1968. gada 4. septembri es atkal devos uz Sonoru, lai apciemotu donu Huanu. Pēc viņa lūguma apstājos Ermosiljo, lai nopirktu viņam tekilu, kuru Meksikā sauc par bakamoru. Šis viņa lūgums man šķita ļoti dīvains, jo zināju, ka viņam nepatīk dzert, taču es nopirku četras pudeles un iebāzu tās kastē pie citām lietām, kuras viņam vedu.
— Kāpēc tu nopirki četras pudeles? — viņš smiedamies pajautāja, kad atvēru kasti. — Es taču lūdzu, lai tu nopērc man vienu. Droši vien tu nodomāji, ka bakanora ir priekš manis, taču tā ir domāta manam mazdēlam Lūsio, un tev pašam tā viņam jāiedod, it kā tā būtu tava dāvana.
Pirms diviem gadiem es jau reiz biju saticies ar dona Huana mazdēlu; toreiz viņam bija divdesmit astoņi gadi. Viņš bija ļoti gara auguma, garāks par sešām pēdām, vienmēr ļoti ekstravaganti un labi ģērbās, ar ko izcēlās apkārtējo indiāņu vidū. Gluži tāpat kā vairums indiāņu jaki toreiz valkāja džinsa bikses, salmu cepures un paštaisītas sandales, t.s. "guaračos"; turpretim Lūsio tērps sastāvēja no dārgas melnas ādas žaketes ar daudzām bruņurupučveidīgām pogām, teksasiešu kovboja cepures un grezniem speciāli šūtiem kovboja zābakiem ar monogrammām.
Lūsio bija ļoti priecīgs par dāvanu un tūdaļ pat aizstiepa pudeles uz savu māju, droši vien, lai tās tur noslēptu. Dons Huans tā starp citu piebilda, ka nekad nevajag slēpt dzērienus un dzert tos vienam. Lūsio atbildēja, ka viņš tos nebūt neslēpj, bet tikai noliek līdz vakaram, kad ielūgs savus draugus, lai kopā ar viņiem iedzertu.
Tās pašas dienas vakarā, tā ap pulksten septiņiem, es atkal atbraucu uz Lūsio māju. Bijajau tumšs. Zem neliela koka neskaidri saskatīju divu cilvēku siluetus. Tur mani gaidīja Lūsio un viens no viņa draugiem. Viņi tūdaļ veda mani mājā, apgaismojot ceļu ar kabatas lukturīti.
Lūsio māja bija ērmīga divistabu būve ar klona grīdu. Tā bija apmēram sešus metrus gara, un to balstīja patievi koka balsti. Kā jau visām jaki indiāņu mājām tai bija lēzens salmu jumts, un gar visu tās fasādi stiepās apmēram metrus trīs plata ramada — tipiska šī apvidus māju piebūve, kaut kas līdzīgs verandai ar ne pārāk blīvi sakrautu sausu žagaru jumtu; tā, lai nodrošinātu pietiekami lielu ēnu, bet tai pašā laikā gaiss varētu brīvi cirkulēt.
Iegājis mājā, tūdaļ ieslēdzu magnetofonu, kas bija manā portfelī. Lūsio mani iepazīstināja ar saviem draugiem. Ieskaitot donu Huanu, mājā bija astoņi vīrieši. Viņi visi sēdēja istabas vidū zem spoži spīdošās petrolejas lampas, kas bija pakārta pie griestu šķērssijas. Dons Huans sēdēja uz kastes. Es iekārtojos tieši viņam pretī uz sola gala. Šis sols bija izgatavots no divmetrīga bieza dēļa, kas bija pienaglots pie diviem zemē ieraktiem koka klučiem.
Dons Huans nolika savu cepuri zemē sev līdzās. Petrolejas lampas gaismā viņa īsie sirmie mati izskatījās mirdzoši balti. Es ielūkojos viņam sejā. Gaisma izcēla dziļās grumbas uz viņa kakla un pieres, vēršot viņu tumšāku un vecāku. Palūkojos uz pārējiem vīriešiem. Zaļi bālajā lampas gaismā visi viņi izskatījās veci un noguruši.
Lūsio spāniski uzrunāja visus klātesošos un skaļi paziņoja, ka mēs izdzersim vienu bakanoras pudeli, kuru es viņam atvedu no Ermosiljo. Viņš iegāja otrā istabā, atnesa pudeli, atvēra to un pasniedza man kopā ar mazu bleķa krūzīti. Es nedaudz ielēju krūzē un izdzēru. Bakanora izrādījās mazliet aromātiskāka par vienkāršo tekilu un stiprāka arī. Es noklepojos un pasniedzu pudeli tālāk. Katrs mazliet ielēja un izdzēra, visi, izņemot donu Huanu. Viņš vienkārši paņēma pudeli un nolika to Lūsio priekšā, kurš bija pēdējais aplī.
Visi dzīvi apspriedās par pudeles satura bagāto aromāta buķeti un garšu un piekrita, ka dzēriens, visticamāk, pagatavots augstu Čivavas kalnos.
Pudele vēlreiz sāka ceļot pa apli. Vīrieši, aplaizot lūpas, atkārtoja savas uzslavas un uzsāka diskusiju par to, ka Gvadalaharas apkārtnē izgatavotā tekila būtiski atšķiras no tās, kas nāk no Civavas augstienēm.
Otrā apļa laikā dons Huans atkal nedzēra, un es ielēju sev tikai vienu malku, bet visi pārējie pielēja krūzes līdz pašām malām. Pudele veica trešo apli un iztukšojās.
— Atnes pārējās pudeles, Lūsio, — dons Huans teica. Lūsio, šķiet, vēl šaubījās, un dons Huans šķietami vientiesīgi pārējiem paskaidroja, ka es atvedu Lūsio četras pudeles.
Beninio, jauns puisis aptuveni Lūsio vecumā, palūkojās uz portfeli, kuru es biju nolicis sev aiz muguras, un pajautāja, vai es gadījumā neesmu tekilas tirgotājs. Dons Huans atbildēja noliedzoši un pateica, ka es atbraucu viņu apciemot.
— Karloss pēta Meskalito, un es viņu mācu, — dons Huans teica. — Visi uz mani palūkojās un laipni pasmaidīja. Bahea, malkascirtējs, izkāmējis neliela auguma vīrs ar asiem sejas vaibstiem, vērīgi uz mani paskatījās, bet tad teica, ka bodnieks mani apvainojot par to, ka es esot tās amerikāņu kompānijas spiegs, kura grasās atvērt raktuves uz jaki indiāņiem piederošās zemes. Visi ļoti vētraini reaģēja, it kā viņi būtu dziļu sašutuši par šādu paziņojumu. Turklāt viņi ne pārāk mīlēja bodnieku, kurš bija meksikānis, jeb, kā jaki mēdza teikt, — "jori".
