Dona Huana nebija mājās, kad es atbraucu pie viņa 1968. gada 8. novembra pēcpusdienā. Man nebija ne mazākā priekšstata, kur viņu meklēt, tāpēc apsēdos un sāku gaidīt. Kaut kāda nezināma iemesla dēļ es zināju, ka viņš drīz atgriezīsies. Pēc kāda brīža dons Huans patiešām ienāca mājā. Viņš man pamāja. Mēs sasveicinājāmies. Viņš izskatījās noguris un apgūlās uz masas, pāris reizes nožāvājās.
— Es gribu iemācīties redzēt, don Huan, — es bez aplinkiem teicu. — Bet es patiešām nevēlos neko lietot; es negribu pīpēt tavu maisījumu. Kā tu domā, vai ir kāda iespēja iemācīties redzēt bez tā?
Viņš apsēdās, uzmeta man vērīgu skatienu, bet tad atkal atlaidās.
— Nē, — viņš teica. — Tev nāksies izmantot dūmiņu.
— Bet tu taču teici, ka tur, pie dona Henaro, es biju uz redzēšanas robežas.
— Es gribēju teikt, ka tevī kaut kas staroja, it kā tu patiešām apzinātos Henaro darbības, taču tu vienkārši skatījies. Tevī acīmredzot ir kaut kas, kas atgādina redzēšanu, taču tas kaut kas nav redzēšana. Tu esi bāztin piebāzts ar visādiem niekiem, un tev var palīdzēt tikai dūmiņš.
— Bet kāpēc jāpīpē? Vai tad nevar vienkārši iemācīties redzēt bez citu palīdzības? Es to ļoti stipri vēlos, vai tad ar vēlēšanos vien nepietiek?
— Nē, nepietiek. Redzēšana nav tik vienkārša lieta. Tikai dūmiņš var tev piešķirt ātrumu, kas nepieciešams, lai notvertu šīs acumirklīgās pasaules atblāzmu. Citādi tu joprojām tikai skatīsies.
— Ko tu domā ar jēdzienu acumirklīgā pasaule?
— Kad redzi, pasaule nav tāda, kādu tu to tagad iedomājies. Tā drīzāk ir acumirklīgā pasaule, kura kustas un mainās. Varbūt arī var iemācīties patstāvīgi to uztvert, taču nekas labs no tā nesanāks, jo ķermenis sabruks no stresa. No otras puses, ar dūmiņu nekad neizjūti nogurumu. Dūmiņš dod nepieciešamo ātrumu, lai varētu noķert pasaules acumirklīgo kustību, un vienlaikus saglabā neskartu ķermeni un tā spēkus.
— Labi, — es dramatiskā balsī noteicu. — Esmu atmetis visas savas šaubas. Es pīpēšu.
Viņš iesmējās par manām emocijām.
— Izmet to no galvas. Tu vienmēr grāb ne to, kas vajadzīgs. Tagad tu uzskati, ka tā vienkārši, pieņemot lēmumu atļaut dūmiņam sevi vadīt, tu vari apgūt redzēšanu. Šeit nepieciešams vēl daudz kas cits. Vienmēr un visam, lai ko mēs ari nedarītu, vēl vajadzīgs daudz kas cits.
Uz bridi viņš kļuva pavisam nopietns.
— Ar tevi es biju ļoti piesardzīgs un ļoti rūpīgi apsvēru savu rīcību, jo Meskalito grib, lai tu saprastu manas zināšanas. Taču es zinu, ka man nepietiks laika, lai iemācītu tev visu, ko es tev gribu iemācīt. Man pietiks laika, tikai lai izvestu tevi uz ceļa un ticētu, ka tu meklēsi tāpat, kā meklēju es. Man jāatzīst, ka tu esi ietiepīgāks un ne tik jūtīgs kā es. Tev ir citi uzskati, un es nespēju paredzēt tavas dzīves iespējamo virzienu.
Viņa balss apdomīgais tonis un kaut kas viņa uzvedībā izsauca manī sen zināmas sajūtas—baiļu, vientulības un gaidu sajukumu.
— Drīz mēs uzzināsim, kur tu stāvi, — viņš noslēpumaini noteica.
Vairāk viņš neko neteica. Mazliet vēlāk viņš izgāja jo mājas. Es viņam sekoju un nostājos viņa priekšā, nezinot, vai man apsēsties vai sākt izsaiņot saiņus, kurus biju viņam atvedis.
— Vai tas būs bīstami, — es viņam pajautāju, lai vienkārši iztraucētu klusumu.
— Viss ir bīstami, — viņš teica.
Dons Huans acīmredzot vairs nevēlējās man neko teikt. Viņš vāca kaut kādus mazus maisiņus, kas bija samesti kaktā, un lika tos tīkliņā. Nepiedāvāju viņam palīdzību, jo zināju, ja viņam tā būs vajadzīga, viņš noteikti palūgs pats. Pēc tam viņš apgūlās uz salmu masas un teica, lai es atslābinos un atpūšos. Es apgūlos uz savas masas un centos aizmigt, taču nebiju noguris. Pagājušonakt es apmetas motelī un nogulēju līdz pat pusdienlaikam, jo zināju, ka līdz dona Huana mājām man jābrauc tikai stundas trīs četras. Viņš ari negulēja. Lai gan viņa acis bija aizvērtas, ievēroju gandrīz netveramas ritmiskas viņa galvas kustības. Man ienāca prātā doma, ka viņš acīmredzot kaut ko dungo savā nodabā.
