Nākošo triju mēnešu laikā dons Huans regulāri izvairījās runāt par sargu. Šai laikā es viņu apmeklēju četras reizes, un katrreiz viņš mani iesaistīja visikdienišķāko darbu veikšanā, bet, kad izpildīju viņa dotos uzdevumus, viņš vienkārši sūtīja mani mājās. 1969. gada 24. aprīlī, mana ceturtā apmeklējuma laikā, kad mēs pēc maltītes sēdējām pie viņa āra pavarda, es teicu, ka viņš ar mani izrīkojas ļoti nelāgi, jo es esmu gatavs mācīties, bet viņš pat nevēlas, ka atrodos viņam līdzās. Man bija jāpieliek lielas pūles, lai pārvarētu savu riebumu pret halucinogēno sēņu pielietošanu, un tagad es jutu, kā viņš pats to man bija teicis, ka nedrīkstu vairāk tērēt velti laiku. Dons Huans pacietīgi uzklausīja manu žēlošanos.
— Tu vēl esi pārāk vājš, — viņš teica. — Tu steidzies, kad jāgaida, bet gaidi, kad jāsteidzas. Tu pārāk daudz domā. Tagad tu domā, ka nedrīkst zaudēt laiku. Nesen tu domāji, ka negribi vairāk pīpēt. Tava dzīve ir pārāk izlaidīga; tu neesi pietiekami disciplinēts, lai satiktos ar dūmiņu. Es atbildu par tevi un negribu, lai tu nomirtu kā pilnīgs idiots.
Jutos apmulsis.
— Kas man jādara, don Huan? Es degu nepacietībā.
— Dzīvo kā karotājs! Es jau tev teicu, ka karotājs uzņemas atbildību par savu rīcību, par visnenozīmīgāko savu rīcību. Tu rīkojies, balstoties uz savām domām, bet tas nav pareizi. Tu zaudēji sargam savu domu dēļ.
— Kā es zaudēju, don Huan?
— Tu domā par visu. Tu domāji par sargu un tāpēc nespēji viņu uzveikt. Pirmkārt, tev jādzīvo kā karotājam. Es domāju, ka tu to ļoti labi saproti.
Es gribēju sākt taisnoties, taču viņš ar žestu lika man apklust.
— Tava dzīve ir visai disciplinēta,—viņš turpināja.—faktiski tava dzīve ir disciplinētāka, nekā Henaro skolniekiem Pablito un Nestoram, un tomēr viņi redz, bet tu nē. Tas mani pārsteidz. Pat Henaro nevar to saprast. Tu apzinīgi izpildīji visu, ko es tev teicu. Es tev nodevu visu to, ko mans benefaktors iemācīja man pirmās apmācību pakāpes laikā. Likums ir nemainīgs un precīzs, apmācību gaitu nedrīkst izmainīt. Tu izdarīji visu, kas bija jāizdara, un tomēr tu neredzi; taču tiem, kas redz, kā tas, piemēram, bija gadījumā ar Henaro, šķiet, ka tu redzi. Es arī uz to paļaujos un kļūdos. Tu vienmēr izdari kaut ko greizi un uzvedies kā pēdējais idiots, kurš neredz, kas, protams, īstenībā tā arī ir.
Dona Huana teiktais mani ļoti sāpināja. Nezinu kāpēc, taču biju tuvu asarām. Sāku viņam stāstīt par savu bērnību, un man neprātīgi palika pašam sevis žēl. Dons Huans uzmeta man vērīgu un caururbjošu skatienu un novērsās. Sajutu, kā viņš satvēra mani ar savām acīm. Bija tāda sajūta, ka mani saudzīgi saspieda divi pirksti, un es sajutu dīvainu uzbudinājumu, nemieru, patīkamu, dīvainam izmisumam līdzīgu sajūtu saules pinuma apgabalā. Kad pievērsu uzmanību sajūtām vēderā — sajutu tur karstumu. Vairāk nespēju sakarīgi runāt un sāku kaut ko murmināt, bet tad apklusu.
— Iespējams, ka tas ir solījums, — dons Huans pēc ilgas pauzes teica.
— Atvaino, es nesapratu.
