Mana vizīte pie dona Huana aizsākajaunu ciklu. Manas izjūtas bez īpašas piepūles atgriezās savā vecajā gultnē — atkal pilnā mērā izbaudīju viņa dramatisma un humora izjūtu, novērtēju viņa iecietību pret mani un sapratu, ka man nepieciešams apmeklēt viņu pēc iespējas biežāk. Neredzēt donu Huanu, tas patiešām man bija liels zaudējums; turklāt es gribēju ar viņu pārrunāt dažas mani ļoti interesējošas problēmas.
Pabeidzis rakstīt grāmatu par viņa mācību, es sāku vēlreiz pārlasīt savas neizmantotās lauka piezīmes. Nebiju izmantojis visai daudz informācijas, jo gribēju akcentēt neparastās realitātes stāvokļus. Pārlūkojot savus tā laika pierakstus, nācu pie slēdziena, ka prasmīgs mags, jau vienkārši tikai "manipulējot ar sociāliem mājieniem", var izsaukt savā skolniekā visneparastākos uztveres stāvokļus. Visi mani secinājumi par šo manipulācijas procedūru raksturu balstījās uz pieņēmumu, ka vajadzīgā uztveres stāvokļu spektra radīšanai nepieciešams vadītājs. Šī mana pieņēmuma pārbaudei nolēmu speciāli izpētīt magu peijotes ceremoniju, t.s. "mitotu". Uzskatot, ka šajās pulcēšanās reizēs magi vienojas par realitātes raksturu bez jebkādas atklātas vārdu vai zīmju apmaiņas, secināju, ka šādas vienošanās sasniegšanai dalībnieki izmanto ļoti sarežģītu kodu. Es izstrādāju komplicētu sistēmu, lai izskaidrotu šo kodu un procedūru, un devos pie dona Huana, lai uzzinātu viņa domas par manu darbu un lūgtu padomu.
1968. gada 21.maijā
Pa ceļam pie dona Huana nenotika nekas īpašs. Temperatūra tuksnesī pārsniedza četrdesmit grādus, un tas bija visai nogurdinoši. Pēcpusdienā karstums norima, un, kad es vēlu vakarā piebraucu pie dona Huana mājas, pūta vēss vējš. Es nebiju pārāk noguris, un mēs sēdējām viņa istabā un sarunājāmies. Jutos viegli un brīvi, un mēs sarunājāmies pāris stundas. Šī nebija tāda saruna, kuru būtu vērts pierakstīt; es necentos runāt pārlieku gudri un nepievērsos nozīmīgām problēmām. Mēs apspriedām laika apstākļus, gaidāmo ražu, viņa mazdēlu, jaki indiāņus, meksikāņu valdību. Teicu donam Huanam, ka man patīk tā īpašā sajūta, kas rodas, tumsā sarunājoties. Viņš atbildēja, ka mani teiktie vārdi atbilst manai pļāpīgajai dabai; man ir viegli mīlēt pļāpāšanu tumsā, tāpēc ka pļāpāšana — tas ir vienīgais, ar ko es varu nodarboties šai laikā. Es iebildu, ka man patīk nevis pats sarunas process, bet tumsas nomierinošais siltums, kas mūs apņem. Viņš man pajautāja, ko es daru mājās, kad satumst. Atbildēju, ka vienmēr ieslēdzu gaismu vai pastaigājos pa apgaismotajām ielām, līdz pienāk laiks iet gulēt.
— O-o-o! — viņš neuzticīgi novilka. — Es domāju, ka tu esi iemācījies izmantot tumsu.
— Bet kā gan to var izmantot? — es jautāju.
Viņš teica, ka tumsa (viņš to nosauca par "dienas tumsu") ir labākais laiks, lai "redzētu". Vārdu "redzēt" viņš izteica īpašā intonācijā. Gribēju uzzināt, ko viņš ar to bija domājis, taču viņš atbildēja, ka ir jau pārāk vēlu, lai iedziļinātos šajā jautājumā.
1968. gada 22.maijā
Tiklīdz piecēlos, tūdaļ bez jebkādiem tuvākiem paskaidrojumiem teicu donam Huanam, ka esmu izdomājis sistēmu, kas izskaidro to, kas notiek mitotas — magu peijotes sapulces laikā. Es paņēmu savas piezīmes un nolasīju savu izstrādāto versiju. Viņš pacietīgi gaidīja, kamēr centos izskaidrot viņam savu shēmu.
Es teicu, ka nepieciešams slēpts grupas līderis, kas spēj tā noskaņot visus dalībniekus, lai satiktu Meskalito un gūtu no viņa "pareizās dzīves" mācību stundu; viņi nepasaka viens otram nevienu vārdu un nedod nekādu citu zīmi, taču, neskatoties uz to, ir pilnīgi vienisprātis par Meskalito klātbūtni un mācību stundas saturu. Katrā ziņā tā viss notika tajās mitotās, kurās es piedalījos; visi piekrita, ka Meskalito ir viņiem parādījies un sniedzis viņiem mācību stundu. Pēc savas personīgās pieredzes varēju secināt, ka Meskalito parādīšanās individuālās uztveres formas un viņa sniegtās mācības bija apbrīnojami vienveidīgas, lai gan arī pastāvēja zināmas atšķirības. Es nevarēju izskaidrot šādu vienādību nekā citādi, kā vien pieņemot to kā slēptas un sarežģītas grupveida noskaņošanas (*Šeit ari sākotnējas ievirzes, ieprogrammešanas(red.)) rezultātu.
Gandrīz divas stundas centos izskaidrot donam Huanam manis konstruēto shēmu, tad palūdzu viņu saviem vārdiem paskaidrot, kā tad īstenībā tiek panākta šī mitotas dalībnieku vienošanās. Dons Huans sarauca uzacis, un man šķita, ka viņu ļoti ieinteresējuši mani paskaidrojumi un viņš iegrimis dziļās pārdomās. Pēc diezgan ilgas klusēšanas es viņam pajautāju, ko viņš par to visu domā.
Mans jautājums pārvērta viņa grimasi smaidā, bet tad atskanēja dārdoši smiekli. Es arī pacentos iesmieties un nervozi pajautāju, kas gan šeit tik smieklīgs.
— Tu esi traks! — viņš iesaucās. — Kāpēc gan kāds sāks noņemties ar kādu īpašu grupas noskaņošanu tik svarīgā laikā kā mitota? Tu domā, ka ar Meskalito var tā vienkārši niekoties?
Uz mirkli iedomājos, ka viņš tīšām novirzījies no sarunas temata, taču viņš atbildēja uz manu jautājumu.
