Pirms desmit gadiem man palaimējās satikt kādu jaki cilts indiāni no Ziemeļamerikas. Es viņu saucu par "donu Huanu". Spāņu valodā vārds "dons" ir goddevīga uzruna. Mēs ar donu Huanu iepazināmies pilnīgi nejauši. Es un mans paziņa Bils klusējot sēdējām kādas Arizonas štata robežpilsētiņas autobusu pieturā. Bija neciešami karsta vasaras pēcpusdiena. Pēkšņi Bils pieliecās pie manis un aizskāra manu plecu.
— Lūk, cilvēks, par kuru es tev stāstīju, — viņš klusi pateica un zīmīgi pamāja ieejas virzienā. Uzgaidāmajā telpā tikko bija ienācis vecs indiānis.
— Bet ko tu man par viņu stāstīji? — es jautāju.
— Tas ir indiānis, kas zina par peijoti. Vai tagad atceries?
Atcerējos, ka mēs ar Bilu veselu dienu velti izbraukājāmies ar mašīnu, meklējot šajā apvidū dzīvojošā ekscentriskā meksikāņu indiāņa māju. Mēs viņu tā arī neatradām, un man radās iespaids, ka vietējie indiāņi, kurus mēs iztaujājām, mums tīšām rādīja nepareizu ceļu. Bils teica, ka šis cilvēks ir "gerbero" — ārstniecības augu savācējs un pārdevējs, un ka viņš loti daudz zina par halucinogēno kaktusu — peijoti. Vēl viņš teica, ka man būtu ļoti noderīgi ar viņu satikties. Bils bija mans gids Dienvidrietumos, kad es vācu informāciju par ārstniecības augu pielietojumu tradicionālajā indiāņu dziedniecībā un šo augu paraugus.
Bils piecēlās un piegāja pie vecā vīra, lai sasveicinātos. Indiānis bija vidēja auguma. Viņa sirmie īsie mati mazliet piesedza ausis, tādā veidā vēl vairāk izceļot viņa galvas apaļo formu. Viņš bija ļoti melnīgsnējs; dziļās grumbas sejā liecināja par sirmu vecumu, taču viņa ķermenis izskatījās neparasti stiprs un iznesīgs. Kādu bridi viņu vēroju. Mani pārsteidza viņa apbrīnojami vieglās kustības, kas bija absolūti neraksturīgas vecam cilvēkam.
Bils padeva man zīmi pienākt klāt.
— Viņš ir lāga zēns, — viņš man teica, — taču es nesaprotu, ko viņš saka. Manuprāt, viņa spāņu valoda ir neglābjami piesārņota ar visvisādiem lauku vārdiņiem.
Indiānis palūkojās uz Bilu un pasmaidīja. Bet Bils, kurš spāniski prata tikai dažus vārdus, pateica šai valodā kaut kādu absurdu frāzi. Viņš cerīgi palūkojās uz mani, it kā jautājot, vai viņa teiktajam bija kāda jēga, taču es tā arī nesapratu, ko viņš ar to bija domājis; tad viņš mulsi pasmaidīja un pagāja nost. Vecais vīrs paskatījās uz mani un iesmējās. Es viņam paskaidroju, ka mans paziņa reizēm piemirst, ka viņš nerunā spāniski.
— Turklāt viņš aizmirsa mūs iepazīstināt,—es teicu un nosaucu savu vārdu.
— Bet es esmu Huans Matuss, ar ko varu Jums pakalpot, — viņš teica.
Mēs sarokojāmies un kādu brīdi klusējām. Es pirmais pārtraucu klusumu un izstāstīju viņam par savu nodarbošanos. Paskaidroju, ka vācu jebkura veida informāciju par augiem, it īpaši par peijoti. Kādu laiku turpināju enerģiski stāstīt, un, lai gan šai jautājumā biju pilnīgs nejēga, ieminējos, ka ļoti daudz zinu par peijoti. Biju iedomājies, ka viņam būs interesanti ar mani sarunāties, ja es palielīšos ar savām zināšanām. Taču viņš neko neteica. Viņš pacietīgi klausījās. Tad lēni pamāja un paskatījās man tieši acīs. Viņa acis, šķiet, izstaroja kaut kādu īpašu gaismu. Es aprāvos pusvārdā. Tobrīd biju pārliecināts, ka viņš redz man cauri un zina, kādas muļķības es viņam šeit stāstu. Apjucis novērsu savu skatienu.
— Atnāc kādreiz labāk pie manis uz mājām, — viņš teica un beidzot pārstāja skatīties uz mani. — Iespējams, ka tur mums būs vieglāk sarunāties.
