1968. gada 10. jūnijā mēs ar donu Huanu devāmies tālā ceļojumā, lai piedalītos mitotā. Šādu iespēju biju gaidījis jau dažus mēnešus, lai gan nebiju īsti pārliecināts, ka patiešām gribu braukt. Šaubījos droši vien tādēļ, ka baidījos—mitotā taču atkal nāksies lietot peijoti, bet tas nebūt neietilpa manos plānos. To tad vairākkārt centos paskaidrot donam Huanam. Sākumā viņš iecietīgi vīpsnāja, bet tad galu galā paziņoja, ka nevēlas vairs neko dzirdēt par manām bailēm.
Mitota tomēr bija ideāls variants manis konstruēto shēmu pārbaudei. Es vēl joprojām nebiju atteicies no idejas par to, ka šādās sapulcēs nepieciešams slēpts līderis, kas nodrošina saskaņotu dalībnieku rīcību. Man bija tāda sajūta, ka dons Huans noraidīja šo ideju kaut kādu personīgu apsvērumu vadīts, dodot priekšroku mitotas procesu skaidrojumam savas redzēšanas teorijas terminos. Tādēļ es uzskatīju, ka mani centieni visu izskaidrot no sava redzes viedokļa gluži vienkārši nesakrita ar viņa nodomiem, un viņš vienkārši atmeta manus argumentus, kā bija ieradis darīt ar visu to, kas neiekļāvās viņa sistēmā.
Pirms pašas prombraukšanas dons Huans mani nedaudz nomierināja, paziņodams, ka šoreiz es piedalīšos mitotā tikai kā novērotājs un man nebūt nevajadzēšot lietot peijoti. Tas mani ļoti iepriecināja, jo biju gandrīz pārliecināts par to, ka man izdosies atklāt slēpto procedūru, ar kuras palīdzību tiek saskaņota dalībnieku rīcība.
Mēs izbraucām vakarpusē, kad saule jau gandrīz skāra horizonta līniju. Es sajutu tās starus uz sava kakla un tūdaļ nožēloju, ka manas mašīnas pakaļējais stikls nav aprīkots ar aizkaru. Mašīna uzrausās kalna galotnē, un es ieraudzīju milzīgu paugurainu līdzenumu, pa kuru gluži kā melna izritināta lenta viļņodamies vijās ceļš. Acumirkli vēroju šo lielisko skatu, bet tad sākām braukt lejup. Ceļš veda uz dienvidiem un nozuda aiz zemu kalnu rindas pie horizonta.
Dons Huans sēdēja mierīgi un skatījās taisni uz priekšu. Ilgu laiku mēs braucām klusējot. Mašīnā valdīja nepatīkama sutoņa. Es atvēru visus logus, taču tas nelīdzēja — diena bija padevusies īpaši karsta. Tas mani ļoti kaitināja, un es sāku sūdzēties par karstumu.
Dons Huans sarauca pieri un uzmeta man zobgalīgu skatienu.
— Šai laikā visā Meksikā ir karsti, — viņš teica. — Tur nu neko nevar līdzēt.
Es uz viņu neskatījos, taču zināju, ka viņš mani novēro. Braucot lejup, mašīna uzņēma ātrumu. Tikai pašā pēdējā brīdī pamanīju ceļazīmi "Vado" — ceļa bedre. Kad parādījās danga, mēs braucām diezgan ātri, un, lai gan es piebremzēju, tomēr izjutām pamatīgu triecienu. Ievērojami samazināju ātrumu, jo abpus ceļam mierīgi ganījās mājlopi, bet automašīnas notriekta zirga vai govs līķis šeit ir gluži ierasta lieta. Vienreiz man nācās pat apstāties, lai palaistu garām dažus zirgus, kas šķērsoja ceļu.
Es sāku vēl vairāk nervozēt un sadusmojos, bet donam Huanam teicu, ka tas viss tikai karstuma dēļ, kuru es neciešu jau kopš bērnības, jo, kad vēl biju pavisam mazs, katru vasaru burtiski nīkuļoju un tikai ar milzu pūlēm spēju paelpot.
— Bet tagad tu neesi vairs bērns, — viņš atbildēja.
— Karstums vēl aizvien mani smacē.
— Kad es biju bērns, mani parasti smacēja bads, — viņš mierīgi noteica. — Būt ļoti izsalkušam — tas bija vienīgais, ko es tolaik zināju; es bieži vien tā uzpampu, ka arī nevarēju paelpot. Taču tas bija tolaik, kad biju bērns. Tagad, kad esmu izsalcis, es taču vairs nesmoku un neuzpūšos kā krupis.
