1969. gada 15. decembra vakarā mēs atkal ieradāmies šai pašā ielejā. Kamēr mēs gājām cauri krūmājam, dons Huans vairākkārt atgādināja, ka visā šai lietā, kuru es grasos paveikt, galvenais ir virziens un orientācija.
— Tev jānosaka pareizais virziens tūdaļ, tikko tu nokļūsi pakalna virsotnē, — dons Huans teica. — Tiklīdz tu uzkāpsi pakalnā, nostājies ar seju šajā virzienā, — viņš norādīja uz dienvidaustrumiem. — iegaumē, ka tas ir tavs virziens, un tev vienmēr tajā jāpagriežas, it īpaši, ja vēl tev draud briesmas.
Mēs apstājāmies to pakalnu pakājē, starp kuriem es redzēju caurumu. Viņš man īpaši norādīja vietu, kur man jāsēž, bet apsēdās man līdzās un ļoti mierīgā balsī sniedza sīkas instrukcijas. Viņš teica, ka, tiklīdz es uzkāpšu pakalnā, man jāizstiepj taisni uz priekšu labo roku ar plaukstu uz leju un jāizplēš pirksti līdzīgi vēdeklim, izņemot īkšķi, kuram jābūt pieliektam zem delnas; tad man jāpagriež galvu ziemeļu virzienā un jāpiespiež roku pie krūtīm, norādot arī ar roku uz ziemeļiem; tad man "jādejo", aizliekot kreiso kāju aiz labās un sitot takti ar labās kājas pirkstgaliem. Viņš teica, ka tad, kad sajutīšu pa kreiso kāju paceļamies siltumu, man lēni jāpamāj ar roku no ziemeļiem uz dienvidiem, bet tad atkal uz ziemeļiem.
— Tā vieta, virs kuras plauksta sajutīs siltumu, kad tu vēzēsi roku, — tā būs tā vieta, kur tev jāsēd, un vēl bez tam tas ir virziens, kurā tev jāskatās, — viņš teica. — Ja šī vieta ir austrumos vai tai virzienā,—viņš atkal norādīja uz dienvidaustrumiem, — sagaidāms lielisks rezultāts. Ja vieta, kur roka paliek silta, ir ziemeļu virzienā, tev kārtīgi sados pa ādu, taču tu visu vari vērst sev par labu. Ja vieta ir dienvidos, — tevi sagaida grūta cīņa. Sākumā tev roka būs jāvēzē līdz pat četrām reizēm, — viņš teica, — taču, kad tu labāk iepazīsi šīs kustības, tev pilnīgi pietiks ar vienu reizi, lai saprastu, vai roka paliek siltāka vai nepaliek.
Kad tu ievērosi vietu, kur tava roka kļūs silta, apsēdies tur; tas ir tavs pirmais punkts. Ja tava seja būs vērsta pret dienvidiem vai ziemeļiem, labi padomā, vai tev pietiks spēka palikt. Ja šaubies par sevi, piecelies un ej prom. Nav nekādas jēgas palikt, ja neesi par sevi stingri pārliecināts. Ja nolemsi palikt, attīri pietiekami lielu vietu, lai iekurinātu uguni apmēram piecas pēdas no pirmā punkta. Ugunskuram jāatrodas no tevis precīzi tajā virzienā, kurā tu skaties. Vieta, kurā tu kursi ugunskuru, ir tavs otrais punkts. Tad savāc visus zarus, kas atrodas starp šiem abiem punktiem, un iekurini ugunskuru. Apsēdies pirmajā punktā un skaties ugunī. Agri vai vēlu gars atnāks, un tu viņu ieraudzīsi.
Ja tava roka nemaz nekļūst siltāka pēc četriem vēzieniem, lēni novelc ar roku no ziemeļiem uz dienvidiem, bet tad pagriezies un novelc ar to uz rietumiem. Ja roka kļūst siltāka jebkurā vietā rietumu virzienā, pamet visu un bēdz. Bēdz lejup ielejā neatskatoties, lai ari ko tu nedzirdētu vai nesajustu sev aiz muguras. Tiklīdz nokļūsi līdzenumā, lai ari cik pārbijies tu nebūtu, apstājies un krīti zemē, novelc savu jaku, saņurci murskulī un piespied to pie vēdera, bet tad savelcies čokurā, piespiežot ceļus pie vēdera. Vēl tev jāaizklāj acis ar delnām, bet rokas cieši jāpiespiež pie sāniem. Tev jāpaliek šādā stāvoklī līdz pat rītam. Ja izpildīsi visas šīs vienkāršās darbības, tev nekas ļauns nenotiks.
Gadījumā, ja nevari sasniegt līdzenumu, krīti zemē turpat, kur atrodies. Tev nāksies pārdzīvot patiesi šausmīgus brīžus—tev uzbruks un nomocīs tevi līdz nāvei, bet, ja tu saglabāsi mieru, nekustēsies un neskatīsies, tad tiksi cauri sveikā bez nevienas skrambiņas.
Nu, bet ja roka nemaz nekļūs siltāka, kad tu novilksi ar to rietumu virzienā, atkal pagriezies ar seju uz austrumiem un skrien austrumu virzienā, līdz vairs nevarēsi atvilkt elpu. Apstājies tur un atkārto tās pašas kustības. Tev jāturpina skriet uz austrumiem, atkārtojot šīs kustības, līdz beidzot tava roka kļūs silta.
Dons Huans lika man atkārtot visas šīs instrukcijas, līdz es iemācījos tās no galvas. Tad mēs ilgu laiku sēdējām pilnīgā klusumā. Pāris reizes centos atsākt sarunu, taču ikreiz viņš ar stingru žestu lika man apklust.
Jau krēsloja, kad dons Huans sāka kāpt pakalnā. Es viņam sekoju. Pakalna virsotnē izpildīju visas viņa aprakstītās darbības. Dons Huans stāvēja netālu no manis un vēroja mani ar savu vērīgo skatienu. Es ļoti centos un tīšām darbojos lēni. Centos sajust kaut kādu jūtamu temperatūras izmaiņu, taču nekādi nespēju noteikt, vai mana delna ir vai nav kļuvusi siltāka.
Kļuva pavisam tumšs, taču es vēl varēju skriet austrumu virzienā, neuzduroties krūmiem. Galīgi aizelsies apstājos, nekur tālu nebiju aizskrējis no pirmās apstāšanās vietas — izjutu milzu nogurumu un sasprindzinājumu. Apakšdelmi un kāju ikri sūrstēja.
