Es atgriezos pie dona Huana 1969. gada 30. maijā un tūdaļ viņam skaidri un gaiši paziņoju, ka vēlreiz gribu mēģināt iemācīties redzēt. Viņš noraidoši pagrozīja galvu un iesmējās, un es tūdaļ pat grasījos sākt protestēt. Tad viņš teica, ka man vēl jāpaciešas, jo pašlaik vēl neesmu tam gatavs. Es stūrgalvīgi uzstāju, ka esmu gatavs un gribu mēģināt vēlreiz.
Viņš nebūt nedusmojās par šiem maniem pastāvīgajiem lūgumiem, taču centās mainīt sarunas gaitu. Es tomēr nepadevos un lūdzu viņam padomu, kas man būtu jādara, lai apvaldītu savu nepacietību.
— Tev jārīkojas kā karotājam, — viņš teica.
— Kā.
— Rīkoties kā karotājam jāmācās rīkojoties, bet nevis sarunājoties.
— Tu teici, ka karotājs domā par savu nāvi. Es tik to nepārtraukti daru, taču acīmredzot ar to vien nepietiek.
Šķiet, tas viņu nedaudz sadusmoja, — viņš pat nošmaukstināja lūpas. Teicu, ka negribēju viņu sadusmot un, ja vien es neesmu viņam šeit vairs vajadzīgs, tad esmu gatavs braukt atpakaļ uz Losandželosu.
Dons Huans viegli papliķēja man pa muguru un atbildēja, ka viņš nekad uz mani nedusmojas; gluži vienkārši viņš bija domājis, ka es zinu, ko nozīmē būt par karotāju.
— Kas man jādara, lai dzīvotu kā karotājs? — es jautāju. Viņš noņēma cepuri, pakasīja deniņus, vērīgi palūkojās uz mani un pasmaidīja.
— Tev patīk, lai tev visu pamatīgi izskaidro, vai ne?
— Tā strādā mans prāts.
— Tam tā nav jāstrādā.
— Es nezinu, kā lai to izmaina. Lūk, tāpēc arī tev lūdzu, lai tu man skaidri un gaiši pasaki, kas jādara, lai dzīvotu kā karotājs. Ja es to zinātu, censtos tad tam piemēroties.
Viņš droši vien nosprieda, ka es jokoju, jo ilgi smējās, pliķējot man pa muguru.
Man bija tādā sajūta, ka viņš var jebkuru brīdi palūgt, lai es braucu prom, tādēļ ātri apsēdos uz salmu masas iepretim viņam un sāku uzdot jautājumus. Es gribēju zināt, kāpēc man jāgaida.
Viņš paskaidroja man, ka gadījumā, ja es centīšos redzēt šā vai tā, pirms būšu sadziedējis rētas, kuras ieguvu cīņā ar sargu, var gadīties, ka es atkal to satikšu, pat ja es viņu nemaz negaidu. Un izdzīvot pēc šādas satikšanās jau vairs nespētu neviens.
—Tev pilnīgi jāaizmirst sargs, un tikai tad tu atkal varēsi mēģināt mācīties redzēt, — viņš teica.
— Kā gan vispār var aizmirst sargu?
— Lai aizmirstu, karotājam jāpielieto sava griba un pacietība, īstenībā karotājam ir tikai viņa griba un pacietība, un ar tām viņš rada visu, ko vien vēlas.
— Bet es taču neesmu karotājs.
— Tu sāki iet pa magu ceļu, un, patīk tev tas vai nepatīk, bet tev vairs nav laika, lai atkāptos vai nožēlotu savu izvēli. Ir tikai laiks, lai dzīvotu kā karotājs, — attīstot savu pacietību un gribu.
— Bet kā karotājs tās attīsta?
Dons Huans ilgi domāja, līdz atbildēja.