Nezināju, ko viņam atbildēt. Bija pilnīgi skaidrs, ka esmu izvēlējies nepareizu pozīciju — un drīz vien būšu spiests aizstāvēt tādu redzes viedokli, kuram pats nemaz nepiekrītu. Karstums nebūt nebija tik neciešams. īstenībā mani ļoti nomāca perspektīva vairāk nekā tūkstots jūdzes nosēdēt pie automašīnas stūres līdz pilnīgam spēku izsīkumam.
— Labāk apstāsimies un nopirksim kaut ko ēdamu, — es teicu. — Varbūt, kad saule norietēs, vairs nebūs tik karsti.
Dons Huans palūkojās uz mani ar smaidu un atgādināja, ka, ja vien viņu neviļ atmiņa, tad es vienmēr esmu izvairījies ēst ceļa bufetēs, bet pa ceļam taču vēl ilgi nebūs nevienas puslīdz tīras pilsēteles.
— Vai tad tu vairs nebaidies no caurejas? — viņš jautāja.
Es uztvēru to kā sarkasmu, taču viņa nopietnajā sejā jautās vienīgi patiesa ziņkāre.
— Tava rīcība, — viņš teica, — tā vien vedina uz domām, ka dizentērija klaiņo riņķī kā plēsīgs zvērs, nogaidot, kad tu beidzot izkāpsi no mašīnas, lai mestos tev virsū. Tu atrodies drausmīgā stāvoklī—ja tev izdosies aizbēgt no karstuma, tad tevi noteikti noķers dizentērija.
Dons Huans to pateica tik nopietnā balsī, ka es gluži negaidot iesmējos. Pēc tam mēs ilgi braucām klusējot. Kad aizbraucām līdz autostāvvietai ar ēstuvi, kuru sauca "Los Vidrios" — "Stikls", bija jau gandrīz pavisam tumšs.
Dons Huans, neizkāpjot no mašīnas, iesaucās:
— Kas jums šodien vakariņās?
— Cūkgaļa, — no iekštelpām atsaucās sievietes balss.
— Ceru, ka cūka pakļuvusi zem mašīnas šodien, — dons Huans smiedamies man teica.
Mēs izkāpām no mašīnas. Ceļu no visām pusēm ieskāva zemu klinšainu kalnu grēdas, kuras izskatījās pēc gigantiskā vulkāniskā izvirdumā izmestas sastingušas lavas. Tumsā melnie zobainie smaiļu silueti uz debess fona līdzinājās milzīgām stikla drumslām.
Kamēr ēdām, es donam Huanam teicu, ka zinu, kāpēc šo vietu sauc par "Stiklu". Manuprāt, šāds nosaukums bija radies kalnu formas dēļ, kuri tik ļoti atgādina milzīgus stiklus.
Dons Huans ļoti pārliecinoši atbildēja, ka šo vietu sauc "Los Vidrios", tāpēc ka šeit kādreiz apgāzies automobilis ar stikla kravu un ceļmalā gadiem ilgi mētājušās sasistā stila lauskas.
Es nodomāju, ka viņš joko, jo diez vai šo autostāvvietu tā būtu nosaukuši sasistu stiklu dēļ.
— Kāpēc tu nevarētu pajautāt kādam no vietējiem.
Es pajautāju pie blakusgaldiņa sēdošajam cilvēkam. Viņš atvainojās un teica, ka nezina. Devos uz virtuvi un pajautāju tur strādājošajām sievietēm, taču neviena no viņām ari nezināja. "Stikli".., vienkārši tā šo vietu sauc, un tas arī viss.
— Domāju, ka man taisnība, — dons Huans teica. — Meksikāņi nav pieraduši ievērot lietas ap sevi. Viņi var neievērot stikla kalnus, bet katrā ziņā var atstāt ceļmalā gadiem ilgi mētājamies sasistu stikla kaudzi.
Mums abiem tas šķita ļoti uzjautrinoši, un mēs iesmējāmies.
Kad paēdām, dons Huans pavaicāja, kā es jūtos. Atbildēju, ka labi, lai gan īstenībā mani vēl joprojām nomāca kaut kāda neveiklības sajūta. Dons Huans palūkojās uz mani un acīmredzot saprata, kas par lietu.
— Reiz jau tu nolēmi atbraukt uz Meksiku, tev bija jāatmet visas savas sīkās izbailes, — viņš ļoti stingri noteica. — Tām bija jāizbeidzas, tiklīdz pieņēmi šo lēmumu. Tu atbrauci tāpēc, ka gribēji atbraukt. Tā rīkojas karotājs. Esmu tev daudzreiz teicis: visefektīvāk ir dzīvot kā karotājam. Raizējies un domā, līdz pieņem lēmumu, bet, kad esi to pieņēmis, atmet visas šaubas un domas; priekšā tevi gaida vēl miljoniem citu lēmumu. Tāds ir karotāja ceļš.
