Tikai pēc ilgas svārstīšanās un mokošām šaubām Kārlis Piektais iegāja Francijas teritorijā, kur viņam naidīga, šķiet, bija gan pati zeme, gan gaiss, jo viņš taču bija necienīgi izturējies pret sagūstīto Francijas karali, turklāt klīda valodas, ka, iespējams, tieši viņš noindējis dofinu. Visa Eiropa gaidīja, ka Fransuā Pirmais briesmīgā veidā atriebsies savam sāncensim, kas pats labprātīgi devās viņam rokās. Tomēr Kārlis Piektais, kas bija licis uz spēles veselas impērijas, arī šoreiz negribēja atkāpties un, iepriekš uz ātru roku izpētījis un sagatavojis augsni, drosmīgi pārgāja pāri Pirenejiem,
Imperators uzskatīja, ka Francijas galmā viņam ir uzticami draugi un tādas drošas garantijas kā hercogienes d'Etampas godkārība, konetabla de Monmoransī augstprātība un karaļa bruņnieciskums.
Kālab viņam dzīrās palīdzēt hercogiene d'Etampa, mēs jau zinām. Ar konetablu bija savādāk. Jautājums par savienībām valstsvīriem bijis klupšanas akmens visos laikos un visās zemēs. Šai ziņā, tāpat kā daudzos citos gadījumos, politika ir līdzīga medicīnai, tā vadās pēc minējumiem un, ak vai, ļoti bieži kļūdās, noteikdama tautu radnieciskās pazīmes un parakstīdama zāles pret nacionālo naidu. Tā konetablam doma par savienību ar Spāniju pārvērtās par uzmācīgu ideju. Saskatīdams šai savienībā Francijas glābiņu un baidīdamies par visu vairāk aizkaitināt Kārli Piekto, kas no divdesmit pieciem savas valdīšanas gadiem divdesmit gadus bija karojis ar Fransuā Pirmo, konetabls, Monmoransī gaužām maz domāja par citiem sabiedrotajiem — turkiem un protestantiem, tāpat kā par spožajām politiskajām iespējām, kādas pavērtu Flandrijas pievienošana Francijas karaļvalstij.
Fransuā Pirmais akli uzticējās konetablam Monmoransī. Patiešām pēdējā karā pret imperatoru konetabls bija parādījis nepieredzētu apņēmību un apturējis ienaidnieku; gan jāatzīst, ka šī uzvara maksāja gaužām dārgi, jo vesela province tika pārvērsta drupās, ka ienaidnieka ceļš veda caur izdedzinātu zemi, ka desmitā daļa Francijas tika izpostīta. Karalis visvairāk cienīja konetabla neizmērojamo pašapziņu un stūrgalvīgo neatlaidību, ko paviršs vērotājs varēja noturēt par apdāvinātību un rakstura stingrību. Un Fransuā Pirmais izturējās pret šo cilvēku samaitātāju, kā konetablu dēvēja Brantons, ar godbijību, kas robežojās ar bailēm, kādas vājiem cilvēkiem iedvesa šis bīstamais liekulis, kurš pamīšus lūdza dievu un pasludināja nāves sodus.
Tātad Kārlis Piektais varēja droši paļauties uz konetabla draudzību, ko nekas nespēja ietekmēt.
Taču vēl lielākas cerības viņš saistīja ar sava sāncenša augstsirdību, jo šā tikuma Fransuā Pirmajam bija atliku likām. «Mana karaļvalsts nav tilts, par kura pārbraukšanu jamaksā,» viņš paziņoja. «Es netirgojos ar savu viesmīlību.» Un viltīgais Kārlis Piektais lieliski zināja, ka var pilnām paļauties uz karaļa bruņinieka vārdu.
Un tomēr, kad imperators iebrauca franču zemē, viņš nevarēja uzveikt savas šaubas un bailes; uz robežas viņu sagaidīja divi Fransuā Pirmā dēli, un arī visā tālākajā ceļā viņam tika parādīta vislielākā uzmanība un gods. Taču viltīgais monarhs nodrebēja, iedomājot, ka visa šī svinīgā sagaidīšana ir tikai aizsegs, aiz kura, iespējams, slēpjas slazdi. «Jā, svešā zemē caurs miegs,» kādu dienu viņš izteicās. Svētkos, kas tika rīkoti par godu imperatoram, viņš ieradās satraukts un norūpējies, un, jo dziļāk zemes iekšienē viņš iebrauca, jo skumīgāks un drūmāks kļuva viņa vaigs.