— Labāk kaut ko ieēdīsim, — dons Huans pēkšņi tik negaidīti pateica, ka es pat palēcos. — Tev būs nepieciešama visa tava enerģija. Tev jābūt labā formā.
Viņš pagatavoja zupu, taču es vēl nebiju izsalcis.
* * *
Nākamajā dienā, 9. novembrī, dons Huans man atļāva tikai nedaudz iekost un lika atpūsties. Es nogulēju visu rīta cēlienu, taču tā ari nespēju atslābināties. Man nebija ne jausmas, kas īsti donam Huanam bija ienācis prātā, taču vissliktākais bija tas, ka es pat nezināju, kas bija ienācis prātā man pašam.
Apmēram pulksten trijos mēs sēdējām viņa ramadas ēnā. Es biju ļoti izsalcis. Vairākas reizes ieminējos, ka vajadzētu paēst, taču viņš atteicās.
— Tu neesi gatavojis savu maisījumu jau trīs gadus, — viņš pēkšņi teica. — Tev nāksies pīpēt manējo, tāpēc uzskatīsim, ka es savācu to priekš tevis. Tev tikai tāds mazumiņš vien būs nepieciešams. Es vienreiz piebāzīšu pīpi. Tu to visu izpīpēsi un tad saglabāsi mieru. Pēc tam atnāks citas pasaules sargs. Tev nekas nav jādara, tikai viņš jāvēro. Vēro, kā viņš kustas; vēro visu, ko viņš dara. Tava dzīvība var būt atkarīga no tā, cik uzmanīgs un vērīgs tu būsi.
Dons Huans tik pēkšņi pārtrauca savas instrukcijas, ka es nezināju ko teikt un pat ko domāt. Kādu brīdi murmināju kaut ko pavisam nesakarīgu. Es nespēju koncentrēties. Beidzot pajautāju pirmo, kas man ienāca prātā:
— Kas ir šis sargs?
Dons Huans kategoriski atteicās runāt, taču es pārāk nervozēju, lai apklustu, un loti neatlaidīgi lūdzu viņam pastāstīt par šo sargu. —Tu viņu ieraudzīsi,—viņš izmeta.—Viņš sargā citu pasauli.
— Kādu pasauli? Vai mirušo pasauli?
Tā nav nedz mirušo, nedz vēl kā pasaule. Nav nekādas jēgas par to runāt. Tu pats to ieraudzīsi.
To pateicis, dons Huans iegāja mājā. Es viņam sekoju viņa istabā.
— Pagaidi, pagaidi, don Huan. Ko tu grasies darīt?
Viņš neatbildēja. Izvilcis no maisiņa savu pīpi, viņš apsēdās uz salmu masas istabas vidū un vērīgi lūkojās man tieši virsū. Šķiet, viņš gaidīja manu piekrišanu.
— Tu esi muļķis, — viņš labsirdīgi noteica.—Tu nebaidies. Tu vienkārši sev saki, ka baidies.
Viņš lēni pagrozīja galvu, tad sadabūja nelielu maisiņu ar smēķējamo maisījumu un piebāza pīpi.
— Baidos, don Huan. Es patiešām baidos.
— Nē, tās nav bailes.
Es izmisīgi centos novilkt laiku un sāku gari un plaši apspriest manu jūtu īsteno raksturu, jo patiesi no visas sirds uzskatīju, ka baidos, taču viņš norādīja uz to, ka mana elpa nebūt nav saraustīta un sirds nesitas straujāk kā parasti.
Kādu laiku domāju par to, ko viņš teica. Viņš kļūdījās, jo novēroju daudzas fiziskas sajūtas, kas parasti saistītas ar bailēm, un es patiesi biju izmisis. It viss šķita nenovēršamā liktens sajūtas piesātināts. Manā kuņģī viss sagriezās, un es biju pārliecināts, ka nobālēju; manas delnas stipri nosvīda; un tomēr es patiešām domāju, ka nebaidos. Man nebija tās baiļu sajūtas, pie kuras biju pieradis savas dzīves laikā. Man nebija manu ierasto specifisko baiļu. Es sarunājos, pastaigājos šurpu turpu pa istabu dona Huana priekšā, kurš vēl aizvien sēdēja uz masas, turot savu pīpi, un vērīgi mani uzlūkoja; beidzot, apsverot visus argumentus un sajūtas, secināju, ka tas, ko es izjutu savu ierasto baiļu vietā, bija dziļā diskomforta sajūta, kas radās, jau tikai iedomājoties vien par psihotropo augu izraisīto jucekli.
Dons Huans mani kādu brīdi vēroja, tad piemiedza acis, it kā censtos saskatīt kaut ko tālumā.
Es turpināju staigāt šurpu turpu viņa priekšā, līdz viņš lika man apsēsties un nomierināties. Tā mēs klusi sēdējām vairākas minūtes.
— Tu negribi pazaudēt savu skaidrību, vai ne? — viņš pēkšņi pateica.
— Ļoti precīzi pateikts, don Huan, — es atbildēju. Viņš apmierināti iesmējās.
