1969.gada 25.septembrī
Stāvēju pie dona Huana mājas un neuzdrošinājos ienākt, pašā mājā un tās apkārtnē jautās kaut kas baiss un noslēpumains. Uz brīdi iedomājos, ka viņš ir paslēpies kaut kur tepat tuvumā, lai mani nobiedētu. Es viņu skaļi pasaucu, bet tad beidzot sadūšojos un iegāju mājā. Dona Huana tur nebija. Nolicis uz malkas kaudzēm divas somas ar bakalejas precēm, es, kā jau to biju darījis daudzreiz iepriekš, apsēdos un sāku viņu gaidīt.
Taču pirmo reizi visu šo ilgo manas un dona Huana draudzības gadu laikā man bija bail palikt vienam viņa mājā. Es nojauta kaut kā neredzama klātbūtni. Pēc tam atcerējos, ka pirms daudziem gadiem man bija tāda pati neskaidra sajūta, ka ap mani, kad es biju šeit viens, klīst kaut kas nezināms. Pielecis kājās, ātri izskrēju no mājas.
Es atbraucu, lai satiktu donu Huanu un pastāstīta viņam, kā uz mani sākušas iedarboties redzēšanas uzdevuma sekas. Es sāku izjust nemieru, neskaidras bailes bez jebkāda redzama iemesla, nogurumu, lai gan nemaz nepārpūlējos. Dona Huana mājā izjustā dīvainā sajūta atsauca manā atmiņā to, ka jau arī iepriekš biju izjutis kaut ko tamlīdzīgu.
* * *
Tas viss aizsākās pirms vairākiem gadiem, kad dons Huans izprovocēja ļoti dīvainu sadursmi starp mani un kādu sievieti, kuru viņš sauca par La Katalinu. 1961. gada 23. novembrī es atbraucu pie dona Huana uz mājām un atradu viņu ar izmežģītu potīti. Viņš paskaidroja, ka viņam bija ienaidnieks — ragana, kas spēja pārvērsties par melno strazdu un centās viņu nogalināt.
— Tiklīdz varēšu paiet, es tev parādīšu, kas ir šī sieviete, — dons Huans teica, — tev jāzina, kas viņa tāda ir.
— Kāpēc viņa grib tevi nogalināt?
Viņš nepacietīgi paraustīja plecus un neko vairāk neteica.
Es atgriezos pēc desmit dienām, un viņš jau bija pilnīgi vesels. Viņš pagrozīja savu potīti, lai man nodemonstrētu, ka tā ir pilnīgā kārtībā, un teica, ka viņam tik ātri izdevies atveseļoties, pateicoties viņa paša veiksmīgi izdomātajam ciešajam pārsējam.
— Labi, ka tu esi šeit, — viņš teica. — Šodien es grasos paņemt tevi līdzi nelielā ceļojumā.
Tad viņš man lika braukt uz kādu nomaļu vietu. Kad mēs tur apstājāmies, dons Huans izstiepa kājas un ērti iekārtojās sēdeklī, it kā grasītos nosnausties. Viņš lika man atslābināties un saglabāt pilnīgu mieru, paskaidrodams, ka mums līdz tumsai jāuzvedas pēc iespējas neuzkrītošāk, jo vēls vakars ir ļoti bīstams laiks lietai, ar kuru mēs tagad grasāmies nodarboties.
— Ar kādu lietu tad mēs nodarbojamies? — es pajautāju.
Mēs esam šeit, lai novērota La Katalinu , — viņš teica.
— Kad kļuva ļoti tumšs, mēs nemanāmi izkāpām no mašīnas un ļoti lēni un klusi iegājām tuksneša krūmājā.
No tās vietas, kur apmetāmies, uz abām pusēm saskatīju tumšos pakalnu siluetus. Mēs atradāmies lēzenā, visai platā kanjonā. Dons Huans sniedza man sīkas instrukcijas par to, kas jādara, lai saplūstu ar krūmiem, un kā pareizi jāsēž, kā viņš pats izteicās, "gatavībā". Viņš lika man saliekt labo kāju zem kreisā gurna un atstāt šo kāju saliektā stāvoklī. Viņš paskaidroja, ka saliektā kāja tiek izmantota kā atspere, lai lielā ātrumā pieceltos, ja tas būs nepieciešams. Tad viņš lika man apsēsties ar seju pret rietamiem, jo šai virzienā atradās sievietes māja. Viņš apsēdās man līdzās, labajā pusē, un čukstus lika fokusēt skatienu savā priekšā un gaidīt kaut ko līdzīgu vēja vilnim, kas liks ņirbēt krūmu zariem. Kad vējš skars zemākos zarus pie pašas zemes, uz kuriem es esmu fokusējis skatienu, man acumirklī jāpaskatās uz augšu, un es tur ieraudzīšu raganu visā tās "baisi lieliskajā spožumā". Dons Huans tieši tā ari pateica. Kad palūdzu viņam paskaidrot, ko viņš ar to gribēja teikt, viņš atbildēja, ka, ja es ievērošu krūmu kustēšanos un paskatīšos uz augšu, tad visu tūdaļ pats sapratīšu, jo "lidojošs mags" ir tik neparasts skats, ka to nemaz nav iespējams aprakstīt.
Pūta visai nemainīgs vējš, un man daudzreiz šķita, ka esmu ievērojis krūmu ņirboņu. Katrreiz, kad pacēlu skatienu baisi transcendentālā skata gaidās, tā arī neko neieraudzīju, Katrreiz, kad vējš kustināja krūmus, dons Huans enerģiski sita kāju pie zemes, griezās riņķī un kustināja rokas gluži kā spārnus. Viņa kustībām piemita patiesi neparasts spēks.
Pēc daudziem nesekmīgiem mēģinājumiem ieraudzīt raganu "lidojumā" es galīgi atmetu cerības kļūt par transcendentālā notikuma aculiecinieku, taču dona Huana spēka "demonstrācija" bija tiešām tik izsmalcināta un pārliecinoša, ka man nekas nebūtu bijis pretī pavadīt tur visu nakti.
Rītausmā dons Huans pilnīgā spēku izsīkumā apsēdās man līdzās. Viņš tikai ar lielām pūlēm varēja pakustēties. Viņš atlaidās uz muguras un nomurmināja, ka viņam neizdevies "caurdurt sievieti". Mani ļoti ieintriģēja šis viņa paziņojums ; viņš atkārtoja to vairākas reizes, un ikreiz arvien drūmākā un izmisīgākā balss intonācijā. Sāku ļoti satraukties viņa dēļ.