Lūsio iegāja otrā istabā un atgriezās ar otru bakanoras pudeli. Viņš to atkorķēja, ielēja sev tā pavairāk, bet tad pasniedza tālāk pa apli. Saruna tagad risinājās par amerikāņu kompānijas iespējamo klātbūtni Sonorā un par to, kā tas varētu ietekmēt jaki tālāko likteni.
Pudele atgriezās pie Lūsio. Viņš to pacēla un paskatījās, cik tur palicis.
— Pasaki viņam, lai pārlieku neskumst, — dons Huans man pačukstēja. — Pasaki viņam, ka tu nākošreiz atvedīsi vēl vairāk.
Es pieliecos pie Lūsio un apsolīju viņam, ka nākošreiz grasos atvest viņam vismaz kādu pusduci pudeļu.
Beidzot sarunu tēmas izsīka. Dons Huans pagriezās pret mani un skaļi teica:
— Kāpēc tu nepastāti zēniem par savu pirmo tikšanos ar Meskalito? Es domāju, ka tas būs krietni vien interesantāk, nekā šī bezjēdzīgā saruna par to, kas notiks, ja amerikāņi atnāks uz Sonoru.
— Meskalito, — vai tā ir peijote, vectēv? — Lūsio ziņkārīgi pavaicāja.
—Daži viņu tā sauc, — dons Huans vēsi noteica, — man daudz labāk patīk saukt viņu par Meskalito.
— Tā nolādētā lieta laupa prātu, — teica Henaro, garš, drukns pusmūža vīrietis.
— Es domāju, ka ir visai muļķīgi apgalvot, ka Meskalito laupa prātu, — dons Huans mierīgi noteica. — Tāpēc ka tādā gadījumā Karloss te tā mierīgi ar jums nerunātu, bet sēdētu ieģērbts trako kreklā. Viņš to lietoja — un, paskat, ar viņu viss kartībā.
Bahea pasmaidīja un samulsis teica: "Kas to lai zina?"—un visi iesmējās.
— Tad palūkojieties uz mani, — dons Huans teica. — Es pazīstu Meskalito gandrīz visu savu dzīvi, bet viņš nekad man nav izdarījis neko sliktu.
Neviens neiesmējās, taču bija acīmredzams, ka viņi neuztver viņu nopietni.
— No otras puses, — dons Huans turpināja, — tas ir tiesa, ka Meskalito laupa prātu cilvēkiem, kā tu to teici, bet tikai tad, kad viņi nāk pie tā, nezinot, ko dara.
Eskuere, indiānis dona Huana vecumā, pagrozīja galvu un viegli pasmīnēja:
— Ko tu, Huan, gribi teikt ar šo "nezinot ko dara"? — viņš pajautāja. — Kad es pagājušoreiz tevi redzēju, tu teici to pašu.
— Cilvēki zaudē prātu, kad sarijās šo peijotes draņķi, — Henaro turpināja. — Es redzēju, kā to ēda uičoli indiāņi. Viņi uzvedās tā, it kā viņiem būtu piemeties drudzis. Melsa visādus niekus, vēma un mīza, kur pagadās. Lietojot šo draņķi, var saslimt ar epilepsiju. To man reiz pateica valdības inženieris, misters Salass. Bet epilepsija — tas taču ir uz visu mūžu, paši zināt.
— Tas nozīmē būt sliktākam par dzīvnieku,—Bahea svarīgi piebilda.
— Skatoties uz uičoli, tu ieraudzīji tikai to, ko gribēji redzēt, Henaro, — dons Huans teica. — Piemēram, tu pat neuzskatīji par vajadzīgu pajautāt viņiem, ko nozīmē satikties ar Meskalito. Cik man zināms, Meskalito nekad nevienu nav padarījis par epileptiķi. Valdības inženieris ir jori, un es šaubos, vai jori par to varēja ko zināt. Tu taču nedomā, ka visi tie cilvēku tūkstoši, kas pazīst Meskalito, ir ārprātīgi?
—Viņiem jābūt ārprātīgiem vai ļoti tuvu tam, lai darītu tamlīdzīgas lietas, — Henaro atbildēja.
— Ja jau visi šie cilvēki būtu ārprātīgi, kas tad viņu vietā strādātu? — dons Huans vaicāja.
— Makārio, tas, kurš atbrauca no "turienes" (*No ASV. (Red.)), man stāstīja, ka jebkurš, kas lieto peijoti, ir iezīmēts uz visu atlikušo dzīvi,—Eskuere teica.
— Makārio meloja viņš tā patiešām saka, — dons Huans atcirta. — Esmu pilnīgi pārliecināts, ka viņam par to visu nav ne mazākās sajēgas.
— Viņš patiešām ļoti daudz melo… — Beninjo teica.
— Kas ir šis Makārio? — es pavaicāju.
— Viņš ir jaki indiānis. Dzīvo šeit, — Lūsio teica. — Runā, ka viņš ir no Arizonas un kara laikā esot bijis Eiropā, stāsta visādas pasakas.
— Lielās, ka esot bijis pulkvedis, — Beninjo piebilda.
Visi iesmējās un kādu laiku apsprieda Makārio neticamos stāstus, taču dons Huans atkal ierunājās par Meskalito.
— Reiz jau jūs zināt, ka Makārio ir melis, tad kā gan jūs varat ticēt tam, ko viņš jums stāsta par Meskalito?
— Vai tu domā peijoti, vectēv? — Lūsio pavaicāja ar tādu izteiksmi, it kā viņš patiešām izmisīgi censtos noteikt šī termina jēgu.
— Jā, velns parāvis! — dons Huans asi un rupji atcirta. Lūsio neviļus iztaisnojās, un tobrīd man šķita, ka visi viņi ne pa jokam nobijās.
Tad dons Huans plati pasmaidīja un jau mierīgi turpināja:
— Vai tad jūs, draugi, neredzat, ka Makārio pats nezina, ko runā? Vai tad jūs neredzat, ka, lai runātu par Meskalito, vajag zināt.
— Atkal tu mal vienu un to pašu, — Eskuere teica. — Par kādām zināšanām tu, velns parāvis, visu laiku runā? Reizēm tu sit pušu pat Makārio. Viņš vismaz runā to, ko domā, neatkarīgi no tā, vai viņš zina vai nezina. Bet no tevis jau gadiem ilgi es to tik vien dzirdu — vajag zināt, vajag zināt… Ko mums īsti vajag zināt?