— Solījums, kuru tu reiz devi sen sen atpakaļ.
— Kāds solījums?
— Varbūt tu man to pateiksi? Vai tu to atceries?
— Nē.
— Reiz tu solīji kaut ko ļoti svarīgu. Es iedomājos, ka varbūt šis solījums neļaus tev redzēt.
— Nesaprotu, par ko tu runā.
— Es runāju par solījumu, kuru tu devi! Tev tas jāatceras.
— Ja jau tu zini, kas tas bija par solījumu, tad kāpēc gan tu man to nevari pateikt, don Huan?
— Nē. No tā nebūs nekāda labuma.
— Vai tas bija solījums, kuru es devu pats sev?
Tobrīd iedomājos, ka viņš, iespējams, cenšas norādīt uz manu lēmumu izbeigt mācības.
— Nē. Tas bija kaut kas tāds, kas notika ļoti sen, — viņš teica.
Es iesmējos pārliecībā, ka dons Huans uzsācis ar mani kādu spēli. Manī pamodās draiskulības gars un uzlabojās garastāvoklis, jo biju pārliecināts, ka varu apmuļķot donu Huanu, kurš, kā man šķita, zināja par šo solījumu tikpat maz kā es pats. Biju pilnīgi pārliecināts par to, ka viņš rīkojas uz labu laimi un cenšas improvizēt. Man sagādāja prieku doma, ka varu viņu izjokot.
— Vai tas bija kaut kas tāds, ko es apsolīju savai meitenei?
— Nē, — viņš atbildēja, un viņa acis iemirdzējās. — Tas arī nebija tas, ko tu apsolīji savai vecmāmiņai.
Vārdu "vecmāmiņa " viņš izteica tik smieklīgā intonācijā, ka es iesmējos. Nodomāju, ka dons Huans izliek man kādu slazdu, taču biju gatavs šo spēli turpināt. Sāku uzskaitīt visus tos cilvēkus, kuriem būtu varējis apsolīt kaut ko loti svarīgu. Par katru viņš teica "nē". Pēc tam viņš pievērsa sarunu manai bērnībai.
— Kāpēc tava bērnība bija tik skumja? — viņš nopietni pajautāja.
Es atbildēju, ka mana bērnība nebūt nebija skumja — varbūt tikai nedaudz grūta.
—Katrs jūt to pašu,—viņš teica un atkal paskatījās uz mani. — Es arī biju ļoti nelaimīgs un izbiedēts bērns. Grūti būt indiāņu bērnam, ļoti grūti. Taču atmiņas par to laiku man vairs neko nenozīmē, grūti bija agrāk. Es pārstāju domāt par savas dzīves grūtumu vēl pirms tam, kad iemācījos redzēt.
— Es arī domāju par savu bērnību, — es teicu.
— Tad kāpēc tas padara tevi skumju? Kāpēc tu gribi raudāt?
— Nezinu. Iespējams, ka, domājot par sevi kā par bērnu, izjūtu žēlumu pret sevi un visiem sev tuviem cilvēkiem. Es sajutos bezpalīdzīgs un skumjš.
Viņš vērīgi palūkojās uz mani, un es atkal izjutu neparastas sajūtas vēdera apgabalā — it kā to viegli saspiestu ar diviem pirkstiem. Novērsu skatienu, bet tad atkal palūkojos uz viņu. Viņš skatījās man garām tālumā ar miglainu skatienu.
— Tas bija tavs bērnības solījums, — viņš pēc brīža noteica.
— Ko es solīju?
Viņš neatbildēja. Viņa acis bija aizvērtas. Neviļus pasmaidīju; es zināju, ka viņš uz labu laimi maldās tumsā, taču mana sākotnējā iecere viņu izjokot pamazām zaudēja savu aktualitāti.
— Es biju vājš, izkāmējis bērns, — viņš turpināja,— un vienmēr baidījos.
— Es arī biju tāds pats, — es teicu.