—Es domāju, ka tā ari daru, don Huan, vismaz reizēm. Tomēr man ir ļoti grūti nemitīgi sev to atgādināt.
— Kad lietas kļūst neskaidras un karotāju nomāc šaubas vai bailes, viņš domā par savu nāvi.
— Tas ir vēl grūtāk, don Huan. Vairums cilvēkiem nāve — tas ir kaut kas ļoti tāls un neskaidrs. Mēs nekad par to nedomājam.
— Kāpēc?
— Bet kāpēc mums tas būtu jādara?
— Pavisam vienkārši, — viņš atbildēja, — tāpēc, ka nāves ideja—tā ir vienīgā lieta, kas norūda mūsu garu.
Kad mēs izbraucām no autostāvvietas, bija jau tik tumšs, ka kalnu zobainie silueti pilnīgi saplūda ar melnajām debesīm. Vairāk nekā stundu mēs braucām klusējot. Man negribējās runāt, jo nebija par ko runāt. Pa visu šo laiku sastapām tikai pāris pretimbraucošas mašīnas, bet, izņemot mūs, uz dienvidiem neviens cits vairs nebrauca. Man tas šķita ļoti dīvaini, un es visu laiku lūkojos atpakaļskata spogulī, cenšoties saskatīt vēl arī citas mašīnas, taču to nebija.
Pēc kāda laika es pārstāju meklēt mašīnas un atkal iegrimu pārdomās par mūsu ceļojuma jēgu. Pēc tam ievēroju, ka mana automobiļa lukturu gaisma ir pārlieku spilgta salīdzinājumā ar apkārt valdošo tumsu, un vēlreiz palūkojos spogulī.
Vispirms ieraudzīju spilgtu mirdzumu, bet tad it kā no zemes iznira divi spīdoši punkti. Tie bija mašīnas lukturi kāda kalna galā tālu aiz mums. Kādu laiku tos skaidri varēja saskatīt, bet tad nozuda tumsā, it kā tos būtu izslēguši. Pēc mirkļa gaismas atkal uzradās cita kalna galā, bet tad atkal nozuda. Es ilgi vēroju, kā šīs gaismas parādās un nozūd. Vienubrīd man ienāca prātā, ka mašīna mūs panāk, jo gaismas kļuva lielākas un spilgtākas. Neviļus vēl stiprāk nospiedu gāzes pedāli. Nez kāpēc sajutos ļoti neveikli. Dons Huans, šķiet, saprata, kas mani satrauc, bet, iespējams, tikai ievēroja, ka es palielinu ātrumu. Vispirms viņš palūkojās uz mani, bet tad pagriezās un palūkojās uz tālo lukturu gaismām.
Viņš pajautāja, vai ar mani viss kārtībā. Atbildēju, ka jau sen nebiju ievērojis aiz mums nevienu mašīnu un pēkšņi pamanīju mašīnas gaismas, kas mūs pamazām panāca.
Dos Huans pamāja un pajautāja, vai patiešām man šķiet, ka tā ir mašīna. Es atbildēju, ka tai jābūt mašīnai, un tad viņš teica, ka, spriežot pēc manas intereses par šo gaismu, viņš sapratis, ka es jūtu, ka tam ir jābūt kaut kam lielākam, nekā vienkārši mašīnai. Es uzstāju, ka tā ir tikai mašīna vai, iespējams, kāds kravas furgons.
— Kas gan cits tas vēl varētu būt? — es skaļi noteicu. Viņa neskaidrie mājieni mani burtiski tracināja.
Viņš pagriezās un ieskatījās tieši man sejā, tad lēni pamāja, it kā apsverot to, ko grasījās teikt.
— Tās ir ugunis uz nāves galvas, — viņš mierīgi noteica. — Nāve tās uzliek līdzīgi kā cepuri, bet tad galopā drāžas mums pakaļ. Tās ir nāves ugunis, kas cenšas mūs panākt, un ar katru sekundi tā piekļūst mums aizvien tuvāk un tuvāk.
Man pa muguru sāka tekalēt baiļu skudriņas. Pēc kāda laika atkal palūkojos spogulī, taču gaismu vairs nebija.
Es teicu donam Huanam, ka mašīna droši vien apstājusies vai nogriezušies uz kāda sānceļa. Viņš pat nepalūkojās atpakaļ, vienkārši pastiepa uz priekšu rokas un nožāvājās.