— Kāpēc gan kādam vajadzētu ar to nodarboties? — viņš visai asi pajautāja. — Tu taču pats esi piedalījies mitotās, un tev būtu jāzina, ka neviens tev nepaskaidroja, kas jājūt vai jādara, — neviens, izņemot pašu Meskalito.
Es uzstāju, ka tas nav iespējams, un atkal lūdzu pastāstīt, kādā veidā tiek panākta vienošanās.
— Es zinu, kāpēc tu atbrauci, — dons Huans noslēpumaini noteica. — Taču es tev nekādi nevaru palīdzēt visā šai lietā, jo gluži vienkārši nepastāv nekādas grupas noskaņošanas sistēmas.
— Bet kā tad cilvēki īsti vienojas par Meskalito klātbūtni.
— Tāpēc taču, ka viņi redz, — dons Huans teica un it kā nejauši piebilda: — Bet kāpēc gan tu pats nevarētu piedalīties vēl vienā mitotā un visu pats ieraudzīt.
Sajutu, ka viņš izliek man lamatas. Neko neteicu, taču noliku malā savas piezīmes. Viņš neuzstāja.
Pēc kāda laika dons Huans palūdza aizvest viņu pie kāda viņa drauga. Mēs tur pavadījām lielāko dienas daļu. Sarunas laikā viņa draugs Džons man pajautāja, vai es vēl aizvien interesējos par peijoti. Pirms astoņiem gadiem Džons man deva peijotes batoniņus mana pirmā eksperimenta laikā. Es nezināju, ko atbildēt. Dons Huans nāca man talkā, paziņodams, ka esmu guvis šai jomā vērā ņemamus sasniegumus.
Atpakaļceļā uz dona Huana mājām sajutu nepieciešamību atbildēt uz Džona uzdoto jautājumu un it kā starp citu pateicu, ka man nav nekādas vēlēšanās mācīties vēl kaut ko par peijoti, jo tas prasa īpašu tāda veida vīrišķību, kura man nepiemīt, un, ka, paziņodams par savu lēmumu izbeigt mācības, es patiešām tieši to ari biju domājis. Dons Huans pasmaidīja un neko neteica. Es turpināju runāt visu atlikušo ceļu.
Mēs apsēdāmies tīrajā laukumiņā viņa mājas durvju priekšā. Bija karsta, skaidra diena, taču pūta viegls vējiņš, atnesdams patīkamu vēsumu.
— Bet kāpēc tu tik ļoti uzstājīgi to atkārto? — dons Huans pēkšņi pajautāja. — Cik gadus tu jau stāsti, ka vairs nevēlies mācīties?
—Trīs.
— Kāpēc tu tik ļoti uztraucies?
— Es jūtu, ka tevi nododu, don Huan. Droši vien tāpēc visu laiku par to arī runāju.
— Tu mani nenodod.
— Es tevi pievīlu. Aizbēgu. Es atzīstu savu sakāvi.
— Tu dari, ko vari. Turklāt tu vēl neesi cietis sakāvi. Tas, ko es tev mācu, ir ļoti grūti. Katrā ziņā man tas padevās vēl grūtāk.
— Bet tu izturēju, don Huan. Ar mani viss ir citādi. Es padevos un atbraucu tevi apciemot nejau tāpēc, ka gribu mācīties, bet tāpēc, ka gribēju tev uzdot pāris jautājumus, kas saistīti ar manu darbu.
Dons Huans uz mani palūkojās, bet tad novērsa skatienu.
— Tev jāļauj dūmiņam atkal sevi vadīt, — viņš pārliecinoši noteica.
— Nē, don Huan, es vairāk nevaru pielietot tavu dūmiņu. Rādās, ka esmu sevi izsmēlis.
— Tu vēl neesi pat sācis.
— Es ļoti baidos.
— Skaidrs, ka baidies. Taču bailes nav nekas jauns. Nedomā par tām. Domā par redzēšanas brīnumiem.
— Es patiešām gribētu domāt par šiem brīnumiem, taču nespēju. Kad domāju par tavu dūmiņu, sajūtu kaut kādu tumsu, kas neizbēgami virzās man virsū. Tas ir tā, it kā uz zemes vairs nebūtu cilvēku, neviena paša, ko varētu uzrunāt. Tavs dūmiņš man parādīja vientulības bezgalību, don Huan.
—Nav tiesa, lūk, piemēram, es. Dūmiņš ir mans sabiedrotais, bet es nebūt neizjūtu tādu vientulību.
— Tu esi citāds. Tu uzvarēji savas bailes. Dons Huans viegli uzsita man uz pleca.
— Tu nebaidies,—viņš mierīgi pateica. Viņa balsi jautās dīvaina apsūdzība.
— Vai tad es kādreiz meloju par savām bailēm, don Huan?
— Man ir pilnīgi vienalga, vai tu melo vai nē, — viņš asi noteica. — Mani interesē pavisam kas cits. Tu negribi mācīties nejau tāpēc, ka baidies. Tam ir pavisam kāds cits iemesls.
Neatlaidīgi lūdzu viņam paskaidrot šo citu iespējamo manas nevēlēšanās iemeslu, taču viņš neko neteica—vienkārši grozīja galvu, it kā nespēdams noticēt, ka es pats to nezinu.
Teicu, ka, iespējams, tā ir inerce, kas attur mani no mācībām. Viņš gribēja uzzināt vārda "inerce" nozīmi. Es nolasīju viņam definīciju no vārdnīcas: "Matērijas tendence saglabāt miera stāvokli, ja tā atrodas miera stāvoklī, vai kustības gadījumā saglabāt kustību sākotnējā virzienā, ja uz to neiedarbojas kāds ārējs spēks."
— Ja uz to neiedarbojas kāds ārējs spēks, — viņš atkārtoja. — Tie, šķiet, ir labākie vārdi, kurus tu atradi. Es jau tev teicu — tikai caurs pods var censties kļūt par zināšanu cilvēku saviem paša spēkiem. Saprātīgi domājošu cilvēku nākas iemācīt ar viltu.
— Bet es esmu pilnīgi pārliecināts par to, ka atradīsies vesels bars tādu cilvēku, kas ar vislielāko prieku gribēs mācīties.
— Jā, taču viņi neskaitās. Parasti viņi jau ir ieplaisājuši. Gluži kā ķirbju pudeles, kas, spriežot pēc izskata, ir vislabākajā kārtībā, taču sāk tecēt tai pašā mirklī, tiklīdz tās piepilda ar ūdeni. Man nācās pievērst tevi mācībām ar viltu, gluži tāpat kā kādreiz to izdarīja mans benefaktors. Pretējā gadījumā tu nekad nebūtu iemācījies to, ko zini tagad. Iespējams, pienācis laiks tevi atkal piemānīt.