Atkārtoju visas nepieciešamās darbības, un atkal nekādu rezultātu. Skrēju tumsā vēl divas reizes, un tad, kad novilku ar roku trešo reizi, tā kļuva siltāka virs kāda punkta austrumu virzienā. Tā bija patiesi tik krasa temperatūras izmaiņa, ka es nobijos, apsēdos un sāku gaidīt donu Huanu. Pateicu viņam, ka atklāju rokā temperatūras izmaiņas. Viņš lika man turpināt, un es, savācis visus tos sausos zarus, kurus vien spēju atrast, iekurināju ugunskuru. Viņš apsēdās pusmetra attālumā pa kreisi no manis.
Uguns liesmas mēles zīmēja fantastiskus dejojošus siluetus. Laiku pa laikam liesma ieguva varavīksnes nokrāsu; tā kļuva zilgana, bet tad mirdzoši balta. Šo neparasto krāsu spēli es izskaidroju tā, ka to rada kaut kādas īpašas sauso zaru ķīmiskās īpašības. Otra šī ugunskura īpatnība bija dzirksteles. Zari, kurus turpināju mest ugunskurā, radīja ārkārtīgi lielas dzirksteles. Tās izskatījās pēc tenisa bumbiņām, kas uzlido augstu gaisā un uzsprāgst.
Ļoti vēlīgi lūkojos ugunī, kā to, manuprāt, bija ieteicis darīt dons Huans, un man sāka reibt galva. Viņš iedeva man savu no ķirbja pagatavoto pudeli, kurā bija ūdens, un ar žestu lika izdzert. Ūdens patīkami atslābināja un lieliski atspirdzināja.
Dons Huans pieliecās pie manas auss un pačukstēja, lai es tik vērīgi nelūkojos ugunī, bet tikai skatos tās virzienā. Kad biju tā vērojis uguni gandrīz jau stundu, kļuva ļoti vēss un mitrs. Brīdī, kad grasījos pieliekties un pacelt zaru, starp mani un uguni no labās uz kreiso pusi pašāvās garām kaut kas taurenim līdzīgs. Instinktīvi parāvos atpakaļ un palūkojos uz donu Huanu, bet viņš man ar apakšžokļa kustību norādīja uz ugunskura pusi, likdams saprast, ka man jāturpina vērot liesmu. Nākamajā acumirklī šī ēna aizšāvās pretējā virzienā.
Dons Huans steidzīgi piecēlās un sāka apbērt degošos zarus ar zemi, līdz pilnībā apdzēsa liesmu. Viņš visu to darīja neiedomājamā ātrumā. Kad beidzot sakustējos, lai viņam palīdzētu, viss jau bija galā. Viņš blietēja zemi virs gruzdošajiem zariem, bet tad gandrīz ar varu vilka mani lejup, bet tad prom no ielejas. Mēs gājām ļoti ātri. Viņš gāja, atpakaļ neatskatīdamies, un neļāva man bilst ne vārda.
Pēc dažām stundām mēs aizkļuvām līdz mašīnai, un es pajautāju, ko tad īsti esmu redzējis. Viņš pakratīja galvu, un tālāk braucām klusēdami.
Kad mēs agri no rīta piebraucām pie viņa mājas, viņš tūdaļ pat iegāja iekšā un atkal neļāva man runāt.
* * *
Dons Huans sēdēja ārpusē, aiz savas mājas. Acīmredzot viņš gaidīja, kad es pamodīšos, jo, tiklīdz es izgāju no mājas, tūdaļ mani uzrunāja. Viņš teica, ka ēna, kuru es redzēju pagājušonakt, bija gars, kura spēks piederēja īpašajai vietai, kur es to ari redzēju. Viņš teica, ka šī īpašā būtne ir absolūti nevajadzīga un nekaitīga.
— Viņa vienkārši tur eksistē, — viņš teica. — Tai nav savu spēka noslēpumu, tāpēc nebija nekādas jēgas tur palikt vēl ilgāk. Tu redzētu tikai ātru, zibošu ēnu, kas visu nakti šaudītos šurpu turpu. Taču ir arī cita veida būtnes, kas var tev atklāt spēka noslēpumus, ja vien tev, protams, palaimēsies tās sastapt.
Tad mēs paēdām brokastis un nemaz nerunājām. Pēc ēšanas sēdējām pie viņa mājas.
— Ir triju veidu būtnes, — viņš pēkšņi teica, — tās, kuras nevar dot neko, tāpēc ka viņām nekā nav; tās, kuras var tikai nobaidīt un tās, kuras var apdāvināt. Tā, kuru mēs redzējām pagājušonakt, bija absolūti mēma būtne; tai nebija nekā ko dot; tā bija tikai ēna. Bieži vien ar šīm mēmajām būtnēm ir cieši saistītas citas būtnes — pretīgi gari, kuri spēj vienīgi nobiedēt līdz nāvei un kuri mūždien klaiņo ap mēmo būtņu mājokļiem. Lūk, kāpēc es nolēmu pēc iespējas ātrāk aiziet no turienes. Šis naidīgo būtņu veids vajā cilvēkus pat viņu mājās un padara viņu dzīvi vienkārši neciešamu. Es pazīstu cilvēkus, kas viņu dēļ bijuši spiesti pārcelties uz dzīvi citā vietā. Vienmēr atrodas tādi, kas tic, ka no šādas būtnes var daudz ko iegūt, taču tikai tas, ka šāds gars klejo pie mājas, vēl nebūt neko nedod. To reizēm var iekārdināt vai arī viņam sekot, domājot, ka tas atklās kādus noslēpumus. Taču vienīgais, ko no viņiem var iegūt, ir izbīlis. Atceros tādu gadījumu, kad cilvēki mēnešiem ilgi novēroja un izsekoja tādu garu, kas bija ieperinājies viņu mājās. Galu galā bija spiesti iejaukties pat kaimiņi, lai viņus izvilktu no mājas, citādi vēl nemaz nav zināms, kā tas viss būtu beidzies. Viņi bija tik ļoti novājējuši un noguruši, ka burtiski vairs nevarēja nostāvēt kājās. Tāpēc vienīgais pareizais lēmums , kā rīkoties, satiekoties ar šādu naidīgu būtni, ir tūdaļ par viņu aizmirst un likt viņu mierā.
Es pajautāju, kā cilvēki iekārdina garu. Viņš teica, ka cilvēki vispirms cenšas uzminēt, kur visticamāk gars varētu parādīties, bet tad tā ceļā noliek ieročus, cerībā, ka tas tiem pieskarsies, jo gariem patīk ieroči un dažādas karalietas. Taču šāda tipa naidīgās būtnes nekad nekam nepieskaras, bet tikai rada trokšņa skaņas ilūziju.
Tad es pajautāju donam Huanam par to, kādā veidā šīs būtnes biedē cilvēkus. Viņš atbildēja, ka visbiežāk šīs būtnes mēdzot parādīties kā tumšas cilvēka formas ēnas, kas klejo ap māju vai pa māju, izraisot baismus trokšņus vai atdarinot balss skaņas; tās mēdzot pēkšņi kā tumšas ēnas izšauties no kāda tumša kakta.
