— Taisni nezinu, ko lai iesāk ar Svetu, — meistare žēlojās. — Meitene ieņēmusi galvā, ka esot netalantīga, neglīta, nelaimīga un sazin kas vēl. Pērngad aizrāvās ar izšūšanu, bet nu arī to pametusi.
— Jā, es arī ievēroju, — fizkultūras skolotāja Līvija Ziediņa piekrita.
Ziediņu labās, atsaucīgās sirds un jautrās dabas dēļ mīlēja visa skola. Sī mīlestība pārgāja no izlaiduma uz izlaidumu. Jau divdesmit gadus viņa pirmā ievēroja meitenes, kurām ir sportista dotības, vienas pierunāja nodarboties ar mākslas vingrošanu, citas — ar volejbolu, basketbolu vai vieglatlētiku.
— Nebūtu Sveta tik briesmīgi stīva un neveikla. Nu labi, es parunāšu ar basketbolistu treneri.
— Paldies, mīļā— Liepa cerīgi paskatījās Ziediņā. — Meitēns katrā ziņā jāizrauj no apātijas.
Treneri Žani Krūmu Ziediņa satika sporta zālē.
— Apsveicam ar pirmo vietu rajonā!
— Paldies! Centāmies, centāmies! Visi cīnījās lieliski.
— Man priekš tevis viena meitene, laba, uzcītīga, kā radīta basketbolam.
— Augums?
— Turpat divi metri.
— Oho! Kur viņa ir? Dod šurp!
— Pasēdi kaktiņā un pavēro! Mums tūlīt sāksies nodarbības.
Svetlana, kā parasts, soļoja pirmā. Slaidās kājas pašas no sevis spēra garākus soļus, un meitene atrāvās no pārējiem.
— Tagad iesildīšanās. Veikli ņemam bumbas un metam grozā. Sāc, Dace!
Krūms vēroja Svetlanu. Pirmo reizi garām, otro tāpat. Tikai trešajā reizē bumba
itin kā negribīgi ievēlās grozā. Skrējiens arī pasmags.
— Nu, kā? — Ziediņa pēc stundas apjautājās.
— Augums būtu piemērots, bet veiklības maz.
— To var iegūt ar treniņiem. Atceries slaveno Uļjanu Semjonovu? Sākumā viņa tāpat bija neveikla.
— Šaubos, vai šai meitenei būs tik stipra griba un neatlaidība kā Uļjanai.
— Būs, — fizkultūras skolotāja pārliecināti atbildēja. — Svēta, lūdzu, panāc šurp. Treneris domā, ka no tevis varētu iznākt laba basketboliste, ja vien tu pati pacenstos.
Meitene neticīgi paskatījās Krūmā un paraustīja plecus.
— Pa vasaru vajadzēs katru dienu cītīgi trenēties. Ieskaitīšu tevi sportistu nometnē.
— Nekas nesanāks.
— Kādēļ?
— Man pa brīvlaiku jāiet peļņā.
— Tad jau nekā. — Treneris vīlies paskatījās uz skolotāju.
— Tu varētu trenēties patstāvīgi, — Ziediņa neatlaidās.
— Nezinu, — Svetlana atkal paraustīja plecus.
— Es tev sastādīšu treniņa plānu, — treneris bez īpaša entuziasma apsolīja. Būtu tā meitene pirmajā kursā, tad vēl varētu papūlēties, bet nu jau otrais iet uz beigām.
Kopmītnē, gultā atlaidusies, Svetlana visu mierīgi un pamatīgi apsvēra. Basketbols — vienīgais, kur viņas lielais augums un garās kājas ir priekšrocība, nevis trūkums. Ja tā labi padomā, tad TTT basketbolistes Skaidrīte Smildziņa-Budovska un Uļjana Semjonova kļuva slavenas un apceļoja visu pasauli galvenokārt sava lielā auguma dēļ. Kādēļ viņa nevar vismaz pamēģināt? Un ja nu izdodas? Parīze, Roma, Amerika, Japāna… Svetlanai aizrāvās elpa, iedomājoties, kāda spīdoša nākotne viņu tādā gadījumā gaida. Tagad par viņu mīl pazoboties, bet tad apbrīnotu, dāvinātu ziedus kā slavenai aktrisei.
Visu jauno, arī mācības, meitene aptvēra lēnām, bet ar grūtībām galvā iedzītais tur nostiprinājās pamatīgi un uz ilgu palikšanu.
— Mūsu Svēta ir kā smagsvara lokomotīve, — meitenes smējās. — Tā lēni uzņem gaitu, bet pēc tam ar apbrīnojamu neatlaidību velk savu sastāvu uz priekšu.
* * *
Otrā kursa prakses laiks tuvojās beigām. Meitenes nobeidza iesāktos pasūtījuma darbus. Pēc dažām dienām sāksies ilgotais brīvlaiks.
— Kur tu dosies? — Dēzija apvaicājās Svetlanai.
— Uz savu kādreizējo bērnunamu.
— Brauc pie mums uz kolhozu. Mamma raksta, ka viņas pāriniece saslimusi un neesot, kas kopj te|us.