Viltība, kuru viņš pieminēja, bija viens no mana mācību perioda viskritiskākajiem posmiem. Tas notika pirms dažiem gadiem, taču es to atcerējos, it kā tas būtu noticis tikai vakar. Ļoti veiklu manipulāciju rezultātā dons Huans ievilka mani tiešā un absolūti baisā konfrontācijā ar sievieti, kurai piemita burves reputācija. Šī konfrontācija izsauca dziļu naidu no viņas puses. Dons Huans izmantoja manas bailes no šīs sievietes, apgalvodams, ka man jāturpina apgūt maģiju, lai aizsargātu sevi no viņas maģiskajiem uzbrukumiem. Viņa "viltības" galarezultāts bija tik pārliecinošs, ka es patiešām no visas sirds noticēju, ka man nav citas izejas, kā vien cītīgi mācīties, ja vien, protams, es gribu palikt dzīvs.
—Ja tu atkal mani grasies baidīt ar šo sievieti, es gluži vienkārši uz šejieni vairs nebraukšu, — es teicu.
Dons Huans jautri iesmējās.
—Nesatraucies. Triki ar iebiedēšanu ar tevi vairs neies cauri, — viņš mani centās uzmundrināt. — Tu vairs nebaidies. Taču, ja vien būs nepieciešams, tevi var piemānīt it visur—tev jau nav obligāti jābūt kaut kur tepat tuvumā.
Viņš aizlika rokas aiz galvas un iesnaudās. Es ķēros klāt savām piezīmēm un nostrādāju pāris stundas, līdz viņš pamodās. Ieraudzījis, ka es rakstu, viņš apsēdās taisni un smaidīdams man jautāja, vai es esmu beidzot "izrakstījies" no savas problēmas.
1968.gada 23.maijā
Mēs runājām par Oahaku. Es pastāstīju donam Huanam, ka reiz atbraucu uz turieni tirgus dienā, kad pilsētā saplūst indiāņu pūļi, lai pārdotu ēdienu un dažādus nieciņus. Teicu, ka mani īpaši ieinteresēja cilvēks, kas tirgoja ārstniecības augus. Uz viņa tirgotavas letes atradās dažas mazas bundžiņas ar sausiem sasmalcinātiem augiem; viņš stāvēja ielas vidu, turot vienu bundžiņu rokās, un izkliedza ļoti amizantu dziesmiņu:
Drogas pret mušām, blusām, odiem un ērcēm,
Drogas kazām, govīm, zirgiem un cūkām.
Arī pret visām cilvēku kaitēm.
Ārstē klepu, dūrēju, reimatismu un pumpas.
Zāles aknām, sirdij, vēderam, krūtīm,
Sanāciet, lēdijas un džentlmeņi.
Drogas pret mušām, blusām, odiem un ērcēm.
Es ilgu laiku viņā klausījos. Viņa reklāma sastāvēja no gara visdažādāko slimību, sērgu un citu likstu uzskaitījuma, pret kurām, kā viņš pats to apgalvoja, viņam ir ārstnieciskie līdzekļi. Lai šī dziesmiņa būtu ritmiskāka, viņš izturēja nelielu pauzi pēc katru četru nosaukumu izkliegšanas.
Dons Huans teica, ka kādreiz jaunībā viņš ari tirgojis Oahakā ārstniecības augus un vēl atceras savu reklāmas dziesmiņu. Viņš man to skaļi nodeklamēja.
— Tās bija patiesi labas drogas, — dons Huans stāstīja — Mans draugs Visente gatavoja lieliskus augu ekstraktus.
Es pastāstīju donam Huanam, ka kāda sava Meksikas brauciena laikā sastapu viņa draugu Visenti.
Dons Huans, šķiet, bija ļoti izbrīnījies un gribēja uzzināt par to ko vairāk.
Toreiz es braucu caur Durango un atcerējos, ka dons Huans reiz man bija teicis, lai es apciemoju viņa draugu, kas dzīvo šai pilsētā. Es sāku viņu meklēt, uzmeklēju, un mēs kādu laiciņu ar viņu sarunājāmies. Atvadoties viņš iedeva man maisiņu ar augiem un paskaidroja, kā vienu no tiem iestādīt.
Pa ceļam no Aguaskalentes pilsētas apstādināju automašīnu un pārliecinājos, ka visapkārt neviena nav. Katrā ziņā vismaz kādas desmit minūtes novēroju ceļu un apkārtni. Neredzēju nedz mājas, nedz kādus mājlopus, kas ganītos ceļa tuvumā. Es apstājos kāda neliela pakalna virsotnē — no šejienes vēroju visu ceļu sev priekšā un aizmugurē. Cik vien varēju saskatīt, tas bija tukšs abos virzienos.
Nogaidīju vēl dažas minūtes, lai koncentrētos un atcerētos dona Visentes norādījumus. Paņēmis augu, es gāju pa kaktusu lauku uz austrumiem no ceļa un iestādīju to tā, kā man bija paskaidrojis dons Visente. Lai aplietu augu, man līdzi bija minerālūdens pudele. Es pacentos to atvērt, nositot korķi ar dzelzi, ar kuru raku bedri, taču pudele saplīsa, un stikla lauska aizskāra manu augšstilbu, izraisot asiņošanu.
Atgriezos pie mašīnas, lai paņemtu citu minerālūdens pudeli. Kad ņēmu ārā to no bagāžnieka, apstājās "Volkswagen" autobusiņš un vadītājs pajautāja, vai man nevajag palīdzēt. Es teicu, ka viss kārtībā, un viņš aizbrauca. Atgriezos apliet augu, bet tad tūdaļ gāju atpakaļ. Kad līdz mašīnai bija palikuši kādi trīsdesmit metri, pēkšņi izdzirdu balsis. Sāku skriet uz šosejas pusi lejup pa nogāzi un ieraudzīju pie mašīnas trīs meksikāņus — divus vīriešus un vienu sievieti. Viens no vīriešiem sēdēja uz priekšējā bufera. Viņš bija apmēram četrdesmit gadus vecs, vidēja auguma, tērpies vecās biksēs un izdilušā rozā kreklā, aiz muguras kuļājās kaut kāds sainis. Viņa kurpes nebija sašņorētas un, šķiet, bija viņam par lielu un ļoti neērtas. Viņš visu laiku svīda.
Otrs vīrietis, kas stāvēja tālāk no mašīnas, izskatījās krietni vien trauslākas miesasbūves un mazāks augumā par pirmo, ari vecāks— tā ap gadiem piecdesmit. Melni, atpakaļ atsukāti mati, aiz muguras mazāku izmēru soma. Viņš bija labāk ģērbies — tumši zila jaka, zilas bikses un melnas kurpes. Viņš nemaz nebija nosvīdis un šķita absolūti atsvešināts un vienaldzīgs.