— Tevi nospiež skaidrība — zināšanu cilvēka otrais ienaidnieks. Tu nebaidies, — viņš centās mani nomierināt, — tu nespēj samierināties ar perspektīvu zaudēt skaidrību, bet tā kā tu esi muļķis, tad sauc to par bailēm.
Viņš iesmējās un tad palūdza: —Atnes man ogles.
Viņa balss bija labsirdīga un nomierinoša. Es automātiski piecēlos un izgāju ārā, lai paņemtu no ugunskura nelielus degošo ogļu gabaliņus, uzliku tos uz keramiskās flīzes un atgriezos istabā.
— Iznāc verandā, — dons Huans mani skaļi pasauca.
Viņš nolika salmu maisu tai vietā, kur es parasti sēdēju. Es noliku ogles viņam līdzās un uzpūtu tām, lai tās iekvēlotos spilgtāk. Grasījos apsēsties, taču viņš mani atturēja un lika apsēsties masas kreisajā stūrī. Tad viņš ielika ogles gabaliņu pīpē un pasniedza to man. Es paņēmu. Mani pārsteidza tas mēmais spēks, ar kuru dons Huans mani vadīja. Nespēju izdomāt, ko lai saku. Man nebija argumentu. Biju pārliecināts, ka nebaidos, bet vienkārši nevēlos zaudēt savu skaidrību.
— Pīpē, pīpē, — viņš mierīgi izrīkoja. — šoreiz tikai viena pīpes galva.
Es ievilku dūmu un izdzirdu iesprakšķamies degošo maisījumu. Acumirklī sajutu aukstumu mutē un degunā. Ievilku otru dūmu, un aukstums izplatījās arī krūtīs. Kad ievilku pēdējo dūmu, visā manā ķermenī izlija īpatnēja aukstā siltuma sajūta.
Dons Huans paņēma no manis pīpi un viegli padauzīja ar pīpes galvu pa plaukstu, lai izkratītu atlikušo maisījumu. Tad, kā vienmēr, viņš saslapināja pirkstu ar siekalām un izslaucīja pīpes galvu no iekšpuses.
Ķermenis notirpa, taču es varēju kustēties. Es izmainīju stāvokli, lai apsēstos ērtāk.
— Kam tagad jānotiek? — es jautāju.
Man bija mazliet grūti runāt.
Dons Huans ļoti saudzīgi ielika pīpi maisiņā un ietina to garā auduma gabalā. Tad viņš apsēdās taisni, ar seju pret mani. Man sāka reibt galva; acis neviļus aizvērās. Dons Huans mani enerģiski sakratīja un pavēlēja negulēt. Viņš teica, ka es ļoti labi zinu, ka nomiršu, ja aizmigšu šādā stāvoklī. Tas mani uzmundrināja. Man ienāca prātā, ka dons Huans to saka, lai es paliktu nomodā, taču, no otras puses, iedomājos, ka viņam varētu arī izrādīties taisnība. Es pēc iespējas platāk iepletu acis, un dons Huans iesmējās. Viņš teica, ka es nedrīkstu ne uz mirkli aizvērt acis, ka man visu laiku jāgaida, un tad es kādā noteiktā brīdī varēšu ieraudzīt citas pasaules sargu.
Es sajutu ļoti nepatīkamu karstumu visā ķermenī; centos izmainīt stāvokli, taču jau nevarēju pakustēties. Gribēju sākt runāt ar donu Huanu, taču vārdi, šķiet, bija tik dziļi manī, ka nevarēju tos izvilkt laukā. Tad es nokritu uz kreisajiem sāniem un atklāju, ka skatos uz donu Huanu no apakšas.
Viņš pieliecās pie manis uz čukstus pavēlēja neskatīties uz viņu, bet vērīgi lūkoties vienā punktā uz masas tieši iepretim manām acīm. Viņš teica, ka man jāskatās ar vienu aci, ar kreiso, un ka agri vai vēlu es ieraudzīšu sargu.
Sāku skatīties tur, kur viņš norādīja, taču neko neieraudzīju. Taču tad kādā brīdī tieši manā acu priekšā ievēroju lidojam odu. Tas nolaidās uz masas. Vēroju viņa kustības. Viņš pievirzījās cieši man klāt, tik tuvu, ka mans skatiens aizmiglojās. Pēkšņi sajutu, it kā pieceļos kājās. Tā bija ļoti mulsinoša sajūta, kuru vajadzēja kā nākas apdomāt, taču tam nebija laika. Šķita, ka es stāvu un skatos uz priekšu un manas acis atrodas ierastajā augstumā, bet tas, ko es ieraudzīju, satrauca mani līdz sirds dziļumiem. Tobrīd pārdzīvoju vārdos neaprakstāmu emocionālu satricinājumu. Tieši manā priekšā, pavisam līdzās, atradās gigantisks, briesmīgs dzīvnieks. īsts monstrs! Ar kaut ko tamlīdzīgu nekad nebiju sastapies pat vismurgainākajās fantāzijās. Vēroju to pilnīgā apjukumā.
