1968. gada 3. oktobri es atbraucu pie dona Huana ar vienu vienīgu mērķi — iztaujāt viņu par dažādiem ar Elihio iesvētīšanu saistītiem jautājumiem. Pārlasot šī notikuma precīzu aprakstu, manu apziņu pārpludināja praktiski bezgalīga jautājumu straume' Gribēju saņemt ļoti izsmeļošus paskaidrojumus, tāpēc jau iepriekš sastādīju rūpīgi noformulētu jautājumu sarakstu.
Sāku ar to, ka pavaicāju:
— Don Huan, vai es tonakt redzēju?
— Gandrīz.
— Bet vai tu redzēji, ka es redzu Elihio kustības?
— Jā, es redzēju, ka Meskalito ļāva tev redzēt daļu no Elihio sniegtās mācības, citādi tu būtu vienkārši skatījies uz gulošu vai sēdošu cilvēku. Pēdējās mitotas laikā tu taču neievēroji, ka cilvēki būtu vispār kaut ko darījuši, vai ne?
Pēdējā mitotā es patiešām nebiju ievērojis, ka kāds no dalībniekiem izdarītu kaut kādas neparastas kustības. Atzinos, ka savās piezīmēs esmu fiksējis tikai to, ka daži gāja uz krūmiem biežāk nekā pārējie.
— Bet tu ieraudzīji gandrīz visu Elihio domāto mācību stundu, — dons Huans turpināja. — Padomā par to. Vai tagad beidzot saproti, cik augstsirdīgi pret tevi Meskalito ir izturējies? Cik atminos, Meskalito nekad nevienam nav izrādījis tādu labvēlību. Nevienam. Un tomēr tu viņu klaji ignorē. Kā gan tu vari tik rupji uzgriezt viņam muguru? Vai varbūt man tev labāk pajautāt, par ko tu viņam uzgriez muguru?
Jutu, ka dons Huans atkal iedzen mani stūrī, un es nevarēju atbildēt uz viņa jautājumiem. Es vienmēr uzskatīju, ka esmu izbeidzis mācības, lai sevi glābtu, taču man nebija ne mazākā priekšstata, no kā es sevi glābju un kāpēc. Vēlējos pēc iespējas ātrāk ievirzīt mūsu sarunu citā gultnē, tāpēc atmetu sākotnējo nodomu uzdot iepriekš sagatavotos jautājumus noteiktā secībā un pajautāju vissvarīgāko:
— Vai tu man nevari pastāstīt par savu kontrolējamo muļķību?
— Ko tu gribi par to zināt?
— Lūdzu pasaki man, don Huan, kas tad īsti ir šī tava kontrolējamā muļķība?
Dons Huans skaļi iesmējās un uzšāva ar plaukstu sev pa cisku.
— Lūk, šī te ir kontrolējamā muļķība, — viņš teica, iesmējās un vēlreiz uzšāva sev pa cisku.
— Ko tu ar to gribi teikt?
— Priecājos, ka tu man beidzot pēc tik daudziem gadiem pajautāji par manu kontrolējamo muļķību, taču mani ne mazākā mērā nebūtu satraucis tas, ka tu šo jautājumu man nebūtu uzdevis vispār. Tomēr es nolēmu izrādīt prieku, it kā man patiešām interesētu tas, ka tu man par to pajautāji, it kā tam, vai tas mani interesē vai neinteresē, ir kaut kāda nozīme. Lūk, tā arī ir kontrolējamā muļķība.
Mēs abi iesmējāmies. Es viņu apskāvu, jo viņa paskaidrojums man šķita vienkārši brīnišķīgs, lai gan es to nemaz tā īsti nesapratu.
Mēs sēdējām kā parasti viņa mājas durvju priekšā. Bija vēls rīts. Dona Huana priekšā atradās sēklu kaudze, un viņš tīrīja no tās ārā gružus. Piedāvāju viņam savu palīdzību, taču viņš atteicās, paskaidrodams, ka šīs sēklas viņam uzdāvinājis kāds draugs no Centrālamerikas, un man nav pietiekami daudz spēka, lai tām pieskartos.
— Pret ko tu pielieto kontrolējamo muļķību, don Huan, — pēc ilgāka klusuma brīža es beidzot pajautāju.
—Pret visiem,—viņš smaidīdams atbildēja.
— Bet kad tu to pielieto?
— Vienmēr, kad kaut ko daru.
Jutu, ka atkal nepieciešams atgriezties pie sarunas sākuma, un pajautāju, vai viņa kontrolējamā muļķība nozīmē to, ka viņa rīcība nekad nav patiesa, kā jebkurā aktiera spēle.
— Mana rīcība vienmēr ir patiesa, — viņš teica, — taču tā vienmēr ir tikai aktiera spēle.
— Bet tad jau viss, ko tu dari, ir kontrolējamā muļķība! — es vaļsirdīgi izbrīnījos.
— Jā, viss, — viņš teica.
— Bet tas taču nevar būt, — es iebildu, — ka jebkura tava rīcība ir tikai kontrolējamā muļķība.
