Te pēkšņi izdzirdu, ka mani sauc vārdā. Tā bija Žannas balss. Man bija liels brīnums, kā viņa var zināt, ka esmu tuvumā. Pie sevis nodomāju, ka būšu visu tikai sapnī redzējis, un arī tagad vēl sapnī dzirdu Žannas balsi; domāju, ka laumas būs ar man pajokojušas. Pasteidzos pārmest krustu un piesaukt Dieva palīgu pret burvības varu. Tad tūliņ skaidri apjautu, ka esmu nomodā un arī neesmu apmāts, jo krusta zīme ir pats varenākais līdzeklis pret burvību. Bet te atkal izdzirdu balsi, kas mani sauca vārdā, un, iznācis laukā no krūmiem, aiz kuriem biju paslēpies, atkal ieraudzīju Žannu, tikai vairs ne tādā stāvoklī, kādā biju viņu savā apmātībā redzējis: viņa vairs neraudāja — likās visai mundra un priecīga, kādu beidzamajos pusotros gados viņu vēl nebiju redzējis. Viņa, redzams, bija atguvusi agrāko možumu un drosmi, un tiklab viņas sejas izteiksmē, kā ari kustībās vēroju savādu satraukumu, kas jau līdzinājās augstākai sajūsmai. Tā vien šķita, ka vina visu šo laiku būtu gulējusi un tikai tagad pēkšņi pamodusies. Jā, tiešām likās, ka viņa beidzamajā laikā būtu bijusi kur tālu prom un tikai tagad atgriezusies mūsu vidū. Man bija tik liels prieks, ka gribējās ātrāk skriet un sasaukt savējos, saaicināt visus viņai apkārt, lai viņu apsveiktu pārnākot. Stiprā satraukumā pieskrēju pie viņas un teicu:
„Ak, Žanna! Man tev jāpastāsta kas savāds! Tu to nevarēsi uzminēt. Tikko redzēju sapni, un sapni tu stāvēji tai pašā vietā, kur stāvi tagad, un…"
Bet vina pacēla rokas un teica:
„Tas nebija sapnis."
Es nodrebēju, un man atkal sametās bailes.
„Nebija sapnis?" es teicu. „Kā tu to zini, Žanna?"
„Vai tagad tu redzi sapni, vai esi nomodā?"
„Nē, nē, liekas, ka negulu. Vismaz šķiet, ka esmu nomodā."
„Nē, tu patiesi esi nomodā. Es to zinu. Un ari tad negulēji, kad iegriezi kokā zīmi."
Man pārskrēja auksti šermuli, jo tagad skaidri sapratu, ka neesmu sapņojis, bet gan visā īstenībā redzējis ko pārdabisku, tiešām redzējis viņsaules parādību. Tad atcerējos, ka pašreiz stāvu ar savām grēcīgajām kājām uz svētas vietas, kur vēl priekš neilga brīža biju skatījis debesu parādību. Es atlēcu sāņus, svētu šausmu pārņemts, un nevarēju atģisties.
Žanna man sekoja, teikdama:
„Nebīsties; nav iemesla baidīties. Iesim. Apsēdīsimies pie avotiņa, un es tev atklāšu savu noslēpumu."
Viņa jau gribēja stāstīt, bet es apturēju viņu, teikdams:
„Vispirms pasaki man vienu. Tu taču nevarēji mani redzēt, kad biju mežā, un kā gan tu zini, ka iegriezu kokā zīmi?"
„Pagaidi mazliet, drīz būsim tiktāl, un tu visu sapratīsi."
„Nu, tad izstāsti man — kas bija tā šausmīgā parādība, ko es redzēju?"
„Arī to pateikšu, tikai nebīsties; tev tur nav nekā bīstama. Tas bija virseņģelis Mihaēls, kas ir debespulku vadonis."
Es spēju vairs vienīgi pārmest krustu un nodrebēt aiz šausmām, kad iedomājos, ka savā pārdrošībā esmu spēris kāju tik svētā vietā.
„Un tu neizbijies, Žanna? Tu redzēji viņu vaigu vaigā? Tu viņu skaidri redzēji savā priekšā?"
