un visa tā, kas vien pasaulē ir pats cēlākais, dižākais un augstākais. Viņā klausoties, es atkal redzēju dārgo aizgājēju kā dzīvu savā acu priekšā, un sirds man skaudri smeldza aiz bēdām.
Tagad esmu beidzis savu stāstu par Žannu d'Arku, šo brīnišķīgo bērnu un reizē arī dievišķo personību un cēlo garu, kam vienā ziņā vairs nebūs otra līdzīga visā pasaulē, jo viņā nebija ne mazākās patmīlības, savtības vai godkārības, ko gan nevarētu teikt par jebkuru citu pazīstamu laicīgās vēstures personību.
Žannai d'Arkai tēvijas mīlestība bija vairāk nekā citas jūtas — tā bija viņas kaislība. Viņa bija patriotisma ģēnijs un tā iemiesojums, ko debesis bija tērpušas redzamā miesā un asinīs.
Mīlu, Piekāpību, Žēlsirdību, Spēku, Karu, Mieru, Dzeju, Mūziku katrs var iztēloties, kā grib, kā viņam tlkamāk, — vienalga, vai tas būtu sievietes vai vīrieša tēls, jaunībā vai vecumā; bet slaida jaunava visā jaunības krāšņumā, bet ar mocekles vainagu galvā un šķēpu rokā, ar ko viņa bija pārcirtusi smagās važas, kas saistīja viņas tēviju, — vai tikai tā vienīgā nebūs mūžīgais Patriotisma simbols, kas pastāvēs līdz pasaules galam?
Marks Tvens ceļā no smiekliem un reālisma līdz romantiskajai Orleānas jaunavai Žannai d'Arkai
,.Literatūras klasiķis ir rakstnieks, kura grāmatas visi slavē, bet neviens nelasa," tā amerikāņu satīriķis Marks Tvens kādreiz jokojot esot teicis. Taču paradoksālā kārtā vel savas dzīves laikā Marks Tvens kļuva par klasiķi. Viņa laikabiedrs rakstnieks Viljams Dīns Hauelss nodēvēja Tvenu par amerikāņu literatūras Ābramu Linkolnu, bet cits klasiķis — anglis Bernards Šovs nosauca viņu par amerikāņu Voltēru. Ernests Hemingvejs savukārt apgalvoja, ka amerikāņu literatūra patiesībā sākas ar „Haklberija Fina piedzīvojumiem", Marka Tvena populāro romānu.
1888. gadā Jēlas Universitāte, 1902. gadā Misūri Universitāte un 1907. gada Oksfordas Universitāte piešķīra rakstniekam literatūras goda doktora nosaukumu. Marku Tvenu neskāra viņa paša definētā literatūras klasiķa liktenis. Gandrīz 90 gadus pēc rakstnieka nāves viņa grāmatas tiek izdotas arvien no jauna gan viņa paša dzimtenē, gan tulkojumā daudzās pasaules valstis, tātad — tiek lasītas nepārtraukti.
Marks Tvens, īstajā vārda Semjuels Lenghorns Klemenss (1835— 1910), upes locis, zeltracis, žurnālists, publisku lekciju autors, grāmatu izdevējs, kapitālists, rakstnieks un humānists, dzīvoja Amerikas gan saimnieciskās, gan kultūras dzīves, gan literatūras lielo pārmaiņu laikā. Marku Tvenu radīja tieši šis laiks, un viņš bija tā izcilākais hronists. Rakstnieka bērnība un jaunība sakrita ar Mežonīgo Rietumu apgūšanas un Saimniecības Rekonstrukcijas laiku, kas sākās pēc
Pilsoņu kara (1861—1865). Neskaitāmi neskarto zemju apguvēji virzijās uz Klusā Okeāna krastiem. Kur senāk bija necaurejami meži un bizociu bari, tika ierīkotas fermas ar ganāmpulkiem un zeltraču apmetnes un uzcelti ciemati un pilsētas. Rietumos tika atrastas bagātīgas ogļu, naftas, dzelzs, sudraba un zelta atradnes. Katram štatam šajā laikā bija savi leģendāri varoni — Kits Karsons, bezbailīgs cīnītājs pret indiāņiem, Deivids Krokets, slavens skauts, Maiks Finks, Misisipi kuģinieks, Pols Banjans, mežstrādnieks — milzis, Keisijs Džonss, drosmīgs vilciena mašīnists, kurš nebaidījās no indiāņu un laupītāju uzbrukumiem. Par vinu varoņdarbiem runāja visā valstī.
