Kinostudijas režisors Vilnis Melnalksnis, mīkstā krēslā ērti atlaidies, skatijās raidījumu «Ko tu proti?». Erdelterjers ar tādu pašu rūsganu bārdiņu kā saimniekam gulēja līdzās un nenolaida no sava pavēlnieka ne acu.
— Es zinu, tev gribas pastaigāties, bet neko darīt — darbs pirmajā vietā, — Vilnis noglāstīja suņa galvu un nopūtās.
Uz ekrāna mainījās pusaudžu sejas, saspringtas aiz uztraukuma. Kādas profesionāli tehniskās skolas meiteņu ansamblis. Kopplāns — visām vienādas rūtainas kleitas. Sejas tuvplānā — pirmā, otrā, trešā, ceturtā, stop! Ceturtā varbūt derēs. «Vecīt, esi cilvēks, parādi vēlreiz tuvplānu,» Vilnis klusu lūdzās. Ceturto — ar garajām bizēm un lielajām acīm — jāaicina uz provēm un astoto ari. Diktore jau pieteica nākamo numuru. Žēl, nepaguvu pierakstīt, kas tā par skolu. Nekas, piezvanīs uz skolēnu raidījumu redakciju un uzzinās.
***
No Baibas dienasgrāmatas:
«Šodien es esmu laimīga. Pieaugušie apgalvo, ka mīlestība esot laime. Bet es tagad zinu, ka arī atzinība par paveikto darbu ir laime. Mēs uzvarējām televīzijas konkursā «Ko tu proti?». Ar lielu punktu pārsvaru. Žūrijā bija pats Imants Kokars. Cik žēl, ka laimi nevar iekonservēt kā augļu kompotu un ieņemt pa drusciņai nelāgā brīdī.»
***
— Mums visas meitenes skaistas, — skolas direktore atbildēja, kad kinorežisors Melnalksnis, uz šuvēju skolu aizgājis, interesējās par sevišķi glītām meitenēm. — Meklējiet pats. Nav tādas meitenes, kura nevēlētos nokļūt uz ekrāna. Tādēļ palūgšu iztikt bez lieka trokšņa un reklāmas. Mūsu audzēkņi ir pieraduši pie ciemiņiem un nepievērš tiem īpašu uzmanību. Varat brīvi staigāt pa darbnīcām un kabinetiem. Ja kāda meitene jums liekas piemērota, pavērojiet labi un tikai tad aiciniet uz kinostudiju.
Nerādījās, ka direktore īpaši priecātos par kinorežisora apmeklējumu. Audzēkņi ar mācībām, aroda apguvi un daždažādām pulciņu nodarbībām bija noslogoti līdz vēlai pēcpusdienai. Filmēšanās viņiem būtu lieka nasta.
Strīpainie virsvalki un vienādie lakatiņi meitenes padarīja līdzīgas citu citai, abas dziedātājas Vilnis pamanīja tikai mēģinājuma laikā.
— Astotā neder, pārāk parasta seja, bet ceturtā, kā viņu sauc — Baiba, pa pirmo. Kā kontrastu blakus noliks to lielo, masīvo meitieti no otrās grupas.
Bet tad notika kaut kas tāds, kas Viļņa Melnalkšņa neilgajā praksē gadījās pirmo reizi, — abas aplaimotās atteicās iet uz kinoprovēm.
— Vai jūs*esat galvas durvīs iespiedušas? — viņš eksplodēja. — Jūs uz ekrāna redzēs miljoni. Jūs apskaudīs, apbrīnos. Nudien šitik stulbus skuķus es redzu pirmo reizi. Tā būs ekstrāklases filma par jauniešiem. Pats maestro Jānis Lejiņš raksta mūziku. Baiba varēs dziedāt. Tā ka rīt pulksten septiņpadsmitos nulle nulle būtu kinostudijā. Jūs sagaidīs mans asistents Edžus. Jūs viņu pazīsiet pēc supergaišajiem matiem, tie viņam sacēlušies stāvus kā suka.
— Bet es… — Baiba sastomījās.
— Nekādu «bet». Ārprāts, pirms desmit minūtēm man bija jābūt teātri. Uz re- dzīti! — Un prom viņš bija.
— Laimīgās! — kursa biedrenes apskauda.
— Es negribu, — Svetlana cieti noteica. — Pietiek jau, ka te, skolā, par mani ņirgājas — resnā govs, dampis. Kļūt par apsmieklu visai pasaulei, paldies.
