Visu savu bērnības laiku un apmēram līdz četrpadsmit gadu vecumam Žanna bija pats jautrākais, apmierinātākais radījums, kādu vien varētu iedomāties, vina arvien bija gatava skraidelēt un lēkalēt, un viņas jautrie smiekli, kas skanēja kā sudraba zvaniņi, uzjautrināja arī citus.
Ar savu jautro dabu, iedzimto labsirdību un maigo raksturu viņa bija visu mīlule. Viņa arvien bija dedzīga patriote, un kara ziņas viņu bieži apbēdināja, turklāt viņas acīs palaikam saskrēja rūgtas asaras; bet, kad pirmais smagais iespaids bija pagaisis, viņa no jauna atplauka, un viss atkal bija pa vecam.
Bet nu jau veselu pusotru gadu viņa arvien bija domīga; ne jau skumīga — to patiesībā nevarētu teikt, — bet, mūždien domās nogrimusi, viņa sevī ko prātoja, staigāja, it kā sapņodama… Domas par Franciju, vai, pareizāk sakot, tās bēdīgais liktenis smagi gūlās viņai uz sirds, un arī vina pati apzinājās, cik šīs domas smagas. Es zināju, ka viņu nomāca tieši šīs domas, kas viņu padarīja tik nopietnu un sevī noslēgtu; bet citi viņas noslēgtību un šķietamo izklaidību, kas viņu it kā atsvešināja no mums, izskaidroja ar to, ka viņa ir ļoti ticīga. Nevienam mūsējam viņa neuzticēja savas domas, tikai es viens dabūju lāgiem ieskatīties viņas sirdī. Mani bieži māca aizdomas, ka viņai ir kāds noslēpums, ko viņa stingri glabā slepenībā, nevienam to neizpaužot un arī man to neuzticot. Šīs aizdomas man radās, kad viņa bieži pārtrauca sarunu tieši tādā brīdī, kad jau šķita, ka ir nodomājusi man ko pavēstīt. Un man arī bija lemts uzzināt viņas noslēpumu, tikai ne toreiz, bet gan labu laiku vēlāk.
Otrā dienā pēc pieminētās sarunas mums gadījās būt kopā ganībās, un mēs, par ko citu runājot, kā arvien, apspriedām arī Francijas postu. Viņai par patiku es arvien centos izteikt kādu cerību, ka mūsu tēvijai ar laiku klāsies labāk, bet, to darīdams, apzināti viņai meloju, jo patiesībā vairs nebija ne mazāko cerību, ka reiz kas varētu laboties. Un mana sirds arvien vairāk sažņaudzās, kad viņai sameloju; man bija kauns mānīt tieši viņu, kas bija tik patiesa un tik taisnīga, — ne viltu, ne nodevību nepazina, ne arī nojauta, un pat aizdomas neturēja, ka kāds varētu viņai ar meliem vai viltu tuvoties. Tādēļ arī stingri apņēmos turpmāk viņai nemelot. Bet savu jauno apņēmību tomēr ievadīju ar mazu nepatiesību, — jo bija taču grūti uzreiz atmest veco paradumu.
„Žanna," es teicu, „es visu nakti domāju par mūsu nabaga dzimteni un sapratu, ka visu šo laiku mums ir bijuši maldīgi uzskati: Francijas stāvoklis ir gluži bez jebkādām cerībām; Francija stāv bezdibeņa malā jau kopš zaudētās Azenkūras kaujas, bet tagad jāatmet arī pēdējā cerība, ja tāda vēl saglabāta."
Man pietrūka drosmes skatīties viņai acīs, kad to teicu. Satriekt viņas sirdi, ar nesaudzīgu patiesību laupīt viņai katru cerību, ka dzimtene tiks glābta, un to pateikt tik skaudros vārdos, — tas tiešām bija nežēlīgi, un man pašam bija kauns par savu nesaudzību. Bet, kad tas bija izdarīts, kad man beidzot novēlās no sirds smagums, ko izjutu, viņai pastāvīgi melodams un viņu maldinādams, es nevilšus jutos atvieglots un uzdrošinājos paskatīties viņai acīs, lai redzētu, kā viņa šo ziņu uzņēmusi.
Bet viņas seja nepauda neko. Vismaz sejas izteiksmē nebija nekā tāda, ko biju gaidījis. Tikai acīs pavīdēja tikko jaušams izbrīns, un viņa gluži mierīgi man atteica, kā jau savā vienkāršībā to bija paradusi:
„Francijas stāvoklis ir bez cerībām? Saki — kādēļ tu tā domā?"
