37363.fb2 Atsevi??? realit?te - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 16

Atsevi??? realit?te - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 16

11

Izpildīju visus dona Huana rīkojumus un domāju, ka viņš atkal sūtīs mani mājās, jo tieši tā viņš bija rīkojies pēdējā laikā. Taču viņš teica, ka es varu palikt, bet nākamajā dienā, 1969. gada 28. aprīlī, priekšpusdienā, paziņoja, ka man atkal būs jāpīpē.

— Vai man atkal būs jāredz sargu?

— Nē, ar to nu ir cauri uz visiem laikiem. Šoreiz tas būs pavi­sam kas cits.

Dons Huans mierīgi piepildīja savu pīpi ar smēķējamo maisīju­mu, aizdedzināja to un pasniedza man. Neizjūtu nekādu satrauku­mu. Mani tūdaļ pārņēma patīkama miegainība. Kad biju izpīpējis visu pīpes galvu ar maisījumu, dons Huans paņēma pīpi un palīdzēj a man piecelties. Pirms tam mēs bijām sēdējuši viens pretī otram uz divām salmu masām, kuras viņš bija nolicis istabas vidū. Viņš teica, ka mēs dodamies īsā pastaigā, un viegli pastūma mani durvju virzie­nā. Es spēru soli, un manas kājas sagrīļojās. Neizjūtu nekādas sā­pes, kad mani ceļi atsitās pret grīdu. Dons Huans paņēma mani aiz rokas un atkal palīdzēja piecelties kājās.

— Tev jāiet, — viņš teica, — gluži tāpat kā tu piecēlies pagāju-šoreiz. Tev jāizmanto sava griba.

Es, šķiet, biju pielipis pie zemes. Cenzdamies spert soli ar labo kāju, gandrīz zaudēju līdzsvaru. Dons Huans pieturēja manu labo roku pie lāpstiņas un viegli pastūma mani uz priekšu, taču kājas mani neturēja, un es būtu nokritis ar seju uz grīdas, ja vien dons Huans nebūtu saķēris mani aiz rokas un atturējis no kritiena. Viņš turēja mani zem kreisās rokas un vilka sev klāt. Es neko nejutu, taču biju pārliecināts, ka mana galva guļ uz viņa pleca —jo redzēju ista­bu ieslīpā perspektīvā. Šādā stāvoklī viņš stiepa mani uz verandu un sāka mani vadāt pa to. Tā ar lielām pūlēm mēs apgājām divus lielus apļus; līdz beidzot, kā man šķiet, es kļuvu tik smags, ka viņš bija spiests nolaist mani zemē. Es zināju, ka tagad viņš nespēj mani pat izkustināt no vietas. Tas bija tā, it kā daļa no manis gribētu kļūt smaga kā svins. Dons Huans pat nemēģināja mani piecelt. Pacentos viņam uzsmaidīt, un viņš iesmējās; tad viņš pieliecās un papliķēja man pa vēderu. Man radās neparasta sajūta, nedz sāpīga, nedz ne­patīkama, nedz kas cits, ko jebkad biju piedzīvojis. Tas bija kaut kas līdzīgs grūdienam. Dons Huans nekavējoties atkal mēģināja mani pagriezt. Es neko nejutu, taču secināju, ka viņš mani pagriež, jo visa veranda pēkšņi sāka griezties. Dons Huans pagrieza mani vēlamajā stāvoklī un atkāpās atpakaļ.

—  Piecelies! — viņš pavēlēja. — Piecelies, kā tu to izdarīji pagājušoreiz. Izbeidz muļķoties. Tu zini, kā piecelties. Tagad celies augšā!

Pieliku visas pūles, lai atcerētos, kā rīkojos šādos gadījumos, taču nespēju skaidri domāt, koncentrēties — it kā manām domām būtu pašām sava griba. Beidzot man ienāca prātā, ka, ja es pateikšu "augšā", kā to darīju agrāk, tad katrā ziņā piecelšos. Es skaļi un skaidri pateicu "augšā", taču nekas nenotika.

Dons Huans uzmeta man neapmierinātu skatienu, bet tad apgā­ja man apkārt un devās durvju virzienā. Guļot uz kreisajiem sāniem, redzēju pagalmu viņa mājas priekšā; es gulēju ar muguru pret dur­vīm, tāpēc, kad viņš apgāja man apkārt, nospriedu, ka viņš iegājis mājā.

— Don Huan! — es skaļi pasaucu, taču viņš neatbildēja.

Mani pārņēma nepārvarama nevarības un izmisuma sajūta. Gri­bēju piecelties un atkal un atkal atkārtoju "augšā", it kā tas būtu kāds maģisks vārds, kas varētu mani iekustināt. Taču nekas nenoti­ka. Es ļoti satraucos un sadusmojos; biju gatavs sist galvu pret zemi un raudāt. Šādi pagāja dažas mokošas minūtes, kuru laikā centos kustēties vai runāt, taču man neizdevās ne viens, ne otrs. Biju pilnīgi nekustīgs, burtiski paralizēts.