— Svetiņ, mīlulīt! — Dēzija luncinājās. — Es iešu tev līdzi. Tu pasaki tam režisoram, ka kļūt par aktrisi — mans vislielākais sapnis. Lai ņem mani tavā vietā. Gribi, es tev uzrakstīšu sacerējumu latviešu valodā, tev būs tikai jāpārraksta.
— Negribu, — Svetlana ietiepās.
— Kaut manis dēļ, — Dēzija nelikās mierā. — Lūdzu, lūdzu.
***
No Baibas dienasgrāmatas:
«Ko lai daru, ko lai daru? Kas es par aktrisi? Man kauns. Un bailes. Nē, labāk neiešu, tikpat nekas neiznāks.»
***
— Muļķes gatavās, — grupas biedrenes, uzzinājušas, ka arī Baiba nepošas uz ki nostudiju, šķendējās. — Vai jums gabals nokritīs? Aizejiet vismaz un paskatieties, kas tur notiek, pēc tam pastāstiet mums arī.
— Es pati viņas aizvedīšu un raudzīšu, lai neaizbēg, — Dēzija izlēma.
Jo tuvāk nāca kinostudijas korpusi, jo gausāki kļuva Baibas un Svetlanas soļi. Dēzijai nācās abas vilkšus vilkt uz priekšu.
Plašais vestibils bija pilns skolēnu. Baiba uztvēra sarunu fragmentus. «Ei, vecīt, ko tu te meklē?» — «To pašu, ko tu. Kā veicas?» — «Šķidri. Droši vien izšūpoja.» — «Vai baigi piekasās?» — «Šie man prasa: «Kā ar mācībām?» — «Šķidri!» es saku. Kas man ko slēpt, tikpat uzzinās. «Kāpēc?» viens briļļainis jautā. — «Nav laika zubrīties.» — «Ko tad es darot?» — «Rullēju apkārt ar moci.» — «Tāpat vien?» šie brīnās. «Nē, kāpēc, fotografēju, filmēju.» Lai nosaucot trīs slavenākos latviešu fotomeistarus. Uz to jau nu mani nepaķers: Apkalns, Binde, Balodis — es klāju vaļā pēc alfabēta.»
Kāda meitene, galvu pret sienu atspiedusi, klusi šņukstēja, otra viņu mierināja.
— Ko es teikšu mātei, viņa tik ļoti cerēja…
Supergaišais asistents stāvēja blakus caurlaižu kontrolierei.
— Ir tikai divas caurlaides.
— Bez manis viņas nebūtu atnākušas, — Dēzija pavēstīja.
— Lai manā vietā iet Dēzija, — Svetlana tiepās. — Man riebjas ērmoties.
— Nāksi gan. Scenārists paredzējis rolli tieši tādai… — asistents sastomījās, — nu, tādai brašai ar dižu augumu.
— Un man ne? — Dēzija apvainojās.
Asistents brīdi nopētīja viņas smailo degunteli un apaļās pūces acis.
— Lai notiek, — viņš atmeta ar roku. — Var būt, ka tev paveicas. Šodien te patiešām kā trako mājā.
Asistents Edžus ieveda meitenes plašā telpā, paaicināja no koridora vēl kādus desmit filmzvaigfcņu slavas pretendentus un sasēdināja visus gluži jaunos, balti lakotos skolas solos.
— Tikai nesastrīpojiet un nesagraiziet! — viņš piekodināja.
— Čau, Baiba! Prieks redzēt tavu gaišo vaigu.
Tas bija kādreizējais klasesbiedrs Arnis Līcis. Baibai kļuva vieglāk un drošāk.
— Kāds vējš tevi te atpūtis? — Arnis apvaicājās.
— Nevis atpūta, bet atvilka ar varu.
— Pareizi darīja.
Džinsaini puiši rosījās ap milzīgiem prožektoriem.
— Tos sauc par «jupīteriem», — Arnis pačukstēja.
— Klusumu un uzmanību! — Edžus sauca. — Iedomājieties, ka esat skolā. Tūlīt būs kontroldarbs krievu valodā vai matemātikā, viens pīpis. Daži raksta špikerus, citi vēl mācās. Pēkšņi ieskrien viena meitene, tā būsi tu, — Edžus parādīja ar pirkstu uz Dēziju, — un pavēsta, ka kontroldarba nebūs. Un tad sākas… Varat darīt visu, kas ienāk prātā. Aparatūrai nepievērsiet uzmanību. Sākam!
— Atļauj piecas minūtes apspriesties, — Arnis viņu pārtrauca.
— To var. — Edžus izgāja koridorā uzpīpēt.
— Veči, norunāsim, ko katrs darīs. Citādi, ja visi lēkāsim kā uz ecēšām, nekas nesanāks.