Sievietei, šķiet, arī bija tā ap četrdesmit. Viņa bija resna un tumša. Ģērbusies melnos svārkos, baltā svīteri, kājās kurpes ar asiem purngaliem. Viņai nebija ceļasomas, taču bija tranzistors. Viņa izskatījās ļoti nogurusi, un viņas seju klāja sviedru lāses.
Kad pienācu tuvāk, mani uzrunāja jaunākais vīrietis un sieviete. Viņi gribēja, lai es viņus aizvedu. Teicu, ka man mašīnā nav vietas, un parādīju, ka pakaļējais sēdeklis ir piekrauts ar dažādām mantām—mašīnā patiešām nebija vietas. Vīrietis ieteica man braukt lēnām, bet viņi tādā gadījumā izvietotos uz pakaļējā bufera vai guļus uz motora pārsega. Tas bija patiesi idiotisks priekšlikums, taču viņi tik uzstājīgi lūdzās, ka es sajutos neērti un iedevu viņiem naudu autobusa biļetēm.
Jaunākais vīrietis paņēma naudu un pateicās, bet vecākais vienaldzīgi pagrieza man muguru.
— Es gribu, lai mani paved, — viņš teica. — Mani neinteresē nauda.
Tad viņš pagriezās pret mani.
Vai jūs varat man iedot kaut ko ēdamu vai ūdeni? — viņš jautāja.
Man patiešām nebija neka, ko viņiem iedot. Viņi vel kādu laiku pastāvēja, pavēroja, bet tad gāja prom.
Es iekāpu mašīnā un centos iedarbināt motoru. Bija ļoti karsts, un es acīmredzot pārsūcu benzīnu. Izdzirdis startera žņirkstoņu, jaunākais vīrietis apstājās, atgriezās un nostājās aiz mašīnas, grasoties to iestumt. Es sajutos ārkārtīgi neērti un uztraukumā pat sāku straujāk elpot. Beidzot motors iedarbojās, un es aizbraucu.
Kad beidzu stāstīt, dons Huans ilgi klusēja.
— Kāpēc tu man nepastāstīji par to ātrāk? — viņš, uz mani neskatoties, jautāja.
Nezināju, ko atbildēt, paraustīju plecus un teicu, ka nekad neesmu to uzskatījis par īpaši svarīgu atgadījumu.
— Tas ir velnišķīgi svarīgi, — viņš teica. — Visente ir pirmklasīgs mags. Ja jau viņš iedeva tev kaut ko iestādīt, tad viņam bija nopietns iemesls to darīt. Un ja tu satiki trīs cilvēkus, kuri, kā tev likās, pēkšņi uzradās it kā no zila gaisa pēc tam, kad tu to biji iestādījis, tad ari tam bija savs iemesls. Bet tikai tāds muļķis kā tu varēja nepievērst nekādu uzmanību notiekošajam un domāt, ka tas viss nav svarīgi.
— Viņš gribēja uzzināt visu, kas notika, kad es apciemoju Visenti.
Es pastāstīju viņam, ka braucu cauri pilsētai un garām tās tirgum. Man ienāca prātā doma uzmeklēt donu Visenti. Es aizgāju uz tirgu un uzmeklēju vietu, kur parasti tirgoja ārstniecības augus. Tur rindā atradās trīs letes, pie kurām sēdēja trīs resnas pārdevējas. Es aizgāju līdz pašam rindas galam un aiz stūra ieraudzīju vēl vienu leti, pie kuras stāvēja trauslas miesasbūves vīrietis ar sirmiem matiem. Viņš pārdeva sievietei putnu būri.
Pagaidīju, līdz viņš atbrīvojas, un pajautāju, vai viņš gadījumā nepazīst donu Visenti Medrano. Viņš mani vērīgi aplūkoja, taču neko neatbildēja.
— Ko jūs gribat no šī Visentes Medrano? — viņš beidzot jautāja.
Teicu, ka atnācu viņu apciemot sava drauga dona Huana vārdā. Vecais vīrs kādu brīdi mani uzlūkoja, bet tad paziņoja, ka tieši viņš ir Visente Medrano, un piedāvāja man apsēsties. Viņš izskatījās ļoti apmierināts, izturējās brīvi un draudzīgi. Es izstāstīju viņam par savu draudzību ar donu Huanu un tūdaļ sapratu, kā mūsu starpā rodas savstarpēja sapratne un simpātijas. Viņš teicās pazīstam donu Huanu jau kopš tā laika, kad viņiem abiem bija vēl tikai divdesmit gadu. Dons Visente izrādīja patiesu sajūsmu par donu Huanu. Mūsu sarunas beigās viņš pacilātā balsī noteica:
— Huans ir īstens zināšanu cilvēks. Es pats tikai mazliet nodarbojos ar augu spēku. Esmu vienmēr interesējies par to dziednieciskajām īpašībām, pat vācis botānikas grāmatas, kuras tikai nesen pārdevu.
Brīdi paklusējis, viņš pāris reizes pabraucīja zodu, it kā meklēdams vajadzīgos vārdus.
— Varētu teikt, ka es pats esmu tikai lirisko zināšanu cilvēks. Es neesmu tāds, kā mans indiāņu brālis, dons Huans.
Dons Visente vēl kādu brīdi klusēja. Viņa mirdzošās acis lūkojās zemē pa kreisi no manis. Tad viņš pagriezās pret mani un gandrīz čukstus noteica:
— O, cik augstu lido mans indiāņu brālis!
Viņš piecēlās. Šķita, ka mūsu saruna ir galā. Ja kāds cits būtu teicis kaut ko tamlīdzīgu par savu indiāņu brāli, es to būtu uztvēris kā lētu klišeju. Taču dons Visente pateica to tik vaļsirdīgi, un viņa skatienā jautās tāda iekšēja skaidrība un apgarotība, ka mani dziļi aizkustināja viņa teiktais. Un es noticēju, ka viņš visu to pateica absolūti nopietni.
— Liriskās zināšanas, neko teikt! — dons Huans iesaucās. — Visente ir bruho. Kāpēc tu pie viņa gāji?
Es atbildēju, ka viņš pats bija man reiz to palūdzis izdarīt.
— Pilnīgas muļķības! — viņš dramatiski iesaucās. — Es tev teicu, ka kādreiz, kad tu zināsi, kā redzēt, tev jāapciemo mans draugs Visente. Lūk, ko es teicu. Acīmredzot tu neesi klausījies.