Strauji attīstījās arī rūpniecība. Uzplauka dzelzceļa kompānijas. 1869. gadā atklāja transkontinentālo dzelzceļa līniju. Sāka darboties saldētavu vagoni, kas veicināja Čikāgas gaļas koncernu attīstību. Ogļu, naftas un metālrūpniecības straujais uzplaukums lāva A. Karnegijam, Dž. Morganam un Dž. Rokfelleram kļūt par miljonāriem. Viņus arī zināja visā valstī un sacerēja par viņiem leģendas.
Pirms Pilsoņu kara Amerika sastāvēja no fermām, ciematiem un mazpilsētām. 1900. gadā tikai viena trešdaļa iedzīvotāju saimniekoja fermās. Strauji auga lielpilsētas. 1850. gadā Ņujorkā bija 500 000 iedzīvotāju, bet 1900. gadā —jau 3 500 000. Imigrantu skaits nemitīgi palielinājās. 1810. gadā Amerikā bija 7 miljoni iedzīvotāju, 1870. gadā — 38 miljoni, 1900. gadā — 75 miljoni. Gadsimta beigās Amerikas rūpnīcās bija 8,5 miljoni strādnieku. Sākās zinātnes, tehnoloģijas, izgudrojumu, tirdzniecības un finansu darījumu laiks.
Pirms Pilsoņu kara Amerika bija izolēta agrāra valsts, kuras pilsoņu vidū valdīja reliģijas un morāles tradīciju stingra respektēšana. Pēc Pilsoņu kara Amerika kļuva par kontinentālu, industriālu valsti, kuras iedzīvotāju prātos reliģiju aizstāja Čārlza Darvina evolūcijas teorija. Izmainījās arī morālā gaisotne valstī. No vienas puses, amerikāņi izjuta lepnumu par savas zemes lielajiem sasniegumiem — katra indivīda ..amerikāņu sapņa" piepildīšanos veicināja valsts demokrātiskā iekārta. No otras puses, neiegrožotais individuālisms, kas bija raksturīgs šim lielo pārmaiņu laikam, iznīcināja pionieru garu un jaunās aristokrātijas iedibinātos morāles principus. Sabiedrības dzīves priekšplānā izvirzījās pusizglītoti Mežonīgo Rietumu iekarotāji, piedzīvojumu meklētāji, godkārīgi uzņēmēji, jaunbagātnieki, blēži, prostitūtas un klaidoņi, kuri arī kļuva par jaunajiem literatūras varoņiem.
Žurnālistika un daiļliteratūra atspoguļoja dzīvi Mežonīgajos Rietumos, kur milzigas bagātības tika viegli iegūtas un tikpat viegli zaudētas, atspoguļoja arī spekulāciju un krāpniecības garu, krasos kontrastus pilsētās, kur greznās privātmājas asi kontrastēja uz strādnieku rajonu graustu fona. Sentimentalitātei, dīkiem sapņiem, senatnes idealizā- cijai, izsmalcinātai valodai, mistikai, mēnessgaismai un Eiropas pilsdrupu un aristokrātijas apbrīnai, šim romantiskajam pasaules skatījumam, vairs nebija vietas amerikāņu literatūrā.
Reālisms amerikāņu literatūrā aizsākās ar t. s. vietējā kolorīta darbiem. Tie tēloja noteiktu ģeogrāfisku vidi, tās iedzīvotāju ģērbšanās stilu, paražas, domāšanas un runas veidu. Šāda spilgta vide un raksturi bija populāri iedzīvotāju vidū visā valstī.
Strauji attīstījās arī žurnālistika. Arī tā savu tematiku smēla neskarto zemju apguvēju un izaugušo pilsētu kontrastu vidē. Jaunie sociālie slāņi un spilgtie tipi bija sevišķi iecienīti humoristu un feļetonistu vidū. Kad Marks Tvens sāka savu karjeru žurnālistikas laukā, tajā darbojās 78 tolaik populāri humoristi. Viņu vārdi šodien ir aizmirsti. Toties Marks Tvens, kas pie literatūras apvāršņa parādījās kā žurnālists un humorists, kura darbos bija zināmas vietējā kolorīta iezīmes, pamazām iekaroja slavu un paliekošu vietu amerikāņu un pasaules literatūras vēsturē.