Dons Huans teica, ka tikai trešā veida būtnes ir īstie sabiedrotie, kas atklāj noslēpumus; šis īpašais tips dzīvo vientulībā, nomaļās vietās, kas ir gandrīz nepieejamas. Tam, kurš grib atrast kādu no šīm būtnēm, ir ļoti tālu jāceļo, un viņam pie tās jāiet vienam. Šādā attālā un nomaļā vietā cilvēkam jāizpilda visas nepieciešamās darbības. Viņam jāsēž pie sava ugunskura un nekavējoties jāiet prom, ja viņš ieraudzīs ēnu. Taču viņam jāpaliek, ja viņu negaidīti pārsteigs cita veida parādības — tādas kā stiprs vējš, kurš apdzēš viņa ugunskuru un neļauj viņam to atkal iekurināt četras reizes pēc kārtas, vai ari tavējā kokā nolūzt kāds zars. Zaram patiešām jānolūzt, un cilvēkam jāpārliecinās par to, ka tā nav tikai lūztoša zara trokšņa imitācija.
Vēl bez tam būtu jāpievērš uzmanība ripojošiem akmeņiem vai ugunskurā krītošiem sīkiem akmentiņiem, vai kaut kādam citam nepārtrauktam troksnim, un tad jāiet tai virzienā, kurā noticis jebkurš šāds fenomens, līdz gars tev beidzot dos kādu ziņu.
Šāda būtne karotāju pārbauda vairākos veidos. Tā var pēkšņi izlēkt viņa priekšā ļoti draudīgā paskatā vai saķert cilvēku no mugurpuses un turēt viņu tā stundām ilgi, neļaujot atbrīvoties. Tā var ari uzgāzt viņam virsū koku. Dons Huans teica, ka tie ir patiešām bīstami spēki, un, lai gan nevar cilvēku paši nogalināt, var izsaukt viņa nāvi, nobiedējot vai uzmetot viņam kaut kādu priekšmeta, vai, pēkšņi parādoties, likt viņam paklupt un tādā veidā nokrist no kraujas.
Viņš teica, ka gadījumā, ja kādreiz es satikšos ar šādu būtni sev nelabvēlīgos apstākļos, tad es nekādā gadījumā nedrīkstu ar viņu cīnīties, jo tad tā noteikti mani nogalinās — atņems man manu dvēseli. Tāpēc jākrīt zemē un jāpacieš tā līdz rītam.
— Kad cilvēks saskaras vaigu vaigā ar sabiedroto, kas glabā noslēpumus, viņam jāsaņem visa drosme un jāsaķer to pirmajam, pirms tas saķers viņu, vai jāsāk to vajāt, pirms tas sāks vajāt viņu. Šai vajāšanai ir jābūt neatlaidīgai, un tad notiek cīņa. Cilvēkam jāpiespiež garu pie zemes un jātur tik ilgi, līdz tas dos viņam spēku.
Es viņam pajautāju, vai šie spēki ir materiāli, ja jau tiem var patiešām pieskarties. Teicu, ka man vārds "gars" vienmēr ir asociējies ar kaut ko efemeru.
— Tad nesauc tos par gariem, — viņš sauca. — Sauc tos par sabiedrotajiem vai neizskaidrojamiem spēkiem.
Viņš kādu brīdi klusēja, tad apgūlās uz muguras un palika rokas zem galvas.
— Es par katru cenu vēlējos uzzināt, vai šīs būtnes ir materiālas.
— Tev patiešām ir taisnība, tās ir materiālas! — viņš pēc kāda brīža noteica. — Kad kāds ar tām cīnās, viņas ir stingras, taču šī sajūta ilgst tikai īsu brīdi. Šīs būtnes var cerēt tikai uz cilvēku bailēm; tāpēc, ja cilvēks cīnās ar kādu no tām kā karotājs, tā ātri vien zaudē saspringumu, bet tai pašā laikā cilvēks kļūst arvien stiprāks. Tādā veidā var vienkārši uzsūkt viņu saspringumu.
— Kas tas par "saspringumu"?
— Spēks, enerģija. Kad tu viņiem pieskaries, tie vibrē, it kā grasītos tevi saraut gabalos. Taču tā ir tikai šķietamība. Saspringums pagaist, ja vien cilvēks neatslābina savu tvērienu.
— Kas notiek, kad tie zaudē saspringumu? Vai tie kļūst līdzīgi gaisam un izzūd?
— Nē, gluži vienkārši kļūst bezspēcīgi, taču tas nelīdzinās nekam tādam, ko jebkad agrāk varētu būt skārusi cilvēka roka.
* * *
Vēlāk, vakarā, es viņam teicu, ka tas, ko es redzēju pagājušonakt, varēja būt tikai taurenis. Viņš iesmējās un ļoti pacietīgi paskaidroja, ka taureņi lido šurpu turpu tikai ap elektriskajām lampām, tāpēc ka lampa neapdedzina viņu spārnus. Bet liesma, gluži otrādi, tos sadedzina, tiklīdz tie pielido tuvāk. Viņš vēl arī noradīja, ka ēna aizsedza visu uguni. Kad viņš to man atgādināja, atcerējos, ka tā patiešām bija ļoti liela ēna un tā patiešām uz acumirkli aizsedza uguni. Taču tas viss notika tik ātri, ka es nepievērsu tam īpašu uzmanību.
Tad viņš vēl atcerējās, ka dzirksteles bija ļoti lielas un lidoja pa kreisi. Es arī pats to biju ievērojis un teicu, ka, iespējams, šai virzienā pūta vējš. Dons Huans atgādināja, ka tur nemaz nebija vēja. Viņam bija taisnība. Es arī pats biju ievērojis, ka tonakt valdīja pilnīgs bezvējš.
Vēl es biju piemirsis par liesmas zaļgano krāsu, kurn es ievēroju pēc tam, kad ēna pirmoreiz šķērsoja manu redzes lauku un dons Huans lika man skatīties uz uguni. Dons Huans man to atgādināja. Viņš arī iebilda, ka es šo parādību saucu par ēnu, sakot, ka tā bija apaļa un drīzāk atgādināja burbuli.
* * *
Pēc divām dienām, 1969. gada 17. decembrī, dons Huans it kā starp citu izmeta, ka tagad es zinu visas nepieciešamās detaļas un tehniskos paņēmienus, lai viens pats dotos uz pakalniem un iegūtu tur spēka priekšmeta—garu ķērāju. Viņš mudināja mani iet vienam un apgalvoja, ka viņa sabiedrība man tikai traucētu.
Biju jau gatavs doties ceļā, kad viņš, šķiet, pārdomāja.
— Tu vēl neesi pietiekami spēcīgs, — viņš teica. — Es tevi pavadīšu līdz pakalnu pakājei.