Centos iebilst, teikdams, ka nesaskatu neko sliktu tai apstāklī, ka esmu apciemojis donu Visenti, un mani burtiski apbūra viņa manieres un labestība.
Dons Huans pagrozīja galvu un puspajokam izteica apbrīnu par, kā viņš izteicās, "manu satriecošo veiksmi". Viņš teica, ka mana vizīte pie dona Visentes ir tas pats, it kā es būtu iegājis lauvu krātiņā, apbruņojies vienīgi ar rīksti. Dons Huans bija ļoti satraucies, taču es nespēju saskatīt šī satraukuma iemeslus. Dons Visente bija brīnišķīgs cilvēks; viņš izskatījās tik trausls, bet viņa dīvaini izteiksmīgās acis vērsa viņu gluži vai efemeru. Es jautāju donam Huanam, kādā gan veidā tik brīnišķīgs cilvēks varētu izrādīties bīstams.
— Tu esi neārstējams muļķis, — viņš ļoti asi noteica. — Viņš jau pats nedarīs tev neko ļaunu. Taču zināšanas — tas ir spēks. Un ja reiz cilvēks ir nostājies uz zināšanu ceļa, tad viņš vairs nav atbildīgs par tiem, kas ar viņu mēģina kontaktēties. Tev viņu vajadzēja apciemot tikai tad, kad būsi pietiekami daudz uzzinājis, lai prastu sevi aizstāvēt. Briesmas jau nedraud no viņa paša, bet no tā spēka, kuru viņš pakļāvis un kurš, starp citu, nepieder nedz viņam, nedz ari kādam citam. Uzzinājis, ka tu esi mans draugs, Visente nodomāja, ka tu spēj sevi aizsargāt, un pasniedza tev dāvanu. Droši vien tu viņam iepatikies, un viņa dāvana bija patiesi apbrīnojama, taču tu to neprati izmantot. Cik nožēlojami!
1968. gada 24.maijā
Gandrīz visu dienu uzplijos donam Huanam ar saviem lūgumiem pastāstīt man kaut ko sīkāk par dona Visentes dāvanu. Visdažādākos veidos centos viņam pierādīt, ka mēs esam ļoti atšķirīgi, ka tas, kas viņam šķiet pats par sevi saprotams, man var būt absolūti neizdibināms.
— Cik augu viņš tev iedeva? — viņš man beidzot pajautāja.
Atbildēju, ka četrus, taču īstenībā nemaz nebiju to precīzi ielāgojis. Tad dons Huans gribēja sīki un smalki uzzināt visu, kas notika pēc tam, kad es aizgāju no dona Visentes, līdz brīdim, kad apstājos uz lielceļa, lai iestādītu vienu no augiem. Taču arī to es nespēju atcerēties.
— Augu skaitam un notikumu secībai ir milzu nozīme, — viņš teica. — Kā gan es tev varu pateikt, kas tā bija par dāvanu, reiz jau tu neatceries, kas īsti notika.
Es nesekmīgi centos atsaukt atmiņā visu notikumu secību.
— Ja tu atcerētos visu, kas notika, — viņš teica, — tad es vismaz varētu tev pateikt, kā tu esi pazaudējis savu dāvanu.
Dons Huans bija patiešām satraucies. Viņš ļoti uzstājīgi centās izdibināt turpmāko notikumu gaitu, taču tā bija pilnībā izzudusi no manas atmiņas.
— Kā tu domā, ko es izdarīju nepareizi, don Huan? — es jautāju vienkārši tāpēc, lai uzturētu sarunu.
— Visu.
— Bet es taču precīzi izpildīju visas dona Visentes instrukcijas.
— Tam nav nekādas nozīmes. Vai tad tu nesaproti, ka tas bija absolūti bezjēdzīgi.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka šīs instrukcijas bija domātas tam, kurš prot redzēt, bet nevis idiotam, kurš tikai laimīgas sagadīšanās dēļ palicis dzīvs. Tu aizbrauci pie dona Visentes nesagatavojies. Tu viņam iepatikies, un viņš pasniedza tev dāvanu. Un šī dāvana gandrīz maksāja tev dzīvību.
— Bet kāpēc tad viņš man iedeva kaut ko tik ļoti svarīgu? Ja jau viņš ir mags, tad taču viņam bija jāzina, ka es neko nezinu.
— Nē viņš nevarēja to redzēt. Tu izskaties tā, it kā tu zini, lai gan īstenībā tu zini ļoti maz.
Es atbildēju, ka nebūt necentos izlikties, lai apzināti radītu par sevi zinoša cilvēka priekšstatu.
— Tur jau tā lieta, — viņš teica. — Ja tu būtu izlicies, Visente to noteikti saprastu. Kad es tevi redzu, tu izskaties tā, it kā ļoti daudz zinātu, taču es zinu, ka tas viss neatbilst patiesībai.
— Par kādām zināšanām tu runā, don Huan?
— Par spēka noslēpumiem, protams, par bruho zināšanām. Tāpēc, kad Visente tevi ieraudzīja, viņš pasniedza tev dāvanu, bet tu ar šo dāvanu izrīkojies tā, kā suns izdarās ar ēdienu, kad viņš ir paēdis. Lai to neapēstu citi suņi, viņš to ņem un apčurā. Tagad mēs nekad neuzzināsim, kas tad īstenībā notika. Tu daudz ko esi zaudējis. Cik nožēlojami.
Viņš kādu laiku klusēja, bet tad paraustīja plecus un pasmīnēja.
— Gaušanās neko nedod, — viņš teica, — un tomēr ļoti grūti no tās atturēties. Spēka dāvanas mūsu dzīvē taču gadās tik reti; tās ir patiesi unikālas un bezgala vērtīgas. Man, piemēram, neviens nekad nav pasniedzis tādas dāvanas. Un es pazīstu tikai dažus cilvēkus, kas jebkad tādas saņēmuši. Kauns izniekot tik unikālas lietas.
— Es visu sapratu, don Huan, — es teicu. — Vai es varu kaut kā izglābt savu dāvanu?
Viņš iesmējās un pāris reizes atkārtoja: "izglābt dāvanu".
— Labi izklausās, — viņš teica. — Man tas patīk. Taču tavu dāvanu izglābt vairs nav iespējams.
1968. gada 25.maijā
Šodien dons Huans visu dienu mani mācīja, kā pagatavot vienkāršus slazdus maziem dzīvniekiem. No rīta mēs griezām un tīrījām zarus. Man nedeva mieru daudzi jautājumi, un es centos ar viņu uzsākt sarunu, taču viņš atkārtoja, ka no mums abiem tikai es spēju vienlaicīgi kustināt rokas un muti. Beidzot mēs piesēdām atpūsties, un es tūdaļ izšāvu savu jautājumu:
— Don Huan, kam līdzinās redzēšanai
— Lai to uzzinātu, tev jāiemācās redzēt. Es nevaru tev to izstāstīt.