Braukdams zem triumfa arkām un klausīdamies apsveikuma runās, ar kādām viņu sagaidīja ikvienā pilsētā, viņš allaž vaicāja sev, vai tikai šai pilsētai nav lemts kļūt par viņa cietumu; pēc tam viņš klusībā nodomāja: «Nedz šī, nedz kāda cita, visa Francija ir mans cietums, bet visi šie pakalpīgie galminieki ir mani cietumsargi.» Un šo tīģeri, kuram šķita, ka viņš atrodas krātiņā un viņu no visām pusēm ielenc ienaidnieki, ar katru brīdi pārņēma aizvien lielākas bailes.
Kādu dienu izjādes laikā Orleānas Šarls, šis jaukais draiskulis, gribēdams pēc iespējas ātrāk kļūt par drosmīgu un veiklu bruņinieku, kā tas pieklājas īstam Francijas dēlam, zibenīgi uzlēca uz imperatora zirga muguras un, sagrābis jātnieku aiz pleciem, bērnišķīgā nebēdnībā iesaucās:
«Jūs esat mans gūsteknis!» Kārlis Piektais kļuva bāls kā līķis un gandrīz vai zaudēja samaņu.
Šatelro šķietamo gūstekni ar brālīgu sirsnību sagaidīja Fransuā Pirmais un nākamajā dienā Romorantēna stādīja viņam priekšā visu galmu, drošsirdīgos un iznesīgos bruņiniekus — tēvzemes lepnumu, māksliniekus un zinātniekus — karaļa lepnumu. Svētku ceremonijas un izpriecas kļuva aizvien krāšņākas. Imperators visiem laipni smaidīja, lai gan sirds dziļumos izjuta bailes un nemitīgi pārmeta sev neapdomāto soli. Reizēm, gribēdams pārliecināties, vai tiešām viņš ir brīvs, Kārlis Piektais mēdza rītausmā iziet no pils, kurā bija pavadījis nakti, un priecājās, redzēdams, ka, atskaitot oficiālās ceremonijas, viņš bauda neierobežotu brīvību. Un tomēr — vai iztālēm viņam kāds neseko? Dažkārt par lielu sarūgtinājumu Fransuā Pirmajam imperators piepeši mainīja paredzēto ceļu, izjaukdams iepriekš sagatavoto godināšanu.
Divas dienas pirms ierašanās Parīzē Kārlis Piektais ar šausmām atcerējās, par ko savā laikā Francijas karalim bija kļuvusi Madride. Galvaspilsēta taču ir visgodājamākais un drošākais cietums imperatoram. Tālab Kārlis Piektais pēkšņi apturēja zirgu un palūdza aizvest viņu uz Fontenblo, par kuru viņš esot tik daudz dzirdējis. Kaut gan tas izjauca visus Fransuā Pirmā plānus, karalis bija pārlieku viesmīlīgs, lai izrādītu savu neapmierinātību, un viņš lika steidzīgi nosūtīt uz Fontenblo karalieni un visas galma dāmas.
Imperatoru mazliet uzmundrināja vienīgi viņa māsas Eleonoras klātbūtne, viņas ticība sava laulātā drauga godprātībai. Nomierinājies uz kādu brīdi, viņš tomēr nejutās omulīgi Fransuā Pirmā galmā, jo Fransuā Pirmais bija kā pagātnes spogulis, bet Kārlis Piektais — nākotnes paraugs. Jaunlaiku monarhs neizprata viduslaiku varoņa jūtas; nevarēja būt ne runas par simpātijām starp pēdējo bruņniecības pārstāvi un pirmo diplomātijas pārstāvi.
Tiesa, Luī XI ar zināmām atrunām varētu saukt par diplomātu, taču, mūsuprāt, šis monarhs bija drīzāk alkatīgs krājējs nekā viltīgs diplomāts.