— Dons Huans saka, ka peijote ir gars, — Beninjo teica.
— Es esmu redzējis peijoti augam laukā, — taču nekad ne garus, ne kaut ko viņiem līdzīgu neesmu manījis.
— Meskalito patiešām varētu būt līdzīgs garam, — dons Huans paskaidroja,—bet, lai kas viņš ari nebūtu, to nevar noskaidrot, līdz viņu neiepazīsi. Eskuere žēlojas, ka es jums to jau gadiem ilgi cenšos iestāstīt. Jā, tiesa. Bet vai tad es esmu vainīgs, ka jūs nesaprotat. Bahea saka, ka tas, kas lieto Meskalito, kļūst līdzīgs dzīvniekam. Nedomāju vis. Manuprāt, tie, kas domā, ka ir pārāki par dzīvniekiem, dzīvo sliktāk nekā dzīvnieki. Palūkojieties uz manu mazdēlu. Viņš strādā no rīta līdz vakaram. Es pat teiktu, ka viņš dzīvo, lai strādātu kā mūlis. Un no dzīvnieka viņš atšķiras vienīgi ar to, ka piedzeras.
Visi iesmējās. Visskaļāk smējās Viktors —jauns puisis, vēl praktiski jaunietis. Elihio, jaunais fermeris, līdz šim vēl nebija bildis nevienu vārdu. Viņš sēdēja uz grīdas pa labi no manis, atspiedies ar muguru pret mākslīgā mēslojuma maisiem, kas bija ienesti mājā, lai pasargātu tos no lietus. Viņš bija viens no Lūsio bērnības draugiem, izskatījās stiprs, un lai gan nebija tik garš kā Lūsio, toties staltāks un muskuļaināks. Elihio, šķiet, ieinteresēja dona Huana teiktais. Bahea centās atkal kaut ko iebilst, taču Elihio viņu pārtrauca.
— Kādā gan veidā peijote varētu to visu izmainīt? — viņš jautāja. — Man šķiet, ka cilvēks ir piedzimis, lai visu savu dzīvi strādātu kā mūlis.
— Meskalito visu izmaina, — dons Huans teica, — un tomēr mums vienalga nākas strādāt tāpat kā visiem pārējiem, kā mūļiem. Es taču jums teicu, ka Meskalito ir gars, — tāpēc ka tas, kas izmaina cilvēkus,—tas ir kas līdzīgs garam. Gars, kuru mēs varam ieraudzīt un aptaustīt, gars kurš mūs izmaina, un reizēm pat pret mūsu gribu.
— No peijotes tu sajuksi prātā, — Henaro teica, — un tad arī, protams, noticēsi, ka esi izmainījies. Vai ne?
— Kā gan viņš mūs var izmainīt? — Elihio uzstāja.
—Viņš mūs māca, kā pareizi jādzīvo, — dons Huans teica, — viņš palīdz tiem un aizsargā tos, kas viņu pazīst. Tā dzīve, kuru dzīvojat jūs, zēni,—tā nav dzīve. Jums nav aizstāvja.
— Ko tu ar to gribi teikt? — Henaro sašutis jautāja. — Mums ir mūsu Kungs Kristus un mūsu Māte Jaunava, un vēl mazā Gvadelupas Jaunava. Vai tad viņi nav mūsu aizstāvji?
— Tad nu gan laba aizstāvju kompānija, — dons Huans izsmējīgi noteica. — Vai tad viņi tevi ir iemācījuši labāk dzīvot?
— Tas ir tāpēc, ka cilvēki viņus neklausa! — Henaro protestēja. — Viņi pievērš uzmanību tikai sātanam.
— Ja jau viņi būtu īsti aizstāvji, viņi piespiestu sevi klausīt, — dons Huans teica. — Ja Meskalito kļūs par tavu aizstāvi, tad tev nāksies viņu klausīt, tāpēc ka tu varēsi viņu redzēt, un tev būs jādara to, ko viņš teiks. Viņš liks tev sevi cienīt pa īstam, nevis tā, kā jūs, zēni, esat pieraduši izturēties pret saviem aizstāvjiem.
— Ko tu ar to gribi teikt, — Huan? — Eskuere jautāja.
— Es gribu teikt, ka jums atnākt pie sava aizstāvja nozīmē to, ka viens nojums spēlēs vijoli, bet dejotājs uzliks masku, visvisādus grabuļus un sāks dejot, bet jūs pārējie piedzersieties līdz nemaņai. (*Cenrālamerikas un Dienvidamerikas indiāņi katoļu svētkus svin kā karnevālus, kura neatņemama sastāvdaļa ir dejas karnevāla tērpos, kas reizēm ilgst vairākas dienas. Parasti dejotāji pirms tam tiek speciāli apmācīti klosteros. (Red.)) Lūk, tu, Beninjo, tu biji kādreiz dejotājs, — pastāsti mums par to ko vairāk.
— Es atmetu pirms trim gadiem, — Beninjo teica. — Tas ir smags darbs.
— Pajautā Lūsio, — Eskuere sarkastiski piezīmēja. — Viņš atmeta šo lietu jau pēc nedēļas.
Visi iesmējās. Visi, izņemot donu Huanu. Lūsio ari izspieda samocītu smaidu un iedzēra divus lielus bakanoras malkus.
— Tas nav vis grūti, bet gan muļķīgi, — dons Huans teica. — Pajautā dejotājam Valensio, vai viņam patīk dejot. Viņam nepatīk! Gluži vienkārši pieradis, tas arī viss. Esmu daudzreiz redzējis, kā viņš dejo, un katrreiz atkārto vienas un tās pašas kustības sliktā izpildījumā. Viņš nelepojas ar savu mākslu, izņemot vienīgi gadījumus, lai ar to palielītos… Viņš nemīl šo darbu, tāpēc katru gadu atkārto vienas un tās pašas kustības. Viss, ko viņš savās dejās darīja slikti no paša sākuma, ar gadiem nevis uzlabojas, bet jau kļuvis par ieradumu. Viņš to pat neievēro.
— Viņu tā iemācīja dejot, — Elihio teica. — Es arī biju dejotājs Torimas pilsētā un zinu, ka jādejo tā, kā tevi māca.
