— Paklau, vecīt! — Septītās grupas kultordze Aija Krūmiņa piegāja pie Daumanta.
— Klāj vaļā, ko vajag! — Daumantam sāpēja zobs, un viņš bija noskaities uz visu pasauli.
— Pirmdien plakātu konkurss, veltīts mātes un bērna tēmai.
— Nu, un tad? Es vēl netaisos apbērnoties.
— Nelauzies. Visas grupas piedalās. Pats zini — no mūsējiem neviens neprot tik labi zīmēt kā tu.
— Kas šodien par dienu?
— Piektdiena.
— Kur tu biji agrāk?
— Pavisam izgāja no prāta. Daumant, dārgumiņ, vienīgi tu spēj mūs glābt. Ja uzvarēsim, grupai punkti par sabiedrisko darbu un tev droša balva.
— Tinies prom, punktu dvēsele!
— Izmērs — septiņdesmit reiz simts, — Aija vienā mierā turpināja. Savas grupas zēnus viņa pazina pietiekami labi. — Papīru es tūlīt atnesīšu. Tehnika nav svarīga — var ar flomāsteriem, zīmuļiem, akvareļkrāsām un tā tālāk. Pats labāk zini.
Sestdienas^karā Daumants uzsprauda tīru papīra lapu uz rasējamā dēļa. Velns lai parauj, ko lai zīmē? Visvienkāršākais būtu nospiest no kādas kartiņas vai grāmatas, bet kaut kā neērti.
Māsa ar mazo Andrīti klēpī skatījās televizoru. Acis iepletis, sikais blenza uz drošsirdīgo zaķīti, kurš dzenāja pa ekrānu neveiksminieku vilku.
— Pasēdi tā brītiņu nekustoties, — Daumants palūdza un, paņēmis pasteļa krīti- ņus, ar drošiem vilcieniem sāka zīmēt.
Brālis Kristaps, ejot uz savu istabu, ieskatījās zīmējumā un pārsteigts iesvilpās. — Siksta Madonnas vietā padomju Madonna, hā, hā! — Tas tika teikts ar redzamu skaudību. Čaklajam, uzcītīgajam, priekšzīmīgajam lielajam brālim zīmēšanā nebija ne mazākā talanta.
— Un kāpēc gan ne? — Daumants bija noskaņots miermīlīgi. — Aizdod man savu matu laku, citādi krāsa nobirs.
Zane žēli noskatījās, kā deficīta poļu matu laka pārklāja zīmējumu.
— Nečīksti, vēl jau palika. — Daumants pakratīja baloniņu.
Plakātus izstādīja skolas vestibilā.
Pārējās grupas bija gājušas pa vieglāko ceļu — vai nu pārzīmējušas atsevišķas ligūras no nodrukātiem plakātiem, vai arī vienkārši izgriezušas tās no žurnāliem un izgatavojušas krāsainas montāžas. Vienīgi otrās grupas plakāts spēja konkurēt ar septītajiem. Tajā bija attēlota uzlecoša saule, bet uz tās fona skrejoša bērna siluets.