— Es domāju, ka nav veida, kā varētu par to runāt, — viņš beidzot teica. — īpaši par gribu. Griba ir kaut kas visai īpašs. Tā izpaužas noslēpumaini. Nav reāla veida, kā pastāstīt par tās izmantošanu, var tikai konstatēt rezultātus, un tie ir patiesi pārsteidzoši. Varbūt vispirms jāuzzina, ka gribu var attīstīt. Karotājs to zina un pacietīgi gaida. Tava kļūda ir tā, ka tu nezini, ka gaidi savu gribu. Mans benefaktors teica, ka karotājs zina, ka gaida, un zina, ko gaida. Tu zini, ka gaidi. Tu biji šeit kopā ar mani vairākus gadus, un tomēr tu nezini, ko tu gaidi. Vienkāršam cilvēkam ir ļoti grūti, pat neiespējami, uzzināt, ko viņš gaida. Karotājam nav nekādu problēmu, viņš zina, ka gaida savu gribu.
— Kas īsti ir griba? Vai tā ir apņēmība — kaut kas līdzīgs tava mazdēla Lūsio tieksmei iegūt motociklu?
— Nē, — dons Huans ironiski noteica un pasmaidīja. Tā nav griba. Lūsio tikai izdabā pats sev. Griba, — tas ir pavisam kas cits, kaut kas ļoti tīrs un varens, kas valda pār mūsu rīcību. Griba,—tas ir kaut kas tāds, ko cilvēks izmanto, lai uzvarētu kauju, kuru viņam pēc visiem aprēķiniem vajadzētu zaudēt.
— Tad jau griba, iespējams, ir tas, ko mēs saucam par vīrišķību,— es teicu.
—Nē. Vīrišķība ir pavisam kas cits. Vīrišķīgi cilvēki ir ļoti uzticami, cildeni cilvēki, kuri gandrīz nepārtraukti atrodas savu apjūsmotāju ielenkumā; taču gandrīz nevienam no viņiem nepiemīt griba. Parasti viņi ir bezbailīgi un spējīgi uz drosmīgu rīcību, kas gan parasti nesniedzas ārpus veselā saprāta robežām; vīrišķīgi cilvēki arvien iedveš bailes. Turpretim griba ir saistīta ar patiesi apbrīnojamiem uzdevumiem, kas uzvar mūsu veselo saprātu.
— Vai tā ir paškontrole? — es jautāju.
— To varētu raksturot kā vienu no kontroles paveidiem.
— Kā tu domā, vai es varu vingrināt savu gribu, piemēram, aizliedzot sev dažas lietas.
— Tādas kā jautājumu uzdošana? — viņš iestarpināja.
Viņš to pateica tik ironiskā intonācijā, ka es pat pārtraucu rakstīt, lai palūkotos uz viņu. Mēs abi iesmējāmies.
— Nē, — viņš teica. — Kaut ko sev aizliedzot, mēs īstenībā paši sev izdabājam, un tāpēc es tev neiesaku neko tamlīdzīgu. Tāpēc es tev ļauju uzdot visus jautājumus, kādus vien vēlies. Ja es tev liktu pārstāt uzdot jautājumus, tu, cenšoties to izdarīt, varētu sakropļot savu gribu. Izdabāt sev, no kaut kā atsakoties, tas ir vissliktākais, kas vien var būt; tas liek mums noticēt, ka mēs patiesi veicam dižus darbus, lai gan īstenībā esam vienkārši sastinguši paštīksmē. Pārstāt uzdot jautājumus — tam ar gribu nav nekāda sakara. Griba — tas ir spēks. Un, tā kā tas ir spēks, tad tam jābūt virzītam un kontrolētam, bet tas prasa laiku. Es to zinu un tāpēc izturos pret tevi ļoti pacietīgi un mierīgi. Tavā vecumā es ari biju tikpat impulsīvs kā tu, taču izmainījos. Mūsu griba darbojas neatkarīgi no mūsu vājībām. Lūk, piemēram, tava griba jau pamazām atver tavu gaismas spraugu.
— Par kādu gaismas spraugu tu runā?