— Katrā ziņā Valensio nav tas labākais dejotājs, — Eskuere atzina. — Ir arī citi. Piemēram, Sakateka…
— Sakateka ir zināšanu cilvēks. Viņš, zēni, nav no jūsu kompānijas, — dons Huans asi noteica. — Viņš dejo tāpēc, ka tas atbilst viņa iekšējai būtībai. Es tikai gribēju jums teikt, ka jūs neesat dejotāji, jo nespējat izjust deju. Ja deja patiešām ir laba, daži no jums, iespējams, arī gūst baudu. Taču tikai retais nojums tik labi izprot deju. Lūk, tāpēc, zēni, visi jūs esat dzērāji. Nu, piemēram, palūkojieties kaut vai uz manu mazdēlu.
— Izbeidz, vectēv, — Lūsio protestēja.
— Viņš nav nedz slikts, nedz muļķis, — dons Huans turpināja, — bet ko gan viņš citu vēl prot, izņemot dzeršanu.
— Viņš pērk ādas žaketes, — Henaro iestarpināja, un visi klātesošie sāka smieties.
Lūsio vēl iedzēra bakanoru.
— Un kā gan peijote to visu var izmainīt? — Elihio pajautāja.
— Ja vien Lūsio sāktu meklēt aizstāvi,—dons Huans teica, — viņa dzīve izmainītos. Es nezinu, kas tieši izmainītos, taču esmu pārliecināts, ka tā noteikti kļūtu citāda.
—Vai viņš atmestu dzeršanu?—Elihio neatlaidās.
— Iespējams, ka atmestu arī. Viņam vajag kaut ko citu, izņemot tekilu, lai dzīve viņam sagādātu prieku. Un šo kaut ko citu, lai kas tas arī nebūtu, viņam varētu sniegt aizstāvis.
— Tad jau peijotei ir jābūt ļoti garšīgai, — Elihio teica.
— Neteiktu vis, — dons Huans atbildēja.
— Kā gan, velns parāvis, var gūt baudu no tā, kas ir pretīgs? — Elihio vaicāja.
— Tā dod iespēju daudz pilnīgāk baudīt dzīvi, — dons Huans teica.
— Bet ja tā ir pretīga, tad kā gan tā var likt mums pilnīgāk baudīt dzīvi? — Elihio vēl aizvien nerimās. — Tas taču ir absolūti bezjēdzīgi.
—Nekā tamlīdzīga, nav vis bezjēdzīgi,—Henaro pilnā pārliecībā noteica. — Peijote atņems tev prātu, un tu, gluži dabiski, lai arī ko nedarītu, sāksi domāt, ka ir sākusies labāka dzīve!
Atkal visi iesmējās.
—Jēga uzradīsies, — dons Huans absolūti mierīgi turpināja, — ja vien jūs padomāsiet par to, cik maz mēs zinām un cik daudz varam ieraudzīt. Šī dzeršana padara cilvēkus neprātīgus. Tā visu izkropļo. Meskalito, gluži otrādi, visu izskaidro. Viņš ļauj ļoti labi un skaidri visu redzēt.
Lūsio un Beninjo saskatījās un pasmaidīja tā, it kā to visu jau agrāk būtu dzirdējuši. Henaro un Eskuere ievērojami satraucās un sāka abi runāt reizē. Viktors smējās, un viņa smiekli nomāca visu pārējo balsis. Šķiet, tikai Elihio vienīgais izrādīja dziļāku interesi.
— Vai gan peijote to visu var izdarīt? — viņš jautāja.
— Protams, — dons Huans paskaidroja, — tev pašam vajag gribēt ar viņu iepazīties. Un man šķiet, ka tas ir pats galvenais. Tad nepieciešams, lai tevi kāds ar viņu iepazīstina, un tev vajag vairākkārt ar viņu tikties, līdz beidzot varēsi apgalvot, ka viņu pazīsti.
— Un kas notiks pēc tam? — Elihio vaicāja.
Henaro iejaucās sarunā:
— Tu dirsīsi uz jumta, bet pakaļa būs palikusi lejā! Nogranda smieklu vētra.
— Kas notiks pēc tam, pilnībā atkarīgs no tevis paša, — dons Huans, nezaudējot pašsavaldīšanos, turpināja. — Tev jāiet pie viņa bez bailēm, un viņš maz pamazām tevi iemācīs, kā dzīvot labāku dzīvi.
Iestājās klusums. Vīri, šķiet, bija noguruši. Ari pudele bija tukša. Lūsio ļoti negribīgi atnesa un atkorķēja jaunu pudeli.
— Vai peijote ir arī Karlosa aizstāvis? — Elihio puspajokam pajautāja.
— Es nezinu, — dons Huans teica. — Viņš pielietoja to trīs reizes, palūdz, lai viņš tev pats pastāsta.
Visi ziņkārīgi pagriezās uz manu pusi, un Elihio pajautāja:
— Vai tu patiesi to lietoji?
— Jā.
— Šķiet, dons Huans bija sasniedzis vēlamo efektu: visi klātesošie vai nu patiešām vēlējās dzirdēt manu atbildi, vai ari bija pārāk pieklājīgi, lai nesāktu par mani klaji smieties.
— Vai tā savilka tev muti? — Lūsio jautāja.
— Jā. Viņai ir briesmīga garša.
— Kāpēc tad tu to ēdi? — Beninjo brīnījās.
Es sāku viņiem gari un plaši skaidrot, ka rietumu cilvēkam dona Huana zināšanas par peijoti šķiet visinteresantākā lieta pasaulē, kādu vien var iedomāties. Teicu, ka dons Huans saka patiesību un ka ikviens pats par to var pārliecināties.
Ievēroju, ka visi viņi smaida, it kā tādā veidā cenšoties neizrādīt savu nicinājumu. Es ļoti stipri satraucos, nespēju sakarīgi izteikties un beigu beigās sapinos tiktāl, ka gluži vienkārši sāku atkārtot dona Huana apgalvojumus.
Dons Huans nāca man talkā un uzmundrinoši pajautāja:
— Tu taču nemeklēji aizstāvi, kad pirmoreiz atnāci pie Meskalito, vai ne?
Atbildēju, ka nemaz nezināju, vai Meskalito var būt aizstāvis, un ka mani vadīja tikai ziņkāre un stipra vēlēšanās ar viņu iepazīties.
Dons Huans apliecināja, ka mana apņemšanās patiesi bija nevainojama, un teica, ka tieši tādēļ Meskalito izrādīja man tādu labvēlību.
— Un tomēr viņš lika tev vemt un mīzt, kur pagadās, vai ne? — Henaro nerimās.