— Don Huan, palīdzi man! — beidzot man izdevās izdvest. Dons Huans atgriezās un smaidīdams apsēdās manā priekšā.

Viņš teica, ka esmu kļuvis histērisks un visiem maniem pārdzīvoju­miem nav nekādas nozīmes. Viņš pacēla manu galvu un paskatījās uz mani, tad lika ne par ko vairs neuztraukties.

— Tava dzīve ir pārlieku sarežģīta, — viņš teica. — Atbrīvojies no visa, kas izsit tevi no līdzsvara. Paliec šeit, nomierinies un atjēdzies.

Viņš nolika manu galvu zemē, pārkāpa man pāri, un vienīgais, ko es spēju uztvert, bija dona Huana sandaļu švīkoņa, viņam aize­jot.

Tūdaļ atkal sajutu nemieru, taču man trūka enerģijas, lai tam nodotos. Tā vietā iegrimu neparastas apskaidrības un atbrīvotības stāvoklī. Es sapratu, kas bija manas dzīves sarežģītības pamatā. Tas bija mans mazais puisītis. Par visu vairāk pasaulē es gribēju kļūt par viņa tēvu. Man patika domāt par to, ka varēšu formēt viņa raksturu, pastaigāties ar viņu un mācīt viņam "kā dzīvot", un tomēr es ļoti negribēju, lai viņa dzīve līdzinātos manējai, — bet tieši tas taču man bija jādara, pakļaujot viņu ar spēku vai to veiklo argumentu kopu­mu, ko esam pieraduši dēvēt par sapratni.

"Man jālaiž viņš vaļā", es nodomāju, "es nedrīkstu viņam pie­ķerties. Man jāliek viņš mierā."

No šīm domām mani pārņēma dziļa melanholija. Es sāku rau­dāt. Manās acīs sariesās asaras, un verandas aina izplūda. Pēkšņi sajutu nepieciešamību piecelties un uzmeklēt donu Huanu, lai izstās­tītu viņam par savu mazo puisīti; nākamais, ko sapratu, bija tas, ka stāvu verandā. Es pagriezos pret mājas fasādi un ievēroju savā priek­šā donu Huanu. Acīmredzot viņš bija visu šo laiku stāvējis man aiz muguras.

Lai gan nejutu savus soļus, droši vien biju gājis viņam pretī, jo es kustējos. Dons Huans smaidīdams pienāca pie manis un paņēma mani zem rokas. Viņa seja bija pavisam tuvu.

— Labi, vienkārši lieliski, — viņš mani uzteica.

Tobrīd aptvēru, ka notiek kas neparasts. Sākumā man bija tā­da sajūta, ka es tikai atceros to, kas noticis pirms dažiem gadiem. Reiz pagātnē es biju redzējis dona Huana seju ļoti tuvu; es pīpēju viņa maisījumu, un man toreiz bija tāda sajūta, it kā dona Huana seja būtu iegremdēta caurspīdīgā traukā ar ūdeni. Tā bija milzīga, spīdoša un kustējās. Šī vīzija bija tik īsa, ka nepaspēju to iegaumēt. Taču šoreiz dons Huans mani turēja, viņa seja atradās tikai kādas pēdas attālumā no manējās, un man bija pietiekami daudz laika, lai to aplūkotu. Kad piecēlos un pagriezos, tad pilnīgi noteikti redzēju donu Huanu; "dons Huans, kuru es pazinu", pienāca pie manis un mani turēja. Taču, kad fokusēju skatienu uz viņa seju, neieraudzīju donu Huanu tā, kā biju pieradis viņu redzēt; tā vietā es savā priekšā ieraudzīju lielu priekšmetu. Es zināju, ka tā bija dona Huana seja, taču šīs zināšanas neizrietēja no manas uztveres; tas drīzāk bija loģisks secinājums; galu galā to pašu pirms acumirkļa bija apstiprinā­jusi mana atmiņa: "dons Huans, kuru es zināju", turēja mani zem rokas. Tāpēc neparastajam spīdošajam ķermenim man iepretim va­jadzēja būt dona Huana sejai; tajā jautās kaut kas pazīstams, taču tas nebūt neatgādināja to, ko es sauktu par dona Huana "īsto" seju. Tas, uz ko es skatījos, bija apaļš priekšmets, kas izstaroja pats savu gaismu. Katra tā daļa kustējās. Es uztvēru tā apvaldīto, viļņveidīgo, ritmisko plūdumu, kas neizgāja ārpus tā ietvariem; un tomēr šis ob­jekts manā acu priekšā lēni plūda jebkurā savas virsmas vietā. Man pazibēja doma, ka tur rāmi aizplūst dzīve. Tas likās tik dzīvs, ka es pilnībā nodevos šīs kustības aplūkošanai. Mirgošanai piemita hip­notizējoša iedarbība. Jo ilgāk es to vēroju, jo arvien vairāk un vai­rāk tā mani "iesūca", līdz es jau vairs nespēju atšķirt, kas īsti par fenomenu atradās manā acu priekšā.