Svetlana izbrīnījusies paskatījās uz Dēziju. Vai viņa to nopietni?
— Nopelnīsi krietnu rubli, — Dēzija kārdināja. — Kolhozs bagāts, pirmais rajonā. Dzīvot varēsi pie mums. Senči ciematā uzcēla modernu divstāvu māju ar somu pirti.
Dēzija noklusēja nelielu sīkumu — māte rakstīja, ka viņa brīvlaikā rēķinās ar savas jaunākās meitas palīdzību. Bet Dēzija kopt teliņus nejuta ne mazākā aicinājuma. Lai cik rūpīgi māte mazgājās, no viņas vienmēr vējoja kūts smaka. Paldies par kūkām, Dēzija to nevēlējās. Šis aromāts viņai uzsita nelabumu.
— Man jāpārdomā, — Svetlana atbildēja.
— Nu, ko tu izlēmi? — Dēzija otrā dienā apjautājās.
— Es tā nevaru uz dullo. Vispirms jāapskatās.
— Nekas nav vienkāršāks. Rītvakar tētis atbrauks man pakaļ. Paņem līdzi visu, kas tev nepieciešams, un atkāp pie manis.
«Kādēļ neaizbraukt?» Svetlana izlēma. «Bērnunams nekur nepazudīs.»
Dēzija visžēlīgi atvēlēja Svetlanai priekšējo vietu blakus tēvam, bet pati iekārtojās aizmugurē nosnausties.
Svetlana platām acīm vēroja nepazīstamo ceļu. Aiz Kalsnavas šoseja sāka līkumot no pakalna uz pakalnu. Kāda augstāka kalna galā Dēzijas tēvs nobremzēja un izkāpa no mašīnas.
— No šejienes redzams Gaiziņš, lūk, tur, tas mežiem apaugušais.
Svetlanai aizrāvās elpa no plašuma visapkārt. Dzelteni labības tīrumi, smaragdzaļas pļavas ar siena zārdiem, ganības ar brūniem lopu bariem, ezeri un meži, meži, jo tālāk, jo zilganāki un gaisīgāki. Sarkana saules ripa pamazām slīdēja aiz koku galotnēm. Rieta pusē debesis dega vienās ugunīs.
— Cik reižuJku-aucu pa šo ceļu, tik pieturu un nopriecājos par jauko ainavu, — Dēzijas tēvs teica. — Rīt būs vējaina diena. Kaut tikai nelītu. Sākam pļaut rudzus.
— Braucam, — Dēzija mudināja. — Mamma gaida.
Ciemats, kurā Dēzija bija uzaugusi un gājusi skolā, drīz kļuva redzams kā uz delnas. Viena paugura virsotnē spīguļoja kluba ugunis, otra — daudzdzīvokļu māju gaišie logi. Pašā ciemata vidū jauncelta tirdzniecības centra stiklotās sienas atspīguļoja pēdējo rieta blāzmu.
— Nedomā, ka pie mums ir kaut kāda baigā nomale. Te ir gan universālveikals, gan ēdnīca, restorāns ar deju zāli, aptieka, grāmatnīca un pat modes ateljē, jā, jā, nemaz nebrīnies, — Dēzija palepojās.
Kraujas upītes ielokā rindojās baltas vienģimeņu ēkas ar sarkaniem dakstiņu jumtiem. Dēzijas mamma, pie vārtiņiem pretī panākusies, sagaidīja atbraucējus.
— Nu tikai veicīgi pie galda, — viņa, nomutējusi abas meitenes, teica. — Un pirts arī jau karsta.
— Kā tas var būt? — Svetlana šausminājās, vērodama, kā termometrs kāpj pāri simtam. — Olas vārās pie simts grādiem, bet cilvēks?
Sausais karstums kveldēja acu gļotādas un krūšu galus.
— Mēs reiz sadzinām pāri simt trīsdesmit. Tētis teica, ka tas gan neesot veselīgi, — Dēzija smējās. — Bet tagad skriešus uz upīti.
Pirmajā brīdī ūdens šķita ledaini auksts, bet pēc pāris mirkļiem bija tik labi, ka negribējās līst ārā.
Trīs reizes meitenes karsējās un peldējās upītē. Nogurums pazuda kā ar roku atņemts. Augums bija tik viegls, ka Svetlanai šķita — atliek vienīgi pacelt rokas uz augšu kā spārnus — un viņa līdzīgi putnam spēs uzlidot debesīs. Lina palagi tīkami vēsi kļāvās pie sakarsušā ķermeņa. Pa atvērto logu varēja dzirdēt upītes čalošanu. Dziļo klusumu netraucēja ne tramvaju dārdoņa, ne automašīnu švīkstoņa un mopēdu skaļie tarkšķi.
«Ja man būtu tādi vecāki, es viņiem katru vēlēšanos no acīm nolasītu. Pirmā pieceltos un pēdējā apgultos,» Svetlana, miegā laizdamās, nodomāja.
— Tu zini, ko ārsts teica? Mana nervu sistēma esot traumēta, un tādēļ es veselu mēnesi nekā nedrīkstu strādāt, pat grāmatas lasīt ne, — Dēzija otrā rītā pie brokastu galda pavēstīja.