Atzinos, ka viņš patiešām atstāja uz mani arī šādu iespaidu. Visi atturīgi iesmējās. Instinktīvi nojautu, ka viņu nicinājums pret mani nebūt nav mazinājies, bet tieši pieaudzis. Visi, šķiet, zaudēja par to jebkādu interesi, izņemot Elihio, kurš vērīgi mani uzlūkoja.
— Ko tu redzēji? — viņš jautāja.
Dons Huans lika man izstāstīt viņiem visu vai gandrīz visu, ko es biju izjutis, eksperimentējot ar peijoti, tādēļ ļoti pamatīgi atstāstīju visus savus pārdzīvojumus un izjūtas. Kad biju beidzis savu stāstu, Lūsio paziņoja:
— Ja jau peijote patiešām ir tik traka, tad labi vien ir, ka es nekad neesmu to ēdis.
— Viss ir tieši tā, kā es teicu, — Henaro uzrunāja Baheu. — Šī lietiņa padara traku.
— Bet Karloss taču tagad ir normāls. Kā gan tu to vari izskaidrot? — dons Huans jautāja Henaro.
— Kā gan mēs varam zināt, ka viņš ir normāls? — Henaro atbildēja.
Visi iesmējās, ieskaitot arī donu Huanu.
— Vai tev bija bail? — Beninjo jautāja.
— Protams, ka bija.
— Tad kāpēc tu to darīji? — Elihio jautāja.
— Viņš taču teica, ka gribēja zināt, — Lūsio atbildēja manā vietā. — Es domāju, ka Karloss grasās kļūt tāds pats kā mans vectēvs. Abi teica, ka viņi grib zināt, bet neviens nezina, ko gan viņi, velns parāvis, īsti grib zināt.
— Šīs zināšanas nav iespējams paskaidrot,—dons Huans teica Elihio, — tāpēc ka tās ir dažādas dažādiem cilvēkiem. Kopējs visiem ir tikai tas, ka Meskalito atklāj savus noslēpumus katram cilvēkam personīgi. Tāpēc zinot, ko jūt Henaro, es viņam neieteiktu satikties ar Meskalito. Un tomēr, neraugoties uz manām domām vai viņa jūtām, Meskalito varētu pat atstāt uz viņu visai labvēlīgu iespaidu. Bet tikai viņš var to uzzināt, un tās arī ir tās zināšanas, par kurām es runāju.
Dons Huans piecēlās.
— Jāiet mājās, — viņš teica. — Lūsio jau piedzēries, bet Viktors guļ.
* * *
Pēc divām dienām, 6. septembrī, Lūsio, Beninjo un Elihio atnāca uz mājām, kur es biju apmeties, jo mēs bijām norunājuši kopā doties medībās. Kādu laiku viņi klusēja, bet es vēl izdarīju pēdējās piezīmes savā darba bloknotā. Tad Beninjo pieklājīgi iesmējās, kā brīdinot, ka grasās pateikt kaut ko svarīgu.
Pēc neveiklās pauzes viņš atkal iesmējās un teica:
— Lūk, Lūsio saka, ka viņam nebūtu nekas pretī pamēģināt norīt peijoti.
— Vai patiešām? — es pajautāju.
— Jā, es neiebilstu.
Beninjo atkal ieķiķinājās.
— Lūsio teica, ka ēdīs peijoti, ja tu viņam nopirksi motociklu. Lūsio un Beninjo saskatījās un neprātīgi iesmējās.
— Cik Štatos maksā motocikls? — Lūsio jautāja.
— Domāju, ka par kādiem simt dolāriem varētu atrast, — es teicu.
— Tas taču nav ļoti daudz, vai ne? Tu taču viņam vari vienu tādu dabūt, vai ne? — Beninjo jautāja.
— Labi, taču vispirms es pajautāšu tavam vectēvam, — es teicu Lūsio.
—Nē, nē, — viņš protestēja. — Viņam par to neko nestāsti. Viņš tikai visu sabojās. Viņš ir dīvains. Un turklāt vēl jucis un vairs neapjēdz, ko dara.
— Bet kādreiz viņš bija īsts mags, — Beninjo piebilda. — Jā, jā, patiešām īsts mags. Ļaudis stāsta, ka viņš bija vislabākais. Taču pārlieku aizrāvās ar peijoti un kļuva par neko. Tagad viņš ir jau pārāk vecs.
— Un to vien zin, kā stāstīt savas idiotiskās pasakas par peijoti, — Lūsio teica.
— Tā peijote ir īsts sūds, — Beninjo teica. — Zini, mēs vienreiz to pagaršojām. Lūsio nospēra vecajam veselu maisu. Reiz naktī pa ceļam uz pilsētu mēs sākām to košļāt. Velns parāvis, tā gandrīz saraustīja manu muti sīkos gabaliņos. Gatavais velna sūds!
— Vai jūs to norijāt? — es pajautāju.
— Izspļāvām, — Lūsio teica, — un izmetām visu to nolādēto maisu.
Viņiem abiem šis atgadījums šķita ļoti amizants. Elihio neteica ne vārda. Šķiet, viņu tas absolūti neinteresēja. Viņš pat nesmējās.
— Bet vai tu arī gribētu pamēģināt, Elihio? — es viņam pajautāju.
— Nē! Tikai ne es. Pat par motociklu.
Lūsio un Beninjo tas šķita ārkārtīgi amizanti un viņi atkal iesmējās.
— Vienalga, — Elihio turpināja, — man ir jāatzīst, ka dons Huans ir patiešām apbrīnojams cilvēks.
— Mans vectēvs ir pārāk vecs, lai kaut ko zinātu, — Lūsio ļoti pārliecinoši noteica.
— Jā, viņš ir ļoti vecs, — Beninjo piebalsoja.
Es nodomāju, ka šāds viņu vērtējums ir vienkārši infantils un absolūti nepamatots. Uzskatīju par savu pienākumu aizstāvēt donu Huanu un teicu, ka, manuprāt, dons Huans gluži tāpat kā senāk ir dižs mags, iespējams, ka pat visdižākais no visiem. Teicu, ka sajūtu viņā kaut ko patiesi neparastu, un atgādināju viņiem, ka viņam jau ir pāri septiņdesmit un tomēr, neskatoties uz to, viņš ir enerģisks un stiprāks par mums visiem kopā. Es ieteicu jaunajiem cilvēkiem pašiem par to pārliecināties un pamēģināt donu Huanu izsekot.
— Manu vectēvu nav iespējams izsekot, — Lūsio lepni atbildēja. — Viņš ir bruho.