— Kāpēc gan ne? — viņš noslēpumaini piebilda.
— Tas taču nozīmēta, ka tevi īstenībā neviens un nekas neuztrauc. Nu, ņemsim, piemēram, mani. Vai tu ar to gribēji teikt, ka tev ir vienalga, vai es esmu dzīvs vai miris, vai es vispār kaut ko daru vai nē?
— Pilnīgi pareizi. Mani tas absolūti neinteresē. Tu, gluži tāpat kā Lūsio vai vēl kāds cits manā dzīvē, — tā ir mana kontrolējamā muļķība.
Izjutu neparastu garīgu tukšumu. Pilnīgi acīmredzami nebija nekāda iemesla, kādēļ donam Huanam vajadzētu par mani rūpēties, bet, no otras puses, biju gandrīz pilnīgi pārliecināts, ka es viņu interesēju personīgi, un domāju, ka citādi nemaz nevar būt, jo vai gan tādā gadījumā viņš veltītu man visu savu uzmanību jebkurā brīdī, kuru pavadījām kopā. Man ienāca prātā, ka dons Huans, iespējams, to saka tāpēc, ka esmu viņam pamatīgi apnicis. Galu galā es taču atteicos no viņa mācībām.
— Man šķiet, ka mēs runājam par absolūti dažādām lietām, — es teicu. — Man nevajadzēja izvēlēties par piemēru sevi. Es vienkārši gribēju teikt, ka ir taču pasaulē kaut kas, kas tevi patiešām interesē tai nozīmē, ka tā nav kontrolējamā muļķība. Nespēju aptvert, kā gan tad vispār varētu dzīvot, ja viss patiešām zaudēta jebkādu nozīmi.
— Tas attiecas uz tevi, — viņš teica. — Lietām ir nozīme priekš tevis. Tu man pajautāji par manu kontrolējamo muļķību, un es tev atbildēju, ka viss, ko es daru attiecībā pret sevi pašu un citiem cilvēkiem, ir muļķība, jo nekam nav nekādas nozīmes.
— Bet kā gan tu, don Huan, tādā gadījumā vari turpināt dzīvot, ja jau tavā dzīvē nekam nav nekādas nozīmes.
Viņš iesmējās un pēc īsas pauzes, kuras laikā viņš, šķiet, apsvēra, atbildēt man vai neatbildēt, piecēlās un gāja uz māju. Es viņam sekoju.
— Pagaidi, pagaidi, don Huan, — es teicu, — man patiešām jānoskaidro, ko īsti tu man gribēji teikt.
— Varbūt to nemaz nevar paskaidrot, — viņš teica, — Dažām lietām tavā dzīvē ir nozīme, jo tās tev ir svarīgas. Tava rīcība ir svarīga tev pašam; turpretim man neviena lieta nav svarīgāka par jebkuru citu, neviens notikums, ne arī kāda mana vai jebkura cita cilvēka rīcība. Tomēr, neraugoties uz to, es turpinu dzīvot tāpēc, ka savas dzīves laikā esmu norūdījis un noslīpējis savu gribu, tā kļuvusi perfekta un viengabalaina, un tagad es jau nepiešķiru nekādu nozīmi tam, ka nekam nav nekādas nozīmes. Mana griba kontrolē manas dzīves muļķību (bezjēdzību).
Viņš pietupās un aptaustīja augus, kas bija izlikti kaltēties saulē uz liela maisauduma gabala.
Es apjuku. Nekādi nebiju iedomājies, ka mani jautājumi ievirzīs sarunu šādā gultnē. Pēc ilgas pauzes man ienāca prātā labs arguments. Teicu, ka, manuprāt, dažu apkārtējo cilvēku rīcība ir mums ļoti svarīga, piemēram, ja sāktos atomkarš un tā rezultātā dzīvība uz zemeslodes tiktu iznīcināta, tad tas būtu patiesi drausmīgs notikums.
— Tu tam tici tāpēc, ka domā. Tu domā par dzīvi, — dons Huans noteica ar dīvainu mirdzumu acīs. — Tu neredzi.
— Bet, ja es redzētu, vai tad es justu savādāk.
— Tiklīdz cilvēks iemācās redzēt, viņš atklāj, ka ir viens pats pasaulē, kurā ir tikai muļķība,—dons Huans noslēpumaini noteica.
Viņš ieturēja nelielu pauzi un tad palūkojās uz mani, kā gribēdams novērtēt savu vārdu radīto efektu.
— Tev tava rīcība, gluži tāpat kā jebkuru citu cilvēku rīcība, šķiet svarīga, jo tu esi iemācījies domāt, ka tā ir svarīga.
Viņš pateica vārdu "iemācījies" tik neparastā intonācijā, ka biju spiests viņam pajautāt, ko viņš ar to īsti domājis.
Viņš izbeidza darboties ar saviem augiem un palūkojās uz mani.
