Neatgriežos Meksikā vairākus mēnešus; visu šo laiku kārtoju savas lauka piezīmes, un pirmo reizi šo desmit gadu laikā, kopš biju sācis mācīties, dona Huana mācība sāka iegūt reālu jēgu. Jutu, ka uz mani loti labvēlīgi iedarbojas šie ilgie periodi, kurn laikā biju spiests atturēties no mācībām. Tie ļāva man skaidri novērtēt visus ieguvumus un izkārtot tos atbilstoši manām uztveres īpatnībām, interesēm un intelektam. Taču notikumi, kas atgadījās manas pēdējās vizītes laikā, krietni vien mazināja manas optimistiskās cerības, ka man beidzot ir izdevies apjaust dona Huana zināšanu sistēmu.
Pēdējā piezīme manā bloknotā izdarīta 1970. gada 16. oktobrī. Tās dienas notikumi kļuva par savdabīgu lūzuma punktu, kas ne tikai noslēdza kārtējo mācību ciklu, bet iezīmēja arī jaunu, kurš tik krasi atšķiras no visa tā, ko es biju darījis līdz šim, ka, manuprāt, tieši šai zīmīgajā punktā tad ari man būtu jābeidz mans vēstījums.
* * *
Piebraucot pie dona Huana mājas, ieraudzīju viņu sēdam ierastajā vietā zem ramadas pie durvīm. Nolicis mašīnu koka ēnā, paņēmu savu portfeli un somu ar produktiem, piegāju pie viņa un skaļi viņu sveicināju. Pēkšņi ievēroju, ka viņš nebija viens. Aiz augstās malkas grēdas sēdēja vēl viens cilvēks. Viņi abi skatījās uz mani. Dons Huans pamāja man ar roku, un tāpat izdarīja ari tas otrs. Spriežot pēc viņa apģērba, viņš nebija indiānis, bet gan meksikānis no Dienvidrietumiem. Viņš bija ģērbies džinsa biksēs, bēškrāsas kreklā, galvā viņam bija kovboja cepure, bet kājās — kovboja zābaki.
Es sāku runāt ar donu Huanu, bet tad paskatījos uz meksikāni; viņš man uzsmaidīja. Vērīgi viņu aplūkoju.
— Lūk, arī mazais Karlito, — meksikānis teica donam Huanam,—un viņš vairāk ar mani nerunā… Tikai nesaki man, ka viņš ar mani vairs negrib ielaisties!
Pirms es vēl paguvu kaut ko atbildēt, viņi abi sāka skaļi smieties, un tad es sapratu, ka šis svešinieks bija dons Henaro.
— Tu mani nepazini, vai ne? — viņš, vēl aizvien smiedamies, jautāja.
Biju spiests atzīt, ka mani samulsinājis viņa jaunais tērps.
— Ko tu dari šai apvidū, don Henaro? — es jautāju.
—Viņš ieradās, lai baudītu karsto vēju, — dons Huans teica. — Vai ne?
— Tiesa, — dons Henaro atsaucās. — Tu pat nevari iedomāties, ko karstais vējš var izdarīt ar man līdzīga večuka ķermeni.
Es apsēdos starp viņiem.
— Ko tas dara ar tavu ķermeni? — es jautāju.
— Karstais vējš stāsta manam ķermenim apbrīnojamas lietas, — viņš teica.
Viņš pagriezās pret donu Huanu, un viņa acis iemirdzējās:
— Vai ne?
Dons Huans apstiprinoši pamāja.
Es viņiem teicu, ka Santa Annas karsto vēju sezona man ir vissliktākais gadalaiks, un tāpēc man šķiet ļoti dīvaini, ka dons Henaro atbraucis meklēt karsto vēju, no kā es cenšos paglābties.
— Karloss nepanes karstumu, — dons Huans teica donam Henaro. — Kad iestājas karstums, viņam gluži kā bērnam sākas asfiksija (*Pataloģisks skābekļa trūkums organismā sakarā ar elpošanas traucējumiem (Red.)) .
— As… kas?
— As… fiksija.
— Ak Dievs! — dons Henaro teica, izliekoties ļoti noraizējies un izpildot neaprakstāmi smieklīgu izmisuma žestu.
Dons Huans viņam paskaidroja, ka es tik ilgi nebraucu pie viņa tādēļ, ka man atgadījās misēklis ar sabiedrotajiem.
— Oho, tātad tu beidzot satikies ar sabiedroto! — dons Henaro iesaucās.
— Šķiet, ka jā, — es šķietami nevērīgi atteicu.