Ir pieņemts teikt, ka cilvēce ar smiekliem atvadās no savas pagātnes. Marka Tvena daiļradē, viņa arhetipiskajos amerikāņu tēlos — atjautīgajā Džimā Smailijā, kas guva pelņu, noslēdzot derības par savas lēcējvardes panākumiem sacīkstēs ar citām vardēm, nerātnajā Tomā Sojerā, brīvību mīlošajā Haklberijā Finā, kas nepakļāvās krustmātes Sallijas tieksmei sevi civilizēt, blēdīgajos neīstajos karalī un hercogā, uzticīgajā nēģeri Džimā un avantūriskajā spekulantā pulkvedī Sellerā — amerikāņi ar smiekliem atpazina savu tagadni.
Marks Tvens radīja šos literāros tēlus, daļēji izmantodams paša pieredzi, jo viņš, kā daudzi laimes meklētāji, klaiņoja pa visu valsti, strādādams dažādus darbus — bija burtlicis Sentluisas, Ņujorkas un Filadelfijas tipogrāfijās, reportieris Kalifornijas laikrakstu redakcijās, locis uz Misisipi upes tvaikoņa, cerēja kļūt bagāts Nevadas zelta, kvarca un sudraba raktuvēs, vai arī pārdodams Taho ezera apkārtnes mežos iegūtus kokmateriālus un lasīdams humoristiskas lekcijas par Sendviču salām Kalifornijas un Nevadas štatā. Taču šajos darbos
Tvens lielu naudu nenopelnīja. Turpmākajā dzīve viņš tomēr tika pie bagātības, kad kļuva par izdevēju un grāmatu tirgotāju. Sevišķi lielus ienākumus viņš guva, publicējot Pilsoņu kara varoņa ģenerāla Granta memuārus. Taču bija arī neveiksmes — Tvena pārāk greznais dzīvesveids, dažādu nepopulāru grāmatu izdošana un 200 000 dolāru ieguldījums iespiedmašīnā, kas slikti darbojās, noveda viņu pie bankrota. Lai nomaksātu parādus, rakstnieks devās pasaules apceļojumā, kura laikā lasīja humoristiskas lekcijas dažādās valstīs. Šā pasaules ceļojuma četros gados Tvens nopelnīja tik daudz naudas, ka nomaksāja visus parādus un piedevām uzcēla pat jaunu privātmāju „Stromfildu" Redingā Konektikutas štatā.
Taču nevar teikt, ka Marks Tvens savā dzīvē iemantoja lielu bagātību. Viņa patiesais un lielākais ieguvums bija dažādās vietās un dažādās dzīves jomās sastaptie cilvēki, kuri, skatīti caur humora un satīras prizmu, kļuva par viņa darbu varoņiem.
