1968.gada 2.aprīlī
Dons Huans acumirkli mani vērīgi uzlūkoja—viņu, šķiet, nemaz neizbrīnīja mana ierašanās, lai gan kopš mūsu pēdējās tikšanās jau bija pagājuši vairāk nekā divi gadi. Viņš uzlika roku man uz pleca, pasmaidīja un teica, ka mans izskats ir izmainījies — esmu kļuvis resns un mīksts.
Es atvedu viņam savas grāmatas eksemplāru. Bez jebkādiem ievadvārdiem izņēmu to no portfeļa un pasniedzu viņam.
— Tā ir grāmata par tevi, don Huan, — es teicu.
Viņš to paņēma un ar labās rokas lielo pirkstu ātri pāršķīra kā spēļu kāršu komplektu. Viņam patika apvāka zaļā krāsa un grāmatas formāts. Viņš aptaustīja grāmatas iesējumu, pāris reizes to pagrozīja un tad atdeva man grāmatu atpakaļ.
— Es gribu, lai tu to paturi sev, — es teicu. Viņš klusi iesmējās un pagrozīja galvu.
— Labāk nevajag, — viņš teica un, plaši pasmaidījis, piebilda: — Tu taču zini, ko mēs Meksikā mēdzam darīt ar papīru.
Es iesmējos. Viņa ironija man šķita patiesi brīnišķīga.
Mēs sēdējām parkā uz soliņa nelielas Centrālās Meksikas kalnu rajona pilsētiņas parkā. Man nebija nekādas iespējas paziņot iepriekš donam Huanam par savu ierašanos, taču es biju absolūti pārliecināts par to, ka noteikti viņu ieraudzīšu. Tā arī notika.
Es atbraucu un uzkavējos šai pilsētiņā pavisam neilgu laiku, un dons Huans nokāpa no kalniem. Es satiku viņu tirgū, kur viņš stāvēja pie sava drauga bodītes.
Dons Huans nemaz neizbrīnījās un, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, piebilda, ka esmu ieradies tieši laikā, lai aizvestu viņu atpakaļ uz Sonoru. Mēs aizgājām uz parku un tur pagaidījām viņa draugu—masateku cilts indiāni, pie kura viņš dzīvoja.
Mēs gaidījām apmēram trīs stundas. Pļāpājām par dažādiem niekiem, un jau pašā novakarē, tieši pirms viņa drauga atnākšanas, es izstāstīju viņam kādu atgadījumu, par kura liecinieku biju kļuvis pirms dažām dienām.
Pa ceļam mana mašīna salūza kādas pilsētas nomalē, un man nācās uzkavēties tur trīs dienas, līdz to salaboja. Iepretim autodarbnīcai bija motelis, taču piepilsētu atmosfēra vienmēr mani ļoti nomāca, tādēļ es apmetos astoņstāvu viesnīcā pilsētas centrā.
Stāva dežurants man pateica, ka hotelī ir restorāns, bet, kad es nokāpu lejā, lai paēstu pusdienas, atklāju, ka galdiņi ir novietoti arī ārā, uz trotuāra, zem skaistām mūsdienīgas formas sarkanu ķieģeļu arkām. Ārā bija pavēss, un daži galdiņi nebija aizņemti, taču es nolēmu labāk palikt smacīgajā ēdamzālē, jo pa atvērtajām ārdurvīm pamanīju, ka ārā, pie restorāna trotuāra malā sēd zēnu apavu tīrītāju grupa, kas tūdaļ noteikti man sāks uzbāzties ar savām apavu sukām.
No savas vietas pa logu labi varēju saskatīt zēnus. Divi jauni cilvēki apsēdās pie galdiņa, un zēni viņus tūdaļ ielenca, piedāvādami notīrīt apavus. Jaunie cilvēki atteicās, un, man par lielu izbrīnu, zēni nebūt neuzstāja, bet klusējot atgriezās un apsēdās savā vietā. Pēc kāda brītiņa no kāda blakus galdiņa piecēlās un aizgāja trīs uzvalkos ģērbušies vīrieši, un zēni, pieskrējuši pie galdiņa, sāka notiesāt ēdiena atliekas. Pēc mirkļa šķīvju bija tukši. Tas pats atkārtojās arī ar ēdienu atliekām uz visiem cietiem galdiņiem.