— Nē. Nāve nekad neapstājas. Reizēm tā tikai nodzēš savas ugunis, tikvien…
* * *
13. jūnijā mēs ieradāmies Ziemeļaustrummeksikā. Pie nelielas mājas durvīm stāvēja divas vecas indiānietes, kas bija ļoti līdzīgas viena otrai un izskatījās pēc māsām, un četras meitenes. Aiz mājas rēgojās kaut kāda piebūve un pussabrucis lopu šķūnis, no kura bija palikusi tikai daļa jumta un viena siena. Sievietes noteikti bija mūs gaidījušas; viņas acīmredzot ievēroja manu mašīnu pēc putekļu mākoņa, ko tā sacēla, braucot pa grants ceļu, kad pirms dažām jūdzēm nogriezos no šosejas. Māja atradās dziļā ielejā, un no šejienes ceļš izskatījās ka dziļa reta, kas sāpīgi iegriezusies zaļa pakalna nogāzē.
Dons Huans izkāpa no mašīnas un īsu bridi sarunājās ar vecajām sievietēm. Viņas norādīja uz koka krēsliem durvju priekšā. Dons Huans man pamāja, lai es pienāku un apsēžos. Viena no vecajām sievietēm pienāca un apsēdās mums līdzās; visi pārējie iegāja mājā. Divas meitenes apstājās pie durvīm un sāka mani ziņkārīgi aplūkot. Es viņām pamāju. Viņas iespurdzās un ieskrēja mājā. Pēc kāda laika pienāca divi jauni puiši un sasveicinājās ar donu Huanu. Ar mani viņi nerunāja un pat nepaskatījās uz manu pusi. Viņi par kaut ko īsi apspriedās ar donu Huanu; viņš piecēlās, un mēs visi, arī sievietes, devāmies uz otru māju, kas atradās apmēram pusjūdzes attālumā no pirmās.
Tur mēs satikām otru cilvēku grupu. Dons Huans iegāja mājā, bet man lika pagaidīt pie durvīm. Es ielūkojos iekšā un ieraudzīju vecu indiāni, apmēram dona Huana vecumā, kas sēdēja uz koka krēsla.
Vēl nebija pavisam satumsis. Jauno indiāņu grupiņa mierīgi stāvēja pie kravas auto mājas priekšā. Es mēģināju uzrunāt viņus spāniski, taču viņi apzināti izvairījās no atbildes; jaunās sievietes ķiķināja katrreiz, kad es bildu kādu vārdu, bet vīrieši laipni smaidīja un novērsa skatienus.
Šķiet, viņi mani nesaprata, un tomēr es biju pārliecināts, ka daži no viņiem runā spāniski, jo dzirdēju, kā viņi sarunājās savā starpā.
Pēc kāda laika dons Huans un vecais indiānis iznāca ārā, ierausās kravas mašīnā un apsēdās līdzās šoferim. Mēs to uztvērām kā signālu un rausāmies kravas nodalījumā. Kravas platformai trūka sānu bortu, un, kad mašīna izkustējās, mēs visi pieķērāmies pie garas virves, kas bija piesieta pie kaut kādiem mašīnas rāmim piestiprinātiem āķiem.
Kravas mašīna lēni brauca pa grants ceļu. Vietā, kur ceļš veda ļoti stāvā uzkalnā, tā apstājās; visi nolēca zemē un gāja tai nopakaļ. Tad divi jauni puiši tomēr uzlēca atpakaļ uz kravas platformas, apsēdās uz pašas malas un pieturējās pie virves. Kamēr viņi tā ar lielām pūlēm centās saglabāt līdzsvaru, sievietes smējās un viņus uzmundrināja. Dons Huans un vecais indiānis, kuru visi uzrunāja kā donu Silvio, arī gāja aiz mašīnas, un viņus, šķiet, ne mazākā mērā neinteresēja šīs jauniešu izdarības. Kad ceļš kļuva līdzenāks, visi atkal uzrausāmies uz platformas.
Mēs braucām apmēram stundu. Platformas grīda bija cieta un uz tās bija ļoti neērti sēdēt, tāpēc es piecēlos un visu laiku braucu stāvus, pieturoties pie kabīnes jumta. Mašīna apstājās pie ēku grupas. Tur bija vēl citi cilvēki; tobrīd jau bija kļuvis pavisam tumšs; un blāvi dzeltenajā petrolejas lampas gaismā, kas bija piekārta virs kādām mājas durvīm, es redzēju vēl kādus trīs četrus cilvēkus. Vienu no viņiem es biju saticis pirms četriem gadiem, kad piedalījos iepriekšējā mitotā. Viņš mani apskāva.
