Tās bija beigas. Subjenkovs bija nostaigājis garu ciešanu un šausmu ceļu, līdzīgi gājputnam traukdamies mā- up uz Eiropas galvaspilsētām, un te, tālāk nekā jebkad, trievu Amerikā, viņa ceļš aprāvās. Viņš sēdēja sniegā uz muguras sasietām rokām un gaidīja spīdzināšanu. Viņš ziņkāri skatījās uz milzīgo kazaku, kas gulēja viņa priekšā, izstiepies visā garumā sniegā, un vaidēja no sāpēm. Vīriešiem bija apnicis noņemties ar šo milzoni, un viņi to bija nodevuši sieviešu ziņā. Upura kliedzieni liecināja, ka viņas pārspējušas vīriešus velnišķīgā cietsirdībā.
Subjenkovs vēroja to un drebēja. Viņš nebaidījās no nāves. Pārāk bieži viņš bija riskējis ar savu dzīvību nogurdinošajā ceļā no Varšavas līdz Nulato, lai drebētu bailēs no nāves. Bet viņš bija pret spīdzināšanu. Tā viņu aizvainoja. Ne tāpēc, ka viņu gaidīja ciešanas, bet tāpēc, ka šajās mokās viņš izskatīsies nožēlojams. Viņš pazemosies, lūgs žēlastību un diedelēsies gluži tāpat kā Lielais Ivans un citi pirms viņa. Tas būtu pretīgi. Sagaidīt nāvi drosmīgi, neapkaunojot sevi, smaidot un jokojot — lūk, kā vajadzētu. Bet zaudēt savaldību, kad garu nomā- kušas fiziskās sāpes, spiegt un buldurēt kā pērtiķim, kļūt par īstu zvēru — lūk, kas bija briesmīgi.
Izglābties nebija ne mazāko izredžu. Jau pašā sākumā Iededzies kvēlā sapnī par Polijas neatkarību, viņš bija kļuvis par rotaļlietu likteņa rokās. Jau pašā sākumā — Varšavā, Sanktpēterburgā, Sibīrijas raktuvēs, Kamčatkā, zvērādu zagļu nedrošajās laivelēs — liktenis bija vedis viņu pretī šīm beigām. Skaidrs, ka jau pasaules radīšanas pirmajā dienā viņam bija paredzēts tāds gals, viņam, tik izsmalcinātam un jūtīgam cilvēkam, kura nervi uztvēra katru visniecīgāko kairinājumu, viņam — sapņotājam, dzejniekam un māksliniekam! Viņš vēl nebija piedzimis, kad jau bija nolemts, ka šis nervu kamols, kas viņu veidoja, dzīvos starp rupjiem, kaucošiem mežoņiem un mirs šajā tālajā nakts zemē, šajā drūmajā nostūrī pašā pasaules malā.
Subjenkovs nopūtās. Vai tiešām viņa priekšā gulēja Lielais Ivans — milzis, cilvēks bez nerviem, dzelzs vīrs, kazaks, kas bija kļuvis par jūras laupītāju, radījums, kas bija flegmātisks kā vērsis, ar tik primitīvu nervu sistēmu, ka tad, kad normālam cilvēkam sāpēja, viņam labi ja kutēja? Un tomēr šiem Nulato indiāņiem izdevās atrast Lielā Ivana nervus un iztaustīt tos līdz pašām drebošās dvēseles saknēm. Viņi panāca savu. Likās neticami, ka cilvēks var pārciest tādas mocības un tomēr palikt dzīvs. Lielais Ivans dārgi samaksāja par savu primitīvi būvēto nervu sistēmu. Viņš bija izturējis divtik ilgi kā visi pārējie.