— Mēs iemācāmies domāt par visu un tad pieradinām mūsu acis redzēt tā, kā mēs domājam par lietām, uz kurām skatāmies. Mēs skatāmies uz sevi, jau domājot, ka esam svarīgi. Un tāpēc mums nākas sajusties svarīgiem. Bet pēc tam, kad cilvēks iemācās redzēt, viņš saprot, ka nevar vairāk domāt par lietām, uz kurām skatās; bet, ja viņš nevar domāt par lietām, uz kurām skatās, tad viss zaudē jebkādu nozīmi.
Dons Huans acīmredzot ievēroja manu izbrīnīto skatienu un atkārtoja savu apgalvojumu trīs reizes, it kā cenšoties piespiest mani saprast. Viņa teiktais sākumā man šķita pilnīgas blēņas, taču, visu to apdomājot, secināju, ka tas drīzāk atgādina visai sarežģītu apgalvojumu par dažiem uztveres aspektiem.
Centos izdomāt kādu labu jautājumu, lai viņš būtu spiests izskaidrot savu redzes viedokli, taču nespēju. Pēkšņi sajutu lielu nogurumu un jau nespēju skaidri formulēt savas domas. Dons Huans, šķiet, ievēroja manu nogurumu un viegli paplikšķināja man pa muguru-
— Notīri šos augus, — viņš teica, — bet tad sasmalcini tos podā.
Viņš pasniedza man lielu podu un izgāja.
Viņš atgriezās mājās pēc dažām stundām, jau pašā novakarē. Es pabeidzu drupināt viņa augus, un man bija pietiekami daudz laika, lai sakārtotu savas piezīmes. Tūdaļ gribēju uzdot viņam dažus jautājumus, taču viņš nevēlējās man atbildēt, paziņojot, ka ir izsalcis un vispirms grib paēst.
Viņš iekūra uguni māla krāsnī un uzlika uz tās podu ar gaļas buljonu. Ielūkojies manis atnestajos provīzijas saiņos, viņš izvēlējās dažus dārzeņus, sagrieza tos sīkos gabaliņos un iemeta podā. Tad viņš atlaidās uz masas, lai es varētu uzturēt uguni.
Bija jau gandrīz pavisam tumšs: no vietas, kur sēdēju, varēja saskatīt debesis rietumu pusē. Dažu blīvo mākoņu izrobotās malas izgaismojās bāli brūnā gaismā, bet to vidusdaļa bija gandrīz melna.
Es grasījos viņam ieminēties, par to, cik skaisti šodien ir mākoņi, taču viņš ierunājās pirmais.
— Irdenas malas un blīvs centrs, — viņš teica, norādot man uz mākoņiem.
Viņa piezīme tik ļoti sakrita ar to, ko grasījos viņam teikt, ka es pat satrūkos.
— Tikko kā grasījos tev to teikt.
— Tātad es tevi apsteidzu,—viņš teica un līksmi iesmējās kā bērns.
Pajautāju, vai viņš nevar man atbildēt uz dažiem jautājumiem.
— Kas tevi interesē?
— Mani ļoti satrauc tas, ko tu man šodien teici par kontrolējamo muļķību. Nekādi nespēju saprast, ko tu arto visu biji domājis.
— Protams, ka tu nespēj to saprast. Tu centies par to domāt, bet tas, ko es teicu, nekādi nesakrīt ar tavām domām.
— Es cenšos par to domāt, jo man tas ir vienīgais veids, kā kaut ko saprast. Tā, piemēram, don Huan, vai tu ar to gribi teikt, ka tad, kad cilvēks iemācās redzēt, viss zaudē jebkādu vērtību?
—Es neteicu, ka zaudē vērtību, bet gan nozīmi. Viss ir vienlīdz vērtīgs, un tādēļ ari kļūst nenozīmīgs. Piemēram, es nu nekādi nevaru apgalvot, ka mana rīcība ir svarīgāka nekā tavējā, ka viena lieta ir svarīgāka par otru, un tāpēc visas lietas ir vienādas; bet tā kā viņas ir vienādas, tad tās visas ir vienlīdz nenozīmīgas.
Pajautāju, vai viņa izteikumi gadījumā nenozīmē to, ka tas, ko viņš sauc par "redzēšanu", īstenībā ir labāks nekā vienkārši "skatīšanās" uz lietām. Viņš atbildēja, ka cilvēka acis var veikt abas funkcijas, taču neviena no tām nav labāka par otru; taču, viņaprāt, nav lietderīgi pieradināt acis tikai skatīties, tādā veidā ierobežojot savas iespējas.
Piemēram, mums vajag skatīties, lai smietos. Jo, tikai skatoties uz lietām, mēs varam sajust smieklīgo pasaules pusi. No otras puses, kad mūsu acis redz, visas lietas ir tik ļoti vienādas, ka vairs neatliek nekā smieklīga.
— Vai tu ar to gribi teikt, don Huan, ka cilvēks, kas redz, nespēj smieties?
Viņš kādu laiku klusēja.
— Iespējams, ir tādi zināšanu cilvēki, kas nekad nesmejas, — viņš teica, — lai gan es nevienu tādu nepazīstu. Visi man zināmie redz, taču vēl arī skatās, tāpēc smejas.
— Vai zināšanu cilvēks spēj raudāt?