Pirmais, ko patiešām pamanīju, bija viņa izmēri. Nez kāpēc nolēmu, ka viņš bija ap trīsdesmit metrus garš. Tas, šķiet, stāvēja taisni, taču es nevarēju saprast kā. Pēc tam ievēroju, ka viņam ir divi plati spārni. Tobrīd sapratu, ka aplūkoju šo dzīvnieku tā, it kā tas būtu kāds ierasts skats, citiem vārdiem sakot, vienkārši uz viņu skatos. Taču īstenībā es taču nevarēju uz viņu tā vienkārši skatīties, kā parasti to mēdzu darīt. Secināju, ka ne tik daudz skatos uz šo dzīvnieku, bet gan ievēroju arvien jaunus tā atribūtus, tādā veidā padarot skaidrāku kopējo redzes ainu. Viņa ķermeni klāja melnu spalvu kušķi. Viņam bija garš purns, no kura visu laiku kaut kas suloja un pilēja zemē. Viņa acis bija izspiedušās un apaļas kā divas milzīgas baltas bumbas.
Tad tas sāka sist spārnus. Tā nebija putna spārnu vēcināšana, bet trīsēšana, vibrācija. Radījums uzņēma ātrumu un sāka riņķot manā priekšā. Tas nebija lidojums, bet drīzāk slīdēšana, apbrīnojami izveicīga slīdēšana galvu reibinošā ātrumā tikai dažas collas virs zemes. Tobrīd ievēroju, ka pilnībā esmu iegrimis viņa kustību vērošanā. Iedomājos, ka tā kustības ir kroplas un bezjēdzīgas, un tomēr viņa ātrums un izveicība bija vienkārši lieliska.
Viņš, spārniem vibrējot, apmeta manā priekšā divus riņķus; tas, kas sūcās no viņa mutes, šļakstījās uz visām pusēm. Pēc tam viņš pagriezās un sāka slīdēt prom neaprakstāmā ātrumā, līdz pilnībā izzuda skatienam.
Vērīgi lūkojos tur, kur tas aizlidoja, jo nekas cits man neatlika. Man bija ļoti neparasta smaguma sajūta, nekādi nespēju sakopot domas. Nespēju izkustēties no vietas, it kā būtu pielīmēts.
Tad tālumā ieraudzīju kaut ko mākonim līdzīgu; nākošajā mirklī milzu zvērs jau atkal pilnā ātrumā sāka riņķot manā priekšā. Viņa spārni arvien tuvojās manām acīm, līdz iesita. Sajutu, ka viņa spārni patiešām iesita tai manai daļai, kas atradās telpā, kurā riņķoja lidojošais briesmonis. Cik spēka iekliedzos vienā no visstiprāko sāpju lēkmēm manā mūžā.
Nākošais, ko aptvēru, bija tas, ka sēžu uz savas masas un dons Huans berž man pieri. Viņš ierīvēja manas rokas un kājas ar lapām, tad aizveda mani pie irigācijas grāvja aiz viņa mājas, novilka man drēbes un pilnībā iegremdēja ūdenī; tad izvilka, atkal iegremdēja, tad vēlreiz un vēlreiz…
Kamēr es gulēju seklā grāvja dibenā, dons Huans laiku pa laikam pacēla manu kreiso kāju un uzmanīgi papliķēja pa papēdi. Pēc kāda laiciņa man iekutējās. Viņš to ievēroja un teica, ka esmu kārtībā. Es apģērbos, un mēs atgriezāmies viņa mājā. Atkal apsēdos uz savas salmu masas un centos runāt, taču jutu, ka nespēju koncentrēties; nezināju ko īsti gribu teikt, lai gan manas domas bija ļoti skaidras. Biju pārsteigts par to, cik milzīgi jākoncentrējas, lai runātu. Vēl ievēroju, ka, lai kaut ko pateiktu, man jāpārstāj skatīties uz lietām. Bija tāda sajūta, it kā esmu sapinies lielā dziļumā un, cenšoties sākt runāt, man jāuzpeld kā ūdenslīdējam; vispirms jāiznirst, it kā vārdi mani celtu augšup. Divreiz tiku tiktāl, ka atklepojos visparastākajā veidā. Pēc tam jau varēju pateikt visu, ko gribēju, taču to neizdarīju. Devu priekšroku līdz šim neiepazītajam klusēšanas līmenim, kur varēja tikai skatīties. Bija tāda sajūta, ka sāku apgūt to, ko dons Huans dēvē par redzēšanu, un tas darīja mani neparasti laimīgu.
Pēc tam dons Huans iedeva man zupu, plāceņus un lika paēst. Spēju ēst bez jebkādas piepūles un nezaudējot to, ko uzskatīju par savu "redzēšanas spēku". Fokusēju savu skatienu uz to, kas atradās visapkārt. Biju pārliecināts, ka varu "redzēt" visu, un tomēr, pēc visa spriežot, pasaule izskatījās tāda pati. Es centos "redzēt" līdz brīdim, kamēr kļuva pavisam tumšs. Beidzot piekusu, apgūlos un aizmigu.
Pamodos, kad dons Huans apsedza mani ar segu. Man sāpēja galva un nāca vēmiens. Pēc kāda laika jau sajutos labāk, aizmigu un nogulēju līdz ritam.
* * *
No rīta es atkal biju tāds kā parasti un nepacietīgi pajautāju donam Huanam:
— Kas ar mani notika? Dons Huans mulsi iesmējās.
