Strādājot ar piezīmēm, man radas daži jautājumi. Šī saruna notika 1969. gada 8. augustā. Mēs ar donu Huanu sēdējām viņa ramadas ēnā.
Es jautāju:
— Ja jau zaļā migla ir kaut kas līdzīgs sargam, vai tā arī jāuzvar, lai redzētu!
— Jā. Viss ir jāuzveic.
— Bet kā lai es uzvaru zaļo miglu?
— Tādā pašā veidā, kā tev bija jāuzvar sargs — jāļauj tai pārvērsties par neko.
— Bet kas man jādara?
— Nekas. Zaļo miglu tu vari uzvarēt daudz vieglāk, nekā sargu. Tu patīc avota garam, bet cīnīties ar sargu, tas, protams, neatbilst tavam temperamentam. īstenībājau tu sargu nemaz neredzēji.
— Varbūt tāpēc, ka viņš man nepatīk? Bet ja satiktu sargu, kurš man iepatiktos? Droši vien ir tādi cilvēki, kuri uzskatītu sargu par skaistu būtni. Vai viņi to uzvarētu, reiz jau viņš tiem iepatiktos?
— Nē! Tu neesi visu īsti sapratis. Nav nekādas nozīmes tam, vai tev sargs patīk vai nepatīk. Ja tev pret viņu ir kaut kādas jūtas, sargs ir un paliks sargs—brīnišķīgs, šaušalīgs vai jebkāds cits, taču vienalga sargs. Bet, ja tev pret viņu nav nekādu jūtu, sargs kļūs par neko, taču joprojām atradīsies tavā priekšā.
Doma par to, ka tāds milzenis kā sargs var kļūt par neko un tomēr palikt acu priekšā, man šķita absolūti bezjēdzīga. Jutu, ka tas bija viens no dona Huana zināšanu aloģiskajiem priekšnoteikumiem. Taču es nojautu, ka viņš, ja vien pats to vēlētos, varētu man to izskaidrot, un tāpēc jautāju, ko viņš ar to domājis.
— Tu domāji, ka sargs ir kaut kas pazīstams, lūk, ko es biju domājis.
— Bet es taču nebūt nedomāju, ka tas būtu bijis kaut kas pazīstams.
— Tu domāji, ka viņš ir šausmīgs. Viņa izmēri bija satriecoši. Tas bija īsts briesmonis ar siekalainu ģīmi. Tu zināji visas šīs lietas. Tāpēc sargs vienmēr bija kaut kas pazīstams, un vienmēr viņš bija tāds, tu viņu neredzēji. Es jau teicu — sargam ir jākļūst par neko, un tomēr tam jāpaliek tavā priekšā.
— Bet kā gan tas iespējams, don Huan? Tas taču ir absurds.
— Jā. Bet tā ir redzēšana. Un runāt par to nav nekādas jēgas. Redzēšanu, kā jau es tev to teicu, var uzzināt tikai redzot. Tev acīmredzot ūdens nesagādā nekādas problēmas. Tu nesen to gandrīz jau redzēji. Ūdens — lūk, tas ir tavs "jājamzirdziņš". Tagad tev atliek vienīgi pilnveidot redzēšanas tehniku. Un tu esi ieguvis spēcīgu palīgu — avota garu.
— Man ir vēl viens ļoti svarīgs jautājums, don Huan.
— Tev var būt bezgala daudz ļoti svarīgu jautājumu, taču mēs nevaram runāt par avota garu šai apvidū. Bet vislabāk par to vispār nedomāt. Pavisam. Pretējā gadījumā gars tevi ievilinās, un tad jau neviens cilvēks tev nevarēs palīdzēt. Tāpēc turi muti ciet un domā par kaut ko citu.
* * *
Nākamajā rītā, apmēram pulksten desmitos, dons Huans izņēma no maisiņa savu pīpi, piepildīja to ar smēķējamo maisījumu, tad pasniedza to man un lika aiznest pie grāvja.