Nezināju, par ko vēl ar viņu varētu parunāt, un sajutos ļoti neērti. Drīz vien atgriezās ari Bils. Viņš acīmredzot saprata manas problēmas un neko neteica. Kādu laiku mēs saspringti klusējām. Tad vecais indiānis piecēlās — bija pienācis viņa autobuss. Viņš atvadījās un izgāja
— Ne pārāk labi sanāca? — Bils jautāja.
— Tā gan.
— Vai tu pajautāji viņam par augiem?
— Jautāju. Taču, manuprāt, visu sabojāju.
— Es taču tev teicu, ka viņš ir ļoti dīvains. Vietējie indiāņi viņu pazīst, taču nekad par viņu nerunā. Bet tas vien jau par kaut ko liecina.
— Un tomēr viņš man teica, ka varu atnākt pie viņa uz mājām.
— Viņš tev tikai pūta miglu acīs. Tu, protams, vari viņu apciemot, bet kāds no tā labums? Viņš tev nekad neko nestāstīs. Bet ja tu sāksi viņu iztaujāt, tad viņš vienkārši klusēs kā zivs, it kā tu būtu pēdējais idiots un gvelz visādas blēņas.
Bils ļoti pārliecinoši sāka stāstīt, ka ir vairākkārt saskāries ar šādiem cilvēkiem, kuri sākumā rada īstu lietpratēju iespaidu. Taču, viņaprāt, nav vērts tērēt laiku, lai iekarotu viņu labvēlību, jo agri vai vēlu šo pašu informāciju var iegūt no kāda cita, kas neizliekas par tādu neaizskaramo. Viņš piebilda, ka viņam nav nekādas vēlēšanās tērēt laiku, lai izdabātu šī spocīgā večuka iegribām, kurš, visticamāk, tikai izliekas par lielu augu pazinēju, taču īstenībā nezina par tiem neko vairāk kā jebkurš cits.
Bils turpināja tādā pašā garā, taču es viņā neklausījos. Manas domas vēl aizvien bija pievērstas vecajam indiānim. Viņš zināja, ka es blefoju. Atcerējos viņa acis, — tās patiesi mirdzēja.
Pēc pāris mēnešiem es atgriezos, lai viņu apciemotu, taču šoreiz nejau vairs kā antropoloģijas students, kas interesējas par ārstniecības augiem, bet kādas citas neizskaidrojamas ziņkāres dzīts. Tas, kā viņš toreiz mani uzlūkoja, kļuva par absolūtu bezprecedenta gadījumu manā dzīvē. Vēlēšanās uzzināt, kas slēpjas aiz šī skatiena, bija kļuvusi man par tādu kā uzbāzīgu ideju. Jo ilgāk es par to prātoju, jo neparastāks tas šķita.
Mēs ar donu Huanu kļuvām draugi, un gada laikā es viņu apciemoju neskaitāmas reizes. Viņa uzvedība un izturēšanās patiesi iedvesmoja, bet humora izjūta šķita vienkārši apbrīnas vērta. It visā, ko viņš darīja, jautās kāda apslēpta un man absolūti neizprotama jēga. Viņa klātbūtnē es izjutu dīvainu labpatiku un tai pašā laikā ari neizskaidrojamu satraukumu. Jau tikai viņa klātbūtne vien neizbēgami lika man dziļi pārvērtēt visus manas līdzšinējās uzvedības modeļus. Es, gluži tā pat kā jebkurš cits, biju iemācīts saskatīt cilvēkā vāju būtni, kas pēc savas būtības nolemta kļūdām un neveiksmēm. Mani pārsteidza tas, ka dons Huans neatstāja ne mazāko vājuma vai bezcerības iespaidu, un, jau tikai atrodoties viņam līdzās vien, pārliecinājos par viņa dzīvesveida pārākumu. Acīmredzot viens no viņa tālaika zīmīgākajiem izteicieniem attiecās uz mūsu iekšējās būtības principiālo atšķirību. Reiz pa ceļam uz dona Huana māju es sajutos īpaši nelaimīgs. Visa mana dzīve toreiz veidojās kaut kā pavisam ačgārni, un mani nepārtraukti nospieda smagu iekšēju personīgu psiholoģisku konfliktu un nesaskaņu slogs. Es ierados nīgrs un nervozs.
Mēs apspriedām manu interesi par zināšanām, taču, kā jau parasti, runājām par visai atšķirīgām lietām. Es ar to sapratu akadēmiskas zināšanas, kas sniedzas ārpus personīgās pieredzes robežām, bet viņš runāja par tiešu pasaules zināšanu.
— Vai tu kaut ko zini par savu apkārtējo pasauli? — viņš jautāja.
—Es zinu visdažādākās lietas…
—Nē, es domāju ko citu. Vai tu sajūti pasauli ap sevi?
— Es sajūtu pasauli tik, cik spēju.
— Arto vien nepietiek. Tev jāsajūt viss, citādi pasaule zaudē savu jēgu.