— Mums visiem ir gaismas sprauga — līdzīgi kā avotiņš uz zīdaiņa galvas. Tikai tas ar laiku aizveras, bet gaismas sprauga atveras, kad cilvēks attīsta savu gribu.
— Kur atrodas šī gaismas sprauga?
— Tavu spīdošo šķiedru izejas vietās,— viņš teica, rādot uz savu vēderu.
— Kam tā vajadzīga?
— Pa šo spraugu līdzīgi bultai izšaujas griba.
— Vai tad griba ir priekšmets? Varbūt kaut kas līdzīgs priekšmetam?
— Nē. Es vienkārši to tā teicu, lai tu varētu saprast. Tas, ko mags sauc par gribu — ir spēks, kas piemīt mums pašiem. Tā nav ne doma, ne priekšmets, ne vēlēšanās. Pārstāt uzdot jautājumus — tā nav griba, tāpēc ka tam nepieciešams domāt un vēlēties. Griba ir tas, kas liek tev uzvarēt, kad tavas domas tev saka, ka tu esi sakauts. Griba ir tas, kas padara tevi neievainojamu. Griba ir tas, kas ļauj magam iet cauri sienām, veikt milzu attālumus, nokļūt uz Mēness, ja vien viņš to vēlas.
Es vairāk neko negribēju jautāt. Biju noguris un mazliet saspringts. Baidījos, vai tikai dons Huans negrasās mani sūtīt prom, un tas padarīja mani nervozu.
— Iesim kalnos, — viņš pēkšņi teica un piecēlās.
Pa ceļam viņi atkal sāka runāt par gribu un smējās par to, ka es nevarēju pierakstīt ejot. Viņš aprakstīja gribu kā spēku, kas bija vienojošais posms starp cilvēkiem un pasauli. Ļoti rūpīgi paskaidroja, ka pasaule ir viss, ko mēs uztveram, lai ari kā mēs to nedarītu. Dons Huans uzsvēra, ka "pasaules uztvere" ietver sevī visa tā izpratni, ko mēs uztveram. Šo īpašo "uztveri" veic mūsu sajūtas un mūsu griba.
Es viņam pajautāju, vai gadījumā griba nav sestā sajūta. Viņš teica, ka tā drīzāk ir attiecība starp mums pašiem un uztveramo pasauli.
Palūdzu viņam apstāties, lai varētu to visu pierakstīt, taču viņš smējās un gāja tālāk.
* * *
Tonakt viņš nelika man braukt prom, bet nākamās dienas pēcpusdienā pats atsāka sarunu par gribu.
— Tas, ko tu sauc par gribu, nav nekas cits, kā skarbs raksturs, — viņš teica. — Tas , ko mags sauc par gribu, — ir spēks, kas iznāk no vēdera, tieši šeit atrodas spīdošās šķiedras.
Viņš paberzēja savu nabu, norādot vietu.
— Es saku, ka tā iznāk no šejienes, jo var sajust, kā tā iznāk.
— Kāpēc tu to sauc par gribu?
— Es nekā to nesaucu. Mans benefaktors to sauca par gribu, un ari citi zināšanu cilvēki sauc to par gribu.
—Vakar tu teici, ka pasauli var uztvert gan ar sajūtām, gan ari ar gribu. Kā tas iespējams?
— Vienkāršs cilvēks var "saķert" pasaules lietas tikai ar savām rokām vai acīm, vai ausīm, bet mags to var saķert arī ar savu degunu, mēli vai savu gribu, it īpaši jau ar gribu. īstenībā es tev nemaz nevaru izskaidrot, kā tas tiek darīts, bet tu pats taču ari, piemēram, nevari izskaidrot, kā tu dzirdi. Bet, tā kā es pats arī varu dzirdēt, tad mēs varam runāt par to, ko mēs dzirdam, bet ne par to, kā mēs dzirdam. Mags izmanto savu gribu, lai uztvertu pasauli. Taču šī uztvere nelīdzinās dzirdei. Kad mēs skatāmies uz pasauli vai to dzirdam, mēs gūstam iespaidu, ka tā ir ārpus mums un tā ir reāla. Kad mēs uztveram pasauli ar mūsu gribu, mēs zinām, ka tā nemaz nav tik ļoti "ārpus mums" un ne tik ļoti "reāla", kā mēs domājam.