Kāds tad ir Marka Tvena literārais mantojums? Loti daudzveidīgs: viņš ir uzrakstījis vairākus humoristiskus ceļojumu aprakstus, piemēram, „Vientieši ārzemēs" (1869), „Vientieši savā zemē" (1881), „Dzīve savvaļā" (1872), „Klaidonis ārzemēs" (1880), „Vēlreiz klaidonis ārzemes" (1897), arī neskaitāmus stāstus, no kuriem labākie sakopoti krājumos ,.SIavenā lēcējvarde no Kalaveras pavalsts" (1867), „Nozag- tais baltais zilonis" (1882), „Cilvēks, kas uzpirka Hedlijburgu, un citi stāsti" (1899), garos stāstus „30 000 dolāru vērtais mantojums" (1904), „Kapteiņa Stromfilda ceļojums uz paradīzi" (1900), ..Noslēpumainais svešinieks» (1916), romānus bērniem (tiesa, rakstnieks gan izteicies, ka tie galvenokārt domāti pieaugušajiem) „Toma Sojera piedzīvojumi" (1876), ,.Haklberija Fina piedzīvojumi" (1881), „Toms Sojers ārzemēs" (1894), ..Detektīvs Toms Sojers" (1896), „Princis un ubaga zēns" (1881), divus vēsturiskus romānus „Konektikutas jeņķis karaļa Artūra galmā" (1889) un ..Personiskas atmiņas par Žannu d'Arku» (1895), divus romānus par dzīvi Amerikā ..Apzeltītais laikmets" (1874). kas atklāja tik tipisku dzīves ainu, ka šis nosaukums tika dots visam Mežonīgo Rietumu apgūšanas, rūpniecības straujās attīstības un materiālā uzplaukuma laikam, un ..Niekkalbis Vilsons" (1894), kā arī filozofisku eseju krājumu „Kas ir cilvēks" (1906), ..Autobiogrāfiju" (1904) un satīrisku antireliģisku stāstu un eseju krājumu ,.Vēstules no zemes" (1952), kas iznāca pēc rakstnieka nāves. Latviešu valodā tulkoti visi galvenie Marka Tvena darbi — „Toma Sojera piedzīvojumi", „Haklberija Fina piedzīvojumi", „Princis un ubaga zēns", ,.Niekkalbis Vilsons", ..Vientieši ārzemēs" un „Vēstules no zemes".
Kas tad bija Marks Tvens? Galvenokārt humorists — tā apgalvos daudzi. Viņš rakstīja t. s. vienkāršajiem cilvēkiem un lika viņiem smieties. „Noslēpumainajā svešiniekā" Tvens rakstījis: „Nabaga cilvēku dzimtai ir tikai viens iedarbīgs ierocis — smiekli. Vara, nauda, pārliecināšana, lūgšanas, vajāšana — spēj iedarboties uz milzīgām nejēdzībām, pastumt tās nedaudz nost, vājināt tās gadsimtu gaitā, bet tikai smiekli spēj sagraut tās ar vienu triecienu lupatu lupatās un putekļu putekļos. Smieklu uzbrukumu neviens nespēj atsist."
Ierosmi rakstnieks smēla pionieru un kolonistu mutvārdu daiļradē, kā ari pasaules literatūrā populārā blēžu romāna tradīcijās. Viņa Džims Smailijs un Haks Fins ir īsti „picaro", mazliet blēdīgi un vientiesīgi, bet tiem piemīt vienkāršās tautas veselais saprāts, un viņi vienmēr gūst uzvaru pār aizspriedumainajiem un liekulīgajiem mazpilsētu „labākās sabiedrības" pārstāvjiem. Marka Tvena humors bija raupjš un robusts. Tas balstījās uz neticamiem pārspīlējumiem, farsu, burlesku un pēkšņām pārejām no cēlā uz smieklīgo un absurdo. Var saprast, kāpēc Ernests Hemingvejs teica, ka visa amerikāņu literatūra sākas ar „Haklberija Fina piedzīvojumiem". Tāpat kā Henrijs Džeimss, kas tiek uzskatīts par modernās prozas pamatlicēju Amerikā un Eiropā, Marks Tvens notikumus atveido nevis trešās personas (bieži tas ir autora dubultnieks) skatījumā, bet caur kāda sava varoņa apziņas prizmu. Henrijam Džeimsam šie stāstītāji vai, kā viņš pats tos dēvēja, „apziņas centri", pieder pie augstākajām aprindām. Marka Tvena stāstītāji pieder vienkāršajai tautai, vai ari tie ir nepieredzējuši pusaudži, kuru uztvere pieaugušajiem var šķist smieklīga, toties tā ir dabiska un brīva no sabiedrības aizspriedumiem. Marks Tvens nebija klauns vai lasītāju izklaidētājs, kā nereti apgalvoja literatūras kritiķi. Viņš iestājās par noteiktām morāles vērtībām. Plaši pazīstami ir viņa vārdi: „Humors nedrīkst būt atklāti pamācošs, tas nedrīkst būt atklāti sprediķojošs, bet tam jāapvieno šīs abas īpašības, lai tas būtu mūžīgs. Ja humors man ienāca prātā bez lielas gudrošanas, es tam ierādīju zināmu vietu savā sprediķi, bet es nerakstīju sprediķi humora dēl. Es tik un tā būtu uzrakstījis sprediķi, ar vai bez humora piedevas." Savas literārās darbības agrīnajā posmā Marks Tvens ticēja demokrātijai, cilvēktiesībām un sociālajam taisnīgumam. Viņš bija optimists un lepojās ar Amerikas sasniegumiem. Viņš vērsās pret cilvēku muļķību, liekulību, svētulību, ieraušanas kāri. Pret negodīgiem politiķiem, valstsvīriem, biznesmeņiem, ģenerāliem, finansistiem, zemes īpašniekiem, mācītājiem un žurnālistiem. Viņš izmantoja savu atjautību un sociālo stāvokli, lai kritizētu sava laika nepilnības un aizstāvētu amerikāņu demokrātijas ideālus. Tvens uzsvēris: „Kad godīgs rakstnieks atklāj negodīgu rīcību, viņa pienākums ir parādīt to visā savā kailumā un gāzt to no slavas troņa, lai kas arī no tā ciestu. Jebkura cita nostāja laupītu viņam sabiedrības uzticību."