Turot pīpi ar abām rokām, man izdevās atpogāt kreklu; tad iebāzu to azotē un stingri turēju. Dons Huans atnesa divas salmu masas un nelielu paplāti ar oglēm. Bija silta diena. Mēs apsēdāmies uz masām nelielas koku audzes ēnā pie paša ūdens. Dons Huans ielika ogli pīpes galvā un lika man pīpēt. Neizjūtu nedz bailes, nedz pacilātību. Atcerējos, ka, otrreiz mēģinot ieraudzīt sargu, pēc tam, kad dons Huans bija izstāstījis par sarga īsto būtību, es izjutu patiesu pārsteigumu un bijību. Taču šoreiz, lai gan dons Huans bija brīdinājis, ka es patiešām varu ieraudzīt ūdeni, man nebija nekādu emociju, izņemot vienīgi ziņkāri.
Dons Huans lika šoreiz man pīpēt divas, nevis vienu pīpi. Kaut kādā brīdī viņš pieliecās un iečukstēja man labajā ausī, ka grasās iemācīt mani, kā var izmatot ūdeni, lai pārvietotos. Es sajutu viņa seju ļoti tuvu, it kā viņš būtu pielicis savu muti man pie pašas auss. Viņš teica, lai es neskatos vienīgi ūdenī, bet fokusēju skatienu uz tā virsmu un koncentrējos, līdz ūdens pārvērtīsies zaļajā miglā. Viņš vēlreiz un vēlreiz atkārtoja, ka man jākoncentrē visa sava uzmanība uz miglu, līdz es pārstāšu redzēt vēl kaut ko citu.
— Skaties uz ūdeni, — es dzirdēju viņa balsi, — taču neļauj tam ar savu čalošanu tevi aiznest prom; tad es nekad vairs nevarēšu tevi atrast un atvest atpakaļ. Tagad ieej zaļajā miglā un vērīgi ieklausies manā balsī.
Es visu ļoti skaidri dzirdēju un sapratu. Sāku vērīgi lūkoties ūdenī, un mani pārņēma neparasta fiziskas baudas un nenoteiktas laimes sajūta, kas līdzinājās kaut kādai iekšējai kņudoņai. Es ilgi lūkojos ūdenī, taču joprojām nespēju saskatīt zaļo miglu.
Pēkšņi jutu, ka nespēju vairs fokusēt skatienu un tas man prasa milzu pūles; beidzot es vairs nevarēju to kontrolēt un biju spiests aizvērt acis vai tās mirkšķināt, vai, iespējams, tikai vienkārši zaudēju spēju fokusēt skatienu; katrā ziņā tieši tai pašā brīdī ūdens apstājās — tas pārstāja kustēties un sāka klusi šņākt, it kā no tā izdalītos ogļskābās gāzes burbulīši. Nākamajā acumirklī ieraudzīju šņākšanu kā zaļās miglas lēnu izplešanos. Tas bija mēms sprādziens; ūdens uzsprāga un pārvērtās zaļā mirdzošā miglā, kas aizvien izpletās, līdz pilnībā mani ieskāva un piepildīja visu apkārtni.
Es izturējos ļoti nosvērti šai zaļajā miglā līdz tam brīdim, kamēr visu satricināja ass nepārtraukts troksnis; migla gluži kā savilkās ierastajā ūdens virsmas ainā. Asais troksnis bija dona Huana izsauciens pie manas auss: "H-e-e-e-e-e-e-e-i!" Viņš lika ieklausīties, ko viņš saka, atgriezties atpakaļ miglā un gaidīt, līdz viņš pasauks. Es angliski noteicu "O'kei" — un izdzirdu viņa smieklus.
— Lūdzu, nerunā, — viņš teica. — Un turpmāk iztiksim bez taviem "O'kei".
Dzirdēju viņu ļoti labi. Viņa balss bija melodiska, bet, galvenais, draudzīga. Es to zināju nedomājot; tā bija pārliecība, kas man uzradās, bet tad pārgāja.