— Vai griba ir tas pats, kas redzēšanai
— Nē, griba — tas ir spēks, varenība. Redzēšana — tas nav spēks, bet veids, kā iziet cauri lietām (piekļūt lietu būtībai). Magam var būt ļoti spēcīga griba, un tomēr viņš var neredzēt, bet tas nozīmē, ka tikai zināšanu cilvēks uztver pasauli gan ar savām jūtām, gan gribu, gan savu redzēšanu.
Es viņam teicu, ka tagad man ir vēl mazāk skaidrs, kā izmantot gribu, lai aizmirstu sargu. Šis paziņojums un mana neizpratne, šķiet, viņu uzjautrināja.
— Es taču tevi brīdināju, ka vārdi visu tikai saputro, — viņš teica un iesmējās.— Tagad tu zini, ka gaidi savu gribu. Bet tu vēl nezini nedz to, kas tas ir, nedz kā tas ar tevi var notikt. Tāpēc rūpīgi seko visam, ko dari. Ikviens ikdienas sīkums var kļūt par lietu, kas palīdzēs tev attīstīt tavu gribu.
* * *
Dona Huana nebija visu rītu; viņš atgriezās tikai vēlā pēcpusdienā ar visdažādāko sausu augu saišķi, pamāja man, lai es viņam palīdzu; un mēs strādājām pāris stundas pilnīgā klusumā, šķirojot augus. Kad pabeidzām, apsēdāmies atpūsties, un viņš man laipni uzsmaidīja.
Es ļoti nopietni viņam paziņoju, ka vēlreiz pārlasīju savas piezīmes, bet vēl aizvien nesaprotu, ko īsti nozīmē būt par karotāju, un man nav īsti skaidra ari gribas ideja.
— Griba nav ideja,— viņš teica.
Tas bija pirmais gadījums, kad viņš sarunājās ar mani visu dienu.
Pēc ilgas pauzes viņš turpināja.
— Tu un es — mēs esam atšķirīgi. Mūsu raksturi atšķiras. Tu pēc dabas esi vardarbīgāks nekā es. Kad es biju tavā vecumā, es nebiju vardarbīgs, bet gan bikls; tu — gluži otrādi. Mans benefaktors bija tāds pats kā tu; viņš būtu bijis ļoti apmierināts ar tādu skolnieku. Viņš bija dižs mags, taču neredzēja, kā redzu es vai Henaro. Manam benefaktoram bija jādzīvo kā karotājam. Ja cilvēks redz, tad viņam nav jādzīvo kā karotājam vai vēl kaut kam citam, jo viņš var redzēt lietas tādas, kādas tās ir īstenībā, un atbilstoši tam virzīt savu dzīvi. Taču, ņemot vērā tavu raksturu, es pat teiktu, ka tu, iespējams, nekad nevarēsi iemācīties redzēt, un šai gadījumā tev visu savu dzīvi būs jādzīvo kā karotājam.
Mans benefaktors teica, ka tas, kas sācis iet pa zināšanu ceļu, pamazām sāk apjaust, ka parastā dzīve uz visiem laikiem palikusi aiz muguras, ka zināšanas īstenībā ir drausmīga lieta, jo parastās pasaules līdzekļi viņu jau vairs nevar aizsargāt. Tāpēc, lai izdzīvotu, jāsāk dzīvot jauna dzīve. Un pirmā lieta, kas viņam jāizdara, — jāvēlas kļūt par karotāju; tas ir ļoti nozīmīgs solis un lēmums .
Baismais zināšanu raksturs neatstāj citu iespēju—pa šo ceļu var iet tikai karotājs.
