1968. gada 5. oktobrī, kad mēs jau grasījāmies sēsties mašīnā, lai uzsāktu ceļojumu uz Centrālo Meksiku, dons Huans mani uz bridi aizkavēja.
— Es jau tev agrāk esmu stāstījis, — viņš ar nopietnu sejas izteiksmi teica, — ka nedrīkst atklāt nedz maga vārdu, nedz viņa atrašanās vietu. Domāju, ka tu saproti, ka tu nedrīksti atklāt ne manu vārdu, ne to vietu, kur atrodas mans ķermenis. Tagad grasos tev lūgt to attiecībā ari uz manu draugu, kuru tu sauksi par Henaro. Mēs braucam uz viņa mājām. Tur pavadīsim kādu laiku.
Vēlreiz apliecināju donam Huanam, ka nekad neesmu pārkāpis šo mūsu norunu.
— Es to zinu, — viņš tikpat nopietni noteica. — Un tomēr mani satrauc tas, ka reizēm tu vari rīkoties loti neapdomīgi.
Sāku protestēt, un dons Huans teica, ka viņš tikai gribējis vēlreiz man atgādināt, ka katrreiz, kad cilvēks kļūst bezrūpīgs vai neuzmanīgs maģijas jautājumos, viņš spēlējas ar nenovēršamo un nežēlīgo nāvi, no kuras var izvairīties, saglabājot uzmanību un skaidri apzinoties savu rīcību.
— Mēs vairāk par to nerunāsim, — viņš teica. — Tiklīdz mēs no šejienes aizbrauksim, mēs Henaro vairs nepieminēsim un par viņu nedomāsim. Es gribu, lai tagad tu sakārto savas domas. Kad tu viņu satiksi, taviem nodomiem jābūt skaidriem un nepārprotamiem, un tev jāatmet visas šaubas.
— Par kādām šaubām tu runā, don Huan?
— Par jebkādām šaubām vispār. Kad tu viņu satiksi, tev jābūt kristālskaidram. Viņš tevi ieraudzīs.
Viņa dīvainais brīdinājums mani ļoti satrauca. Ieminējos, ka varbūt man vispār būtu labāk nesatikties ar viņa draugu, bet vienkārši aizvest donu Huanu līdz viņa mājai un tur izsēdināt.
— Tas ir tikai brīdinājums,—viņš piebilda. — Tu reiz jau satiki vienu magu—Visenti, un viņš tevi gandrīz nogalināja. Tādēļ piesargies.
Ieradušies kādā nelielā Centrālās Meksikas pilsētiņā, atstājām mašīnu stāvvietā, un mums bija nepieciešamas divas dienas, lai kājām aizkļūtu līdz vietai, kur dzīvoja dona Huana draugs — tā bija maza būdiņa, kas šķita kā pielipusi pie kalna pakājes. Dona Huana draugs stāvēja pie durvīm, it kā būtu jau iepriekš zinājis par mūsu ierašanos un speciāli mūs sagaidītu. Es viņu tūdaļ pazinu. Es ar viņu biju jau iepazinies, kad atvedu savu grāmatu donam Huanam. Tiesa, toreiz es nepievērsu viņam uzmanību, tādēļ man bija radies iespaids, ka viņš ir vienādā vecumā ar donu Huanu. Taču tagad, stāvot pie viņa mājas, ievēroju, ka viņš ir krietni jaunāks. Viņam acīmredzot bija nedaudz pāri sešdesmit. Viņš bija mazāka auguma nekā dons Huans un tievāks par viņu, ļoti melnīgsnējs un dzīslains. Viņam bija biezi, iesirmi un diezgan gari mati—tie aizsedza viņa ausis un pieri. Seja ieapaļa un rupjiem vaibstiem. Spēcīgais, lielais deguns darīja viņu līdzīgu plēsīgam putnam ar mazām tumšām acīm.
Sākumā viņš uzrunāja donu Huanu, Dons Huans apstiprinoši pamāja. Viņi īsu bridi apspriedās. Savā starpā viņi nesarunājās spāniski, tāpēc es neko nesapratu. Beidzot dons Henaro pagriezās pret mani.
— Laipni lūdzu manā nožēlojamā būdelē,—viņš man spāniski atvainojās.
Šie viņa vārdi bija tradicionālā pieklājības formula, kuru biju dzirdējis jau arī agrāk dažādos Meksikas lauku rajonos. Taču viņš, tos sakot, līksmi iesmējās bez jebkāda redzama iemesla, un es sapratu, ka viņš pielieto savu kontrolējamo muļķību. Un vismazāk viņu satrauca, tas, ka šī viņa māja bija nožēlojama būdele. Man ļoti iepatikās dons Henaro.
* * *
Nākamo divu dienu laikā mēs gājām kalnos vākt augus. Ceļā devāmies rītausmā. Viņi divatā gāja uz kaut kādu īpašu, tikai viņiem zināmu kalnu rajonu un atstāja mani vienu mežu zonā. Es tur jutos vienkārši brīnišķīgi. Pilnīgi zaudēju laika izjūtu, un mani ne mazākā mērā nenomāca vientulības sajūta. Šo abu dienu laikā iemantoju īpašu spēju koncentrēties ļoti sarežģīta uzdevuma veikšanai — man pēc dona Huana norādījumiem vajadzēja savākt noteiktu sugu augus.
Mājās atgriezāmies ļoti vēlu vakarā, un es vienmēr jutos tik ļoti pārguris, ka tūdaļ acumirklī aizmigu kā nosists.