Pēkšņi sajutu grūdienu; spīdošais priekšmets kļuva izplūdis, it kā kaut kas to kratītu, bet tad zaudēja savu mirdzumu un kļuva blīvs un ciets. Pēc tam ieraudzīju labi pazīstamo dona Huana melnīgsnējo seju. Viņš mierīgi smaidīja. Viņa "īstās" sejas izskats saglabājās tikai īsu acumirkli, bet tad tā atkal sāka spīdēt, mirgot un zaigot. Tā nebi­ja gaisma, kādu biju pieradis uztvert, un pat ne mirdzēšana; tas vai­rāk līdzinājās kustībai, neparasti ātrai kaut kā mirgošanai. Spīdīgais priekšmets atkal sāka lēkāt augšā lejā un zaudēja savu viļņveidīgo veselumu. Spīdēšana samazinājās it kā grūdieniem, līdz beidzot tas atkal kļuva par "blīvo" dona Huana seju, kādu es to redzēju paras­tajā dzīvē. Tobrīd neskaidri apjautu, ka dons Huans mani krata, pat kaut ko man saka. Es nesapratu, ko viņš saka, taču, tā kā viņš turpināja mani kratīt, beidzot es izdzirdēju:

— Neskaties uz mani. Neskaties uz mani, — viņš teica. — Novērs skatienu! Tūdaļ pat novērs skatienu.

Viņš mani kratīja, un es biju spiests novērst skatienu; acīmre­dzot, kad es nelūkojos tieši dona Huana sejā, tad neredzēju spīdo­šo priekšmetu. Kad novērsu skatienu no viņa sejas un lūkojos uz to ar "acs kaktiņu", varēju apjaust tās blīvumu; jeb, citiem vārdiem sakot, varēju apjaust trīsdimensiju cilvēku. Tiesa, visai dīvaini bija tas, ka, praktiski uz viņu neskatoties, es varēju uztvert visu viņa ķermeni kopumā, taču, kad es fokusēju skatienu, seja tūdaļ kļuva par spīdošu objektu.

—Neskaties uz mani vispār, — dons Huans nopietni teica.

Es novērsu skatienu un lūkojos zemē.

—Nefiksē savu skatienu ne uz ko, — dons Huans pavēlēja un paspēra soli sānis, lai palīdzētu man iet.

Es nejutu soļus un nesapratu, kā man izdodas paiet, taču, do­nam Huanam piepalīdzot, viņš turēja mani aiz pleca, mēs aizgājām aiz viņa mājas un apstājāmies pie irigācijas grāvja.

— Tagad ieskaties ūdenī, — dons Huans pavēlēja.

Es paskatījos uz ūdeni, taču nespēju tajā vērīgi ieskatīties. Dons Huans pa jokam centās mani pārliecināt vingrināt manu "vērīgās ap­ceres spēju", taču es nespēju koncentrēties. Es atkal sāku lūkoties uz dona Huana seju, taču spīdēšana vairs neparādījās.

Viss ķermenis sāka neparasti kņudēt, it kā tas būtu pamatīgi notirpis; mani kāju muskuļi sāka raustīties.

Dons Huans iegrūda mani ūdenī, un es tūdaļ nogrimu dibenā. Viņš acīmredzot turēja mani aiz labās rokas, kad pagrūda, jo, tiklīdz es atsitos pret seklo dibenu, viņš tūdaļ mani izvilka virs ūdens.

Man bija nepieciešams ilgs laiks, lai atgūtu paškontroles spē­jas. Kad mēs pēc dažām stundām atgriezāmies mājās, es palūdzu viņu izskaidrot manus pārdzīvojumus. Pārģērbjot sausas drēbes, ļoti emocionāli aprakstīju viņam visu to, ko biju redzējis, taču viņš pa­sūtīja pie velna visu manu atskaiti, paziņojot, ka tai visā nebija nekā vērā ņemama.

— Tad nu gan notikums! — viņš izsmējīgi teica. — Tu redzēji spīdēšanu. Traks var palikt.

Lūdzu paskaidrojumus, taču viņš piecēlās un teica, ka viņam jāiet. Bija jau gandrīz pulksten pieci pēcpusdienā.

* * *

Nākamajā dienā es atkal uzplijos viņam ar lūgumiem paskaid­rot manus neparastos pārdzīvojumus.

— Vai tā bija redzēšana, don Huan? — es jautāju.

Viņš bija ļoti mierīgs un noslēpumaini smaidīja, bet es uzstājīgi pieprasīju atbildi.

—  Varētu teikt, ka tas zināmā mērā atgādina redzēšanu, — viņš beidzot teica. — Tu skatījies uz manu seju un ieraudzīji to sta­rojam, taču tā tomēr bija mana seja. Gluži vienkārši dūmiņš liek katram skatīties šādā veidā. Nekas īpašs.

—  Bet ar ko gan tas tādā gadījumā atšķiras no redzēšanas.

—  Kad redzi, pasaule zaudē visus savus ierastos vaibstus. Viss kļūst jauns. Nekas nekad nav noticis iepriekš. Pasaule kļūst neap­rakstāma!

—  Kāpēc tu saki — neaprakstāma, don Huan? Kas to padara neaprakstāmu?