Pēc tam vairāku mēnešu laikā dons Huans pat neieminējās nedz par šo notikumu, nedz par pašu sievieti. Nodomāju, ka viņš vai nu ir par to aizmirsis, vai arī viņam izdevies atrisināt šo problēmu. Taču reiz atkal sastapu viņu ļoti satrauktu, un viņš sev gluži neierastā manierē, kas absolūti neatbilda viņa apdomīgajai un nosvērtajai dabai, man paziņoja, ka "melnais strazds" pagājušonakt stāvējis viņa priekšā, gandrīz vai viņam pieskardamies, bet viņš pat nav pamodies. Sieviete izrādījusies patiesa maģijas mākslas lietpratēja, jo viņš it nemaz nav sajutis viņas klātbūtni. Viņš teica, ka par laimi pamodies pēdējā brīdī, lai vēl pagūtu sagatavoties visdrausmīgākajai kaujai savā mūžā. Dons Huans runāja tik aizkustinošā, gandrīz patētiskā balsī, ka mani pārņēma dziļa līdzjūtība un nemiers.
Viņš vēlreiz drūmi un ļoti dramatiski apliecināja, ka nespēj apturēt La Katalinu un ka nākamā reize, kad viņa atkal viņam pietuvosies, būs viņa pēdējā diena zemes virsū. Es dziļi noskumu un biju jau tuvu asarām. Dons Huans, šķiet, ievēroja manu dziļo nemieru un uzmundrinoši iesmējās. Viņš papliķēja man pa muguru un teica, lai es pārlieku nesatraucos, jo viņš vēl nav galīgi padevies, un viņam vēl palicis pēdējais trumpis.
— Karotājs dzīvo stratēģiski,—viņš smaidot teica, — un nekad necels tādu smagumu, kuru pēc tam nevarēs noturēt.
Dona Huana smaids izkliedēja baisās priekšnojautas. Viņš sabužināja manus matus.
— Tu esi mans trumpis, no visām citām lietām pasaulē tu vienīgais esi mans pēdējais trumpis,—viņš aprauti noteica un paskatījās man tieši acīs.
— Ko?
— Tu esi mans trumpis manā kaujā pret šo raganu.
Es nesapratu, ko viņš ar to īsti grib teikt, un viņš paskaidroja, ka sieviete mani nepazīst un, ja vien es rīkošos stingri pēc viņa norādījumiem, tad man būs lieliska iespēja "viņu caurdurt".
— Ko tu domā, sacīdams "viņu caurdurt".
— Tu nevari viņu nogalināt, bet vari caurdurt kā gaisa balonu. Ja tu to izdarīsi, viņa liks mani mierā. Taču nedomā par to. Kad pienāks īstais laiks, es tev pateikšu, kas jādara.
Pagāja vairāki mēneši. Es jau biju aizmirsis par šo gadījumu, un kad reiz atkal pie viņa atbraucu, biju ļoti izbrīnījies, ka dons Huans izskrēja no mājas un neļāva man izkāpt no mašīnas.
— Tev tūdaļ nekavējoties jābrauc prom, — viņš ātri un satraukti čukstēja. — Klausies uzmanīgi. Nopērc bisi vai arī dabū to kaut kādā citā veidā, galvenais, — lai tā nebūtu tava, vai saprati? Sadabū jebkādu bisi, izņemot savu personīgo, un ved to pēc iespējas ātrāk uz šejieni.
— Kāpēc tev vajadzīga bise?
— Brauc ātrāk prom.
Es atgriezos jau ar bisi. Man nebija tik daudz naudas, lai nopirktu jaunu ieroci, tādēļ es aizņēmos no kāda sava paziņas viņa veco divstobreni. Dons Huans uz to pat nepaskatījās un smiedamies man paskaidroja, ka tik asi izturējies pret mani tāpēc, ka sieviete-melnais strazds sēdējusi uz viņa mājas jumta un viņš negribējis, lai viņa mani ieraudzītu.
— Kad es ieraudzīju melno strazdu uz jumta, man tūdaļ radās doma, ka tu varētu atnest bisi un caurdurt viņu ar tās palīdzību, — dons Huans ļoti izteiksmīgi noteica. — Es negribu, lai ar tevi kaut kas notiktu, tāpēc es arī tev liku nopirkt bisi vai arī dabūt to kādā citā veidā. Bet pēc tam, kad izpildīsi uzdevumu, tev bise būs jāiznīcina.
— Par kādu uzdevumu tu runā?
Tev būs jācaurdur sieviete ar bises palīdzību.
Viņš lika man iztīrīt bisi, ierīvēja to ar kaut kāda īpatnēji smaržojoša auga svaigām lapām un stiebriem. Viņš pats noslaucīja abas patronas un ielādēja tās bisē. Tad viņš teica, ka man jānoslēpjas iepretim viņa mājai augošajos krūmos un jāgaida, līdz melnais strazds apsēdīsies uz jumta, bet tad rūpīgi jānomērķē un jāizšauj no abiem stobriem. Skrotis gan diez vai varēs nodarīt raganai kādu lielu ļaunumu, ticamāk, ka to daudz lielākā mērā caurdurs pārsteiguma efekts, un, ja vien es izrādīšos pietiekami stiprs un rīkošos noteikti un enerģiski, tad viņai nekas cits neatliks, kā likt viņu mierā. Tāpēc man jāmērķē nevainojami, un tikpat nevainojamam jābūt arī manam lēmumam viņu caurdurt.
— Tev jāiekliedzas šāviena brīdī, — viņš teica. — Tam jābūt spēcīgam un spalgam kaujas saucienam.
Tad viņš sakrāva kaudzi no bambusa un žagaru saišķiem trīs metru attālumā no savas mājas ramadas un lika man atgulties uz tās.
Jutos visai ērti, atrados tādā kā pussēdus stāvoklī; manai mugurai bija stingrs atbalsts, un man pavērās brīnišķīgs skats uz jumtu.
Dons Huans teica, ka mums vēl ir laiks un līdz tumsai mēs pagūsim veikt visus sagatavošanas darbus; tad viņš izliksies, ka ir ieslēdzies mājā, lai tādā veidā pievērstu viņas uzmanību un izprovocētu vēl vienu uzbrukumu. Viņš lika man pilnībā atslābināties un atrast visērtāko stāvokli, kurā es varētu izšaut, nemaz nepakustoties. Viņš lika man pāris reizes nomērķēt un pēc tam secināja, ka es pārāk ilgi un neveikli mērķēju. Tad viņš ierīkoja balstu manai bisei. Ar lauzni izveidoja zemē divus dziļus caurumus, iesprauda tajos divas divžuburu nūjas, uzlika uz to galiem un cieši pie tiem piesēja garu kārti. Šī konstrukcija nodrošināja bisei labu atbalstu un ļāva to turēt visu laiku nomērķētu uz mājas jumtu.