Viņš skaļi iesmējās. Dons Henaro divas vai trīs reizes viegli uzsita man pa muguru. Tas bija draudzīgs žests, ko es uztvēru kā līdzjūtības apliecinājumu. Skatoties man acīs, viņš mazliet paturēja savu roku uz mana pleca, un es izjutu rāmu apmierinājumu. Taču šāds stāvoklis ilga tikai vienu acumirkli, bet tad dons Henaro izdarīja ar mani kaut ko pavisam neizskaidrojamu. Man bija tāda sajūta, it kā man plecos būtu uzkrāvuši laukakmeni. Es jum, kā viņš palielināja savas rokas svaru, kas atradās uz mana labā pleca, līdz tādai neiedomājamai pakāpei, ka biju spiests noliekties no šī smaguma un atsisties ar galvu pret zemi.
— Mums ir jāpalīdz mazajam Karlito, — dons Henaro teica un sazvērnieciski saskatījās ar donu Huanu.
Es atkal apsēdos taisni un pagriezos pret donu Huanu, taču viņš skatījās uz otru pusi. Noraizējies nodomāju, ka dons Huans uzvedas tā, it kā es viņu nemaz neinteresēju. Dons Henaro smējās; šķiet, viņš gaidīja manu reakciju.
Palūdzu viņam uzlikt roku man uz pleca vēlreiz, taču viņš nevēlējās to darīt. Prasīju viņam vismaz man paskaidrot, ko viņš ar mani izdarīja. Viņš apmierināti ķiķināja. Es atkal pagriezos pret donu Huanu un teicu viņam, ka dona Henaro roka gandrīz nospieda mani ar savu svaru.
— Es neko par to nezinu, — dons Huans komiski nopietnā balsī noteica. — Man uz pleca viņš roku nelika.
Tad viņi abi iesmējās.
— Ko tu ar mani izdarīji, don Henaro? — es jautāju.
— Es vienkārši uzliku roku uz tava pleca,—viņš nevainīgi noteica.
— Uzliec atkal, — es palūdzu.
Viņš atteicās. Tad iejaucās dons Huans un palūdza mani izstāstīt donam Henaro to, kas ar mani notika tonakt kalnos. Nodomāju, ka viņš patiešām vēlas, lai es viņiem pamatīgi atstāstu šo atgadījumu visos sīkumos, taču, jo nopietnāks kļuva mans vēstījums, jo vairāk viņi smējās. Es pat pāris reizes apklusu, taču viņi lūdza mani turpināt.
— Tagad sabiedrotais noteikti atnāks pie tevis neatkarīgi no tavām jūtām pret viņu, — dons Huans teica, kad biju beidzis stāstīt. — Tev vispār nekas nav jādara, tu vari sēdēt bezdarbībā vai domāt par sievietēm, bet tad pēkšņi, viegls uzsitiens uz pleca, tu pagriezies, — bet sabiedrotais jau stāv tavā priekšā.
— Bet ko es varu izdarīt, ja kaut kas tāds atgadīsies? — es jautāju.
— Pag, pag, draudziņ! — dons Henaro teica. — Tas ir slikts jautājums. Nejautā par to, ko tu vari izdarīt. Skaidrs, ka tu neko nevari izdarīt. Tev jājautā, ko var izdarīt karotājs.
Viņš piemiedza acis un skatījās uz mani. Viņa galva bija nedaudz noliekta pa labi, bet lūpas savilktas.
Es paskatījos uz donu Huanu, cerēdams saņemt kādu mājienu par to, ka tas viss ir tikai joks, taču dona Huana sejas izteiksme joprojām bija absolūti neizdibināma.
— Labi, — es teicu. — Ko var izdarīt karotājs?
Dons Henaro atkal piemiedza acis, sāka šmaukstināt lūpas, it kā meklētu piemērotus vārdus. Viņš, zodu berzēdams, vērīgi skatījās uz mani.
— Karotājs taisa biksēs, — viņš tikai indiānim raksturīgā svinīgumā noteica.
Dons Huans aizklāja seju ar rokām, bet dons Huans iesita ar plaukstu pa zemi, un abi sāka neprātīgi smieties.
— Bailes, tas ir kaut kas tāds, no kā nevar atbrīvoties uz visiem laikiem, — dons Huans teica, kad smiekli bija norimuši. — Ja karotājs nokļūst šādā grūtā stāvoklī, viņš vienkārši, divreiz nedomājot, uzgriež sabiedrotajam muguru. Karotājs nedrīkst sev izdabāt, tāpēc nevar nomirt no bailēm. Karotājs ļauj sabiedrotajam atnākt tikai tad, kad viņš ir labā formā un gatavs to uzņemt. Kad viņš ir pietiekami spēcīgs, lai cīnītos ar sabiedroto, viņš atver savu gaismas spraugu un metas uz priekšu, sagrābj to, piespiež pie zemes un skatās uz viņu tik ilgi, cik tas viņam nepieciešams; tad viņš novēršas, atbrīvo sabiedroto un ļauj tam iet uz visām četrām debess pusēm. Karotājs, mans mazais draugs, jebkurā brīdī ir situācijas noteicējs.
