Subjenkovs apslēpa savu prieku. Viņš bija uzsācis izmisīgu spēli un tagad kļūdīties nedrīkstēja. Viņš augstprātīgi sacīja:
— Tu pārāk vilcinājies. Manas zāles ir apvainotas. Lai izpirktu šo apvainojumu, tev jāatdod man sava meita.
Viņš norādīja uz meiteni, slimīgu būtni ar vienu greizu aci un atvieztiem vilka zobiem. Makamuks bija sadusmots, bet polis aukstasinīgi uztina un aizkūpināja jaunu smēķi.
— Pasteidzies, — viņš draudīgi teica. — Ja tu vilcināsies, es prasīšu vēl vairāk.
Klusumā, kas iestājās pēc šiem vārdiem, Subjenkova acu priekšā izgaisa drūmā ziemeļzemes ainava un viņš skatīja savu dzimteni un Franciju un, palūkojies uz meiteni ar vilka zobiem, atcerējās citu meiteni, dziedātāju un dejotāju, kuru bija pazinis, jaunības gados pirmo reizi nonācis Parīzē.
— Kam tev meita? — jautāja Makamuks.
— Lai brauktu man līdzi lejup pa upi. — Subjenkovs kritiski aplūkoja meiteni. — No viņas iznāks laba sieva, un gods apprecēt meiteni, kuras dzīslās rit tavas asinis, ir pietiekama samaksa par manām zālēm.
Viņš atkal atcerējās dziedātāju un dejotāju un sāka skaļi dungot dziesmu, ko viņa bija tam iemācījusi. Viņš pārdzīvoja savu agrāko dzīvi, taču raudzījās uz atmiņu ainām no malas,, bezpersoniski, it kā tie būtu attēli no grāmatas par kāda cita cilvēka dzīvi. Klusumu negaidot iztraucēja virsaiša balss, un Subjenkovs satrūkās.
— Viss tiks izdarīts, — Makamuks teica. — Meitene dosies tev līdzi lejup pa upi. Bet ņem vērā, ka es pats trīs reizes cirtīšu tev pa kaklu.
— Bet es katru reizi no jauna ieziedīšos ar zālēm, — Subjenkovs atbildēja, tēlodams slikti slēptu nemieru.
— Tu ieziedīsies ar zālēm pirms katra cirtiena. Rau, šie mednieki pieskatīs, lai tu neaizbēgtu. Ej uz mežu un lasi savas zāles!
Par zāļu vērtību Makamuku pārliecināja poļa alkatība. Protams, tikai vislabākās zāles varēja piešķirt nāves priekšā stāvošam cilvēkam spēku nezaudēt drosmi un tielēties kā vecai sievai.
— Turklāt, — čukstēja Jakaga, kad polis kopā ar apsardzi bija nozudis eglājā, — līdzko tu būsi iepazinies ar šīm zālēm, tu viegli varēsi viņu nonāvēt.
— Kā tad es varēšu viņu nonāvēt? — jautāja Makamuks. — Zāles neļaus man nonāvēt.
— Gan būs tāda vieta, kuru viņš nebūs ieziedis ar savām zālēm, — atbildēja Jakaga. — Cērtot pa to, mēs viņu nonāvēsim. Tās var būt ausis. Ļoti labi: mēs iedursim šķēpu vienā ausī, bet pa otru tas iznāks laukā. Tās var būt arī acis. Zāles droši vien būs par stiprām, lai viņš ar tām ieziestu acis.
Virsaitis pamāja ar galvu.
— Tu esi gudrs, Jakaga. Ja vien viņam nepiemīt vēl kāda velnišķīga spēja, mēs viņu nonāvēsim.
Subjenkovs netērēja laiku, vācot sastāvdaļas savām zālēm. Viņš uzlasīja visu, kas gadījās pa rokai, — egļu skujas, vītolu mizu, tāss sloksni un milzum daudz dzērveņu, kuras viņš lika medniekiem izkašņāt no sniega. Vēl papildinājis savu krājumu ar dažām sasalušām saknēm, viņš devās atpakaļ uz nometni.
Makamuks un Jakaga neatkāpās no Subjenkova, vērodami, cik daudz un kādas sastāvdaļas viņš iemet podā ar verdošu ūdeni.
— Iegaumējiet, ka dzērvenes jāliek iekšā vispirms, — viņš skaidroja. — Ak, jā, un vēl viena lieta — cilvēka pirksts. Ļauj, Jakaga, nogriezt tev pirkstu.
Taču Jakaga aizlika rokas aiz muguras un drūmi paraudzījās uz viņu.
— Tikai mazo pirkstiņu, — Subjenkovs lūdza.
— Jakaga, dod viņam savu pirkstu, — pavēlēja Makamuks.
— Visapkārt ir daudz pirkstu, — atrūca Jakaga, norādīdams uz sniegā guļošajiem līdz nāvei nomocīto cilvēku līķiem.
— Tam jābūt dzīva cilvēka pirkstam, — iebilda polis.
— Tad tu dabūsi dzīva cilvēka pirkstu. — Jakaga noliecās pār kazaku un nogrieza viņam pirkstu. — Viņš vēl nav miris, — indiānis paskaidroja, nosviezdams savu asiņaino trofeju sniegā polim pie kājām. — Un vispār tas ir labs pirksts, tāpēc ka tas ir liels.
Subjenkovs iemeta pirkstu ugunī zem poda un sāka dziedāt. Tā bija franču mīlas dziesma, un, vārīdams viru, Subjenkovs dziedāja ārkārtīgi svinīgi.