Kad zināšanas kļūst patiešām bīstamas, cilvēks jau sāk apzināties, ka nāve ir neizbēgams viņa ceļabiedrs, kas vienmēr atrodas līdzās. Nāve ir galvenais faktors, kas pārvērš zināšanas par enerģiju, reālu spēku. Nāve ir visa beigas, un viss, kam pieskaras nāve, patiešām kļūst par spēku.
Cilvēkam, ejot pa maģijas ceļu, katrā ceļa pagriezienā jāsaskaras ar pilnīgas iznīcināšanas draudiem, un viņš sāk apzināties savu nāvi. Bez nāves apzināšanās viņš būs tikai parasts, ierastajā dzīves ritmā iegrimis cilvēks. Viņam trūks potences, kas viņa uz zemes pavadīto laiku pārvērš maģiskā spēkā.
Tādēļ, lai kļūtu par karotāju, cilvēkam vispirms pilnībā un skaidri jāapzinās savu paša nāvi. Taču vienkārša raizēšanās par to, ka var nomirt, neko nedod, liek tikai cilvēkam noslēgties sevī, bet tas padara vāju. Tāpēc nākošā lieta, kas nepieciešama, lai kļūtu par karotāju, — ir atsacīšanās. Doma par neizbēgamo nāvi tā vietā, lai kļūtu par uzbāzīgu ideju, zaudē jebkādu nozīmi.
Dons Huans apstājās un palūkojās uz mani. Šķiet, viņš gaidīja kādu manu piezīmi.
— Vai tu saproti? — dons Huans jautāja.
Saprotot to, ko viņš jautāja, es personīgi nevarēju aptvert, kā gan var sasniegt šādu atsacīšanās sajūtu. Es viņam atbildēju, ka, pēc visa spriežot, esmu jau sasniedzis to brīdi, kad zināšanas kļūst šausminošas un bīstamas, ka vairs nespēju rast atbalstu savā ikdienas dzīvē, tādēļ gribu un pat esmu spiests dzīvot kā karotājs.
— Tagad tev jāatsakās, — viņš teica.
— No kā?
— Jāatsakās no visa.
— Tas nav iespējams. Es negribu būt vientuļnieks.
— Būt vientuļniekam — tā ir izdabāšana pašam sev, un es nekad neko tādu neesmu apgalvojis. Vientuļnieks neatsakās, jo viņš apzināti izvēlas vientulību vai bēg no sievietes, grūtībām, domājot, ka tādā veidā paglābs sevi no dzīves spēku graujošās iedarbības. Tikai doma par nāvi ļauj cilvēkam sasniegt pietiekami augstu atsacīšanās pakāpi, lai viņam nevajadzētu sev neko piespiest darīt, nedz arī sev ko atteikt. Taču šāds cilvēks neko nevēlas, jo izjūt mēmu kaislību pret dzīvi un visām ar dzīvi saistītajām lietām. Viņš zina, ka nāve seko tam pa pēdām un neļaus nekam pieķerties, tāpēc viņš bez jebkādas alkatības izmēģina visu.
Cilvēkam, kurš atsacījies no visa, zinādams, ka viņam neizdosies izvairīties no nāves, ir tikai viena lieta, lai sevi atbalstītu, — viņa lēmuma spēks. Viņam jākļūst par savas izvēles saimnieku. Viņam pilnībā jāapzinās, ka viņš ir atbildīgs par savu izvēli, un, ja reiz viņš to ir izdarījis, tad viņam nav vairāk laika to nožēlot vai sev kaut ko pārmest. Viņa lēmumi ir galīgi vienkārši tāpēc, ka nāve neļauj viņam nekam pieķerties.
Tādā veidā ar savas nāves apziņas, savas atsacīšanās un savu lēmumu spēka palīdzību karotājs stratēģiski organizē savu dzīvi. Zināšanas par savu nāvi viņu vada, ļauj viņam no visa atsacīties un padara viņu par mēmi alkstošu; viņa galējo lēmumu spēks ļauj viņam izvēlēties, neko nenožēlojot, un tas, ko viņš izvēlas, stratēģiski vienmēr ir vislabākais; un tāpēc viņš izpilda visu, kas viņam jāizpilda, ar gaumi un kaisles pilnu efektivitāti.