Laika gaitā, vērojot, kā materiālisma gars arvien vairāk pārņem amerikāņus, kā indivīda brīvība tiek pakļauta noteiktu sabiedrības grupējumu interesēm, kā valsts aparāts arvien ciešāk saaug ar finansu un rūpniecisko kapitālu un kā valsts institūcijas kļūst arvien agresīvākas un Amerika top par karu izraisītāju un citu tautu apspiedēju, Marks Tvens sāka rakstīt, kā viņš pats izteicās, ar ,.spalvu, nokaitētu elles ugunīs". Sociālās un politiskās dzīves kritika viņa darbos kļuva arvien spēcīgāka. Viņa satīra vērsās ne vairs pret atsevišķu indivīdu vājībām un trūkumiem, bet pret valsts un sabiedrības institūcijām, piemēram, pret valsts atbalstītu klaju rasismu, pērkamo presi, pret liekulīgo garīdzniecību, pret kara kurinātāju valdību. Tvens mūža beigās uzrakstīja tādus asus pamfletus kā „Savienotās linča valstis" (1901. gadā, publicēts tikai 1923. gadā) un „Cilvēkam, kurš staigā tumsībā" (1901). Kā cilvēks Tvens kļuva arvien pesimistiskāks, it sevišķi pēc sievas un divu meitu nāves. Šajā laikā viņš izteicās, ka visa cilvēku dzimta ir nolādēta. Viņa darbos parādījās determinisma un naturālisma iezīmes. Tāpēc jo pārsteidzošāks šķiet pēc bankrota uzrakstītais vēsturiskais, romantiskas ievirzes romāns „Personiskas atmiņas par Žannu d'Arku" (citā variantā — „Žanna d'Arka"), kas atšķiras no visiem viņa iepriekšējiem, kā arī turpmākajiem darbiem. Marks Tvens par šo romānu teica: „No visām savām grāmatām es visvairāk mīlu „Žannu d' Arku". Tā ir pati labākā; es to zinu. Tā man sagādāja septiņas reizes vairāk prieka nekā jebkura cita. Sagatavošanās darbi ilga 12 gadus, rakstīšana — divus gadus. Citām grāmatām nebija nepieciešami nekādi priekšdarbi."
Lielais smējējs, kas nosodīja garīdzniekus, kristīgo baznīcu un Bībeli, rakstīdams, ka tajā ir gan dažas derīgas pamācības, taču bezgala daudz piedauzību un vesels lērums melu (Tvens nosodīja pat Vecās Derības Dievu), nemaz neapšauba Žannas dzirdētās balsis. Balsu dievišķā izcelsme ir parādīta viņas ieroču nesēja un sekretāra Luija de Konta skatījumā, kurā jaušama viduslaiku māņticības ietekme, jo viņš tic ari meža gariem un spokiem, tomēr Tvens runā ne tikai par Žannas pārliecību, ka šīs balsis eksistē, bet uzsver ari to realitāti, tēlodams, ka Luijs redz Žannu spožas, pārdabiskas gaismas lokā, kad viņa garā sarunājas ar Svēto Margaretu, Svēto Katrīnu un ercenģeli Mihaēlu.