* * *
Kad mēs nokļuvām nelielajā ielejā, kur es redzēju sabiedroto, dons Huans iztālēm aplūkoja to ieplaku starp pakalniem, kuru es uztvēru kā caurumu, un teica, ka man jāiet vēl tālāk uz dienvidiem, uz attālajiem kalniem. Sabiedrotā mājoklis atradās vistālākajā punktā, kuru es varēju saskatīt šajā caurumā.
Palūkojos šajā virzienā — un varēju saskatīt tikai tālo kalnu vienveidīgi zilo masu. Dons Huans veda mani uz dienvidaustrumiem, un pēc vairāku stundu ilga gājiena mēs sasniedzām punktu, kurš, kā viņš izteicās, "atradās pietiekami dziļi sabiedrotajam piederošajā apvidū".
Kad mēs apstājāmies, bija jau vakars. Mēs apsēdāmies uz kaut kādiem akmeņiem. Sajutos noguris un izsalcis; visas dienas laikā biju apēdis tikai dažus kukurūzas plāceņus, uzdzerot ūdeni. Dons Huans pēkšņi piecēlās, paskatījās debesīs, lika man nekavējoties doties vislabvēlīgākajā virzienā, pirms tam gan labi ielāgojot apkārtni, lai varētu atcerēties šo vietu, kurā man jāatgriežas, kad viss būs galā. Viņš man apsolīja, ka ir gatavs gaidīt mani šeit veselu mūžību, ja vien tas, protams, būs nepieciešams.
Es viņam satraukti pajautāju, vai šie garu ķērāja meklējumi varētu stipri ieilgt.
— Kas to lai zina? — viņš noslēpumaini pasmaidīja.
Sāku iet dienvidaustrumu virzienā un pāris reizes atskatījos, lai palūkotos uz donu Huanu. Viņš ļoti lēni gāja pretējā virzienā. Uzkāpis liela paugura virsotnē, vēlreiz atskatījos uz donu Huanu; viņš atradās no manis kādu divsimt metru attālumā. Viņš ne reizi nepagriežas manā virzienā. Es noskrēju lejā, nelielā kausveida ieplakā, un pēkšņi atklāju, ka esmu palicis viens. Apsēdos uz akmens un sāku prātot, ko īsti es šeit grasos darīt. Man šķita ļoti muļķīgi meklēt kaut kādu garu ķērāju. Uzskrēju atpakaļ paugura virsotnē, lai atkal ieraudzītu donu Huanu, taču viņa nekur nebija. Skrēju atpakaļ tai virzienā, kur viņu pēdējoreiz biju redzējis. Gribēju pārtraukt visu šo muļķošanos un braukt mājās, arī sajutos visai muļķīgi un biju ļoti noguris.
— Don Huan! — es kliedzu. — Don Huan!
Viņa nekur nebija. Es atkal uzskrēju cita augstāka paugura virsotnē, taču neredzēju viņu ari no turienes. Tā skraidīju visai ilgi, taču viņš bija kā izkritis zemei cauri. Atgriezos mūsu šķiršanās vietā, jo pēkšņi man bija uzradusies kāda gluži iracionāla pārliecība, ka atradīšu viņu tur sēdam un smejamies par manu nekonsekvento rīcību.
— Kāda velna pēc es ielaidos visā šai lietā?! — es skaļi noteicu.
Taču es jau zināju, ka reiz uzsākto vairs nav iespējams apturēt. Es patiešām nezināju, kā atgriezties pie mašīnas. Dons Huans bija daudzreiz mainījis mūsu kustības virzienu, bet ar vienkāršu orientēšanos pēc debess pusēm nepietika. Baidījos apmaldīties kalnos. Apsēdos, un pirmoreiz dzīvē mani pārņēma dīvaina sajūta, ka īstenībā taču nekad nav bijis iespējams atgriezties izejas punktā. Dons Huans mēdza teikt, ka es vienmēr uzstāju, ka viss jāsāk no sākuma, lai gan īstenībā tāda sākuma nemaz nemēdz būt. Un tur, kalnos, es beidzot sapratu, ko viņš ar to bija domājis. Tas bija tā, it kā izejas punkts vienmēr biju es pats; it kā dona Huana īstenībā nekad vispār nebūtu bijis; un kad es sāku viņu meklēt, viņš kļuva par to, kas viņš bija īstenībā— acumirklīgs tēls, kurš nozuda aiz paugura.
Izdzirdu klusu lapu šalkoņu, un mani ieskāva nepazīstams aromāts. Sajutu vēja kluso dūkšanu ausīs. Saule tuvojās tumši oranžai joslai līdzīgajam blīvo mākoņu slānim pie horizonta, nozuda aiz tiem, bet pēc kāda laika atkal uzradās līdzīgi cauri miglai peldošai aveņkrāsas lodei. Šķita, it kā saule mēģinātu aizkļūt līdz zilās debess stūrītim, taču mākoņi to viņai neļauj, bet tad to pilnībā aprija oranžā mākoņu josla un tumšie kalnu silueti.
Atlaidos uz muguras. Visa pasaule ap mani bija tik mierīga, bezrūpīga, bet tai pašā laikā tik sveša, ka tas burtiski mani satrieca. Es negribēju raudāt, taču asaras sāka līt pašas no sevis.
Šādā stāvoklī atrados kādas divas stundas, nespēdams piespiest sevi piecelties. Es gulēju uz cietiem akmeņiem; šai vietā gandrīz nekas neauga, bet visapkārt bija zaļi biezi krūmi. Varēju saskatīt austrumu pakalnos augošo koku galotnes.
Beidzot pavisam satumsa. Sajutos jau krietni vien labāk; biju gandrīz vai laimīgs. Krēsla mani nomierināja un aizsargāja daudz lielākā mērā, nekā nežēlīgi skaudrā dienas gaisma.
Es piecēlos, uzkāpu neliela pakalna virsotnē un sāku izpildīt tās kustības, kuras man bija iemācījis dons Huans. Skrēju septiņas reizes austrumu virzienā un tikai tad ievēroju rokas temperatūras izmaiņas. Es iekurināju ugunskuru un sāku to novērot saskaņā ar dona Huana sniegtajām instrukcijām. Pagāja vairākas stundas, un es sajutu nogurumu un izsalkumu. Savācu diezgan lielu sausu zaru klēpi, iemetu tos ugunskurā un pievirzījos tam tuvāk. Šis nomoda stāvoklis bija tik saspringts un intensīvs, ka acis burtiski lipa ciet. Divreiz iemigu un pamodos tikai tad, kad galva noliecās uz sāniem. Biju tik miegains, ka nespēju vairs novērot uguni. Padzēros ūdeni un pat apslapināju seju, lai neaizmigtu. Taču miegainību izdevās pārvarēt tikai uz īsu brīdi, taču es kļuvu kaut kāds ļoti nīgrs un nervozs; visa šī lieta man šķita absolūti idiotisks pasākums, un izjutu savdabīgu iracionālu vilšanos. Jutos noguris, izsalcis, nāca miegs, un vispār ļoti dusmojos pats uz sevi. Beidzot pārstāju cīnīties ar miegu. Ieliku ugunskurā tā pavairāk sausu zaru un gāju gulēt. Dzīšanās pakaļ sabiedrotajam un garu ķērāja meklēšana tobrīd man šķita absolūti muļķīgs un bezjēdzīgs pasākums. Man tik ļoti nāca miegs, ka es pat nevarēju domāt jeb sarunāties pats ar sevi. Es aizmigu.