Imperatora ierašanās dienā Fontenblo mežā tika sarīkotas medības. Tas bija viens no iemīļotākajiem Fransuā Pirmā izklaidēšanās veidiem. Kārli Piekto turpretī medības vienīgi nogurdināja. Tomēr Kārlis Piektais nolēma izmantot jauno izdevību, lai pārbaudītu, vai viņš nav gūsteknis: kad medības norisa pilnā sparā, viņš nošķīrās no pārējiem un aizaulekšoja dziji mežā, kur, palicis viens pats, viņš jutās brīvs kā vējš koku galotnēs, kā putns padebešos, tālab gandrīz pilnīgi nomierinājās un sāka atgūt labu garastāvokli. Un tomēr imperatoram nācās vēlreiz sajust baiļpilnu nemieru, kad, tuvodamies pulcēšanās vietai, viņš ieraudzīja medību kaisles uzbudināto Fransuā Pirmo, kas steidzās viņam pretī ar asiņainu šķēpu rokā. Uzvarētājs pie Marinjāno un Pāvijas bija jaušams viņā pat karalisko izpriecu laikā.
— Diezgan, dārgais svaini, esiet līksms! — Fransuā Pirmais iesaucās, kad abi monarhi nolēca no zirgiem pie pils durvīm, un, draudzīgi paņēmis Kārli Piekto zem rokas, ieveda viņu Diānas galerijā, kuras sienas rotāja Roso un Primatičo burvīgās gleznas. — Mans dievs! Jūs esat tikpat norūpējies kā es Madridē. Jums taču jāsaprot, dārgais svaini, ka man toreiz bija pamats tādam būt, jo es biju jūsu gūsteknis, turpretī jūs esat mans viesis, jūs esat brīvs un jūs gaida triumfs. Līksmojieties kopā ar mums, kaut arī mūsu izpriecas, iespējams, ir pārāk necilas, lai izklaidētu tik spožu politiķi, kāds esat jūs, turklāt brīdī, kad jums jāapsver, kā labāk pārmācīt šos flāmu alustempējus, kas sadomājuši atjaunot komūnas… Labāk aizmirstiet par dumpiniekiem un ļaujieties kopīgiem priekiem! Bet varbūt mans galms jums nav pa prātam?
— Jūsu galms ir brīnišķīgs, — Kārlis Piektais atbildēja, — un es apskaužu jūs, dārgais svaini. Jūs bijāt manā galmā un zināt, ka tas ir skarbs un drūms, vienkopus sapulcējušies tādi valstsvīri un ģenerāļi kā Lanuā, Peskērs, Antonio de Levra. Bet pie jums bez karavīriem un tirgoņiem, bez Monmoransī un Dibelē, bez zinību vīriem Bidē, Dišatela, Laskarī ir arī dzejnieki un mākslinieki — Maro, Žans Gužons, Primatičo, Benvenuto — un, galvenais, apburošas dāmas: Navarras Margerita, Diāna de Puatjē, Katrīna de Mediči un daudzas citas; nudien, mans dārgais svaini, man tā vien liekas, ka es labprāt apmainītu savas zelta raktuves pret jūsu ziedu laukiem.
— O, jūs vēl neesat redzējis mūsu viskrāšņāko ziedu! — Fransuā Pirmais naivi iesaucās, aizmirsdams, ka runā ar Eleonoras brāli.
— Vēl ne, bet alkstu to apbrīnot! — imperators atsaucās, saprazdams, ka Fransuā Pirmais ar viskrāšņāko ziedu domājis hercogieni d'Etampu. — Jau tagad varu teikt, ka taisnība ir tiem, kuri apgalvo, ka jums, svaini, pieder pasaulē labākā karaļvalsts.
— Bet jums ir pasaulē labākā grāfiste Flandrija un pasaulē labākā hercogiste Milāna.
— No pirmā dārguma jūs pats atteicāties pirms mēneša, — imperators smaidīdams sacīja, — un es tālab esmu jums dziļi pateicīgs; bet otfo dārgumu jūs, protams, vēlētos iegūt, vai ne? — viņš nopūzdamies piebilda.
— Dieva dēļ, dārgais svaini, — Fransuā Pirmais sacīja, — nerunāsim šodien par nopietnām lietām: atzīstos jums, ka pēc medību priekiem man nepavisam netīk bojāt dzīru priekus.
— Patiesību sakot, — Kārlis Piektais turpināja, saviebdamies kā skopulis, kas apzinās, ka parāds jāmaksā, — patiesību sakot, Milānas hercogiste man gaužām dārga, un sirds vai asiņo, iedomājoties, ka nāksies to uzdāvināt.