Par Žannu d'Arku ir rakstījuši daudzi literatūras klasiķi, sākot ar Šekspīru, Voltēru, Šilleru un beidzot ar jaunlaiku rakstniekiem Anatolu Fransu, Bernardu Šovu un mūsu pašu Andreju Upīti.
Bernards Šovs cenšas izskaidrot Žannas balsis ar pārāk dzīvu iztēli. Andreja Upīša Žanna viņa vēsturiskajā traģēdijā „Žanna d'Arka" šaubās, vai patiešām ir dzirdējusi eņģeļu balsis, jo vēlāk pat loti izšķirīgos brīžos tās apklust un nepavada viņu līdz sārtam, kā pretstatā to tēlojis Marks Tvens savā romānā.
Marka Tvena skatījumā Žanna ir Dieva sūtīta svētā, viscēlākā būtne, kāda jebkad dzīvojusi uz zemes, izņemot, kā rakstnieks saka, to Vienīgo, acīmredzot ar to domājot Jēzu Kristu. Žanna Tvena skatījumā bija žēlsirdīga pat pret ienaidniekiem un pilnīgi nesavtīga, pēc uzvaras pār angļu karaspēku izlūgdamās no pašas kronētā karaļa vienīgi nodokļu atlaidi savai pilsētai. Viņa augstsirdīgi piedeva ari karalim, kaut gan tas nodeva savu glābēju. Markam Tvenam Žannas esamība ir brīnums un pat mistika, kuras noslēpumu, viņaprāt, neviens un nekad nevarēs izprast. Tik tiešām — kā gan lai izskaidro to, ka neizglītota, lasītnepratēja lauku meitene kļuva par izcilu karavadoni un gudru, valstiski domājošu politiķi, kas septiņās nedēļās izbeidza karu, kurš bija ildzis jau 91 gadu un kurā franči nemitīgi cieta sakāvi.
Gan Marks Tvens, gan Bernards Šovs, gan Andrejs Uplts uzsver, ka Žannas spējas slēpās viņas saiknē ar tautu. Marka Tvena Žannu nodod aristokrāti, karalis un garīdznieki, bet vienkāršie cilvēki dievina. Andrejs Upīts savā traģēdijā, risinādams varoņa un pūla problēmas, parāda, ka ari vienkāršie ļaudis nodod Žannu, un liek viņai nožēlot savu veltīgo uzupurēšanos. Marks Tvens ir vēl asāks — viņam pat karalis bez tautas atbalsta nav nekas. Tvens raksta: „Tronis, kuru tauta atbalsta, pastāv. Kad šis atbalsts zūd, nekas to nespēj glābt." Tvens ir pārliecināts, ka augstākā garīdzniecība bez ciemata draudzes mācītājiem, kas cēlušies no vienkāršās tautas, arī nav nekas. Draudzes mācītāju varu un viņu ietekmi uz draudzi nespēj ignorēt pat Romas pāvests.
Bernards Šovs, kritizēdams Marka Tvena Žannu, rakstīja, ka viņa, „apvilkusies neskaitāmus garus apakšbrunčus kā Noasa sieva šķirsta ainas dzīvajā bildē, liecina par autora tieksmi apvienot Beijarda un Esteres Samersonas tēlus no „Saltā nama" (Č. Dikensa romāns — R. Ā.), lai izveidotu bruņās tērptas nevainojamas amerikāņu skolmeistarienes tēlu". Šovs ironiski piebilst, ka Tvena Žanna d'Arka ir gluži ticama paimeitiņa, par spīti viņas radītāja apmātībai. Šovs Tvenam pārmet ari vēsturisko un biogrāfisko neprecizitāti, apgalvodams, ka Žanna neesot bijusi tik skaista kā Marka Tvena hronikā, ka viņa nav bijusi arī patriotisma iemiesojums, jo franču nācija Žannas dzīves laikā vēl nebija izveidojusies no atsevišķām hercogistēm, ka Bovē bīskapa Pjēra Košona tēlā amerikāņu rakstnieks pārāk sabiezinājis krāsas, tēlodams viņu kā nelietīgu ļaundari, kamēr, pēc Šova uzskata, Žannu uz nāvi notiesāja parasti un paštaisni cilvēki, pārliekā centībā tiecoties glābt viņas dvēseli. Bernards