— Vislabāk es atceros tās šausmas un bēdas, ko izjutu, kad meksikāņu kareivji nogalināja manu māti,—viņš klusi noteica, it kā viņu joprojām mocītu šīs skumjās atmiņas. — Viņa bija nabadzīga un pakļāvīga indiāniete. Varbūt pat labāk, ka viņas dzīve toreiz aprāvās. Es gribēju būt nogalināts kopā ar viņu, tāpēc ka biju bērns. Taču kareivji mani noķēra un piekāva. Kad es ieķēros savas mātes līķī, viņi iesita man ar pletni pa pirkstiem un salauza tos. Es nejutu nekādas sāpes, taču mans tvēriens atslāba, un viņi mani atvilka nost.
Viņš apklusa. Viņa acis vēl bija aizvērtas, un es ievēroju viegli viegli drebam viņa lūpas. Mani pārņēma dziļas skumjas; apziņu pārpludināja ainas no manas bērnības.
— Cik gadu tev bija, don Huan? — es jautāju, lai tādā veidā vienkārši kliedētu savas skumjas.
—Varbūt septiņi. Tas bija jaki lielo karu laiks. Meksikāņu kareivji tad mums uzbruka negaidīti, kad mana māte gatavoja ēdienu, viņa bija bezpalīdzīga sieviete. Viņu nogalināja absolūti bez jebkāda iemesla. Tam nav nekādas nozīmes, ka viņa tā nomira, patiešām nekādas, un tomēr priekš manis tam ir nozīme. Es nevaru paskaidrot kāpēc; tā vienkārši ir. Es domāju, ka arī manu tēvu nogalināja, taču izrādījās, ka nē. Viņš bija ievainots. Pēc tam mūs kā lopus iedzina vilciena vagonā un aizvēra durvis. Vairākas dienas viņi turēja mūs tumsā kā dzīvniekus. Uzturēja mūs pie dzīvības, laiku pa laikam iemetot vagonā ēdiena atliekas. Mans tēvs nomira no ievainojumiem šai vagonā. Viņš sāka murgot no sāpēm un drudža un nepārtraukti atkārtoja, ka man obligāti jāizdzīvo. Viņš turpināja man to teikt līdz pašam pēdējam elpas vilcienam. Cilvēki parūpējās par mani, pabaroja; veca dziedniece salika kopā manas rokas salauztos kaulus. Un, kā tu pats redzi, es izdzīvoju. Dzīve nebija ne laba, ne slikta, dzīve bija grūta. Dzīve ir grūta, bet mazam bērnam tā reizēm kļūst par patiešām šausmām.
Mēs ļoti ilgi klusējām. Iespējams, ka tā pilnīgā klusumā pagāja pat vesela stunda. Izjutu ļoti pretrunīgas jūtas. Biju nedaudz nomākts, pats nezinu, kāpēc. Mani mocīja sirdsapziņas pārmetumi— pirms tam es taču biju gribējis izjokot donu Huanu, taču viņš pēkšņi tik strauji izmainīja situāciju ar savu vaļsirdīgo atmiņu stāstu, kas bija tik vienkāršs un izteiksmīgs un atstāja uz mani ļoti neparastu iespaidu. Vienmēr kļuvu neparasti jūtīgs, domājot par bērniem, kas cieš sāpes. Nākamajā acumirklī manu līdzjūtību pret donu Huanu nomainīja riebums pret sevi. Es rakstīju savas piezīmes, it kā dona Huana dzīve būtu vienkārši klīnisks gadījums. Biju jau gatavs saplēst savu bloknotu, kad dons Huans iebikstīja man ar kurpes purngalu kāju ikros, lai pievērstu manu uzmanību. Viņš teica, ka redzējis vardarbības gaismu ap mani, painteresējās, vai es gadījumā negrasos viņu sist, un sāka smieties. Viņa smiekli radīja patīkamu pauzi. Viņš teica, ka man piemīt tieksme uz vardarbīgas uzvedības uzliesmojumiem, taču īstenībā es nemaz neesmu tik dusmīgs un visbiežāk pats ari ciešu no šiem uzliesmojumiem.
— Tev taisnība, don Huan, — es teicu.
— Protams, — viņš smiedamies atbildēja.
Viņš palūdza mani pastāstīt par savu bērnību. Es sāku stāstīt par saviem ciešanu un vientulības gadiem un ļoti aizrautīgi sāku aprakstīt to, ko uzskatīju par satriecošu cīņu par izdzīvošanu un mana goda apliecināšanu. Viņš sāka smieties par metaforu "mana goda apliecināšana".