Es viņiem atgādināju, ka viņi paši taču apgalvoja, ka viņš ir pārāk vecs un prātā jucis, bet vājprātīgais taču nespēj kontrolēt situāciju. Teicu, ka jau sen apbrīnoju donu Huanu par to, cik viņš vienmēr ir možs un disciplinēts.
—Neviens nevar izsekot bruho, pat ja viņš ir vecs, — Beninjo autoritatīvi noteica. — Viņam tikai var uzbrukt lielā barā, kad viņš guļ. Tieši tā arī notika ar cilvēku vārdā Sevikass, jo cilvēki bija noguruši no viņa ļaunās maģijas un viņu nogalināja.
Es palūdzu viņus pastāstīt man par šo atgadījumu ko vairāk, taču viņi teica, ka tas notika vēl pirms viņu dzimšanas vai arī tad, kad viņi bija vēl pavisam mazi. Elihio piebilda, ka daudzi vēl joprojām uzskata, ka Sevikass bija vienkārši muļķis, bet īstam magam neviens neko nespēj padarīt. Es centos noskaidrot viņu uzskatus par magiem, taču viņus tas absolūti neinteresēja; turklāt viņiem pēc iespējas ātrāk gribējās pašaudīties ar divdesmit otrā kalibra bisi, kuru es biju nopircis.
Mēs klusējot aizgājām līdz biezajai krūmu audzei. Tad Elihio, kurš gāja pa priekšu, pagriezās un man teica:
— Varbūt tieši mēs esam vājprātīgi. Varbūt, ka donam Huanam ir taisnība. Paskaties, kā mēs dzīvojam.
Lūsio un Beninjo tūdaļ sāka protestēt. Es iejaucos un piekritu Elihio, teikdams, ka arī pats uzskatu, ka mans dzīvesveids ir kaut kādā ziņā nepareizs. Beninjo atbildēja, ka man jau nu gan nevajadzētu sūdzēties par savu dzīvi, jo man ir nauda un mašīna. Atbildēju, ka tikpat labi varu teikt, ka viņi dzīvo labāk, jo viņiem ir pašiem savs zemes pleķītis.
Viņi tūdaļ abi vienlaicīgi iebilda, ka zemes īpašnieks ir federālā banka. Es atbildēju, ka man arī nepieder mašīna, ka tā pieder Kalifornijas bankai, bet mana dzīve ir tikai citāda, taču nebūtu ne labāka nekā viņiem. Un tad jau mēs bijām aizkļuvuši pašā krūmu biezoknī.
Mēs neatradām nedz briedi, nedz mežacūku, taču nošāvām trīs trušus. Atpakaļceļā iegriezāmies Lūsio mājā, un viņš paziņoja, ka viņa sieva mums pagatavos no trušiem maltīti. Beninjo devās uz bodīti, lai nopirktu tekilas pudeli un sodas ūdeni. Viņš atgriezās kopā ar donu Huanu.
— Vai tik tu nesatiki manu vectēvu veikalā pērkam alu? — Lūsio smejoties vaicāja.
— Tā kā esmu šeit ieradies bez uzaicinājuma, — dons Huans teica, — tad tūdaļ pat iešu prom, es tikai gribēju pavaicāt, vai Karloss negrasās braukt uz Ermosiljo.
Teicu, ka grasos turp braukt rīt, un, kamēr mēs sarunājāmies, Beninjo izdalīja sodas ūdens pudeles. Elihio atdeva savu donam Huanam, un, tā kā pēc jaki pieklājības noteikumiem atteikties nozīmē nāvīgi aizvainot devēju, tad dons Huans to mierīgi paņēma. Es atdevu savu pudeli Elihio, un viņš bija spiests to paņemt. Tāpēc Beninjo savukārt atdeva savu pudeli man. Bet Lūsio, kurš acīmredzot jau iepriekš bija izskaitļojis šo jaki labo manieru sistēmu, jau beidza dzert savu sodas ūdeni. Viņš pagriezās pret Beninjo, kura sejā bija sastingusi patētiska izteiksme, un smejoties noteica:
—Viņi tevi vienkārši apkāsa.
Dons Huans paziņoja, ka vispār nekad nedzer sodas ūdeni, un atdeva savu pudeli Beninjo. Mēs sēdējām zem ramadas un klusējām. Elihio, šķiet, nervozēja. Viņš burzīja savas cepures stūrus.
— Es domāju par to, ko tu stāstīji pagājušonakt, — viņš teica donam Huanam. — Kā peijote var izmainīt mūsu dzīvi? Kā?
Dons Huans neatbildēja. Viņš kādu laiku vērīgi lūkojās uz Elihio, bet tad sāka dziedāt jaki valodā. Tā pat nebija dziesma, bet īsa deklamācija. Mēs ilgu laiku klusējām. Tad palūdzu donu Huanu pārtulkot dziesmas vārdus.
— Tas bija domāts tikai jaki, — viņš noteica, it kā tas būtu pats par sevi saprotams.
Jutu, ka tieku atraidīts, jo biju pārliecināts, ka viņš pateica kaut ko ļoti svarīgu.
— Elihio ir indiānis, — dons Huans man beidzot teica. — Un kā indiānim Elihio nekas nepieder. Mums, indiāņiem, nekā nav. Viss, ko tu visapkārt redzi, pieder jori. Jaki atlicis tikai naids un tas, ka šo zemi viņiem dod bez maksas.
Diezgan ilgi visi klusēja, tad dons Huans piecēlās, atvadījās un aizgāja. Mēs viņu vērojām, līdz viņš nozuda aiz ceļa līkuma. Rādās, ka mēs visi ļoti satraucāmies. Lūsio visai nedroši ieminējās, ka viņa vectēvs aizgāja, jo viņam negaršo truša cepetis. Elihio, šķiet, bija iegrimis savās domās. Beninjo pagriezās pret mani un skaļi teica:
— Es domāju, ka Kungs sodīs tevi un donu Huanu par to, ko jūs darāt.
Lūsio sāka smieties, un Beninjo viņam pievienojās.
— Beninjo, tu gluži vienkārši māžojies, — Elihio skumji noteica, — gvelz absolūtās muļķības.