Trešajā dienā mēs visi strādājām kopā, un dons Huans palūdza donam Henaro iemācīt mani ievākt dažus augus. Mēs atgriezāmies ap pusdienlaiku, un viņi abi vairākas stundas sēdēja mājas priekšā pilnīgā klusumā, it kā atrastos transa stāvoklī. Taču viņi negulēja. Pāris reizes pagāju viņiem garām; dons Huans pavadīja mani ar skatienu, un to pašu darīja arī dons Henaro.
— Tev jārunā ar augiem, pirms tu tos noplūksi, — dons Huans teica.
Viņš pateica to ļoti lēni, uzsvērdams katru vārdu, un atkārtoja savu izteicienu trīs reizes, it kā gribēdams īpaši pievērst tam manu uzmanību. Visi klusēja, līdz viņš atkal ierunājās.
— Lai redzētu augus, tev ar viņiem jāaprunājas personīgi, — viņš turpināja. — Tev jāiepazīstas ar katru no viņiem personīgi, tad augi varēs pastāstīt tev par sevi visu, ko tu gribēsi par viņiem uzzināt.
Tuvojās vakars. Dons Huans sēdēja uz plakana akmens ar seju pret rietumu kalniem; dons Henaro sēdēja viņam līdzās uz salmu masas ar seju pret ziemeļiem. Tai dienā, kad mēs atbraucām, dons Huans man teica, ka tās ir viņu "pozīcijas" un ka man jāsēž uz zemes jebkurā vietā viņiem iepretim. Viņš teica, ka, kamēr sēdam tādās pozīcijās, manai sejai ir jābūt pagrieztai pret dienvidaustrumiem un uz viņiem es nedrīkstu skatīties tieši virsū, bet tikai reizēm uzmest kādu skatienu.
— Jā, tieši tā pareizi jārīkojas ar augiem, vai ne? — dons Huans jautāja, pagriezdamies pret donu Henaro, kurš apstiprinoši pamāja.
Teicu, ka nepildīju viņu instrukcijas tāpēc, ka, sarunājoties ar augiem, esjūtos ļoti muļķīgi.
— Tu nekādi nevari saprast, ka mags nejoko, — viņš bargi noteica. — Kad mags grib panākt to, lai redzētu, viņš cenšas iegūt spēku.
Dons Henaro skatījās uz mani. Es nepārtraukti rakstīju savā bloknotā, un tas, šķiet, viņu ļoti pārsteidza. Viņš man uzsmaidīja, papurināja galvu un kaut ko pateica donam Huanam. Dons Huans paraustīja plecus. Donam Henaro droši vien šķita visai dīvaini vērot maga mācekli, kurš nepārtraukti raksta. Dons Huans jau, šķiet, bija pieradis, ka es visu pierakstu, un tādēļ tas viņu vairāk nepārsteidza; viņš varēja mierīgi turpināt runāt, neliekoties par to ne zinis. Taču dons Henaro turpināja smieties, un man nācās pārtraukt rakstīšanu, lai neizjauktu sarunas sākotnējo ievirzi.
Dons Huans vēlreiz uzsvēra, ka magi nejoko, jo mags spēlējas ar nāvi katrā sava ceļa pagriezienā. Tad viņš sāka stāstīt donam Henaro, kā reiz es naktī paskatījos uz nāves ugunīm, kas mums sekoja kāda mūsu ceļojuma laikā. Šai stāstā acīmredzot bija kaut kas ļoti smieklīgs, jo dons Henaro burtiski vārtījās pa zemi aiz smiekliem.
Dons Huans man atvainojās un teica, ka viņa draugam reizēm uznāk smieklu lēkmes. Es palūkojos uz donu Hearo, kurš, kā man šķita, vēl aizvien smējās, taču ieraudzīju kaut ko tik neparastu, ka pat neviļus palēcos gaisā no pārsteiguma. Tas bija tik neparasti un pat pretdabiski — viņš stāvēja uz galvas bez roku palīdzības, bet viņa kājas bija sakrustotas tā, it kā viņš sēdētu uz savas masas. Kad beidzot sapratu, ka tas ir absolūti neiespējami no ķermeņa mehānikas viedokļa, viņš jau atkal bija atgriezies normālā sēdus stāvoklī. Taču dons Huans acīmredzot zināja, kas par lietu, un novērtēja dona Henaro priekšnesumu ar dārdošu smieklu zalvi.
Dons Henaro, šķiet, ievēroja manu apjukumu. Viņš pāris reizes sasita plaukstas un atkal sāka vārtīties pa zemi; laikam viņš gribēja, lai es viņu vēroju. īstenībā viņš nevis vārtījās pa zemi, kā man sākumā šķita, bet iešūpināja savu ķermeni sēdus stāvoklī tā, lai galva pieskartos zemei. Viņš acīmredzot ieņēma šo savu neparasto pozu, nogaidot bridi, līdz inerce nostādīs viņa ķermeni vertikālā stāvokli, tā ka viņš uz kādu acumirkli "apsēdās uz galvas".
Kad viņi beidza smieties, dons Huans turpināja sarunu ļoti skarbā tonī. Es izmainīju ķermeņa stāvokli, lai apsēstos ērtāk un koncentrētu sarunai visu savu uzmanību. Viņš nemaz nesmaidīja, kā to parasti vienmēr darīja, kad es centos viņā uzmanīgi klausīties. Dons Henaro turpināja uz mani skatīties, it kā gaidīdams, ka es atkal sākšu pierakstīt, taču es vairs neuzdrošinājos ķerties pie savām piezīmēm. Dons Huans norāja mani par to, ka es nesarunājos ar augiem, tos noraujot, kā viņš to bija licis man darīt. Viņš teica, ka manis nogalinātie augi arī varēja mani nogalināt un ka viņš ir pārliecināts par to, ka agri vai vēlu tie atnesīs man slimību.