Es minēju klasisko argumentu par to, ka man nebūt nevajag nogaršot zupu, lai uzzinātu tās recepti, un nevajag saņemt strāvas triecienu, lai uzzinātu par elektrību.
— Tas skan visai muļķīgi, — viņš teica. — Kā redzu, tu gribi pieķerties saviem argumentiem, neraugoties uz to, ka tie tev neko nedod. Tu gribi palikt tāds pats, kā līdz šim, pat ja tas ir pretrunā ar tavu labklājību.
— Nesaprotu, ko tu ar to gribi teikt.
— Es gribu teikt, ka tev trūkst veseluma. Tevī nav miera.
Šis apgalvojums mani saniknoja. Jutos aizvainots, jo iedomājos, ka viņš nav pietiekami kompetents, lai spriestu par manu rīcību vai manu personību.
— Tu esi problēmu pārpilns, — viņš teica. — Kāpēc?
— Es esmu tikai cilvēks, don Huan — es īgnu norūcu.
Es šo frāzi pateicu tā, kā to mēdza teikt mans tēvs. Kad viņš teica, ka ir tikai cilvēks, tad vienmēr ar to bija domājis, ka ir vājš un neaizsargāts, un viņa vārdos, — gluži tāpat kā tagad manējos, jautās pilnīgs izmisums un nolemtība.
Dons Huans palūkojās uz mani tāpat kā mūsu pirmajā tikšanās reizē.
— Tu pārāk daudz domā par sevi, — viņš teica un pasmaidīja. — Bet tas izraisa dīvainu nogurumu, kas liek tev norobežoties no ārējās pasaules un pieķerties saviem paša spriedelējumiem. Tāpēc problēmas — tas ir vienīgais, kas tev vispār ir. Es arī esmu tikai cilvēks, taču ietveru šais vārdos pavisam citu jēgu.
— Ko tu ar to domā?
— Es esmu atbrīvojies no savām problēmām. Ļoti slikti, ka mana dzīve ir pārāk īsa un es nevaru pieskarties visam tam, kam gribētu. Taču tā nav problēma, bet vienkārši nožēla.
Man iepatikās viņa izteikumu vispārējā ievirze. Tajā nebija ne izmisuma, ne žēluma pašam pret sevi.
1961. gadā, gadu pēc mūsu pirmās tikšanās, dons Huans man atklāja, ka viņam ir zināmas slepenas zināšanas par ārstniecības augiem, ka viņš ir bruho. Spāņu vārdu "bruho" var tulkot kā "mags", "zintnieks", "dziednieks". Kopš šī brīža mūsu attiecības izmainījās. Es kļuvu par viņa mācekli, un nākamo četru gadu laikā viņš centās man iemācīt maģijas noslēpumus. Par to es uzrakstīju grāmatu "Dona Huana mācības: jaki indiāņu zināšanu ceļš".
Mēs sarunājāmies spāniski, un, pateicoties tam, ka dons Huans lieliski pārvaldīja šo valodu, man izdevās iegūt viņa pasaules apraksta sistēmas sarežģīto jēdzienu detalizētu skaidrojumu. Es nosaucu šo sarežģīto un labi sistematizēto zināšanu atzaru par maģiju (sorcery), bet viņu pašu par magu (sorcerer), jo tieši šīs kategorijas viņš lietoja mūsu sarunās. Taču sarežģītāku un dziļāku spriedelējumu kontekstā maģijas apzīmēšanai viņš izmantoja teicienu "zināšanas" (knowledge), bet magu dēvēja par "zināšanu cilvēku" (the man of knowledge) vai "to, kas zina".
Apmācības un savu zināšanu nodošanas procesā dons Huans izmantoja trīs plaši pazīstamus psihotropos augus: peijoti (Lophop-hora Williamsii), velnābolu (Datura inoxia) un kaut kādu Psilocybe dzimtas sēņu sugu. Atsevišķi pielietojot katru no šiem haluciogēniem, viņš izsauca manī, savā skolniekā, specifiskus izkropļotās uztveres stāvokļus, kurus es saucu par "neparastās realitātes stāvokļiem" (nonordinary reality). Es izmantoju vārdu "realitāte" tāpēc, ka dona Huana pasaules apraksta sistēmas pamatā bija pārliecība par to, ka apziņas stāvokļi pēc jebkura šī auga pielietojuma bija nevis halucinācijas, bet konkrēti, lai gan ari neparasti ikdienas dzīves realitātes aspekti. Dons Huans uztvēra šos neparastās realitātes stāvokļus nevis tā, "it kā tie būtu" reāli, bet "kā" reālus.