— Sacīsim labāk — atdot atpakaļ, dārgais svaini, tas būs daudz pareizāk teikts un, iespējams, varēs kaut mazliet izkliedēt jūsu skumjas. Turklāt pašreiz nav. īstais laiks apspriest valsts lietas; tagad priecāsimies, bet par Milānu parunāsim vēlāk.
— "Vai nav vienalga — uzdāvināt vai atdot, — imperators iebilda, — galvenais, jums piederēs pasaulē labākā hercogiste, tas ir izlemts, dārgais svaini, un varat man ticēt, ka es tikpat svēti pildīšu savas saistības pret jums, kā jūs pildāt savējās pret mani.
— Ak dievs! — iesaucās Fransuā Pirmais, kuram jau sāka apnikt šī nopietnā saruna. — Kas jums ko žēlot, dārgais svaini? Vai jūs neesat Spānijas karalis, Vācijas imperators, Flandrijas grāfs, vai jūs neesat pakļāvis ar savu ietekmi un. zobenu visu Itāliju no Alpiem līdz Kalabri- jai?
— Bet jums toties pieder Francija! — Kārlis Piektais nopūtās.
— Bet jums pieder Indija ar visām tās bagātībām, jums pieder Peru ar tās zelta atradnēm.
— Bet jums pieder Francija!
— Jūsu impērija ir tik plaša, ka tajā nekad nenoriet saule.
— Bet Francija tomēr pieder jums… Un ko gan teiktu jūsu majestāte, ja es tikpat karsti kārotu pēc šī briljanta starp karaļvalstīm kā jus pēc Milanas — šīs pērles starp hercogistēm?
— Paklausieties, dārgais svaini, — Fransuā Pirmais bargi sacīja, — izlemjot vissvarīgākos jautājumus, es vados vairāk pēc jūtām nekā prāta, un, kā jūsu zemē mēdz sacīt: «Neaizskariet karalieni!» — tāpat es sacīšu jums: «Neaizskariet Franciju!»
— Ak dievs, vai tad mēs neesam tuvi radi un sabiedrotie? — Kārlis Piektais iesaucās.
— Protams, — Fransuā Pirmais atbildēja, — un es ceru, ka no šī brīža vairs nekas nespēs iedragāt nedz mūsu radniecību, nedz mūsu savienību.
— Es arī ceru uz to pašu, — imperators sacīja. — Bet vai par nākotni var galvot? — viņš turpināja, smaidīdams savu augstprātīgo smaidu un raudzīdamies sarunu biedrā ar dzedru skatienu. — Vai, piemēram, manos spēkos ir novērst strīdu starp manu dēlu Filipu un jūsu Anrī?
— Ja Augusta vietā nāks Tibērijs, — Fransuā Pirmais atteica, — tad mums šis strīds nebūs bīstams.
— Kāda nozīme valdniekam! — Kārlis Piektais iekaisdams turpināja. — Impērija vienmēr paliek impērija, ķeizaru Roma vienmēr bija Roma pat tad, kad ķeizars vairs nebija nekas vairāk kā ķeizara vārds.
— Pareizi, bet Kārļa Piektā impērija nav Oktaviāna impērija, dārgais svaini, — Fransuā Pirmais aizskarts iebilda. — Un kauju pie Pāvijas, lai cik lieliska tā būtu, nevar salīdzināt ar kauju pie Akcijas; turklāt Oktaviāns bija bagāts, bet jums, kā stāsta, par spīti visiem Indijas dārgumiem un Peru zelta atradnēm, ar naudu esot pa- knapi. Neviena banka jums negrib izsniegt aizdevumu — pat par trīspadsmit vai četrpadsmit procentiem; jūsu karaspēks nesaņem algu, un jūsu zaldāti, lai nenomirtu badā, bija spiesti izlaupīt Romu, bet tagad, kad pilsēta ir izlaupīta un vairs nav ko ņemt, viņi dumpojas.
— Bet jūs, dārgais svaini, — Kārlis Piektais sacīja, — kā liekas, esat pārdevis karaļa zemes īpašumus un visādi izdabājis Luteram, lai dabūtu naudu no vācu firstiem.
— Turklāt, — Fransuā Pirmais turpināja, — ar jūsu kortesiem nav tik viegli saprasties kā ar senātu, kamēr es varu lepoties, ka uz visiem laikiem esmu padarījis karaļus neatkarīgus.