—  Nav nekā pazīstama. Viss, uz ko tu skaties, kļūst par neko! Vakar tu neredzēji. Tu vērīgi skatījies uz manu seju, un, tā kā es tev patīku, tad tu ievēroji manu spīdēšanu. Es nebiju briesmīgs, nemaz nelīdzinājos sargam, bet biju skaists un interesants. Taču tu mani neredzēji, jo es nepārvērtos par neko tavā priekšā. Un tomēr, ne­raugoties uz to, tas bija liels panākums. Tu spēri pirmo īsto soli pretī redzēšanai. Vienīgais trūkums bija tas, ka tu koncentrējies uz manu personību, pārlieku "pieķēries" tai, bet šajā gadījumā es priekš tevis ne ar ko neesmu labāks par sargu. Tu neizturēji ne toreiz, ne tagad, un neredzēji.

—  Lietas izzūd? Kā gan tās var kļūt par neko?

—  Lietas neizzūd. Tās nepazūd, ja tu to biji domājis šādā nozī­mē; tās vienkārši kļūst par neko un tomēr, neraugoties uz to, paliek šeit.

—  Kā gan tas iespējams, don Huan?

—  Tu esi pārlieku aizrāvies ar pļāpāšanu! — Dons Huans no­pietnā balsī iesaucās. — Man šķiet, ka mēs, iespējams, neesam pareizi sapratuši tavu solījumu. Varbūt īstenībā tu esi solījis nekad nepārtraukt savu tukšo pļāpāšanu?

Dons Huans runāja ļoti stingrā balsī. Viņš izskatījās noraizējies. Es gribēju iesmieties, taču neuzdrošinājos. Domāju, ka dons Huans ir nopietns, taču tas nebūt tā nebija. Viņš sāka skaļi smieties. Es viņam teicu, ka tad, kad nerunāju, kļūstu ļoti nervozs.

— Tagad iesim pastaigāties, — viņš teica.

Viņš aizveda mani pie kanjona ieejas, kas atradās tuvējo pa­kalnu piekājē. Mēs gājām apmēram stundu. īsu brīdi atpūtāmies, un tad viņš veda mani cauri biezam ērkšķainam tuksneša pamežam uz avotu, uz to vietu, kur, pēc viņa vārdiem, bija avots. Tā bija tikpat sausa kā jebkura cita vieta šai apvidū.

—  Apsēdies avota centrā, — viņš man pavēlēja. Es paklausīju un apsēdos.

—  Vai tu arī grasies šeit sēdēt? — es pajautāju.

Es ieraudzīju, ka viņš ierīko vietu, lai apsēstos, kādus divdesmit metrus no manis, pie akmeņiem kalna nogāzē.

Viņš teica, ka novēros mani no turienes. Es apsēdos, piespie­dis ceļus pie krūtīm. Viņš pielaboja manu pozu; lika, lai es apsēžos uz kreisās kājas, bet labo saliecu, paceļot celi uz augšu. Labo roku vajadzēja savilkt dūrē un atbalstīt pret zemi, bet kreiso sa­liekt elkonī un turēt piespiestu pie krūtīm. Vēl viņš lika man pa­griezties ar seju pret viņu un palikt šādā stāvoklī, atbrīvoties, taču "nezaudēt sevi". Tad viņš izņēma no sava maisa bālganu auklu (tā izskatījās kā liela cilpa), aptina to ap savu kaklu, stingri savilka ar kreiso roku, bet ar labo roku parāva savilkto auklu. Atskanēja monotona vibrējoša skaņa.

Nedaudz atslābinājis auklas nostiepienu, viņš paskatījās uz ma­ni un teica, ka man jāizkliedz īpašs vārds, ja sajutīšu, ka man kāds tuvojas, kad viņš rausta auklu.

Pajautāju, kas man var uzbrukt, un viņš teica, lai es aizveros. Viņš parādīja man ar roku, ka grasās sākt, taču nesāka, bet tā vietā vēlreiz mani brīdināja.

Viņš teica, ka gadījumā, ja man tuvosies kaut kas īpaši drau­dīgs, man jāieņem "kaujas forma"—īpaša poza, kuru viņš man bija rādījis pirms dažiem gadiem; toreiz man vajadzēja ar kreisās kājas purngalu ritmiski sist dejas takti, ar labo plaukstu vienlaicīgi plaukš­ķinot pa labās kājas cisku. "Kaujas forma" bija tās aizsardzības tehnikas sastāvdaļa, ko izmantoja lielās briesmās galējas nepiecie­šamības gadījumā.

Mani pārņēma drūmas priekšnojautas. Gribēju viņam pavaicāt, kāpēc mēs esam atnākuši uz šejieni, taču nepaguvu pat atvērt muti, jo dons Huans sāka raustīt auklu. Viņš to darīja visdažādākos vei­dos ar nemainīgu divdesmit sekunžu intervālu. Ievēroju, ka tad, kad viņš raustīja auklu, viņš palielināja tās nostiepumu, un es skaidri re­dzēju, kā sasprindzinājumā drebēja viņa roka un kakls. Skaņa kļu­va skaidrāka, un tad es sapratu, ka viņš tai pievienoja dīvainu izsau­cienu, katrreiz, kad parāva auklu. Savilktās auklas un cilvēka balss vienlaicīgais skanējums radīja dīvainu pārdabisku skaņu.