— Tu esi malacis, — viņš spāniski nočukstēja.
Mēs ļoti klusi stāvējām pie kravas mašīnas. Bija silta vējaina nakts, kaut kur netālu klusi čaloja strauts. Es izvilku cigarešu paciņu un piedāvāju visiem pārej iem. Sākām visi smēķēt. Cigaretes gaismā palūkojos pulkstenī. Deviņi.
Drīz vien no mājas izgāja daži cilvēki, un trīs jauni puiši aizgāja. Dons Huans pienāca pie manis un teica, ka izskaidrojis pārējiem mitotas dalībniekiem manas atbraukšanas mērķi un tie labprāt man atļauj piedalīties ceremonijā un pienest viņiem ūdeni. Tūdaļ arī vajadzēja visiem doties ceļā.
Grupa, kurā bija desmit sievietes un vienpadsmit vīrieši, izgāja no mājas. Viņus vadīja padrukns, gadus piecdesmit vecs vīrietis. Viņu sauca par Močo — šī iesauka nozīmēja "apcirstais". Viņš gāja stingrā raitā solī un nesa rokā vējlukturi, vicinot to uz visām pusēm. Sākumā nodomāju, ka viņš vicina to tāpat vien, taču vēlāk ievēroju, ka ar katru šādu vēzienu viņš norāda uz kādu šķērsli vai grūtu ceļa posmu. Mēs gājām ilgāk nekā stundu. Sievietes nemitīgi pļāpāja un laiku pa laikam klusi smējās. Dons Huans un otrs vecais vīrs gāja visas šīs procesijas priekšgalā, bet es — pašās beigās. Es nemitīgi skatījos uz ceļu, cenšoties saskatīt, kur spert nākamo soli.
Bija pagājuši jau četri gadi kopš tā laika, kad mēs kopā ar donu Huanu naktīs pastaigājāmies pa kalniem, un es nebūt nebiju savā labākajā fiziskajā formā, tādēļ visu laiku gāju klupdams krizdams un spārdīdams akmeņus, bet mani ceļi bija neglābjami zaudējuši agrāko lokanību. Kad uzkāpu kādam izcilnītim, šķita, ka ceļš klūp man virsū, bet, kad gadījās kāda bedre, tas burtiski iebruka zem manām kājām. Es biju visskaļākais gājējs, un tas neviļus padarīja mani par tādu kā klaunu. Kad man gadījās paklupt, kāds no grupas teica "uh", un visi smējās. Akmens, kuram es netīšām iespēru ar kāju, trāpīja pa pēdu sievietei, un viņa visiem par lielu prieku skaļi iesaucās:
— Iedodiet taču kāds sveci nabaga zēnam!
Taču tas vēl nebūt nebija pēdējais pārbaudījums. Man gadījās paklupt un, lai nenokristu, biju spiests satvert cilvēku, kas gāja man pa priekšu; viņš gandrīz zaudēja līdzsvaru un tīšām skaļi iekliedzās pārvērstā balsī. Visi tā smējās, ka grupai pat vajadzēja uz kādu laiku apstāties, lai tās dalībnieki varētu nomierināties.
Beidzot grupas vadītājs pamāja ar savu vējlukturi augšā-lejā. Tā bija zīme, ka esam klāt. Netālu labajā pusē tumsā iezīmējās kādas mājas zemais siluets. Visi izklīda dažādos virzienos. Es sāku meklēt donu Huanu. Tumsā bija grūti viņu atrast. Kādu laiku klīdu riņķī, uzgrūzdamies dažādiem apkārtnes priekšmetiem, līdz beidzot ievēroju viņu sēdam uz akmens.
Viņš atkal atgādināja, ka man būs jāpienes ūdens mitotas dalībniekiem. Šo procedūru viņš bija jau man iemācījis pirms dažiem gadiem. Es atcerējos katru tās detaļu, taču viņš vēlreiz bija nolēmis atsvaidzināt manu atmiņu un atkal man parādīja, kā tas jādara.