— Kas var notikt, ja pārāk ilgi skatās uz sabiedroto? — es jautāju.
Dons Henaro paskatījās uz mani un komiski atveidoja vērīgu skatienu.
— Kas to lai zina, — dons Huans teica. — Varbūt dons Henaro pastāstīs, kas ar viņu notika.
— Varbūt, — dons Henaro teica un sāka ķiķināt.
— Pastāsti, lūdzu!
— Varbūt arī pastāstīšu, — dons Huans pasmīnēja.
Dons Henaro piecēlās, kauliem kraukšķot, izstaipījās un atvēra tik plati acis, ka tās kļuva apaļas un izskatījās kā neprātīgas.
— Henaro grasās likt tuksnesim drebēt, — viņš teica un iegāja krūmos.
— Henaro grib tev palīdzēt, — dons Huans uzticības pilnā balsī noteica. — Viņš izdarija ar tevi to pašu savās mājās, un tu gandrīz redzēji.
Iedomājos, ka viņš domā atgadījumu pie ūdenskrituma, taču viņš runāja par pārdabiski dārdošajām skaņām, kuras es dzirdēju pie dona Henaro mājas.
— Starp citu, kas tas bija? — es jautāju. — Mēs smējāmies par to, bet tu tā arī nekad man nepaskaidroji, kas tas bija.
— Tu nekad nejautāji.
— Es jautāju.
— Nē, tu jautāji par visu citu, izņemot to.
Dons Huans nosodoši paskatījās uz mani.
— Tā ir Henaro māksla, — viņš teica. — Tikai Henaro var to izdarīt. Tu tad gandrīz redzēji.
Teicu, ka man nekad nebija ienācis prātā saistīt redzēšanu ar tiem dīvainajiem trokšņiem, kurus es toreiz dzirdēju.
— Bet kāpēc? — viņš asi pajautāja.
— Redzēt — tas taču nozīmē ar acīm, — es teicu.
Viņš kādu brīdi mani uzlūkoja, it kā ar mani kaut kas nebūtu īsti kārībā.
— Es nekad neesmu teicis, ka redzēšana saistīta tikai ar acīm, — viņš teica, neizpratnē grozot galvu.
— Kā viņš to dara? — es neatlaidos.
— Viņš taču tev teica, kā viņš to dara, — dons Huans atcirta.
Tieši tobrīd izdzirdu neparastus dārdus.
Es pielēcu kājās, un dons Huans sāka smieties. Šī dārdoņa līdzinājās lavīnas troksnim. Ieklausījies tajā, secināju, ka mana skaņu klasifikācija noteikti ir saistīta ar filmām. Zemā dunoņa, kuru es dzirdēju, atgādināja skaņas no filmas, kurā no kalna pār ieleju nogāžas milzu lavīna.
Dons Huans pieturēja savus sānus, it kā tie viņam sāpētu no smiekliem. Pērkonveida dunoņa satricināja zemi. Skaidri saklausīju ripojam kaut ko līdzīgu milzīgam akmenim. Radās tāds iespaids, ka šīs milzīgais akmens ripo man tieši virsū. Tik ļoti apjuku, ka mani muskuļi pat saspringa un biju gatavs jebkurā brīdī bēgt prom.
Paskatījos uz donu Huanu. Viņš skatījās uz mani. Pēc tam es izdzirdu visbriesmīgāko troksni, kādu jebkad biju dzirdējis. Bija tāda sajūta, ka milzu akmens ietriecās zemē tieši aiz mājas. Viss nodrebēja, un tieši tobrīd man radās ļoti neparasta sajūta; kādā mirklī patiešām "ieraudzīju" kalna lieluma akmeni aiz dona Huana mājas.
Šis tēls nebūt nepārklājās pāri mājas ainai, uz kuru es skatījos. Tas arī nebija īstā akmens atveids — drīzāk jau šķita, ka skaņa rada milzīga ripojoša akmens tēlu. Es patiešām redzēju skaņu! Tas šķita tik prātam neaptverami un neizprotami, ka dzina mani burtiski izmisumā. Nekad līdz šim nebiju iedomājies, ka manas sajūtas varētu darboties arī šādā veidā. Mani pārņēma iracionālas bailes, un es grasījos bēgt, lai glābtu savu dzīvību. Dons Huans saņēma mani aiz elkoņa un lika palikt uz vietas un negrozīt galvu uz visām pusēm, bet skatīties tai virzienā, kurā aizgāja dons Henaro.