— Kāpēc gan ne. Mūsu acis skatās, tāpēc mēs varam smieties, raudāt vai izklaidēties. Personīgi man nepatīk būt skumjam, tādēļ tad, kad saskāros ar kaut ko bēdīgu, es gluži vienkārši fokusēju acis un redzu, tā vietā, lai skatītos. Bet, kad saskāros ar kaut ko jocīgu, skatos un smejos.
— Bet tad jau, don Huan, tavi smiekli ir īsti, un tā jau vairs nav kontrolējamā muļķība.
Dons Huans kādu brīdi mani vērīgi uzlūkoja.
— Es sarunājos ar tevi tāpēc, ka tu mani uzjautrini, — viņš teica. — Tu man atgādini tuksnesī dzīvojošās žurkas ar pūkainām astēm, kuras bieži vien iekrīt, bāžot savas astes citu žurku alās, lai tās izbiedētu un nozagtu tām ēdamo. Tu pats iekriti savās izliktajās jautājumu lamatās. Piesargies — reizēm, lai izkļūtu brīvībā, šīs žurkas spiestas pašas noraut sev astes.
Man šis salīdzinājums šķita ļoti asprātīgs, un es iesmējos. Dons Huans man reiz bija rādījis šos nelielos, resnām vāverēm līdzīgos grauzējus ar lielajām pūkainajām astēm; šādas resnas žurkas tēls, kas pati norauj savu asti, šķita skumjš, taču tai pat laikā ārkārtīgi smieklīgs.
— Mani smiekli, gluži tāpat kā viss pārējais, ko es daru, ir reāli, — dons Huans teica, — un vienlaikus tā ir kontrolējamā muļķība, jo tā ir nevajadzīga. Tā neko neizraisa, un tomēr es turpinu to darīt.
— Cik noprotu, don Huan, tad tavi smiekli nebūt nav nevajadzīgi, — tie padara tevi laimīgu.
—Nē, es esmu laimīgs tāpēc, ka atzīstu par labāku skatīties uz lietām, kas padara mani laimīgu, — tad manas acis tver to jocīgās puses, un es smejos. Esmu tev to teicis jau neskaitāmas reizes. Ceļš vienmēr jāizvēlas ar sirdi, tikai tā var izvēlēties labāko; iespējams, ka tad varēs smieties vienmēr.
Teicu, ka tad jau sanāk, ka raudāšana vērtējama zemāk, vai arī ka raudāšana ir darbība, kas padara mūs vājākus. Viņš atbildēja, ka tur nav nekādas principiālas atšķirības un gan vienam, gan otram nav nekādas nozīmes; taču viņš izvēlas smieklus, jo tad, kad viņš smejas, viņa ķermenis jūtas labāk, nekā tad, kad raud.
Es piebildu, ja reiz jau pastāv izvēle, tad nav vienlīdzības; ja jau viņš izvēlas smieklus, nevis raudāšanu, tad šī darbība ir svarīgāka.
Viņš stūrgalvīgi apgalvoja, ka priekšroka nebūt nenozīmē, ka tās nav vienādas; bet es uzstāju, ka mūsu strīdu loģiski var novest līdz apgalvojumam: ja jau visas lietas ir tik vienādas, tad kāpēc gan neizvēlēties nāvi.
— Daudzi zināšanu cilvēki to ari dara, — viņš teica. — Reiz viņi var vienkārši nozust. Cilvēki tad parasti domā, ka viņus ir slepus nogalinājuši par kaut kādām nelietībām. Viņi izvēlas nāvi, jo viņiem tam nav nekādas nozīmes. No otras puses, es izvēlos dzīvot un smieties ne jau tāpēc, ka tam ir kaut kāda nozīme, bet tāpēc, ka tāda ir mana rakstura nosliece. Es saku "izvēlos" tāpēc, ka redzu, bet tas nebūt nenozīmē, ka es izvēlos dzīvot; mana griba piespiež mani turpināt dzīvi neatkarīgi no visa, ko es varu ieraudzīt. Tu pašreiz mani nesaproti, jo sava ieraduma dēļ domā tā, kā skaties, un domā tā, kā domā.
Mani ļoti ieinteresēja šis viņa paziņojums . Es lūdzu viņam paskaidrot, ko viņš arto visu īsti gribēja teikt.
Viņš vairākas reizes atkārtoja šo pašu konstrukciju, it kā dodot sev laiku, lai izveidoto to no citiem vārdiem, un tad paskaidroja savu redzes viedokli, teikdams, ka ar domāšanu viņš saprot to pastāvīgo ideju, kas mums ir par visu pasaulē. Viņš teica, ka redzēšana sagrauj šo pieradumu, un līdz tam laikam, kamēr es nebūšu iemācījies redzēt, es nespēšu paīstam saprast, ko viņš ar to domājis.
— Bet ja jau nekam nav nekādas nozīmes, don Huan, tad kāda gan nozīme tam, vai es iemācīšos vai neiemācīšos redzēt!