Dona Huana balss man pavēlēja koncentrēt visu uzmanību uz miglu, taču tai nepadoties. Viņš atkal teica, ka karotājs nevienam nepadodas, pat savai nāvei. Es iegrimu miglā un atkal ievēroju, ka tā nebūt nav migla, vismaz ne tas, ko es sapratu kā miglu. Miglveidīgais fenomens sastāvēja no sīciņiem burbulīšiem, apaļiem priekšmetiem, kas rāmi iepeldēja manā "novērošanas" laukā, to šķērsoja un lēni peldēja prom. Kādu laiku novēroju viņu kustību, bet tad manu uzmanību novērsa skaļš, attāls troksnis, es zaudēju koncentrēšanās spēju un vairs neuztvēru sīkos burbulīšus, bet novēroju tikai zaļo, amorfo, miglveidīgo spīdēšanu. Atkal izdzirdu skaļu troksni, šoreiz jau daudz tuvāk, — tā bija dona Huana balss. Viņš man atgādināja, lai nezaudēju modrību, jo viņa balss bija mans vienīgais pavadonis. Viņš lika man skatīties uz krastu un augiem manā priekšā. Es redzēju niedres un nelielu laukumiņu, kur niedres neauga. Tas bija neliels ielīcītis, uz kuru parasti gāja dons Huans, lai iesmeltu spainī ūdeni. Pēc kāda laika dons Huans lika man atgriezties miglā un atkal palūdza mani sekot viņa balsij, jo viņš grasījās vadīt mani tā, lai es varētu iemācīties pārvietoties; viņš teica, ka, ja jau es esmu redzējis burbulīšus, tad man "jāapseglo" viens no viņiem un jāļauj tam mani aiznest.
Es paklausīju, un tūdaļ pat mani atkal ieskāva zaļā migla, bet tad ieraudzīju sīkos burbulīšus un atkal izdzirdu dons Huana balsi kā ļoti neparastas un biedējoši dārdošas skaņas. Es tūdaļ atkal sāku zaudēt spēju uztvert burbulīšus.
—Uzrāpies uz kāda no šiem burbulīšiem, — es izdzirdu balsi.
Centos nezaudēt zaļo burbulīšu uztveres spēju un vienlaicīgi dzirdēt viņa balsi. Nezinu, cik ilgi es tā centos, taču pēkšņi sapratu, ka varu to dzirdēt un tomēr uztvert burbulīšus, kuri turpināja lēni peldēt manas uztveres laukā. Dona Huana balss visu šo laiku centās mani pārliecināt sekot vienam no viņiem un uzrāpties tam virsū.
Nezināju, kā lai to izdara, un automātiski pateicu vārdu "kā". Es jutu, ka tas bija kaut kur ļoti ļoti dziļi iekšā, bet, kad tas izgāja, sāka nest mani virspusē. Vārds līdzīgi bojai izpeldēja no mana dziļuma. Es izdzirdu savu balsi sakām "kā" — tas atgādināja suņa kaucienu. Dons Huans arī iekaucās kā suns, bet tad izkliedza dažus koijota rējienus un iesmējās. Es iedomājos, ka tas ir ļoti amizanti, un arī iesmējos.
Dons Huans ļoti mierīgi pateica, lai es ļauju sev piestiprināties burbulītim un viņam sekot.
— Atgriezies, — viņš teica. — Ieej miglā! Miglā!
Es atgriezos un ievēroju, ka burbulīšu kustība kļuvusi lēnāka un tie ir lieli kā basketbola bumbas. Tie kļuva tik lieli un lēni, ka es varēju sīki izpētīt ikvienu no tiem. Tie nebūt nebija burbulīši un nemaz nelīdzinājās ne ziepju burbuļiem, ne gaisa balonam, ne jebkādam citam sfēriskam ķermenim. Viņiem nebija noteiktas formas, un tomēr tie aizņēma noteiktu telpu. Tie nebija arī apaļi, lai gan, kad pirmoreiz tos uztvēru, būtu varējis apzvērēt, ka tie ir apaļi, un pirmais tēls, kas man ienāca prātā, bija "burbulīši". Es aplūkoju tos, it kā skatītos pa logu; un šis nosacītais loga rāmis neļāva man tiem sekot, varēju tikai novērot, kā tie ienāk un iziet no mana uztveres lauka.
Kad pārstāju uzlūkot tos kā burbulīšus, izrādījās, ka varu tiem sekot; viņiem sekojot, es piestiprinājos pie viena no viņiem un peldēju kopā ar to. Es patiešām jutu, ka kustos, un faktiski biju burbulītis vai kaut ka tamlīdzīgs.
Tad izdzirdu spalgo dona Huana balsi. Tā mani krietni sapurināja, un es zaudēju šo sajūtu. Skaņa bija ārkārtīgi biedējoša; tā bija attāla balss, ļoti metāliska, it kā dons Huans runātu skaļrunī. Sapratu tikai dažus vārdus.
— Paskaties uz krastiem,—viņš teica.
Es ieraudzīju ļoti lielu ūdens masu. Ūdens traucās. Dzirdēju tā kustības troksni.