Dons Huans paskatījās debesīs un teica, ka viņam laiks iet mājā. Viņš piecēlās un lēni devās uz māju, vēl pēdējo reizi atgādinot, ka tas nebūt nav joks un man jātrāpa putnam jau ar pirmo šāvienu.
Tūdaļ pēc tam, kad dons Huans aizgāja, kļuva pavisam tumšs. Šķiet, ka tumsa tīšām bija gaidījusi, līdz es palikšu viens, lai tad pēkšņi mani negaidīti pārsteigtu. Centos fokusēt savu skatienu uz jumtu, kas iezīmējās uz debess fona; vēl kādu laiciņu horizonts bija pietiekami gaišs, lai varēto saskatīt jumta aprises, bet tad debesis tā satumsa, ka es tikai ar pūlēm varēju saskatīt pašu māju. Vairāku stundu laikā centos fokusēt skatienu uz mājas jumto, taču absolūti neko neieraudzīju. Redzēju pāris pūces aizlidojam ziemeļu virzienā; taču to lielo spārnu vēzienu dēļ tās nekādi nevarēja sajaukt ar melnajiem strazdiem. Tad pēkšņi skaidri ieraudzīju kāda neliela putna tumšo silueta, kas apsēdās uz jumta. Tas noteikti bija putns! Mana sirds sāka neprātīgi dauzīties, ausīs zvanīja. Es nomērķēju un nospiedu abus bises gaiļus. Atskanēja visai skaļš šāviena troksnis. Sajutu bisi spēcīgi atsitamies pret manu plecu, un tai pašā brīdī izdzirdēju skaļu un šaušalīgu cilvēka kliedzienu. Tas patiešām, šķiet, atskanēja nojumta puses. Biju tik ļoti apjucis, ka tikai jau pēc tam atcerējos, ka dons Huans lika man iekliegties šāviena laikā, bet es aizmirsu to izdarīt. Jau grasījos pārlādēt bisi, kad dons Huans atvēra durvis un izskrēja ārā. Viņš izskatījās ļoti satraucies.
—Es domāju, ka tu viņai trāpīji,—viņš teica. — Tagad mums jāatrod beigto putnu.
Viņš atnesa trepes, pieslēja tās pie ramadas, lika man uzkāpt pa tām un pameklēt. Tad viņš uzkāpa arī pats, taču arī neko neatrada.
— Varbūt šāviens saraustīja putnu gabalos, — dons Huans teica. — Tādā gadījumā mums vajadzētu atrast vismaz kādu spalvu.
Mēs sākām meklēt, sākumā ap ramadu, pēc tam ap visu māju. Tā nu mēs visu nakti klīdām ar petrolejas lampu pa pagalmu. No rīta vēlreiz pārmeklējām visu apkārtni. Ap pulksten vienpadsmitiem dons Huans beidzot nolēma pārtraukt meklēšanu. Viņš galīgi satriekts apsēdās. Muļķīgi pasmaidīja un teica:
— Nekas nesanāca. Tev neizdevās viņu apturēt, un tagad mana dzīve nav ne plika graša vērta. Viņa ir vēl vairāk saniknota un grib atriebties. Taču tev nekas nedraud, šī sieviete tevi nepazīst.
Gāju uz mašīnu, lai brauktu mājās, un pa ceļam pajautāju, vai man nepieciešams iznīcināt bisi. Viņš teica, ka tā neko nav izdarījusi un es varu atdot to īpašniekam. Viņa acīs jautās tāds izmisums, ka es tikai ar pūlēm valdīju asaras.
— Vai es tev varu kaut kā palīdzēt? — es jautāju.
— Tu vairs neko nevari izdarīt, — dons Huans teica.
Mēs kādu laiku klusējām. Gribēju nekavējoties braukt prom. Jutos tik skumjš un nelaimīgs.
— Vai tu patiešam gribi man palīdzēt? — dons Huans man bērnišķīgi naivi pajautāja.
— Vēlreiz atkārtoju, ka esmu gatavs darīt visu, lai viņam palīdzētu. Dons Huans pasmaidīja un atkal pajautāja, vai es patiešām runāju nopietni; un es atkal to apliecināju.
— Ja tu saki patiesību, — viņš teica, — tad man ir vēl viena iespēja.
Tas, šķiet, viņu ļoti iepriecināja. Viņš plati pasmaidīja un vairākas reizes sasita plaukstas, kā vienmēr, kad vēlējās izpaust savu apmierinājumu. Viņa garastāvokļa maiņa patiesi bija apbrīnojama, un tā ietekmēja arī mani. Pēkšņi izzuda nomāktība un skumjas, un dzīve atkal šķita neparasti skaista. Dons Huans apsēdās, un es apsēdos viņam līdzās. Viņš ilgi skatījās uz mani un pēc tam ļoti mierīgi un nosvērti paziņoja, ka es patiešām esmu vienīgais cilvēks, kurš viņam šobrīd spēj palīdzēt, un tāpēc viņš grasās palūgt man izdarīt kaut ko ļoti bīstamu un neparastu.
Viņš uz brīdi pieklusa, it kā gribētu vēlreiz dzirdēt manu apliecinājumu tam, ka esmu gatavs izpildīt viņa lūgumu. Teicu, ka viņa dēļ izdarīšu visu.
— Es grasos iedot tev ieroci, lai tu varētu viņu caurdurt,—viņš teica.
Viņš izņēma no savas somas un pasniedza man garu priekšmetu. Es paņēmu to, apskatīju un pārsteigumā gandrīz vai nometu zemē.
— Tas ir mežakuilis, — viņš turpināja. — Tev vajag viņu ar to caurdurt.
Priekšmets, kuru es turēju rokā, bija izkaltēta mežacūkas priekškāja. Āda bija kroplīgi sakrokojusies, bet sari aptaustot šķita vienkārši pretīgi. Nags bija vesels, un tā abas pusītes bija izstieptas uz priekšu, it kā kāja būtu saspringta. Daudz netrūka, lai man no šī skata vien apskrietos dūša. Dons Huans ātri paņēma šo drausmo lietu atpakaļ.
— Tev vajag iedzīt mežakauili tieši viņai nabā, — dons Huans teica.
— Ko? — es vārgā balsī pajautāju.