Subjenkovs juta, ka vairs nespēj paciest kazaka mocīšanu. Kāpēc Ivans nemirst? Subjenkovam šķita, ka viņš zaudēs prātu, ja nemitēsies šie sirdi plosošie kliedzieni. Bet tad, kad tie mitēsies, būs viņa kārta. Smīnēdams tīk- smā priekšnojautā, Jaka-ga gaidīt gaidīja šo brīdi, Jakaga, kuru viņš pirms kādas nedēļas bija padzinis no forta un kuram viņš bij^ iesitis pa seju ar pletni, Jakaga parūpēsies par viņu. Jakaga, bez šaubām, būs pietaupījis viņam daudz izsmalcinātākus-spīdzināšanas paņēmienus, daudz izmeklētākas mocības. Acīmredzot jaunais paņēmiens bija sevišķi iedarbīgs, spriežot pēc tā, kā ieaurojās Ivans. Indiānietes, kas bija noliekušās pār viņu, smiedamās un plaukstas sizdamas, pakāpās atpakaļ. Subjenkovs ieraudzīja, kādu briesmīgu darbu viņi pastrādājuši, un sāka histēriski smieties. Indiāņi skatījās uz viņu izbrīnījušies, ka viņš spēj smieties. Taču Subjenkovs nevarēja savaldīties.
Nē, to nedrīkstēja darīt. Viņš saņēmās, un spazmatiskie krampji pamazām norima. Viņš piespieda sevi domāt par kaut ko citu un atcerējās aizvadīto dzīvi. Viņš atcerējās māti un tēvu, mazo, ābolaino poniju un franču privātsko- lotāju, kurš bija mācījis viņu dejot un paslepeni atnesis vecu apdriskātu Voltēra sējumu. Viņš domās atkal atgriezās Parīzē, drūmajā Londonā, jautrajā Vīnē un Romā. Viņš atkal redzēja pārgalvīgo jauniešu sabiedrību, kas, tāpat kā viņš, sapņoja par brīvu Poliju ar karali tronī Varšavā. Tāds bija garā ceļa sākums. Tā, viņš nu bija palicis pēdējais no visiem. Subjenkovs citu pēc cita atcerējās šajā ceļā bojā gājušos drosminiekus, sākot ar tiem diviem, kuriem tika izpildīts nāves sods Sanktpēterburgā. Vienu līdz nāvei sadauzīja cietuma uzraugs, otrs, konvoja kazaku sasists, saļima kaut kur uz asinīm slacītā trimdinieku ceļa, pa kuru viņi vilkās bezgalgarus mēnešus. Un mūždien cilvēki iepazina cietsirdību, mežonīgu, zvērisku cietsirdību. Viņiem nāvi nesa drudzis, raktuves, pātagas. Pēdējie divi aizgāja bojā pēc izbēgšanas sadursmē ar kazakiem, un viņš vienīgais bija aizkļuvis līdz Kamčatkai, nozadzis dokumentus un naudu kādam ceļiniekam, kuru atstāja guļam sniegā.
Subjenkovs redzēja tikai cietsirdību. Visus šos gadus, kamēr atmiņas vadāja viņu pa mākslinieku darbnīcām, teātriem un pieņemšanām, ap viņu bija cietsirdība. Viņš bija pircis savu brīvību par asins cenu. Nogalināja visi. Viņš nogalināja fcrceļinieku dokumentu dēļ. Viņš atklāja, uz ko ir spējīgs, izaicinādams uz divkauju vienā dienā divus krievu virsniekus. Viņam vajadzēja parādīt sevi, lai ieņemtu vietu zvērādu zagļu vidū. Viņam vajadzēja izcīnīt šo vietu. Aiz muguras bija palicis tūkstoš gadu garš ceļš cauri visai Sibīrijai un Krievijai. Pa šo ceļu bēgt nebija iespējams. Atlika vienīgi iet uz priekšu — pāri drūmajai, lediem klātajai Beringa jūrai un Aļasku. Šis ceļš veda 110 mežonības uz vēl drausmīgāku mežonību. Skorbuta mocīti, bez pārtikas un ūdens palikuši, nemierīgās jūras bezgalīgo vētru svaidīti, ļaudis uz zvērādu zagļu kuģe- ļiem kļuva par dzīvniekiem. Trīs reizes viņš brauca uz austrumiem no Kamčatkas. Un trīs reizes pēc neticamām grūtībām un ciešanām dzī«vi palikušie atgriezās Kamčatkā. Subjenkovam nebija kur bēgt, bet iet atpakaļ pa to ceļu, pa kuru bija atnācis, viņš nevarēja, jo tur gaidīja raktuves un pātaga.