Es stāstīju ilgi. Viņš klausījās ar nopietnu sejas izteiksmi. Tad vienā brīdī viņa acis atkal mani "saspieda", un es apklusu. Pēc brīža viņš teica, ka mani nekad neviens nav pazemojis, un tas bijis par iemeslu tam, ka es neesmu ļauns.
— Tu vēl nekad neesi cietis zaudējumu, — viņš teica.
Viņš atkārtoja šo apgalvojumu četras vai piecas reizes, un es izjutu nepieciešamību pajautāt, ko viņš ar to grib teikt. Viņš paskaidroja, ka "ciest zaudējumu" ir neizbēgams dzīves nosacījums. Cilvēki vai nu uzvar, vai cieš zaudējumu, un atkarībā no tā kļūst par vajātājiem vai upuriem. Šie divi nosacījumi tad arī nomaina viens otru, līdz cilvēks sāk redzēt; redzēšana kliedē uzvaras, zaudējuma vai ciešanu ilūziju. Viņš piebilda, ka man jāmācās redzēt, kamēr vēl esmu uzvarētājs, lai izvairītos no jebkādu atmiņu veidošanos par to, ka reiz esmu bijis pazemots.
Sāku protestēt, ka neesmu un nekad neesmu bijis uzvarētājs nevienā no jomām un ka mana dzīve drīzāk ir bijusi zaudējums.
Viņš sāka smieties un nometa zemē savu cepuri.
— Ja tādu dzīvi var saukt par zaudējumu, tad sabradā manu cepuri, — viņš pa jokam meta man izaicinājumu.
Es vaļsirdīgi centos aizstāvēt savu viedokli. Dons Huans kļuva nopietns, viņš piemiedza acis, līdz tās kļuva līdzīgas šaurām spraudziņām, un teica, ka es domāju par savu dzīvi kā zaudējumu, bet citu iemeslu dēļ, nevis tādēļ, ka tā patiešām ir zaudējums. Pēc tam viņš ātri un pilnīgi negaidīti satvēra manu galvu ar savām rokām, saspiežot ar plaukstām manus deniņus. Kad viņš uz mani paskatījās, viņa acis kvēloja niknumā. No bailēm es neviļus dziļi ieelpoju caur muti. Tad viņš atbalstīja manu galvu pret sienu, joprojām vērīgi lūkojoties uz mani. Viņš izpildīja šo kustību tādā ātrumā, ka tad, kad viņš jau bija atslābinājies un ērti atspiedies pret sienu, es vēl atrados dziļās ieelpas vidū. Sāka reibt galva, un mani pārņēma dīvaina neveiklības sajūta.
— Es redzu mazu raudošu zēnu, — dons Huans pēc brīža noteica.
Viņš atkārtoja to vairākas reizes, it kā es nesaprastu. Man šķita, ka viņš runā par mani kā par mazu raudošu zēnu, tāpēc nepievērsu tam īpašu nozīmi.
— Hei, — viņš uzsauca, tādējādi pievēršot sev visu manu uzmanību. — Es redzu mazu raudošu zēnu.
Pajautāju viņam, vai šis mazais zēns esmu es. Viņš atbildēja, ka nē. Tad es pajautāju, vai šī vīzija ir no manas dzīves vai vienkārši viņa atmiņas. Viņš neatbildēja.
—Es redzu mazu zēnu,—viņš turpināja. — Viņš raud un raud.
— Vai es pazīstu šo zēnu? — es pajautāju.
— Jā.
— Vai tas ir mans dēls?
— Nē.
— Vai viņš tagad raud?
— Viņš tagad raud, — viņš pārliecināti noteica.
Iedomājos, ka dons Huans redz kādu man zināmu mazu zēnu, kurš šobrīd raud. Nosaucu vārdā visus man zināmos bērnus, taču viņš teica, ka šiem bērniem nav nekāda sakara ar manu solījumu, bet bērnam, kurš raud, ir, un pie tam vēl visciešākais.