„Jā. Es neizbijos, jo tā nav pirmā reize, kad viņš man rādās. Bet, kad redzēju viņu pirmoreiz, tad gan, protams, nobijos."
„Un kad tas bija, Žanna?"
„Priekš kādiem trim gadiem."
„Tik sen? Un vai bieži esi viņu redzējusi?"
„Jā, bieži."
„Tad tāpēc tu beidzamajā laikā biji tik savāda; tad tāpēc biji tik domīga un bēdīga. Tagad es saprotu. Kādēļ tu mums par to ne vārda nebildi?"
„Man tas nebija atļauts. Bet tagad to drīkstu un arī visu pateikšu. Pagaidām gan tikai tev vienam. Citiem tas vēl dažas dienas nav atklājams."
„Vai bez manis neviens nav redzējis šo parādību?"
„Neviens. jūsu klātbūtnē tā jau vairākkārt rādījusies, bet bija redzama tikai man vienīgai. Šodien — tā ir cita lieta, un es arī zinu kādēļ; tad tā no jauna kļūs citiem neredzama."
„Tātad tas bija tieši man domāts augstāks mājiens, turklāt ar zināmu dziļāku nozīmi."
„Jā. Tikai es negribētu tagad par to runāt."
„Brīnums, ka neviens nepamanīja, kad tevi apņēma tāds spožums."
„Reizē bija dzirdamas arī balsis. Šai spožumā man rādījās daudzi svētie ar neskaitāmiem debesu pulkiem, un tie runāja ar mani, un es dzirdu viņu balsis, bet citi tās nedzird. Man tik mīlas šīs Balsis, — es savā prātā tās mēdzu tā dēvēt."
„Žanna, ko tās tev stāsta?"
„Pauž ko jaunu — un par Franciju, protams."
„Ko tieši tās tev pauda vai pavēstīja?"
„Tikai par neveiksmēm, postu, kaunu un izsmieklu. Tas bija viss, ko man vēstīja."
„Un vai tev šīs balsis arī pareģoja nākotni?"
„Jā, es arvien zināju, kam turpmāk jānotiek. Un tas mani skumdināja, kā jūs paši redzējāt. Un citādi arī nemaz nevarēja būt. Tomēr šais pareģojumos arvien bija ari kāds cerību stariņš: Francijai paredzams no jauna atdzimt un kļūt par lielu un brīvu valsti. Bet kā tam notikt un kam lemts būt Francijas glābējam — par to līdz šim brīdim neviens nebilda ne vārda."
Ar šiem beidzamajiem vārdiem viņas acīs pēkšņi atmirdzēja varena sajūsma, kādu vēlāk vēroju ikreiz, kad atskanēja taures skaņas, kas viņu jundīja kaujā. Viņa smagi elpoja, viņas vaigi kvēloja tumšā sārtumā.
„Bet tagad es visu zinu," viņa turpināja. „Savam lielajam darbam Dievs izvēlējies savu visniecīgāko cilvēcisko radījumu; un, lūk, Viņa pavēlei paklausot un Viņa varenajā aizbildnībā, un ar Viņa dievišķo spēcību, nevis ar savu vājo spēcinu, es vadīšu Viņa karapulkus pret ienaidnieku un atkarošu Franciju, kronēdama ar karaļkroni Dieva kalpu, kas tagad ir troņmantnieks, bet vēlāk būs Francijas karalis."
Es vēl nevarēju aiz izbrīna atģisties, tāpēc jautāju:
„Tu, Žanna, tu — bērns — lai būtu karavadonis?"