Klasificēt augus kā halucinogēnus, bet stāvokļus, kurus tie producē, kā neparasto realitāti, tas, protams bija mans personīgais izgudrojums. Dons Huans izprata un skaidroja šos augus kā līdzekļus, kuru uzdevums ir aizvest jeb nogādāt cilvēku pie dažiem bezpersoniskiem "spēkiem", bet stāvokļus, kurus tie producē, kā "tikšanās", kuru laikā mags cenšas iemācīties kontrolēt šos spēkus.
Peijoti viņš sauca par Meskalito (Mescalito) un paskaidroja, ka Meskalito ir vēlīgs skolotājs un cilvēku aizstāvis. Viņš māca, kā "pareizi dzīvot". Peijoti parasti lieto magu pulcēšanās reizēs, kuras sauc par "mitotām" (mitote) un kuru mērķis ir pareizas dzīvošanas mācību stundas.
Velnābolu un sēnes dons Huans uzskatīja par cita veida spēkiem. Viņš sauca tos par "sabiedrotajiem" (allies) un apgalvoja, ka tos var vadīt; faktiski mags iegūst savu spēku, vadot sabiedrotos. No šiem diviem spēkiem dons Huans deva priekšroku sēnēm. Viņš apgalvoja, ka spēks, kuru satur sēnes, ir viņa personīgais sabiedrotais, un sauca to par "dūmu" jeb "dūmiņu" (the little smoke).
Sēņu sagatavošanas un pielietošanas procedūra bija pietiekami sarežģīta. Dons Huans salika savāktās sēnes palielā ķirbja pudelē, kuru īpašā veidā noslēdza un nevēra vaļā veselu gadu. Pa šo laiku sēnes sakalta smalkā putekļveida pulverī. Dons Huans sajauca to ar pulveri, kas bija iegūts no pieciem citiem augiem, un rezultātā ieguva smēķējamo maisījumu savai pīpei.
Lai kļūtu par zināšanu cilvēku, ar sabiedroto bija "jāsatiekas" vairākas reizes — ar viņu taču vajadzēja labi "iepazīties". Tāpēc, protams, bija pietiekami bieži jāpīpē halucinogēno maisījumu. Sēņu putekli pīpēšanas procesā nesadega, tos vajadzēja ievilkt kopā ar dūmiem no pieciem citiem augiem, kas ietilpa smēķējamā maisījuma sastāvā, un norīt. Sēņu stipro iedarbību uz cilvēka uztveres spēju dons Huans izskaidroja ar to, ka "sabiedrotais paņem ķermeni".
Dona Huana apmācības metode prasīja milzu piepūli no viņa skolnieka puses. Nepieciešamais iesaistes un līdzdalības līmenis bija tik augsts, ka 1965. gada beigās es biju spiests pārtraukt mācības. Tagad, kad kopš tā laika jau pagājuši pieci gadi, jāatzīst, ka tolaik dona Huana mācība sāka nopietni apdraudēt manu "pasaules ideju". Es sāku zaudēt visiem mums raksturīgo pārliecību par to, ka ikdienas dzīves realitāte ir kaut kas nemainīgs un uz visiem laikiem noteikts.
Pieņemot lēmumu pārtraukt mācības, biju pārliecināts par tā galējo un neatgriezenisko raksturu: es vairs nevēlējos satikties ar donu Huanu. Taču 1968. gada aprīlī es saņēmu vienu no pirmajiem manas grāmatas eksemplāriem un nez kāpēc nolēmu, ka man tā jāparāda donam Huanam. Es viņu apciemoju, un mūs vienojošā skolotāja un skolnieka saikne noslēpumainā kārtā atkal atjaunojās. Tā aizsākās manas apmācības otrais cikls, kas ļoti atšķīrās no pirmā. Manas bailes jau vairs nebija tik saasinātas, kā līdz šim. Arī dona Huana "mācību stundu" kopējā noskaņa nebija tik skarba. Viņš daudz smējās pats un smīdināja mani, it kā tādā veidā speciāli cenzdamies mazināt visa apmācības procesa nopietnību. Viņš muļķojās viskritiskākajos otrā cikla brīžos un tādā veidā man palīdzēja izturēt pārbaudījumus, kas itin viegli varēja pārvērsties uzmācīgā murgā un novest pie nopietniem psihiskiem traucējumiem. Viņš uzskatīja, ka tikai šāds viegls un vēlīgi' 'atvērts" gara stāvoklis ļaus man izturēt visu man nododamo neparasto zināšanu gūzmu.
—Tu nobijies un aizbēgi tāpēc, ka sajuties velnišķīgi svarīgs, — viņš teica, paskaidrojot manu aiziešanu. — Svarīguma sajūta padara cilvēku smagu, neveiklu un pašapmierinātu. Bet, lai kļūtu par zināšanu cilvēku, jābūt vieglam un plūstošam.