— Tiesa, tu nekad nepiekritīsi tam, ka slimības īstais iemesls ir nepareiza apiešanās ar augiem, — dons Huans teica, — un droši vien labprātāk to uzskatīsi par gripu.
Viņi atkal sāka smieties, bet tad dons Huans ļoti nopietni un skaidri teica, ka, ja es nedomāju par savu nāvi, tad visa mana dzīve būs tikai viens vienīgs personīgais haoss.
— Kas gan vēl cits var būt cilvēkam, izņemot viņa dzīvību un viņa nāvi?—viņš man teica.
Tieši tobrīd es sajutu, ka man to visu noteikti nepieciešams pierakstīt, un ķēros pie sava bloknota. Dons Henaro atkal sāka uz mani skatīties un pasmaidīja. Tad viņš nedaudz nolieca galvu sānis un piepūta nāsis. Viņš acīmredzot brīnišķīgi spēja kontrolēt savus nāšu muskuļus, jo tās kļuva divreiz platākas, nekā parasti.
Viskomiskākais šajā klaunādē bija nevis viņa žesti, bet gan viņa paša reakcija uz tiem. Pēc tam, kad viņš piepūta savas nāsis, viņš smejoties noliecās uz priekšu un ieņēma to pašu dīvaino ačgārno pozu.
Dons Huans smējās, līdz viņam pa vaigiem sāka tecēt asaras. Es biju nedaudz apjucis un nervozi iesmējos.
— Henaro nemīl rakstīt, — dons Huans man paskaidroja.
Noliku malā savas piezīmes, taču dons Henaro man apliecināja, ka es varu droši rakstīt, jo patiesībā tas viņam netraucē. Es atkal paņēmu savas piezīmes uz sāku rakstīt. Viņš atkārtoja tās pašas neiedomājamās kustības, un viņi atkal reaģēja gluži tāpat kā iepriekš.
Dons Huans uz mani palūkojās un, aizvien vēl smiedamies, teica, ka viņa draugs attēlo mani. Jo man esot paradums piepūst nāsis, tiklīdz es sāku rakstīt, un ka dons Henaro domā, ka censties kļūt par magu, veicot pierakstus, ir tikpat absurdi, kā sēdēt uz galvas, tāpēc viņš arī ieņem tik smieklīgu pozu, pārnesot uz galvu sava sēdošā ķermeņa svaru.
— Iespējams, tev tas liksies jocīgi, — dons Huans teica, — taču tikai Henaro var sēdēt uz galvas un tikai tu vari domāt, ka, visu pierakstot, var iemācīties maģiju.
Atkal sekoja smieklu vētra, un dons Henaro atkārtoja savu nepārspējamo triku.
Viņš man ļoti patika. Visas viņa kustības bija apbrīnojami precīzas un graciozas.
— Atvainojiet, don Henaro, — es teicu, norādīdams uz bloknotu.
— Viss kārtībā, — viņš teica un atkal iespurdzās.
Es vairs neuzdrošinājos rakstīt. Viņi ļoti ilgi runāja par to, kā augi var nogalināt un kā magi izmanto šo īpašību. Viņi abi turpināja skatīties uz mani, it kā gaidīdami, kad es atkal sākšu rakstīt.
— Karloss ir kā zirgs, kuram nepatīk segli, — dons Huans teica. — Pret viņu jāizturas ļoti delikāti. Tu viņu nobaidīji, un tagad viņš negrib rakstīt.
Dons Henaro piepūta nāsis un žēlabaini lūdzošā tonī, vaibstoties un šķobot muti, noteica:
— Turpini, Karlitos, raksti. Raksti, dārgais. Raksti, līdz tev nokritīs īkšķis.
Dons Huans piecēlās, izstiepa rokas un atlieca muguru. Neraugoties uz cienījamo vecumu, viņa ķermenis bija spēcīgs un lokans. Viņš iegāja pie mājas augošajos krūmos, un es paliku divatā ar donu Henaro. Viņš paskatījās uz mani, un es novērsu skatienu, jo pēkšņi apjuku.
— Vai patiešām tu pat negribi uz mani vairs skatīties? — viņš ļoti jautri noteica.
Viņš piepūta savas nāsis un lika tām trīsēt. Tad piecēlās un atkārtoja dona Huana kustības, iztaisnojot muguru un izstiepjot rokas, taču viņa ķermenis ieņēma ārkārtīgi smieklīgu stāvokli; tā bija neaprakstāma poza, kas apvienoja apbrīnojamu pantomīmas un humora izjūtu, un tā mani vienkārši apbūra. Tā bija meistarīga dona Huana karikatūra.
Tieši tobrīd parādījās dons Huans, ievēroja dona Henaro pantomīmu un saprata tās nozīmi. Viņš pavīpsnāja un apsēdās.
— Uz kuru pusi pūš vējš? — dons Henaro nevērīgi pajautāja. Dons Huans ar galvu norādīja uz rietumiem.
— Iešu labāk tur, uz kurieni pūš vējš, — dons Henaro ļoti nopietni noteica.
Tad viņš pagriezās un padraudēja man ar pirkstu.
— Un nepārbīsties, ja izdzirdēsi dīvainas skaņas, — viņš teica. — Kad Henaro dirš, kalni trīc.
Viņš ienira krūmos, un pēc brītiņa es izdzirdēju ļoti dīvainu, pārdabisku, dārdošam pērkona grāvienam līdzīgu skaņu. Nespēdams rast tai loģisku skaidrojumu, palūkojos uz donu Huanu, taču viņš plīsa pušu aiz smiekliem.