— Reiz es tev jau teicu, ka mūsu kā cilvēku liktenis ir mācīties neatkarīgi no tā, vai tas ir labi vai slikti. Es iemācījos redzēt un tagad tev saku: īstenībā nekam nav nekādas nozīmes. Tagad ir tava kārta; varbūt kādreiz tu redzēsi un uzzināsi, vai lietām ir vai nav kāda nozīme. Man nekam nav nekādas nozīmes, bet varbūt tev visam būs nozīme. Tagad tev jau būtu jāzina, ka zināšanu cilvēks dzīvo darbojoties, bet nevis domājot par darbību un par to, ko viņš darīs, kad būs izpildījis šo darbību. Zināšanu cilvēks izvēlas ceļu ar sirdi un pa to arī iet. Un viņš skatās, priecājas un smejas, bet tad redz un zina. Viņš zina, ka viņa dzīve ļoti ātri būs galā; viņš zina, ka viņš, gluži tāpat kā jebkurš cits, nekur neiet. Viņš zina, jo viņš redz, ka neviena lieta nav svarīgāka par otru. Citiem vārdiem sakot, zināšanu cilvēkam nav ne goda, ne pašcieņas, ne ģimenes, ne vārda, ne valsts, bet tikai dzīve, kuru jānodzīvo; un šādos apstākļos vienīgais, kas viņu saista ar citiem cilvēkiem, ir kontrolējamā muļķība. Tāpēc zināšanu cilvēks cenšas vaiga sviedros un pūš, un elš, un izskatās gluži tāpat kā parastais cilvēks, izņemot vienīgi to, ka viņš kontrolē dzīves bezjēdzību. Bet tā kā nav nekā svarīgāka, nekā viss pārējais, tad zināšanu cilvēks izvēlas jebkuru darbību un izpilda to tā, it kā tai būtu nozīme. Viņa kontrolējamā muļķība liek viņam teikt, ka viņa darbībai ir kāda nozīme, un darboties tā, it kā tai tā būtu, bet tai pašā laikā viņš zina, ka tas tā nav, tāpēc, izpildījis darbību, viņš mierīgi paiet malā, un viņu ne mazākā mērā nesatrauc tas, vai viņa rīcība bijusi laba vai slikta, vai tai bijuši kādi rezultāti vai arī nē. No otras puses, zināšanu cilvēks var izvēlēties arī pilnīgu bezrūpību, nekad nerīkoties un uzvesties tā, it kā bezrūpībai patiešām viņa acīs būtu kāda nozīme. Un viņam arī būs pilnīga taisnība, jo tā arī būs viņa kontrolējamā muļķība.
Tad es noturēju ļoti juceklīgu monologu, cenšoties paskaidrot donam Huanam savu interesi par cēloņiem, kas tomēr liek zināšanu cilvēkam rīkoties kaut kādā noteiktā veidā, lai gan viņš zina, ka nekam nav nekādas nozīmes.
Viņš iesmējās un tikai tad atbildēja:
— Tu domā par savu rīcību, — viņš teica, — un tāpēc esi spiests ticēt, ka tā ir tik svarīga, kā tu to iedomājies, lai gan īstenībā nekam no visa tā, ko tu dari, nav nekādas nozīmes. Nekam! Bet ja jau reiz patiešām nekam nav nekādas nozīmes, tad kāpēc, kā tu to jautāji, es turpinu dzīvot? Būtu taču vienkāršāk nomirt; tā tu saki, un tu tam tici, tāpēc ka domā par dzīvi gluži tāpat, kā tagad domā par to, kam līdzinās redzēšana. Tagad tu gribi, lai es tev sniedzu manas kontrolējamās muļķības cēloņa aprakstu, un es tev varu atbildēt tikai vienu: kontrolējamā muļķība ir ļoti līdzīga redzēšanai. Tas ir kaut kas tāds, par ko nav iespējams domāt.
Viņš nožāvājās, apgūlās uz muguras un izstiepa kājas, tā ka nokrakšķēja visi kauli.
— Tu pārāk ilgi biji prom, — viņš teica. — Tu pārāk daudz domā.
Viņš piecēlās un iegāja krūmos līdzās mājai. Es uzmanīju uguni, lai vira podā vārītos. Gribēju iedegt petrolejas lampu, taču krēsla iedarbojās ļoti nomierinoši. Uguns pavardā dega ar pietiekami spilgtu liesmu, lai varētu rakstīt, un meta sarkanu atblāzmu ap mani.
Noliku savas piezīmes zemē un apgūlos. Sajutos noguris. No visas šīs sarunas ar donu Huanu man prātā bija palikusi viena vienīga rūgta doma, ka viņam gar mani nav nekādas daļas; tas ļoti mani satrauca. Mūsu ilgās draudzības laikā biju sācis viņam uzticēties. Ja ne šī pilnīgā uzticība, tad bailes mani paralizētu, jau iedomājoties vien par to, ka man vajadzēs mācīties; mana uzticība balstījās uz ideju, ka viņš rūpējas personīgi par mani; īstenībā es vienmēr no viņa baidījos, taču vienmēr apvaldīju savas bailes, jo viņam ticēju. Kad nu viņš sagrāva šo pamatu, man vairs nebija nekāda atbalsta, un es sajutos absolūti bezpalīdzīgs.