— Tev jāpaņem mežakuili labajā rokā un viņa ar to jācaurdur. Viņa ir burve, un mežakuilis ieies viņai vēderā, un neviens cits visā pasaulē, izņemot citu magu, neieraudzīs, ka viņš tur ir iedurts. Tā nav nekāda parasta kauja, bet gan magu savstarpējo attiecību kārtošana. Tev šai gadījumā var draudēt briesmas, jo, ja tu viņu necaurdursi, viņa var tevi uz vietas nogalēt vai ari tevi nošaus vai nodurs viņas radinieki. No otras puses, tu vari tikt sveikā pat neieskrambāts. Ja tev tas izdosies, viņai pienāks slikti laiki — ar mežakuili savā ķermenī viņa liks man beidzot mieru.
Mani atkal pārņēma dziļas skumjas. Biju ļoti pieķēries donam Huanam. Es sajūsminājos par viņu. Biju jau sācis uztvert viņa dzīves veidu un zināšanas kā augstāko sasniegumu. Vai tad varēja ļaut nomirt tādam cilvēkam. Un tomēr, kā gan tā varēja atļauties riskēt ar savu dzīvību? Iegrimu savās pārdomās un nemaz neievēroju, ka dons Huans ir piecēlies un stāv man līdzās, līdz beidzot viņš papliķēja man pa plecu.
—Atgriezies, kad sapratīsi, ka patiešām gribi man palīdzēt, — viņš teica, — taču ne ātrāk. Ja tu atgriezīsies, es zinu, kas mums jādara. Bet tagad brauc prom! Ja tu negribēsi atgriezties, es tevi ari sapratīšu.
Es automātiski piecēlos, iekāpu mašīnā un aizbraucu. Dons Huans patiešām bija palaidis mani vaļā. Es varēju aizbraukt un nekad neatgriezties, taču nez kāpēc doma par to, ka esmu pilnīgi brīvs un mani nesaista nekādi pienākumi, mani neapmierināja. Es pabraucu vēl kādu gabaliņu, bet tad ātri apgriezos pretējā virzienā un braucu atpakaļ.
Viņš vēl aizvien sēdēja zem savas ramadas un, mani ieraudzījis, nebūt neizskatījās izbrīnījies.
— Sēdies, — viņš teica. — Rietumu pusē ir burvīgi mākoņi. Drīz satumsīs. Sēdi mierīgi un ļauj krēslai tevi apņemt un piepildīt. Tagad vari darīt visu, ko gribi, bet, kad es teikšu, paskaties uz šiem spīdīgajiem mākoņiem un palūdz krēslai spēku un sirdsmieru.
Apmēra divas stundas nosēdēju, pagriezis seju pret mākoņiem rietumu pusē. Dons Huans iegāja mājā un iznāca ārā tikai tad, kad palika tumšs.
— Klāt krēslas laiks, — viņš teica. — Piecelies! Neaizver acis, skaties tieši uz mākoņiem; pacel rokas ar atvērtām plaukstām un izplestiem pirkstiem un skrien uz vietas.
Sekoju viņa instrukcijām, pacēlu roka virs galvas un sāku skriet. Dons Huans stāvēja man līdzās un koriģēja manas kustības: viņš ielika mežakuiļa kāju manas labās rokas plaukstā un lika man piespiest to ar lielo pirksta. Tad viņš nedaudz nolaida manas rokas lejā, nostādot tās tādā stāvoklī, lai atplestie pirksti būtu vērsti pret oranžajiem un tumši pelēkajiem mākoņiem virs horizonta rietumu pusē; viņš lika izplest pirkstus līdzīgi vēdeklim un nekādā gadījumā tos nesaliekt, jo saliekti pirksti vairs nenozīmēta, ka es lūdzu krēslai spēku, bet gan to, ka es tai draudu. Viņš arī koriģēja manu skrējienu, lai tas būta rāms un vienmērīgs, it kā es patiešām ar izstieptām rokām skrienu pretī krēslai.
Tonakt es nevarēju iemigt, šķita, ka, tā vietā, lai mani nomierināta, krēsla mani, gluži pretēji, tikai vēl vairāk satraukuši.
— Man vēl dzīvē tik daudz darāmā, — es teicu. — Tik daudz nepabeigta darbu, neatrisināta problēmu.
Dons Huans viegli pasmīnēja un teica:
— Pasaulē nav nekā nepabeigta. Nekas nav arī pabeigts, bet nav arī nekā neatrisināta. Ej gulēt.
Šie dona Huana vārdi iedarbojās ļoti nomierinoši.
Ap pulksten desmitiem nākamajā rītā mēs ar donu Huanu paēdām brokastis un tad devāmies ceļā. Viņš man čukstus pavēstīja, ka mums vajadzētu šai sievietei mēģināt tuvoties ap pusdienlaiku vai pat vēl agrāk. Ideāli būtu veikt uzbrukumu no rīta, jo tieši šai laikā magi ir visvājākie un visneuzmanīgākie, taču ragana nekad šādā laikā neizies no savas mājas, kurā viņa ir ļoti labi aizsargāta. Es neko nejautāju. Dons Huans lika man izbraukt uz šosejas un noteiktā vietā apstāties ceļa nomalē.
— Šeit mēs viņu ari gaidīsim, — viņš teica.
Paskatījos pulkstenī—piecpadsmit minūtes pāri desmitiem. Es nepārtraukti žāvājos. Ļoti nāca miegs; domas bezjēdzīgi riņķoja manā galvā.
Pēkšņi dons Huans iztaisnojās un mani pagrūda. Es palēcos savā sēdeklī.
— Lūk, arī viņa! — viņš teica.
Pa uzarta lauka malu šosejas virzienā gāja sieviete. Labajā rokā viņa nesa grozu. Līdz šim nebiju ievērojis, ka esam apstājušies pie paša krustojuma. Paralēli šosejai gar abām tās pusēm stiepās divi šauri zemes ceļi, bet vēl viens, platākais, to šķērsoja, tā ka visiem cilvēkiem, kas gāja pa šo ceļu, bija jāiet pāri trases asfalta segumam. Kad sieviete vēl atradās uz zemes ceļa, dons Huans lika man izkāpt no mašīnas.
— Aiziet! — viņš stingri noteica.
Es paklausīju. Sieviete jau bija gandrīz uz šosejas. Sāku skriet, lai pagūtu viņu pārtvert. Kad viņa atradās man tik tuvu blakus, ka mūsu apģērbi saskārās, es acumirklī izrāvu no azotes mežakuiļa kāju un iegrūdu ar to sievietei vēderā. Neizjutu nekādu pretestību trulajam priekšmetam, kuru turēju savā rokā. Gaisā pazibēja viegla ēna, it kā kāds būtu aizskāris aizkaru. Pagriezu galvu pa labi un ieraudzīju sievieti stāvam kādu piecpadsmit metru attālumā no manis pretējā ceļa pusē. Viņa bija vēl jauna, melnīgsnēja, ar skaistu seju un spēcīgu padruknu ķermeni. Viņa tur mierīgi stāvēja un smaidīja, viegli piemiegusi acis, it kā cenšoties pasargāt tās no vēja, un vēl aizvien turēja labajā rokā savu grozu.