Kad cilvēks šādi uzvedas, tad var droši teikt, ka viņš ir karotājs un pilnībā apguvis pacietības mākslu!
Dons Huans man jautāja, vai nevēlos kaut ko teikt, un es piebildu, ka viņa aprakstītā uzdevuma veikšanai vajadzētu ziedot visu dzīvi. Viņš teica, ka es ļoti daudz viņam iebilstu, taču viņš zina, ka savā ikdienas dzīvē es uzvedos vai vismaz cenšos uzvesties kā karotājs.
— Tev ir pietiekami asi nagi, — viņš smiedamies teica. — Parādi tos reizi pa reizei. Tā ir laba prakse.
Ar žestu atveidoju, kā izlaižu nagus, un ierūcos, bet viņš iesmējās. Tad viņš iekāsējās un turpināja:
— Kad karotājs ieguvis pacietību, viņš ir ceļā uz savu gribu. Viņš zina, kā gaidīt. Viņa nāve sēd viņam līdzās uz masas. Viņi ir draugi. Viņa nāve noslēpumainā veidā viņam dod padomu, kā izdarīt pareizu izvēli un dzīvot stratēģiski. Un karotājs gaida! Es pat teiktu, ka karotājs mācās nesteidzīgi, jo zina, ka gaida savu gribu; un reiz viņš gūs panākumus, izpildot to, kas parasti vispār nav izpildāms. Viņš var pat neievērot savu neiedomājamo rīcību. Taču, kad šādi neparasti atgadījumi atkārtojas vai ar viņu turpina atgadīties visneiedomājamākās lietas, viņš sāk apzināties to kā kaut kāda spēka izpausmi. Tāda spēka, kas iziet no viņa ķermeņa, viņam ejot pa zināšanu ceļu. Sākumā tas atgādina kņudēšanu vēderā vai dedzināšanu, kuru nekādi nevar nomierināt. Tad tas kļūst par sāpēm un sagādā lielas neērtības. Reizēm karotājam no sāpēm sākas pat konvulsijas, un tas ir jo labāk priekš viņa paša. Stipras sāpes vienmēr ir lieliskas gribas priekš vēstneses.
Kad konvulsijas izzūd, karotājs ievēro, ka viņam radusies dīvaina sajūta attiecībā uz lietām. Viņš ievēro, ka viņš var aizskart visu, ko vien vēlas, arto sajūtu, kas iziet no viņa ķermeņa, no punkta, kas atrodas tieši zem vai virs nabas.
Dons Huans apstājās un, šķiet, gaidīja manas piezīmes vai jautājumus. Man nebija, ko teikt. Mani ārkārtīgi satrauca doma par to, ka magam jāizcieš sāpes un konvulsijas, taču man bija viņam ļoti neērti vaicāt, vai ari man tas viss būs jāpiedzīvo. Beidzot, pēc ilgāka klusuma brīža, es viņam to pajautāju, un viņš iesmējās, it kā jau bija gaidījis šādu jautājumu. Viņš atbildēja, ka sāpes nebūt nav absolūti nepieciešamas; piemēram, viņš tās nekad nav izjutis, un griba vienkārši pati pie viņa atnākusi.
— Reiz es biju kalnos,—viņš teica, — un uzdūros ļoti lielai un izsalkušai pumu mātītei. Sāku bēgt, un viņa man dzinās pakaļ. Es uzrāpos klintī, viņa apstājās dažas pēdas no tās un gatavojās lēcienam. Metu viņai ar akmeņiem. Viņa rūkdama metās man virsū. Un tad mana griba izpaudās pilnā mērā, un es apstādināju viņu ar savu gribu, vēl pirms viņa lēca. Es glāstīju viņu ar savu gribu, patiešām glāstīju viņas krūšgalus. Viņa palūkojās uz mani ar miegainu skatienu un apgūlās, bet es bēgu kā kuņas bērns, pirms viņa vēl nebija atguvusies.
