Dons Huans pēkšņi man pajautāja, vai es negrasos doties mājās nedēļas beigās. Teicu, ka biju ieplānojis aizbraukt pirmdien no rīta. 1969. gada 18. janvāri, pēcpusdienā, mēs sēdējām zem viņa ramadas un atpūtāmies pēc ilgas pastaigas pa kalnaino apkārtni. Dons Huans piecēlās un iegāja mājā. Pēc kāda laiciņa viņš pasauca mani. Viņš sēdēja istabas vidū, sev priekšā nolicis manu salmu māšu. Viņš piedāvāja man apsēsties, un, nesakot ne vārda, sadabūja savu pīpi, izvilka to no maisiņa, piepildīja tās galvu ar savu smēķējamo maisījumu un aizdedzināja. Viņš pat bija paguvis atnest uz istabu ar sīkām kvēlojošām oglēm pildītu māla trauku.
Viņš man nejautāja, vai es gribu smēķēt, bet vienkārši pasniedza man pīpi. Ne mirkli nešaubījos. Dons Huans bija precīzi uzminējis manu gara stāvokli: tik acīmredzama bija mana nepārvaramā vēlēšanās uzzināt kaut ko vairāk par sargu. Mani nevajadzēja kaut kā īpaši pierunāt, un es steidzīgi izpīpēju pīpi.
Izjutu to pašu, ko iepriekš. Ari dons Huans rīkojās ļoti līdzīgi. Taču šoreiz tā vietā, lai man palīdzētu, viņš tikai lika man atbalstīties ar labo roku pret mašu un apgulties uz kreisajiem sāniem. Viņš piedāvāja savilkt roku dūrēja tas nodrošinās man labāku atbalsta punktu.
Savilku labo roku dūrē, atzīstot, ka tas ir vieglāk, nekā pagriezt pie grīdas piespiesto plaukstu, ja uz to tiek balstīts viss ķermeņa svars. Gulēt negribējās; kādu laiku bija ļoti silti, bet tad izzuda visas sajūtas.
Dons Huans apgūlās uz sāniem man iepretim, atbalstījis galvu ar kreiso roku. Viss noritēja pavisam mierīgi, mans ķermenis jau bija zaudējis taktilās (*taustes (Red.)) sajūtas. Izjutu patiesu apmierinājumu.
— Cik brīnišķīgi, — es teicu. Dons Huans nekavējoties piecēlās.
— Tikai nesāc ar šiem niekiem, — viņš ļoti nopietni teica. — Nerunā. Runājot tu zaudēsi visu enerģiju, un tad sargs tevi nožmiegs gluži tāpat, kā tu nožmiedz odu.
Viņam droši vien šī analoģija šķita ļoti komiska, jo viņš sāka smieties, taču tad pēkšņi pārtrauca.
— Nerunā, lūdzu, nerunā, — viņš ļoti nopietni noteica.
— Es nemaz negrasījos neko teikt, — es teicu un patiešām nebiju gribējis to teikt.
Dons Huans piecēlās. Es redzēju, kā viņš aizgāja aiz mājas. Nākamajā acumirklī ieraudzīju, ka uz manas masas apsēdās ods, un es izjutu tādu nemieru, kādu nebiju izjutis nekad līdz šim savā mūžā. Tas bija dīvains pacilājošas iedvesmas, ciešanu un baiļu sajaukums. Es pilnībā apzinājos, ka manā priekšā acīmredzot uzradies kaut kas transcendentāls. Ods, kas sargāja citu pasauli. Tā bija muļķīga doma; man sagribējās skaļi iesmieties, bet tad sapratu, ka pacilātais garastāvoklis novērš manu uzmanību un es varu neievērot pārtapšanas stadiju, kuru grasījos izpētīt. Savā iepriekšējā mēģinājumā ieraudzīt sargu es skatījos vispirms ar kreiso aci, bet tad sajutu, ka stāvu un skatos uz viņu ar abām acīm, taču neievēroju, kā notika šī pāreja.
Ieraudzīju odu, kas riņķoja virs masas manu acu priekšā, un sapratu, ka skatos uz viņu ar abām acīm. Viņš pielidoja ļoti tuvu; pēc brīža es viņu vairs nevarēju redzēt ar abām acīm un sāku skatīties ar kreiso aci, kas atradās vienā līmenī ar zemi. Tai pašā acumirklī, kad izmainīju fokusu, sajutu, ka iztaisnojos vertikālā stāvoklī un skatos uz neticami milzīgu dzīvnieku. Tas bija melni spīdīgs. Viņa priekšpuse bija klāta ar garām melnām spalvām, kas izskatījās kā cauri spīdīgām zvīņām izdūrusies asi pīķi. Šīs spalvas auga tādiem kā kušķiem. Viņa ķermenis bija masīvs, resns un apaļš, bet spārni plati un īsi salīdzinājumā ar ķermeņa garumu. Viņam bija divas baltas izvalbītas acis un garš purns. Šoreiz šis dzīvnieks visvairāk atgā-ināja aligatoru. Viņam, šķiet, bija garas ausis, iespējams, ragi, un tam tecēja siekalas.
