37363.fb2 Atsevi??? realit?te - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 20

Atsevi??? realit?te - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 20

15

Sāku vingrināties, ieklausoties "pasaules skaņās", un turpināju to darīt divus mēnešus, kā to bija norādījis dons Huans. Sākumā bija ļoti apgrūtinoši klausīties un neskatīties, taču vēl grūtāk bija ne­sarunāties pašam ar sevi. Tomēr otrā mēneša beigās es jau spēju izslēgt iekšējo dialogu uz īsu brīdi un pievērst uzmanību skaņām.

Ierados pie dona Huana mājas 1969. gada 10. novembrī pulk­sten deviņos no rīta.

— Mēs tūdaļ pat dosimies ceļā,—viņš teica, tiklīdz piebraucu pie viņa mājas.

Es kādu stundu atpūtos, bet tad mēs braucām uz kalniem aus­trumu virzienā. Mēs atstājām manu mašīnu pie kāda viņa drauga, kurš tur dzīvoja, un gājām tālāk kājām. Dons Huans ielika mugur­somā priekš manis cepumus un saldās bulciņas. Ēdiena pietika kā­dām pāris dienām. Pajautāju, vai nevajadzētu paņemt vēl kaut ko no produktiem, bet dons Huans noraidoši pagrozīja galvu.

Mēs gājām kājām visu rīta cēlienu. Bija diezgan silta diena. Es nesu blašķi ar ūdeni, no kuras galvenokārt pats arī dzēru. Dons Huans dzēra tikai divreiz. Kad izbeidzās ūdens, viņš teica, ka es varu droši dzert no tiem avotiem, kas gadījās mums pa ceļam. Viņš smējās, kad sākumā nevēlējos to darīt, taču drīz vien slāpes lika atmest visus manus sākotnējos aizspriedumus.

Agrā pēcpusdienā mēs apstājāmies nelielā ielejā kaut kādu biezi aizaugušu zaļu pakalnu pakājē. Aiz šiem pakalniem, austrumos, uz mākoņainās debess fona iezīmējās augstu kalnu aprises.

— Tu vari domāt, vari rakstīt visu, ko vien vēlies, par mūsu sarunu vai par to, ko tu uztver, bet neko par to, kur mēs atrodamies.

Mēs mazliet atpūtāmies, un viņš izvilka no azotes saini un parā­dīja man savu pīpi. Viņš piepildīja tās galvu ar smēķējamo maisīju­mu, uzvilka sērkociņu un aizdedzināja nelielu sausu zariņu, ielika to pīpē un lika man pīpēt. Bez ogles gabaliņa bija grūti aizdedzināt pīpi; mums ilgi vajadzēja dedzināt zariņus, līdz beidzot maisījums uzlies­moja.

Kad beidzu pīpēt, viņš teica, ka mēs esam šeit, lai es varētu uzmeklēt to medījumu veidu, kuru vēlāk man vajadzēs medīt; viņš trīs vai četras reizes ļoti rūpīgi atkārtoja, ka vissvarīgākais mans uz­devums tagad ir atrast kaut kādus "caurumus". Viņš uzsvēra vārdu "caurums" un teica, ka tajā mags var atrast visdažādākos vēstīju­mus, norādījumus un instrukcijas.

Es gribēju pajautāt, kas tie par caurumiem. Dons Huans, šķiet, uzminēja manu jautājumu un paskaidroja, kātos nav iespējams ap­rakstīt un tie atrodas redzēšanas sfērā. Viņš vairākkārt atkārtoja, ka man jākoncentrē visa sava uzmanība uz skaņām un jādara viss iespējamais, lai atrastu starp tām caurumus. Viņš teica, ka grasās četrreiz uzspēlēt uz sava garu ķērāja. Man vajadzēs izmantot šos baisos saucienus kā pavadoņus, lai sastaptos ar sabiedroto, kurš mani sveicināja; tad šis sabiedrotais sniegs man nepieciešamās zi­ņas. Dons Huans piekodināja man būt īpaši vērīgam, jo nezināja, kādā veidā sabiedrotais man atklāsies šoreiz.

Es uzmanīgi ieklausījos, sēdot pie paugura akmeņainās nogā­zes. Izjutu vieglu notirpumu. Dons Huans brīdināja, lai es neaizveru acis. Sāku klausīties un spēju atšķirt putnu čivināšanu, lapu šalkoņu vējā, kukaiņu dūkšanu. Spēju izšķirt stipros un vājos vēja pūtienus, varēju pat saklausīt triju dažādu lapu veidu šalkoņu. Kukaiņu radī­tās skaņas bija vienkārši apbrīnojamas. To bija tik daudz, ka es nespēju tās saskaitīt vai pat tās atšķirt vienu no otras.