Mana otrā apmācības cikla laikā dons Huans pielika īpašas pūles, lai iemācītu mani "redzēt". Acīmredzot viņa zināšanu sistēma ļāva semantiski (*pēc nozīmes (Red.)) izšķirt "skatīšanos" un "redzēšanu" (looking vs seeing) kā divus atšķirīgus uztveres veidus. "Skatīšanās" nozīmē to parasto veidu, kādā mēs esam pieraduši uztvert pasauli, turpretim "redzēšana" nozīmē sarežģītu procesu, pateicoties kuram zināšanu cilvēks nepastarpināti uztver pasaules lietu dziļāko "būtību".
Lai atspoguļotu sarežģīto mācību procesu lasītājam viegli uztveramā formā, es saīsināju garos dialogus un izrediģēju savus sākotnējos lauka pierakstus. Esmu pilnīgi pārliecināts pat to, ka mans notikumu atstāsts neizmainīja dona Huana pamācību patieso jēgu. Mana redaktora darba mērķis bija, saglabājot sarunu dabisko norisi un maksimāli atspoguļojot notikumu iekšējo psiholoģisko saturu, ar reportāžas līdzekļiem atklāt lasītājam visu apmācības procesa dramatismu un spriedzi. Katra nodaļa veltīta vienai dona Huana "mācību stundai", kuras viņš, kā likums, mēdza apraut pusvārdā; tālab katras nodaļas dramatiskā izskaņa nebūt nav mans literārais izgudrojums, bet gan dona Huana apmācību manieres raksturīga iezīme. Droši vien uz to tika balstīts mnemoniskais (*Tas, kas palielina atmiņas apjomu, atvieglo iegaumēšanu.(red.)) paņēmiens, kas palīdzēja man saglabāt atmiņā šo mācību stundu dramatismu un nozīmību.
Taču, lai mana reportāža kļūtu patiesi pārliecinoša un saprotama, nepieciešami daži paskaidrojumi; šai sakarā es gribētu izskaidrot, manuprāt, nozīmīgākās pamatidejas jeb pamatjēdzienus. To izvēle ir cieši saistīta ar manu interesi par sociālajām zinātnēm. Pilnīgi iespējams, ka kāds cits, citu mērķu vadīts, izvēlētos jēdzienus, kas kardināli atšķirtos no manis izvēlētajiem.
Otrā mācību cikla laikā dons Huans centās mani pārliecināt, ka smēķējamā maisījuma pielietošana ir "redzēšanas" priekšnosacījums. Tāpēc man bija jāpīpē pēc iespējas biežāk.
— Tikai dūmiņš tev var dot nepieciešamo ātrumu, lai notvertu gaistošās pasaules atspulgu, — viņš mēdza teikt.
Ar psihotropā maisījuma palīdzību viņš izraisīja manī noteiktus neparastās realitātes stāvokļus. Galvenais šajos stāvokļos — viņu saistībā ar to, ko darīja dons Huans, — bija to absolūtā "neatbilstība", jo viss šajos stāvokļos uztvertais nebija aptverams un interpretējams ar mūsu ikdienas pasaules apraksta līdzekļiem. Citiem vārdiem sakot, šī neatbilstība sāka graut manu pasaules uzskata kopainu.
Dons Huans izmantoja šo neparastās realitātes stāvokļu neatbilstību, lai iepazīstinātu mani ar jauniem "jēdzienisku vienību" kopumiem. Tās visas kā atsevišķi elementi raksturīgas tai zināšanu sistēmai, kuru man centās iemācīt dons Huans. Par jēdzieniskām vienībām es tās nosaucu tāpēc, ka tās bija sensoro (*Šeit ar sajūtam saistīto(red.)) datu un to interpretāciju bāzes konglomerāti, uz kuriem tiek balstīti jau krietni vien sarežģītāki jēdzieni. Viena no šādām jēdzieniskām vienībām ir, piemēram, psihotropā maisījuma fizioloģiskā efekta izpratnes veids. Tas izraisa ķermeņa notirpumu un kustību kontroles zudumu, un tas dona Huana sistēmā tika interpretēts kā dūmiņa veikta darbība, kurš šajā gadījumā figurēja kā sabiedrotais (ally), kas palīdzēja "atbrīvoties no praktizējošā cilvēka ķermeņa".