Visiem spēkiem centos nofiksēt viņu ar savu vērīgo skatienu un tad pilnībā aptvēru, ka nespēju skatīties uz viņu tā, kā es parasti skatos uz lietām. Man ienāca prātā dīvaina doma: skatoties uz sarga ķermeni, es jutu, ka ikviena tā atsevišķā daļa bija neatkarīgi dzīva pati par sevi, kā mēdz būt dzīvas cilvēka acis. Tad es pirmoreiz dzīvē sapratu, ka acis bija vienīgā cilvēka daļa, kas varēja man parādīt, vai viņš ir vai nav dzīvs. Sargam šai izpratnē bija "miljons acu".
Nodomāju, ka tas ir brīnišķīgs atklājums. Pirms tam biju ilgi prātojis, ar ko lai salīdzina tos "izkropļojums", kas rada iespaidu, ka ods pārvēršas par milzu zvēru, un man šķita, ka par to varētu teikt: "it kā skaties uz insektu mikroskopā". Taču tas neatbilda patiesībai. Sarga vērošana bija kaut kas krietni vien vairāk.
Sargs riņķoja manu acu priekšā. Pēc kāda laika viņš apstājās, un es sajutu, ka viņš skatās uz mani. Tad ievēroju, ka viņš neizdod nevienu skaņu. Sarga deja noritēja pilnīgā klusumā. Viņš izskatījās patiesi drausmīgs: izvalbītas acis, briesmīga rīkle, nepārtraukta siekalošanās, pretīgas spalvas un piedevām vēl neparasti lieli izmēri. No ļoti tuva attāluma vēroju, kā viņš kustina spārnus, vibrējot ar tiem bez skaņas. Skatījos, kā viņš slīd virs zemes līdzīgi milzīgam ātrslidotājam.
Aplūkojot šo šaušalīgo radījumu, izjutu prieku. Es patiešām ticēju, ka esmu atklājis noslēpumu, kā viņu pievarēt. Iedomājos, ka sargs bija tikai kustīga aina uz mēma ekrāna: viņš nevarēja nodarīt man neko ļaunu, tikai izskatījās šausmīgi.
Sargs nekustīgi stāvēja, pagriezies uz manu pusi; pēkšņi viņš sāka vibrēt ar saviem spārniem un uzgrieza man muguru, kas bija klāta ar kaut ko līdzīgu spilgtas krāsas bruņām — tā bija man ļoti nevēlama un nelabvēlīga krāsa. Sargs kādu laiku stāvēja, uzgriezis man muguru, bet tad, vicinot spārnus, nozuda.
Biju sakāries ar neparastu dilemmu — no visas sirds ticēju, ka esmu viņu uzveicis, saprotot, ka viņš nav nekas cits, kā vienīgi manu dusmu atveids. Mana pārliecība acīmredzot balstījās uz dona Huana uzstājīgo apgalvojumu, ka es zinu vairāk, nekā esmu gatavs to atzīt. Katrā ziņā jutu, ka esmu uzvarējis sargu un ceļš ir brīvs. Taču es nezināju, ko darīt tālāk. Dons Huans man nebija teicis, ko iesākt šādā gadījumā. Es centos pagriezties un paskatīties atpakaļ, bet nevarēju pakustēties. Taču es ļoti labi redzēju lielāko daļu no 180 grādu lielā sektora savu acu priekšā. Tas, ko redzēju, bija miglains, bāli dzeltens izplūdis horizonts. Visu ieskāva vienveidīga citronkrāsas dūmaka vai migla. Šķita, it kā es būtu nokļuvis sēra izgarojumiem piepildītā plato.
Pēkšņi sargs atkal parādījās vienā no horizonta punktiem. Viņš apmeta plašu loku, pirms apstājās manā priekšā; viņa plati atplestā bezzobainā mute atgādināja milzīgu alu. Viņš sāka vibrēt ar spārniem un nākamajā acumirklī metās man virsū kā satracināts vērsis un iesita man pa acīm ar saviem milzīgajiem spārniem.
Es iekliedzos sāpēs, bet tad uzlidoju vai, pareizāk būtu teikt, sajutu, ka uzrāvu sevi augšā — prom no sarga, aiz dzeltenīgā plato robežām, citā pasaulē, cilvēku pasaulē — un atklāju, ka stāvu dona Huana istabas vidū!