Žūrija ilgi sprieda, kurai grupai piešķirt pirmo vietu. Otrās zīmējums bija plakā- tiskāks, ar neapšaubāmu izdomu, bet septītās — mākslinieciskāks. Uzvarēja septītā. Kā balvu Daumants saņēma prāvu kasti ar pasteļa krītiņiem, pēc kuriem viņš sen klusībā bija ilgojies. Laiku pa laikam viņam gribējās sevi izteikt krāsās. Tādās reizēs, pasitis padusē bloku, viņš mēdza nozust kaut kur Līčupītes krastos. Svētdienās tos bija apsēduši makšķernieki, un Daumantam ilgi nācās meklēt vientuļāku vietu. Pasmēlis līdzpaņemtā konservu kārbā ūdeni un apsēdies uz nosūnojuša laukakmens, Daumants ķērās pie darba. Viņam patika pabūt vienatnē ar sevi, atslēgties no ikdienas, aiziet fantāzijas pasaulē. Tajā nebija bērnu veļas piežautās virtuves, tēva, kurš grima aizvien dziļāk alkohola purvā, mātes saraudāto acu. Pēc diviem gadiem, nē, jau pēc gada un astoņiem mēnešiem viņš būs pilnīgi patstāvīgs, pelnīs pieklājīgu algu un varēs pats lemt par savu likteni. Tad viņam būs deviņpadsmit, un ja Baiba būs ar mieru… Tālāk mācīties viņš nedomā, vismaz pagaidām ne. Visas tās vēstures, literatūras un fizikas viņam jau tagad līdz kaklam. Skolotāji gan vienā balsī taurē, ka tās attīstot prātu, loģisko domāšanu, padarot cilvēku garīgi bagātāku un tā tālāk. Ko citu lai viņi saka, tāds jau viņu darbs un viņu maize. Daumantam skaidrs, ka iezubrītās skolas gudrības pēc dažiem gadiem būs izkūpējušas kā cigaretes dūmi gaisā.
Acis un rokas darīja savu. Uz papīra atainojās zaļais rudzu zelmenis, koki kailiem zariem sniedzās pretī zemu slīdošajiem mākoņiem, upītes ūdeņi atspoguļoja mazu, zilu debess stūrīti.
— Kur viņš izrāvis tādus mākoņus?
— Un bērzi arī nav vietā, — puišeļi, aiz muguras sastājušies, komentēja.
— Pievaldi muti, vai neredzi, ka tas ir jaunatnes'čempiņš boksā.
— Bet zīmē kā skuķis.
— Nu, marš prom! — Daumants beidzot neizturēja. Puišeļu bars pajuka. Kādu brīdi bija miers, līdz atkal uzradās citi ziņkārīgie. Daumants daudz neuztraucās, puikas paliek puikas.
Dzestrums līda aiz kamzoļa apkakles. Vēja nesta mākoņu tūce ātri pārklāja debesis. Sāka līt lielām, aukstām lāsēm. Ielicis zīmējumu mapē, Daumants metās skriešus uz mājām.
Virtuvi līdz pat griestiem piepildīja skābu kāpostu aromāts. Uz plīts patīkami sīca trumulis. Māte, vēlīgi smaidīdama, nolika dēla priekšā šķīvi pilnu līdz malām. Tēvs, šoreiz skaidrā, skatījās hokeja spēli starp Rīgas «Dinamo» un Maskavas «Spartaku».
— Goools! — pilnā rīklē no blakusistabas kliedza brālis. — Malacis Balderis!
Ar šķīvi rokās Daumants piesēdās blakus.
— Kāds rezultāts?
— Mūsējie vadībā.
— Sarauj! Sarauj! — publika auroja.
Tīkams siltums izlija līdz pat kāju īkšķiem. Daumants iegrima ģimenes mājīgumā. Nav ko čīkstēt, viņam neklājās nemaz tik slikti. Leonam iet daudz šķidrāk. Un Baibai arī. Un nekur nav zvanīts, vai Toms savu vecāku lepnajā savrupmājā vienmēr jūtas laimīgs.
— Goools! Pieci trīs par labu mūsējiem. Vēl piecas sekundes līdz spēles beigām, trīs, divas… Uzvara! — Sporta komentētājs gavilēja kopā ar tūkstošgalvaino skatītāju pulku.
* * *
Kādā sestdienas novakarē Daumants, somu starp kājām nolicis, sēdēja uz krēsla blakus dežuranta telpai. Mācības bija beigušās, kabineti noslēgti, telpas uzkoptas. No vingrošanas zāles atskanēja meiteņu ansambļa dziesma.
Tātad pieslīpē. Rīt taču izšķirošās finālsacensības televīzijā.
— Nav tīri. Alti vēlreiz: «Dzestrā ziemeļa…»
Dziesma atskanēja no jauna.
— Ritmu, ritmu! Baibiņ, kukū, nesapņo! Nogurušas, jā? Apsēdīsimies brītiņu, atvilksim elpu.