Arvien mēdz būt tīkama sajūta, kad redzi, ka ar negribētu triecienu neesi tik skaudri pārsteidzis mīlamu cilvēku, par ko sākumā esi baidījies. Tobrīd arī man bija tāda sajūta. Es atviegloti uzelpoju un nu varēju mierīgā garā pateikt visu, kas man bija sakāms, tādēļ iesāku ar šādiem vārdiem:
„Pagaidām atmetīsim savas jūtas un patriotiskos sapņojumus un paraudzīsimies uz visu atvērtām acīm. Ko mēs redzam? Mēs redzam visu tik skaidri un noteikti, kā tirgotāja veikala grāmatā, kur viss izteikts skaitļos. Atliek tikai saskaitīt šos skaitļus kopā abās grāmatas ailēs, un mēs secinām, ka Francija ir galīgi izputināta, jo viņas lielākā tiesa atrodas angļu rokās, bet pārējā dala palikusi bez īpašnieka, ja par tās saimniekiem neskaita tos laupītājus un slepkavas, kas pagaidām nepieder nevienai partijai un nav vēl nevienai apvienībai pieslējušies. Mūsu karalis ar saviem mīluļiem un ākstiem ir nometināts trimdā, līdz nabadzībai aplaupīts un nekā nespēj mūsu labā darīt; viņš atrodas stingrā apsardzībā tai nelielajā savas citkārt plašās karaļvalsts kaktiņā, kas viņam vēl atstāts; turklāt arī tur viņam vairs nav nekādas varas, ne tikai citos novados. Viņa rīcībā nav ne graša naudas, ne plika kareivja; un viņš arī nepretojas, pat nedomā un negrib nevienam pretoties. Tikai vienu viņš stingri apņēmies — visu pamest savam liktenim, pamest savu karalkroni un aizbēgt uz Skotiju. Vai nav tiesa?"
„Tas ir tiesa."
„Nu tad jau esmu pareizi teicis. Tikai viss kopā jāsavelk, un tad vairs nevar būt divu domu."
Viņa jautāja savā parastajā mierīgajā balsī:
„Par ko vairs nevar būt divu domu? Vai par to, ka Francijas stāvoklis ir bez cerībām?"
„Protams. Ievērojot tikko teikto, par to vairs nevarētu šaubīties."
„Kā tu vari tā runāt un, galvenais, — tā to izjust?"
„Kā es to varu! Bet es taču šādos apstākļos nemaz nevaru citādi domāt, ne arī citādi just. Vai gan tu, Žanna, par visu skaidrībā būdama, vēl neesi atmetusi pēdējo cerību Francijas glābiņam?"
„Es lai būtu atmetusi cerības? Protams, ka neesmu tās ne uz mirkli atmetusi. Pat vairāk, esmu pilnīgi pārliecināta, ka Francija sev atgūs brīvību un arī pratīs to paturēt. Un arī tev par to nevajadzētu šaubīties."
Man likās, ka viņas skaidrais prāts, ar kādu viņa parasti izcēlās, šoreiz vairs nav vietā. Tas jau bija acīm redzams, — citādi viņai gan vajadzētu izprast tā nozīmi, ko biju viņai parādījis. Nodomāju, ka varbūt viņa skaidrāk apjēgs, ja viņai vēlreiz visu paskaidrošu, tādēļ iesāku no jauna:
„Žanna, tava labā sirds, Franciju dievinādama, šoreiz atteicas paklausīt prātam. Tu negribi vai arī nevari saprast tikko teiktā dziļāko nozīmi, kas jau skaidri acīm redzama. Tad paskaties! Es ar nūjas galu iezīmēšu smiltis. Lūk, šī nevienādā līnija apzīmē Francijas apveidu, bet pa vidu ar citu līniju es ievelku upi, kas virzienā no austrumiem uz rietumiem to sadala divās dalās."
„Jā, tā ir Luāra."
„Tālāk. Visa mūsu dzimtenes ziemeļpuse atrodas angļu rokās." ,Jā."
..Dienvidpuse patiesībā nevienam nepieder, ja jau mūsu karalis nolēmis aizbēgt svešumā. Arī tur ir angļu karaspēks, un tas ik brīdi var paņemt sev ari šo Francijas daļu. Patiesību sakot, visa Francija mums jau ir zudusi, Francija beigusi pastāvēt! Kas agrāk bija Francija, tas tagad vienkārši pārvērsts angļu provincē. Vai tas nav tiesa?"
„Jā, tas ir tiesa."
„Labi, tagad ņem vērā vēl ko, un tad jau būs pilnīgs gala- iznākums. Kad gan franču karapulki būtu guvuši kādu uzvaru? Skotu kareivji, kas cīnījās zem Francijas karoga, priekš dažiem gadiem vēl izcīnīja dažas nelielas uzvaras, bet es pašreiz runāju par franču karapulkiem. Kopš tā laika, kad priekš kādiem divpadsmit gadiem astoņi tūkstoši angļu pie Azenkūras iznicināja sešdesmit tūkstošu vīru lielu franču armiju, pazīstamo franču drošsirdību vairs atceras tikai teikās. Tagad visi saka, ka pietiktu piecdesmit frančiem nostādīt pretim piecus angļus, un franči laistos lapās."