Jēdzieniskās vienības apvienojās īpašā veidā, un katra šādi radīta grupa formēja to, ko es nosaucu par "saprātīgo interpretāciju". Skaidri redzams, ka maģijā ir bezgalīgi daudz saprātīgo interpretāciju iespēju, kuras magam jāiemācās pārvaldīt. Mūsu ikdienas dzīvē mēs saskaramies ar bezgalīgi daudzām saprātīgām interpretācijām, kas raksturīgas mūsu ierastajam pasaules aprakstam. Kā vienkāršu piemēru var minēt nepatvaļīgu interpretāciju jēdziena "istaba" veidā. Ikdienā mums nebūt nav nepieciešams katrreiz interpretēt struktūru, kuru mēs saprotam ar vārdu "istaba". Mēs esam iemācījušies uztvert to kā noteiktu veselumu; istaba šajā gadījumā ir saprātīga interpretācija, jo tai brīdī, kad mēs to pieņemam, mēs kaut kādā veidā apzināmies visus elementus, kas ietilpst šīs struktūras sastāvā. Citiem vārdiem sakot, saprātīgo interpretāciju sistēma ir process, ar kura palīdzību praktizējošais apzinās visas jēdzieniskās vienības, kas nepieciešamas secinājumu, spriedumu, pieņēmumu u.tml. izdarīšanai visās ar viņa aktivitāti saistītajās situācijās.
Ar jēdzienu "praktizējošais" es saprotu jebkuru cilvēku ar adekvātām zināšanām par visām vai gandrīz visām jēdzieniskajām vienībām, kas ietilpst konkrētā saprātīgo interpretāciju sistēmā. Dons Huans bija praktizējošais jeb mags, kas zināja visas savas maģiskās prakses stadijas.
Kā praktizējošais viņš centās padarīt man pieejamu savu saprātīgo interpretāciju sistēmu. Šajā konkrētajā gadījumā tas bija tas pats, it kā viņš ievestu mani jaunā sociālā sfērā ar tai raksturīgiem jauniem sajūtu interpretācijas veidiem.
Es šeit biju "svešais", jo nespēju saprātīgi un adekvāti interpretēt maģijas jēdzieniskās vienības.
Lai izskaidrotu savu sistēmu, dona Huana kā praktizējošā uzdevums bija sagraut to pārliecību, kas man bija kopēja ar visiem pārējiem—pārliecību par mūsu "vispārierastā" pasaules apraksta galējo un nemainīgo raksturu. Ar psihotropo augu palīdzību un prasmīgi liekot kontaktēties ar man svešu sistēmu, viņam izdevās parādīt, ka mans pasaules skatījums nebūt nav galīgs, bet gan tikai viena no iespējamajām interpretācijām. Tas neskaidrais fenomens, kuru mēs saucam par maģiju, Amerikas indiāņiem gadu tūkstošiem ilgi bija nopietna un neapšaubāma prakse, kas pēc savas nozīmības pielīdzināma mūsu zinātnei. Mums tā tik grūti izprotama tāpēc, ka operē ar mums nezināmām jēdzieniskām vienībām.
* * *
Reiz dons Huans man teica, ka zināšanu cilvēkam piemīt dažādas tieksmes. Es palūdzu man to izskaidrot.
— Man piemīt tieksme uz redzēšanu (seeing), — viņš teica.
— Ko tu ar to gribi teikt?
— Man patīk redzēt, — viņš teica, — tāpēc ka tikai ar redzēšanas palīdzību zināšanu cilvēks var zināt.
— Bet ko tad tu redzi? —Visu.
— Bet es arī redzu visu, lai gan neesmu zināšanu cilvēks.
— Nē tu neredzi?
— Es uzskatu, ka redzu.
— Nē, taču, ka es tev to saku.
— Kāpēc tev tā šķiet, don Huan?
— Tu tikai skaties uz lietu virsmu.
— Tu gribi teikt, ka katrs zināšanu cilvēks patiešām redz cauri visam tam, uz ko viņš skatās?
— Nē, es biju domājis pavisam ko citu. Es teicu, ka zināšanu cilvēkam piemīt dažādas tieksmes. Es redzu un zinu; citi dara kaut ko savu.
— Piemēram, ko?
— Nu, kaut vai Sakateka; viņš ir zināšanu cilvēks, un viņam piemīt tieksme uz dejošanu. Tāpēc viņš dejo un zina.
— Tātad zināšanu cilvēkam piemīt tieksme kaut ko darīt, lai zinātu?
— Jā, tieši tā.
— Bet kā gan deja var palīdzēt Sakatekam zināt?
— Var teikt, ka Sakateka dejo ar visu, kas viņam ir.
— Vai viņš dejo tāpat kā es? Es gribu teikt — tā, kā vispār mēdz dejot?
— Nu, teiksim, tā kā es redzu, bet ne tā, kā tu dejo.
— Bet vai viņš ari redz tāpat kā tu?
— Jā, bet viņš vēl ari dejo.
— Kā Sakateka dejo?
— Grūti paskaidrot. Tas ir īpašs dejošanas veids, kuru viņš izmanto, kad grib zināt. Bet viss, ko es tev varu par to pateikt, — ir tas, ka, kamēr tu vēl nesaproti zināšanu cilvēka ceļus, nav iespējams runāt par deju vai redzēšanu.