Atskanēja skaļa smieklu šalts. Daumants neizturēja un pavēra zāles durvis.
— Baiba, vai tu nesasities? Atceraties, pērngad Ērika tāpat nolikās, droši vien tas pats krēsls. Nolieciet pie malas.
— Meitenes, kāds man vakar piedzīvojums. Dzirdu, kāds skrāpējas pie ārdurvīm. Atveru — kaķis, milzīgs, pūkains, aste kā pudeļu tīrītājs. Skatās uz mani mīlīgām, zaļām acīm un ņaud. Izstaigā mūsu istabas, asti izslējis kā skursteni, uzlec uz dīvāna un sāk skaļi malt savas dzirnavas. Mūsu terjers Džerijs skatās baltām acīm un trīc no dusmām: ko tas svešais klaidonis uzdrošinās.
Ansambļa vadītāja Barbara Ose bija laba psiholoģe, meitenes brīdi jāizklaidē.
— Atpūtāties? Ceļamies augšā! Otro pantu bez priekšspēles, trīs, četri un…
— Ko tu te kverni? — garderobes tantiņa apjautājās. — Kādēļ neej mājās?
— Tss! — Daumants pielika pirkstu pie lūpām. — Koncerts par brīvu.
— Āāā, — tantiņa gari novilka un, vecmodīgās botēs ieautās kājas šļūkādama, izgāja uz ielas.
«Cik ilgi var slīpēt vienu un to pašu?» Daumants pie sevis pukojās.
— Kā jūs stāvat? Baibai kumpis mugurā, Intai vēders uz priekšu izgāzies. Un rokas? Citai uz vēdera sakrustotas, citai uz muguras. Rokām jābūt brīvi nolaistām gar sāniem. Neaizmirstiet, jūs vēros desmitiem tūkstošu skatītāju. Lai mati būtu tīri i/.mazgāti un kleitas izgludinātas. Un kurpes neaizmirstiet. Inta, tu dzirdi?
— Man kājas ļogās, iedomājoties vien. Meiteņu dubultkvartetu no Ogres vadot pats Gido Kokars. Kur nu mums ar tām sacensties.
Meitenes čalodamas devās uz izeju.
— Baiba! — Daumants pasauca. — Es gribu tev parādīt kaut ko ļoti skaistu.
— Ko tad?
— Tas ir noslēpums. Ejam.
Aukstais gaiss ietriecās sejā. Baiba savilka šalli ciešāk ap kaklu.
— Ir gan šogad ziemiņa! Salst un salst. Apriebies.
Baltais, nesen uzsnigušais sniegs gurkstēja zem gājēju kājām.
— Itin kā tas par kaut ko žēlotos, — Baiba domīgi teica.
— Dod savu somu un bāz rokas kabatās.
— Bet tu pats?
— Man silti dūraiņi. Mamma uzadīja.
Kanālmalas apstādījumos koki, pat vissīkākie krūmiņi ziedēja baltiem, pūkainiem sarmas ziediem. Milzīgo sēru vītolu nokarenie zari atgādināja sastingušus ūdenskritumus.
«Ja spētu šo skaistumu uzgleznot!» Daumants klusībā nopūtās.
Vecrīgas šaurās ieliņas un namiņi, pārklāti ar tīro sniega segu, izskatījās saposušies kā uz svētkiem. Pēterbaznīcas pulkstenis nosita sešas reizes.
Pie pils Daumants apstājās.
— Esam klāt.
— Ko tad tu? Otrreiz gatavojies iestāties pionieros? — Baiba iesmējās.
— Tūlīt redzēsi! — Un, saņēmis meiteni aiz rokas, Daumants veda to pa kāpnēm uz augšu. — Ai!
Spilgtajā prožektoru gaismā uz viņiem raudzījās pinkaina vērša galva, liesmoja vasaras ziedi, viļņojās labības lauks ar zeltainām vārpām un zilām rudzupuķēm. Mazliet tālāk Daugavā atspoguļojās vecpilsētas nami. Skanēja klusināta Raimonda Paula mūzika, tik pazīstama un tuva kā tautasdziesma.