Es burtiski apstulbu, tad pagriezos un paskatījos uz donu Huanu. Viņš izmisīgi māja ar rokām, saucot mani atpakaļ. Ievēroju, ka man steidzīgi tuvojas kādi trīs vai četri vīrieši, un sāku skriet uz mašīnu. Ielecis mašīnā drāzos pretējā virzienā.
Centos pajautāt donam Huanam, kas īsti notika, taču nevarēju parunāt; ausis burtiski plīsa pušu no iekšējā spiediena, un man trūka elpas. Dons Huans, šķiet, izskatījās apmierināts, un viņu mana neveiksme nebūt nesatrauca. Manas rokas ar tādu spēku spieda stūri, ka es nevarēju pakustināt pirkstus. Rokas un kājas bija sastingušas un nelocījās, es pat nespēju atraut kāju no gāzes pedāļa.
Dons Huans papliķēja man pa muguru un lika nomierināties. Maz pamazām atslāba arī spiediens ausīs.
— Kas tur notika? — es beidzot pajautāju.
Viņš iesmējās kā bērns un neko neatbildēja. Tad pajautāja, vai es ievēroju, kā sieviete no manis izvairījās. Viņš bija sajūsmā par viņas straujo reakciju un lielisko ātrumu. Dona Huana teiktais man šķita tik neiederīgs šai neskaidrajā situācijā, ka es pat īsti nespēju to uztvert. Viņš sajūsminājās par sievieti. Viņš teica, ka viņas spēks ir nevainojams un viņa ir patiesi nežēlīgs ienaidnieks.
Pajautāju donam Huanam, vai viņu patiešām nemaz nesatrauc mana neveiksme. Biju ļoti pārsteigts un satraukts par šo pēkšņo viņa garastāvokļa maiņu. Viņš, šķiet, tiešām bija priecīgs.
Viņš lika apstāties. Es apstājos ceļa malā. Viņš uzlika roku man uz pleca un cieši paskatījās man acīs.
— Tas viss, ko es šodien ar tevi izdarīju, bija viltība, — viņš atklāti pateica. — Ir tāds likums, ka zināšanu cilvēkam ir jāapmāna savu mācekli. Šodien es tevi piemānīju, lai tādā veidā liktu tev mācīties.
Biju satriekts līdz sirds dziļumiem. Pat nespēju koncentrēties. Dons Huans paskaidroja, ka viss šis notikums ar sievieti bija izdomāts — slazds, kurā es iekritu. īstenībā šī sieviete viņu nekad nebija reāli apdraudējusi, un viņa uzdevums bija izraisīt mūsu abu sadursmi īpašos apstākļos, kad es, cenšoties viņu "caurdurt", izjutu neparastu spēka un enerģijas pieplūdumu. Viņš uzteica manu apņēmību un nodēvēja to par spēka demonstrāciju {the display of power), kas skaidri un gaiši parādīja šai sievietei, ka esmu spējīgs uz ļoti enerģiskām spēka izpausmēm.
— Tu nekad nespētu viņai pat pirkstu piedurt, — viņš teica, — taču tu parādīji viņai savus nagus. Tagad viņa zina, ka tu nebaidies. Tu meti viņai izaicinājumu. Es viņu izmantoju, lai tevi piemānītu, jo viņa ir spēcīga un nežēlīga un nekad neko neaizmirst. Vīrieši parasti ir pārāk aizņemti un nevar būt tik nežēlīgi pretinieki.
Es ārkārtīgi sadusmojos un teicu, ka neviens nedrīkst rotaļāties ar citu cilvēku dziļākajām jūtām un uzticību.
Dons Huans smējās, līdz viņam pa vaigiem sāka ritēt asaras, bet es viņu ienīdu. Tā vien gribējās viņam iesist un neatskatoties braukt prom; taču viņa smiekliem piemita kaut kāds neparasts ritms, kas mani gandrīz vai paralizēja.
—Nevajag tik ļoti dusmoties, — viņš centās mani nomierināt.
Tad dons Huans teica, ka šāda viņa rīcība nekad nav bijusi farss, ka arī viņš kādreiz tāpat kā es riskējis ar savu dzīvību. Tas bijis ļoti sen. Viņa benefaktors viņu arī ir apmānījis līdzīgā veidā. Taču dona Huana benefaktors bijis ļoti nežēlīgs cilvēks un nebūt nav tā auklējies ar viņu, kā viņš to darot ar mani. Vēl viņš ļoti skaidri piebilda, ka sieviete patiešām izmēģinājusi pret viņu savu spēku, cenšoties viņu nogalināt.
— Tagad viņa zina, ka es ar viņu vienkārši spēlējos, — viņš smējās, — un viņa ienīdīs tevi par to. Viņa nespēj man kaitēt, un tāpēc viņa visu savu naidu vērsīs pret tevi. Viņa vēl nezina, cik stiprs tu esi, tāpēc viņa sāks tevi pakāpeniski pārbaudīt. Tagad tev nav citas izvēlēs, kā vien turpināt mācības, lai varētu sevi aizsargāt, citādi kļūsi par šīs lēdijas upuri. Bet viņa gan nav nekāds māns.
Dons Huans man atgādināja, cik veikli viņa no manis izvairījās un pārlidoja pāri ceļam.
— Nedusmojies, — viņš teica. — Tā nebija parasta viltība. Tas bija likums.
Šīs sievietes lēciens pāri ceļam bija patiešām prātam neaptverama parādība. Turklāt tas viss notika manā acu priekšā — vienā acumirklī viņa pārlidoja pāri platajai šosejai un atradās tās otrā pusē. Tas bija neapstrīdams fakts. Kopš tā laika šis neparastais atgadījums ar raganu nekad man neizgāja no prāta un pamazām manī nostiprinājās "pārliecība" par to, ka viņa patiešām mani vajā. Visa tā rezultātā šo savu iracionālo baiļu iespaidā biju spiests atteikties no tālākām mācībām dona Huana vadībā.
* * *
Atgriezos pie dona Huana mājas pēc dažām stundām, pēcpusdienā. Viņš acīmredzot mani gaidīja. Kad izkāpu no mašīnas, viņš pienāca man klāt un rūpīgi mani nopētīja, pāris reizes apejot man apkārt.
— Par ko tu esi tik ļoti satraucies?—viņš man pajautāja, pirms vēl es biju paguvis atvērt muti.