— Tu gāji meklēt sargu un, protams, viņu arī atradi, — viņš teica.
— Bet kas tas bija, don Huan?
— Sargs, citas pasaules vārtu sargs, — dons Huans noteica tā, it kā tā būtu visikdienišķākā lieta pasaulē.
Gribēju pēc iespējas vairāk pastāstīt viņam par šo neganto un briesmīgo zvēru, taču viņš noraidīja manus centienus, paziņodams, ka šai manā piedzīvojumā nav nekā tāda īpaša, kas nebūtu pieejams jebkuram citam cilvēkam.
Es viņam teicu, ka šis sargs izraisīja manī tādu šoku, ka vēl līdz pat šim brīdim nespēju par to mierīgi padomāt.
Dons Huans sāka izsmiet to, ko viņš sauca par man raksturīgo tieksmi pārlieku dramatizēt visu notiekošo.
— Šis zvērs, lai kas viņš ari nebūtu, man iesita! — es teicu. — Viņš bija tikpat reāls, kā tu un es.
— Protams, reāls. Viņš taču tev nodarīja sāpes, vai ne?
Atceroties savus pārdzīvojumus, atkal izjutu satraukumu. Dons Huans lika man nomierināties un pajautāja, vai es patiešām baidījos; viņš uzsvēra vārdu "patiešām".
— Es biju burtiski apstulbis, — es teicu. — Nekad dzīvē vēl nebiju izjutis tādas šausmas.
— Beidz, — viņš smiedamies teica. — Tev nebija no kā baidīties.
— Zvēru, ja vien es būtu spējīgs kustēties, tūdaļ histērijā būtu laidies prom!
Viņam šis mans apgalvojums šķita ļoti amizants, un viņš skaļi iesmējās.
Kāpēc man bija jāredz šis briesmonis, don Huan? Viņš kļuva nopietns un vērīgi palūkojās uz mani.
— Tas bija sargs. Ja tu gribi redzēt, tev jāuzveic sargs.
— Bet kā gan viņu var uzveikt, don Huan? Viņš taču ir vismaz kādus trīsdesmit metrus garš.
Dons Huans tā smējās, ka viņam pa vaigiem pat sāka tecēt asaras.
— Kāpēc tu man neļauj pastāstīt par to, ko es redzēju, lai tev viss būtu skaidrs? — es jautāju.
— Ja tev tas sagādās prieku, tad klāj tik vaļā.
Izstāstīju visu, ko vien spēju atcerēties, taču tas, šķiet, neatstāja uz viņu nekādu iespaidu.
— Kas tur liels? Nekā jauna,—viņš smaidot noteica.
— Bet tu taču gribi, lai es uzvaru šo briesmoni? Bet ar ko?
Viņš kādu bridi klusēja. Tad pagriezās pret mani un teica:
— Istenībā jau tu nemaz nebaidījies. Tev sāpēja, taču tu nebaidījies.
Es atspiedos pret kaut kādiem maisiem un aizliku rokas aiz galvas. Nospriedu, ka mūsu saruna ir galā.
— Vai zini,—viņš pēkšņi teica, skatoties uz ramadas jumtu, — katrs cilvēks var ieraudzīt sargu. Reizēm tas mēdz būt drausmīgs zvērs līdz pat debesīm. Tev laimējies: tikai kādus nieka trīsdesmit metrus garš. Un tomēr viņa noslēpums ir ļoti vienkāršs.
Viņš ieturēja pauzi un sāka dungot meksikāņu dziesmiņu.
— Citas pasaules sargs ir ods, — viņš atkārtoja. — Tas, ar ko tu vakar sastapies, bija ods; un šis mazais ods tevi neielaidīs, līdz tu viņu neuzveiksi.
Sākumā nespēju tam noticēt, bet tad, atceroties savu vīziju secību, biju spiests piekrist, ka sākumā skatījos uz odu, bet jau pēc acumirkļa notika kaut kas līdzīgs mirāžai, un es ieraudzīju zvēru.
— Bet kā gan ods varēja man nodarīt sāpēs, don Huan? — es apjucis jautāju.
— Viņš nebija ods, kad tev nodarīja sāpes, — viņš teica, — viņš bija citas pasaules sargs. Iespējams, reiz tu sadūšosies un viņu uzveiksi. Bet ne tagad; tagad viņš tev ir trīsdesmitmetrigs nezvērs ar siekalainu purnu. Taču nav nekādas jēgas par to runāt. Stāvēt viņa priekšā nav grūti; tāpēc, ja vien gribi uzzināt par viņu kaut ko vairāk, — uzmeklē atkal sargu.
* * *
Pēc divām dienām, 11. janvārī, es atkal pīpēju dona Huana maisījumu.
Palūdzu donam Huanam ļaut vēlreiz man pīpēt, lai uzmeklētu sargu. Tas nebūt nebija spontāns lūgums , bet ilgu pārdomu rezultāts. Mana interese par sargu izrādījās krietni vien lielāka par bailēm zaudēt skaidrību.
Procedūra bija tā pati. Dons Huans piebāza pīpi un, kad tās saturs bija izpīpēts, paņēma un noglabāja to maisiņā.