Mani pārņēma ļoti dīvains nemiers, un es nervozi staigāju šurpu turpu gar pavardu. Es viņu ļoti nepacietīgi gaidīju.
Pēc kāda laika viņš atgriezās, atkal apsēdās pie pavarda, un es izstāstīju viņam par savām bailēm. Teicu viņam, ka uztraucos, jo, iekļuvis straumes pašā vidū, vairs nespēju izmainīt tās virzienu; paskaidroju, ka, izņemot uzticību, kuru pret viņu izjūtu, esmu vēl arī iemācījies dziļi cienīt viņa dzīvesveidu un uzskatīt, ka tas ir krietni vien racionālāks un mērķtiecīgāks, nekā manējais. Teicu, ka viņa vārdi izraisījuši manī drausmīgu konfliktu, jo tie mudina mani izmainīt manas jūtas. Lai uzskatāmāk atklātu savu redzes viedokli, izstāstīju donam Huanam atgadījumu ar kādu vecu un ļoti bagātu konservatīvu juristu, kurš nodzīvoja visu savu dzīvi pilnīgā pārliecībā par to, ka cīnās par taisnību. Trīsdesmito gadu sākumā, kad Rūzvelta administrācijas laikā tika izstrādāti un ieviesti dzīvē amerikāņu ekonomikas atveseļošanas jeb tā saucamā "Jaunā kursa" kardinālie pasākumi, viņš dedzīgi iesaistījās tā laika politiskajā drāmā. Viņš bija absolūti pārliecināts par to, ka šīs izmaiņas valstī atnesīs tikai postu, un, palikdams uzticīgs savam ierastajam dzīvesveidam, zvērēja cīnīties pret to, ko uzskatīja par politisku ļaunumu. Taču pārmaiņu laiks bija jau pienācis, un viņš nespēja tam pretoties. Vairāk nekā desmit gadus viņš izmisīgi cīnījās politiskajā arēnā un savā personīgajā dzīvē; tad Otrā pasaules kara notikumi izvērsās viņam par pilnīgu sakāvi. Viņa politiskais un ideoloģiskais krahs viņu tik dziļi sarūgtināja, ka viņš labprātīgi pavadīja trimdā veselus divdesmit gadus. Kad es viņu satiku, viņam jau bija astoņdesmit četri gadi un viņš atgriezās dzimtajā pilsētā, lai pavadītu savas dzīves pēdējos gadus nabagmājā. Es nespēju saprast, kā gan viņš tik ilgi varēja dzīvot, izniekojot savu dzīvi sarūgtinājumā un žēlumā pret sevi. Es viņam nez kāpēc iepatikos, un mēs stundām ilgi ar viņu mēdzām sarunāties.
Pēdējoreiz, kad viņu satiku, viņš mūsu sarunu nobeidza šādi: "Man bija pietiekami daudz laika, lai atskatītos pagātnē un izanalizētu savu dzīvi. Mana laika galvenie notikumi nu kļuvuši par vēsturi un nebūt nav ierindojami tās spilgtāko epizožu vidū. Kā rādās, esmu daudzus gadus veltīgi dzinies pakaļ mirāžai. Pēdējā laikā mani vajā sajūta, ka visu savu dzīvi esmu ticējis kaut kādam farsam. Esmu sapratis, ka tas nebija to vērts. Taču es vairs nespēju atgūt savus veltīgi izniekotos četrdesmit gadus."
Teicu donam Huanam, ka mana konflikta iemesls ir šaubas, kas radās no viņa izteikumiem par kontrolējamo muļķību.
— Ja jau īstenībā nekam nav nekādas nozīmes, — es teicu, — tad, kļūstot par zināšanu cilvēku, gribot negribot paliksi tikpat garīgi iztukšots, kā šis mans vecais draugs, un atradīsies tikpat nožēlojamā stāvoklī.
— Nebūt nē, — dons Huans iebilda. — Tavs draugs ir vientuļš, jo tā ari nomirs, neiemācījies redzēt. Savas dzīves laikā viņš vienkārši novecojis un tagad droši vien izjūt vēl lielāku žēlumu pret sevi, nekā jebkad līdz šim. Viņš jūt, ka izniekojis četrdesmit gadus, dzīdamies pēc uzvarām, bet cietis tikai zaudējumus. Viņš nekad neuzzinās, ka būt par uzvarētāju vai zaudētāju ir viens un tas pats.
Tagad tu no manis baidies, tāpēc ka es tev pateicu, ka tu esi līdzvērtīgs visam pārējam. Tu rīkojies kā bērns. Mūsu, kā cilvēku liktenis ir mācīties, bet pēc zināšanām jāiet gluži tāpat kā karā; esmu tev to jau teicis neskaitāmas reizes. Pēc zināšanām un karā iet ar bailēm, ar cieņu, labi apzinoties, ka iet karā. Un ar absolūtu pārliecību par sevi. Tici sev, bet nevis man. Tevi tagad biedē tava drauga dzīves tukšums. Varu tev droši apgalvot, ka zināšanu cilvēka dzīvē nav tukšuma. Viss ir pilns līdz malām.