— Paskaties uz krastiem, — dons Huans vēlreiz atkārtoja. Ieraudzīju betona sienu.
Ūdens skaņa kļuva ārkārtīgi skaļa; tā mani aprija. Tad tā pēkšņi izzuda, it kā to būtu izslēguši. Mani pārņēma tumsas un miega sajūta.
Sāku apzināties, ka esmu iegremdēts irigācijas grāvī. Dons Huans šļakstīja man sejā ūdeni un kaut ko runāja. Tad viņš iegremdēja mani grāvī. Viņš izvilka manu galvu virspusē un ļāva man nolikt to krastā, turot mani no mugurpuses aiz krekla apkakles. Manas rokas un kājas bija pārņēmusi ļoti patīkama sajūta. Es tās izstiepu. Acis bija nogurušas un sūrstēja, un es pacēlu labo roku, lai tās izberzētu. Tā bija ļoti grūta kustība. Roka šķita smaga. Tikai ar lielām pūlēm varēju to izvilkt no ūdens, taču, kad man tas izdevās, atklāju, ka to klāj apbrīnojamā zaļās miglas masa. Es turēju savu roku acu priekšā un redzēju tās kontūras kā intensīva zaļa starojuma ietvertu tumši zaļu masas sabiezinājumu. Es steidzīgi pielēcu kājās, nostājos straumes vidū un paskatījos uz savu ķermeni: manas krūtis, rokas un kājas bija zaļas, tumši zaļas. Krāsa bija tik intensīva, ka man pat radās valkanas vielas iespaids. Es izskatījos kā statuete, kuru pirms dažiem gadiem dons Huans bija man uztaisījis no velnābola saknes.
Dons Huans lika man iziet no ūdens. Ievēroju, cik uzstājīgi skan viņa balss.
— Es esmu zaļš! — es teicu.
— Izbeidz! — viņš pavēlēja. — Tev nav laika. Lien ārā no turienes. Ūdens jau gandrīz notvēris tevi. Lien ātrāk no tā ārā. Lien ārā! Ātri!
Es panikā izlēcu krastā.
* * *
— Šoreiz tev man jāizstāsta viss, kas notika, — viņš man stingri noteica, kad mēs bijām apsēdušies viens pretī otram viņa istabā.
Viņu neinteresēja notikumu secība; viņš gribēja zināt tikai to, ko es redzēju, kad viņš lika man paskatīties uz krastu. Viņu interesēja detaļas. Es pastāstīju viņam par sienu, kuru redzēju.
— Vai siena bija labajā vai kreisajā pusē? — viņš jautāja. Atbildēju, ka siena atradās vienkārši manā priekšā. Taču viņš uzstāja, ka tai bija jābūt vai nu labajā, vai kreisajā pusē.
— Kur tā bija, kad tu pirmoreiz to ieraudzīji? Aizver acis un never vaļā, līdz atcerēsies.
Kad es aizvēru acis, viņš piecēlās un grozīja mani tik ilgi, līdz pagrieza mani ar seju pret austrumirm—šai virzienā es sēdēju grāvja krastā. Viņš jautāja, kādā virzienā es kustējos.
Teicu, ka kustējos uz priekšu, taisni uz priekšu. Viņš uzstāja, ka man jāatceras un jākoncentrējas uz to laiku, kad es vēl redzēju ūdeni kā burbulīšus.
— Uz kurieni tie peldēja? — viņš jautāja.
Dons Huans tik ilgi mani pratināja, līdz beidzot biju spiests atzīt, ka burbulīši, šķiet, kustējās uz labo pusi. Taču es nebiju par to īsti pārliecināts. Šīs nopratināšanas gaitā atklāju, ka nespēju klasificēt savus pārdzīvojumus. Burbulīši kustējās uz labo pusi, kad tos pirmoreiz ieraudzīju, taču, kad tie kļuva lieli, tie peldēja no visām pusēm. Daži no viņiem, šķiet, nāca man tieši virsū, citi it kā šaudījās uz visām pusēm. Bija tādi burbulīši, kuri peldēja virs vai zem manis. Faktiski tie bija visapkārt. Atcerējos, ka dzirdēju viņu šņākšanu, uztvēru tos ne tikai vizuāli, bet arī ar dzirdi.
Kad burbulīši kļuva tik lieli, ka es varēju "uzrāpties" vienā no tiem, "redzēju" kā tie berzās viens gar otru kā kopā sasieti bērnu gaisa baloni.