Dona Huana apgalvojums šķita absolūti absurds. Viņš teica, ka es esmu kādam kaut ko apsolījis manā bērnībā un ka bērns, kurš raud, ir visciešākā mērā saistīts ar šo manu solījumu.
Atbildēju, ka tas ir bezjēdzīgs apgalvojums. Viņš mierīgi atkārtoja, ka redz mazu zēnu, kurš šobrīd raud, un ka mazajam zēnam sāp.
— Padodos, — es teicu, —jo neatceros, ka jebkad būtu devis kādam svarīgu solījumu, it īpaši vēl bērnam.
Viņš piemiedza acis un teica, ka šis īpašais bērns, kurš šobrīd raud, ir bērns no manas bērnības.
— Viņš bija bērns manas bērnības laikā un tomēr, neraugoties uz to, raud tagad? — es jautāju.
— Viņš ir bērns, kurš raud tagad, — viņš uzstāja.
— Vai saproti, ko tu runā, don Huan?
— Saprotu.
— Tas ir absurds. Kā gan viņš var tagad būt bērns, ja viņš bija bērns tad, kad es pats biju bērns.
— Tas ir bērns, un viņš tagad raud, — viņš atkārtoja.
— Paskaidro man to, don Huan.
— Nē. Tev tas man jāpaskaidro. Nekādi nespēju viņu saprast.
— Viņš raud! Viņš raud! — dons Huans hipnotizējošā balsī turpināja. — Un viņš tevi stingri tur. Viņam sāp! Viņam sāp! Viņš skatās uz tevi. Vai tu jūti viņa acis? Viņš nokrīt ceļos un apskauj tevi. Viņš ir jaunāks par tevi. Viņš pieskrien pie tevis. Viņam ir lauzta roka. Vai tu jūti viņa roku? Šim mazajam zēnam deguns ir kā poga. Jā! Viņa deguns ir kā poga.
Man ausīs sāka zvanīt, un es zaudēju realitātes sajūtu. Vārdi "deguns kā poga" acumirklī pārnesa mani kādā manas bērnības ainā. Es pazinu zēnu, kuram bija deguns kā poga! Dons Huans nemanāmi bija atradis ceļu uz vienu no visnoslēpumainākajiem manas dzīves apgabaliem. Un tad es sapratu, par kādu solījumu viņš runāja.
Izjutu milzu prieku, izmisumu un pietāti dona Huana un viņa apbrīnojamā manevra priekšā. Kā gan viņš, velns parāvis, varēja uzzināt par zēnu ar pogai līdzīgo degunu no manas bērnības? Mani tik lielā mērā satrauca šīs atmiņas, ka tūdaļ pat atcerējos to tālo pagātni, laiku, kad man bija astoņi gadi. Mana māte bija nomirusi pirms diviem gadiem, un es biju pavadījis divus ellišķīgākos manas dzīves gadus, pārbraucot no vienas manas mātes māsas pie otras; viņas aizvietoja man māti, pēc kārtas uzņemot mani savās ģimenēs un rūpējoties par mani katra divus mēnešus. Katrai manai tantei bija liela ģimene, un, neraugoties uz to, ka tantes bija gādīgas un labas, nepārtraukti biju spiests konkurēt ar divdesmit diviem brālēniem un māsīcām, kas reizēm izrādīja patiesi apbrīnojamu cietsirdību. Es sajutos pastāvīgā ienaidnieku ielenkumā un turpmākos gadus pavadīju izmisīga un pretīga kara apstākļos. Beidzot kaut kādā dīvainā, vēl joprojām līdz šim man nesaprotamā veidā man izdevās pakļaut visus savus tuvākos radiniekus. Un es patiešām kļuvu par uzvarētāj u. Man vairs nebija līdzvērtīgu pretinieku. Taču es to nezināju, gluži tāpat kā nezināju veidu, kā apturēt šo karu, kas drīz vien izplatījās visā skolā.