Biju pilnībā iegrimis šai neparastajā pasaulē kā vēl nekad līdz šim savā dzīvē. Sāku svērties uz labo pusi. Dons Huans jau grasījās mani noturēt, taču es noturējos pats, iztaisnojos un atkal apsēdos taisni. Dons Huans pagrieza mani tā, lai mana mugura atspiestos pret iedobi stāvās nogāzes akmens sienā. Viņš izvāca visus sīkos akmentiņus zem manām kājām un rūpīgi atbalstīja manu galvu pret klinti.

Viņš lika man vērot kalnus ziemeļaustrumu virzienā. Sāku vērīgi lūkoties tālumā, taču viņš teica, ka nevis jāfokusē skatiens uz kādu noteiktu vietu, bet vienkārši jāskatās, ļaujot skatienam slīdēt no vie­na punkta uz otru, it kā skenējot tālumā esošos paugurus un augu valsti to nogāzēs. Viņš man vēlreiz un vēlreiz atkārtoja, ka man jākoncentrē visa sava uzmanība uz dzirdi.

Atkal uzradās skaņas. Un nebūt nebija tā, ka es tās ārkārtīgi būtu gribējis dzirdēt, gluži vienkārši tās kaut kādā veidā piesaistīja manu uzmanību. Vējš čaukstināja lapas. Tas uzlidoja augstu virs ko­kiem, bet tad nolaidās ielejā, kurā mēs sēdējām. Nolaižoties tas vispirms aizskāra augstāko koku lapas — šī skaņa man šķita bieza, rupja un sulīga. Tad vējš atsitās pret krūmiem, un lapas ieskanējās līdzīgi daudziem sīkiem zvaniņiem; tā bija gandrīz melodiska skaņa, kas spēja apburt un vienlaikus bija arī visai uzstājīga; tā, šķiet, spēja appludināt visu pārējo. Es apjuku, jo man ienāca prātā, ka es pats esmu līdzīgs šai kaitinošajai un uzmācīgajai skaņai. Tad izdzirdu, kā vējš nolaidās uz zemes. Tā jau vairs nebija šalkoņa — drīzāk svil­pošana, gandrīz vai dirnēšana un vienveidīga dūkšana. Ieklausoties vēja skaņās, sapratu, ka visi trīs skaņu veidi radās vienlaicīgi. Izbrī­nījos, kā gan es spēju atšķirt tās vienu no otras, kad atkal sāku uztvert putnu čivināšanu un kukaiņu dūkšanu. Vienubrīd bija saklausāmas tikai vēja skaņas, bet jau nākamajā acumirklī manas apziņas laukā ielauzās varena visu pārējo skaņu straume. Pēc ieras­tās lietu loģikas visām šīm skaņām vajadzēja rasties nepārtraukti tai laikā, kad es dzirdēju tikai vēju.

Nespēju saskaitīt visus putnu čivināšanas vai kukaiņu dūkšanas veidus, taču biju skaidri pārliecināts, ka dzirdu katru atsevišķu ska­ņu tieši tobrīd, kad tā radās. Tās visas kopā radīja visai neparastu kārtību. Es nespēju to nosaukt nekā citādi kā vien "kārtība". Tā bija stingra skaņu rinda ar savu struktūru, jo visas skaņas atskanēja no­teiktā secībā.

Tad izdzirdu ļoti neparastu un ilgu kaukšanu, kas lika man no­drebēt. Visas citas skaņas acumirklī apklusa, un ielejā valdīja nāves klusums, līdz kaukšanas radītā atbalss sasniedza tās ārējās robežas; tad atkal uzradās citi trokšņi. Es tūdaļ uztvēru skaņu struktūru. Pēc tam, kad biju kādu brīdi uzmanīgi klausījies, nodomāju, ka esmu sapratis, ko dons Huans bija domājis, sakot, ka man jāmeklē cau­rumi starp skaņām. Skaņu rindā starp skaņām bija intervāli. Piemē­ram, specifiskie putnu kliedzieni sekoja stingrā secībā pēc stingri noteiktām pauzēm, un to pašu varēja attiecināt arī uz visām citām skaņām, kuras uztvēru. Lapu šalkoņa tos līdzīgi līmei savienoja vien­mērīgā dūkšanā. Taču katra skaņa šai kopējā skaņu rindā līdzinājās atsevišķai vienībai. Tātad intervāli vai pauzes starp skaņām, kad es tām pievērsu uzmanību, bija caurumi šai struktūrā.