Atceroties visas šīs detaļas, izjutu arvien lielāku satraukumu, taču donu Huanu tas absolūti nemaz neinteresēja. Es viņam teicu, ka redzēju šņācošus burbulīšus. Tas nebija tikai dzirdes vai tikai vizuālais efekts—tas bija kaut kas nenosakāms, taču kristālskaidrs; burbulīši trinās viens gar otru. Es neredzēju un nedzirdēju viņu kustību, es to sajutu, es pats biju šīs skaņas un kustības sastāvdaļa.
To visu stāstot, arvien vairāk satraucos. Nervozi sagrābu dona Huana roku un sāku to kratīt. Es sapratu, ka burbulīšiem nebija ārējās robežas; un tomēr tie aizņēma noteiktu vietu, viņu malas mainīja formu un bija nelīdzenas un zobainas. Burbulīši saplūda un atdalījās lielā ātrumā, taču šīs kustības nenogurdināja acis. Tās bija ātras un tai pašā laikā lēnas.
Stāstot par saviem pārdzīvojumiem, atcerējos vēl vienu lietu— burbulīšu nokrāsu. Viņi bija caurspīdīgi un ļoti spilgti un šķita gandrīz zaļi, lai gan tas nebija tas, ko es biju pieradis uztvert kā krāsu.
— Tu pārlieku aizraujies, — dons Huans teica. — Tas nemaz nav svarīgi. Tevi pārlieku aizkavē nebūtiski priekšmeti. Virziens— lūk, vienīgais svarīgais jautājums.
Es tikai spēju atcerēties, ka kustējos bez jebkāda atskaites punkta, taču dons Huans secināja, ka, ja sākumā burbulīši visu laiku peldēja no labās puses — no dienvidiem, — tad arī man jāpievērš šim virzienam īpaša uzmanība. Viņš uzstājīgi lūdza mani atcerēties, vai siena atradās pa labi vai pa kreisi no manis. Es centos atcerēties.
Kad dons Huans "mani pasauca" un es, tā teikt, uzpeldēju virspusē, tad siena it kā atradās pa kreisi no manis. Es biju ļoti tuvu tai un varēju pat atšķirt koka armatūras renītes un izciļņus, kuros bija ieliets betons, un, šķiet, tā bija izgatavota no šauriem, cieši kopā sanaglotiem dēļiem. Siena bija ļoti augsta. Es varēju saskatīt tikai vienu tās galu ar noapaļotiem stūriem.
Viņš kādu laiku klusēja, šķiet, domāja, kā atšifrēt manus redzējumus, un beidzot paziņoja, ka neko īpašu neesmu izdalījis un viņš bija gaidījis no manis ko vairāk.
— Bet ko tad man vajadzēja izdarīt?
Viņš neatbildēja, tikai savilka lūpas.
— Tu visu darīji ļoti labi, — viņš teica. — Šodien tu uzzināji, kā bruho izmanto ūdeni, lai pārvietotos.
— Bet vai es redzēju!
Viņš ziņkārīgi uz mani paskatījās, novērsa skatienu un teica, ka man vēl ļoti daudzas reizes jāieiet zaļajā miglā, lai varētu atbildēt uz šo jautājumu. Viņš mazliet izmainīja mūsu sarunas tematu, paskaidrojot man, ka es uzzināju nevis to, kā pārvietoties, izmantojot ūdeni, bet to, ka bruho var to izdarīt, un viņš tīšām licis man paskatīties uz krastu, lai es pats varētu pārliecināties par šādas kustības iespēju.
— Tu pārvietojies ļoti ātri, — viņš teica, — tikpat ātri kā cilvēks, kurš pārzina tehniku. Man bija grūti tev sekot.
— Vai tu nevarētu man izstāstīt visu no paša sākuma? — es viņam palūdzu.
Viņš iesmējās, bet tad lēni pagrozīja galvu.
— Vienmēr tu visu gribi zināt no paša sākuma, — viņš teica. — Bet tāda sākuma nemaz nav; jebkurš sākums pastāv tikai tavās domās.
— Es domāju, ka viss sākās tad, kad es sēdēju krastā un pīpēju, — es teicu.