Dons Huans piecēlās un izstiepa rokas, it kā kaut ko taustot gaisā.
— Viss pilns līdz malām, — viņš atkārtoja,—un visas lietas ir vienādas. Es neesmu līdzīgs tavam draugam, kurš ir vienkārši novecojis. Kad es tev saku, ka nekam nav nekādas nozīmes, es nebūt nedomāju to pašu, ko viņš. Viņam viņa cīņa bijusi veltīga, jo viņš ir zaudējis; man nepastāv nedz uzvara, nedz zaudējums, nedz tukšums. Viss ir pilns līdz malām, visas lietas ir vienādas, un mana cīņa bija manu pūļu vērta.
Lai kļūtu par zināšanu cilvēku, jābūt karotājam nevis pinkšķošam bērnam. Jācīnās, nedrīkst padoties, žēloties un atkāpties, līdz sāksi redzēt, tikai tāpēc vien, lai saprastu, ka nekam nav nekādas nozīmes.
Dons Huans izmaisīja poda saturu ar koka karoti. Vira bija gatava. Viņš noņēma podu no uguns un uzlika uz četrstūraina māla ķieģeļu bloka pie pašas sienas, kas vienlaicīgi kalpoja gan kā plaukts, gan kā galds. Ar kāju piestūma divas nelielas kastes, uz kurām bija ērti sēdēt, it īpaši, atbalstoties ar muguru pret sienu, un ar žestu aicināja mani apsēsties, bet tad ielēja šķīvī zupu. Viņš pasmaidīja. Viņa acis staroja, it kā viņš patiešām sajūsminātos par manu klātbūtni. Viņš piebīdīja man tuvāk zupas šķīvi. Šai viņa žestā jautās tāda labestība un sirsnība, ka uztvēru to kā aicinājumu atjaunot savu sākotnējo uzticību, ko līdz šim biju izjutis pret viņu. Sajutos kā pilnīgs idiots; centos atbrīvoties no šīs sajūtas, meklējot savu karoti, un nevarēju to atrast, zupa bija pārāk karsta, lai to dzertu no šķīvja, un, kamēr tā atdzisa, pajautāju donam Huanam, vai kontrolējamā muļķība nozīmē to, ka zināšanu cilvēkam neviens vairs nevar iepatikties.
Viņš pārstāja ēst un iesmējās.
— Tu pārāk uztraucies par to, ka kāds tev patīk, vai par to, lai pats patiktu citiem, — viņš teica. — Zināšanu cilvēkam var patikt jebkas un jebkurš, taču viņš izmanto savu kontrolējamo muļķību, lai par to nesatrauktos. Pašlaik tu rīkojies pilnīgi pretēji. Mīlēt cilvēkus vai pašam būt mīlētam — tas vēl nebūt nav viss, uz ko ir spējīgs cilvēks.
Viņš mazliet pielieca galvu sānis un kādu laiku mani uzmanīgi vēroja.
— Padomā par to, — viņš teica.
— Don Huan, es tev gribu pajautāt vēl tikai vienu lietu. Tu saki, ka, lai smietos, jāskatās ar acīm, taču es uzskatu, ka mēs smejamies tāpēc, ka domājam. Nu, kaut vai aklie — viņi taču arī smejas.
— Nē, aklie nesmejas, — viņš teica, — viņu ķermeņi viegli trīsuļo un viņi izdod smiekliem līdzīgas skaņas. Viņi nekad nav skatījuši pasaules smieklīgās puses, un tāpēc viņiem nākas to visu iedomāties. Nē, viņu smiekli, tie nav īsti smiekli.
Vairāk mēs neko nerunājām. Mani bija pārņēmusi laimes un labklājības sajūta. Mēs ēdām klusējot; tad dons Huans sāka smieties, jo es izmantoju sausu žagariņu, lai iedabūtu mutē dārzeņus.
1968.gada 4.oktobrī
Izvēlējos izdevīgu bridi un pajautāju Donam Huanam, vai mēs nevarētu aprunāties par redzēšanu. Viņš, šķiet, kādu brīdi padomāja, tad pasmaidīja un teica, ka es atkal esmu atsācis savu veco dziesmu — runāt, bet nevis darīt.
— Ja tu gribi redzēt, tad tev jāļauj dūmiņam sevi vadīt, — viņš izteiksmīgi noteica. — Es vairāk par to nerunāšu.
Es palīdzēju viņam tīrīt sakaltētos augļus. Ilgu laiku strādājām pilnīgā klusumā: kad esmu spiests ilgi klusēt, mani vienmēr pārņem sliktas priekšnojautas, it īpaši dona Huana sabiedrībā. Beidzot es neizturēju un uzdevu viņam spontānu jautājumu.
— Kā zināšanu cilvēks pielieto kontrolējamo muļķību, ja nomirst cilvēks, kuru viņš mīl? — es pajautāju.