Lauku skolā, kuru es apmeklēju, bija jauktās klases, un pirmā no trešās bija atdalīta tikai ar tukšu vietu starp solu rindām. Tieši tur es arī satiku mazo zēnu ar plakano degunu, kuru apsaukāja par "pogas degunu". Viņš bija pirmklasnieks. Es ari viņu vienkārši tāpat ķircināju, nevēlot viņam neko ļaunu. Taču viņš, šķiet, mani mīlēja, neraugoties uz visām manām nejaukajām izdarībām. Viņš parasti man sekoja it visur kā "astīte" un pat zināja dažus noslēpumus par tādām manām palaidnībām, kuru izmeklēšana bij a iedzinusi strupceļā pat pašu skolas direktoru. Un tomēr es viņu kaitināju. Reiz es tīšām apgāzu smago klases tāfeli; tā uzkrita viņam virsū, skolas sols, kurā viņš sēdēja, mazināja triecienu, taču viņam tomēr salūza atslēgas kauls. Viņš nokrita. Es palīdzēju viņam piecelties un, kad viņš izmisīgi ieķērās manī, ieraudzīju viņa acīs sāpes un izbailes. Šoks, ko izjutu, redzot viņa sāpes un sakropļoto roku, iespaidoja visu manu turpmāko dzīvi. Daudzus gadus es biju neatlaidīgi cīnījies pret saviem radiniekiem un viņus uzvarējis; es pakļāvu savus ienaidniekus un jutos varens līdz tam brīdim, kad ieraudzīju mazo raudošo zēnu ar pogai līdzīgo degunu. Šis skats iznīcināja visas manas iepriekšējās uzvaras. Tieši tur ari es atstāju kaujas lauku — es nolēmu nekad vairs neuzvarēt, darīt visu, kas manos spēkos, lai to nepieļautu. Es domāju, ka viņam nogriezīs roku, un zvērēju, ka gadījumā, ja mazais zēns izārstēsies, es nekad vairs nebūšu uzvarētājs. Viņa dēļ es atteicos no savām uzvarām. Tā es to visu tolaik sapratu. Dons Huans uzplēsa manas dzīves nedzīstošo rētu. Biju satriekts līdz sirds dziļumiem, reiba galva. Mani pārņēma bezgalīgas skumjas, un es tām padevos. Mani nomāca mana nodarījuma smagums. Atmiņas par mazo zēnu vārdā Hoakins sagādāja man tik asas sāpes, ka sāku raudāt. Es izstāstīju donam Huanam par savām skumjām, par šo mazo zēnu Hoakinu, kuram nebija naudas, lai aizietu pie ārsta, un kura roka tā arī nekad pareizi nesaauga. Un viss, ko es varēju viņam atdot, bija tikai manas bērnišķīgās uzvaras. Izjutu neizsakāmu kaunu.
—Nomierinies, muļķi,—dons Huans stingri noteica. — Tu esi viņam atdevis pietiekami daudz. Tavas uzvaras bija spēcīgas, un tās bija tavas. Ar to pietiek. Tagad tev jāizmaina savs solījums.
— Kā lai to izmaina? Vienkārši atteikties?
— Solījumu nevar izmainīt, tā vienkārši atsakoties. Varbūt ļoti drīz tu uzzināsi, kas jādara, lai to izmainītu. Tad, iespējams, tu pat varēsi redzēt.
— Vai tu man vari sniegt kaut kādus konkrētus norādījumus, don Huan?
— Tev nemitīgi jāgaida, zinot, ka tu gaidi, un zinot, ko tu gaidi. Tas ir karotāju ceļš. Un, ja tas ir saistīts ar tava solījuma izpildīšanu, tad tev skaidri jāapzinās, ka tu to pildi. Pēc tam pienāks brīdis, kad tu būsi sagaidījis to, ko vēlies, un tev vairs nevajadzēs pildīt savu solījumu. Tu neko nevari izdarīt šī mazā zēna labā. Vienīgi tikai viņš spējīgs atcelt šo savas dzīves notikumu.
— Kā?
— Iemācoties iznīcināt savas vēlēšanās. Kamēr viņš domā, ka bija upuris, viņa dzīve būs nepārtraukta elle. Kamēr tu domā tāpat, tavs solījums paliks spēkā. Mūs padara nelaimīgus mūsu vēlēšanās. Bet, ja mēs iemācīsimies iznīcināt savas vēlēšanās, ikviena, pat vismazākā lieta, ko iegūsim, kļūs mums par īstenu dāvanu. Nomierinies, tu pasniedzi mazajam Hoakinam karalisku dāvanu. Būt bagātam vai nabagam—tās ir tikai domas; tas pats attiecas ari uz naidu, badu vai sāpēm.