— Šo gobelēnu veidotāja Edīte Vīgnere ir Raimonda Paula māsa, — Daumants čukstēja. — Ko brālis izteic mūzikā, to māsa — materiālā un krāsās.
—Tāds talants piešķirts vienīgi retajiem. Mums par to nav ko sapņot, — Baiba nopūtās.
— To vēl nevar zināt. Pauls mūsu gados skolas sarīkojumos spēlējis deju mūziku, un tēvam ar varu vajadzējis dzīt viņu pie klavierēm.
— Kuru tu izvēlētos sev, ja varētu?
— Šo! — Daumants norādīja uz trīsdaļīgo gobelēnu «Visums».
Melnajā Visuma telpā sudrabaini mirdzēja tālās galaktikas. Uz grīdas pie kājām gūlās mūsu pašu zaļā zeme ar kalniem, līdzenumiem un zilajiem ūdeņu plašumiem. Trešajā gobelēnā attēloti vīrietis un sieviete ziedošā pļavā, radības kronis, bet reizē arī dabas sastāvdaļa.
— Es to novietotu kādā laulību pilī kā ticīgie baznīcās altārgleznas. Un apkārt saliktu daudz degošu sveču.
— Jaunie cilvēki, muzeju pēc piecām minūtēm slēdz, — zāles uzraudze abus atsauca īstenībā.
— Kā māksliniece spējusi tik daudz padarīt? — Baiba no tiesas brīnījās.
— Aiz katra gobelēna sūrs, neatlaidīgs darbs, māksliniece stāstīja atklāšanas dienā, — uzraudze, padzīvojusi sieviete, paskaidroja. — Vispirms uz papīra uzskicēta iecere. Tad dziju mazgāšana, krāsošana, žāvēšana, tīšana un aušana, aušana… Katru dienu pa astoņām desmit stundām. Nolīkst mugura, nogurst rokas. Dienā var noaust divus trīs centimetrus. Divi gobelēni gadā, vairāk nav cilvēka spēkos. Izstāde ir svētki gan skatītājiem, gan pašai māksliniecei. Bet nu gan aizrunājāmies. Visi jau aizgājuši.
Sals knieba degunā un ausis. Normāli cilvēki tādā laikā slēpjas mājā, siltumā. Bet Baibai un Daumantam negribējās šķirties.
— Žēl…
— Kas žēl? — Daumants apvaicājās.
— Ka pasaka beigusies.
— Tā nav vēl beigusies, tā turpinās. Iedomājies, ka pašreiz nav divdesmitais gadsimts, bet, teiksim, sešpadsmitais. Ir jau pavēls, ielas tumšas un klusas. Noslēpjamies, nāk naktssardze, un mums nav līdzi luktura. — Daumants ievilka meiteni kādā pagalmā.
— Kādēļ tad naktssardze? — Baiba brīnījās.
— Ar āvām apbruņoti vīri toreiz staigāja pa šaurajām pilsētas ieliņām un raudzījās, lai viss būtu kārtībā. Un katram vēlīnam gājējam vajadzēja nest līdzi savu gaismekli.
Pulksteņi bija vienīgi baznīcu torņos, tādēļ naktssargu pienākumos ietilpa katru stundu nodziedāt savu dziesmu.
Mazajā Pils ielā prožektori izgaismoja trīs senus namiņus stāviem dakstiņu jumtiem un sīkrūšu lodziņiem. Vienā vēl spīdēja gaisma.
— Esam klāt. — Daumants apņēmīgi vēra smagās ozola durvis.
— Nenormālais! Ja nu mūs notur par zagļiem?
Viņi atradās plašā, krēslainā priekšnamā. Gar sienām stāvēja plati soli. Telpas aizmugurē varēja redzēt milzīgu skursteni ar tajā iekārtu nokvēpušu katlu.