— Bet pirms tu pīpēji, es jau biju izdomājis, ko ar tevi darīt. Varbūt man tev to visu vajadzētu izstāstīt, taču es to nedrīkstu darīt, jo tas tūdaļ novedīs pie jauna sarunas temata un jaunu jautājumu uzdošanas. Tāpēc, iespējams, ka šīs visas lietas tev kļūtu skaidrākas, ja tu vispār nedomātu par kaut kādiem sākumiem.
— Tad pastāsti, kas notika pēc tam, kad es sēdēju krastā un pīpēju.
— Tu taču man to jau pastāstīji? — viņš iesmējās.
— Vai es vispār paveicu kaut ko svarīgu?
Viņš paraustīja plecus.
— Tu ļoti labi pildīji manus norādījumus un bez pūlēm iegāji miglā un izgāji no tās. Tad tu dzirdēji manu balsi un atgriezies ikreiz, kad es tevi saucu. Tas bija labs treniņš. Viss pārējais jau bija ļoti vienkārši. Tu vienkārši ļāvi ūdenim tevi aiznest un uzvedies tā, it kā būtu zinājis, kas tev jādara. Kad tu biji ļoti tālu, es tevi atkal pasaucu un liku tev skatīties uz krastu, lai tu pats varētu noteikt, cik tālu esi aizkļuvis. Bet tad es tevi izvilku no turienes.
— Vai tu gribi teikt, don Huan, ka es patiešām ceļoju ar ūdeni?
— Jā. Un turklāt vēl ļoti tālu.
— Cik tālu?
— Tu neticēsi.
Es ļoti lūdzu sniegt man sīkākus paskaidrojumus, taču viņš paziņoja, ka viņam uz brīdi jāaiziet. Lūdzu viņam dot vismaz kādu mājienu.
— Man nepatīk palikt neziņā, — es teicu.
— Tu pats sevi turi neziņā. Padomā par sienu, kuru tu redzēji. Apsēdies uz mašas un atceries katru sīkumu. Tad, iespējams, arī spēsi noskaidrot, cik tālu biji aizkļuvis. Es tikai zinu, ka tu biji aizkļuvis ļoti tālu. Es to zinu tāpēc, ka man bija ārkārtīgi grūti tevi izvilkt. Ja manis nebūtu līdzās, tu būtu galīgi nomaldījies; šai gadījumā no tevis krastā pāri būtu palicis tikai līķis. Vai arī, iespējams, tu būtu atgriezies pats. Par tevi es nekad neesmu pilnīgi drošs. Tāpēc, novērtējot tās pūles, kuras man nācās pielikt, lai tevi atgrieztu, es pat teiktu, ka tu biji aizkļuvis vismaz…
Viņš ieturēja pauzi un vēlīgi palūkojās uz mani.
— Nu, ja jau es aizkļuvu līdz Centrālās Meksikas kalniem, tad tu, iespējams, līdz Losandželosai vai, iespējams, pat līdz Brazīlijai.
* * *
Dons Huans atgriezās nākamās dienas pievakarē. Līdz tam laikam es biju pierakstījis visu, ko vien varēju atcerēties. Kad pabeidzu rakstīt, man ienāca prātā, ka vajadzētu izpētīt irigācijas grāvja krastus un pārbaudīt, vai es nevarēju tur ieraudzīt kādu no manis uztvertajām detaļām, kas būtu varējis manā apziņā izsaukt asociāciju ar betona sienu. Iedomājos, ka dons Huans varbūt varēja mani kaut kur aizvest, kad atrados transā, bet tad likt man pa ceļam aplūkot kaut kādu sienu. Aprēķināju, ka pa to laiku, kas pagāja no brīža, kad pirmoreiz ieraudzīju zaļo miglu, līdz tam brīdim, kad izlēcu no grāvja, mēs būtu varējuši noiet augstākais divas ar pusi jūdzes. Tāpēc es nogāju gar krastu pa trīs jūdzēm uz katru pusi un uzmanīgi aplūkoju visas detaļas, kas varētu būt kaut kādā veidā saistītas ar manu sienas redzējumu. Cik varēju spriest, tas bija vienkāršs zemes apūdeņošanas grāvis, apmēram pusotru metru plats visā tā garumā, un es nevarēju atrast neko tādu, kas kaut daļēji atgādinātu vai vismaz varētu radīt asociācijas ar betona sienu.