Donu Huanu pārsteidza šis mans jautājums, un viņš izbrīnījies palūkojās uz mani.
— Nu, piemēram, tavs mazdēls Lūsio, — es teicu. — Vai to, kā tu rīkotos viņa nāves brīdī, varētu saukt par kontrolējamo muļķību.
— Tad jau labāk kā piemēru aplūkosim manu dēlu Eulalio, — dons Huans mierīgi atbildēja. — Viņam uzgāzās virsū klints bluķis, kad viņš strādāja Panamerikas šosejas būvniecības darbos. Mana rīcība viņa nāves brīdī bija kontrolējamā muļķība; kad es ierados sprādziena vietā, viņš bija jau praktiski miris, taču viņa ķermenis bija tik stiprs, ka vēl joprojām turpināja kustēties un raustīties. Es nostājos viņa priekšā un palūdzu puišus no ceļa būvētāju brigādes viņu vairāk neaiztikt—viņi mani paklausīja un nostājās ap viņu aplī, un skatījās uz viņa sakropļoto ķermeni. Es arī tur stāvēju, taču neskatījos. Es fokusēju savas acis tā, lai varētu redzēt, kā sabrūk viņa personības dzīvība, nekontrolēti izplešoties ārpus savām robežām līdzīgi mirdzošu kristālu miglai, jo tieši tā sajaucas, saplūst un izplešas dzīvība un nāve. Lūk, ko es darīju mana dēla nāves brīdī. Tas ir viss, ko varēju izdarīt, un tā ir kontrolējamā muļķība. Ja es uz viņu būtu skatījies, tad ieraudzītu, kā viņš kļūst nekustīgs, un sajustu sakāpjam kaklā raudas, jo man nekad vairs nebūs lemts skatīties, kā viņa brīnišķais stāvs staigā pa zemes virsu. Tā vietā es redzēju viņa nāvi, un tai visā nebija ne skumju, nejūtu. Viņa nāve bija tikpat nenozīmīga, kā viss pārējais.
Dons Huans kādu brīdi klusēja. Šķiet, viņš bija skumjš, taču pēkšņi pasmaidīja un sabužināj a manus matus.
— Tā, nu tu tagad vari uzskatīt, ka tad, kad mirst kāds cilvēks, kuru es mīlu, mana kontrolējamā muļķība slēpjas tai apstākļi, ka es fokusēju acis.
Es iedomājos par cilvēkiem, kurus es mīlu, un man pēkšņi kļuva sevis ļoti žēl.
—Tev gan labi, don Huan, — es teicu,—tu spēj fokusēt savu redzi, bet es varu tikai skatīties.
Viņam tas šķita komiski, un viņš iesmējās.
— Neko teikt, labi, — viņš teica, — tas ir grūts darbs.
Mēs abi iesmējāmies. Pēc ilgākas klusēšanas es atkal sāku viņu iztaujāt—iespējams, lai aizdzītu savu grūtsirdību.
— Ja es tevi pareizi sapratu, don Huan, — es teicu, — tad zināšanu cilvēka dzīvē viss ir kontrolējamā muļķība, izņemot tikai tās darbības, kas ir saistītas ar viņa sabiedroto vai Meskalito, vai ne?
— Tiesa, — viņš pasmīnēja, — mans sabiedrotais un Meskalito nav no cilvēku pasaules. Mana kontrolējamā muļķība ir pielietojama tikai attiecībā pret mani pašu un manām darbībām cilvēku sabiedrībā.
—Taču loģiski ir pilnīgi iespējams, — es teicu,—ka zināšanu cilvēks arī savu rīcību attiecībā pret saviem sabiedrotajiem vai Meskalito uzlūko kā kontrolējamo muļķību.
Viņš uzmeta man asu vērīgu skatienu.
Tu atkal domā, — viņš teica. — Zināšanu cilvēks nedomā, jo viņam šāda loģiski izplānota iespēja ir liegta. Nu, kaut vai, piemēram, es. Es saku, ka pielietoju kontrolējamo muļķību tikai tad, kad atrodos cilvēku pasaulē. Es tā saku tāpēc, ka spēju redzēt cilvēkus. Taču es neredzu cauri savam sabiedrotajam, un tādēļ tas man ir neizdibināms. Tad kā gan es varu kontrolēt savu muļķību, ja neredzu viņam cauri? Ar saviem sabiedrotajiem vai Meskalito es esmu tikai cilvēks, kas zina, kā redzēt, un kuru ir apstulbinājis tas, ko viņš redz — cilvēks, kas zina, ka viņš nekad nesapratīs visu, ar ko saskaras. Tagad aplūkosim tavu gadījumu. Man nav svarīgi, vai tu kļūsi par zināšanu cilvēku vai nē, taču tas ir nez kāpēc svarīgi Meskalito. Pilnīgi acīmredzami, ka tas ir viņam svarīgi, jo vai gan viņš citādi izrādītu tev tādu labvēlību. Es nevaru to nepamanīt un atbilstoši tam ari rīkojos, lai gan viņa rīcības motīvi man nav skaidri.