„Jā. Pirmajā brīdī arī pati biju pārsteigta, kad par to iedomājos, jo tev pilnīga taisnība: es patiesi esmu vēl bērns, kā tu teici; es nekā nejēdzu karalietās un nemaz neesmu radīta bargajai karalauka dzīvei. Bet šis pirmais vājums nu ir galā un nekad vairs neatgriezīsies. Dievs mani izvēlējies, un es ne soli neatkāpšos no sava pienākuma, līdz — ar Dieva palīgu — nebūšu atbrīvojusi Franciju no angļu žņaugiem, ko tie viņai uzlikuši. Manas Balsis nekad man nav nepatiesību paudušas, un arī šodien tās man nemeloja. Tās man teica, lai es dodoties pie Robēra Bodrikūra, Vokulēras gubernatora, kas man došot kareivjus miesassardzei un tās apsardzībā nosūtīšot mani pie karaļa. Pēc gada, no šās dienas skaitot, ar pirmo uzvaru jau būs ievadīts beigu sākums, un šīs beigas nebūs ilgi jāgaida."
„Kurtas notiks?"
„Manas Balsis to nevēstīja; neteica arī to, kas notiks šā gada laikā līdz pirmajai lielajai kaujai. Tikai viens man zināms: man lemts uzvarēt tajā un arī turpmākajās kaujās, kas visas būs ātras un nesīs uzvaru, un nepaies ne desmit nedēju, kad jau būs iznīcināti visi ilggadējie angļu pūliņi un troņmantnieks kronēts ar Francijas kara]kroni. Tāda ir Dieva griba. Manas Balsis to pavēstīja, vai gan es varētu šaubīties? Nē, viss arī notiks tā, kā tās pareģoja, jo tās runā tikai skaidru patiesību."
Viņā klausoties, mani māca skaudras bailes. Manuprāt, tas nekādi nebija iespējams, un tomēr sirdī tam ticēju. Un, jo vairāk ar prātu apjēdzu, cik tas neiespējami, jo vairāk tam ticēja sirds, un no tās dienas šī aklā ticība mani neatstāja arī turpmāk. Es teicu Žannai:
„Žanna, es ticu tam, ko tu man stāstīji, un esmu laimīgs, ka varēšu doties ar tevi lielajā karā, — zināms, ja vien man būtu lemts tevi pavadīt."
Vina izbrīnījusies paskatījās manī un teica:
„Tu tiešām mani pavadīsi, kad es došos karā, bet kā tu to varēji zināt?"
„Es tevi pavadīšu; un ari Žans un Pjērs tevi pavadīs, bet Žaks paliks mājās."
„Tas ir tiesa, tā Dievs lēmis, un tā arī man nesen pavēstīja; es tikai līdz šai dienai nezināju, ka jūs man sekosiet un ka man vispār būs jāiet karā. Kur tu to dabūji zināt?"
Es viņai atteicu, ka viņa pati taču mums to sacīja. Bet viņa to neatcerējās. Es sapratu, ka viņa toreiz runājusi kā miegā. Viņa man piekodināja pagaidām neizpaust nekā, ko biju dabūjis zināt: es viņai to apsolīju un arī turēju vārdu.
Visi, kas todien redzēja Žannu, tūliņ ievēroja, kā viņa pārvērtusies. Viņas kustības un runa pauda neparastu trauksmi un apņēmību; acīs plaiksnīja savāds mirdzums, un viņas stājā, noteiktajā, gandrīz valdonīgajā galvas mājienā manīja ko jaunu, kas viņai agrāk nebija parasts. Jaunais acu mirdzums un jaunā stāja acīmredzot pauda to varu, kādu viņai nu bija piešķīris Tas Kungs, un izteica to skaidrāk, nekā varētu pateikt vārdos. Un vēl lielāks brīnums bija šī mierīgā savas varas apziņa un cēlā vienkāršība, ar kādu viņa to uzņēmās, nekur un nekādos apstākļos to neuzsvērdama, tā piemita Žannai līdz tam laikam, kad viņa beidzot paveica līdz galam lielo uzdevumu, kas viņai bija uzlikts.