„Tas ir šausmīgi, bet tas ir tiesa."
„Tātad sen jau pagājušas tās dienas, kad vēl varēja lolot cerības."
Biju pārliecināts, ka šoreiz viņa pilnīgi apjēguši lietas būtību un tādēļ pati atzīs, ka vairs nevar būt cerību. Tomēr biju maldījies; biju pavisam vilies, jo vina tikpat mierīgi man atbildēja:
„Gan pats redzēsi, ka Francija atkal atdzims."
„Atdzims? Ar to smago slogu, kāds mums ir angļu karaspēks?"
„Vioa to padzīs no savas zemes, satrieks un iznicinās."
Šos vārdus viņa teica ar neparastu sirdskvēli.
„Kā viņa to panāks, ja nav kareivju?"
„Atskanēs bungu trauksme, viņi to dzirdēs, pulcēsies zem karogiem un dosies cīņā."
„Ies aizmugurē, kā jau to paraduši?"
„Nē, uz priekšu, dosies tikai uz priekšu, kā tu pats redzēsi."
„Nu, bet mūsu nabaga karalis?"
„Tas uzkāps tronī un atkal kronēsies ar Francijas karaļ- kroni."
„Nu, bet dzirdi! Tevī klausoties, man jau apreiba galva. Labi, ja tiešām varētu ticēt, ka pēc kādiem trīsdesmit gadiem angļu vara būs kritusi un franču valdnieku atkal kronēs ar Francijas karalkroni…"
„Tas notiks, iekām vēl nebūs pagājuši divi gadi."
„Tiešām? Un kas visu to paveiks?"
„Dievs, kas debesīs!"
To viņa teica dievbijīgā un klusā balsi, tomēr skaidri un saprotami.
Kur gan viņai bija radusies šī dīvainā iedoma? Tas vairākas dienas nodarbināja manu prātu. Gluži nevilšus sāku gudrot, vai tik viņa nav sajukusi prātā. Kā gan citādi varētu izskaidrot tik nesakarīgas domas, kuras viņa tomēr izteica ar milzīgu pārliecību? Mūždien domājot par Francijas naidniekiem un tās bēdīgo stāvokli, viņa it kā bija zaudējusi savu gaišo prātu un tagad jau sāka murgot, — citādi tas nemaz nebija izprotams.
Bet visu laiku uzmanīgi vērodams viņu, tomēr neko nemanīju. Acis raudzījās skaidri un gaiši, izskats bija veselīgs un ari izturēties viņa izturējās kā parasti, un runāja gluži skaidri un saprotami. Nē, prāts viņai nebija aptumšojies; viņai vēl arvien bija skaidra un veselīga domu gaita un daudz gaišāks spriedums, nekā jebkuram citam mūsu ciema iedzīvotājam. Viņa arī turpmākdomāja par citiem, kā to darīja agrāk, un sevi ziedodama aizmirsa citu labā savu labumu un rūpējās un gādāja tikai par citiem. Arī turpmāk viņa, kā agrāk, apkopa vājiniekus un gādāja par nabagajiem, apmīļoja un pažēloja tos un arvien bija gatava atdot savu guļasvietu pirmajam pretimnācējam, kas pagadītos ceļā, un pati pārgulēt uz kaila klona.
Viena lieta gan bija skaidra, ka te ir kāds noslēpums, bet tikpat skaidri bija redzams arī tas, ka prāts viņai nav aptumšojies.
Drīz vien negaidot viss noskaidrojās, un, lūk, kā tas gadījās. Mēs visi zinām, ko tagad jums stāstīšu un kas visai pasaulei jau zināms, bet vēl nekad nebūsiet dzirdējuši aculiecinieka stāstījumu.
Reiz atgriezos mājās no kalniem — tas bija tieši 1428. gada 15. maijā — un, kad jau biju apgājis apkārt ozolu birzij un nogriezos laukā, klajumā, kur auga laumu koks, pēkšņi ieraudzīju ko tādu, kas mani ārkārtīgi pārsteidza. Mazliet atkāpies atpakaļ, paslēpos aiz krūmiem.
Manā priekšā bija Žanna. Es atrāvos atpakaļ, vēlēdamies viņu pa jokam pārsteigt ar savu negaidīto klātbūtni. Ievērojiet, ka man bija iešāvies prātā pajokot tieši tai brīdī, kas vēlāk neskaitāmos nostāstos, teikās un dziesmās iegājis nemirstībā.