Efekts bija krietni vien lēnāks. Kad sajutu vieglu reiboni, dons Huans pienāca pie manis un, pieturot manu galvu ar rokām, palīdzē-ja man apgulties uz kreisajiem sāniem. Viņš lika man izstiept kājas un atslābināties, bet tad palīdzēja novietot manu labo roku man priekšā, krūšu līmenī. Viņš pagrieza manu roku tādā veidā, lai plauksta atspiestos pret mašu un uz tās balstītos ķermeņa svars. Es neko nedarīju, lai viņam palīdzētu vai traucētu, jo nezināju, ko viņš grasās darīt.
Viņš apsēdās man iepretim un lika ne par ko neuztraukties. Viņš teica, ka sargs tūdaļ atnāks un man jālūkojas visapkārt, lai viņu ieraudzītu. Tad vēl nevērīgi piebilda, ka sargs var nodarīt stipras sāpes, taču ir veids, kā to novērst. Viņš atgādināja, ka pirms divām dienām viņš mani apsēdināja, kad bija nospriedis, ka nu reiz man pietiek. Norādījis uz manu labo roku, viņš teica, ka tīšām to novietojis tādā stāvoklī—tagad es to varu izmantot kā sviru, lai jebkurā brīdī pieceltos.
Kad viņš beidza runāt, mans ķermenis jau bija kļuvis pavisam nejūtīgs. Gribēju pievērst viņa uzmanību tam, ka nespēju piecelties, jo zaudēju kontroli pār saviem muskuļiem. Centos viņam to pateikt, taču nespēju. Taču viņš mani saprata un paskaidroja, ka viss ir atkarīgs no gribas. Viņš lika man atcerēties, kā pirms dažiem gadiem es pirmoreiz pīpēju sēnes. Toreiz es esot nokritis zemē un piecēlis sevi ar tā palīdzību, ko viņš nosauca par manu "gribu"; es "iedomājos sevi stāvam" (piecēlos ar domas palīdzību). Viņš teica, ka tas ir vienīgais veids, kā piecelties.
Taču viņa teiktajam nebija nekādas jēgas, tāpēc ka es nespēju atcerēties, ko toreiz biju darījis. Iegrimu visaptverošā bezcerībā un aizvēru acis.
Dons Huans sagrāba mani aiz matiem, enerģiski sakratīja manu galvu un pavēlēja neaizvērt acis. Es ne tikai atvēru acis, bet vēl arī izdarīju kaut ko tādu, kas man šķita pavisam neiespējami. Es pēkšņi teicu:
— Es nezinu, kā toreiz piecēlos.
Biju patiesi pārsteigts. Manas balss ritmā jautās kaut kas ļoti monotons, taču tā patiešām bija mana balss, un tomēr es no visas sirds ticēju, ka es nevarēju to pateikt, jo vēl pirms brīža nebiju spējīgs parunāt.
Es paskatījos uz donu Huanu. Viņš novērsās un iesmējās.
— Es to neteicu, — es teicu.
Atkal ļoti izbrīnījos par savu balsi. Sajutos jau krietni vien mundrāks. Runāt šādā situācijā bija ļoti aizraujoši. Man gribējās pajautāt donam Huanam, lai viņš paskaidro, kā es runāju, taču atklāju, ka atkal nespēju pateikt ne vārda. Pieliku milzu pūles, lai izteiktu savas domas, taču viss velti. Atmetu visam ar roku, un tūdaļ gluži vai nevilšus noteicu.
— Kas runā, kas runā?
Šis jautājums tā sasmīdināja donu Huanu, ka viņš novēlās uz sāniem.
Acīmredzot es varēju pateikt vienkāršas lietas, ja vien precīzi zināju, ko gribēju teikt.
— Vai es runāju? Vai es runāju? — es jautāju.
Dons Huans man teica, ka, ja vien es turpināšu tādā pašā garā, tad viņš apgulsies atpūsties zem ramadas un atstās mani šeit vienu, lai es pats tieku skaidrībā par savām ākstībām.
— Tās nav ākstības, — es teicu.
Es runāju ļoti nopietni. Manas domas bija skaidras, taču ķermenis pavisam pamiris — es to nemaz nejutu. Mani satrauca elpas trūkums, kā reiz, kad atrados līdzīgos apstākļos; man bija ērti, tāpēc ka es nevarēju neko sajust; es nespēju kontrolēt patvaļīgas reakcijas, taču es tomēr varēju runāt. Man ienāca prātā doma, ka, ja jau es varu runāt, tad, iespējams, varēšu arī piecelties, kā to bija teicis dons Huans.
— Augšā, — es angliski noteicu, un tai pašā acumirklī jau stāvēju kājās.
Dons Huans neuzticīgi pagrozīja galvu un izgāja no mājas.
— Don Huan! — es trīs reizes pasaucu. Viņš pagriezās.
— Noliec mani zemē, — es teicu.
— Noliec sevi pats, — viņš teica. — Šķiet, tev viss ļoti labi izdodas.
Es teicu "lejā", — un pēkšņi viss pazuda. Es neko neredzēju. Pēc mirkļa istaba un dons Huans atkal parādījās manā redzeslokā. Iedomājos, ka acīmredzot gulēju uz mutes, bet viņš paņēma mani aiz matiem un pacēla manu galvu.
— Paldies, — es ļoti lēni un monotoni noteicu.
— Lūdzu, — viņš atbildēja, kopējot manas balss intonāciju, un atkal sāka skaļi smieties.