Tad mēs aizgājām aiz mājas, kur bija sapulcējušies visi vīrieši. Viņi iekūra ugunskuru. Apmēram kādus piecus metrus no ugunskura atradās tīrs laukumiņš, kas bija noklāts ar salmu masām. Močo — cilvēks, kurš mūs veda, — apsēdās uz masas pirmais; es ievēroju, ka viņam trūkst kreisās auss augšdaļas, tas arī izskaidroja viņa ērmīgās iesaukas iemeslu. Dons Silvio apsēdās pa labi no viņa, bet dons Huans — pa kreisi. Močo sēdēja ar seju pret uguni. Pie viņiem pienāca jauns puisis, nolika viņiem priekšā seklu grozu ar peijotes batoniņiem un apsēdās starp Močo un donu Silvio. Otrs jaunietis atnesa divus nelielus grozus, nolika tos līdzās peijotes batoniņiem un apsēdās starp Močo un donu Huanu. Tad vēl divi jauni cilvēki apsēdās līdzās donam Silvio un donam Huanam, izveidojot apli no septiņiem cilvēkiem. Sievietes palika mājā. Jauniešiem vajadzēja visas nakts garumā pieskatīt uguni, bet vēl vienam pusaudzim un man bija jāglabā septiņiem nakts rituāla dalībniekiem paredzētais ūdens. Mēs ar zēnu apsēdāmies pie akmens iepretim viens otram vienādā attālumā no riņķī sēdošajiem rituāla dalībniekiem.
Močo, grupas vadītājs, sāka dziedāt savu peijotes dziesmu; viņa acis bija aizvērtas, bet ķermenis viegli šūpojās. Tā bija ļoti gara dziesma. Es nesapratu, kādā valodā viņš dziedāja. Tad visi pārējie viens pēc otra nodziedāja savas peijotes dziesmas. Viņi noteikti nesekoja agrāk pieņemtai kārtībai, bet dziedāja tad, kad izjuta šādu nepieciešamību. Tad Močo pacēla grozu ar peijotes batoniņiem, paņēma divus no tiem un nolika grozu atpakaļ apļa centrā. Nākamais bija dons Silvio, bet tad dons Huans. Četri jaunie cilvēki, kas, šķiet, bija atsevišķa grupa, pēc kārtas paņēma katrs pa diviem batoniņiem, nododot grozu pulksteņa rādītāja kustībai pretējā virzienā.
Katrs no septiņiem dalībniekiem četrreiz nodziedāja savu peijotes dziesmu un četrreiz apēda pa diviem peijotes batoniņiem. Pēc tam pa apli tika nodoti divi citi grozi ar žāvētiem augļiem un kaltētu gaļu.
Šāda secība atkārtojās nakts laikā vēl vairākas reizes, taču viņu rīcībā es neievēroju nekādu slēptu sistēmu. Viņi nesarunājās viens ar otru; šķiet, viņi šeit bija katrs par sevi un katrs pats sev. Es ne reizi neredzēju, ka kāds no viņiem būtu pievērsis uzmanību tam, ko dara citi.
Pirms rītausmas viņi piecēlās, un mēs ar zēnu iedevām viņiem ūdeni. Pēc tam es gāju pastaigāties, lai iepazītos ar apkārtni.
Māja bija visai neliela zema vienistabas būdele ar žagaru jumtu. Ainava bija ļoti drūma — visapkārt pletās skarba, ar krūmiem un kaktusiem aizaugusi ieleja. Koku nebija vispār. Man nebija nekādas vēlēšanās iet kaut kur tālāk no mājas.
No rīta sievietes aizgāja. Vīrieši klusējot staigāja ap māju. Apmēram ap pusdienlaiku mēs visi atkal sasēdāmies tādā pašā kārtībā kā pagājušonakt. Pa apli tika nodots grozs ar kaltētu gaļu, kas bija sagriezta tāda paša lieluma gabaliņos kā peijotes batoniņi. Daži no vīriešiem nodziedāja savas peijotes dziesmas. Apmēram pēc stundas visi viņi piecēlās un izklīda kur kurais.
Sievietes bija atstājušas putras podu tiem, kas uzmana uguni un ūdeni. Es nedaudz ieēdu, bet tad lielāko dienas daļu nogulēju.
Kad satumsa, jaunie cilvēki, kas bija atbildīgi par uguni, atkal iekurināja ugunskuru, un sākās jauns cikls. Tas norisinājās apmēram tāpat kā iepriekšējais un beidzās rītausmā.
Visas nakts laikā es centos novērot un fiksēt visas katra dalībnieka kustības, cerot, ka tādā veidā man izdosies atklāt vismaz mazāko kādas verbālas vai neverbālas informācijas apmaiņas sistēmas klātbūtni. Taču viņu rīcībā nekas neliecināja par kaut kādu iepriekšēju norunu viņu starpā.
Nākamās dienas vakarā viss rituāla cikls atkārtojās tādā pašā secībā. Pret rīta pusi es jau skaidri zināju, ka esmu cietis pilnīgu neveiksmi, cenšoties noteikt slēpto grupas līderi un ievērot kaut ko tādu, kas varētu liecināt par informācijas apmaiņu grupas dalībnieku starpā. Visu atlikušo dienas daļu pavadīju, kārtojot savus pierakstus.