Es ievēroju, ka bērni bija ļoti kārtīgi —ja tiem gadījās izliet ūdeni, viņi to tūdaļ uzslaucīja ar savām apavu tīrāmajām flaneļa lupatiņām. Vēl es ievēroju, ar kādu badīgu apetīti viņi iznīcināja ēdienu atliekas. Viņi apēda pat glāzē palikušos ledus gabaliņus, citrona šķēlītes no tējas, mizas un visu pārējo. Pāri nepalika nekas.
Hotelī uzzināju, ka starp bērniem un restorāna īpašnieku pastāv noruna, ka bērniem ir atļauts apgrozīties viesu tuvumā, lai nopelnītu mazliet naudas, un apēst ēdienu atliekas uz galdiem — ar noteikumu, ka viņi nevienu nesadusmos un neko nesaplēsīs. Pavisam viņi bija vienpadsmit, vecumā no pieciem līdz divpadsmit gadiem; taču vecākais no viņiem turējās savrup no pārējās grupas. Visi pārējie viņu visādi kaitināja un dziedāja nievājošu dziesmiņu par to, ka viņš ir pārāk vecs priekš viņu kompānijas un viņam jau "vienā vietā" aug mati.
Trīs dienas vērojot, kā viņi līdzīgi maitasputniem metās virsū visnepievilcīgākajām ēdienu atliekām, sāku izjust pret viņiem patiesu līdzjūtību un noraizējies atstāju pilsētu, pilnīgi pārliecināts par to, ka šiem bērniem vairs nav nekādu cerību un viņu pasaule jau ir galīgi noformulējusies ikdienas cīņā par ēdiena drupačām.
— Tev viņu žēl? — Dons Huans iesaucās.
— Protams, — es teicu.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka man rūp visu apkārtējo cilvēku labklājība. Viņi ir bērni, bet viņu pasaule ir kropla un nožēlojama.
— Pag! Pag! Kā gan tu vari teikt, ka viņu pasaule ir kropla un nožēlojama? — dons Huans jautāja, izmēdot manis teiktos vārdus. — Vai tu domā, ka tev pašam klājas krietni vien labāk?
Teicu, ka tieši tā arī domāju; tad viņš pavaicāja, kāpēc. Atbildēju, ka, salīdzinot ar šo bērnu pasauli, mana pasaule ir bezgalīgi daudzveidīgāka, jūtu pārbagāta, un tai paveras nesalīdzināmi labākas pašapliecināšanās un pilnveidošanās iespējas. Dons Huans sirsnīgi un draudzīgi iesmējās. Viņš teica, ka esmu pārāk pārsteidzīgs savos izteikumos un man nav ne mazākās iespējas noteikt šo bērnu pasaules bagātību un iespējas.
Es nodomāju, ka dons Huans vienkārši ir iespītējies, jo patiešām uzskatīju, ka viņš aizstāv pretēju redzes viedokli tikai tādēļ, lai mani sakaitinātu. Es no visas sirds ticēju, ka šiem bērniem nav ne mazāko intelektuālās izaugsmes iespēju.
Vēl kādu laiku centos aizstāvēt savu viedokli, bet tad dons Huans man vienkārši pajautāja:
— Vai tad tu reiz man neteici, ka, tavuprāt, augstākais cilvēciskais sasniegums ir kļūt par zināšanu cilvēku?
Es tā biju teicis un vēlreiz apliecināju, ka kļūt par zināšanu cilvēku —tas, manuprāt, ir viens no lielākajiem intelektuālajiem sasniegumiem
— Vai tu uzskati, ka tava ļoti bagātā pasaule palīdzēs tev kļūt par zināšanu cilvēku? — dons Huans ironiski pavaicāja.