Izdzirdu jaunu dārdošu skaņu sēriju, izklausījās, it kā nogrūtu vesela akmeņu kaudze. Tad viss norima. Pēc dažām minūtēm dons Henaro atgriezās un apsēdās. Viņš pajautāja, vai es redzēju. Nezināju, ko atbildēt, un palūkojos uz donu Huanu. Viņš vērīgi mani uzlūkoja.
— Es domāju, ka viņš redzēja, — viņš teica un iesmējās.
Gribēju teikt, ka nesaprotu, par ko viņi runā. Biju ļoti satraucies un gluži vai fiziski izjutu milzu sašutumu un diskomfortu.
— Domāju, ka viņam tagad vajadzētu pabūt vienam, — dons Huans teica.
Viņš piecēlās un pagāja man garām.
— Karloss savā apjukumā izdabā pats sev, — dons Huans ļoti skaļi noteica.
* * *
To pāris stundu laikā, kuras pavadīju viens, paguvu visu pierakstīt savā bloknotā un pārdomāt visa notikušā absurdu. Pēc šīm pārdomām man kļuva skaidrs, ka šī situācija pārvērtās farsā jau kopš tā brīža, kad ieraudzīju donu Henaro sēdam zem dona Huana ramadas. Jo vairāk par to domāju, jo skaidrāk nojautu, ka dons Huans uzticēja mani kontrolēt donam Henaro, un šī doma uzjundīja manī drūmas priekšnojautas.
Dons Huans un dons Henaro atgriezās saulrieta laikā. Viņi apsēdās man katrs savā pusē. Dons Henaro pievirzījās man tuvāk un gandrīz uzgūlās virsū. Viņš pieskārās man ar savu vājo un trauslo plecu, un es sajutu to pašu, ko tad, kad viņš man uzlika roku uz pleca. Man uzvēlās milzu smagums, un es uzkritu uz dona Huana kājām. Viņš palīdzēja man atkal apsēsties taisni un pa jokam pajautāja, vai es negrasos nosnausties viņam klēpī.
Dons Henaro, šķiet, bija apmierināts — viņa acis mirdzēja. Man nāca raudiens. Sajutos gluži kā sprostā iedzīts zvērs.
— Vai tev no manis bail, mazais Karlito? — dons Henaro ar raižpilnu sejas izteiksmi noteica. — Tu izskaties kā sagūstīts savvaļas kumeļš.
— Pastāsti viņam kaut ko, — dons Huans teica. — Tikai tas viņu nomierinās.
Viņi apsēdās man iepretim un abi ziņkārīgi mani pētīja. Pustumsā viņu acis mirdzēja kā milzīgas tumšas ūdens paltis. Tā mēs skatījāmies viens uz otru kādu laiku, bet tad es novērsu skatienu. Ievēroju, ka es no viņiem nebaidos, un tomēr viņu acis mani tā nobiedēja, ka es sāku trīcēt. Neko nesapratu un jutos ļoti neomulīgi.
Pēc pauzes dons Huans palūdza donam Henaro pastāstīt, kas ar viņu notika, kad tas mēģināja ilgi skatīties uz savu sabiedroto. Dons Henaro sēdēja dažu pēdu attālumā no manis un neko neteica. Palūkojos uz viņu, šķita, ka viņa acis ir četras vai piecas reizes lielākas nekā normāla cilvēka acis; tās mirdzēja un pievilka ar nepārvaramu spēku. Tas, kas šķita viņa acu gaisma, pielēja visu apkārtni. Dona Henaro ķermenis it kās sabožas un izskatījās pēc kaķa ķermeņa. Ievēroju viņa kaķveidīgā ķermeņa kustības un izbijos. Gluži automātiski, it kā es to būtu darījis visu savu dzīvi, es ieņēmu "kaujas formu" un sāku ritmiski plaukšķināt pa labās kājas cisku. Kad beidzot aptvēru, ko daru, jutos ļoti neērti un palūkojos uz donu Huanu. Viņš skatījās uz mani kā jau parasti; viņa acīs jautās labestība, un tās patīkami nomierināja. Viņš skaļi iesmējās. Dons Henaro izdvesa murrājošu skaņu, piecēlās un iegāja mājā.
Dons Huans paskaidroja, ka dons Henaro ir ļoti stiprs un nemīl tāpat vien niekoties, un viņš vienkārši mani kaitināja ar savām acīm. Vēl viņš teica, ka es, kā jau vienmēr, zinu daudz vairāk, nekā man pašam šķiet, un piebilda, ka ikviens, kas saistīts ar maģiju, ir ārkārtīgi bīstams krēslas laikā, un ka donam Huanam līdzīgie magi var šai laikā veikt visneiedomājamākās lietas.