Kad vakarā visi sapulcējās uz peijotes rituāla ceturto ciklu, es jau kaut kādā veidā zināju, ka šī tikšanās būs pēdējā. Neviens man neko neteica, taču es zināju, ka nākamajā dienā visi brauks prom. Es apsēdos pie ūdens, un katrs ieņēma savu vietu jau ierastajā kārtībā.
Septiņi aplī sēdošie cilvēki izturējās tāpat kā trīs iepriekšējās naktīs. Es atkal sāku novērot viņu izturēšanos. Gribēju un centos pierakstīt visu — katru kustību, katru žestu.
Vienubrīd izdzirdu kaut ko līdzīgu dūkoņai, taču es tai nepiegriezu nekādu nozīmi. Dūkoņa kļuva skaļāka, taču vēl aizvien tās skaļums nepārsniedza ierasto ķermenisko sajūtu robežas. Mana uzmanība it kā sadalījās starp cilvēkiem, kurus es novēroju, un skaņu, kuru es dzirdēju. Tad vienubrīd cilvēku sejas acumirklī kļuva spilgtākas — it kā būru ieslēguši gaismu. Taču tas nebija gluži tā, ja būtu ieslēguši elektrisko gaismu vai iedegusi lampu, vai arī viņu sejas atspīdētu ugunskurs. Drīzāk tas līdzinājās luminiscencei, sārtai spīdēšanai, ļoti izplūdušai, taču to labi varēja ievērot no tās vietas, kur es sēdēju. Es palūkojos uz pusaudzi, kas atradās man līdzās, taču viņš gulēja.
Sārtā spīdēšana kļuva vēl intensīvāka. Es palūkojos uz donu Huanu. Viņa acis bija aizvērtas; gluži tāpat bija aizvērtas arī dona Silvio un Močo acis. Četru jauno cilvēku acis nevarēja redzēt, jo divi no viņiem bija noliekušies uz priekšu, bet divi pārējie sēdēja ar muguru pret mani.
Vēl uzmanīgāk sāku to visu novērot, taču pagaidām vēl nesapratu, vai es patiešām dzirdu dūkšanu un vai patiešām redzu sārto spīdēšanu ap cilvēkiem. Pēc mirkļa ievēroju, ka izplūdusī sārtā gaisma un dūkšana ir ļoti noturīgas parādības. Tas mani burtiski apstulbināja, bet tad man ienāca prātā doma, kurai nebija nekā kopēja nedz ar šeit notiekošo, nedz ar mana novērojuma sākotnējo mērķi. Es atcerējos, ko man bērnībā reiz bija teikusi mana māte.
Šī doma man ļoti traucēja un radās it kā absolūti nelaikā; es centos no tās atbrīvoties un atkal pievērsties novērojumiem, taču nespēju. Doma atgriezās; tā kļuva izteiktāka un uzstājīgāka. Tad es skaidri izdzirdēju manas mātes balsi, kas mani sauca, saklausīju viņas čībiņu šļūkāšanu un viņas smieklus. Gluži neviļus mēģināju viņu saskatīt. Man šķita, ka, pateicoties kaut kādai mirāžai vai halucinācijai, es tūdaļ pārvietošos laikā un telpā un viņu ieraudzīšu, taču ieraudzīju tikai aizmigušo zēnu. Tas mani mazliet atskurbināja, un īsu bridi atkal sajutos viegli un atguvu koncentrēšanās spēju.
Atkal palūkojos uz vīriešu grupu. Viņi nemaz nebija izmainījuši savu stāvokli. Taču gaisma pazuda, un pazuda arī dūkoņa manās ausīs. Sajutu milzu atvieglojumu un nodomāju, ka halucinācija, kurā dzirdēju savas mātes balsi, ir pārgājusi. Viņas balss bija tik skaidra un dzīva, ka kādā brīdī tā mani gandrīz jau notvēra. Ievēroju, ka dons Huans skatās uz mani, taču tam nebija nekādas nozīmes.Es biju kā nohipnotizēts ar šīm atmiņām par māti, kas mani pasauca. Izmisīgi centos domāt par kaut ko citu. Un pēkšņi es atkal izdzirdu viņas balsi tik skaidri, it kā viņa stāvētu man aiz muguras. Viņa pasauca mani vārdā. Es ātri pagriezos, bet ieraudzīju tikai būdas un krūmu siluetus.