Pēkšņi mani pamodināja skaļš brīkšķis. Šķita, ka šis troksnis, lai kas tas arī nebūtu, atskanēja tieši virs manas kreisās auss — es gulēju uz labajiem sāniem. Acumirklī pamodos un apsēdos. Mana kreisā auss dunēja, biju pavisam apdullis no šīs tuvās un skaļās skaņas.
Spriežot pēc sauso zaru skaita, kas vēl aizvien dega ugunskurā, biju gulējis tikai īsu brīdi. Nedzirdēju nekādas citas skaņas, taču saglabāju modrību un uzturēju uguni.
Man prātā ienāca doma, ka mani varbūt ir pamodinājis šāviens; iespējams, ka mani kāds ir izsekojis un tagad atrodas kaut kur tepat līdzās un grib mani nošaut. Šī doma kļuva ļoti mokoša un izsauca veselu racionālu baiļu straumi. Biju pārliecināts par to, ka šī zeme pieder kaut kādiem cilvēkiem, un, ja reiz tā, viņi varēja mani noturēt par zagli un nogalināt, lai aplaupītu, nezinot, ka man nekā nav. Drausmīgi noraizējies par savu drošību, sajutu milzu sasprindzinājumu plecos un kaklā. Pakustināju galvu augšā lejā. Nokrakšķēja kakla skriemeļi. Es vēl aizvien lūkojos ugunī, taču nesaskatīju tajā neko neparastu un vairāk nedzirdēju nekādus trokšņus.
Pēc tam, kad nedaudz atslābinājos, galvā pazibēja doma, ka, iespējams, tās ir tikai dona Huana izdarības. Drīz vien jau biju pilnīgi pārliecināts par to un pat iesmējos. Radās jauna racionālu secinājumu straume, šoreiz jau tikai jautru. Nodomāju, ka donam Huanam droši vien bijušas aizdomas, ka es pārdomāšu un vairs nevēlēšos palikt kalnos pa nakti, vai ari viņš redzēja, kā es skrēju viņam pakaļ, un noslēpās kādā apslēptā alā vai aiz krūma. Tad viņš man sekoja un, ievērojis, ka es aizmigu, mani pamodināja, salauzdams zaru virs manas auss. Es piesviedu ugunskuram vēl zarus un sāku paslepus lūkoties, cenzdamies noteikt viņa slēptuvi.
Valdīja pilnīgs miers: sisināja sienāži, vējš šalca kalnu nogāzē augošo koku lapās, ugunskurā sprakšķēdami dega zari. Visapkārt lidoja dzirksteles, taču tās bija visparastākās dzirksteles.
Pēkšņi izdzirdu skaļu lūztoša zara brīkšķi. Viņš bij atnācis no kreisās puses. Aizturēju elpu un sāku ļoti vērīgi ieklausīties. Nākamajā acumirklī izdzirdēju zara brīkšķi jau no labās puses.
Tad izdzirdu vāju, attālu lūztošu zaru troksni, — it kā kāds staigātu pa tiem un tuvotos man. Skaņas kļuva skaļākas, skaidrākas. Mana reakcija bija palēnināta—nezināju turpināt klausīties vai celties kājās. Nekādi nespēju izšķirties par turpmāko rīcību, kad pēkšņi no visām pusēm atskanēja lūztošu zaru brīkšķi. Tas viss notika tik ātri, ka es tikai vēl pēdējā brīdī paguvu pielēkt kājās un apdzēst un sabradāt ugunskuru.
Skrēju tumsā lejup pa nogāzi. Kad skrēju cauri krūmiem, man galvā pazibēja doma, ka tur, lejā, nav nevienas līdzenas vietas. Skrēju, cenšoties aizsargāt acis no zariem. Atrados jau pusceļā līdz pakalna pakājei, kad sajutu kaut ko sev aiz muguras. Tas noteikti nebija zars, un es intuitīvi jutu, ka šis kaut kas man tuvojās un jau atradās tik tuvu, ka kuru katru brīdi varēja man pieskarties. No bailēm un satraukuma man pārvēlās stindzinošs aukstuma vilnis, iekšā viss burtiski savilkās čokurā. Norāvu sev jaku saņurcīju to, nokritu zemē, piespiedu jaku pie vēdera, pierāvu klāt kājas un aizvēru acis, kā to bija mācījis dons Huans. Kādu laiku tā gulēju nekustēdamies, bet tad aptvēru, ka visapkārt valda kapa klusums. Nevarēju saklausīt vispār nevienu skaņu. Tas mani ārkārtīgi satrauca. Mani vēdera muskuļi savilkās un sāka krampjaini raustīties. Atkal izdzirdu lūztoša zara brikšķi. Šī skaņa, šķiet, nāca no tāluma, taču bija ļoti skaidra un labi saklausāma. Tad atskanēja vēl viens blīkšķis, šoreiz jau tuvāk. Iestājās klusuma bridis, bet tad kaut kas burtiski uzsprāga man virs pašas galvas. Tas bija tik negaidīti, ka es satrūkos un gandrīz vai apvēlos uz muguras. Tas noteikti bija lūztoša zara troksnis. Skaņa atskanēja tik tuvu, ka es pat saklausīju lūztoša zara lapu šalkoņu.