— Atradies komandieris!
— Man, vecīt, ir pieredze. Tris filmas aiz muguras.
— Tad jau gan!
— Tu, par provi, novelc kurpi un bungā ar to pa solu. Es izlikšos, ka spēlēju ģitāru. Baiba tēlos Bonney M primadonnu, gorīs vēderu un dziedās, pārējie dejos, lēks pāri soliem, spēlēs kārtis un tamlīdzīgi. Skaidrs? Varam sākt! — Arnis, durvis pavēris,
sauca.
Iedegās prožektori. Lai nu ko, bet to, kas ikdienā notiek klasē, zēni un meitenes prata parādīt.
— Labi, labi! — Edžus kliedza. — Baiba un Arni — priekšplānā!
— Kas ar tevi noticis, vēdergraizes vai zobu sāpes? Pasmaidi! — Arnis čukstēja. Saķēris meiteni aiz rokas, viņš sāka to kratīt un raustīt. Baibai nezin kādēļ gribējās raudāt.
— Kas man te meklējams? — Svetlana, šaurajā solā iespiedusies, klusēdama vēroja jampadraci. — Lai viņi ērmojas, ja patīk, bet es…
Viņai neviens nepievērsa uzmanību.
Vairākas nedēļas pēc kinomēģinājuma Dēzija atradās pacilātā noskaņojumā. Viņa bija cieši pārliecināta, ka tieši viņu pats galvenais režisors pamanīs un izraudzīs galvenai lomai. Nevienai meitenei nebija tik viļņainu, dabiski blondu matu un tāda auguma…
Pamazām sajūsma noplaka.
— Nav? — viņa laiku pa laikam apjautājās Baibai.
— Kas nav?
— Uzaicinājuma filmēties, stulbā.
— Nav. — Baiba vienaldzīgi paraustīja plecus.
— Man arī ne.
Aploksni ar kinostudijas nosaukumu no vēstuļu kastītes izņēma pats Naikovskis. Viņš ilgi to grozīja rokās, gribēja plēst vaļā, bet tad nolika uz Baibas galdiņa.
— Kas skuķim meklējams kinostudijā? — viņš apjautājās. Māte nekā nezināja.
Izsalkusi un nogurusi Baiba steidzās mājās. Reto gājēju soļi dobji skanēja pa trotuāru. Pa priekšu, apkaltos papēžus piecirzdams, raiti soļoja plecīgs virsnieks. Viņam garām, smailos papēdīšus klikstinādamas, kā dejot aizdejoja divas jaunietes.
Katram savs soļu ritms, tāpat kā katram savs rokraksts un seja. Un katram sava dzīve. Meitene sabāza salstošās rokas mēteļa kabatās. Kailajos koku zaros šūpojās pilns mēness. Baibā skanēja un vibrēja nupat dziedātās dziesmas.
— Kur tik vēlu? — Naikovskis īgni noprasīja. — Kavalieri zvana vienā zvanīšanā, nedod kaimiņiem miera.
— Mēģinājumi ieilga.
— Tu man pielūko!
— Tev uz galda vēstule, — māte teica. — No kinostudijas.
Pirms mēneša notikušās kinoproves šķita jau tāla pagātne. Baiba tās jau bija aizmirsusi. Darbs skolā un mājās bija pāri galvai, nepietika laika miegam. No rīta acis nevērās vaļā, itin kā būtu ar līmi aizlīmētas. Un nu negaidot šī vēstule.
«Uzaicinām Jūs kinostudijā uz pārrunām 20. februārī pulksten 17.00. Režisors V. Melnalksnis.»
— Tev gan šovakar piekrišana, — kaimiņiene, paaicinājusi meiteni pie telefona, piezīmēja.
— Tu, Baiba? — Arnis kliedza klausulē tā, ka līdzās stāvošie varēja dzirdēt katru vārdu. — Čau! Apsveicu! Tu esi apstiprināta vienai no galvenajām lomām. Es arī. Šancēsim kopā. Baigi forši, vai ne? Divdesmitajā piecos? Man arī. Satiksimies pie caurlaides. Visu gaišu!
Baibai šķita, ka sirds sadalījusies gabaliņos un nu pukst visā ķermenī — kaklā, pirkstu galos, deniņos.
Māte vērīgi nopētīja piesarkušo meitu. Nedod dievs, būs atkal iemīlējusies. Baiba pasniedza kinostudijas vēstuli. Brīdi valdīja klusums.
Naikovskis, mīkstajā krēslā atgāzies, kājas uz ķeblīša saslējis, domīgi berzēja zodu.
— Bet kā tad ar skolu? — māte apjautājās.