Kādu bridi mēs klusējām. Sajutos jau krietni vien labāk. Šī saruna ar donu Huanu mani nomierināja, un es atguvu ierasto pašpārliecinātību. Tad viņš teica, ka derētu mazliet iekost, jo drīz vien dosimies pastaigā, un dons Henaro grasās man parādīt slēpšanās tehniku.
Lūdzu viņam paskaidrot, ko nozīmē "slēpšanās tehnika". Viņš teica, ka negrasās man vairs neko paskaidrot, jo šie paskaidrojumi tikai vēl vairāk veicina manu pašizdabāšanas tieksmi.
Mēs iegājām mājā. Dons Henaro petrolejas lampas gaismā sēdēja ar pilnu muti un cītīgi košļāja ēdienu.
Pēc tam mēs trijatā iegājām biezajos krūmos. Dons Huans gāja man gandrīz blakus, dons Henaro — man pa priekšu dažu soļu attālumā.
Nakts bija diezgan gaiša. Neraugoties uz visai blīvajiem mākoņiem, labi varēju saskatīt apkārtni. Vienubrīd dons Huans apstājās un lika man sekot donam Henaro. Sāku šaubīties: dons Huans mani vieglītēm pagrūda un teica, ka viss kārtībā. Vēl viņš teica, ka man vienmēr jābūt gatavam un vienmēr jāpaļaujas uz saviem spēkiem.
Es sekoju donam Henaro nākamo divu stundu laikā. Lai kā ari necentos viņu panākt, tomēr nespēju. Dona Henaro siluets atradās vienmēr man priekšā. Reizēm viņš nozuda, it kā būtu aizlēcis kaut kur sānis no taciņas, bet drīz vien atkal uzradās manā priekšā. Man tas viss šķita tikai dīvaina un bezjēdzīga staigāšana tumsā. Gāju tikai tāpēc, ka nezināju, kā atgriezties pie mājas. Man absolūti nebija skaidra dona Henaro rīcība, un es nospriedu, ka viņš mani ved uz kādu slepenu vietu krūmos, lai tur iepazīstinātu ar "slēpšanās tehniku", par kuru runāja dons Huans. Drīz vien man radās dīvaina sajūta, ka dons Henaro atrodas man aiz muguras. Atskatījos un mazliet attālāk patiešām ievēroju pazibam cilvēka siluetu. Efekts bija vienkārši satriecošs. Sāku vērīgi ielūkoties tumsā un secināju, ka redzu cilvēka siluetu apmēram kādu piecpadsmit metru attālumā no manis. Figūra gandrīz saplūda ar krūmiem, it kā gribēdama noslēpties tumsā. Uz acumirkli fiksēju skatienu un patiešām spēju saglabāt savā uztveres laukā cilvēka siluetu, lai arī tas centās paslēpties aiz tumšajiem krūmu apveidiem. Tad man ienāca prātā loģiska doma, ka šim cilvēkam ir jābūt donam Huanam, kurš acīmredzot visu šo laiku ir mums sekojis. Tieši tobrīd, kad man radās šī pārliecība, sapratu, ka vairāk nespēju izšķirt viņa kontūras, jo tās pilnībā saplūda ar tumšo krūmu masu.
Aizgāju uz to vietu, kur redzēju cilvēku, taču nevienu tur neatradu. Dona Henaro arī nekur nebija, un, tā kā es nezināju ceļu, apsēdos un sāku gaidīt. Pēc pusstundas atnāca dons Huans un dons Henaro. Viņi sāka skaļi saukt mani vārdā. Es piecēlos un pienācu pie viņiem.
Atpakaļ mēs gājām klusēdami. Mani pilnībā apmierināja šī pauze, jo sajutos absolūti dezorientēts. Nepazinu vairs pats sevi. Dons Henaro bija izdarījis ar mani kaut ko tādu, ka es nespēju vairs formulēt savas domas tā, kā biju to ieradis darīt līdz šim. To atklāju jau tad, kad sēdēju uz taciņas. Kad apsēdos, automātiski palūkojos pulkstenī, un tad mans prāts it kā izslēdzās, bet apziņu pārņēma pilnīgs sastingums. Un tomēr es biju neparasti možs, bet mana uztvere — skaidra kā vēl nekad līdz šim. Tas bija savdabīgs bezdomu stāvoklis, kurā izzuda visas raizes. Šķita, ka pasaule ilgu laiku atrodas kaut kādā dīvainā līdzsvara stāvoklī, kuram neko nevajag nedz pievienot, nedz atņemt.
Kad beidzot atnācām mājās, dons Henaro izritināja salmu māšu un apgūlās. Gribēju visu izstāstīt donam Huanam, taču viņš man neļāva runāt.
1970. gada 18.oktobrī
— Man šķiet, ka saprotu, ko pagājušonakt dons Henaro centās ar mani izdarīt, — es teicu donam Huanam.