Nejutu neko, kas man tuvotos, taču dona Huana izskats un viņa radītā baisā skaņa noveda mani tuvu transa stāvoklim.

Dons Huans atslābināja auklas nostiepumu un paskatījās uz ma­ni. Spēlējot viņš stāvēja ar muguru pret mani un seju pret dienvid­austrumiem, tāpat kā es. Viņš atslābinājās un pagriezās pret mani.

— Neskaties uz mani, kad es spēlēju, — viņš teica. — Taču neaizver acis. Nekādā gadījumā. Skaties zemē sev priekšā un klau­sies.

Viņš atkal novilka auklu un sāka spēlēt. Es skatījos zemē un koncentrējos uz skaņu, kuru viņš radīja. Nekad agrāk nebiju dzir­dējis neko tamlīdzīgu.

Biju ļoti nobijies. Baisā skaņa piepildīja šauro kanjonu un sāka atbalsoties no visām tā sienām. Dons Huans droši vien to ievēroja un vēl vairāk palielināja savas auklas nostiepumu. Lai gan viņš iz­mainīja toņa augstumu, atbalss, šķiet, kļuva klusāka, bet tad it kā koncentrējās vienā punktā dienvidaustrumos.

Dons Huans pakāpeniski samazināja auklas nostiepienu, līdz es izdzirdēju dobjo beigu skaņu. Viņš ielika auklu maisā, pienāca pie manis un palīdzēja man piecelties. Tad es ievēroju, ka manu roku un kāju muskuļi bija pārakmeņojušies un es biju viss noplūdis ar svied­riem. Es pat nenojautu, ka biju tik ļoti nosvīdis. Sviedru lāses sa­skrēja man acīs, un tās sāka sūrstēt.

Dons Huans burtiski vilka mani prom. Centos viņam kaut ko pateikt, taču viņš aizspieda man ar plaukstu muti.

Atpakaļ mēs atgriezāmies pa citu ceļu. Mēs uzkāpām pa kalna nogāzi un gājām pa to labu laiku, līdz nokāpām lejā visai tālu no kanjona ieejas. Līdz viņa mājai mēs gājām, nesakot ne vārda. Kad aizgājām, bija jau tumšs. Centos atkal kaut ko teikt, taču dons Hu­ans atkal aizspieda ar plaukstu manu muti.

Mēs neko neēdām un neiededzām petrolejas lampu. Dons Hu­ans nolika manu mašu savā istabā un norādīja uz to ar apakšžokli. Es to uztvēru kā zīmi, ka man jāiet gulēt.

* * *

— Gribu ieteikt tev uztaisīt kādu ļoti noderīgu lietu, — dons Huans man teica, tiklīdz biju pamodies nākamajā rītā. — Tu sāksi jau šodien. Tu taču zini, ka nav nemaz tik daudz laika.

Pēc kārtējās ilgās un neveiklās pauzes, jutu, ka man nepiecie­šams uzdot viņam dažus jautājumus.

— Ko tu ar mani darīji vakar tur, kanjonā? Dons Huans sāka ķiķināt kā bērns.

— Es vienkārši pieskāros tā avota garam, — viņš teica. — Šāda veida garu var izsaukt, kad avots ir izžuvis un gars devies kalnos. Vakar, tā sacīt, es pamodināju viņu no miega. Taču viņš pret to neiebilda un norādīja tev veiksmīgo virzienu. No turienes atska­nēja viņa balss. — Dons Huans norādīja uz dienvidaustrumiem.

—  Kas tā bija par auklu, uz kuras tu spēlēji, don Huan?

—  Garu ķērājs.

—  Vai es varu to aplūkot?

—  Nē. Taču es uztaisīšu tādu pašu arī tev. Vai, vēl labāk, tu pats sev tādu uztaisīsi kaut kad, kad iemācīsies redzēt.

—  No kā tas ir uztaisīts, don Huan?

—  Manējais — tas ir mežakuilis. Kad tev būs savs, tu sapratīsi, ka tas ir dzīvs un var tev iemācīt dažādas skaņas, kuras viņam patīk. Pamazām tu tik labi iepazīsi savu garu ķērāju, ka jūs kopā radīsiet spēka pilnas skaņas.

—  Kāpēc tu paņēmi mani līdzi pie avota gara, don Huan?

—  Tu ļoti drīz to uzzināsi.

* * *

Apmēram pusdivpadsmitos tās pašas dienas rītā mēs sēdējām zem viņa ramadas, un viņš pagatavoja man savu pīpi.

