[1] Ērika adamsona tulkojums
[2] Šo dievlūgumu turpmākajos 460 gados vairākkārt sev centušās piedēvēt ari citas tautas, bet īstenībā tā autors ir Lagīrs, par ko atrodam liecību Francijas valsts arhīvā. Par to galvo Mišlē. — Redakcijas piezīme.
[3] Šo dienu vel tagad atzīmē ar civilām un militārām svinībām. — Redakcijas piezīme.
[4] volāns — atlecoša bumba.
[5] lords ronalds gouvers (,joan of Arc", 82. lpp.) saka: „Mišlē atradis šā notikuma aprakstu Žannas d'Arkas ieroču nesēja Luija de Konta liecībā, un pēdējais, šķiet, pats bijis aculiecinieks." Un tā arī īstenībā ir. Tā ir dala liecības, ko šo Personīgo atminu autors nodevis 1456. gadā attaisnošanas tiesā. — Redakcijas piezīme.
[6] Šo solījumu pildīja vairāk nekā trīssimt piecdesmit gadu; bet tad astoņdesmit gadu vecā pareģa vārdi vairs tālāk nepiepildījās. Franču revolūcijas juku laikā solījumu aizmirsa un šo privilēģiju atņēma. Kopš tiem laikiem tā vairs nav atjaunota. Žanna nekad nebija prasījusi, lai viņu atcerētos, bet Francija vēl tagad sirsnīgā mīlestībā un godbijībā atceras viņas vārdus; Žanna nekad nebija prasījusi sev pieminekli, bet Francija viņai uzcēlusi neskaitāmus pieminekļus; Žanna nekad nebija prasījusi Domremī baznīcu, bet Francija tādu uzcēlusi; Žanna nekad nebija prasījusi, lai viņu atzītu par svēto, bet arī to varbūt izdarīs. Viss, ko Žanna nemaz nav vēlējusies, viņai dots un piešķirts, turklāt ar devīgu roku; bet viens vienīgais, ko viņa savā pazemībā lūgusi un dabūjusi, viņai atņemts un liegts. Tajā slēpjas kas tiešām traģisks. Francija parādā Domremī simts gadu nodokļus, un grūti atrast kaut vienu pilsoni, kas liegtos atmaksāt šo parādu. — Redakcijas piezīme.
[7] piedodiet cits citam no visas sirds, ka piedod labiem kristiešiem, bet, ja ir vēlēšanās karot, ejiet pret saracēniem. (Franču vai.)
[8] karogs tur glabājās 360 gadus, un tad tauta to sadedzināja sārtā, kopā ar diviem šķēpiem, spalvām pušķoto cepuri, godatērpa atliekām un citām Jaunavas relikvijām, ko iznicināja Revolūcijas laikā. Tādā kārtā vairs nav saglabājies nekas, ko savā laikā skārusi Žannas d'Arkas roka, izņemot dažus rūpīgi saglabātus dokumentus, ko vina parakstījusi, viņas sekretāram Luijam de Kontam vadot viņas roku ar spalvu. Palicis arī akmens, ko viņa, cik zināms, lietojusi, zirgā kāpjot, kad reiz devusies kādā kaujā. Pirms kādiem 25 gadiem vel bija saglabājies arī viens viņas mats. Tas bija iekļauts zīmogvaskā, ar ko bija apzīmogots kāds dokuments. Bet kāds mežonīgs retumu vācējs to bija izgriezis laukā līdz ar visu zīmogu un nozadzis. Bez šaubām, šis mats ir saglabājies arī vēl tagad, bet gan vienīgi zaglim zināms, kur tas noglabāts. — Redakcijas piezīme.
[9] viņš ari turējis savu vārdu. Viņa tiesas apraksts viscaur saskan ar vēsturiskajām liecībām, ko nodevuši zvērināti liecinieki. — Redakcijas piezīme.
[10] viņas teiciens jau vairākkārt tulkots, bet bez panākumiem. Oriģinālā tas pauž varenu sirsnību, ko nekādi nevar izteikt mūsu valodā. Tas ir tik gaisīgs kā viegla smarža, un to ari nevar izteikt citos vārdos. Viņa teica tā: „Il avait eUā la peine, c'etait bien raison qu'il futa l'honneur."
Monsiņjors Rikārs, Eksas vlsbīskapa goda ģenerālvikārs, par to runādams („jeanne d'Arc la Vto/frable," 197. lpp.), ar izjūtu saka, ka šī „dievišķā atbilde mūžam paliks slavenos vēsturiskos izteicienos kā patriotismā un ticībā ievainotas franču un kristīgās dvēseles sāpju kliedziens." — Redakcijas piezīme.
[11] cochon (franču vai.) — cūka.
[11] Torija lejasdaļa saglabājusies vēl šodien; bet augšdaļa celta vēlākajā laikā. — Redakcijas piezīme.