Dons Huans ar ļoti komisku žestu atveidoja cilvēku, kas, pieturēdams cepuri, skrien cik spēka, lai glābtu savu dzīvību.
Teicu, ka man nepatīk, ja tad, kad meklēšu savu gribu, mani sagaida tikai kalnu lauvu mātītes un konvulsijas.
— Mans benefaktors bija ar ļoti lielu spēku apveltīts mags, — viņš turpināja. — Viņš bija caur un cauri karotājs. Viņa griba patiešām bija viņa visbrīnišķīgākais sasniegums. Taču cilvēks spēj ietvei tālāk — cilvēks var iemācīties redzēt. Pēc tam, kad viņš iemācīsies redzēt, viņam jau vairs nav jādzīvo kā karotājam vai jābūt par magu. Iemācījies redzēt, cilvēks kļūst par visu, kļūstot par neko. Viņš, tā teikt, izzūd un tomēr paliek šeit. Es pat teiktu, ka tas ir tas laiks, kad cilvēks varbūt par visu un iegūt visu, ko viņš vēlas. Taču viņš neko nevēlas, un, tā vietā, lai spēlētos ar apkārtējiem cilvēkiem kā bezdomu rotaļlietām, viņš piedalās ar tiem kopā viņu muļķībā (bez-jēdzībā). Vienīgā atšķirība starp viņiem slēpjas tai apstāklī, ka cilvēks, kurš redz, kontrolē savu muļķību, bet vienkāršie cilvēki to nespēj. Cilvēks, kurš redz, vairs neizjūt aktīvu interesi par apkārtējiem. Redzēšana jau ir nošķīrusi viņu absolūti no visa tā, ko viņš zināja iepriekš.
— Mani pārņem trīsas, jau tikai iedomājoties par to, ka man vajag atsacīties no visa, ko zinu, — es teicu.
— Tu droši vien joko! Tev būtu jādreb šausmās, ja tev nebūtu priekšā nekā cita, izņemot perspektīvu visu dzīvi darīt to pašu, ko tu vienmēr esi darījis. Iedomājies cilvēku, kurš gadu no gada sēj labību, līdz kļūst pārāk vecs un tik nespēcīgs, ka nespēj vairs piecelties, un tad viņš vārtās pa zemi līdzīgi vecam sunim. Visas viņa domas un jūtas, viss labākais, kas viņā ir, ziedotas tikai vienam vienīgam mērķim, tam, ar ko viņš kādreiz nodarbojies, — labības sēšanai, pārtikas ieguvei. Nevienam nevajadzīgs upuris, tukša laika nosišana — dzīvot, lai ēstu, un ēst, lai dzīvotu, un atkal dzīvot, lai ēstu, un tā— līdz pašai nāvei. Pat šķietami visizsmalcinātākās izklaides, kādas vien cilvēki izgudrojuši, nav nekas cits, kā vien nožēlojami aizmiršanās mēģinājumi, kas tā ari nespēj izlauzties ārpus šī apburtā loka—ēst, lai dzīvotu, un dzīvot, lai ēstu… Es to uztveru kā vislielāko neveiksmi, kāda vien ir iespējama. Mēs esam cilvēki, un mūsu liktenis ir mācīties, lai atklātu arvien jaunas un jaunas neaptveramas pasaules.
— Vai tiešām mums ir vēl kaut kādas jaunas pasaules? — es neuzticīgi pajautāju.
— Mēs vēl esam tikai pašā ceļa sākumā, muļķi! Redzēt lemts ir tikai nevainojamiem cilvēkiem. Norūdi savu garu jau tagad un kļūsti par karotāju, iemācies redzēt; un tad tu uzzināsi, ka ir bezgalīgi daudz mūsu uztverei pieejamu jaunu pasauļu.