Es atkal izdzirdēju dona Huana garu ķērāja skaudro kaucienu. Šoreiz es nenodrebēju, taču skaņas atkal uz mirkli apklusa, un es uztvēru šo pārtraukumu kā ļoti lielu caurumu. Tobrīd pārorientēju savu uzmanību no klausīšanās uz skatīšanos. Sāku skatīties uz ze­mo, mežaino pakalnu grēdu. Pakalnu silueti bija izvietoti tā, ka no tās vietas, no kurienes es skatījos, man šķita, ka viena pakalna no­gāzē ir caurums. Starp diviem pakalniem tālumā varēja saskatīt dzi­ļu tumši pelēku gaismu. Acumirklī nespēju iedomāties, kas tas varē­tu būt. It kā caurums, kuru es redzēju, bija "caurums" skaņā. Tad atkal uzradās skaņas, taču milzīgā cauruma vizuālais tēls saglabājās. Pēc īsa brīža sāku vēl skaidrāk apzināties skaņu rindu, to kārtību un paužu izvietojumu. Mans prāts spēja atšķirt un nodalīt milzīgu dau­dzumu atsevišķu skaņu. Es patiešām varēju izsekot katras skaņas sākumam un izzušanai, un tāpēc katra pauze bija caurums. Kaut kādā brīdī pauzes kristalizējās manā prātā un izveidoja stingru struk­tūras režģi. Es to neredzēju un nedzirdēju, bet izjutu šo struktūru ar kaut kādu nezināmu sevis daļu.

Dons Huans atkal sāka spēlēt uz savas stīgas; un skaņas atkal apklusa, izveidojot skaņas struktūrā milzu caurumu. Taču šoreiz šī lielā pauze sakrita ar caurumu starp pakalniem, kuru es redzēju. Šie caurumi it kā pārklājās. Divu caurumu uztveres efekts bija tik ilgs, ka es varēju redzēt-dzirdēt to kontūras, tā kā viņi atbilda viens ot­ram. Tad atkal atskanēja citas skaņas, un paužu struktūra kļuva par skaidri nojaušamu, gandrīz vai saredzamu struktūru. Es sāku redzēt skaņas, jo tās radīja rindu, un tad visa šī rinda sāka pārklāties ar visu pārējo apkārtnes ainavu gluži tādā pašā veidā, kā es uztvēru divu lielo caurumu pārklājumu. Es skatījos un klausījos pavisam sa­vādāk, nekā biju pieradis to darīt līdz šim. Es darīju pavisam kaut ko citu, bet tas ietvēra sevī gan vienas, gan otras darbības īpašības. Kaut kāda iemesla dēļ mana uzmanība bija piesaistīta lielajam cau­rumam starp pakalniem. Es sajutu, ka to dzirdu un tai pašā laikā redzu. Tajā bija kaut kas ļoti piesaistošs, un tas bija galvenais ob­jekts manas uztveres laukā, un katra atsevišķa skaņu rinda, kas sa­krita ar apkārtējās ainavas īpatnībām, bija atkarīga no šī cauruma.

Vēlreiz atskanēja dona Huana garu ķērāja baisais sauciens; vi­sas skaņas apklusa; divi lieli caurumi, šķiet, iespīdējās, un tad es atkal ieraudzīju uzartu lauku; tur stāvēja sabiedrotais gluži tai pašā vietā, kur es viņu pirmoreiz ieraudzīju. Aina kļuva ļoti skaidra. Varē­ju saskatīt viņu tik labi, it kā viņš atrastos piecdesmit metru attālu­mā, taču neredzēju seju — to apslēpa cepure. Tad viņš sāka man tuvoties, lēni paceļot galvu; es gandrīz ieraudzīju viņa seju. Mani pārņēma šausmas, jo zināju, ka man viņš nekavējoties jāaptur. Pār visu manu ķermeni pārvēlās dīvains vilnis, un es sajutu, kā sāk iz­plūst "spēks". Gribēju novērst skatienu, lai apturēto šo vīziju, taču nespēju to izdarīt. Šai kritiskajā brīdī prātā ienāca viena doma. Es sapratu, ko bija domājis dons Huans, kad stāstīja man par "ceļa ar sirdi" elementiem, kas bija vairogi. Bija kaut kas tāds, ko es gribēju paveikt savā dzīvē, kaut kas ļoti visaptverošs un intriģējošs, kaut kas, kas pārpildīja mani ar milzu prieku un mieru. Es zināju, ka sa­biedrotais nevar mani uzvarēt. Bez jebkādām grūtībām pagriezu gal­vu, pirms paguvu ieraudzīt viņa seju.