1968. gada 15.septembrī
Sestdien, pulksten deviņos vakarā, dons Huans sēdēja Lūsio mājas ramadas centrā, iepretim Elihio. Starp viņiem bija nolikts grozs ar peijotes batoniņiem. Dons Huans dziedāja, viegli šūpojoties uz priekšu un atpakaļ. Lūsio, Beninjo un es sēdējām pusotra divus metrus aiz Elihio, atspiedušies ar mugurām pret sienu. Sākumā bija pavisam tumšs, jo mēs pirms tam bijām sēdējuši mājā petrolejas lampas gaismā un gaidījām donu Huanu, bet, kad viņš ieradās, lika visiem iznākt verandā un parādīja, kur katram jāsēž. Pēc kāda laika manas acis aprada ar tumsu, un es varēju visus skaidri saskatīt, šķiet, Elihio bija sastindzis šausmās. Viss viņa ķermenis trīcēja, zobi klabēja, bet galva un mugura konvulsīvi raustījās.
Dons Huans viņu uzrunāja, teica, lai nebaidās, bet uzticas aizstāvim un ne par ko citu nedomā. Viņš paņēma peijotes batoniņu, pasniedza to Elihio un lika ļoti lēni košļāt.
Elihio iekaucās gluži kā kucēns un iztaisnojās; viņa elpa sāka drudžaini raustīties, bet krūtis cilājās kā kalēja plēšas. Viņš noņēma cepuri, noslaucīja ar to pieri un paslēpa seju rokās. Es nodomāju, ka viņš raud. Pēc ilgas un saspringtas pauzes viņš beidzot atguvās, nosēdās taisni, un, vēl aizvien turot vienu roku pie savas sejas, ar otru paņēma peijotes batoniņu un sāka to košļāt.
Mani pārņēma drausmas priekšnojautas. Līdz šim nebiju tā īsti aptvēris, ka es esmu tikpat lielā mērā nobijies kā Elihio. Mana mute bija kļuvusi sausa, it kā ari es būtu lietojis peijoti. Elihio ilgi košļāja peijotes batoniņu. Mans sasprindzinājums pieauga. Neviļus sāku šūpoties, un vienlaikus ari mana elpa paātrinājās.
Dons Huans sāka dziedāt skaļāk, tad pasniedza Elihio otru batoniņu, bet, kad Elihio to bija sakošļājis, iedeva viņam kaltētus augļus un lika tos ļoti lēni košļāt.
Elihio vairākkārt cēlās kājās un gāja uz krūmiem. Vienreiz viņš palūdza ūdeni: dons Huans neļāva viņam ūdeni norīt, bet lika tikai skalināttomutē.
Elihio sakošļāja vēl divus batoniņus, un dons Huans iedeva viņam kaltētu gaļu.
Kad Elihio sāka košļāt desmito batoniņu, man no nepacietības apšķebinājās dūša.
Pēkšņi Elihio nokrita taisni uz priekšu un atsitās ar pieri pret zemi. Pārvēlies uz kreisajiem sāniem, viņš konvulsīvi noraustījās. Palūkojos pulkstenī. Bija vienpadsmit un divdesmit minūtes. Elihio vaidēja, raustījās un ripinājās pa grīdu vairāk nekā stundu.
Dons Huans sēdēja viņa priekšā tai pašā pozā. Viņa peijotes dziesmas knapi varēja saklausīt. Beninjo, kas sēdēja pa kresi no manis, visai nevērīgi sekoja notiekošajam; viņam līdzās, sāniski atspiedies pret sienu, krāca Lūsio.
Elihio savilkās čokurā uz labajiem sāniem, ar seju pret mani, iespiedis rokas starp ceļiem. Pēkšņi viņš strauji salēcās un apmetās uz muguras, viegli saliecot kājās. Viņa kreisa roka apbrīnojami elegantā manierē viļņveidīgi šūpojās augšup un sānis. Pēc tam šīs pašas kustības kļuva aizvien straujākas. Viņa plaukstas manāmi vibrēja un kustējās augšā lejā gluži kā virzuļi. Vienlaicīgi apakšdelmi veica riņķveida kustības uz priekšu, bet pirksti pēc kārtas savilkās un iztaisnojās. Tas bija brīnišķīgs, harmonisks, hipnotizējošs skats. Vēl nekad nebiju sastapies ar tik ideālu ritmu un tik apbrīnojamu muskuļu kontroli.
Tad Elihio lēnām piecēlās, kā pretodamies spēkam, kas gribēja viņu aizkavēt. Viņa ķermenis trīcēja. Viņš sašūpojās, bet tad strauji iztaisnojās. Viņa rokas, ķermenis un galva drebēja, it kā tiem cauri plūstu elektriskās strāvas impulsi. Šķiet, ka viņa pozu noteica un viņu pašu vadīja kāds no viņa gribas neatkarīgs spēks.
Dona Huana dziedāšana kļuva ļoti skaļa. Lūsio un Beninjo pamodās, kādu laiku visai vienaldzīgi vēroja visu notiekošo un tad atkal aizmiga.
Elihio, šķiet, virzījās kaut kur aizvien augstāk un augstāk; viņš gluži noteikti rāpās. Viņš stiepa rokas un mēģināja satvert kaut ko, kas man bija neredzams, pievilkās un uz bridi sastinga, lai atvilktu elpu.
Tad Elihio lēca. Tas bija pēdējais, apbrīnojams lēciens. Acīmredzot viņš sasniedza savu mērķi. Viņš smagi pūta, pa reizes iešņukstēdamies no pārpūles, un, šķiet, turējās aiz kaut kāda izciļņa. Taču kaut kāds spēks tomēr bija stiprāks par viņu. Viņš izmisumā iekliedzās. Viņa ķermenis izliecās atpakaļ un trīsēja no galvas līdz pat kāju pirkstiem; tie bija apbrīnojami skaisti ritmiski drebuļi. Šāds drebuļu vilnis viņam pārvēlās pāri vismaz kādas simts reizes, pirms viņa ķermenis kā tukšs maiss sabruka uz grīdas.
Pēc kāda laika viņš izstiepa uz priekšu rokas, kā cenzdamies aizsargāt savu seju. Viņš gulēja uz krūtīm ar iztaisnotām, mazliet virs zemes paceltām kājām. Izskatījās, it kā viņš slīdētu vai lidotu neticamā ātrumā. Viņa galva bija atliekta atpakaļ līdz pēdējai iespējai, bet saāķētās rokas aizsedza acis, kā cenzdamās tās pasargāt. Es sajutu, kā ap viņu svilpo vēj š, un neviļus iekliedzos. Lūsio un Beninjo pamodās un ziņkārīgi palūkojās uz Elihio.
— Ja tu apsoli man nopirkt motociklu, es tūdaļ pat to ēdīšu, — Lūsio skaļi teica.
Palūkojos uz donu Huanu. Viņš noraidoši kratīja galvu.
— Ka tevi velns, — Lūsio nomurmināja un tūdaļ atkal iemiga.