— Bez šiem vārdiem zāles nekur neder, — viņš paskaidroja. — Šie vārdi piešķir tām galveno spēku. Tā, gatavas ir.
— Atkārto lēnām vārdus, lai es varētu tos iegaumēt, — pavēlēja Makamuks.
— Tikai pēc pārbaudes. Tikai tad, kad cirvis būs trīs reizes atlēcis no mana kakla, es tev atklāšu šo vārdu noslēpumu.
— Bet ja nu zāles būs sliktas? — satraukts ievaicājās Makamuks.
Subjenkovs sašutis pagriezās pret viņu.
— Manas zāles vienmēr ir labas. Bet, ja tās būs sliktas, tad dariet ar mani to pašu, ko jūs darījāt ar citiem. Sagrieziet mani gabalos, tāpat kā sagriezāt viņu. — Subjenkovs pameta ar roku uz kazaka pusi. — Zāles jau atdzisušas. Tā, es ieziežu ar tām sev kaklu, izrunādams buršanas vārdus.
Cik nopietni varēdams, viņš lēni nodziedāja vienu rindiņu no Marseljēzas, tai pašā laikā ieziezdams sev kaklu ar riebīgo brūvējumu.
Viņa izrādi pārtrauca kliedziens. Milzīgais kazaks, kurā pēdējo reizi bija uzliesmojusi pārcilvēcīgā dzīvotspēja, bija paslējies uz ceļiem. Nulato indiāņi smējās, pārsteigti klaigāja un sita plaukstas, kad Lielais Ivans, drausmīgu krampju raustīts, sāka vāļāties pa sniegu.
Subjenkovam sametās nelabi no šā skata, bet viņš apspieda nelabumu un izlikās saniknots.
— Tā nekas neiznāks, — viņš teica. — Nobeidziet viņu, un tad sāksim pārbaudi. Jakaga, gādā, lai šis troksnis mitētos!
Kad tas bija izdarīts, Subjenkovs pagriezās pret Makamuku.
— Un neaizmirsti, ka tev jācērt no visa spēka! Tā nav bērna nodarbošanās. Ņem cirvi un zvel pa baļķi, lai es redzu, ka tu dari to kā vīrietis.
Makamuks paklausīja un divas reizes spēcīgi iezvēla pa baļķi, atšķeļot pamatīgu šķilu.
— Labi. — Subjenkovs pārlaida skatienu aplī sastājušos iedzimto sejām, kuras it kā simbolizēja barbarisma sienu, kas bija pacēlusies ap viņu jau tad, kad cara policija pirmo reizi apcietināja viņu Varšavā. — Ņem cirvi, Makamuk, un stājies te! Es nogulšos. Kad es pacelšu roku, cērt un cērt no visa spēka! Un pielūko, lai neviens nestāvētu tev aiz muguras! Zāles ir labas, cirvis var atlēkt no mana kakla un izšļukt tev no rokām.
Viņš paskatījās uz diviem suņu iejūgiem ar nartām, kas bija piekrautas ar ādām un zivīm. Pie nartām stāvēja seši mednieki, kuriem vajadzēja būt par viņa sargiem.
— Kur ir meitene? — jautāja polis. — Pirms sākam pārbaudi, atved viņu šurp!
Kad arī tas bija izdarīts, Subjenkovs nogūlās sniegā un nolika galvu uz baļķa kā noguris bērns, kas gatavojas iemigt. Viņš bija pavadījis zemes virsū tik daudzus grūtus gadus, ka patiesi jutās noguris.
— Es smejos par tevi un tavu spēku, o, Makamuk, — viņš teica, — cērt, cērt no visa spēka!
Subjenkovs pacēla roku. Makamuks atvēzēja cirvi, milzīgu cirvi, ar kuru aptēš baļķus. Spožais tērauda asmens pazibēja saltajā gaisā, uz netverami īsu mirkli sastinga Makamukam virs galvas un tad krita uz Subjenkova kailā kakla. Tas pāršķēla muskuļus un skriemeļus un iecirtās dziļi baļķī. Pārsteigtie mežoņi ieraudzīja, ka galva aizveļas kādu jardu no asiņojošā rumpja.
Visi bija bezgala apjukuši un klusēja, kamēr pamazām sāka atskārst, ka nekādu zāļu nav bijis. Zvērādu zaglis bija apvedis viņus ap stūri. Viņš vienīgais no visiem gūstekņiem bija izbēdzis mocībām. Šīs likmes dēļ viņš bija spēlējis. Un tad nograndēja smiekli. Makamuks apkaunots nodūra galvu. Zvērādu zaglis bija viņu piemuļķojis. Makamuks bija pazemots visu savu ciltsbrāļu acīs. Viņi joprojām smējās kā negudri. Makamuks pagriezās un, galvu nokāris, vilkās prom. Viņš zināja, ka no šā brīža viņu vairs nesauks par Makamuku. Viņš būs Apkaunotais, viņam neizdosies nomazgāt kauna traipu līdz mūža galam, un, vienalga kad sapulcēsies ciltis — pavasarī, lai ķertu lašus, vai vasarā, lai tirgotos, — pie visiem ugunskuriem atkal un atkal tiks pārstāstīts, kā mierīgi no viena paša cirtiena no Apkaunotā rokas nomira zvērādu zaglis.
Viņš it kā aizlaikus dzirdēja kādu zaļknābi jautājam:
«Bet kas tas Apkaunotais tāds bija?»