Tas, ka izdzirdu savu vārdu, uzjundīja manī dziļas skumjas, un es pat ievaidējos. Man kļuva auksti un vientuļi un es sāku raudāt. Tobrīd bija tāda sajūta, ka man ir vajadzīgs kāds, kas par mani rūpētos. Es pagriezu galvu, lai palūkotos uz donu Huanu; viņš skatījās uz mani. Es negribēju viņu redzēt un aizvēru acis. Un tad es ieraudzīju savu māti. Tā nebija doma par māti, kā parasti, kad es par viņu domāju. Es skaidri ieraudzīju viņu sev līdzās. Mani pārņēma neizsakāms izmisums, un es sāku trīcēt; man gribējās bēgt. Mātes tēls bija pārlieku satraucošs, pārlieku svešs un neatbilstošs visam tam, ko es meklēju šai peijotes ceremonijā. Šī neatbilstība bija patiesi šaušalīga, taču es nespēju apzināti no tā izvairīties. Droši vien, ja es patiešām būtu vēlējies pārtraukt šo vīziju, es varētu atvērt acis, taču es, gluži otrādi, sāku to detalizēti pētīt. Es nevis vienkārši skatījos, bet skrupulozi apsekoju un novērtēju. Mani sagrāba ļoti dīvaina un neizskaidrojama, kaut kādam ārējam spēkam līdzīga sajūta, un es pavisam negaidīti izjutu savu mīlestību pret māti kā ārkārtīgu slogu.
Kad izdzirdu savu vārdu, tiku it kā izrauts no realitātes; atmiņas par māti pārpildīja manu sirdi ar skumjām un melanholiju. Taču viņu vērīgi aplūkojis, sapratu, ka nekad neesmu viņu mīlējis. Tā bija patiesi šokējoša atklāsme. Man pāri pēkšņi vēlās domu un vīziju lavīna. Mātes tēls vienubrīd izgaisa — tam jau vairs nebija nekādas nozīmes. Mani vairs neinteresēja, ko dara indiāņi. Es vispār aizmirsu par mitotu. Mani sagrāba neparastas domas; neparastas, tāpēc ka tās nebija vienkārši domas, bet kaut kādas nedalāmas, emocionāli noteiktas un neapšaubāmas atklāsmes par manu un mātes savstarpējo attiecību patieso raksturu.
Vienubrīd šo neparasto domu plūsma apstājās. Ievēroju, ka tās zaudējušas savu sākotnējo plūstamību un nepastarpinātās atklāsmes raksturu, un sāku domāt par citām lietām. Domās valdīja pilnīgs haoss. Iedomājos par citiem manas ģimenes locekļiem, taču šīm domām jau vairs nepievienojās vīzijas. Tad es palūkojos uz donu Huanu. Viņš stāvēja. Pārējie vīrieši arījau bija piecēlušies—viņi gāja pie ūdens. Es pavirzījos tuvāk un iebikstīju zēnam, kurš vēl aizvien gulēja.
* * *
Tiklīdz dons Huans iesēdās manā mašīnā, tūdaļ pastāstīju viņam par savām apbrīnojamām vīzijām. Viņš apmierināti iesmējās un teica, ka šīs vīzijas bija zīme, — tikpat svarīgs norādījums, kā mana pirmā satikšanās ar Meskalito. Es atcerējos, ka tad, kad pirmoreiz pielietoju peijoti, dons Huans manai reakcijai piešķīra milzīgu nozīmi; faktiski tikai pēc tam viņš nolēma man sākt mācīt savas zināšanas.
Dons Huans teica, ka pēdējās mitotas nakts laikā Meskalito tik nepārprotami norādīja uz mani, ka visi bija spiesti pagriezties uz manu pusi, tāpēc viņš uz mani arī skatījās, kad es palūkojos uz viņu.
Es gribēju, lai viņš izskaidro manas vīzijas, taču viņš nevēlējās par to runāt, paziņodams, ka tas viss ir tīrie nieki, salīdzinot ar Meskalito sniegto norādījumu.
Dons Huans turpināja stāstīt par to, kā mani apņēma Meskalito gaisma un kā visi to redzēja.
— Tur patiesi kaut kas bija, — es teicu, — taču es gribu zināt, kas ar mani notika!
Viņu, šķiet, sarūgtināja mani teiktie vārdi, un viņš kādu brīdi sēdēja kluss gluži kā pārakmeņojies. Tad viņš palūkojās uz mani. Viņa balsī jautās milzu spēks. Viņš teica, ka vienīgā svarīgā lieta ir tas, ka Meskalito bija pret mani ļoti labvēlīgi noskaņots, pārklāja mani ar savu gaismu un sniedza man mācību, lai gan vienīgais, ko es izdarīju — tikai atrados viņa tuvumā.