Es viņam paskaidroju, ka šorīt mani kaut kas nobiedēja un ka es, tāpat kā senāk, sajutu, it kā kaut kas neredzams zagtos man klāt un klīstu man apkārt. Dons Huans apsēdās un iegrima pārdomās. Viņa seja bija neierasti nopietna. Viņš izskatījās noguris. Es apsēdos viņam līdzās un sāku izskatīt savas piezīmes.
Pēc ilgas pauzes viņa seja noskaidrojās, un viņš pasmaidīja.
— Tas, ko tu šorīt sajuti, bija avota gars, — viņš teica. — Es jau biju teicis, ka tev jābūt gatavam pēkšņi sastapties ar šiem spēkiem. Man šķiet, tu taču visu saprati.
— Jā, es sapratu.
— Tad kāpēc baidies? Es nevarēju atbildēt.
— Šis gars iet pa tavām pēdām, — viņš teica. — Viņš jau pieskārās tev ūdenī. Un vari būt pilnīgi drošs, ka viņš tev atkal pieskarsies, un, ja vien tu nebūsi tam pietiekami sagatavojies, tad šī satikšanās tev var izrādīties liktenīga.
— Bet ko lai es daru? — es jautāju.
— Tu pārāk viegli visu aizmirsti.—viņš teica.—Zināšanu ceļu mēs nebūt neizvēlamies pēc brīvas gribas — mūs spiež mācīties un skubina kā zirgu, piespiežot piešus. Ejot pa šo ceļu, mēs vienmēr ar kaut ko cīnāmies, no kaut kā izvairāmies, vienmēr esam kaut kam gatavi; un šis kaut kas vienmēr ir neizskaidrojams; tas ir lielāks, varenāks par mums. Tu vienmēr sastapsies ar neizskaidrojamiem spēkiem. Tagad tas ir avota gars, vēlāk tas būs tavs sabiedrotais, tāpēc tev nekas cits neatliek, kā vienīgi gatavoties cīņai.
Pirms daudziem gadiem tevi skubināja La Katalina ; taču viņa bija tikai ragana—un tas noder iesācējiem.
Pasaulē patiešām ir ļoti daudz šausmīgu lietu, un mēs atrodamies neizskaidrojamu un nepielūdzamu spēku ielenkumā. Parastais cilvēks savā nezināšanā tic, ka šos spēkus var izskaidrot vai izmainīt; taču īstenībā viņš nezina, kā to izdarīt, un tomēr cer, ka cilvēce agri vai vēlu tos izskaidros vai izmainīs. Turpretī mags nedomā, kā tos izskaidrot vai izmainīt; tā vietā viņš mācās izmantot šos spēkus, izmainot sevi pašu un piemērojoties to virzienam. Tieši šai apstāklī ari slēpjas viņa viltība. Maģijā nav nekā īpaša, ja vien tu esi uzzinājis tās viltību. Mags ir tikai nedaudz zinošāks par parastu cilvēku. Maģija nepalīdz viņam dzīvot labāku dzīvi; es pat teiktu, ka maģija viņam traucē; tā padara viņa dzīvi grūtāku, bīstamāku. Kad mags atveras zināšanām, viņš kļūst vēl neaizsargātāks, nekā parasts cilvēks. No vienas puses, visi apkārtējie viņu neieredz un baidās no viņa, un visādi cenšas laupīt viņam dzīvību; no otras puses, tie neizskaidrojamie un naidīgie spēki, kas ielenc ikvienu no mums jau tikai tāpēc vien, ka mēs dzīvojam šai pasaulē, kļūst magam krietni vien bīstamāki. Ja mūs ievaino cilvēks — tas ir patiešām sāpīgi, taču tas ir tīrais nieks salīdzinājumā ar sabiedrotā pieskārienu. Atverot sevi zināšanām, mags kļūst par šādu spēku upuri, un viņam ir tikai viens sevis līdzsvarošanas un aizstāvības līdzeklis—viņa griba; tāpēc viņam jājūtas un jādarbojas kā karotājam. Es vēlreiz tev to atkārtoju: ejot pa zināšanu ceļu var izdzīvot tikai kārotājs. Tieši karotāja dzīves spēks ļauj viņam dzīvot labāku dzīvi.
Mans pienākums ir iemācīt tevi redzēt. Un nejau tāpēc, ka es to gribu, bet tāpēc ka tu esi izredzētais; uz tevi man norādīja Meskalito. Taču personīgi es vēlos iemācīt tev justies un darboties kā karotājam. Es patiešām ticu, ka visvēlamāk ir dzīvot kā karotājam. Tāpēc es centos tev parādīt šos baisos spēkus tā, kā tos uztver mags, jo kļūt par karotāju var tikai to iedarbības rezultātā. Ja tu iemācītos redzēt, nekļūstot par karotāju, tas padarītu tevi vāju, pārlieku mīkstsirdīgu, radītu tev viltus vēlēšanos atkāpties; tavs ķermenis sabruktu, jo tev viss būtu vienalga. Un tāpēc es personīgi vēlos padarīt tevi par karotāju, lai tu neizjuktu gabalos.
Tu daudzreiz esi atkārtojis, ka vienmēr esi gatavs mirt. Es uzskatu, ka nebūt nav obligāti visu laiku būt gatavam nāvei. Manuprāt, tā ir tikai nevajadzīga izdabāšana savām vājībām. Karotājam ir jābūt gatavam tikai kaujai. Es vēl arī esmu dzirdējis, kā tu teici, ka tavi vecāki ir izkropļojuši tavu garu. Es uzskatu, ka cilvēka gars ir kaut kas tāds, ko nemaz nevar viegli izkropļot, vismaz ne ar tiem līdzekļiem, kurus tu uzskati par kaitīgiem. Es domāju, ka tavi vecāki tevi sabojājuši, padarot tevi mīkstčaulīgu, nīkulīgu un iemācot tevi izdabāt pašam sev.
Karotāja gars nav piemērots nedz tam, lai sev izdabātu, nedz žēlabām, nedz uzvarām vai zaudējumiem. Karotāja gars ir piemērots tikai cīņai, un jebkura cīņa tā ir viņa pēdējā cīņa zemes virsū. Tāpēc tās iznākumam viņa acīs praktiski nav nekādas nozīmes. Savā pēdējā cīņā karotājs ļauj savam garam lidot brīvam un tīram. Un kamēr viņš cīnās, zinot, ka viņa griba ir nevainojama, viņš tikai smejas un smejas.
Es beidzu rakstīt un atrāvu skatienu no sava bloknota. Dons Huans vērīgi uz mani skatījās, tad pagrozīja galvu un pasmaidīja.