Es to pateicu, lai kaut kā uzsāktu sarunu, jo mani pamatīgi kaitināja viņa stūrgalvīgā nevēlēšanās runāt.
Dons Huans pasmaidīja un lēni pamāja ar galvu, it kā man piekrizdams, taču viņa acis dīvaini mirdzēja, šķiet, tās smējās par mani.
— Tu domā, ka es nesaprotu, jā? — es saminstinājos.
— Domāju, tu saproti… patiešām saproti. Tu saproti, ka dons Henaro visu laiku atradās tev aiz muguras. Taču sapratnei šai gadījumā nav nekādas nozīmes.
Šis viņa apgalvojums, ka dons Henaro visu laiku gāja man aiz muguras, mani galīgi apstulbināja. Lūdzu viņam to paskaidrot.
— Tavs prāts ir tā iekārtots, ka tu visu aplūko tikai no vienas puses, — viņš teica.
Viņš paņēma sausu zaru un sāka ar to gaisā izdarīt kustības. Viņš nezīmēja figūras — tas, ko viņš darīja, vairāk atgādināja viņa pirkstu kustības, ar kādām viņš mēdza izņemt drazas no graudu kaudzes. Viņš it kā viegli durstīja un skrāpēja gaisu ar sauso zaru.
Dons Huans paskatījās uz mani, bet es automātiski paraustīju plecus. Viņš pievirzījās tuvāk un atkārtoja savas kustības, šoreiz jau iezīmējot uz zemes astoņus punktus. Pirmajam no tiem viņš apvilka apli.
— Tu esi šeit, — viņš teica. — Mēs visi esam šeit. Tā ir sajūta. Ar to mēs visi sākam, un mēs kustamies no šejienes uz turieni.
Viņš apvilka apli otrajam punktam. Tad viņš vairākkārt novilka līniju, kas savienoja vienu punktu ar otru, tādā veidā cenzdamies parādīt, cik noturīgas saites tos vieno.
— Taču cilvēkam ir seši punkti, kurus tas spēj pārvaldīt, — viņš teica. — Lielākā daļa gan par tiem neko nezina.
Viņš iebikstīja ar zaru zemē līnijai, kas savienoja pirmo un otro punktu.
— Kustību starp šiem abiem punktiem mēs saucam par sapratni. Ar to tu arī esi nodarbojies visu savu dzīvi. Kad tu saki, ka saproti manas zināšanas, tu nedari neko jaunu, ko neesi jau darījis līdz šim.
Tad viņš savienoja dažus no astoņiem punktiem ar līnijām savā starpā. Izveidojās trapecveida figūra, kurai bija astoņi centri ar nevienādu staru skaitu.
— Katrs no šiem atlikušajiem punktiem—tā ir pasaule, gluži tāda pati, kā sajūta un sapratne — divas tavas pasaules.
— Kāpēc tikai astoņi punkti? Kāpēc ne bezgalīgi daudz, kā riņķa līnijā? — es jautāju.
Es uzvilku uz zemes riņķi. Dons Huatjs pasmaidīja.
— Cik man zināms, ir tikai astoņi punkti, kuras cilvēks var pārvaldīt. Iespējams, ka cilvēkiem tā ir galēja robeža, kuru tie nevar pārvarēt. Un iegaumē — es teicu pārvaldīt, bet nevis saprast, vai ievēroji?
Viņš to pateica tik komiski, ka es iesmējos. Viņš parodēja manu tieksmi pēc precīza vārdu pielietojuma.
— Tava galvenā problēma ir tā, ka tu gribi visu saprast, bet tas nav iespējams. Absolutizējot sapratni, tu ierobežo savas iespējas, kas tev paveras kā cilvēciskai būtnei. Tavs klupšanas akmens paliek turpat, kur tas bijis vienmēr. Tāpēc visu šo gadu laikā tu arī praktiski neko neesi sasniedzis. Tiesa, tu esi atmodies no pilnīga miega, taču tas varēja notikt arī citos apstākļos.
Pēc nelielas pauzes dons Huans teica, ka laiks doties uz ūdens kanjonu. Kad mēs kāpām mašīnā, no mājas iznāca un mums pievienojās dons Henaro. Daļu ceļa mēs veicām ar mašīnu, bet tad nokāpām dziļā aizā. Dons Huans izvēlējās vietu liela koka ēnā, lai atpūstos. Mēs apsēdāmies, un viņš teica:
Reiz tu man stāstīji, kā jūs ar savu paziņu sēdējāt un vērojāt lielu kļavas koku, no kura lēnām krita lapa. Un tavs paziņa teica, ka šī pati lapa nekad vairāk jau nenokritīs no šī koka. Vai atceries?
Es pamāju, jo atcerējos, ka stāstīju viņam par šādu gadījumu.
