Dons Huans lēni staigāja man apkārt, it kā pārdomādams, vai ir vērts man kaut ko teikt. Viņš divreiz apstājās, taču tad atkal, šķiet, mainīja savu lēmumu. Beidzot viņš galīgi apstājās un teica:
— Atgriezīsies tu vai nē—tas absolūti nav svarīgi. Bet nu tev ir nepieciešams dzīvot kā karotājam. Tu vienmēr to apzinājies, bet tagad esi nokļuvis tādā situācijā, ka tev nāksies izmantot kaut ko tādu, kam tu agrāk nepiegriezi nekādu vērību. Taču tev vajadzēja cīnīties par šīm zināšanām; tās tev netika tā vienkārši iedotas un nenokrita no zila gaisa. Tev nācās ar spēku tās izdabūt pašam no sevis. Un tomēr tu vēl joprojām esi spīdoša būtne. Tu joprojām, tāpat kā visi citi, ej pretī nāvei. Es reiz tev teicu, ka spīdošajā olā neko nav iespējams izmainīt.
Viņš uz bridi apklusa. Zināju, ka viņš skatās uz mani, taču izvairījos no viņa skatiena.
—Un tevī patiešām it nekas nav izmainījies,—viņš teica.