— Pielūkojiet, ka jūsu daudzinatais parlaments kādā jauka diena neuzņemas pār jums aizbildniecību!
Strīds kļuva negants, abi monarhi iekarsa aizvien vai- rak un vairak, vecais naids, kas tik ilgi bija viņus šķīris, iedegas no jauna. Fransuā Pirmais gandrīz vai aizmirsa viesmīlību, bet Kārlis Piektais piesardzību, līdz beidzot Francijas karalis attapās pirmais.
— Zvēru pie sava goda, mans dārgais svaini, — viņš smiedamies iesaucas, — vēl mazliet, un mēs sastrīdēsimies! Es taču jūs brīdināju, ka nav vērts runāt par valstslietām, atstāsim tās mūsu ministru ziņā un būsim vienkārši draugi. Nprunāsim reizi pār visām reizēm, ka jūs varat uzskatīt par savu visu pasauli, izņemot Franciju, un neatgriezīsimies vairs pie šā temata.
— Un izņemot Milānas hercogisti, dārgais svaini, — Kārlis Piektais piebilda, aptverdams savu kļūdu un cenzdamies to izlabot, — jo Milānas hercogiste ir jūsu. Es jums to apsolīju un vēlreiz apstiprinu savu solījumu.
Savstarpējie draudzības apliecinājumi vēl nebija izskanējuši, kad atvērās durvis un galerijā ienāca hercogiene d'Etampa. Karalis panāca viņai pretī un, paņēmis zem rokas, pieveda pie imperatora, kas. redzēdams karaļa favorīti pirmo reizi un zinādams par viņas sarunu ar vēstnieku de Medīnu, pētoši raudzījās uz viņu.
— Vai redzat šo daiļo dāmu, dārgais svaini? — Fransuā Pirmais sacīja.
— Es ne tikai redzu, — Kārlis Piektais atbildēja, — bet arī apbrīnoju viņu!
— Lieliski! Bet vai zināt, ko viņa no jums vēlas?
— Varbūt kādu no manām Spānijas provincēm! Labprāt uzdāvināšu.
— Nē, nē, jūs neuzminējāt, dārgais brāli!
— Bet ko tad?
— Viņa vēlas, lai es aizkavētu jūs Parīzē tik ilgi, kamēr jūs nebūsiet saplēsis Madrides līgumu un neapstiprināsiet ar dokumentu savu neseno solījumu.
— Ja padoms ir labs, tas ir jāuzklausa. — Imperators zemu palocījās hercogienei — nevis aiz godbijības pret karaļa favorīti, bet vairāk gan tālab, lai apslēptu bālumu, kas bija pārklājis viņa seju, dzirdot šos karaļa vārdus.
Kārlis Piektais nepaguva neko vairāk piebilst un Fransuā Pirmais pamanīt, kādu iespaidu atstājis viņa joks, kuru imperators, kā parasti, uztvēra nopietni, kad durvis atkal atvērās un galerijā ieplūda galminieku pūlis.
Eleganto, asprātīgo un grezni tērpto galminieku trokšņainā sabiedrība, kas pulcējās šeit pirms zālē paredzētajām dzīrēm, gaužām atgādināja pieņemšanu Luvrā, kuru mēs jau aprakstījām. Tie paši kavalieri un dāmas, tie paši augstmaņi un pāži. Tāpat kā parasti, sastapās mīlētāju maigie skatieni un ienaidnieku naidpilnie mirkļi, skanēja tās pašas glaimīgās runas un izsmalcinātās zobgalības.
Pamanījis ienākam konetablu de Monmoransī, pamatoti uzskatīdams viņu par savu uzticamāko sabiedroto, Kārlis Piektais panāca viņam pretī un aizveda viņu klusākā stūrī kopā ar savu vēstnieku hercogu de Medīnu.
— Es parakstīšu visu, ko jūs vēlaties, konetabl, — imperators sacīja, paļaudamies uz vecā karavīra godprātību. — Sagatavojiet aktu par Milānas hercogistes nodošanu Francijai, un. zvēru pie svētā Jēkaba, es atdošu to jums veselu un neskartu, lai gan tas ir krāšņākais zieds manā kronī.