— Pašlaik mēs sēdam zem liela koka, — viņš turpināja,—un tagad, palūkojoties uz otru koku, kas atrodas tieši mūsu acu priekšā, mēs redzam lapu, kas krīt no pašas tā galotnes.
Viņš norādīja man virzienu, kurā jāskatās. Otrā gravas pusē auga liels koks ar dzeltenām un sausām lapām. Viņš pamāja, tā liekot saprast, ka man visu laiku jāskatās uz koku. Pēc dažām minūtēm no tā galotnes lejup sāka krist lapa; pa ceļam tā trīs reizes atsitās pret citām lapām un zariem, līdz iekrita zem koka augošajā garajā zālē.
— Vai redzēji?
— Jā.
—Un tu gribi teikt, ka šī pati lapa vairāk nekad vairs nenokritīs no šī paša koka, vai ne?
— Tiesa.
— Tā tu to saproti. Bet tas tā izriet tikai no sapratnes pozīcijām. Skaties vēlreiz.
Gluži automātiski palūkojos augšup un ieraudzīju krītošu lapu. Tā patiešām atsitās pret tām pašām lapām un zariem, kā to biju novērojis iepriekš, — it kā pa televizoru atkārtotu iepriekš rādītos kadrus. Skatījos, kā lapa, lēni šūpodamās, nokrīt zemē.
Es pat piecēlos, lai paskatītos, vai tur gadījumā neatrodas divas lapas, taču zem koka augošā garā zāle neļāva precīzi noteikt vietu, kur nokrita lapa.
Dons Huans iesmējās un lika man apsēsties.
— Skaties,—viņš teica, pamādams koka galotnes virzienā. — Atkal krīt tā pati lapa.
Es vēlreiz ieraudzīju lapu, kas krita gluži tādā pašā veidā kā abas iepriekšējās.
Kad tā nokrita, es jau zināju, ka dons Huans grasās atkal man norādīt uz koka galotni, taču, pirms viņš to paguva izdarīt, es jau pats palūkojos tai virzienā. Lapa atkal krita. Tad es sapratu, ka tikai pirmā lapa nokrita no koka manā acu priekšā, jeb, citiem vārdiem sakot, kad krita pirmā lapa, es redzēju visu, sākot no tā brīža, kad tā atdalījās no zara; nākamās trīs reizes, kad es to ieraudzīju, lapa jau krita.
Pateicu par to donam Huanam un palūdzu paskaidrot, ka viņš to dara.
—Nesaprotu, kā tu liec man redzēt to, ko es jau esmu redzējis iepriekš. Ko tu ar mani izdarīji, don Huan?
Viņš iesmējās, taču neatbildēja. Es uzstāju, lai viņš man izstāsta, kā gan es varēju vēlreiz un vēlreiz redzēt krītam šo lapu. Teicu, ka man tas šķiet neiespējami.
Dons Huans atbildēja, ka arī viņa saprāts viņam saka to pašu, taču es pats redzēju, kā lapa krīt vēlreiz un vēlreiz. Tad viņš uzrunāja donu Henaro:
— Vai ne? — viņš jautāja.
Dons Henaro neatbildēja. Viņš vērīgi mani uzlūkoja.
— Tas nav iespējams! — es teicu.
— Tu esi pieķēdēts! — dons Huans iesaucās. — Tu esi pieķēdēts savam saprātam.
Viņš paskaidroja, ka lapa vēlreiz un vēlreiz krita no tā paša koka, lai es beidzot atmestu visus mēģinājumus to saprast. No paša sākuma viss bija noritējis ļoti veiksmīgi, taču pašas beigās, kā jau aizvien, mana mānija visu ir atkal sabojājusi un padarījusi mani aklu.
— Te nav ko saprast. Sapratne — tā ir tikai niecīga daļiņa no visa pārējā. Pavisam niecīga, — viņš teica.
Dons Henaro piecēlās. Viņš apmainījās īsiem skatieniem ar donu Huanu, un dons Huans ieurbās ar savu skatienu zemē. Dons Henaro nostājās manā priekšā un sāka vicināt rokas — uz priekšu un atpakaļ, augšā — lejā.
— Skaties, mazais Karlito, — viņš teica. — Skaties! Skaties!