Beidzot, ceturto un pēdējo reizi, viņš devās uz austrumiem. Viņš brauca kopā ar tiem, kuri pirmie bija atklājuši leģendārās Kotiku salas, bet neatgriezās kopā ar viņiem, lai saņemtu savu guvuma tiesu un piedalītos nepratīgajas orģijās Kamčatkā. Viņš nozvērēja nekad vairs_ tur neatgriezties. Viņš zināja: lai sasniegtu sirdij dārgās Eiropas galvaspilsētas, viņam ir jāiet uz priekšu. Tāpēc viņš pārgāja uz citiem kuģiem un palika šajā nepazīstamajā pusnakts zemē. Viņa ceļa biedri bija slāvu mednieki un krievu piedzīvojumu meklētāji, mongoļi, tatāri un Sibīrijas pirmiedzīvotāji; viņi ar asinīm lauza ceļu cauri šiem jaunas pasaules mežoņiem. Viņi apkāva veselus ciemus par to, ka vietējie atteicās maksāt nodevas ādās, bet viņus savukārt apkāva citu kuģu komandas. Subjenkovs kopā ar kādu somu vienīgie palika dzīvi no visas bandas. Viņi badodamies pārlaida ziemu uz kādas vientuļas Aleutu salas, bet pavasarī viņiem uzsmaidīja necerēta laime — viņus uzņēma kāds zvērādu zagļu kuģis.
Bet vienmēr viņiem apkārt bija šaušalīga mežonība. Pāriedams no viena kuģa uz otru un neparko nevēlēdamies atgriezties, viņš nokļuva uz kuģa, kas devās uz dienvidiem. Gar visu Aļaskas piekrasti viņi sastapa tikai mežoņu barus. Ikreiz, kad viņi izmeta enkuru pie stāvajiem salu krastiem vai drūmajām cietzemes klintīm, viņus sagaidīja kauja vai vētra. Vai nu, draudēdams iznīcināt, viņiem virsū brāzās auris, vai parādījās kara kanoe, pārpildīta ar kaucošiem iedzimtajiem, kas, izgreznojuši sejas ar kara krāsām, īrās šurp, lai iepazītu jūras laupītāju asiņainos ieročus. Tā gar krastu vien viņi virzījās uz dienvidiem, tikai uz dienvidiem, uz pasakaino zemi Kaliforniju. Stāstīja, ka tur apgrozoties spāņu piedzīvojumu meklētāji, kas izlauzuši sev ceļu uz turieni no Meksikas. Viņš lika cerības uz šiem spāņiem. Kaut tikai izdotos aizlavīties līdz viņiem, vēlāk jau būtu vieglāk: pēc viena vai diviem gadiem — agrāk vai vēlāk, tas nebūtu no svara — viņš nokļūs Meksikā, pēc tam — kuģis, un viņš ir Eiropā. Taču viņi nesatika spāņus. Viņi atkal atdūrās pret to pašu nepieejamo mežonības sienu. Sie pasaules nostūru iedzīvotāji, izkrāsojušies karam, dzina viņus prom no krasta. Beidzot, kad viena laiva bija sagrābta un visa apkalpe apkauta, kapteinis atmeta ar roku meklēšanai un griezās atpakaļ uz ziemeļiem.
Gadi ritēja. Subjenkovs strādāja Tebenkova vadībā, kad tika būvēta Mihaila redute. Divus gadus viņš pavadīja pie Kuskokvimas. Divas reizes vasarā, jūnijā, viņam izdevās pabūt Kocebu jūras līča grīvā, šajā laikā te ciltis pulcējās, lai nodarbotos ar maiņas tirdzniecību. Te varēja atrast plankumaino briežu ādas no Sibīrijas, kaulu no Diomidu salām, valzivju ādas no Ziemeļu Ledus okeāna krastiem, dīvainus akmens gaismekļus, kas ceļoja no cilts uz cilti, kaut gan neviens nezināja, no kurienes tie nākuši; reiz gadījās pat angļu mednieku nazis. Subjenkovs zināja, ka te ir tā skola, kur var mācīties ģeogrāfiju, jo te viņš sastapa eskimosus no Nortona līča, no Kinga salas un Svētā Laurencija salām, no Velsas Prinča zemesraga un Barrova zemesraga. Te šīs vietas sauca citādi un attālumus līdz tām mērīja ar ceļā pavadītajām dienām.