— Aktu! — konetabls iesaucās, sašutis par šādu piesardzību, kas tik ļoti atgādināja neuzticību. — Vai tad jums, sir, jāparaksta akti? Ko jūs runājat, jūsu majestāte? Nav vajadzīgi nekādi akti, sir, nekādi dpkumenti, pietiek ar jūsu vārdu. Vai tad jūs, jūsu majestāte, ieradāties Francijā, iepriekš saņēmis kaut kādu rakstu? Un vai tiešām jūs domājat, ka mēs jūsu vārdam ticam mazāk nekā jūs mūsējam?
— Jums taisnība, msjē de Monmoransī, — imperators atbildēja, sniegdams konetablam roku. — Jums ir taisnība.
Konetabls aizgāja.
— Nelaimīgais nelga! — imperators noteica. — Vai zināt, msjē de Medīna, viņš nodarbojas ar politiku tikpat akli, kā kurmis rok savu alu.
— Bet karalis, sir? — de Medīna vaicāja.
— Viņš pārāk dižojas ar savu cēlsirdību, lai šaubītos par mūsējo. Viņš pārsteidzīgi mūs atlaidīs, bet mēs saprātīgi liksim viņam pagaidīt. Likt gaidīt vēl nenozīmē lauzt doto vārdu, msjē, — Kārlis Piektais turpināja, — tas nozīmē neizpildīt solījumu laikā un neko vairāk.
— Bet hercogiene d'Etampa? — de Medīna atkal pajautāja.
— Ar viņu mēs sapratīsimies, — imperators atbildēja, gan novilkdams, gan atkal uzvilkdams ar lielisku briljantu rotātu gredzenu, ko viņš valkāja uz kreisās rokas īkšķa. — Jā, man jāaprunājas ar viņu bez lieciniekiem.
Kamēr imperators pusbalsī apspriedās ar savu ministru, hercogiene d'Etampa mesera d'Esturvila klātbūtnē nežēlīgi izzoboja vikontu de Marmaņu par viņa neveiksmīgo nakts piedzīvojumu.
— Vai tiešām tie bija jūsu ļaudis, msjē de Marmaņ, — viņa sacīja, — par kuriem Benvenuto visiem stāsta tik amizantu atgadījumu? Viņam uzbrukuši četri laupītāji, bet viņš, aizsargādamies tikai ar vienu roku, piespiedis šos «kavalierus» pavadīt viņu līdz mājām. Vai arī jūs, vikont, neesat bijis viens no šiem galantajiem drosminiekiem?
— Kundze, — nelaimīgais Marmaņs samulsis atbildēja, — tas notika mazliet savādāk, un Benvenuto vienkārši plātās.
— Jā, jā, es nešaubos, ka viņš šo to piedzejojis klāt, taču tā ir patiesība, vikont, tā ir patiesība. Galvenais šādās lietās ir iznākums.
— Kundze, — Marmaņs atbildēja, — es apsolos viņam atriebties un ceru, ka šoreiz man paveiksies labāk.
— Pagaidiet, vikont, pagaidiet, vikont, manuprāt, jums nevis jāatriebjas, bet jāsāk viss no gala. Abās iepriekšējās reizēs, kā liekas, uzvarēja Čellīni.
— Vienīgi tāpēc, ka es pats nebiju klāt, — Marmaņs nomurmināja, mulsdams arvien vairāk. — Algotņi izmantoja šo apstākli un aizbēga kā nožēlojami nelieši.
— Bet es iesaku jums, Marmaņ, atzīt savu sakāvi un neielaisties ar Čellīni vairs nekādās darīšanās, — sarunā iejaucās prevo. — Jums ar viņu galīgi neveicas.
— Kā rādās, šai ziņā, dārgais prevo, jūs no manis ne- atpaliekat, — Marmaņs atteica. — Ja varam ticēt valodām, kuras, starp citu, apstiprina tādi neapstrīdami fakti kā Lielās Nelas pils ieņemšana un kādas Mazās Nelas pils iemītnieces nozušana, tad arī jums, meser d'Esturvil, nav laimējies ar Čellīni. Lai gan stāsta, ka, diez ko nerūpēdamies par jūsu labklājību, viņš tomēr gādā par jūsu ģimenes laimi.
— Msjē de Marmaņ! — prevo iesaucās, pagalam aizkaitināts, ka viņa mājas likstas jau nonākušas ļaužu valodās. — Msjē de Marmaņ, jūs man vēlāk paskaidrosiet, ko jūs domājat ar to.