— Es nespēju tam noticēt, don Huan. Kā gan sāpes vai bads var būt tikai domas.
— Tagad man tās ir tikai domas. Tas ir viss, ko es zinu. Esmu sasniedzis šo pakāpi. Atceries: spēks, kas ir šādas izpratnes pamatā, ir vienīgais, ko mēs varam pretstatīt mūsu dzīvju varenajam spiedienam; bez šī spēka mēs esam gruži un saslaukas, vēja nesti putekļi.
— Man nav ne mazāko šaubu, ka tu esi to sasniedzis, don Huan, bet ko gan varam izdarīt mēs — vienkāršie cilvēki, teiksim, es vai mazais Hoakins?
— Mūsu kā atsevišķu personību uzdevums (liktenis) ir pretoties mūsu dzīves spēkiem. Es jau esmu tev to atkārtojis neskaitāmas reizes: izdzīvot var tikai karotājs. Karotājs zina, ka viņš gaida, un zina, ko viņš gaida, un, kamēr viņš gaida, viņš neko nevēlas, tāpēc ikviena, pat vismazākā lieta, ko viņš iegūst, ir vairāk, nekā viņš var paņemt. Ja viņš grib ēst, viņš atradīs ceļu, jo nav izsalcis; ja kaut kas ievaino viņa ķermeni, viņš atradīs veidu, kā to novērst, jo necieš no sāpēm. Būt izsalkušam vai ciest sāpes nozīmē, ka cilvēks ir padevies un vairs nav karotājs; un tad viņa bada vai sāpju spēks viņu iznīcina.
Grasījos atkal aizstāvēt savu redzes viedokli, taču apmulsu, jo sapratu, ka ar šo stāstu gluži kā ar barjeru cenšos pasargāt sevi no dona Huana uzvaras graujošā spēka, bet šī uzvara taču bija aizkustinājusi mani līdz pašiem sirds dziļumiem. Kā viņš to visu varēja uzzināt? Iedomājos, ka varbūt šo atgadījumu ar zēnu, kura deguns izskatījās kā poga, esmu viņam izstāstījis kādā mana neparastās realitātes stāvokļa laikā. Man gan vienalga šķita, ka es nekad neesmu viņam to stāstījis, taču šāda aizmāršība tamlīdzīgos apstākļos nelikās nekas sevišķs.
— Kā tu uzzināji par manu solījumu, don Huan?
— Es to ieraudzīju.
— Tu to ieraudzīji, kad es lietoju Meskalito vai pīpēju tavu maisījumu?
— Es to ieraudzīju tagad. Šodien.
— Tu ieraudzīji visu šo notikumu?
— Atkal tu sāc savu veco dziesmu. Es taču tev teicu, ka nav nekādas jēgas apspriest, kam līdzinās redzēšana. Mēģināt to darīt ir pēdējā muļķība.
Vairāk neuzstāju. Emocionāli viņš bija mani pārliecinājis.
— Es arī devu zvērestu, — dons Huans pēkšņi ieminējās. Viņš to pateica tik negaidīti, ka neviļus nodrebēju.
— Es apsolīju tēvam, ka dzīvošu, lai iznīcinātu viņa slepkavas. Ilgus gadus es nēsāju šo solījumu dziļi sevī. Nu, tas ir izmainīts. Es vairs neinteresējos par to, lai kādu iznīcinātu. Es nejūtu naidu ne pret vienu. Es uzzināju, ka visi ceļi, pa kuriem cilvēks iet savas dzīves laikā, ir vienādi. Vajātājs un upuris galā satiekas, un vienīgā lieta, kurai ir nozīme,—ir tā, ka dzīve izrādījusies pārāk īsa viņiem abiem. Šodien es skumstu nevis par to, ka mana māte un tēvs nomira tā, kā viņi nomira, bet par to, ka viņi bija indiāņi. Viņi dzīvoja kā indiāņi un nomira kā indiāņi, un tā ari neuzzināja, ka, pirmkārt, viņi bija cilvēki.