Es neatbildēju, un tad viņš noformulēja šo pašu jautājumu savādāk — tā vienmēr rīkojos es, kad uzskatīju, ka viņš kaut ko nesaprot.
— Citiem vārdiem sakot, — viņš teica, starojoši smaidīdams par to, ka esmu apjautis viņa stiķi, — vai tava brīvība un neizsmeļamās iespējas tev palīdzēs kļūt par zināšanu cilvēku?
— Nē! — es biju spiests atzīt.
— Tad kā gan tu vari izjust žēlumu pret šiem bērniem? — viņš nopietni vaicāja.—Jebkurš no viņiem var kļūt par zināšanu cilvēku. Visi man zināmie zināšanu cilvēki bija reiz bērni, līdzīgi tiem, kas tavā acu priekšā ēda ēdienu atliekas un izlaizīja šķīvjus.
Dona Huana arguments izraisīja man nepatīkamu sajūtu. Es izjutu žēlumu pret šiem dzīves pabērniem nejau tāpēc, ka viņiem trūka ēdiena, bet tāpēc, ka pasaule viņiem, manuprāt, jau pašā sākumā bija uzspiedusi intelektuālās nepilnvērtības zīmogu. Taču, pēc dona Huana domām, jebkurš no viņiem varēja sasniegt to, ko es uzskatīju par intelektuālās veiksmes kalngalu, —jebkurš no viņiem varēja kļūt par zināšanu cilvēku. Mans žēlums patiešām šeit nebija īsti vietā. Dons Huans ļoti veikli bija atklājis manus maldus.
— Varbūt, ka tev arī taisnība, — es teicu. — Taču kā lai atbrīvojas no patiesas vēlēšanās palīdzēt savam tuvākajam?
— Bet kā, tavuprāt, viņiem var palīdzēt?
— Atvieglot viņu likteni, pacensties viņus izmainīt. Vai tad tu pats visu laiku to necenties izdarīt.
—Nē. Es nezinu, ko un kāpēc jāmaina citos cilvēkos.
— Bet kā tad ar mani, don Huan? Vai tad tu nemācīji mani tādēļ, lai es varētu izmainīties?
—Nē. Es necenšos tevi izmainīt. Var gadīties, ka reiz tu patiešām kļūsi par zināšanu cilvēku—to nekādi nevar agrāk noteikt, — taču tas tevi neizmainīs. Kādreiz tu, iespējams, varēsi ieraudzīt cilvēkus citā veidā un tad sapratīsi, ka nevar neko izmainīt.
— Kas tas par citu veidu, kā var redzēt cilvēkus?
—Kad redzi, cilvēki izskatās citādi. Dūmiņš tev palīdzēs ieraudzīt cilvēkus kā gaismas diegus.
— Gaismas diegus?
— Jā. Baltam tīmeklim līdzīgi diegi. Ļoti tievas šķiedras, kas iet pa riņķi no galvas uz nabu. Cilvēks tad izskatās kā ola no riņķveidīgi plūstošām šķiedrām. Bet viņa rokas un kājas līdzinās spīdīgiem, uz visām pusēm izspūrušiem sariem.
— Un tā izskatās katrs no mums?
— Jā, katrs. Turklāt cilvēks ir saistīts ar visu pārējo, — taču nevis ar roku un kāju starpniecību, bet ar garu šķiedru kūli, kas iziet no vēdera centra. Šīs šķiedras savieno cilvēku ar visu esošo, saglabā viņa līdzsvaru, nodrošina stabilitāti. Vispār jau tu pats kādreiz varēsi ieraudzīt, ka cilvēks ir spīdoša ola, neatkarīgi no tā, vai viņš ir ubags vai karalis, un tur nekādā veidā neko nevar izmainīt. Ko gan var izmainīt šajā spīdošajā olā? Ko?