Iedzimtie brauca šurp tirgoties no milzīgas teritorijas, bet viņu akmens gaismekļi un šis tērauda nazis, pārejot no rokas rokā, nāca no vēl attālākiem apgabaliem. Subjenkovs iebiedēja, glaimoja, uzpirka. Katru no tālienes vai no nezināmas cilts atbraukušo veda pie viņa. Sie ļaudis stāstīja viņam par neskaitāmām un neticamām briesmām, par plēsīgiem zvēriem, naidīgām ciltīm, necaurejamiem mežiem un augstām kalnu grēdām, bet vienmēr šajos stāstos figurēja baltie cilvēki ar zilām acīm un gaišu ādu, kuri cīnījās kā velni un mūždien meklēja zvērādas. Viņi dzīvoja austrumos, tālu, tālu austrumos. Neviens viņus nebija redzējis. Tās bija tikai baumas, kas gāja no mutes mutē.
Tā bija barga skola. Nav iespējams pamatīgi apgūt ģeogrāfiju ar nesaprotamu dialektu starpniecību no ļaudīm, kuru tumšajos prātos fakti jaucas ar izdomu, no ļaudīm, kuri attālumus mēra ar «miegiem», kas mainās atkarībā no tā, cik grūts ir pārgājiens. Bet tad paklīda valodas, kas iedvesa Subjenkovam drosmi. Austrumos esot liela upe, pie kuras dzīvojot šie zilacainie cilvēki. So upi saucot Jukona. Dienvidos no Mihaila redutes jūrā iete- kot liela upe, ko krievi pazīstot ar nosaukumu Kvikpaka. Klīda valodas, ka tā esot viena un tā pati upe.
Subjenkovs atgriezās Mihaila redutē. Kādu gadu viņš skubināja rīkot ekspedīciju uz Kvikpaku. Toreiz izcēlās puskrievs Malahovs, kas vadīja vispārgalvīgāko un viscietsirdīgāko avantūristu nodaļu, kāda jebkad pārcēlusies uz šejieni no Kamčatkas. Subjenkovs kļuva par viņa palīgu. Viņi izspraucās caur Kvikpakas platās deltas labirintiem, pagāja garām pirmajiem zemajiem ziemeļu krasta uzkalniem un ar ādu apvilktās kanoe, kas līdz lūpai bija piekrautas ar precēm un munīciju, piecsimt jūdzes īras pret stipru, piecas jūdzes ātru straumi pa upi, kuras platums svārstījās no divām līdz desmit jūdzēm, bet dziļums bija nezin cik asu. Malahovs nolēma uzcelt pie Nulato fortu. Subjenkovs sākumā skubināja braukt tālāk, bet tad samierinājās ar Nulato. Tuvojās gara. ziema. Labāk bija pagaidīt. Līdzko pienāks vasara un ledus bus izkusis, viņš dosies uz augšu pa Kvikpaku un mēģinās nokļūt līdz'Hudzona līča sabiedrības faktorijām. Malahovu nekad nebija sasniegušas valodas, ka Kvikpaka ir tā pati Jukona, un Subjenkovs viņam to arī nestāstīja.