1968.gada 17.oktobrī
Īsti neatceros, kas pamudināja donu Henaro pastāstīt man par "citas pasaules", kā viņš pats to dēvēja, uzbūvi. Viņš teica, ka īsts un dižs mags — mags-meistars — ir ērglis vai, pareizāk sakot, var pārvērsties par ērgli; no otras puses, ļaunais mags ir "tekolote" — pūce. Dons Henaro teica, ka ļaunais mags ir nakts bērns, un šādam cilvēkam noderīgie dzīvnieki ir kalnu lauva vai citi meža kaķi, vai naktsputni, it īpaši pūces. Viņš teica, ka "brujos liricos", liriskie magi — ar to tikai domāti magi-diletanti — izvēlas citus dzīvniekus, piemēram, vārnu. Dons Huans iesmējās; viņš klausījās klusējot.
Dons Henaro pagriezās pret viņu un teica:
— Tā ir patiesība, un tu pats to labi zini, Huan.
Tad viņš teica, ka mags var paņemt savu audzēkni reālā ceļojumā cauri desmit citas pasaules slāņiem. Mags-meistars, protams, ar nosacījumu, ka viņš ir ērglis, var sākt ar pašu pirmo, apakšējo, slāni un tad secīgi iziet cauri katrai nākamajai pasaulei, līdz sasniedz pašu virsotni. Ļaunie magi un diletanti var labākajā gadījumā iziet cauri
tikai trim slāņiem.
— Sāc no pašas apakšas, un tad tavs skolotājs ņem tevi līdzi lidojumā, un drīz vien—bums… Tu izej cauri pirmajam slānim. Tad, nedaudz vēlāk—bums… Tu izej cauri otrajam… un—bums… izej cauri trešajam.
Dons Henaro izveda mani cauri desmit bumiem līdz pēdējam pasaules slānim. Kad viņš beidza stāstīt, dons Huans palūkojās uz mani un saprotoši pasmaidīja.
— Donam Henaro nepiemīt īpaša tieksme uz sarunām,—viņš teica, — taču, ja tu gribi saņemt mācību, viņš tevi mācīs par lietu līdzsvaru.
Dons Henaro apstiprinoši pamāja. Viņš savilka lūpas un pievēra acis. Man šis žests likās brīnišķīgs. Dons Henaro piecēlās, to pašu darīja arī dons Huans.
— Labi, — dons Henaro teica, — ejam. Mēs varam braukt un pagaidīt Nestoru un Pablito. Viņi ir jau mājās. Ceturtdienās viņi agri atbrīvojas.
Viņi abi iekāpa manā mašīnā; dons Huans apsēdās priekšējā sēdeklī. Es viņiem neko nejautāju, bet vienkārši iedarbināju motoru. Dons Huans rādīja ceļu uz Nestora māju. Dons Henaro iegāja mājā un pēc kāda laiciņa izgāja divu jaunu cilvēku, viņa mācekļu, Nestora un Pablito pavadībā. Viņi visi iekāpa mašīnā, un dons Huans teica, lai es braucu pa ceļu rietumu kalnu virzienā.
Mēs atstājām mašīnu grants ceļa malā un gājām kājām gar piecus sešus metrus platas upes krastu līdz ūdenskritumam, kuru varēja saskatīt no tās vietas, kur es atstāju mašīnu. Bija apmēram pulksten četri dienā. Panorāma bija visai iespaidīga. Tieši mums virs galvas karājās milzīgs zili melns mākonis, kurš šķita kā gigantisks pus-apaļš lidojošs jumts ar krasi izteiktām malām. Rietumos, augsto Centrālo Kordiljeru kalnu nogāzē, acīmredzot lija lietus. Tas izskatījās pēc bālgana priekškara, kas nolaidās pār zaļajiem kalnu pīķiem. Austrumos bija dziļa ieleja, virs kuras karājās tikai retas saplosītas mākoņu driskas. Kontrasts starp šiem diviem rajoniem bija vienkārši lielisks.
Mēs apstājāmies ūdenskrituma piekājē. Tas bija piecdesmit metrus augsts; tā rēkoņa bija vienkārši apdullinoša.
Dons Henaro aplika sev ap vidukli jostu, pie kuras karājās vismaz kādi septiņi priekšmeti, kas izskatījās pēc mazām krūzītēm. Viņš noņēma cepuri, un tā palika karājoties aiz viņa muguras aukliņā, kas bija apsieta ap kaklu. No biezas vilnas drānas izgatavota maisiņa viņš izņēma galvas apsēju, kas arī bija izgatavots no daudzkrāsainiem vilnas diegiem. īpaši tajā izdalījās spilgti dzeltenā krāsa. Uzsējis šo lentu, viņš iesprauda tajā trīs ērgļa spalvas. Vienu aiz labās auss, otru — dažas collas tuvāk pierei, bet trešo — kreisajā pusē virs deniņiem. Tad viņš novilka sandales, piekāra vai piesēja tās pie jostas un savilka ar to pončo. Josta, šķiet, bija savīta no ādas sloksnītēm. Es neredzēju, vai viņš to sasēja vai savilka ar sprādzi. Tad dons Henaro devās ūdenskrituma virzienā.
Dons Huans uzmeklēja apaļu akmeni, novietoja to stabili un apsēdās uz tā. Abi jaunie cilvēki rīkojās tieši tāpat un apsēdās pa kreisi no viņa. Dons Huans norādīja man uz vietu sev līdzās labajā pusē un teica, lai es atnesu akmeni un apsēžos.