— Ak, kungi, kungi, — hercogiene viņus apsauca,
— neaizmirstiet, lūdzu, par manu klātbūtni! Jums abiem nav taisnība. Msjē prevo, ja kāds neprot meklēt, tad viņš nedrīkst pārmest otram, ka tas neprot atrast. Pret kopējo ienaidnieku, msjē de Marmaņ, ir jāapvienojas, nevis jāiepriecina viņš ar tādiem skatiem, kad uzvarētie cenšas pārkost viens otram rīkli. Bet visi jau iet pie galda; jūsu roku, vikont de Marmaņ! Ko lai saka! Ja spēcīgi vīrieši atkāpjas Čellīni priekšā, tad palūkosimies, vai labāk neveiksies vājai sievietei ar tās viltību. Es vienmēr esmu uzskatījusi sabiedrotos par lieku balstu un cīnījusies viena. Tas, protams, ir bīstamāk, toties uzvaras lauri nav ne ar vienu jādala.
— Kāds nekauņa! — hercogieni pārtrauca de Marmaņs.
— Paskatieties, cik familiāri viņš sarunājas ar mūsu dižo karali! Nudien varētu domāt, ka šis cilvēks ir aristokrāts, lai gan patiesībā nav nekas cits kā nožēlojams gravieris.
— Ko jūs sakāt, vikont, Čellīni ir visīstākais aristokrāts! — hercogiene smiedamās iebilda. — Vai jūs atradīsiet mūsu senajā muižniecībā daudz tādu ģimeņu, kas savus radurakstus sāktu ar Jūlija Cēzara vietvaldi? Tas ir tikpat reti sastopams gadījums kā ģerbonis ar trim baltām lilijām un Anžū nama zīmi. Vai jūs domājat, kungi, ka, sarunādamies ar zeltkali, karalis parāda viņam godu? Gluži otrādi: zeltkalis parāda godu karalim, atbildēdams viņam.
Patiešām Čellīni tobrīd sarunājās ar Fransuā Pirmo brīvi un nepiespiesti, jo šīs pasaules varenie tā bija radinājuši dievu izredzēto mākslinieku.
— Un kā jums, Benvenuto, sokas ar Jupiteru? — karalis vaicāja.
— Gatavojos atliešanai, sir, — Benvenuto atbildēja.
— Un kad paredzams šis lielais notikums?
— Tiklīdz atgriezīšos Parīzē, sir.
—. Ņemiet mūsu labākos metāllējējus, Čellīni, un pielūkojiet, lai viss labi izdotos! Ja vajadzīga nauda, jūs zināt, es neskopošos.
— Es zinu, jūsu majestāte, ka jūs esat visdevīgākais, visdižākais un viscēlākais karalis pasaulē, — Benvenuto atbildēja, — un, pateicoties algai, kādu jūs, sir, esat man piešķīris, es esmu bagāts. Kas attiecas uz skulptūras atliešanu, par ko jūs izteicāt bažas, tad ar jūsu atļauju, sir, man gribētos visu darīt pašam. Atklāti sakot, es pāFāk daudz neuzticos franču metāllējējiem, lai cik labi meistari viņi būtu, jo baidos, ka aiz mīlestības pret savu tēvzemi viņi varētu nelikt lietā savu meistarību, atlejot svešzemju mākslinieka darbu. Man jāatzīstas jums, sir, ka man ir ļoti svarīgi, lai mans Jupiters gūtu panākumus, tālab es nevaru nodot statujas atliešanu svešās rokās.
— Bravo, Čellīni, bravo! — karalis iesaucās. — Jūs runājat kā īsts mākslinieks.
— Turklāt, — Benvenuto piebilda, — es gribu izpelnīties jūsu majestātes apsolīto balvu.
— Pareizi, mans uzticamais mākslinieki Ja būsim ar paveikto apmierināti, mēs jūs bagātīgi apbalvosim. Mēs neesam aizmirsuši savu solījumu. Ja gadījumā aizmirsīsim, mēs varēsim pieaicināt lieciniekus. Vai ne. Monmoransī? Vai ne, Puajē? Konetabls un kanclers mums atgādinās doto vārdu.
— O, jūsu majestāte, jūs nevarat pat iedomāties, cik svarīgs man ir šis solījums ti^ši tagad!