Sāku saklausīt visas pārējās skaņas; tās pēkšņi kļuva vēl skaļā­kas un asākas, it kā uz mani dusmotos. Tās zaudēja savu rindas secību un pārvērtās amorfā asu un skaudri sāpīgu klaigu konglome­rātā. Ausīs sāka džinkstēt, šķita, ka galva tūlīt pārsprāgs pušu; pie­cēlos un aizspiedu ausis ar plaukstām.

Dons Huans palīdzēja man aiziet līdz nelielam strautiņam, lika izģērbties un iegremdēja mani ūdenī. Viņš lika man apgulties gandrīz pilnīgi izžuvušajā strautā, bet tad savāca ūdeni savā cepurē un uzšļā­ca man to virsū.

Spiediens ausīs ļoti ātri kritās, un "pelde" ilga tikai dažas minū­tes. Dons Huans palūkojās uz mani, atzinīgi pamāja ar galvu un tei­ca, ka es apbrīnojami ātri esmu atkal kļuvis "ciets".

Apģērbos, un viņš aizveda mani atpakaļ uz to vietu, kur biju sēdējis. Sajutos neparasti spēcīgs, spirgts; prāts bija apbrīnojami skaidrs.

Viņš gribēja uzzināt visas manas redzēšanas detaļas. Viņš tei­ca, ka "caurumus" skaņās magi izmanto, lai uzzinātu kaut ko īpaši svarīgu. Maga sabiedrotais ar šo caurumu palīdzību var atklāt ļoti sarežģītas lietas. Viņš atteicās man paskaidrot ko sīkāk par "cauru­miem" un noraidīja visus manu jautājumus, teikdams, ka, tā kā man nav sabiedrotā, tad šāda informācja man var tikai un vienīgi kaitēt.

— Magam viss ir nozīmīgs, — viņš teica. — Skaņās, gluži tā­pat kā visā citā, ir caurumi. Parasti cilvēkiem nepietiek ātruma, lai noķertu caurumus, un tāpēc viņi ir neaizsargāti dzīves priekšā. Tār­pi, putni, koki — visi viņi var paziņot mums visneiedomājamākās lietas, ja vien mums tikai pietiks ātruma, lai notvertu viņu vēstījumus. Tāpēc mums ir jāuztur labas attiecības ar visu dzīvo šai pasaulē. Tieši tāpēc mums ir jāsarunājas ar augiem, kurus grasāmies nogali­nāt, un jāatvainojas, kad nodarām tiem ko ļaunu; tāpat mums jāizturas ari pret dzīvniekiem, kurus medījam. Mums jāņem tikai tas, kas nepieciešams mūsu vajadzību apmierināšanai, citādi augi, dzīvnieki un tārpi, kurus esam nogalinājuši, vērsīsies pret mums un kļūs par mūsu slimību un nelaimju cēloni. Karotājs to apzinās un cenšas tiem izdarīt pa prātam, jo, kad viņš skatās caurumos, koki, putni un tārpi sniedz viņam pareizās ziņas.

Taču pašreiz tas nav nemaz tik svarīgi. Galvenais, ka tu redzēji sabiedroto. Lūk, tavs medījums! Es tev teicu, ka mēs grasāmies kaut ko nomedīt, taču domāju, ka tas būs dzīvnieks, un gaidīju, ka tu ieraudzīsi dzīvnieku, kuru mēs medīsim. Es pats ieraudzīju meža-kuili. Mans garu ķērājs ir mežakuilis.

—  Tu laikam gribi teikt, ka tavs garu ķērājs ir izgatavots no mežakuiļa?

—  Nē! Maga dzīvē nekas netiek darināts no kaut kā cita. Ja kaut kas vispār ir, tad tikai tā pati lieta. Ja tu pazītu mežakuiļus, tad tu saprastu, ka mans garu ķērājs ir viens no viņiem.

—  Kāpēc mēs nācām uz šejieni medīt?