Tad sekoja vesela lūztošu sprādzienu lavīna, visapkārt ar apdullinošu troksni lūza zari. Taču visnejēdzīgākais visā šai situācijā bija mana reakcija — tā vietā, lai sastingtu mistiskās šausmās, es sāku smieties. Es patiešām noticēju, ka esmu atklājis visa notiekošā patieso cēloni. Biju pārliecināts par to, ka dons Huans atkal grib mani izjokot. Manu pārliecību vēl vairāk stiprināja virkne loģisku spriedumu; man strauji uzlabojās garastāvoklis. Nodomāju, ka spēšu notvert šo veco viltnieku donu Huanu aiz rokas jau nākamajā viņa izlēcienā. Viņš atradās man blakus, kad lauza zarus, zinādams, ka es neuzdrošināšos uz viņu paskatīties, un nu dara visu, kas viņam ienāk prātā. Nospriedu, ka viņš kalnos ir viens, jo viņam nepietika laika, lai aizietu pēc palīgiem. Šoreiz mēs bijām aizgājuši visai tālu kalnos un pa visu šo laiku nebijām sastapuši nevienu cilvēku. Tātad, ja viņš šeit slēpjas viens, tad spēj radīt tikai visai ierobežotu trokšņu skaitu. Turklāt starp šiem trokšņiem jābūt pauzēm, tāpēc viena pēc otras var atskanēt ne vairāk kā kādas divas trīs skaņas. Arī skaņu daudzveidību šajā gadījumā stipri ierobežoja viena cilvēka iespējas. Paliekot šādā saliektā un nekustīgā stāvoklī, biju pilnīgi pārliecināts par to, ka viss šis pārbaudījums bija tikai spēle, un vienīgais veids, kā no tā visa es varu izkļūt, nezaudējot savu pašcieņu un godu, ir emocionāla norobežošanās no visa notiekošā. Nu jau es gluži vai uzjautrinājos par šo, kā man šķita, izrādi. Izjutu pat prieku, ka spēju paredzēt mana pretinieka nākamo soli. Centos iedomāties, kā tagad manā vietā rīkotos dons Huans.
Manus intelektuālos vingrinājumus pārtrauca kaut kāda čāpstinoša skaņa. Vērīgi ieklausījos; šī skaņa atkal atkārtojās. Nespēju noteikt, kas tas tāds varētu būt. It kā kaut kāds dzīvnieks laktu ūdeni. Skaņa atkal atkārtojās. Tā nepatīkami kaitināja; prātā ienāca pusaudžu meitene ar lieliem žokļiem, kas košļā košļājamo gumiju. Biju neizpratnē, kā gan dons Huans spēj radīt šādu skaņu, bet šī skaņa atkārtojās tagad jau labajā pusē. Sākumā tā bija vienīgā skaņa, bet tad sekoja vesela čāpstinošu skaņu virkne, kas varētu rasties, kādam mīcoties pa dubļiem. Pilnīgi skaidri varēja saklausīt soļu troksni, it kā kāds bristu pa dziļiem dubļiem. Trokšņi uz mirkli apklusa, bet tad atkal atskanēja jau ļoti ļoti tuvu no kreisās puses, kādus trīs metrus no manis. Tagad radās ilūzija, ka kaut kas resns un smags gumijas zābakos skrietu pa dziļiem dubļiem. Mani pārsteidza šī skaņu daudzveidība, un nespēju iedomāties nekādas primitīvas palīgierīces, ar kuru palīdzību es pats varētu radīt šādas skaņas. Lūk, soļi atskanēja man aiz muguras, bet tad vienlaicīgi no visām pusēm. Šķita, ka kāds lielā sajūsmā staigātu, skraidītu un mīcītos dubļos ap mani.
Sāku visai pamatoti šaubīties, vai patiešām visu to dara dons Huans; tad jau viņam būtu jāskrien man riņķī gluži neiedomājamā ātrumā. Skaņu ātrums nepieļāva šādu iespēju. Tad iedomājos, ka donam Huanam galu galā varētu būt ari palīgi. Jau grasījos iegrimt jaunos prātojumos par to, kas varētu būt šie palīgi, kad pēkšņi skaņu intensitāte piesaistīja visu manu uzmanību. Es patiešām vairs nespēju skaidri domāt, taču nebūt nebiju izbijies — iespējams, tikai apstulbis no šo dīvaino skaņu kvalitātes. Šī čāpošana bija vibrējoša. Šīs dīvainās vibrācijas šķita vērstas pret manu vēderu, vai arī es vienkārši tās uztvēru ar vēdera apakšdaļu.
Tiklīdz to aptvēru, tūdaļ zaudēju visu savu objektivitāti un vienaldzību. Skaņas uzbruka manam vēderam! Man radās jautājums: "Bet ja nu tas nemaz nav dons Huans?" Nobijos, sasprindzināju vēdera muskuļus un vēl stingrāk piespiedu ar ceļiem saburzīto jaku pie sava vēdera.
Skaņu biežums un intensivitāte pieauga, it kā tām būtu kļuvis zināms, ka esmu zaudējis savu sākotnējo pārliecību; to vibrācija kļuva tik intensīva, ka man palika slikta dūša. Izmisīgi cīnīdamies ar nelabumu, sāku dziedāt savas peijotes dziesmas. Izvēmos, un tūdaļ apklusa ari čāpstinošās skaņas; atkal izdzirdu ierasto sienāžu dziesmu, vēja šalkas un tālas koijotu rejas. Šī pēkšņā atelpa ļāva man palūkoties uz sevi no malas un skaidrāk apjaust notiekošo. Vēl pavisam nesen biju lieliskā garastāvoklī, pašpārliecināts un mierīgs; acīmredzot mani situācijas novērtējuma mēģinājumi bija cietuši pilnīgu neveiksmi. Pat ja ari donam Huanam bija kādi līdzdalībnieki, pat viņi nevarētu mehāniski radīt tādas skaņas, kas tā iedarbotos uz manu vēderu. Lai radītu tik intensīvas skaņas, viņiem būtu nepieciešams tāds aprīkojums, par kādu tiem, visticamāk, pat nav ne mazākā priekšstata. Acīmredzot šīs neparastās parādības, kuras es novēroju, nebūt nebija spēle un mana teorija "par vienu dona Huana joku" bija tikai manis iedomāts vulgārs šī fenomena skaidrojums.
Man sākās krampji un radās nepārvarama vēlme apgulties uz muguras un izstiept kājas. Nolēmu pavirzīties mazliet pa labi, lai novākta seju no tās vietas, kur biju izvēmies. Tiklīdz sāku rāpties, izdzirdu ļoti klusu čīkstoņu virs pašas kreisās auss un sastingu uz vietas. Čīkstoņa atkārtojās no otras puses. Tā bija vienīgā skaņa. Iedomājos, ka tā atgādina durvju eņģu čīkstoņu. Kādu bridi nogaidīju, taču vairāk neko nedzirdēju, tāpēc nolēmu rāpties tālāk. Tiklīdz sāku uzmanīgi pārvietot galvu pa kreisi, pār mani gāzās tāda čīkstošu skaņu lavīna, ka es gandrīz vai palēcos. Brīžiem tās atgādināja durvju čīkstēšanu, brīžiem žurku vai jūras cūciņu pīkstienus; tās nebūt nebija skaļas un intensīvas, bet, gluži otrādi, — ļoti klusas, ļaunu vēstošas, un izsauca man mocošas spazmas un nelabumu. Šīs skaņas izzuda tāpat kā bija uzradušās, pakāpeniski, līdz beidzot es sāku dzirdēt tikai vienu vai vienlaicīgi divas skaņas.