— Brīnišķīgi! Mēs noteikti to izpildīsim, msjē, noteikti izpildīsim. Bet zāles durvis jau ir vaļā. Pie galda, kungi, pie galda!
Un Fransuā Pirmais kopā ar imperatoru nostājās krāšņās viesu svītas priekšgalā, lai dotos uz zāli. Abi valdnieki vienlaicīgi iegāja pa plaši atvērtajām divviru durvīm un apsēdās pie galda viens otram pretī. Kārlis Piektais — starp Eleonoru un hercogieni d'Etampu, Fransuā Pirmais — starp Katrīnu de Mediči un Navarras Margeritu.
Pie bagātīgi klātā galda valdīja jautrība. Fransuā Pirmais, kam svētki un pieņemšanas sagādāja patiesu prieku, līksmojās kā karalis un smējās kā zemnieks par Navarras Margeritas asprātībām; savukārt Kārlis Piektais apbēra ar komplimentiem un laipnībām blakus sēdošo hercogieni d'Etampu; pārējie tērzēja par mākslu un politiku; mielasts tuvojās beigām.
Pēc deserta pāži, kā parasti, apnēsāja apkārt bļodas ar ūdeni roku mazgāšanai; hercogiene d'Etampa paņēma no pāža Kārlim Piektajam domāto Zelta krūzi un bļodu, tāpat kā Navarras Margerita — Fransuā Pirmajam paredzētos traukus; hercogiene ielēja no krūzes bļodā ūdeni
un, nometusies saskaņā ar spāņu galma etiķeti uz viena ceļgala, sniedza bļodu imperatoram. Kārlis Piektais iemērca ūdenī pirkstgalus un, nenovērsdams skatienu no savas daiļās un dižciltīgās kalpones, itin kā nejauši iemeta bļodā dārgo gredzenu, par kuru mēs jau stāstījām.
— Jūsu majestāte, jums nokrita gredzens, — Anna sacīja, ar saviem jaukajiem pirkstiņiem saudzīgi izņemdama no ūdens dārgo gredzenu un sniegdama to imperatoram.
— Paturiet gredzenu sev, kundze, — imperators klusi atbildēja. — Tas nonācis tik cēlās un daiļās rokās, ka es nespēju to paņemt atpakaļ.
Pēc brīža viņš piebilda vēl klusāk:
— Tā ir iemaksa par Milānas hercogisti.
Hercogiene laimīgi pasmaidīja. Viņas rokās taču bija
iekritis briljants, kas maksāja veselu miljonu.
Kad viesi pēc mielasta devās uz salonu un no turienes uz deju zāli, hercogiene d'Etampa apturēja Benvenuto Čellīni, kas nejauši bija gadījies viņas tuvumā.
— Meser Čellīni, — hercogiene sacīja, sniegdama māksliniekam gredzenu, samaksu par savienību ar imperatoru, — esiet tik laipns un nododiet savam māceklim Askānio šo briljantu, kas rotās manu zelta liliju: tā ir rasas lāse, ko es viņam apsolīju.
— Patiešām, kundze, šī' rasas lāse. šķiet, izkritusi no pirkstiem pašai Aurorai, — mākslinieks atbildēja ar ironisku smaidu un uzsvērtu galantumu.
Paraudzījies ciešāk uz gredzenu, Benvenuto nodrebēja aiz priecīga saviļņojuma, jo bija pazinis briljantu, ko kādreiz pēc pāvesta Klementa VII pasūtījuma bija ieda- rinājis gredzenā un pats aiznesis lielajam imperatoram kā svētā tēva dāvanu.
Ja Kārlis Piektais nolēmis šķirties no šāda dārguma un turklāt vēl atdevis to sievietei, tas nozīmē, ka viņam bijis svarīgs iemesls, ka notikusi kāda sazvērestība, kāda slepena vienošanās starp imperatoru un hercogieni d'Etampu.
Kamēr Kārlis Piektais joprojām uzturas Fontenblo, cauras dienas un, galvenais, cauras naktis pavadīdams satraukumā, kamēr viņa dvēselē cīnās cerības un bailes, par ko mēs jau stāstījām, kamēr viņš mānās, vērpj
intrigas, izlokās, dod solījumus, atsakās no tiem un tūdaļ atkal sola, ielūkosimies uz brīdi Lielajā Nelas pilī, vai tās iemītniekiem atkal nav kas atgadījies.