Kad mans ķermenis bija pilnīgi sastindzis, viņš lika man piecel­ties; man tas nesagādāja nekādas pūles. Viņš palīdzēja man spert pirmos soļus. Biju ļoti izbrīnījies par savām kontroles spējām—es divreiz viens pats apgāju apkārt ramadai. Dons Huans atradās lī­dzās, taču mani nevadīja un nepieturēja. Tad viņš paņēma mani zem rokas un aizveda uz irigācijas grāvi. Viņš nosēdināja mani grāvja malā, lika man skatīties ūdenī un ne par ko vairāk nedomāt. Centos fokusēt skatienu uz ūdeni, taču man traucēja tā nepārtrauktā kustī­ba. Manas acis un domas sāka pievērsties citiem priekšmetiem, kas atradās tepat līdzās. Dons Huans pakratīja manu galvu un atkal lika man skatīties tikai ūdenī un ne par ko vairāk nedomāt. Viņš teica, ka skatīties uz tekošu ūdeni ir grūti, taču man tas jāmēģina darīt. Mēģi­nāju trīs reizes, un katrreiz kaut kas novērsa manu uzmanību. Dons Huans katrreiz pacietīgi kratīja manu galvu. Beidzot ievēroju, ka manas acis un domas ir pilnībā pievērstas ūdenim; es vairs neievē­roju tā kustību, bet iegrimu tā plūstamības apcerē. Ūdens nedaudz izmainījās. Tas bija vienlaidus bāli zaļš; šķita, ka tas kļuvis smagāks. Ļoti skaidri varēju saskatīt straumes radītos sīkos ņirbu vilnīšus. Man radās tāda sajūta, ka es skatos nevis uz kustīga ūdens masu, bet gan uz gleznu; manā acu priekšā bija sastindzis tekoša ūdens gabals. Ūdens ņirboņa bija nekustīga. Es varēju aplūkot katru tā detaļu. Tad tas sāka iegūt zaļu spīdumu, un no tā lēni sāka plūst kaut kāda zaļa migla. Migla izklīda viļņiem, un vienlaikus pieauga tās za­ļuma mirdzums, līdz kļuva par apžilbinošu, visu aptverošu gaismu.

Nezinu, cik ilgi es tā tur nosēdēju. Dons Huans mani netrau­cēja. Pilnībā biju iegrimis šai zaļajā spīdumā, kas atradās it visur un mani nomierināja. Man nebija ne domu, nejūtu. Viss bija pār­vērties, izplūdis šai rāmi apzinātajā, mirdzošajā, nomierinošajā za­ļumā.

* * *

Mana nākamā sajūta bija neciešams aukstums un slapjums. Pamazām aptvēru, ka guļu grāvja dibenā. Tobrīd ūdens trāpīja man mutē, un, to norijis, es sāku klepot. Degunā sāka kņudēt, un es pāris reizes nošķaudījos, bet piecēlies nošķaudījos tik stipri un ska­nīgi, ka vienlaicīgi arī nopirdos. Dons Huans sasita plaukstas un skaļi iesmējās.

— Ja ķermenis perž, — tad jau būs dzīvs, — viņš teica.

Viņš deva man zīmi viņam sekot, un mēs gājām uz viņa māju.

Centos klusēt. Biju iedomājies, ka būšu drūmā garastāvoklī, taču īstenībā neizjūtu ne nogurumu, ne melanholiju. Sajutos ļoti dzī­vespriecīgs un ļoti ātri pārģērbos. Sāku svilpot. Dons Huans ziņ­kārīgi uz mani paskatījās un izlikās brīnāmies. Viņš atvēra muti un izvalbīja acis. Tā viņš izskatījās ļoti amizanti, un es smējos mazliet ilgāk, nekā vajadzēja.

— Tu nu gan esi jokdaris, — viņš teica un pats skaļi iesmējās.

Es viņam paskaidroju, ka negribu pierast pie drūmā noskaņo­juma pēc viņa smēķējamā maisījuma pielietošanas. Teicu, ka pēc katras manas satikšanās ar sargu, pēc tam, kad viņš mani bija izvil­cis no grāvja, es sajutu, ka varu redzēt, ja vien vērīgi un ilgi skatos uz lietām, kas atrodas man līdzās.

— Redzēšana — tā nav ilga skatīšanās uz lietām, un nebūt no tās neizriet — viņš teica. — Redzēšana — tā ir tehnika, kas jāapgūst. Vai ari, iespējams, tā ir tehnika, kuru daži no mums vēl nepār­valda.

Viņš vērīgi paskatījās uz mani, it kā liekot saprast, ka es esmu viens no tiem, kas ietilpst šo cilvēku kategorijā.

— Vai esi pietiekami spēcīgs, lai varētu iet pastaigāties?—viņš pajautāja.

Teicu, ka jūtos lieliski, un tā tas ari bija. Biju izsalcis, jo visu dienu nebiju neko ēdis. Dons Huans ielika mugursomā maizi un dažus kaltē­tas gaļas gabalus, pasniedza to man un pamāja, lai es viņam sekoju.

— Uz kurieni mēs ejam? — es pajautāju.

Viņš pamāja pauguraines virzienā. Mēs devāmies uz to pašu kanjonu, kur atradās avots, taču neiegājām tajā. Dons Huans sāka kāpt klintīs pie pašas kanjona ieejas. Saule atradās gandrīz pašā horizontā. Bija vēsa diena, taču man bija karsti un trūka elpas. Tikai ar pūlēm varēju paelpot.