Šovs, tāpat kā visi pārējie autori, kas rakstījuši par Žannu d'Arku, viņas tēlu izmantoja, lai uzrunātu sava laika cilvēkus un izgaismotu sava laika problēmas, atstājot vēsturisko patiesību otrajā plānā. Bernards Šovs un Andrejs Upīts piedāvā reālisma gaismā skatītu Žannas tēlu. Vācu romantiskās skolas pārstāvi Fridrihu Šilleru interesēja nevis vēsturiskā precizitāte, bet romantisku jūtu vētra. Viņa skatījumā, Žanna cieš sakāvi ne jau karaļa, augstmaņu un garīdzniecības nodevības dēļ, bet tādēļ, ka ir aizmirsusi solījumu neļauties zemes cilvēku mīlestības varai. Traģēdijas sižeta sarežģījums saistās ar pārpratumu. Kad tēvs Žannai pārmet, ka viņas uzvaras ir iedvesmojis nelabais, Žanna, izjuzdama vainas apziņu par to, ka iemīlējusi ienaidnieku angļu karavadoni Laionelu, klusē, un tādēļ viņu pamet karalis un viņas sekotāji. Marks Tvens Žannas tēlu arī roman- tizēja, vēlēdamies to pretstatīt sava laika valdošajai morāles gaisotnei. Angļu tulkotāja ievadā (Marks Tvens pats uzdodas par tulkotāju, atminu tēlojumu piedēvējot Žannas d'Arkas līdzgaitniekam Luijam de Kontam — šāda mistifikācija amerikāņu romantisma laikos bija literārs paņēmiens, lai piešķirtu lielāku ticamību darbā tēlotajiem fantastiski neticamajiem notikumiem) — rakstnieks uzsver: „Viņa bija patiesīga, kad visapkārt valdīja meli; vina bija godprātīga, kad godprātība jau bija aizmirsts tikums; viņa turēja vārdu, kad neviens vairs nepaļāvās uz goda vārdu; ar visu sev piemītošo sirsnību nodevās lielām domām un lieliem darbiem, kad citi lielie gari stiga veltīgos sīkumos un gara nabadzībā; bija kautrīga un liega, kad pasaulē valdīja skaļums un bravūra; vina bija līdzcietīga, kad visur redzēja mežonīgu cietsirdību; bija pastāvīga, kad nepazina pastāvību, un cienīga tai laikmetā, kad cienība nekur vairs nebija cieņā; bija pārliecībā līdzīga klintij, kad cilvēks nekam neticēja un ņirgājās par visu; bija uzticīga tais laikos, kad pazina tikai viltu; bija bez liekulības, kad visi liekuļoja un centās cits citam glaimot; bija bezgalīgas drosmes iemiesojums, kad tautas sirdī sen jau bija zudusi cerība un drosme; bija skaidra miesā un garā, kad augstākā sabiedrība kalpoja netikumam; — bija visu labo tikumu pilnība, kad lordi un prinči sacentās ar vienkāršiem laupītajiem un slepkavām un kad kristīgie augstmaņi radīja izbrīnu pat šai nešķīstajā laikmetā un iedvesa šausmas ar savu nežēlību, viltu, varasdarbiem un lopiskajām izpriecām."
Šis Marka Tvena pārdomas, kas uzrakstītas pirms gadu simteņa, šķiet, šodien īpaši vēršas pie latviešu lasītāja, kas pašreiz dzīvo mežonīgajā kapitāla uzkrāšanas laikmetā, kura morālā gaisotne līdzinās tai, kurā dzīvoja un rakstīja Marks Tvens. Iespējams, Žannas romantiski apgarotais tēls palīdzēs dažam labam lasītājam saglabāt ticību demokrātijas ideāliem un visa labā uzvarai.
RENĀTE ĀBELTINA
MARKS TVENS Žanna d'Arka
Apgāds „Daugava", Rīgā, Aspazijas bulv. 24, LV 1050. Izdevējdarbības licence Nr. 2-0944. Formāts 60x90/16. Ofsetiespiedums. Iespiesta un iesieta a/s "Paraugtipogrāfija" Puškina ielā 12, Rīgā LV 1050