— Mums šeit jāizveido līniju, — viņš teica, parādot man ar roku, ka viņi visi trīs sēd rindā.
Tobrīd dons Henaro jau bija sasniedzis ūdenskrituma klinti un sāka kāpt augšā pa taciņu pa kreisi no tā. No tās vietas, kur mēs sēdējām, klints šķita visai stāva. Tur auga daudz krūmu, kurus viņš izmantoja kā pieturi. Vienreiz viņš pat, šķiet, zaudēja atbalstu un gandrīz noslīdēja lejā, tā it kā viņam zem kājām būtu slidens pamats. Pēc kāda brīža vēlreiz atkārtojās tas pats, un man ienāca prātā doma, ka dons Henaro droši vien ir pārāk vecs, lai kāpelētu pa klintīm. Es redzēju, kā viņš vairākas reizes paslīdēja un paklupa, līdz sasniedza vietu, kur taciņa izbeidzās.
Sajutos pavisam apjucis, kad viņš sāka rāpties pa klinti. Nespēju rast saprātīgu izskaidrojumu tam, ko viņš grasījās darīt.
— Ko viņš dara? — es donam Huanam čukstus jautāju.
— Acīmredzot rāpjas klintī, — viņš teica.
Dons Huans nekustīgu skatienu puspievērtām acīm cieši vēroja donu Henaro. Viņš, taisni izstiepies un salicis rokas uz ceļiem, sēdēja uz akmens malas.
Es nedaudz pieliecos, lai paskatītos uz abiem jaunajiem cilvēkiem; dons Huans ar žestu pavēlēja man sēdēt mierīgi un neizjaukt līniju. Tūdaļ pat iztaisnojos, taču paguvu ievērot jaunos cilvēkus, kas šķita tikpat uzmanīgi kā dons Huans.
Dons Huans norādīja ar roku ūdenskrituma virzienā. Es atkal paskatījos uz turieni. Dons Henaro jau bija uzrāpies diezgan augstu klintī. Tieši tobrīd, kad palūkojos augšup, viņš atradās samērā līdzenā laukumiņā, lēni apejot milzīgu klintsbluķi. Viņa rokas bija izstieptas uz abām pusēm, it kā viņš vēlētos apskaut klinti. Viņš lēni virzījās pa labi un pēkšņi zaudēja pamatu zem kājām. Es neviļus iesaucos. Uz brīdi viņa ķermenis palika karājoties gaisā. Biju stingri pārliecināts par to, ka viņš krīt, taču viņš nenokrita. Viņa labā roka pie kaut kā pieķērās, un viņa kājas ļoti lēni atgriezās uz klints izciļņa. Taču, pirms doties tālāk, viņš pagriezās un palūkojās uz mums. Tas bija tikai ātrs acu uzmetiens, taču viņa galvas kustībā jautās pārsteidzoša stilizācija. Atcerējos, ka viņš tāpat pagriezās un skatījās uz mums katrreiz, kad paslīdēja. Es iedomājos, ka donu Henaro kaitina viņa paša neveiklās kustības un viņš pagriežas, lai paskatītos, vai mēs viņu redzam.
Viņš vēl pavirzījās mazliet tuvāk virsotnei, vēlreiz pazaudēja pamatu zem kājām un pieķērās pie klints nokares. Šoreiz viņš noturējās ar kreiso roku. Kad viņš atjaunoja līdzsvaru, viņš atkal pagriezās un paskatījās uz mums. Viņš vēl divreiz paslīdēja, pirms sasniedza virsotni. No lejas šķita, ka ūdenskrituma augšmala bija kādus sešus septiņus metrus plata. Kādu brīdi dons Henaro tur stāvēja nekustīgi. Es grasījos pajautāt donam Huanam, ko dons Henaro tur grasās darīt, taču dons Huans tik ļoti bija iegrimis visa notiekošā vērošanā, ka neuzdrošinājos viņu traucēt.
Pēkšņi dons Henaro nolēca ūdenī. Tas bija tik negaidīti, ka man aizrāvās elpa. Tas bija lielisks, neiespējams lēciens. Vienā mirklī man šķita, ka es redzēju citu citam uzliktu viņa ķermeņa atveidu sēriju, kad tas veica eliptisku lidojumu uz upes vidu.
Kad nedaudz atguvos no pārsteiguma, ievēroju, ka viņš piezemējies uz akmens pašā ūdenskrituma malā; no tās vietas, kur mēs sēdējām, šo akmeni knapi varēja ieraudzīt.
Viņš tur uzkavējās ilgu laiku; šķita, ka viņš cīnās ar ūdens straumi, kas vēlās pār šo akmeni. Viņš divreiz zaudēja pamatu zem kājām un palika karājoties gaisā virs bezdibeņa, un es nekādi nespēju saprast, kas neļauj viņam nokrist. Viņš atjaunoja savu līdzsvaru un, stāvot uz akmens, mīņājās no vienas kājas uz otru. Tad viņš atkal lēca, šoreiz kā tīģeris. Es tikai ar pūlēm spēju saskatīt nākamo akmeni, uz kura viņš nolaidās; tas bija mazs un ass izcilnis ūdenskrituma korē.
Tur viņš uzkavējās gandrīz desmit minūtes. Viņš bija nekustīgs. Šis viņa nekustīgums atstāja uz mani tādu iespaidu, ka es pat sāku drebēt. Gribēju piecelties un mazliet pastaigāt. Dons Huans ievēroja manu nervozitāti un lika man nomierināties.