Sākās lorta būvdarbi. Viņi piespieda strādāt vietējos iedzīvotājus. Guļbaļķu sienas pūzdami un stenēdami cēla Nulato indiāņi. Pa viņu mugurām dejoja pātaga, un šo pātagu turēja jūras laupītāju dzelžainā roka. Daži indiāņi aizbēga, bet noķertus viņus atveda atpakaļ un izlika forta priekšā, kur viņi kopā ar saviem ciltsbrāļiem dabūja izjust, kā pievelk pātaga. Divi pēršanas laikā aizgāja pie dieva, citi palika kropļi uz visu mūžu, bet pārējie iegaumēja mācību un vairs nemēģināja bēgt. Forts vēl nebija pabeigts, kad uzsniga sniegs; vajadzēja sākt kažokādu sagādi. Ciltij uzlika smagu nodevu. Indiāņus joprojām sita un pātagoja, bet, lai nodevas tiktu nokārtotas, sievietes un bērnus paņēma par ķīlniekiem un pret viņiem izturējās ar tādu nežēlību, kādu pazīst vienīgi zvērādu zagļi.
Tā bija asiņaina sēja, bet tad pienāca pļaujas laiks. Forts tika nodedzināts. Ugunsgrēka gaismā puse zvērādu zagļu tika nogalināti. Pārējos spīdzināja. Bija palicis tikai Subjenkovs, pareizāk sakot, Subjenkovs un Lielais Ivans, ja šo sniegā smilkstošo un kunkstošo būtni varēja saukt par Lielo Ivanu. Subjenkovs pamanīja, ka Jakaga, ņirdzīgi smīnēdams, skatās uz viņu. Viņam nebija ko teikt indiānim. Jakagas sejā vēl aizvien bija redzama pletnes atstātā švīka. Galu galā Subjenkovs nevarēja nosodīt indiāni, taču viņam derdzās doma par to, ko Jakaga darīs ar viņu. Viņam jau ienāca prātā, vai nelūgt cilts virsaiti Makamuku, bet veselais saprāts pateica priekšā, ka lūgt būtu veltīgi. Tad viņš nolēma saraut valgus un iet bojā cīņā. Tā būtu ātra nāve. Taču viņš nejaudāja saraut valgus. Aļņādas siksnas bija stiprākas par viņu. Viņš lauzīja galvu, kamēr izdomāja vēl kaut ko. Viņš deva zīmi Makamukam, lai atved tulku, kas prot piekrastes iedzīvotāju dialektu.
— O, Makamuk, — Subjenkovs teica, — es nedomāju mirt. Es esmu liels cilvēks, un būtu muļķīgi, ja es mirtu. Un nemaz arī nemiršu. Es neesmu tāds kā visi šie maitas.
Viņš paskatījās uz vaidošo radījumu, kas kādreiz bija bijis Lielais Ivans, un nicinoši paspēra viņu ar kāju.
— Esmu pārāk gudrs, lai mirtu. Redzi, es zinu labas zāles. Es vienīgais zinu šīs zāles. Tā kā es negatavojos mirt, tad došu tev pretī šīs zāles.
— Kas tās ir par zālēm? — jautāja Makamuks.
— Tās ir īpašas zāles.
Subjenkovs brīdi it kā šaubījās, vai ir vērts uzticēt savu noslēpumu.
— Es tev pateikšu. Ja ar šo zāļu šņaucienu apziež ādu, tā kļūst cieta kā klints, kā dzelzs un nav pārcērtama ne ar kādu ieroci. Visspēcīgākais cirtiens tai neko nevar padarīt. Kaula nazis pret to ir kā dubļu pika, un no tas atlēks pat tērauda naži, kurus mēs jums izdalījam. Ko tu man dosi par šo zāļu noslēpumu?
— Es dāvāšu tev dzīvību, — ar tulka starpniecību atbildēja Makamuks.
Subjenkovs nievīgi iesmējās.
— Un tu līdz nāvei būsi vergs manā mājā.
Polis iesmējās vēl nievīgāk.
— Atraisi man rokas un kājas, un tad mēs runāsim, — viņš sacīja.
Virsaitis deva zīmi, un, kad Subjenkovam bija atbrīvotas -rokas, viņš uztina smēķi un aizdedzināja to.
_— Tie ir muļķīgi vārdi, — teica Makamuks. — Tādu zāļu nav. Nevar būt. Asmenis ir stiprāks par visām zālēm.