— Vai tas ir noslēpums, kuru es nedrīkstu zināt?
— Nē. Gluži vienkārši es nespēju tev to aprakstīt.
— Kāpēc?
— Tu nesapratīsi. Tev tas viss šķitīs absolūti bezjēdzīgs.
— Bet tu pamēģini, don Huan. Varbūt, ka es tomēr tur saskatīšu kādu jēgu.
— Nē. Tev tas jāizdara pašam. Kad tu iemācīsies, varēsi katru lietu pasaulē redzēt citādi.
— Tātad tu, don Huan, redzi pasauli citādi, nekā visi pārējie cilvēki?
— Es redzu divējādi. Ja es gribu "skatīties" uz pasauli, es redzu to gluži tāpat kā tu. Bet ja es gribu to redzēt, tad uztveru to citādā man zināmā veidā.
— Vai lietas vienmēr izskatās vienas un tās pašas, kad tu tās redzi?
— Lietas nemainās. Tu izmaini tikai to uztveres veidu.
— Ar to es biju domājis ko citu, don Huan. Piemēram, ja tu redzi vienu un to pašu koku, vai viņš paliek tāds vienmēr, kad tu to redzi!
— Nē, tas mainās, un tomēr tas ir viens un tas pats.
— Bet ja jau tas pats koks mainās katrreiz, kad tu redzi, tad jau tava redzēšana var būt vienkārša ilūzija.
Viņš iesmējās un kādu laiku neko neatbildēja, bet, šķiet, domāja. Beidzot viņš teica:
— Kad tu skaties uz lietām, tu tās neredzi. Tu vienkārši uz tām skaties, lai, kā man šķiet, pārliecinātos, ka tur kaut kas ir. Bet, tā kā tu neesi saistīts ar redzēšanu, tad lietas, kad tu uz tām skaties, praktiski vienmēr izskatās vienādas. No otras puses, ja tu proti redzēt, neviena lieta nekad nav viena un tā pati, kad tu to redzi, un tomēr tā ir tā pati lieta. Piemēram, es tev teicu, ka cilvēks izskatās kā ola. Katrreiz, kad es redzu vienu un to pašu cilvēku, es redzu olu, taču šī nav viena un tā pati ola.
— Bet ja jau neviena lieta nemēdz būt tā pati, tu taču nevarēsi neko atpazīt. Kāda tad gan nozīme vairs tavai redzēšanai!
— Tu vari atpazīt lietas. Tu vari redzēt tās tādas, kādas tās ir īstenībā.
— Bet vai tad es neredzu lietas tādas, kādas tās ir īstenībā? —Nē. Tavas acis ir iemācījušās tikai skatīties. Lūk, piemēram, tie trīs meksikāņi, kurus tu satiki. Tu viņus sīki jo sīki aprakstīji un pat izstāstīji man, kā viņi bija ģērbušies. Un tas tikai lieku reizi apliecina, ka tu viņus vispār neredzēji. Ja tu spētu redzēt, tu tūdaļ pat būtu sapratis, ka viņi nemaz nav cilvēki.
— Tie nebija cilvēki? Bet kas gan cits?
— Viņi nebija cilvēki, tik vien.
— Tas taču nav iespējams. Viņi bija gluži tādi paši, kā tu un es.
— Nē, viņi nebija tādi paši. Es esmu par to pilnīgi pārliecināts.
Es viņam pajautāju, kas tad viņi bija — gari, spoki vai mirušo cilvēku dvēseles. Viņš atbildēja, ka nezina, kas ir gari, spoki un dvēseles.
Paņēmu no mašīnas Vebstera vārdnīcu un iztulkoju viņam vārda "spoks" skaidrojumu: "Varbūtējs bezķermenisks miruša cilvēka gars, kuru dzīvi cilvēki uztver kā bālu miglainu parādību." Sameklēju ari gara skaidrojumu un iztulkoju viņam ari to: "Pārdabiska būtne, parasti spoks, kas mīt kādā noteiktā vietā un kurai piemīt noteikts (labs vai slikts) raksturs."
Viņš teica, ka tos, šķiet, varētu nosaukt par gariem, lai gan visi skaidrojumi, kurus es nolasīju, nesniedz precīzu viņu aprakstu.
— Vai viņi kaut ko sargā?
— Nē, viņi neko nesargā.
— Vai viņi ir uzraugi? Tie, kas novēro un kontrolē cilvēkus?
— Viņi ir spēki, ne labi un ne slikti, kurus bruho iemācījies sev pakļaut.
— Vai viņi ir sabiedrotie, don Huan?
— Jā, viņi ir zināšanu cilvēka sabiedrotie.
Pirmo reizi mūsu astoņus gadus ilgās draudzības laikā dons Huans pieskārās "sabiedrotā" jēdziena skaidrojumam. Es desmitām reižu biju lūdzis viņam to izskaidrot. Viņš parasti noraidīja manus jautājumus, atbildot, ka es pats zinu, kas ir sabiedrotie, un būtu ļoti muļķīgi runāt par to, kas man jau tāpat ir zināms. Tik tieši dona Huana izteikumi par sabiedroto būtību, tas bija man kas pavisam jauns, tādēļ turpināju uzdot viņam jautājumus.
— Tu man apgalvoji, ka sabiedrotie atrodas augos, — es teicu, — velnābolā un sēnēs.
—Es nekad tev to neesmu teicis,—viņš kategoriski iebilda. — Tu pats visu laiku izdari priekšlaicīgus secinājumus.
— Bet es taču to pierakstīju savā bloknotā, don Huan.
—Tu vari pierakstīt visu, kas tev tīk, tikai nesaki man, ka es tev to esmu teicis.
Es viņam atgādināju, ka pašā sākumā viņš man teica, ka viņa benefaktora sabiedrotais bija velnābols, bet viņa paša sabiedrotais — dūmiņš; un ka vēlāk viņš man to izskaidroja, sakot, ka sabiedrotais atrodas katrā augā.
—Nē. Nav tiesa, — viņš saviebās. — Dūmiņš ir mans sabiedrotais, taču tas nenozīmē, ka mans sabiedrotais atrodas smēķējamā maisījumā vai sēnēs, vai manā pīpē. Viņiem visiem jāsavienojas vienā veselumā, lai es varētu kontaktēties ar sabiedroto, un šo sabiedroto es pēc saviem ieskatiem saucu par dūmiņu.