—  Sabiedrotais tev parādīja garu ķērāju, kuru viņš izvilka no savas somas. Tev arī tāds vajadzīgs, ja tu grasies izsaukt sabied­roto.

—  Kas ir garu ķērājs?

—  Tā ir aukla. Ar to var izsaukt sabiedrotos vai savu sabiedro­to, vai avotu garus, upju garus, kalnu garus. Manējais ir mežakuilis un skan līdzīgi mežakuilim. Es divreiz izmantoju to priekš tevis, iz­saucot avota garu, lai tev palīdzēm. Gars pie tevis atnāca, tāpat kā šodien atnāca sabiedrotais. Taču tu to neredzēji, jo tev nav ātruma; Tiesa todien, kad es tevi paņēmu līdzi uz ūdens kanjonu un noguldīju uz akmens, tu, viņu neredzot, tomēr zināji, ka gars bija gandrīz virs tevis. Šie gari ir palīgi. Ar viņiem ir grūti sazināties, un viņi zināmā mērā ir bīstami. Nepieciešama nevainojama griba, lai varētu tos stingri turēt rokā.

—Kam viņi ir līdzīgi?

— Viņi katram cilvēkam ir atšķirīgi, tāpat kā sabiedrotie. Tev sabiedrotais acīmredzot izskatās kā cilvēks, kuru tu agrāk pazini, vai līdzīgi cilvēkam, kurā vienmēr būs kaut kas pazīstams; tāda ir tava dabiskā tieksme. Tev raksturīga noslēpumainība. Es neesmu tev līdzīgs, tāpēc man sabiedrotais ir kaut kas ļoti skaidrs un kon­krēts.

Avotu gari ir piesaistīti noteiktām vietām. Tas, kurn es izsaucu, lai tev palīdzētu, man ir labi zināms. Viņš man ir daudzreiz palīdzējis. Viņš mīt tai kanjonā. Toreiz, kad es viņu izsaucu, lai tev palīdzētu, tu nebiji tik stiprs, un viņš sagaidīja tevi bargi. Tas nebūt nebija viņa nodoms — viņiem vispār nekad nav nekādu nodomu, — taču tu tur gulēji vājš, vājāks nekā es biju to iedomājies. Vēlāk tevi gars gan­drīz vai ievilināja nāvē; toreiz, irigācijas kanāla ūdenī, kad tu sāki izstarot zaļu gaismu. Gars tevi pārsteidza nesagatavotu, un tu gan­drīz vai padevies. Tādos gadījumos gars vienmēr atgriežas pēc sava upura. Es biju pārliecināts, ka viņš atgriezīsies pēc tevis. Kā par nelaimi tev nepieciešams ūdens, lai kļūtu atkal "ciets" pēc dūmiņa. Tas tevi nostāda ārkārtīgi neizdevīgā stāvoklī. Ja tu neizmantosi ūdeni, tad droši vien nomirsi, bet, ja izmantosi, gars tevi paņems.

— Bet vai es varu izmantot ūdeni citā vietā?

—  Nav nekādas starpības. Pie manas mājas mītošais avota gars var tevi vajāt jebkurā vietā, ja tev nav garu ķērāja. Lūk, kāpēc sabiedrotais tev to parādīja. Viņš teica, ka tev tas nepieciešams. Viņš apsēja to ap savu kreiso roku un nāca pie tevis, norādot uz ūdens kanjonu. Šodien viņš atkal gribēja tev parādīt garu ķērāju, tāpat kā jūsu pirmajā tikšanās reizē. Tu rīkojies ļoti gudri, pārtraucot šo satikšanos, jo sabiedrotais gāja pārāk ātri, tu vēl neesi tik spēcīgs, lai ar viņu saskartos, un tas varētu izraisīt ļoti nevēlamas sekas.

—  Bet kā lai es tagad iegūstu garu ķērāju.

—  Acīmredzot sabiedrotais grasās tev to iedot pats.

—  Kā?

—  Es to nezinu. Tev būs pašam jāiet pie viņa. Viņš jau tev pateica, kur jāmeklē garu ķērājs.

—  Kur?

—  Tur augšā, tajos pakalnos, kur tu redzēji caurumu.

—  Vai man būs jāmeklē pašu sabiedroto?

—  Nē, viņš jau pats tevi sauc. Dūmiņš tev atvēra ceļu. Tad, vēlāk, tu satiksies ar viņu pats vaigu vaigā, taču tas notiks tikai tad, kad tu ar viņu jau būsi pietiekami labi iepazinies.