Dons Huans mani krietni vien apsteidza un bija spiests apstā­ties, lai es viņu varētu panākt. Viņš teica, ka es esmu ļoti draņķīgā fiziskā formā un tālāk iet nebūtu lietderīgi. Viņš ļāva man atpūsties kādu stundu. Izvēlējies gludu, gandrīz apaļu akmeni, viņš lika man uz tā apgulties, tad nokārt lejā rokas un kājas un pilnībā tās atslābi­nāt. Mana mugura viegli izliecās, ari kakls atslābinājās, un galva blī­vi nokārās lejup. Viņš atstāja mani šajā stāvoklī apmēram piec­padsmit minūtes, tad lika atpogāt drēbes, rūpīgi izvēlējās kaut kā­dus zarus un lapas un uzlika tās uz mana plikā vēdera. Pēc tam dons Huans paņēma mani aiz kājām un grieza, līdz galva beidzot atradās dienvidaustrumu virzienā.

— Bet tagad pasauksim tā avota garu, — viņš teica. Es centos pagriezt galvu, lai uz viņu paskatītos. Viņš ar spēku noturēja mani aiz matiem un teica, ka es pašlaik esmu fiziski loti vārgs un viegli uzveicams, tādēļ man mierīgi un nekustīgi jāguļ. Šos visus zarus viņš uzlicis uz mana vēdera, lai mani aizsargātu, un viņš grasās palikt man līdzās, lai man palīdzētu, ja gadījumā es nespēšu pats par sevi parūpēties.

Viņš stāvēja aiz mana pakauša, un es varēju viņu redzēt, pār­griežot acis. Viņš paņēma savu auklu, novilka to, taču tad saprata, ka es viņu novēroju ar pārgrieztām acīm. Viņš viegli uzsita man pa galvu ar pirkstu kauliņiem un lika skatīties debesīs, neaizverot acis un koncentrējoties uz skaņu. Nedaudz padomājis, viņš piebilda, lai es nekautrējos izkliegt vārdu, kuru viņš man iemācījis, ja vien sajutīšu, ka man kaut kas uzbrūk.

Dons Huans un viņa "garu ķērājs" sāka ar zemu skaņu. Viņš lēni palielināja auklas nospriegojumu, un es sāku saklausīt kaut kā­du atskaņu, bet tad jau pavisam skaidru atbalsi, kas visu laiku nāca no dienvidaustrumiem. Auklas nospriegojums pieauga. Dons Hu­ans un viņa "garu ķērājs" ideāli papildināja viens otru. Aukla radīja zemu toni, un dons Huans to mainīja, līdz tas kļuva par spalgu kliedzienu, kaucošu saucienu. Visu vainagoja baiss pārdabisks kauciens, kas šķita absolūti neiedomājams no manas līdzšinējās dzīves piere­dzes viedokļa.

Skaņa atbalsojās kalnos un atgriezās pie mums. Man šķita, ka tā plūst tieši pie manis un kaut ko dara ar manu ķermeņa temperatū­ru. Pirms vēl dons Huans to visu bija uzsācis, man bija ļoti silti un ērti, taču, kad skaņa sasniedza augstāko punktu, es nosalu; zobi klabēja, un es patiešām sajutu, ka man kaut kas tuvojas. Vienubrīd ievēroju, ka debesis ļoti satumsa. Līdz šim, lai gan visu laiku skatījos gaisā, es nebiju to ievērojis. Mani pārņēma paniskas bailes, un es izkliedzu aizsardzības vārdu, kuru man bija pateicis dons Huans.

Dons Huans nekavējoties sāka pazemināt sava baisā sauciena spriedzi, taču tas nesniedza man nekādu atvieglojumu.

— Aizspied ausis, — dons Huans man pačukstēja.

Es aizspiedu tās ar rokām. Pēc dažām minūtēm dons Huans pavisam apklusa un pienāca pie manis no sāniem. Novācis no mana vēdera lapas un zarus, viņš palīdzēja man piecelties un uzmanīgi no­likta tos uz tā paša akmens, uz kura es biju gulējis. Viņš salika tos ugunskurā un, kamēr tas dega, ierīvēja manu vēderu ar citām la­pām, kuras viņš izņēma no savas mugursomas.

Viņš aizspieda man ar roku muti, kad es viņam gribēju pateikt, ka man drausmīgi sāp galva.

Mēs tur uzkavējāmies, līdz sadega visas lapas un zari. Tad jau kļuva pavisam tumšs. Mēs nokāpām no klintīm, un es izvēmos.

* * *

Kad mēs gājām gar irigācijas grāvi, dons Huans teica, ka esmu pietiekami daudz padarījis un tagad man jābrauc prom. Palūdzu vi­ņam paskaidrot, kas ir avota gars, taču viņš ar žestu mani apklusināja, teikdams, ka par to mēs aprunāsimies citreiz, bet tad tīšām mainīja sarunas tematu un ilgi stāstīja par redzēšanu. Izteicu nožēlu, ka nevaru tumsā pierakstīt. Viņš, šķiet, par to tikai priecājās, pa­skaidrodams, ka, pieņemot lēmumu visu pierakstīt, es daudz ma­zāk vērību piegriežu tam, ko viņš man saka.