Virsaitis neticēja un tomēr šaubījās. Pārāk bieži viņš bija pieredzējis, kādas velnišķības pastrādā zvērādu zagļi. Viņš nevarēja būt pārliecināts ne par ko.
— Es dāvāšu tev dzīvību, bet tu nebūsi vergs, — viņš paziņoja.
— Ar to nepietiek.
Subjenkovs tēloja savu lomu aukstasinīgi, it kā kaulētos par lapsas ādu.
— Tās ir ļoti labas zāles. Tās daudzreiz izglābušas man dzīvību. Es gribu nartas, suņus un sešus no taviem medniekiem, kas pavadītu mani lejup pa upi līdz pēdējai nakšņošanas vietai pirms Mihaila redutes.
— Tev jādzīvo tepat un jāiemāca mums visas tavas velnišķības, — bija atbilde.
Subjenkovs paraustīja plecus un neko neteica. Viņš pūta dūmus aukstajā gaisā un ziņkāri aplūkoja to, kas bija palicis pāri no milzīgā kazaka.
— Bet šī rēta? — Makamuks pēkšņi ievaicājās, rādīdams uz poļa kaklu, kur bija redzama zilganmelna rēta, ko Kamčatkā kādas ķildas laikā tur bija atstājis naža dūriens. — Tavas zāles nav labas. Asmenis ir bijis stiprāks par tavām zālēm.
— Dūrējs bija spēcīgs vīrs. — Subjenkovs vērtējoši paskatījās uz Makamuku. — Spēcīgāks par tevi, par tavu spēcīgāko mednieku, spēcīgāks par viņu.
Subjenkovs ar mokasīna purngalu atkal iebuksnīja samaņu zaudējušajam kazakam. Skats bija šausminošs, un tomēr šajā sāpju izmocītajā ķermenī vēl negribēja un negribēja dzist dzīvība.
— Turklāt zāles bija vājas. Tajā apvidū nebija man vajadzīgo ogu, kuru šeit ir, cik uziet. Šeit zāles būs stipras.
— Es ļaušu tev braukt lejup pa upi, — teica Makamuks, — un tu dabūsi arī nartas, suņus un sešus medniekus, lai būtu drošāk.
— Tu pārāk ilgi vilcinies, — skanēja salta atbilde. — Tu esi apvainojis manas zāles, uzreiz nepieņemdams manus noteikumus. Paklau, tagad es prasu vairāk. Es gribu simts bebrādu. — Makamuks pavīpsnāja. — Es gribu simts mārciņu kaltētu zivju. — Makamuks pamāja ar galvu, jo zivju bija papilnam un tās bija lētas. — Es gribu divas nartas — vienas man, otras manām ādām un zivīm. Turklāt man jādabū atpakaļ šautene. Ja tevi neapmierina mana cena, drīz vien tā sakāps vēl augstāk.
Jakaga kaut ko pačukstēja virsaitim.
— Bet kā lai es zinu, ka tavas zāles ir īstas zāles? — Makamuks jautāja.
— Tas ir ļoti viegli. Vispirms es ieiešu mežā …
Jakaga atkal sāka čukstēt ausī Makamukam, kurš šaubīdamies pašūpoja galvu.
— Vari sūtīt man līdzi divdesmit medniekus, — Subjenkovs turpināja. — Redzi, man taču ir jāsavāc ogas un saknes, no kurām taisīt zāles. Pēc tam kad tu būsi sagatavojis nartas, sakrāvis tajās zivis, bebrādas un šauteni un norīkojis sešus medniekus, kuri mani pavadīs, es ieziedīšu ar zālēm kaklu un nolikšu galvu, lūk, uz šā celma. Un tad tavs spēcīgākais mednieks lai ņem cirvi un trīs reizes cērt man pa kaklu. Tu pats vari cirst trīs reizes.
Makamuks stāvēja ar atplestu muti, zvērādu zagļu pēdējā un visneparastākā brīnuma pārsteigts.
— Bet ņem vērā, — polis steidza piebilst, — pirms katra cirtiena man no jauna jāieziež kakls ar zālēm. Cirvis ir smags un ass, un es negribu, lai notiktu kļūda.