Tad viņš atnesa lapas un sāka ar tām ierīvēt manas rokas un kājas.
— Ko tu dari? — es pajautāju.
— Masēju tevi, — viņš teica, imitējot manas balss slimīgi monotono intonāciju, un locījās smieklos. Viņa acis spīdēja un izskatījās ļoti labvēlīgas. Viņš man patika. Es jutu, ka dons Huans jūt man līdzi un ir ļoti labā un jautrā garastāvoklī. Es nevarēju smieties kopā ar viņu, taču būtu to labprāt darījis. Man pāršalca jauns laimes vilnis, un es iesmējos; taču šīs skaņas bija tik drausmīgas, ka dons Huans izbrīnījās.
— Es labāk aizvedīšu tevi uz grāvi, — viņš teica, — citādi tu vēl piebeigsi sevi ar šīm ākstībām.
Viņš nostādīja mani uz kājām un lika pastaigāties pa istabu. Tā maz pamazām sāku atgūties, sajutu savas kājas un beidzot arī visu ķermeni. Ausis plīsa vai pušu no dīvaina spiediena. Tas atgādināja notirpušas rokas vai kājas sajūtu. Izjutu milzīgu smagumu pakausī un zem galvvidus ādas.
Dons Huans aizvilka mani uz grāvi aiz mājas un iebāza mani tajā ar visām drēbēm. Aukstais ūdens mazināja spiedienu un sāpes, un pamazām viss pārgāja.
Mājās es pārģērbos, apsēdos un atkal izjutu jau piedzīvoto atsvešinātības sajūtu un vēlēšanos klusēt. Taču šoreiz ievēroju, ka tā vairs nebija prāta skaidrība vai koncentrēšanās spēja, bet drīzāk gan melanholijas un fiziskā noguruma paveids. Beidzot es iemigu.
1968.gada 12.novembrī
No rīta es un dons Huans gājām uz apkārtējiem pakalniem vākt augļus. Mēs nogājām apmēram sešas jūdzes pa ļoti nelīdzenu apvidu. Es ļoti noguru. Pēc mana ierosinājuma apsēdāmies atpūsties, un viņš uzsāka sarunu, paziņojot, ka ir apmierināts ar manu progresu.
— Tagad es zinu, ka toreiz runāju es pats,— es teicu,— bet toreiz varēju apzvērēt, ka tas bija kāds cits.
— Protams, ka tas biji tu.
— Bet kā gan tādā gadījumā es pats sevi nepazinu?
— Tas ir dūmiņa darbs. Var runāt un to nejust, var pārcelties uz kādu vietu, kas atrodas tūkstošiem jūdžu tālu, un nemaz to nejust. Vēl tas ir veids, kā iziet cauri priekšmetiem. Dūmiņš novāc ķermeni, un cilvēks kļūst brīvs kā vējš, brīvāks par vēju, — vēju taču var apturēt klints, mūris vai kalns. Dūmiņš padara cilvēku brīvu kā gaiss; iespējams, pat vēl brīvāku — gaisu var ieslēgt kapenēs, kur tas kļūst piesmacis, bet to, kuram palīdz dūmiņš, jau vairs nevar ne apturēt, ne ieslēgt.
Dona Huana vārdi izraisīja manī dīvainu eiforijas un šaubu sajaukumu. Izjutu stipru nemieru; mani mocīja kāda neskaidra vainas apziņa.
— Vai tad cilvēks tiešām var darīt visas šīs lietas, don Huan?
— Bet ko tu domā? Drīzāk jau nospriedīsi, ka esi sajucis prātā, vai ne? — viņš ironiski noteica.
— Tev viegli pieņemt visas šīs lietas, bet man tas ir neiespējami.
— Man tas nemaz nav viegli. Man šai ziņā nav nekādu priekšrocību salīdzinājumā ar tevi. Šīs lietas ir vienlīdz grūti pieņemt gan tev, gan man, gan jebkuram citam cilvēkam.
— Bet tu jau visās šais lietās jūties kā zivs ūdenī, don Huan.
— Jā, taču tas man ļoti dārgi maksāja. Man bija jācīnās, turklāt droši vien krietni vairāk, nekā tu jebkad to darīsi. Tev piemīt vienkārši satriecošas spējas likt visam strādāt tavā labā. Tu nespēj pat iedomāties, cik daudz spēka man tas prasīja, lai es varētu izdarīt to, ko tu izdarīji vakar. Tev ir kaut kas tāds, kas tev palīdz ik uz soļa. Citādi nemaz nevar izskaidrot to, kā tu uzzini par spēkiem. Tu to darīji agrāk ar Meskalito, tagad dari ar dūmiņu. Tev būtu pilnībā jāapzinās, ka esi neparasti apdāvināts, un jāatmet jebkuras šaubas vai citi apsvērumi.
— Tev tas viss šķiet ļoti vienkārši un pašsaprotami, bet ar mani ir pavisam savādāk. Mani tas burtiski rauj gabalos.
— Ļoti drīz tu atkal atgūsi savu veselumu. Katrā ziņā tu nerūpējies par savu ķermeni. Tu esi pārāk resns. Agrāk es negribēju tev neko teikt. Vienmēr jāļauj citiem darīt to, kas viņiem jādara. Tevis nebija divus gadus. Taču es teicu, ka tu atgriezīsies, un tu atgriezies. Ar mani notiek tāpat. Es aizgāju uz pieciem ar pusi gadiem.