Elihio piecēlās un sāka staigāt. Viņš paspēra dažus soļus uz manu pusi un apstājās. Viņš laimīgi smaidīja. Viņš centās svilpot. Gluži tīra skaņa tā nebija, taču tajā jautās harmonija. Tā bija kaut kāda vienkārša melodija—pāris akordi, kas aizvien atkal un atkal atkārtojās. Pēc kāda laika svilpošana kļuva jau noteiktāka, bet drīz jau iezīmējās ari skaidra melodija. Elihio kaut ko neskaidri murmināja. Tie bija dziesmas vārdi. Viņš atkārtoja tos vairākas stundas. Ļoti vienkārša dziesma ar nepārtrauktiem atkārtojumiem, monotona un tomēr kaut kāda dīvaini skaista.
Kamēr Elihio dziedāja, viņš kaut ko uzmanīgi vēroja. Vienreiz viņš pienāca man pavisam tuvu. Pustumsā saskatīju viņa acis. Tās bija stiklainas un nekustīgas. Viņš smaidīja un ķiķināja. Viņš staigāja, sēdās un atkal staigāja, vaidot un smagi pūšot.
Pēkšņi viņu kaut kas it kā pagrūda no mugurpuses. Šīs horizontālais grūdiens bija tik spēcīgs, ka viņš izliecās atpakaļ gluži vai ritenī, balansēdams uz pirkstgaliem, bet rokas skāra grīdu. Viņš atkal nokrita zemē — šoreiz mīksti uz muguras, un, izstiepies visā garumā, palika kaut kādā dīvainā stinguma stāvoklī.
Kādu laiku viņš vēl aizvien murmināja un vaidēja, tad sāka krākt. Dons Huans apsedza viņu ar tukšiem maisiem. Bija pusseši no rīta.
* * *
Lūsio un Beninjo gulēja plecu pie pleca, atspiedušies pret sienu. Mēs ar donu Huanu ļoti ilgi sēdējām klusējot. Viņš izskatījās noguris. Es pirmais pārtraucu klusumu un pajautāju viņam par Elihio. Viņš man teica, ka Elihio un Meskalito satikšanās noritējusi ļoti veiksmīgi. Meskalito iemācīja viņam dziesmu jau pirmajā tikšanās reizē, un tas patiesi ir ļoti neparasti.
Es viņam pajautāju, kāpēc viņš neatļāva Lūsio pielietot peijoti apmaiņā pret motociklu. Viņš atbildēja, ka Meskalito noteikti nogalinātu Lūsio, ja vien tas viņam mēģinātu tuvoties ar šādiem nosacījumiem. Dons Huans atzinās, ka bija visu ļoti nopietni izplānojis un sagatavojis, lai pārliecinātu savu mazdēlu. Viņa stratēģijas pamatā bija mana draudzība ar Lūsio. Viņš teica, ka Lūsio vienmēr sagādājis lielas raizes un ka agrāk viņi dzīvojuši kopā un bijuši ļoti tuvi, taču Lūsio septiņu gadu vecumā ļoti nopietni saslimis, un dona Huana dēls, būdams ļoti dievticīgs katolis, svinīgi apsolīja Gvadelupas Marijai, ka Lūsio iestāsies svēto deju skolā, ja vien viņam izdosies izveseļoties. Lūsio atlaba un bija spiests pildīt tēva solījumu. Nomācījies tajā tikai vienu nedēļu, viņš nolēma neturēt doto solījumu. Viņš domāja, ka tā visa rezultātā viņam būs jāmirst, apķēra pats sevi ar rokām un veselu dienu gaidīja atnākam nāvi. Visi smējās par zēnu, taču šis atgadījums bija palicis atmiņā.
Dons Huans ilgu laiku neko neteica, šķiet, viņš bija iegrimis savās domās.
— Es biju cerējis uz Lūsio, — viņš teica, — taču viņa vietā atradu Elihio. Es zināju, ka tas ir bezjēdzīgi, bet reiz jau tu kādu mīli, mums patiešām jābūt tik neatlaidīgiem, it kā cilvēku patiešām varētu izmainīt. Bērnībā Lūsio patiesi piemita izcila drosme, taču ar gadiem viņš to pazaudēja.
— Vai tu viņu vari noburt, don Huan?
— Noburt? Kāpēc?
— Lai viņš atkal izmainītos un atgūtu savu drosmi.
—Nevar noburt cilvēku, lai viņš kļūtu drosmīgs. Drosme — tas ir kaut kas personisks. Nobur, lai cilvēkus padarītu nekaitīgus, bailīgus vai idiotus. Nevar noburt tā, lai iegūtu karotāju. Lai kļūtu par karotāju, jābūt kristāltīram, kā Elihio. Lūk, — drosmes cilvēks.
Elihio mierīgi krāca zem tukšajiem maisiem. Bija jau gaišs. Nevainojami zilas debesis bez neviena mākonīša.
— Es atdotu visu, ko vēlies, lai uzzinātu kaut ko tuvāk par Elihio ceļojumu. Vai neiebilsti, ja palūgšu viņam par to pastāstīt.
—Nekādā gadījumā tu viņam nedrīksti to lūgt.
—Bet kāpēc? Es taču stāstīju tev par saviem piedzīvojumiem.
— Tas ir pavisam kas cits. Tev nav tieksmes visu glabāt sevī. Elihio ir indiānis. Viņa ceļojums—tas ir vienīgais, kas viņam pieder. Es gribētu, lai tas būtu Lūsio.
— Vai tad tu neko nevari izdarīt, don Huan?
—Nē. Diemžēl medūzā nav iespējams ielikt skeletu. No manas puses tā bija muļķīga rīcība.
Uzlēca saule. Tās gaisma apžilbināja manas nogurušās acis.
—Tu man daudzreiz esi teicis, don Huan, ka mags nevar izdarīt muļķības. Es nekad nedomāju, ka ar tevi kaut kas tāds varētu atgadīties.
Dons Huans uzmeta man vērīgu skatienu, piecēlās, palūkojās uz Elihio, bet tad uz Lūsio, uzlika galvā cepuri, papliķēja pa to.
— Var izrādīt neatlaidību, īstu neatlaidību, pat ja iepriekš zināms, ka tas, ko mēs darām, — ir bezjēdzīgi. Taču mums iepriekš ir jāzin, ka mūsu rīcība ir bezjēdzīga, un tomēr jārīkojas tā, it kā mēs to nezinātu. Tā ir maga kontrolējamā muļķība (the controledfolly).