— Ko jūs te meklējat? — Abu priekšā nostājās lakatā ietinusies paveca sieviete.
— Mēs pašreiz ceļojam pa pagātni un ienācām apskatīties.
— Tad jūs esat nokļuvuši īstajā vietā. Šie ir paši senākie Rīgas dzīvojamie nami, iesaukti par «Trīs brāļiem». Vecākajam brālim ir solīds vecums — ap piecsimt gadu, pārējie par simt gadiem jaunāki.
— Tajos laikos šajos namos ^roši vien dzīvoja tādi paši jaunieši kā mēs. Interesanti, kā viņi pavadīja garos ziemas vakarus? — Baiba painteresējās.
— Televizoru, protams, neskatījās un uz kino arī negāja. Ar roku rakstītās grāmatas bija dārgas, tās glabājās klosteros, vērtīgākās ar ķēdēm piekaltas pie sienas, lai nenozagtu, tātad arī nekāda lasīšana neiznāca. Amatnieku mācekļi kopā ar meistaru kvēpekļa vai sveces gaismā kaut ko strādāja, šuva apģērbu, darināja apavus vai rotaslietas. Saimniece, lūk, tur pie pavarda gatavoja vakariņas. Aukstā laikā šāds pavards bija vienīgais siltuma avots. Kad ēdiens bija gatavs, visi sasēdās ap lielo galdu. Pats meistars, noskaitījis vakara lūgšanu, ikvienam nodalīja viņa tiesu. Paēduši visi saklāja tepat uz soliem sev guļvietas un devās pie miera.
— Kā jūs visu tik labi zināt? — Baiba apjautājās.
— Man tāda profesija — pētīt seno Rīgu, gan to, kas ir redzama, bet sevišķi to, kas atrodas apakšzemē, — ejas, noliktavas, darbarīkus, traukus, rotaslietas.
— Paldies, mēs iesim.
— Uzbrauksim Pēterbaznīcas tornī. Es nekad neesmu redzējis Rīgu vakarā no augšas. Un tu?
— Es arī ne, — Baiba atzinās. — Skrējām!
— Nenormālie, — liftnieks rājās. — Augšā nosalsiet kā prusaki.
Mēness lēja spocīgu, zaļganu gaismu pār vecpilsētas nosnigušajiem jumtiem. Pāri Daugavai kā spīdošs, posmains kāpurs līda elektriskais vilciens. Pie apvāršņa blāzmoja Ķengaraga ugunis. Ledlauzis veda kuģu karavānu.
Tumšajās debesīs kā Edītes Vīgneres gobelēnā mirdzēja neskaitāmas zvaigznes.
— Skaties, tur Mazā Lāča astes galā Polārzvaigzne.
-Kur?
— Rau, tieši mana pirksta galā. — Daumants aplika roku ap Baibas pleciem.
— Zvaigzne nokrita.
— Veci ļaudis saka — cilvēks nomiris.
Biezā kažokā tērptais liftnieks ieklepojās. — Vai tad nebūs diezgan?
— Paldies, Daumant. Tas bija brīnišķīgi.
— Es tevi pavadīšu.
— Nevajag. Nav jau tālu.
— Tad līdz pirmdienai. Čau!
Kājas pašas Baibu nesa uz mājām, bet domās viņa vēl kavējās pie redzētā. Sagādāt cilvēkiem prieku, ar gleznām, gobelēniem, mūziku, dziesmām izraut viņus kaut uz brīdi no prozaiskās ikdienas, ievest mākslas pasaulē. Cik tas skaisti!
— Kur tu vazājies tik ilgi apkārt? Rolandiņam jādod vakariņas, jāliek gulēt, — patēvs jau pie durvīm uzkliedza. — Nu, ko tu blenz uz mani? Dari, ko liek!
Pirmdien lielajā starpbrīdī Daumants sagaidīja Baibu pie ēdamzāles durvīm.
— Vai kas noticis? — Baiba, ieskatījusies viņa sejā, satraucās.
— Skolotājs Kadiķis miris.
— Kad?