— Vai tu patiešām visu pieraksti, viņš man neticīgi pajautāja. — Henaro saka, ka viņš nekad nevar būt ar tevi nopietns, jo tu vienmēr raksti. Viņam ir taisnība; kā gan kāds var būt nopietns, ja tu vienmēr raksti?
Viņš pasmīnēja, un es centos sevi aizstāvēt.
— Tam nav nekādas nozīmes, — viņš teica. — Ja arī tu kādreiz iemācīsies redzēt, tad, man šķiet, izdarīsi to kaut kādā savā noslēpumainā un absolūti neizskaidrojamā veidā.
Dons Huans piecēlās un paskatījās debesīs. Tuvojās pusdienlaiks. Viņš teica, ka vēl ir pietiekami daudz laika, lai dotos medībās kalnos.
— Un ko īsti mēs grasāmies nomedīt?
— Kādu īpašu dzīvnieku — briedi vai mežakuili, vai pat kalnu lauvu.
Viņš uz brīdi apklusa, bet tad piebilda:
— Vai pat ērgli.
Piecēlos un sekoju viņam uz savu mašīnu. Viņš teica, ka šoreiz mēs grasāmies tikai novērot un noskaidrot, kādus dzīvniekus mums jāmedī. Viņš jau grasījās iekāpt mašīnā, kad, šķiet, kaut ko atcerējās, pasmaidīja un teica, ka šis ceļojums ir jāatliek līdz tam laikam, kad es uzzināšu kādu ļoti būtisku lietu, bez kuras mūsu medības nemaz nav iespējamas.
Mēs atgriezāmies un atkal apsēdāmies zem viņa ramadas. Gribēju viņam daudz ko pajautāt, taču viņš neļāva man pat atvērt muti
un pats sāka runāt.
— Tagad nu beidzot mēs esam aizkļuvuši līdz tam pēdējam, kas tev vēl būtu jāzina par karotāju, — viņš teica. — Karotājs izvēlas lietas, no kā sastāv viņa pasaule. Todien, kad tu satikies ar sabiedroto, es biju spiests tevi divreiz mazgāt ūdenī. Vai zini, kas īsti ar tevi nebija kārtībā?
— Nē.
— Tu pazaudēji savus aizsargvairogus.
— Kādus vairogus? Par ko tu runā?
— Es teicu, ka karotājs izvēlas lietas, no kurām sastāv viņa pasaule. Viņš tās izvēlas apzināti, jo jebkura šī lieta ir vairogs, kas viņu aizsargā no to spēku uzbrukuma, kurus viņš grasās izmantot. Karotājs izmantos savus vairogus, lai aizsargātu sevi, piemēram, no sava sabiedrotā. Parastais cilvēks, kurš tāpat atrodas šo neizskaidrojamo spēku ielenkumā, ir tiem nepieejams, jo viņam ir cita veida īpaši aizsargvairogi.
Viņš ieturēja pauzi un jautājoši palūkojās uz mani. Es nesapratu, ko viņš ar to grib teikt.
— Kas tie par vairogiem? — es neatlaidos.
— Viss tas, ko dara cilvēki.
— Palūkojies visapkārt: visi vienkāršie cilvēki nepārtraukti dara to, ko viņi vienmēr dara. Tas arī ir viņu vairogi. Lai arī kad mags nesaskartos ar jebkuru no šiem neizskaidrojamajiem un nepielūdzamajiem spēkiem, par kuriem mēs šeit runājam, viņa gaismas sprauga atveras un viņš kļūst daudz lielākā mērā pieejams nāvei nekā parasti; es tev jau stāstīju, ka mēs mirstam, pateicoties šai spraugai, un tāpēc, ja jau tā atveras, tad nepieciešams, lai griba būtu gatava to aizpildīt; protams, tikai tai gadījumā, ja cilvēks ir karotājs. Bet ja cilvēks vēl nav karotājs, kā, piemēram, tu, tad viņam nav cita atkāpšanās ceļa, kā vienīgi izmantot ikdienas dzīves darbības, lai novērstu savu prātu no bailēm, kuras rodas, saskaroties ar neizskaidrojamo, un tādā veidā ļaujot aizvērties savai gaismas spraugai. Tu sadusmojies uz mani todien, kad sastapies ar sabiedroto. Es tevi sadusmoju, neļaujot tev iedarbināt mašīnu, un atvēsināju, iegremdējot ūdenī. Tavs slapjais apģērbs tevi vēl vairāk atvēsināja. Tas, ka tu biji dusmīgs un nosalis, ļāva tavai gaismas spraugai aizvērties, un tu biji aizsargāts. Taču šai dzīves periodā tu jau vairs nevari izmantot šos vairogus tikpat efektīvi kā parasts cilvēks. Tu pārāk daudz zini par šiem spēkiem, un tagad beidzot tu jau esi pavisam nobriedis, lai justu un darbotos kā karotājs. Tavi vecie vairogi vairs nespēj tevi aizsargāt.
— Kas man jādara?
— Darbojies kā karotājs un pats izvēlies savas pasaules sastāvdaļas. Tu vairs nevari atļauties dzīvot starp gadījuma rakstura lietām. Es tev to visu saku ļoti nopietni. Tagad tu pirmoreiz vairs neesi drošībā, turpinot savu ierasto dzīvesveidu.
— Ko tu īsti domāji, teikdams, ka man pašam ir jāizvēlas savas pasaules sastāvdaļas?
— Karotājs sastop šos neizskaidrojamos un nepielūdzamos spēkus, tāpēc ka viņš tos apzināti meklē, un viņš vienmēr ir tam gatavs. Tu, gluži otrādi, nekad neesi tam gatavs. Ja šie spēki pie tevis ieradīsies, tad pārsteigs tevi nesagatavotu; izbailes atvērs tavu gaismas spraugu, un tava dzīvība netraucēti izslīdēs caur to. Tāpēc pirmais, kas tev jādara, —jābūt gatavam. Domā par to, ka sabiedrotais jebkurā brīdī var izlēkt tavu acu priekšā, un tev jābūt tam gatavam. Satikšanās ar sabiedroto — tā nav vis nekāda saviesīga ballīte vai svētdienas pikniks, un karotājs pats ir atbildīgs par savas dzīvības aizsardzību. Tāpēc, ja kāds no šiem spēkiem tevi uzmeklē un atver tavu gaismas spraugu, tev ir apzināti jācīnās par to, lai to aizvērtu paša spēkiem. Tāpēc tev jāizvēlas tādas lietas, kas sniedz tev vislielāko apmierinājumu un iedarbojas nomierinoši. Tās apzināti izmantojot, tu vari atbrīvot savas domas no bailēm, aizvērt savu gaismas spraugu un kļūt nepieejams.