Agrāk viņa, līdzīgi citiem mūsu ciema iedzīvotājiem, izturējās pret mani — es biju dižciltīgs — ar zināmu goddevību, bet tagad, viens otram ne vārda nebilduši, mēs apmainījāmies vietām: viņa pavēlēja, bet es ar godbijību paklausīju un bez ierunas izpildīju visu, ko viņa man pavēlēja. Tās pašās dienas vakarā viņa man teica:
„Es došos prom rīt mazā gaismiņā. Tu viens drīksti to zināt. Es iešu uz Vokulēru runāt ar gubernatoru, kā man debesu vēstījumā noteikts. Viņš mani uzņems ar rupjībām un izsmieklu, un varbūt šoreiz manu lūgumu noraidīs. Vispirms es došos uz Bireju un mēģināšu pārliecināt savu tēvoci Laksāru, lai viņš mani pavada, jo man nav ērti vienai doties pie gubernatora. Iespējams, ka Vokulērā tu man būsi vajadzīgs; ja gubernators mani nepieņems, man vajadzēs viņam nosūtīt vēstuli, ko tev nodiktēšu, un tu man uzrakstīsi. Tu redzi, man vajadzīgs tuvumā kāds cilvēks, kas prastu rakstīt un izburtot uzrakstīto. Tu dosies ceļā rīt pēcpusdienā un paliksi Vokulērā tik ilgi, cik man vajadzēs."
Es atbildēju, ka pildīšu viņas pavēli, un viņa aizgāja.
Tagad zināju, ko man darīt, lai viņa būtu ar mani apmierināta; man vajadzēja, nevienam atklātībā nerādoties, uzturēties Vokulērā un tūliņ ierasties pie viņas, ja viņai būtu vajadzība.
Nākamās dienas pēcpusdienā devos uz Vokulēru, kur apme- tos nelielā nomales namiņā. Pēc tam otrā rītā ierados pilī pie gubernatora pieklājības apmeklējumā, un viņš mani ielūdza kādā no turpmākajām dienām ieturēt pie viņa pusdienas.
Gubernators bija īsts sava laika karakungs: liela auguma, plecīgs, pēc izskata bargs vīrs, kas mūždien varēja sodīties un lamāties, kā to bija iemācījies neskaitāmās izcīnītās kaujās. Karš viņam bija īsta Dieva dāvana, ar ko Dievs tas Kungs aplaimoja cilvēci. Viņš bija tērpies tērauda bruņās, āvies milzīgos garstulmu zābakos, kas sniedzās pāri ceļiem, un valkāja pie sāniem piesprādzētu smagu šķēpu.
Noskatoties viņa kareivīgajā stāvā un dzirdot viņa lāstus un lamuvārdus, es negribot iedomājos, cik aplam būtu paļauties uz viņa atsaucību, un jau vēlējos, lai Žanna nemaz viņu nesatiktu, bet iztiktu ar rakstu.
Otrā dienā atkal ierados pilī. Mani ieveda lielā ēdamtelpā un tur nosēdināja blakus gubernatoram pie atsevišķa galdiņa, kas stāvēja uz neliela paaugstinājuma. Pie atsevišķā galdiņa bez manis sēdēja tikai nedaudzi citi viesi, bet pie kopējā galda novietojās vietējā karaspēka virsnieki. Pie ieejas durvīm stāvēja bruņās tērpta sardze ar āvām.
Kas attiecas uz galda sarunām, tad tās visu laiku bija veltītas Francijas izmisuma stāvoklim. Kāds bija palaidis baumu, ka Svesberijs gatavojoties karagājienam uz Orleānu. Sakarā ar to nu bija lielas pārrunas un domu apmaiņa. Vieni apgalvoja, ka Svesberijs tūliņ ar joni došoties karagājienā, bet citi teica, ka viņš vēl neesot sagatavojies; un trešie centās iestāstīt, ka aplenkums ieilgšot, jo varot sagaidīt jo niknu pretestību; tikai vienā ziņā visi bija vienisprātis: Orleānai jākrīt un līdz ar to arī visai Francijai.
Kad tā bija nolemts, pie galda iestājās baigs klusums. Likās, ka visi, savās drūmajās pārdomās grimdami, galīgi piemirsuši, kur pašreiz atrodas. Šis svinīgais klusums, kas pēkšņi nomainīja skalās čalas, atstāja jo baigu iespaidu, un visi sēdēja, elpu aizturējuši, kad negaidot ienāca kāds sulainis un kaut ko iečukstēja ausī gubernatoram.
„Vēlas ar mani runāt?" viņš skali jautāja.