Kad dons Huans atgriezās mājās, uzstājīgi viņam lūdzu, lai viņš uzklausa visu, ko esmu uzrakstījis. Viņš atteicās klausīties un lika man apsēsties. Viņš apsēdās man tieši pretī un nemaz nesmaidīja. Spriežot pēc viņa tālē vērstā vērīgā skatiena, viņš domāja.
— Domāju, ka tu jau esi sapratis, — viņš neparasti skarbā balsī teica, — ka tas viss ir ļoti bīstami un saistīts ar nāves briesmām. Ūdens ir tikpat nāvējošs kā sargs. Ja tu neuzmanīsies, ūdens tevi ievilinās. Viņš to vakar jau gandrīz izdarīja. Taču, lai tīšām neiekļūtu slazdā, cilvēkam to jāvēlas. Tā ari ir tava galvenā problēma. Tu gribi padoties.
Nesapratu, par ko viņš runā. Šis viņa uzbrukums bija tik negaidīts, ka es galīgi apjuku. Bikli palūdzu paskaidrot, ko viņš ar to grib teikt. Viņš negribīgi atbildēja, ka gājis uz ūdens kanjonu, redzējis tur avota garu un guvis dziļu pārliecību par to, ka esmu palaidis garām savu iespēju redzēt ūdeni.
— Kā? — es dziļi satriekts viņam jautāju.
— Gars — tas ir spēks, — viņš teica, — un tāpēc tas rēķinās tikai ar spēku. Tu nedrīksti izdabāt pats sev viņa klātbūtnē.
— Kad es sev izdabāju?
— Vakar, kad kļuvi zaļš ūdenī.
— Es sev neizdabāju. Es domāju, ka tas ir ļoti svarīgi, un pastāstīju tev to, kas ar mani notika.
— Kas tu tāds esi, lai domātu vai spriestu, kas ir vai kas nav svarīgi? Tu neko nezini par spēkiem, ar kuriem tev ir darīšana. Avota gars eksistē un var tev palīdzēt, un viņš tev patiešām palīdzēja, kamēr tu nebiji palaidis garām savu iespēju. Tagad es vēl nespēju paredzēt tavas darbības sekas. Tu nespēji pretoties avota gara spēkam, un tagad viņš tevi var paņemt jebkurā brīdī.
— Vai tad es nedrīkstēju skatīties uz sevi, kad biju kļuvis zaļš?
— Tu pameti sevi. Tu gribēji pamest pats sevi. Tu rīkojies nepareizi. Es jau tev teicu un vēlreiz atkārtoju: bruho pasaulē var izdzīvot tikai karotājs (Brujo sourvives only as a warrior). Karotājs izturas pret visu ar cieņu un neko nemīda kājām, ja vien nav spiests to darīt. Tu vakar izturējies necienīgi pret ūdeni. Parasti tu uzvedies ļoti labi. Taču vakar tu kā pēdējais muļķis atstāji sevi savai nāvei! Karotājs neatdod sevi nekam, pat nāvei. Karotājs nebūt neiet kāda pavadā, viņš vienmēr ir pats par sevi un vienmēr nepieejams. Un, ja arī viņš kaut ko uzsāk, vienmēr apzinās, ko dara.
Nezināju, ko viņam teikt, — dons Huans bija gandrīz vai dusmīgs. Tas mani ļoti sarūgtināja. Dons Huans ļoti reti pret mani tā izturējās. Teicu, ka nevarēju pat iedomāties, ka esmu izdarījis kaut ko nepareizi. Pēc dažu minūšu ilgas saspringtas klusēšanas viņš noņēma cepuri, pasmaidīja un teica, ka man jābrauc prom un es nevaru atgriezties viņa mājā līdz brīdim, kad sajutīšu, ka spēju sevi pilnībā kontrolēt un neizdabāt pats sev. Viņš uzsvēra, ka man jāizvairās no ūdens un tas nedrīkst pieskarties manam ķermenim trīs četrus mēnešus.
— Nedomāju vis, ka es varētu tik ilgi iztikt bez dušas, — es teicu.
Dons Huans smējās tik ilgi, kamēr viņam pa vaigiem sāka tecēt asaras.
— Tu nevari iztikt bez dušas! Reizēm tu esi tik vājš, ka man pat šķiet, ka tu mani izjoko. Taču tas nav joks. Laiku pa laikam tu absolūti zaudē paškontroli, un tavas dzīves spēki tevi pakļauj.