— Bet vai tu redzēji, kā viņš dejo savu deju?
— Jā. Taču ne ikviens, kurš skatās uz viņa deju, redz, ka tas ir viņa īpašs izziņas ceļš.
Es pazinu Sakateku—katrā ziņā zināju, kas viņš ir. Mēs bijām tikušies, un reiz es izmaksāju viņam alu.
Viņš bija ļoti laipns un teica, ka es varu palikt pie viņa mājās, kad vien pats to vēlēšos. Es jau labu laiku grasījos pie viņa iegriezties, taču donam Huanam par to neko neteicu.
1962. gada 14. maijā, ap pusdienlaiku, es piebraucu pie Sakatekas mājas. Viņš bija man paskaidrojis, kā pie viņa nokļūt, un tādēļ es bez pūlēm uzmeklēju viņa māju. Māja atradās stūri, un to no visām pusēm ieskāva sēta. Vārtiņi bija aizslēgti. Es apgāju riņķī, cenšoties ielūkoties mājas iekšienē. Šķiet, tā bija pamesta.
— Don Elias! — es skaļi iesaucos. Vistas izbijās un, sašutumā kladzinādamas, izbira pa pagalmu. Pie žoga piegāja mazs suns. Es gaidīju, kad tas sāks riet; bet viņš vienkārši apsēdās un skatījās uz mani. Es pasaucu vēlreiz, un vistas atkal sāka kladzināt. No mājas iznāca kaut kāda vecene. Es palūdzu viņu pasaukt donu Eliasu.
— Šeit viņa nav, — viņa teica.
— Bet kur es viņu varu sastapt?
— Viņš ir laukā.
— Kur laukā?
—Nezinu. Atnāciet vakarā. Viņš būs ap pieciem.
— Vai jūs esat dona Eliasa sieva?
— Jā, es esmu viņa sieva, — viņa teica un pasmaidīja.
Es gribēju viņu iztaujāt par Sakateku, taču viņa atvainojās un teica, ka slikti runā spāniski. Man nekas citas neatlika, kā vien braukt prom.
Atgriezos ap sešiem vakarā, piebraucu pie mājas durvīm un izkliedzu viņa vārdu. Šoreiz viņš pats iznāca no mājas. Es ieslēdzu magnetofonu, kas karājās man plecā brūnā ādas futrālī un izskatījās pēc fotoaparāta. Pēc visa spriežot, Sakateka mani pazina.
— O, tas esi tu, — viņš smaidot noteica. — Kā klājas Huanam?
— Ar viņu viss kārtībā. Bet kā Jums iet, don Elias?
Viņš neatbildēja. Šķiet, viņš nervozēja. Ārēji viņš bija ļoti mierīgs, taču es jutu, ka ar viņu kaut kas nav īsti kārtībā.
— Vai tu ieradies Huana uzdevumā?
— Nē, pats atbraucu.
— Bet kāpēc?
Šai viņa jautājumā jautās patiess izbrīns.
— Gluži vienkārši gribēju ar Jums aprunāties, — es teicu, cenzdamies runāt pēc iespējas dabiskāk. — Dons Huans man stāstīja par Jums apbrīnojamas lietas. Mani tas ļoti ieinteresēja, un es gribēju šo to pavaicāt.
Sakateka stāvēja tieši manā priekšā. Ļoti kalsns un dzīslains, ģērbies haki krāsas kreklā un biksēs. Viņa acis bija pievērtas, un viņš izskatījās samiegojies vai, iespējams, piedzēries. Nedaudz vaļā pavērta mute, apakšlūpa atkārusies. Ievēroju, ka viņš dziļi elpo un pat it kā paretam iekrācas. Es iedomājos, ka Sakateka ir piedzēries līdz nemaņai. Taču šī doma bija absolūti bezjēdzīga, jo vēl pirms dažām minūtēm, iznākot no mājas, viņš bija možs un vērīgi mani uzlūkoja.
— Par ko tu gribi runāt? — viņš beidzot noteica.
Viņam bija ļoti nogurusi balss, šķiet, viņš tikai ar milzu pūlēm spēja izteikt katru vārdu. Es sajutos ļoti neveikli. Viņa nogurums it kā pārņēma ari manu ķermeni.
— Tā, ne par ko īpašu, — es atbildēju. — Gluži vienkārši atbraucu pie jums draudzīgi papļāpāt. Jūs taču kādreiz mani ielūdzāt ciemos.
— Jā, ielūdzu, bet tagad viss ir savādāk.
— Kāpēc viss savādāk?
— Vai tad tu nerunā ar Huanu?
— Runāju.
— Tad ko tu gribi no manis?
— Es domāju, ka varēšu jums uzdot dažus jautājumus.
— Pajautā Huanam. Vai tad viņš tevi nemāca?