„Jā, jūsu godība!"
„Hm! Savāda iedoma, protams. Lai ienāk!"
Tā bija Žanna ar savu tēvoci Laksāru. Ieraugot tik daudz lielu vīru kopā, nabaga vecītis, vienkāršs zemnieciņš būdams, varen sabijās. Tas apstājās pusceļā un palika stāvot, zemu uz visām pusēm klanīdamies, kaunīgi mīņājās no vienas kājas uz otru un burzīja rokās savu sarkano cepuri. Viņš, redzams, bija galīgi apjucis un pārbijies. Bet Žanna mierīgi piegāja pie galda, pie kura sēdēja gubernators, un dižā pašapziņā nostājās viņa priekšā. Mani viņa tūliņ pamanīja, bet nemaz nelikās pazīstam.
Zālei pāršalca sajūsmas šalka, un arī pats gubernators bija sajūsmināts; es dzirdēju viņu sakām: „Ak tu Kungs, cik jauks radījums!" Brīdi viņš cieši nolūkojās viņā, tad jautāja:
„Nu stāsti, bērns, kādā lietā tu esi nākusi?"
„Nāku pie jums ar uzdevumu, Robēr de Bodrikūr, kas esat Vokulēras gubernators, un, lūk, kāds ir šis uzdevums: jums jānosūta vēsts troņmantniekam, lai viņš nesteidzas karagājienā pret ienaidnieku, jo drīz Dievs tas Kungs viņam sūtīs palīgu."
Noklausījušies viņas savādajos vārdos, visi sāka brīnīties, un daudzi pat klusām teica: „Nabadzīte, būs jukusi prātā."
Gubernators sapīka un teica:
„Ko tu mels niekus? Karalim vai troņmantniekam, kā tu viņu dēvē, tāda vēsts nav vajadzīga. Viņš pats zinās nogaidīt — nemaz neraizējies par to. Ko tu vēl gribēji man teikt?"
„Lūk, ko: es lūdzu dot dažus kareivjus, kas mani apsargātu, un nogādāt mani pie troņmantnieka."
„Kādā nolūkā?"
„Lai viņš ieceltu mani par savu ģenerāli, jo esmu paša Dieva izredzēta, un man lemts padzīt angļus no Francijas un kronēt viņu ar Francijas karalkroni."
„Kā? Tev? Bet tu vēl esi bērns!"
„Un tomēr man lemts to izdarīt."
„Vai tiešām? Un kad tas notiks?"
„Viņš kronēsies nākamajā gadā un tad ar Dieva palīgu valdīs Francijā."
Visiem uznāca smieklu lēkme. Kad tā aprima, gubernators jautāja:
„Kas tevi sūtīja pie manis ar tik dīvainu uzdevumu?"
„Mans Kungs."
„Kāds kungs? Kurš tad ir tavs kungs?"
„Dievs tas Kungs, debesu un zemes valdnieks."
Daudzi līdzcietībā čukstēja: „Nabadzīte." Citi teica: „Viņa taču jukusi prātā."
Bet gubernators pievērsās Laksāram un teica:
„Klausies! Aizved šo meiteni mājās un labi noper. Tās viņai būs labākās zāles, lai izdzītu muļķību."
Kad Žannu jau veda laukā, viņa vēl pagriezās pret gubernatoru un savā vienkāršībā viņam teica:
,.Es nesaprotu, kālab jūs atsakāties dot man kareivjus; pats Dievs tas Kungs tā noteicis. Es jums apgalvoju, ka tikai pildu Viņa pavēli. Man būs atkal pie jums jānāk, bet es katrā ziņā dabūšu no jums kareivjus."
Kad viņa bija aizgājusi, beidzās ari klusums, un klātesošie skali izrādīja savu izbrīnu. Valodas par Žannas apmeklējumu gubernatora pili, kuras tālāk izplatīja pils kalpi un ari citi aculiecinieki, drīz aizklīda līdz pilsētai, un beidzot ari visa zeme dabūja to zināt. Kad atgriezāmies mājās Domremī, viss ciems jau zināja, kur esam bijuši.