Tad izdzirdu kaut ko līdzīgu liela putna spārnu vēdām, it kā tas slīdēta virs krūmu galotnēm. Šķita, ka tas riņķo virs manas galvas. Klusā čīkstēšana atkal kļuva skaļāka, un tāpat arī skaļākas kļuva šķietamās putna spārnu vēdas. Bija tāda sajūta, ka virs manas galvas lidinās vesels gigantisku putnu bars, vicinot savus mīkstos, lielos spārnus. Šīs abas skaņas saplūda vienā, izveidojot milzu vilni, kas pārklājās man pāri un ievilka sevī. Sajutu, ka peldu kaut kādā milzīgā viļņveidīgi pulsējošā straumē. Šī čīkstoņa un spārnu vēdas dīvainā veidā iespiedās manā ķermenī, un es izjutu tās ar katru sava ķermeņa šūnu. Putnu bara spārnu vēdas it kā vilka mani augšup, bet tai pašā laikā peļu armijas pīkstieni centās pagriezt mani ap savu asi, lai apveltu mani uz muguras.
Nu jau vairs nemaz nešaubījos par to, ka, pateicoties savai apbrīnojamajai muļķībai, esmu saskāries ar kaut ko patiesi drausmīgu. Es sakodu zobus, dziļi elpoju un dziedāju savas peijotes dziesmas.
Šīs skaņas turpinājās ļoti ilgu laiku, un es tām pretojos visiem spēkiem. Kad tās apklusa, iestājās "klusums", jeb, citiem vārdiem sakot, tas klusums, kurā spēju saklausīt tikai dabiskās kukaiņu un vēja radītās skaņas. Šis klusuma periods bija man vēl kaitīgāks par troksni. Sāku domāt un novērtēt situāciju, un šīs pārdomas izraisīja manī paniku. Saprata, ka esmu pagalam; man trūka gan zināšanu, gan izturības, lai atvairīta to, kas man uzbruka. Sarāvies čokurā, es absolūti bezpalīdzīgs gulēju zemē savos vēmekļos. Iedomājos, ka mana dzīve nu ir galā, un sāku raudāt. Gribēju vēlreiz pārdomāt visu savu dzīvi, taču nezināju, ar ko sākt. It nekas, ko es tās laikā būta darījis, nebija šī pēdējā un galējā sasprindzinājuma vērts, tāpēc man nebija par ko domāt. Tā bija ļoti asa un skaudra atziņa. Biju ļoti izmainījies kopš tā laika, kad pēdējoreiz pārdzīvoju tamlīdzīgu izbīli. Šoreiz biju gandrīz pilnīgi iztukšots. Man bija daudz mazāk personīgu jūtu, kuras gribēju saglabāt un paņemt sev līdzi.
Uzdevu pats sev jautājumu: kā rīkotos karotājs šādā situācijā, un nonācu pie atšķirīgiem secinājumiem. Bija kaut kas ārkārtīgi svarīgs, un tas saistījās ar mana vēdera nabas apgabalu; skaņās jautās kaut kas pārdabisks — tās tika mērķētas uz manu vēderu; un tieši šeit tad arī slēpās visa šī noslēpuma atslēga, bet es tikai nesapratu, kāda. Doma, ka dons Huans varētu mani izjokot, tagad šķita absolūti nepieņemama.
Mana vēdera muskuļi vēl aizvien bija ļoti saspringi, lai gan krampji mitējās. Es turpināju dziedāt un dziļi elpot un sajuta savā ķermenī ieplūstam nomierinošu siltumu. Man kļuva skaidrs, ka, ja vien gribu izdzīvot, tad man ir jādara tas, ko mācīja dons Huans. Pie sevis vēlreiz atkārtoju viņa sniegtās instrukcijas. Atcerējos precīzi to vieta, kur saule nozuda aiz kalniem, domās noteicu debess puses un nolēmu izmainīt sava ķermeņa stāvokli tā, lai galva būtu pavērsta citā, man labvēlīgā virzienā, uz dienvidaustrumiem. Es lēni , collu pa collai, pagriezu savas pēdas pa kreisi, tad, strauji tās atgrūžot, sāku pārvietot savu ķermeni. Taču, tiklīdz nedaudz pārvietojos horizontālā plāksnē, sajutu, kā kaut kas no mugurpuses viegli pieskaras manam kaklam. Tas notika tik pēkšņi, ka es neviļus iekliedzos un atkal pamiru. Sasprindzināju vēdera muskuļus, sāku dziļi elpot un dziedāt savas peijotes dziesmas. Pēc mirkļa atkal sajuta tādu pašu vieglu sitienu jeb grūdienu. Acumirklī savilkos čokurā. Mans kakls bija atklāts, un es nekādi nespēju sevi aizsargāt. Atkal kāds, "pieklauvēja" pie mana kakla. Manam kaklam pieskārās kaut kāds mīksts, gandrīz samtains priekšmets, kas atgādināja ar mīkstām pūkām klātu milzīga truša ķepu. Šis kaut kas pieskārās man atkal, bet tad sāka braukāt šurpu turpu pa manu kaklu, līdz man acīs sariesās asaras. Bija tāda sajūta, it kā pa manu kaklu tādā kā bezsvara stāvoklī lēkātu mēmu un mīkstu ķenguru bars. Spēju pat atšķirt viņu ķepu lielā un mīkstā pirksta pieskārienu, kas viņi maigi staigāja pa manu kaklu. Tas nebūt nebija sāpīgi, taču padarīja mani burtiski traku. Skaidri zināju, ja šai situācijā neko neuzsākšu, tad noteikti sajukšu prātā, pielēkšu kājās un sākšu skriet. Tāpēc ļoti lēni sāku pagriezt ķermeni jaunajā stāvoklī. Šie mani pārvietošanās mēģinājumi, šķiet, paātrināja klauvējienus pa manu kaklu. Tie beidzot kļuva tik neprātīgi, ka es izmisīgi rāvos uz priekšu ar visu ķermeni un tūdaļ pat ieņēmu sev vēlamo stāvokli. Neloloju nekādas īpašas cerības par šīs manas rīcības rezultātu, es vienkārši darbojos, lai pasargātu sevi no pilnīga vājprāta.