— Māca, taču es vienalga gribētu Jums uzprasīt par to, ko viņš māca, un uzzināt Jūsu viedokli. Tad es varbūt saprastu, kā man rīkoties.
— Kāpēc tev tas vajadzīgs? Vai tad tu netici Huanam?
— Ticu.
— Tad kāpēc tu nepalūdz viņam pastāstīt par to, ko tu gribi zināt?
— Es tā arī daru. Un viņš stāsta. Bet ja vēl arī Jūs pastāstītu man par to, ko viņš man māca, es, iespējams, to visu saprastu vēl labāk.
— Huans var pastāstīt tev visu. Viņš to spēj arī viens. Vai patiesi tu to nesaproti?
— Saprotu. Bet es gribu aprunāties vēl ari ar Jums līdzīgiem cilvēkiem, don Elias. Nejau katru dienu laimējas satikt zināšanu cilvēku.
— Huans ir zināšanu cilvēks.
— Es zinu.
— Tad kāpēc tu runā ar mani?
— Es taču teicu, ka atbraucu kā draugs.
— Nē, nav tiesa. Šoreiz tevī ir vēl kaut kas cits.
Es vēlreiz centos visu paskaidrot, taču nespēju, un tikai neskaidri kaut ko murmulēju. Sakateka klusēja. Šķita, ka viņš uzmanīgi klausās. Viņa acis bija pievērtas, taču es jutu, ka viņš uzmanīgi mani novēro. Viņš tikko manāmi pamāja. Tad viņa acu plaksti pavērās, un es ieraudzīja viņa acis. Viņš skatījās it kā man garām un nevērīgi sita ar labās kājas pirkstgaliem tieši aiz kreisās pēdas. Viņa kājas bija viegli saliektas; rokas slābani nokarājās lejup. Tad viņš pacēla labo roku — tās atvērtā delna bija pagriezta perpendikulāri zemei, bet pirksti izstiepti un pavērsti pret mani. Viņš ļāva savi rokai pāris reizes sašūpoties, bet tad pacēla to manas sejas augstumā, uz īsu brītiņu sastinga šādā pozā un pateica man dažus vārdus. Viņa balss skanēja ļoti skaidri, un tomēr es nesapratu, ko viņš saka.
Pēc mirkļa viņa roka atkal slābani nokrita lejup un viņš sastinga dīvainā pozā — viņš stāvēja uz kreisās kājas pirkstgaliem, bet ar labās kājas pirkstgaliem viegli un ritmiski sita takti aiz kreisās kājas.
Sajutu kaut ko nepatīkamu, tādu kā savdabīgu nemieru. Manas domas sapinās. Es domāju par lietām, kas nekādā veidā nebija saistītas ar tobrīd notiekošo. To ievērojis, centos atgriezt savas domas īstenībā, taču, neraugoties uz milzu piepūli, man no tā nekas nesanāca. Bija tāda sajūta, it kā man kaut kāds spēks traucētu koncentrēties un sakarīgi domāt.
Sakateka nepateica ne vārda, un es nezināju, ko vēl teikt vai domāt. Gluži automātiski pagriezos un aizgāju prom.
Vēlāk uzskatīju, ka nepieciešams to visu izstāstīt donam Huanam. Viņš sāka smieties.
— Kas tad īsti notika? — es vaicāju.
— Sakateka dejoja! Viņš tevi ieraudzīja, bet tad dejoja.
— Ko viņš ar mani izdarīja? Es sajutu aukstumu, un man viss sāka peldēt acu priekšā.
—Acīmredzot tu viņam nepatiki, un viņš tevi apstādināja, iemetot tev ar vārdu (tossing a word).
— Kā gan viņš to varēja izdarīt? — es neticīgi iesaucos.
— Ļoti vienkārši—viņš apstādināja tevi ar gribu.
— Ko tu teici?
— Viņš apstādināja tevi ar savu gribu.
Šis paskaidrojums mani neapmierināja, jo šķita absolūti bezjēdzīgs. Centos iztaujāt viņu tālāk, bet tas neieviesa nekādu skaidrību.
Acīmredzot šo gadījumu — gluži tāpat kā jebkuru citu gadījumu svešā saprātīgu interpretāciju sistēmā—var izskaidrot vai saprast tikai šai sistēmai atbilstošu jēdzienisko vienību valodā. Tāpēc šī grāmata ir reportāža, un to jālasa kā reportāžu. Es neizpratu sistēmu, kuru aprakstīju, un tādēļ arī nepretendēju ne uz ko citu, kā vienīgi uz godīgu atskaiti par to. Šai sakarā centos stingri ievērot fenomenoloģisko metodi un aplūkot maģiju kā parādību, ar kuru man bija lemts saskarties. Es aprakstīju to, ko uztvēru, cenšoties izvairīties no jebkādiem spriedumiem.