Dona Henaro nekustīgums izsauca manī kaut kādas noslēpumainas šausmas. Jum, ka vairs nespēšu sevi kontrolēt, ja viņš vēl tur kādu laiku uzkavēsies. Pēkšņi viņš atkal lēca. Šoreiz tieši uz ūdenskrituma krastu. Viņš piezemējās uz kājām un rokām gluži kā kaķis, īsu acumirkli viņš palika šādā stāvoklī, tad piecēlās un palūkojās pāri ūdenskritumam uz otru pusi, bet tad lejā, uz mums. Viņš stāvēja nekustīgi kā akmens un lūkojās uz mums. Viņa rokas bija piespiestas pie sāniem, it kā viņš turētos pie neredzamiem pieturiem.
Tai visā, kā viņš stāvēja, jautās kaut kas patiesi harmonisks un izsmalcināts; viņa ķermenis šķita tik smalks, tik trausls. Iedomājos, ka dons Henaro ar savu galvas rotu, savām ērgļa spalvām, savu tumšo pončo un basām kājām ir visskaistākā cilvēciskā būtne, kādu jebkad biju redzējis.
Pēkšņi viņš pastiepa rokas augšup, pacēla galvu un ar ātru kreisajam sānu salto līdzīgu kustību pameta savu ķermeni sānis. Laukakmens, uz kura viņš stāvēja, bija apaļš, un pēc lēciena viņš nozuda aiz tā.
Tieši tobrīd sāka krist lielas lietus lāses. Dons Huans piecēlās, un kopā ar viņu piecēlās arī divi jaunie cilvēki. Viņu kustības bija tik straujas, ka nespēju sekot viņu piemēram. Mani līdz sirds dziļumiem aizkustināja dona Henaro meistarstiķis. Jutu, ka viņš ir lielisks aktieris, un tūdaļ pat gribēju viņu ieraudzīt, lai varētu viņam aplaudēt.
Centos saskatīt ūdenskrituma kreiso pusi, lai ieraudzītu, vai viņš nekāps lejā, taču viņa tur nebija. Katrā ziņā vēlējos uzzināt, kas ar viņu noticis. Dons Huans neatbildēja.
— Labāk iesim prom no šejienes, — viņš teica. — Tas būs pamatīgs gāziens. Mums jāaizved mājās Pablito un Nestors, bet tad dosimies atpakaļceļā.
— Es pat neatvadījos no dona Henaro, — es iebildu.
— Viņš jau no tevis atvadījās, — dons Huans asi atbildēja. Viņš nopietni skatījās uz mani kādu brīdi, bet tad viņa sejas
izteiksme atmaiga un viņš pasmaidīja.
— Viņš tev novēlēja visu labu, — viņš teica. — Viņam bija ļoti patīkami ar tevi iepazīties.
— Bet vai tad mēs viņu nesagaidīsim?
— Nē, — dons Huans asi noteica, — lai viņš paliek tur, kur atrodas. Varbūt viņš ir ērglis, kas lido uz citu pasauli, bet varbūt viņš tur augšā nomira. Šobrīd tam nav nekādas nozīmes.
1968. gada 23. oktobrī
Dons Huans it kā starp citu ieminējās, ka tuvākajā nākotnē viņš vēlreiz grasās braukt uz Centrālo Meksiku.
— Vai tu apciemosi donu Henaro? — es jautāju.
— Iespējams, — viņš teica, pat nepaskatoties uz manu pusi.
— Ar viņu taču viss kārtībā, vai ne, don Huan? Es gribu teikt: ar viņu taču neatgadījās nekas ļauns tur toreiz, ūdenskrituma virsotnē.
— Nekas ar viņu nenotika. Viņš ir stiprs.
Kādu laiku mēs sarunājāmies par viņa plānoto ceļojumu. Kad es teicu, ka man ļoti iepatikās dona Henaro sabiedrība un viņa joki, viņš iesmējās un atbildēja, ka Henaro tik tiešām līdzinās bērnam. Tad sekoja ilga pauze; es sasprindzināju savu prātu, visu laiku cenzdamies uzsākt sarunu par man sniegto mācību. Dons Huans paskatījās uz mani un ķircinoši pajautāja:
— Tev tā vien niez mēle man pajautāt par dona Henaro mācību, vai ne?
Es piespiesti iesmējos. Visu laiku nepārstāju domāt par to, kas tad īsti notika pie ūdenskrituma. Vēlreiz un vēlreiz pārcilāju atmiņās visas notikuma detaļas, kādas vien spēju atcerēties, un biju spiests secināt, ka esmu kļuvis par neparastas fiziskas veiklības demonstrējuma liecinieku. Es domāju, ka dons Henaro neapšaubāmi ir nepārspējams līdzsvara meistars. Katra kustība, kuru viņš veica, bija stingri ritualizēta, nemaz nerunājot par to, ka tai noteikti bija kaut kāda sarežģīta simboliska nozīme.
— Jā, — es teicu. — Man patiešām ļoti gribas uzzināt, kas tā bija par mācību.
— Tad es tev pateikšu vienu lietu, — dons Huans teica. — Tev tas bija tikai tukša laika nosišana. Viņa mācība bija domāta tiem, kas redz. Pablito un Nestors uztvēra tās jēgu, lai gan viņi redz vēl visai vāji. Bet tu—tu atnāci uz turieni skatīties. Es teicu Henaro, ka tu esi ļoti liels dīvainis un gatavais muļķis un, ka, iespējams, tev palīdzēs viņa mācība, taču tas nenotika. Starp citu, tas nav nemaz tik svarīgi. Redzēšana — tā ir ļoti grūta lieta. Es negribēju, lai tu pēc tam sarunātos ar Henaro, tāpēc mums nācās aizbraukt. Ļoti slikti. Bet vēl sliktāk būtu bijis palikt. Henaro ļoti riskēja, lai parādītu tev kaut ko patiesi brīnišķīgu. Ļoti žēl, ka tu nevari redzēt.