Viņš runāja par redzēšanu kā procesu, kas nav atkarīgs ne no sabiedrotajiem, ne no maģijas tehnikas. Mags — tas ir cilvēks, kurš var komandēt sabiedroto un tādā veidā, manipulējot ar sabiedrotā spēku, gūt sev labumu. Taču fakts, ka viņš komandē sabiedroto, vēl nebūt nenozīmē, ka viņš redz. Atgādināju viņam paša teiktos vār­dus, ka nav iespējams redzēt, neiegūstot sabiedroto. Dons Huans ļoti mierīgi paziņoja, ka nācis pie secinājuma, ka var redzēt, ari nekomandējot sabiedroto.

— Bet kāpēc gan ne? Redzēšanai taču nav nekā kopīga ar maģisko manipulāciju tehniku,—viņš teica, — visu maģisko paņē­mienu mērķis ir iedarboties uz citiem cilvēkiem. Turpretim redzēša­na citus cilvēkus nekādi neiespaido.

Manas domas noskaidrojās. Kamēr mēs gājām, es nejutos no­guris, arī miegs nenāca, izzuda nepatīkamā sajūta kuņģī. Biju ļoti izsalcis un, kad beidzot nokļuvām mājās, ļoti sātīgi paēdu.

Pēc tam es palūdzu viņam pastāstīt kaut ko vairāk par redzēša­nas tehniku. Viņš plati pasmaidīja un teica, ka tagad nu es esmu pilnīgi atguvies.

— Kā gan tas var būt, — es vaicāju, — ka redzēšanas tehnika neietekmē citus cilvēkus?

—Es taču tev par to jau stāstīju,—viņš teica. — Redzēšana — tā nav maģija. Un tomēr tās ir viegli sajaukt, tāpēc ka cilvēks, kurš redz, var vienkārši vienā acumirklī iemācīties vadīt sabiedroto un kļūt par magu. Taču cilvēks var apgūt noteiktu tehniku, lai koman­dētu sabiedroto un tādā veidā kļūt par magu, taču tomēr, neraugo­ties uz to, viņš var tā ari nekad neiemācīties redzēt. Turklāt redzēša­na pēc savas būtības ir maģijas pretstats, jo parāda tā visa nenozī­mību.

—  Kā nenozīmību, don Huan?

—  Visa nenozīmību.

Mēs vairāk nerunājām. Es sajutos ļoti vārgs un negribēju vairs runāt. Es gulēju uz muguras uz salmu masas, palicis zem galvas ma­nu sarullēto vējjaku. Jutos ļoti ērti, biju laimīgs un petrolejas lampas gaismā vairākas stundas rakstīju savas piezīmes.

Pēkšņi dons Huans atkal sāka runāt.

— Šodien tev viss izdevās tīri labi. Tu guvi panākumus ar ūdeni un ari avota garam tu iepatikies, un viņš tev visu laiku palīdzēja.

Tikai tagad atcerējos, ka neesmu viņam neko stāstījis. Tūdaļ sāku aprakstīt, kā es uztvēru ūdeni. Viņš neļāva man turpināt un teica, ka viņam viss zināms par zaļo miglu.

—  Kā tu to uzzināji, don Huan?

—  Es tevi redzēju.

—  Ko es darīju?

— Neko. Vienkārši sēdēji un rūpīgi vēroji ūdeni, un beidzot sāki uztvert zaļo miglu.

— Vai tā bija redzēšanai

—  Vēl ne. Taču šoreiz tu tai biji pavisam tuvu. Tu progresē.

Teiktais mani ļoti satrauca. Gribējās uzzināt par to pēc iespējas vairāk. Viņš iesmējās un mazliet mazināja manu degsmi, paziņodams, ka zaļo miglu var uztvert kurš katrs muļķis—tas ir kaut kas līdzīgs sargam, kas tevi tur neizbēgami sagaida, un tas nav nekāds īpašais sasniegums.

—  Kad es teicu, ka tu esi guvis panākumus, ar to es biju domā­jis, ka šoreiz tu nesatraucies kā toreiz, kad tev bija darīšana ar sar­gu. Ja tu būtu sācis satraukties, man vajadzētu sakratīt tavu galvu un atvest tevi atpakaļ. Kad cilvēks iet zaļajā miglā, viņa benefaktoram jādodas viņam līdzi, jo var gadīties, ka migla sāk viņu ievilināt. Tu pats vari izlēkt ārpus sarga aizsniedzamības robežas, bet tev neiz­dosies izvairīties no zaļās miglas gūsta. Katrā ziņā, vismaz sākumā. Vēlāk varēsi to iemācīties. Bet tagad mūs interesēs kas cits?

—  Kas?

—  Vai tu vari redzēt ūdeni?

—  Kā es uzzināšu, ka es to redzēju vai ka es to redzu!

—  Gan jau drīz uzzināsi. Tev viss jūk tikai tad, kad tu runā.