Viņš kaut kā ārkārtīgi asi iesvilpās. Šī skaņa bija tāda, it kā kaut kas tiktu pārrauts. Tūdaļ, tikko atskanēja šis svilpiens, vēdera apakšdaļā sajutu tukšumu. Tā bija ļoti mokoša krišanas sajūta, nebūt ne sāpīga, bet drīzāk gan ļoti nepatīkama un visaptveroša. Tā turpinājās dažas sekundes, bet tad izzuda, atstājot tikai kaut kādu dīvainu kņudoņu ceļgalos. Taču šai īsajā laika sprīdī es kļuvu par kādas neizskaidrojamas parādības liecinieku. Es ieraudzīju donu Henaro stāvam kalna virsotnē, kas atradās vismaz kādu desmit jūdžu attālumā no šejienes. Tas viss ilga ne vairāk kā desmit sekundes un notika tik negaidīti, ka es nepaguvu viņu kā nākas pat aplūkot. Nespēju atcerēties, vai es redzēju normāla izmēra cilvēka figūru, stāvam kalna virsotnē, vai arī tas bija samazināts dona Henaro atveids. Nepaguvu pat īsti saprast, vai tas vispār bija dons Henaro. Taču tobrīd man nebija ne mazāko šaubu, ka es redzu to stāvam kalna virsotnē. Bet, tikko es iedomājos, ka nespēju saskatīt cilvēku desmit jūdžu attālumā, šis redzējums izzuda.
Pagriezos, lai paskatītos uz donu Henaro, taču viņa nebija. Mana milzu neizpratne pilnībā atbilda visām tām pārējām neiedomājamajām lietām, kas ar mani notika. Mans prāts nespēja to aptvert, biju galīgi apjucis. Dons Huans piecēlās un lika man pietupties, aptvert ar rokām vēdera apakšdaļu, un piespiest ceļgalus pie krūtīm. Kādu laiku mēs sēdējām klusējot, bet tad viņš teica, ka negrasās man neko paskaidrot, jo cilvēks par magu var kļūt tikai darbojoties. Nekam citam vispār nav nekādas nozīmes. Viņš ieteica man nekavējoties braukt prom, jo citādi dons Henaro, cenzdamies man palīdzēt, vēl var mani netīšām nogalināt.
— Tu drīz vien izmainīsi savu virzienu, — viņš teica, — un sarausi savas ķēdes.
Viņš teica, ka nedz viņa, nedz dona Henaro darbībās nebija nekā tāda, ko vajadzētu saprast, un ka magi spēj veikt visneiedomājamākās lietas.
— Henaro un es, mēs darbojamies no šejienes, — viņš teica, norādot uz vienu no savas diafragmas centriem. Bet tas nav saprašanas centrs, un tomēr tu zini, kas tas ir.
Gribēju viņam iebilst, ka īstenībā nemaz nezinu, par ko viņš runā, taču viņš neko neļāva man teikt, piecēlās un lika viņam sekot. Viņš gāja ļoti ātri, un es, svīzdams un elsodams, centos cik spēka, lai neatpaliktu.
Kad mēs kāpām mašīnā, atskatījos, meklējot donu Henaro.
— Kur ir dons Henaro? — es jautāju.
— Tu pats zini, kur viņš ir, — dons Huans atcirta.
* * *
Pirms prombraukšanas es, kā jau ierasts, kādu laiku sēdēju viņam blakus. Man neizsakāmi gribējās lūgt viņam tuvākus paskaidrojumus. Kā mēdz teikt dons Huans, paskaidrojumi — tas ir mans pašizdabāšanas veids.
— Kur ir dons Henaro, — es piesardzīgi viņam pajautāju.
— Tu zini, kur, — viņš teica. — Un tomēr tu ikreiz ciet zaudējumu tieši tāpēc, ka centies visu saprast. Piemēram, aizpagājušonakt tu zināji, ka dons Henaro visu laiku bija tev aiz muguras; tu pat pagriezies un viņu tur ieraudzīji.
— Nē, — es protestēju. —Nē, es to nezināju.
Es teicu patiesību. Mans prāts atteicās pieņemt šādu uztveri kā "reālu", un tomēr pēc desmit gadus ilgām mācībām dona Huana vadībā mans prāts jau vairs nevarēja saglabāt vecos ierastos kritērijus par to, kas īsti ir reāls. Taču visi mani pieņēmumi par realitātes patieso dabu līdz šim tomēr bija tikai vienkārši intelektuālas manipulācijas. Kā pierādījums tam bija šis stāvoklis, kad dona Huana un dona Henaro darbība iedzina manu prātu strupceļā.
Dons Huans paskatījās uz mani, un viņa acis bija tik skumjas, ka es sāku raudāt. Asaras pašas sāka birt no acīm. Pirmoreiz dzīvē izjutu sava veselā saprāta smago nastu. Mani pārņēma neaprakstāmas skumjas. Pašam to negribot, apraudājos un viņu apskāvu. Viņš ātri iesita man ar saviem pirkstu kauliņiem pa galvvidu. Sajutu, kā pa manu mugurkaulu lejup aizvēlās tirpu vilnis. Tas mani tūdaļ atskurbināja.
— Tu pārlieku sev izdabā, — viņš man teica.