1969.gada 19.janvārī
— Es patiešām iedomājos, ka esmu uzvarējis sargu, — es teicu donam Huanam.
— Tu droši vien joko, — viņš atbildēja.
Dons Huans kopš vakardienas nebija bildis ne vārda, un es pret to neiebildu. Biju iegrimis savos sapņos un atkal jutu, ja vien būtu skatījies uzmanīgi, tad noteikti būtu varējis redzēt, lai gan nebiju ievērojis nekādu atšķirību. Taču klusēšana iedarbojās uz mani ārkārtīgi nomierinoši.
Dons Huans man palūdza ļoti sīki atcerēties visu, kas ar mani "tur" notika; it īpaši viņu interesēja tas, kādu krāsu es ieraudzīju uz sarga muguras. Dons Huans nopūtās, šķiet, viņš patiešām bija noraizējies.
— Tev paveicās, ka krāsa bija uz sarga muguras,—viņš ļoti nopietni teica. — Ja tā būtu uz viņa ķermeņa priekšpuses vai, vēl ļaunāk, uz galvas, tad tu tagad jau būtu miris. Tu nedrīksti censties vēl jebkad ieraudzīt sargu. Ar tavu temperamentu tev nav lemts šķērsot šo līdzenumu; taču es biju pārliecināts, ka tu spēsi pāriet tam pāri. Taču nerunāsim vairāk par to. Tas bija tikai viens no iespējamiem ceļiem.
Dona Huana balsī jautās kāds līdz šim neierasts smagnējums.
— Kas ar mani notiks, ja es pacentīšos atkal ieraudzīt sargu?
— Sargs tevi paņems,—viņš teica. — Viņš saķers tevi ar savu muti, aiznesīs uz to līdzenumu un atstās tur uz visiem laikiem. Viss ir pilnīgi skaidrs — sargs uzzināja, ka tas neder tavam temperamentam, un brīdināja tevi, lai tu turies no viņa tālāk.
— Kā sargs to uzzināja?
Dons Huans palūkojās uz mani ar ilgu, vērīgu skatienu. Viņš centās kaut ko pateikt, taču tad padevās, it kā nespēdams atrast pareizos vārdus.
— Tavi jautājumi vienmēr izraisa manī neizpratni,—viņš smaidot teica. — Tu taču atkal pajautāji nedomājot?
Es sāku protestēt un vēlreiz apstiprināju, ka patiešām nespēju izprast, kā gan sargam varētu būt kāds priekšstats par manu temperamentu.
Donam Huanam dīvaini iemirdzējās acis, kad viņš pavaicāja:
— Bet vai tu patiešām sargam neko neteici par savu temperamentu?
Viņš to pateica tik komiski nopietnā intonācijā, ka mēs abi iesmējāmies. Pēc tam viņš man teica, ka sargs, stāvot tās pasaules sardzē, zina daudzus noslēpumus, kurus bruho no viņa var uzzināt.
— Tas ir viens no veidiem, kā bruho var iemācīties redzēt, — viņš teica. — Taču šis veids nebūs tavs, un tāpēc nav nekādas jēgas par to runāt.
— Vai pīpēšana ir vienīgais veids, kā ieraudzīt sargu? — es jautāju.
— Nē. Var redzēt arī bez tā. Ir daudz cilvēku, kuri to spēj. Es dodu priekšroku pīpēšanai, tāpēc ka tas ir ļoti efektīvi un ne tik bīstami. Ja pacentīsies ieraudzīt sargu bez dūmiņa palīdzības, tad, iespējams, nepagūsi aizvākties laikā prom no viņa ceļa. Tavā gadījumā, piemēram, ir pilnīgi acīmredzami, ka sargs tevi brīdināja, kad pagrieza tev muguru, lai tu varētu ieraudzīt sev naidīgo krāsu. Tad viņš aizlidoja, bet, kad atgriezās, tu vēl joprojām biji turpat, tāpēc viņš tev uzbruka. Taču tu biji tam sagatavojies un palēcies. Dūmiņš tev sniedza nepieciešamo aizsardzību: ja tu būtu gājis uz to pasauli bez viņa palīdzības, tad nespētu atbrīvoties no sarga tvēriena.
— Kāpēc?
— Tavas kustības būtu pārāk lēnas; lai izdzīvotu tai pasaulē, tev jābūt ātram kā zibens. Es pieļāvu kļūdu, aiziedams no istabas, taču es negribēju, lai tu turpini runāt. Tu esi pļāpa, tāpēc runā, pat pats to nevēlēdamies. Ja es būtu bijis tev blakus, es būtu laicīgi pacēlis tavu galvu. Tu izlēci pats, tas bija pat labāk; taču es tavā vietā droši vien tā nebūtu riskējis; ar sargu joki mazi.