Diena jau tuvojās vakaram, un pāri pļaviņai, kur auga slavenais laumu koks, slīga tumšas ēnas. Žanna sēdēja varenā koka pakājē, kura milzu saknes viņu apņēma kā sēžot krēslā. Rokas brīvi gulēja, klēpī saliktas. Galva bija pavērsta mazliet sāņus un uz leju noslīgusi. Viņa, likās, bija jo dziļās pārdomās iegrimusi, kavējās kaut kur sapņu tālumā un nemaz neapzinājās, kas notiek viņai visapkārt un kur viņa atrodas. Un tad ieraudzīju ko tādu, kas mani galīgi apstulbināja: pāri pļaviņas zaļajam mauram koka virzienā slīdēja kāda tikko samanāma, neskaidra ēna. Tā bija milzīga ēna un apveidā atgādināja spārnotu cilvēku; galu galā tā nebija ēna, bet gaistoša parādība, kas izstaroja tik spožu sudrabotu gaismu, ka man
apžilba un sāka asarot acis. Gluži neapzinīgi norāvu no galvas cepuri, jo jutu, ka manā klātbūtnē norisinās kas pārdabisks. Svētās šausmās un izbailēs man pat aizrāvās elpa. Un tad notika vēl kas dīvaināks. Līdz tam mežā viss bija klusu, tik klusu, kā pirms negaisa, kad debess ar joni apmācas, mežs ieslīgst tumsā un meža zvēri pamirst šausmās. Bet tad pēkšņi, kaut ari bija vēls vakars, sāka dziedāt putni, kas priecīgi čivināja, no zara uz zaru lēkādami, un putnu pēkšņā priecīgā atmoda tā aizgrāba sirdi, it kā baznīcas korālī klausoties. Putnu dziesmai atskanot, Žanna noslīga ceļos, nolieca galvu un salika rokas uz krūtīm.
Vina pat vēl neredzēja parādību, kas tuvojās kokam. Vai varbūt viņai to pavēstīja svinīgā putnu dziesma? Man vismaz tā šķita. Jā, par to vairs nevarēja būt šaubu.
Parādība tuvojās Žannai, nu jau tā viņu aizskāra, pārslīdēja viņai pāri, apņemdama viņu ar savu baigo spožumu. Viņsaules atspīdumā viņas daiļā sejiņa, kas citkārt bija tik cilvēcīga, izstaroja pārdabisku, dievišķu izteiksmi; viņas vienkāršās zemnieces drānas šai gaismā atgādināja saules staru cauraustus eņģeļu tērpus, kad eņģeli stāv sardzē tā Kunga troņa priekšā debesīs; vismaz tādus tos mēdzām iedomāties.
Tai brīdī Žanna piecēlās kājās un, galvu noliekusi un rokas nolaidusi, palika nekustīgi stāvot. Pārdabiskā spožumā stāvēdama un to nemaz neapzinoties, viņa it kā klausījās man nedzirdamas balss vēstījumā. Brīdi vēlāk viņa pacēla galvu un pavērās augšup, kā parasti mazāka auguma cilvēks noskatās milzī; tad viņa salika rokas, it kā Dievu lūgdama, un, tās augšup pacēlusi, kvēli lūdzās. Es dzirdēju tikai atsevišķus vārdus. Dzirdēju viņu sakām:
„Bet es vēl esmu tik jauna! Ak, es esmu pārāk jauna, lai atstātu savu māti un savas mājas, lai gluži viena dotos svešā pasaulē un uzņemtos tik lielu uzdevumu! Ak, kā gan varu būt biedros ar kareivjiem, ar tiem runāt? Tie mani apvainos, nicinās, rupji apiesies ar mani. Kā varu doties karā un vadīt karapulkus? Es taču esmu meitene, nekā nesajēdzu no karalietām, nepazīstu ieročus, neprotu ne jāt, ne arī vadīt zirgu… Bet ja man tā pavēl…"
Viņas balss, kas reizēm izskanēja apspiestās raudās un vaimanās, pārgāja čukstā, un es vairs nesapratu nekā, ko viņa tālāk runāja. Ar lielām pūlēm beidzot atģidos savā mulsumā. Biju pārliecināts, ka man negribot gadījies būt par liecinieku lielam, dievišķam noslēpumam, un biju visai noraizējies, ka tikai debesis par to man neuzliek kādu sodu. Aiz bailēm iebēgu dziļāk mežā. Tad iegriezu koka stumbrā zīmi un apņēmos otrā dienā atnākt, lai paskatītos kokā iegrieztajā zīmē un pārliecinātos, ka viss, ko esmu redzējis, arī īstenībā noticis, nevis sapnī redzēts.