Dons Huans teica, ka trīs cilvēki, kurus es redzēju un kurus viņš nosauca par "tiem, kas nav cilvēki" (los-que-no-son-gente), īstenībā bija dona Visentes sabiedrotie.
Es viņam atgādināju, ka pēc viņa paša teiktā Meskalito atšķiras no sabiedrotā ar to, ka sabiedroto nevar ieraudzīt, bet Meskalito var ļoti viegli ieraudzīt.
Pēc tam mēs uzsākām ilgu diskusiju. Dons Huans apgalvoja, ka sakot, ka sabiedroto nevar ieraudzīt, viņš bija domājis tā spēju pieņemt jebkuru formu. Kad es viņam atgādināju, ka tieši to pašu viņš bija man teicis par Meskalito, dons Huans pārtrauca sarunu, paziņojot, ka redzēšana, par kuru viņš runā, — tā nav vienkārša "skatīšanās" uz lietām un ka es esmu visu saputrojis sava iedzimtā pļāpīguma dēļ.
* * *
Pēc divām stundām dons Huans atkal atgriezās pie sarunas par sabiedrotajiem. Sajutu, ka viņu nez kāpēc kaitina mani jautājumi, tādēļ neko vairs nejautāju. Tobrīd viņš mani mācīja, kā pagatavot lamatas trušiem; man vajadzēja turēt garu koku un pēc iespējas vairāk saliekt, tā, lai viņš varētu koka galus sasiet ar auklu. Koks nebija pārāk resns, tomēr man bija krietni vien jānopūlas, lai to saliektu. Kad viņš beidzot sasēja auklu, manas rokas drebēja no sasprindzinājuma, bet kakls bija notirpis absolūti nejūtīgs.
Mēs apsēdāmies, lai atvilktu elpu, un dons Huans atsāka sarunu. Viņš teica, ka acīmredzot es neko nespēju saprast, līdz neesmu par to aprunājies, tāpēc viņš neiebilst pret maniem jautājumiem un grasās man pastāstīt par sabiedrotajiem.
— Sabiedrotie neatrodas dūmiņā, — viņš teica. — Dūmiņš paņem tevi uz turieni, kur atrodas sabiedrotais, bet, kad tu kļūsi ar sabiedroto par vienotu veselumu, tev jau vairs nevajadzēs pīpēt. Kopš šībrīža tu vari izsaukt savu sabiedroto, kad vien vēlies, un likt darīt viņam visu, ko vien vēlies. Sabiedrotie nemēdz būt ne labi, ne slikti, magi tos izmanto tā, kā paši to uzskata par vajadzīgu. Man patīk dūmiņš kā sabiedrotais, jo viņš neprasa no manis pārāk daudz. Viņš ir uzticams un godīgs.
— Kā tu redzi sabiedroto, don Huan? Tie trīs cilvēki, kurus es redzēju, man izskatījās kā parasti cilvēki; kā viņi izskatītos tev?
— Viņi izskatītos kā parasti cilvēki.
— Bet kā tad tu viņus spēj atšķirt no reāliem cilvēkiem?
— Reālie cilvēki, kad tu tos redzi, izskatās kā spīdošas olas. Tie, kas nav cilvēki, vienmēr izskatās kā cilvēki. Lūk, ko es biju domājis, teikdams, ka tu nevari ieraudzīt sabiedroto. Sabiedrotie pieņem dažādas formas. Viņi izskatās kā suņi, koijoti, putni, pat kā dadži vai jebkura cita lieta pasaulē. Vienīgā atšķirība ir tā, ka tad, kad tu tos redzi, viņi izskatās vienīgi pēc tā, par ko viņi izliekas. Ikvienam, kad tu to redzi, piemīt sava īpaša esamības forma. Gluži tāpat kā cilvēki izskatās kā olas, citas lietas izskatās kā kaut kas cits, bet sabiedrotos var redzēt tikai tajā formā, kuru viņi atveido. Šī forma ir pietiekami pilnīga, lai piemānītu mūsu acis. Suni, vai, teiksim, vārnu tādā veidā nekad nepiemānīsi.
— Bet kāpēc gan viņiem mūs būtu jāmāna.
— Es uzskatu, ka mēs esam gatavie āksti. Mēs apmānām paši sevi. Sabiedrotie vienkārši pieņem kaut kā tāda ārējo formu, kas ir mūsu apkārtnē, bet tad mēs viņus pieņemam par to, kas viņi nav. Vai tad viņi vainīgi, ka mēs esam pieradinājuši mūsu acis tikai skatīties uz lietām.
— Es neizprotu viņu funkciju, don Huan. Ko sabiedrotie dara pasaulē?
— Tas ir gluži tas pats, ja man vaicātu, ko mēs, cilvēki, darām pasaulē. Es patiešām nezinu. Mēs vienkārši esam šeit, un tas arī viss. Un sabiedrotie arī ir šeit gluži tāpat kā mēs; bet varbūt bija šeit jau arī pirms mums.
— Ko tu ar to gribi teikt, don Huan: "pirms mums"?
— Mēs, cilvēki, ne vienmēr esam bijuši šeit.
— Tu domā "šeit" — valstī vai "šeit" — pasaulē.
Te nu šai sakarā aizsākās ilga diskusija. Dons Huans teica, ka viņam eksistē tikai viena pasaule — tā vieta, kur viņš sajūt sev pamatu zem kājām. Es viņam jautāju, kā gan viņš zina, ka mēs ne vienmēr esam bijuši pasaulē.
— Ļoti vienkārši, — viņš teica. — Mēs, cilvēki, loti maz ko zinām par pasauli. Koijots zina daudz vairāk, nekā mēs. Diez vai koijotu kādreiz pieviļ pasaules ārējais apveids.
— Bet kā gan mēs pamanāmies viņus noķert un nogalināt? — es jautāju. — Ja jau viņus nepieviļ ārējais atveids, kādēļ tad viņi tik viegli iet bojā?
Dons Huans tik ilgi mani uzlūkoja, līdz sāku izjust zināmu satraukumu.
— Mēs varam noķert vai noindēt, vai nošaut koijotu, — viņš teica,—tas mums būs viegls ieguvums, jo viņš vēl nepazīst cilvēka manipulācijas. Taču, ja koijots izdzīvos, tad vari būt pilnīgi drošs par to, ka mēs viņu nekad nenoķersim otrreiz. Labs mednieks to zina un nekad neliek savus slazdus divreiz vienā un tai pašā vietā. Ja koijots nomirst slazdā, tad katrs koijots var ieraudzīt viņa nāvi, kas tur paliek, un tāpēc viņi izvairīsies no slazda vai pat no tās vietas, kur tas būs izlikts. Turpretim mēs neredzam nāvi, kas paliek tur, kur nomiris kāds no mūsējiem; mēs varam to nojaust, taču mēs nekad to neredzam.