— Varbūt, don Huan, ja tu man pastāstīsi, kāda bija šīs mācības jēga, tad noskaidrosies, ka īstenībā es redzēju.
Dons Huans locījās smieklos.
— Tava labākā īpašība ir uzdot jautājumus, — viņš teica.
Viņš noteikti nevēlējās vairs turpināt šo sarunu. Mēs sēdējām kā parasti viņa mājas priekšā; pēkšņi viņš piecēlās un iegāja mājā. Es viņam sekoju, uzstājīgi cenšoties aprakstīt viņam to, ko redzēju. Ļoti apzinīgi izstāstīju viņam visu notikumu secību tā, kāto atcerējos. Visu laiku, kamēr es stāstīju, dons Huans turpināja smaidīt. Kad apklusu, viņš pagrozīja galvu.
Redzēšana ir ļoti grūta lieta, — viņš teica.
Palūdzu viņam paskaidrot tuvāk šo apgalvojumu.
— Redzēšana nav tāda lieta, ko vajadzētu apspriest, — viņš stingri noteica.
Acīmredzot viņš negrasījās vairs neko man stāstīt. Tāpēc es samierinājos ar neveiksmi un izgāju no mājas, lai izpildītu dažus viņa uzdevumus.
Kad atgriezos, bija jau tumšs. Mēs mazliet iekodām, bet tad iznācām ramadā. Vēl pat lāga nepaguvām apsēsties, kad dons Huans sāka runāt par dona Henaro mācību. Viņš nemaz nedeva laiku man tam sagatavoties. Manas piezīmes bija man līdzi, taču bija pārāk tumšs, lai rakstītu, un es negribēju pārtraukt sarunu, dodoties pēc petrolejas lampas.
Viņš teica, ka dons Henaro, būdams izcils līdzsvara meistars, spēja izpildīt ļoti mīklainas un sarežģītas kustības. Sēdēšana uz galvas bija viena no šādām kustībām, un ar to viņš gribēja man parādīt, ka nevar iemācīties redzēt, rakstot piezīmes. Tas bija tikai vienkāršs klauna triks. Pēc dona Henaro domām, rakstīt par redzēšanu — ir tikpat mīklaina, dīvaina un nevajadzīga darbība, kā sēdēšana uz galvas.
Dons Huans cieši lūkojās uz mani tumsā un ļoti dramatiskā balsī teica, ka tobrīd, kad dons Henaro izspēlēja joku ar sēdēšanu uz galvas, es jau atrados uz redzēšanas robežas. Dons Henaro to ievēroja un atkal un atkal atkārtoja savu manevru, taču no tā nebija nekādas jēgas, jo es jau biju nozaudējis atrasto pavedienu.
Dons Huans teica, ka tad dons Henaro, aiz personīgām simpātijām pret mani, izšķīrās par ļoti riskantu mēģinājumu atkal atgriezt mani uz redzēšanas robežas. Pēc rūpīgām pārdomām viņš nolēma man parādīt līdzsvara pārvaldīšanas mākslu, šķērsojot ūdenskritumu. Viņš juta, ka ūdenskritums ir līdzīgs tam slieksnim, pie kura es stāvu, un ticēja, ka es arī varēšu to pārvarēt.
Tad dons Huans izskaidroja Henaro priekšnesuma jēgu. Viņš teica, ka ir jau man stāstījis, ka cilvēki, tiem, kas redz, izskatās kā spīdošas būtnes, kas sastāv no kaut kā līdzīga gaismas šķiedrām vai diegiem, kas, stiepjas no priekšas atpakaļ, izveidojot riņķveida telpisku struktūru, kas pēc formas atgādina olu. Viņš atgādināja, ka stāstījis man arī par to, ka vispārsteidzošākā olveidīgo būtņu īpatnība ir garš šķiedru kūlis, kas iziet no nabas rajona un kuram ir ļoti liela nozīme cilvēka dzīvē. Šīs šķiedras tad arī bija dona Henaro līdzsvara noslēpums, un viņa sniegtajai mācībai nebija nekā kopīga ar akrobātiskiem lēcieniem pāri ūdenskritumam. Viņa līdzsvara māksla bija veids, kā viņš izmantoja "taustekļveidīgos" diegus.
Dons Huans pārtrauca sarunu par šo tematu tikpat pēkšņi, kā bija to uzsācis, un sāka runāt par kaut ko pavisam citu.
1968.gada 24.oktobrī
Man izdevās iedzīt donu Huanu stūrī, pasakot, ka intuitīvi jūtu, ka man vairs nekad netiks sniegta līdzsvara mācība, tādēļ viņam ir jāizskaidro man visas tās slēptās detaļas, kuras es citādi nekad nespēšu saprast. Dons Huans teica, ka man ir taisnība un dons Henaro vairs nekad nesniegs man vēl citu līdzsvara pārvaldīšanas mākslas paraugstundu.
— Ko tu gribi uzzināt? — viņš jautāja.
— Kas ir šīs taustekļveidīgās šķiedras, don Huan?