Es iebildu, ka cilvēks taču nevar sevi visu laiku kontrolēt. Viņš paziņoja, ka karotājam nav nekā, kas nepakļautos viņa kontrolei. Tad es sāku strīdēties par to, ka pastāv nejaušas sagadīšanās; to, kas vakar ar mani notika, var, protams, klasificēt kā sagadīšanos, jo es nebūt negrasījos to darīt un neapzinājos savu aplamo rīcību. Es runāju par cilvēkiem, ar kuriem bija notikuši nelaimes gadījumi, kurus varēja uzskatīt par nejaušiem; it īpaši es norādīju uz veco Lūkasu, ļoti cienījamu jaki cilts indiāni, kurš guva nopietnus savainojumus, kad viņa vadītā automašīna apgāzās.
— Man šķiet, ka nav iespējams izvairīties no nejaušībām, — es teicu. — Neviens nespēj kontrolēt visu, kas ap viņu notiek.
— Tiesa, — dons Huans asi noteica. — Taču nejau viss ir neizbēgama nejaušība. Lūkass nedzīvo kā karotājs, bet, ja viņš tā dzīvotu, tad zinātu, ka viņš gaida un ko viņš gaida, un nevadītu mašīnu piedzēries. Viņš ietriecās klintī tāpēc, ka bija piedzēries, un absolūti bezjēdzīgi pats sevi sakropļoja. Visa karotāja dzīve ir stratēģiski organizēta, — dons Huans turpināja. — Bet tu gribi atrast dzīves jēgu. Karotājs nesatraucas par jēgām. Ja Lūkass dzīvotu kā karotājs, — bet viņam bija šāda iespēja, mums visiem ir šāda iespēja, — viņš būtu veidojis savu dzīvi stratēģiski. Un, ja arī viņš nevarētu izvairīties no katastrofas, kurā viņš salauza ribas, tad viņš atrastu dažādus veidus, kā mazināt šo nelaimi vai izvairīties no sekām, vai cīnīties pret tām. Ja Lūkass būtu karotājs, viņš nesēdētu savā pussabrukušajā mājā, mirstot badā, bet cīnītos līdz galam.
Es viņam piedāvāju citu piemēru, pajautājot, kas notiktu, ja ar viņu pašu notiktu nelaime un viņam nogrieztu kājas.
— Ja es nevarētu nekā sevi pasargāt un zaudētu kājas, — viņš teica, — es vairāk nebūtu cilvēks un tāpēc savienotos ar to, kas mani gaida tur.
Viņš ar roku apvilka sev apkārt plašu loku.
Es teicu, ka viņš nav īsti sapratis manis teikto. Biju domājis viņam paskaidrot, ka neviens nevar paredzēt visas tās nejaušības, kas mūs sagaida ikdienas dzīvē.
— Es tev varu atbildēt tikai to, ka karotājs ir nepieejams; viņš nekad nestāv uz ceļa, gaidot, ka kāds viņam iekraus pa galvu. Tā viņš novērš līdz minimumam dažādu nejaušību iespēju. No tā, ko tu dēvē par nejaušībām, vairums gadījumos var ļoti viegli izvairīties, ja vien neesi idiots vai pēdējais sliņķis.
— Nevar taču visu laiku domāt un dzīvot stratēģiski, — es teicu. — Iedomājies, ka kāds tevi sagaida slēpnī ar snaipera šauteni, kas aprīkota ar optisko tēmēkli; viņš var tevī uztaisīt caurumu no piecsimt metru attāluma. Kā tu rīkosies šādā gadījumā?
Dons Huans neuzticīgi palūkojās uz mani, bet tad sāka skaļi smieties.
— Kā tu īsti rīkosies? — es neatlaidos.
— Ja kāds gaida mani slēpnī ar snaipera šauteni, kas aprīkota ar optisko tēmēkli? — viņš pajautāja, naivi atdarinot manu runas manieri.
— Ja kāds tevi gaida, bet tu viņu neredzi. Tev nebūs nekādu izredžu. Tu nevarēsi apstādināt lodi.
— Jā, nevarēšu. Bet es tomēr nesaprotu, ko tu ar to gribi teikt.
— Es gribu teikt, ka tamlīdzīgā situācijā tev nevarēs palīdzēt pat visa tava stratēģija.
—Nē, varēs. Ja kāds mani gaida ar snaipera šauteni, kas aprīkota ar optisko tēmēkli, tad es vienkārši uz turieni neiešu.