— Vai koijots redz sabiedroto?
— Protams.
— Bet kā izskatās sabiedrotais koijotam?
— Lai to zinātu, man jābūt koijotam. Taču es varu tev pateikt, ka vārna tos redz līdzīgus micei — lejā platai un apaļai, ar garu un smailu galu. Daži no viņiem izstaro gaismu, taču visbiežāk tie ir bāli un šķiet ļoti drūmi, līdzīgi slapjai lupatai. Draudīgi.
— Kā viņi izskatās, kad tu viņus redzi, don Huan?
—Es taču tev jau teicu: viņi izskatās kā tas, par ko viņi izliekas. Viņi pieņem jebkuru viņiem piemērotu izmēru vai formu. Var pieņemt akmens vai kalna formu.
— Vai viņi sarunājas, smejas vai rada kaut kādu troksni?
— Cilvēku sabiedrībā viņi izturas kā cilvēki. Dzīvnieku sabiedrībā viņi izturas kā dzīvnieki. Dzīvnieki parasti no viņiem baidās;
taču, ja viņi pierod pie sabiedroto izskata, tad liek viņus mierā. Ari mēs rīkojamies līdzīgi. Mūsu vidū ir ļoti daudz sabiedroto, bet mēs taču viņus neaiztiekam. Tā kā mūsu acis var tikai skatīties uz lietām, mēs viņus neredzam.
— Tātad daži no cilvēkiem, kurus es redzu uz ielas, īstenībā nemaz nav cilvēki? — es apstulbis viņam jautāju.
— Jā, — daži nav,—viņš izteiksmīgi noteica.
Lai gan šis viņa apgalvojums man šķita absolūti absurds, es tomēr nespēju noticēt, ka dons Huans to visu saka tikai lēta efekta dēļ. Teicu, ka tas izklausās kā zinātniski fantastisks stāsts par citplanētu būtnēm. Viņš paziņoja, ka ne mazākā mērā nesatraucas par to, kā tas izklausās, taču daži cilvēki uz ielas nemaz nav cilvēki.
— Kāpēc tev šķiet, ka ikviens kustīgajā pūlī ir cilvēciska būtne? — viņš ļoti nopietni man pajautāja.
Īstenībā es nemaz nevarēju paskaidrot kāpēc, un kā vienīgo argumentu minēju tikai aklā ticībā balstītu pieraduma spēku.
Viņš stāstīja, ka bieži labprāt mēdz vērot pūli, un reizēm viņš varējis to redzēt kā olveidīgu būtņu sablīvējumu, un šo būtņu vidū tad arī pagadījies kāds, kurš izskatās vienkārši kā cilvēks.
— Ar to ir ļoti patīkami nodarboties,—viņš smējās, — vismaz man tā šķiet. Man patīk sēdēt parkos un autoostās un vērot. Reizēm es tūdaļ pamanu sabiedroto, bet reizēm redzu tikai īstus cilvēkus. Reiz es ieraudzīju divus sabiedrotos, kas sēdēja autobusā viens otram blakus. Tikai vienreiz savā dzīvē es ieraudzīju divus sabiedrotos kopā.
— Vai tam bija kāda īpaša nozīme, ka tur redzēji viņus abus kopā?
— Protams. Visam, ko viņi dara, ir īpaša nozīme. No viņu darbībām bruho var reizēm iegūt spēku. Pat ja bruho nav sava sabiedrotā, bet viņš zina, kā redzēt, viņš var iegūt spēku, vērojot sabiedroto darbību. Man to iemācīja mans benefaktors, un, tolaik, kad man vēl nebija pašam sava sabiedrotā, es meklēju sabiedrotos cilvēku pūlī, un man aizvien izdevās atrast kādu, kas man kaut ko iemācīja. Tu atradi veselus trīs kopā. Cik brīnišķīgu iespēju tu esi palaidis garām!
Vairāk viņš neko neteica, kamēr mēs nebijām beiguši izlikt trušu slazdus. Pēc tam viņš pagriezās pret mani un pavisam negaidīti, it kā tikko par to būtu atcerējies, teica, ka ar sabiedrotajiem saistīta vēl kāda ļoti svarīga lieta: ja viņi ir divatā, tad viņi vienmēr ir viena dzimuma. Tie divi sabiedrotie, kurus redzēja viņš, bija vīrieši, bet tā kā es biju redzējis divus vīriešus un vienu sievieti, tad viņš secināja, ka mans gadījums bija īpaši neparasts.
Es jautāju, vai sabiedrotie spēj pieņemt bērnu izskatu; vai bērni var būt viena vai abu dzimumu; vai sabiedrotie var atveidot dažādu rasu cilvēkus; vai viņi var izskatīties pēc ģimenes, kas sastāv no vīrieša, sievietes un bērna; un, visbeidzot, es viņam pajautāju, vai sabiedrotais var izskatīties pēc cilvēka, kurš vada automobili vai autobusu.
Dons Huans neko neatbildēja un tikai smaidīja, kamēr es to visu viņam stāstīju. Izdzirdis manu pēdējo jautājumu, viņš iesmējās un teica, ka es neprecīzi formulēju jautājumus un būtu krietni vien pareizāk pajautāt, vai viņš jebkad ir redzējis sabiedroto pie transporta līdzekļa stūres.
— Vai tad motocikli tevi nemaz neinteresē? — viņš, šķelmīgi piemiedzis acis, noteica.
Šis viņa labsirdīgais joks man šķita ļoti amizants, un mēs abi kopā sākām smieties.
Pēc tam viņš paskaidroja, ka sabiedrotie nespēj kaut ko tieši vadīt vai ietekmēt, taču spēj iedarboties uz cilvēku netieši. Dons Huans teica, ka sabiedrotajam pieskarties ir bīstami, jo sabiedrotā ietekmē vissliktākais, kas ir cilvēkā, var izlauzties uz āru. Te nu ir daudz un grūti jāmācās, jo, lai izturētu šādas saskares slodzi, jāizskauž no savas dzīves viss liekais, atstājot tikai vitāli nepieciešamo. Dona Huana benefaktors, pirmoreiz stājoties kontaktā ar sabiedroto, guva smagus apdegumus un tik dziļus ievainojumus, it kā viņam būtu uzbrukusi kalnu lauva. Viņu pašu sabiedrotais iegrūdis ugunskurā, un viņš nedaudz apdedzinājis celi un lāpstiņu, taču, kad kļuvis ar sabiedroto par vienu veselu, rētas izzudušas.