Tie ir taustekļi, kas iziet no cilvēka ķermeņa, un tā ir pašsaprotama lieta jebkuram magam, kas redz. Magu izturēšanās pret kādu konkrētu cilvēku ir atkarīga no tā, kā viņš redz viņa taustekļus. Vājiem cilvēkiem ir ļoti īsas, gandrīz neredzamas šķiedras; stipriem cilvēkiem šķiedras ir garas un spilgtas. Henaro, piemēram, tās ir tik spilgtas, ka šķiet resnas. Pēc šīm šķiedrām var noteikt, vai cilvēks ir vesels vai slims, dusmīgs vai labs, uzticams vai nē. Pēc šīm šķiedrām var arī pateikt, vai cilvēks var redzēt. Kad Henaro tevi ieraudzīja, tad, gluži tāpat kā mans draugs Visente, uzzināja, ka tu vari redzēt; kad es tevi redzu, tad redzu, ka tu vari redzēt, un tai pašā laikā pats zinu, ka tu to nevari. Ir gan dīvaini! Henaro nespēja to pārvarēt. Es viņam teicu, ka tu esi dīvains muļķis. Domāju, ka viņš pats gribēja to ieraudzīt, un tāpēc paņēma tevi līdzi uz ūdenskritumu.
— Kāpēc tu uzskati, ka es radu iespaidu, it kā varu redzēt!
Dons Huans man neatbildēja. Viņš ilgi klusēja. Negribēju neko viņam vairāk jautāt. Beidzot viņš ierunājās un teica, ka zina kāpēc, taču nezina, kā to izskaidrot.
— Tu domā, ka visu pasaulē ir viegli saprast,—viņš teica, — tāpēc ka viss, ko tu dari, — tā ir rutīna, kuru viegli saprast. Pie ūdenskrituma, kad tu skatījies uz to, kā Henaro kustas virs ūdens, tu uzskatīji, ka viņš ir kūleņu mešanas meistars, jo kūleņi — tas ir viss, par ko tu varēji domāt. Un tu vienmēr uzskatīsi, ka tas ir viss, ko viņš darīja. Taču Henaro nebūt nelēca pāri ūdenskritumam. Ja viņš būtu lēcis, tad nosistos. Henaro balansēja uz savām lieliskajām spožajām šķiedrām. Viņš padarīja tās garas, tik garas, ka varēja, teiksim, pa tām pārripot pāri ūdenskritumam. Viņš nodemonstrēja drošu paņēmienu, kā padarīt šos taustekļus garus un kā precīzi manipulēt artiem. Pablito redzēja gandrīz visas dona Henaro kustības. Nestors gan redzēja tikai visacīmredzamākos manevrus. Viņš neievēroja sīkas detaļas. Bet tu, tu neredzēji absolūti neko.
— Varbūt, ja tu, don Huan, man iepriekš būtu pateicis, uz ko skatīties…
Viņš mani pārtrauca un teica, ka donam Henaro tas tikai traucētu, ja viņš sāktu sniegt man instrukcijas. Ja es iepriekš zinātu, kam tieši jānotiek, tad manas taustekļveidīgās šķiedras būtu pārāk uzbudinātas un traucētu dona Huana šķiedrām.
— Ja tu varētu redzēt, — viņš teica, — tad, tiklīdz Henaro spēra pirmo soli, tev jau tūdaļ būtu bijis skaidrs, ka viņš nebūt ne-paslīdēja, kad kāpa ūdenskrituma virsotnē. Viņš atslābināja savas šķiedras. Viņš divreiz aptvēra ar tām akmeņus un palika karājoties uz kailas klints gluži kā muša. Kad viņš uzkāpa virsotnē un bija gatavs šķērsot ūdeni, viņš fokusēja tās uz nelielu akmeni straumes vidū, un, kad tās tur bija droši nostiprinātas, viņš ļāva šiem diegiem pārvilkt viņu uz turieni. Henaro nebūt nelēca un tāpēc varēja nostāties uz pavisam mazu akmeņu slidenajām virsmām pašā ūdenskrituma malā. Viņa gaismas diegi visu laiku ļoti cieši aptvēra katru akmeni, kurn viņš izmantoja.
Viņš nestāvēja ilgi uz pirmā akmens, jo pārējie diegi bija piestiprināti pie cita, vēl mazāka akmens tai vietā, kur ūdens straume bija visspēcīgākā. Šķiedras viņu atkal pievilka, un viņš tur piezemējās. Tas bija visapbrīnojamākais, ko viņš izdarīja. Akmens virsma bija pārāk maza, lai cilvēks varētu uz tās stāvēt, un ūdens spēks viņu nomestu bezdibenī, ja vien viņš nebūtu daļu savu diegu fokusējis uz pirmo akmeni.
Otrajā stāvoklī viņš stāvēja ilgi, jo viņam atkal vajadzēja izstiept savas šķiedras un sūtīt tās uz otru ūdenskrituma pusi. Kad viņš tur tās nostiprināja, viņam vajadzēja atbrīvot diegus, kas aptvēra pirmo akmeni. Tas nebūt nebija viegli izdarāms, šķiet, kaut kas tāds ir pa spēkam tikai Henaro. Viņš gandrīz zaudēja savu satvērienu vai varbūt vienkārši mūs muļķoja—mēs to nekad droši neuzzināsim. Personīgi es domāju, ka viņš gandrīz zaudēja savu satvērienu, j o tieši tobrīd viņš saspringa un izmeta pāri ūdenim lielisku šķiedru kūli kā spilgtu prožektora staru. Domāju, ka tikai šis šķiedru kūlis vien jau spēja un arī pārvilka viņu otrā krastā. Nokļuvis otrā pusē, viņš piecēlās un lika visiem saviem diegiem iemirdzēties visdažādākajās krāsās. To viņš izdarīja speciāli priekš tevis. Ja tu būtu spējis redzēt, tu to ieraudzītu.
Henaro tur piecēlās, skatoties uz tevi, un saprata, ka tu neko neesi redzējis.