Tiklīdz izmainīju sava ķermeņa virzienu, klauvējieni pa manu kaklu izbeidzās. Pēc ilgas un mokošas pauzes izdzirdēju tālumā lūztošu zaru brīkšķus. Šis troksnis netuvojās. Šķita, ka šis kaut kas atkāpās uz citu vietu, kas atradās tālu no manis. Nākamajā acumirklī lūztošo zaru troksnis saplūda ar sprādzienveidīgu lapu šalkoņu, kas līdzīgi milzu vilnim pārvēlās pāri visam kalnam. Bija tāda sajūta, ka visi apkārtējie krūmi sāka drebēt, lai gan vēja nebija. Šī šalkoņa un zaru brikšķi radīja ilūziju, ka viss pakalns liesmo. Mans ķermenis bija ciets kā akmens. Stipri nosvīdu, aizvien izjutu siltuma pieplūdumu. Vienubrīd man patiešām izlikās, ka visu pārņēmušas liesmas. Es nepielēcu kājās un nesāku skriet tikai tāpēc, ka mani bija pārņēmis paralīzei līdzīgs sastingums; faktiski es pat nevarēju atvērt acis. Tobrīd man prātā bija tikai viena doma — pielēkt kājās un bēgt no uguns. Mans vēders savilkās drausmīgās spazmās, kas ļoti apgrūtināja elpošanu. Pēc ilgas cīņas man izdevās izdarīt dziļu ieelpu, un tūdaļ ari ievēroju, ka šalkoņa norimusi, vēl tikai laiku pa laikam atskanēja kāds lūztoša zara brikšķis, taču šie trokšņi aizvien attālinājās un kļuva aizvien retāki un retāki, līdz apklusa pavisam.
Beidzot man izdevās atvērt acis, un es caur puspievērtajiem plakstiem palūkojos uz zemi savā priekšā. Ausa rīts. Ilgu laiku vēl gulēju nekustīgi un nogaidīju, bet tad pamazām sāku iztaisot savu ķermeni. Pārvēlos uz muguras. Austrumos virs pakalniem lēca saule.
Man bija nepieciešamas dažas stundas, lai iztaisnotu savas kājas un šā tā nokāptu lejā pa nogāzi. Gāju uz to vieto, kur dons Huans bija mani atstājis; tā atradās tikai kādas jūdzes attālumā, taču līdz pusdienām biju aizkļuvis tikai līdz mežmalai, kas atradās vēl vismaz pusjūdzes attālumā no tās.
Es nevarēju vairāk paiet, un nebija visā pasaulē nekā tāda, kas varēto piespiest mani iet tālāk. Iedomājos par kalnu lauvām un mēģināju uzrāpties kokā, taču rokas nespēja noturēt ķermeņa svaru. Atbalstījos pret klinti un samierinājos ar domu, ka šeit man būs lemts nomirt, jo biju pārliecināts, ka kļūšu par kalnu lauvu vai kādu citu plēsoņu upuri. Man nebija spēka, pat lai mesto ar akmeni. Es nebiju izsalcis un negribēju dzert. Drīz vien uzdūros nelielam strautiņam un iedzēru mazliet ūdens, taču ūdens nemaz neatjaunoja manus spēkus. Tā nu es tur sēdēju tāds pilnīgi bezpalīdzīgs un sajutos drīzāk nomākts, nekā izbijies. Biju tik ļoti piekusis, ka vairs neraizējos par savu turpmāko likteni, un aizmigu.
Pamodos no tā, ka kāds mani spēcīgi kratīja. Man līdzās stāvēja dons Huans. Viņš palīdzēja man apsēsties un iedeva ūdeni un šķidru putru. Viņš iesmējās un teica, ka izskatos visai nožēlojami. Centos viņam pastāstīt, kas ar mani notika, taču viņš neklausījās un paskaidroja, ka es pagāju garām iezīmētajai vietai, kur mums vajadzēja satikties, — tā atradās apmēram kādus simt metrus no šejienes. Tad viņš burtiski nesa mani lejā. Viņš teica, ka ved mani uz upi, lai mani tajā izpeldinām. Pa ceļam viņš aizbāza man ausis ar kaut kādām lapām, kas atradās viņa somā, bet tad aizsēja man acis, uzlicis uz katras acs pa vienai lapai un apsaitējot tās ar drānas gabalu; viņš lika man novilkt drēbes, uzlikt plaukstas uz acīm un ausīm, lai būtu pilnīgi drošs par to, ka es neko neredzu un nedzirdu.
Dons Huans ierīvēja manu ķermeni ar lapām, bet tad iegremdēja upē. Tā bija liela un dziļa upe, jo stāvēju tajā vertikāli, bet nevarēju aizsniegt tās dibenu. Dons Huans mani pieturēja aiz labā elkoņa. Sākumā nemaz nesajūtu ūdens aukstumu, taču pamazām sāku sastingt, bet tad aukstums kļuva vienkārši neciešams. Dons Huans mani izvilka un norīvēja ar kaut kādām specifiski smaržojošām lapām; viņš mani apģērba un veda projām. Mēs nogājām visai prāvu attālumu, pirms viņš noņēma lapas no manām acīm un ausīm. Dons Huans man pajautāja, vai jūtos pietiekami spēcīgs, lai atgrieztos pie savas mašīnas. Apbrīnojami, taču sajutos ļoti stiprs. Lai par to pārliecinātos, es pat uzskrēju stāvā paugurā.
Pa ceļam uz mašīnu centos atrasties pēc iespējas tuvāk donam Huanam. Vairākkārt paklupu, un viņš sāka smieties. Ievēroju, ka viņa smiekli ļoti iedvesmoja un spēcināja; jo vairāk viņš smējās, jo labāk jutos.
* * *
Nākamajā dienā atstāstīju donam Huanam visu, kas ar mani notika kopš tā brīža, kad viņš mani atstāja. Viņš visu laiku smējās, it īpaši, kad es viņam teicu, ka sākumā uzskatīju to visu par viņa kārtējo triku.
— Tu vienmēr domā, ka tevi izjoko,—viņš teica.—Tu pārlieku sev tici un darbojies tā, it kā zinātu visas atbildes. Tu nezini neko, mans mazais draugs, neko.
Dons Huans pirmoreiz nosauca mani par "mazo draugu". Tas man bija īsts pārsteigums. Viņš to ievērojami pasmaidīja. Viņa balsī jautās tāds siltums un iejūtība, ka mani pārņēma dziļas skumjas. Es viņam teicu, ka pēc savas dabas esmu bezrūpīgs un aprobežots un tāpēc nekad nesapratīšu viņa pasauli. Biju aizkustināts līdz sirds dziļumiem. Viņš mani uzmundrināja, paziņodams, ka es visu izdarīju ļoti labi.
Pajautāju viņam par manas gūtās pieredzes nozīmi.
— Tai nav nekādas nozīmes, — viņš atbildēja. — Tas varēja atgadīties ar jebkuru, it īpaši ar tādu, kuram tāpat kā tev jau ir atvērta gaismas sprauga. Parasti tā notiek. Jebkurš karotājs, kurš jebkad ir gājis meklēt sabiedroto, var tev daudz ko pastāstīt par viņu izdarībām. Tev vēl paveicās, — pret tevi izturējās visai saudzīgi. Taču tava gaismas sprauga ir atvērta, un tas tevi padara pārāk nervozu. Neviens nespēj kļūt par karotāju vienas nakts laikā. Tāpēc tagad brauc mājās un atgriezies tikai tad, kad būsi pilnīgi atguvies un tava gaismas sprauga aizvērsies.