— Sestdienas vakarā ap astoņiem.
— Mēs tajā laikā bijām Pēterbaznicas tornī, atceries? Un viena zvaigznīte nokrita.
— Vakar pie mums atnāca krustmāte Milda. Stāstīja, ka viņš jau vairākas dienas . esot sūdzējies par nespēku. Viņa sacījusi, lai paguļ, lai atpūšas, bet Kadiķis tikai pie
rakstāmgalda. Sestdienas vakarā viņa aicinājusi uz virtuvi dzert tēju. «Tas darbs nu ir padarīts,» viņš priecīgi noteicis, «nu var ari atpūsties.» Noglaudījis ar roku biezo mapi, tad pēkšņi tā dīvaini sagumis uz priekšu. Viņa gan tūlīt izsaukusi reanimācijas mašīnu, bet bijis jau par vēlu.
— Varenas bēres, — kapsētas tantiņas, kuras uz bērēm nāca kā uz teātra izrādi, sprieda. — Laikam kāds liels vīrs miris, direktors vai aktieris.
— Skolotājs, — cita zināja pavēstīt.
— Āā! — Interese tā kā noplaka. — Tad tādēļ tik daudz jauniešu. Ar ko tad miris?
— Ar sirdsTMeku.
— Viegla nāve, lai katram tāda būtu.
Pavadītāji pulcējās pa izlaidumiem — jo senāks, jo grupiņa mazāka. — Žēl vecā skolotāja. — Ko lai dara, mums visiem tāds ceļš ejams. — Vai esat dzirdējuši, Ilze aizstāvējusi doktora disertāciju un kļuvusi par profesori. — Kas to būtu domājis no tādas vieglprātes. — Nesaki neko, galviņa viņai jau toreiz strādāja. — Bet Žanītis jau otro gadu atdusas smilšu kalniņā, tepat netālu.
Gadiem ilgi neredzējušies, viņi klusām apmainījās jaunākām ziņām par darbu, par bērniem.
Pēdējai audzināmai klasei šķiršanās sāpes bija visskaudrākās. Ciešā bariņā saspiedušies, viņi noraudājušies un tādi apjukuši stāvēja pie kapu kopiņas.
Pirmais atvadīties gāja Pēteris: — Visu labo, ko no jums, skolotāj, mantojām, es atdošu vēlāk saviem audzēkņiem. Ķēde nepārtrūks, jūs dzīvosiet tālāk savos audzēkņos un viņu audzēkņos.
— Kad gribēju mirt, jūs mani atgriezāt dzīvē. Paldies par to.
— Jūs teicāt, ka mīlestība ir skaistākais, kas cilvēkam piešķirts. Toreiz mēs to vēl nesapratām, bet tagad…
— Mēs bieži vien nebijām tādi, kādus jūs mūs gribējāt redzēt, piedodiet mums.
— Jūs mācījāt mūs būt ne tikai drošsirdīgiem, izturīgiem, neatlaidīgiem, bet arī maigiem un labiem, saudzēt citu jūtas.
Baltajā sniegā cita pēc citas gūlās sarkanas rozes.
Baiba mocījās ar pašpārmetumiem. Skolotājs droši vien jutās atstāts un aizmirsts. Vajadzēja biežāk viņu apmeklēt.
Pavadītāji pamazām izklīda. Pie kapa kopiņas palika kādreizējā astotā «b» un krustmāte Milda. Aizdunēja vilciens.
— Viņš to vairs nedzird. Un nekad nedzirdēs. — Daumantam šī bija pirmā tikšanās ar nāvi, un viņa dzīvespriecīgā daba pret to protestēja. — Bija cilvēks un vairs nav. Vai tiešām tas ir viss?
— Nē, tas nav viss, — krustmāte Milda lēnām teica. — Paliek Reiņa Kadiķa darbs. Katrā no simtiem savu audzēkņu viņš ielicis daļiņu no sevis, iesējis labā sēklu, kas dzīvo, aug un dod augļus. Šodien mēs par to pārliecinājāmies.