Baiba parausJjja plecus.
— Lai papūlas ģimenes labā. Runā, ka par filmēšanos maksājot baltu naudu, — Naikovskis izlēma Baibas vietā. — Varēsim nobeigt garāžas būvi.
Dēzija nākamajā dienā staigāja sapūtusies un ļauna. Viņai bija piešķirta pavisam neliela lomiņa bez teksta.
— Ko viņi tajā Baibā atraduši? Bizes? Es arī varu nopirkt un piekārt sev neilona bizes, vēl resnākas nekā Baibai.
Svetlana arī bija saņēmusi uzaicinājumu ierasties kinostudijā.
— Es neiešu, — viņa cieti noteica.
Pats Vilnis Melnalksnis atskrēja uz skolu pierunāt Svetlanu.
— Saprotiet, man ir kolosāla iecere. Trauslā, maigā Baiba un viņai blakus visur jūs, mierīga un varena kā… kā… Buda. Baiba iet uz satikšanos, jūs līdzi, Baiba uz dejām, jūs arī. Huligāni uz ielas uzmācas Baibai, jūs viņiem pa purnu.
— Es negribu kauties, — Svetlana stūrgalvīgi atkārtoja. — Negribu, ka par mani visi smejas.
— Ja ne — ne, — Melnalksnis beidzot apskaitās. — Nedomājiet, ka esat vienīgā tāda meitene pasaulē. Atradīšu citu.
* * *
— Velns parāvis! Kā tu skūpsties? Tā bučo mammu, bet ne iemīļoto, — režisors Vilnis Melnalksnis rājās. — Vai tiešām tu vēl nekad neesi pa īstam skūpstījusies?
Baibas lielās acis pieplūda asarām.
— Es nevaru, man kauns, kad visi skatās.
— Ir nu gan man salasījies bērnudārzs. Tas taču ir ķīnītis, māksla, saproti tu, muļķīt! Daiga, parādi viņai, kā jāskūpstās! — Daiga bez mazākās kautrēšanās aplika partnerim rokas ap kaklu.
— Lūk, tā, ciešāk! Mēģinām!
Partneris, puisis no Tautas kinoaktieru studijas, ar lūpām piekļāvās Baibas mutei. Baiba viņu atgrūda.
— Es nevaru! Man riebjas!
— Desmit minūšu pārtraukums!
Melnalksnis, operators un palīgi sanāca kopā.
— Pats sev par nelaimi izvēlējos šito svētuli. Ģīmis — točno kā scenārijā iecerēts. Ko darīsim?
— Klasē un vispār starp skolniekiem viņa darbojas tīri pieņemami, — operators piezīmēja.
— Bet, kolīdz kaut kas intīmāks, tā pagalam. Mirkšķina savas blisenes un šņaukājas.
— Nem vidējos plānus un no muguras puses.
— Jau tā jaunieši ņirgājas par mūsu filmām, esot sadomātas, dzīvē tā nemaz neesot un tā tālāk. Nu labi, pirmo reizi viņa to puisi atgrūdis, to var ņemt tuvplānā, tas iznāks labi. Bet ko tālāk? Vēlāk viņa to taču iemīl un pat guļ ar viņu. Bet šitā svētule neparko nebūs ar mieru, saderam?
Uz nākamo filmēšanos Baiba neieradās. Melnalksnis eksplodēja.
— Ņem mašīnu un rauj to skuķi vai no elles ārā! — viņš pavēlēja savam asistentam. — iVIēs pa to laiku samēģināsim.
Baibas nebija ne skolā, ne mājās. Paslēpusies Daces istabā, viņa klusi raudāja.
— Kā tas tips, viņu sauc Ivars, man tuvojas, es sastingstu kā ledū sasalusi. Viņš iezīžas manās lūpās kā dēle un kož līdz asinīm. Un grābstās ap krūtīm. Pēc tam es jūtos kā ar samazgām aplieta.
— Pasaki režisoram, kas par lietu.
— Režisors ar viņa spēli ir apmierināts.
— Un tev patiešām nemaz negribas kļūt par aktrisi un redzēt sevi uz ekrāna? Daudzas meitenes no mūsu skolas tevi apskauž.
— Tu saproti, es nespēju izlikties, es nespēju notēlot mīlestību.
— Tad raksti uz kinostudiju, ka tu atsakies no savas lomas. Nav ko sevi mocīt un viņus lieki mānīt.
— Viņi būs briesmīgi dusmīgi. Un patēvs arī.
— Labāk tagad nekā vēlāk.
— Palīdzi man sacerēt to vēstuli, jā? — Baiba pasmaidīja.