Pirms dažiem gadiem es tev teicu, ka savā ikdienas dzīvē karotājs izvēlas ceļu ar sirdi. Tieši ar šo apzināto izvēli karotājs ari atšķiras no vidusmēra cilvēka. Viņš zina, ka šim ceļam ir sirds tad, kad viņš ir vienots ar šo ceļu, kad, ejot pa šo ceļu, izjūt milzu mieru un apmierinājumu. Lietas, kuras viņš izvēlas, lai pagatavotu savus vairogus, — tie ir šī ceļa ar sirdi elementi.
— Bet tu taču teici, ka es neesmu karotājs, kā gan lai es izvēlos ceļu, kuram būtu sirds?
— Tas ir tavs pagrieziena punkts. Agrāk tev nebija tādas reālas nepieciešamības dzīvot kā karotājam. Tagad viss ir pavisam citādi, Tagad tev jādzīvo starp ceļa ar sirdi elementiem un tev jāatsakās no visa pārējā, vai ari tu aiziesi bojā, kad nākamreiz sastapsies ar kādu no spēkiem. Vēl tikai varu piebilst, ka tev vairs nav kaut kā īpaši jāmeklē šī satikšanās, tagad sabiedrotais var atnākt pie tevis sapnī, tad kad tu sarunājies ar draugiem vai raksti savas piezīmes.
— Es jau gadiem ilgi cenšos dzīvot saskaņā ar tavu mācību, — es teicu. — Acīmredzot man tas nav īsti izdevies. Kā lai es sevi izmainu?
— Tu pārāk daudz domā un runā. Tev jāizbeidz runāt pašam ar sevi.
— Ko tu ar to gribi teikt?
— Tu pārāk daudz sarunājies pats ar sevi. Bet šai ziņā tu neesi nekāds izņēmums. To dara ikviens no mums. Mēs taču uzturam iekšējo dialogu (the internai dialogue). Padomā par to, ko tu dari, kad tu esi viens?
— Es sarunājos pats ar sevi.
— Bet par ko tu sarunājies pats ar sevi?
— Nezinu, droši vien par visu ko.
— Es tev pateikšu, par ko mēs sarunājamies paši ar sevi. Mēs sarunājamies par mūsu pasauli. Faktiski mēs uzturam mūsu pasauli ar savu iekšējo dialogu.
— Kā mēs to darām?
— Kad mēs pārstājam sarunāties paši ar sevi, pasaule vienmēr ir tāda, kādai tai jābūt. Mēs to atjaunojam, piepildām to ar dzīvību, uzturam to ar savu iekšējo dialogu. Arī savu ceļu mēs izvēlamies, sarunājoties paši ar sevi. Un tā mēs aizvien un aizvien atkārtojam šo mūsu izvēli līdz pat nāvei, jo visu laiku līdz pat nāvei turpinām un turpinām sarunāties paši ar sevi. Karotājs to apzinās un cenšas apturēt šo dialogu (stopping the internai dialogue). Tas ir pēdējais noteikums, kas tev jāzina, ja tu gribi dzīvot kā karotājs.
— Kā lai es izbeidzu sarunāties pats ar sevi.
—Vispirms tev jāizmanto ausis, lai daļēji atslogotu savas acis. Mēs jau kopš pašas dzimšanas izmantojam savas acis, lai spriestu par pasauli. Mēs runājam ar citiem un paši ar sevi galvenokārt par to, ko mēs redzam. Karotājs to apzinās un ieklausās pasaulē; viņš ieklausās pasaules skaņās.
Es noliku malā savas piezīmes. Dons Huans iesmējās un teica, ka man nebūt nav jāpiespiež sevi ar spēku, bet pasaules skaņās jāieklausās harmoniski un ļoti pacietīgi.
— Karotājs apzinās, ka pasaule izmainīsies, tiklīdz viņš pārstās pats ar sevi sarunāties, — viņš teica, — un tev ir jābūt gatavam šim kolosālajam notikumam.
— Ko tu ar to gribi teikt, don Huan?
— Pasaule ir, lūk, tāda vai vēl kaut kāda citāda tikai tāpēc, ka mēs paši sev sakām, ka tā ir tāda. Ja mēs pārstāsim sev teikt, ka pasaule ir tāda, tad pasaule vairs tāda nebūs. Nedomāju, ka tu pašlaik būtu gatavs šādam smagam triecienam, tāpēc tev jāsāk pamazām iznīcināt šo pasauli.
— Es patiešām tevi nesaprotu.
— Tur jau tā nelaime, ka tu sajauc pasauli ar to, ko dara cilvēki; un tu nebūt neesi vienīgais, kas tā rīkojas. Mēs visi tā darām. Tās lietas, kuras dara cilvēki, kalpo kā aizsargvairogi pret spēkiem, kas mums ir visapkārt; tam, ko mēs darām kā cilvēki, patiešām ir ļoti liela nozīme, taču tikai kā vairogiem. Mēs tā arī neuzzinām, ka viss, ko mēs darām kā cilvēki, ir tikai vairogi; un mēs ļaujam tiem valdīt un mīdīt kājām mūsu dzīvi. Es pat varētu teikt, ka cilvēcei tas, ko dara cilvēki, ir krietni vien nozīmīgāks un svarīgāks par pašu pasauli.
— Ko tu sauc par pasauli?
— Pasaule ir viss, kas šeit atrodas, — viņš teica un piesita kāju pie zemes. — Dzīve, nāve, cilvēki, sabiedrotie un visi pārējie, viss, kas atrodas mums visapkārt. Pasaule ir neizzināma. Mēs nekad nespēsim to saprast; mēs nekad neuzminēsim tās noslēpumus. Tāpēc mums jāizturas pret to kā pret brīnišķīgu noslēpumu, kas viņa arī patiesībā ir! Taču vienkāršs cilvēks tā nerīkojas. Viņam pasaule nekad nav noslēpums, un kad viņš tuvojas vecumam, atklāj, ka vairāk nav vērts dzīvot. Vecs cilvēks nebūt nav izsmēlis pasauli, viņš ir tikai izsmēlis to, ko dara cilvēki. Taču savā muļķa apjukumā viņš tic, ka pasaulē vairs nav nekādu mīklu. Lūk, kādu drausmīgu cenu mums nākas maksāt par saviem vairogiem! Karotājs labi apzinās šo jucekli un mācās pareizi izturēties pret lietām. Lietas, kuras dara cilvēki, nekādos apstākļos nedrīkst būt svarīgākas par pasauli. Tāpēc karotāji izturas pret pasauli kā pret nebeidzamu noslēpumu, bet pret to, ko dara cilvēki, kā pret nebeidzamu muļķību.