— Kāpēc tu tā izdarīji, don Huan?
— Tā paša iemesla dēļ kā tu. Man tas viss nepatika.
— Kāpēc tu atgriezies?
— Tā paša iemesla dēļ, kāpēc atgriezies tu pats — tāpēc, ka nav cita ceļa, lai dzīvotu.
Šie vārdi atstāja uz mani lielu iespaidu — es arī biju spiests secināt, ka droši vien nav cita dzīves ceļa. Es nekad nevienam nebiju izteicis šo domu, taču dons Huans to precīzi uzminēja.
Pēc ļoti ilgas klusēšanas es viņam jautāju:
— Ko es darīju vakar, don Huan?
— Tu piecēlies, kad to gribēji.
— Bet es nezinu, kā es to izdarīju.
— Šīs tehnikas pilnveidošana prasa laiku, taču ir ļoti svarīgi, ka tu zini, kā to darīt.
— Bet es nezinu. Tur jau tā lieta — es patiešām nezinu…
— Protams, ka tu zini.
Viņš neļāva man pabeigt, piecēlās un izgāja ārā.
* * *
Vēlāk mēs atkal sarunājāmies par citas pasaules sargu.
— Ja es tam ticu, ka viss ko esmu pieredzējis, ir reāls, — es teicu, — tad šis sargs ir milzīgs radījums, kurš spēj sagādāt neaprakstāmas fiziskas sāpes; un, ja es ticu, ka var patiešām pārvarēt milzīgus attālumus ar gribas akta palīdzību, tad var loģiski secināt, ka es varētu arī sagribēt, lai šis briesmonis izgaist. Vai ne?
— Ne gluži, — viņš teica, — tu nevari ar gribu piespiest sargu pazust. Taču tava griba var viņam traucēt nodarīt tev ļaunu. Atliek tikai reiz to izdarīt, un ceļš brīvs. Tu patiešām varēsi paiet garām sargam, un viņš nespēs tev neko izdarīt, nespēs pat neprātīgi riņķot tev apkārt.
— Bet kā gan es to izdarīšu?
— Tu jau zini kā. Nepieciešama vienīgi prakse.
Es viņam teicu, ka mēs nesaprotam viens otru tāpēc, ka mums ir atšķirīga pasaules uztvere. Teicu, ka man kaut ko zināt nozīmē, ka man pilnībā jāapzinās tas, ko es daru, un jāspēj to apzinīgi atkārtot. Taču šai gadījumā es neapzinos, ko esmu darījis dūmiņa iespaidā, un nespētu neko atkārtot, pat ja no tā būtu atkarīga mana dzīvība.
Dons Huans vērīgi palūkojās uz mani. Viņu, šķiet, mani vārdi pat uzjautrināja. Viņš noņēma savu cepuri un pakasīja deniņus, kā parasti to mēdza darīt, tēlojot neizpratni un apjukumu.
— Tu patiešām zini, kā runāt, neko nepasakot, — viņš smejoties teica. — Es teicu, ka tev jāiegūst cieša un nelokāma apņemšanās kļūt par zināšanu cilvēku. Tev, šķiet, ir nelokāma apņemšanās maldīties dažādos minējumos un vazāt sevi pašu aiz deguna. Tu gribi rast visam izskaidrojumu, it kā visa pasaule sastāvētu no lietām, kuras var izskaidrot. Tagad tu stāvi aci pret aci ar sargu un esi saskāries ar problēmu, kā pārvietoties ar gribas palīdzību. Vai tev kādreiz ir ienācis prātā, ka ar tavu ierasto paņēmienu var izskaidrot tikai ļoti nedaudzas lietas šai pasaulē? Kad es teicu, ka sargs patiešām tev aizšķērso ceļu un spēj izsist tev muļķības no galvas, es labi zināju, ko ar to biju domājis. Kad es saku, ka var pārvietoties, izmantojot savu gribu, es ari zinu, ko es ar to gribu teikt. Es gribēju iemācīt tevi pamazām soli pa solim pārvietoties, bet tad sapratu, ka tu to jau lieliski proti un zini, lai gan apgalvo, ka nezini, kā to darīt.
— Bet es patiešām nezinu, kā to darīt, — es protestēju.
—Zini gan, muļķi,—viņš nepielūdzami noteica un tad pasmaidīja. — Tas man atgādina gadījumu, kad kāds reiz nosēdināja mazuli Hulio pie kombaina stūres; viņš zināja kā to darīt, taču nekad nebija mēģinājis to darīt.
— Es zinu, ko tu arto gribi teikt, don Huan, taču jūtu, ka nevarēšu to atkal atkārtot, jo neesmu īsti pārliecināts par to, ko darīju.
— Viltus mags visu pasaulē cenšas izskaidrot ar paskaidrojumiem, par kuriem pats nav īsti pārliecināts, — viņš teica, — tāpēc viss viņam ir viena vienīga burvestība. Tu nebūt neesi labāks. Tu ari visu gribi izskaidrot pēc sava prāta, taču gluži tāpat neesi pārliecināts par savu paskaidrojumu pareizību.