— Interesanti gan — no kā tie nervi pēkšņi traumēti? — tēvs brīnījās. — Jāapjautājas Edītei.
Vecākā māsa, Dēzijai par laimi, pašlaik ceļoja pa Vidusāziju.
Pāris dienu pagāja, kamēr Svetlana iepazinās ar saviem pienākumiem. Nekā sarežģīta vai grūta tur nebija. Meitene vienmēr bija mīlējusi visu dzīvo radību un no darba nebijās. Lauku sievas viņu drīz iemīlēja un neskopojās ar labiem padomiem.
Bet darbs fermā nebija Svētas vienigais pienākums.
«Man jākļūst par slavenu basketbolisti. Tad neviens par mani nezobosies,» Svetlana ilgi domāja un pārlika, bet izlēmusi turējās pie tā ar milzīgu neatlaidību. Trenera iedotos vingrinājumus viņa katru dienu izpildīja mats matā. Dēzija vēl gulēja saldā miegā, kad Svetlana jau rikšoja uz trīs kilometrus attālo teļu fermu. Pirmajās dienās ik pa brīdim nācās apstāties, atvilkt elpu. Sirds strauji sita, un sānos sāpīgi dūra. 18 minūtes, nekam nederīgs rezultāts. Pēc nedēļas sirds vairs tik traki nepukstēja un pietika ar divām atpūtas reizēm — zem lielā ozola un ezermalā. Rezultāts — 14 minūtes 30 sekundes.
Jau vairākus vakarus Dēzija manīja, ka Svetlana laiku pa laikam, skatoties televizoru, kustina lūpas.
— Ko tu tur burbini? — viņa apjautājās.
Svetlana spēji nosarka. Viņa neparko neatzītos, ka vingrina vēdera muskuļus, desmit divdesmit reizes tos savelkot un atlaižot. Arī tas piederējās pie treniņa.
Ciematā bija lieliska sporta bāze — stadions, šautuve, atklāts un slēgts peldbaseins, pat mototrase. Vakaros tur kūsāt kūsāja dzīvība.
— Ja tu pēkšņi tā esi ķerta uz sportu, tad kādēļ neej pie mūsējiem? — Dēzija brīnījās.
— Negribu, — Svetlana strupi atbildēja. Viņa kautrējās no svešiem.
Dēzijas tēvs upmalas pļaviņā uzmeistaroja basketbola grozu. Novakarēs abas meitenes sacentās, kura iemetīs vairāk. Sākumā labāk veicās Dēzijai, bet jau pēc nedēļas Svetlana viņu pārspēja.
— Nu jā, tev jau atliek vienīgi pacelt roku un bumbu ar stumšanu iestumt, — Dēzija piktojās. Basketbols viņu pēkšņi vairs neinteresēja.
— Te var sapūt no garlaicības, — viņa žēlojās. — Visi to vien zina kā strādāt no rīta līdz vakaram. Kino un danči vienīgi sestdienās.
Svetlanai nemaz nebija garlaicīgi. Krēslas stundās viņa viena pati noņēmās ar bumbu, gan sviežot to no tālienes, gan pieskrienot pie groza un metot no apakšas. Tad, izlēkājusi savas simt reizes ar aukliņu, nopeldējās un devās pie miera. No rīta iļgri viņa atkal rikšoja uz fermu, kur bars brūnu teliņu gaidīja savu kopēju. Katram bija savs izskats un raksturs. Brūns vērsēns ar baltu laukumiņu pierē jau stāvēja pie aploka vārtiem un dīca pēc maizes garozas. Svetlana viņu iesauca par Negantnieku. Vērsēns bija uzmeties pārējiem par barvedi. Svetlana pakasīja Negantnieka pieri un mazos, kņudošos radziņus. Vērsēns labsajūtā pievēra brūnās, valgās acis. Asa mēle nolaizīja kopējas roku. Pārējie teliņi drūzmējās apkārt un arī gribēja cienasta. Atspēries uz druknajām kājām, Negantnieks tos grūda prom.
«Veseļojies un esi mierīga,» Dēzijas mamma rakstīja uz slimnīcu saslimušajai pāriniecei. «Tavi kopjamie ir labās rokās.»
— Dzirdi, S1?Pta, klubā šovakar kolosāla filma. Angļu. Par kāda dzejnieka mīl- nieci. Beigās viņa kļūstot traka.
Svetlana no noguruma tikko turējās kājās. Diena bija svelmaina. Teļi sāka bizot pa aploku, izlauzās pa vārtiem un ieskrēja mežā. Kopējas ar lielām pūlēm sadzina bēgļus atpakaļ. Bet Negantnieks tā arī neatradās. Svetlana apskrēja visas tuvākās mājas — nekā. — Gan vakarā pats atnāks, — Dēzijas mamma mierināja.
— Kaut kā negribas, — Svetlana nomurmināja.
— Tu esi nepateicīga! — Dēzija eksplodēja. — Kas tev sagādāja tik labu darbu? Es. Bet tu ar mani pat uz kino nevari aiziet.
— Nu labi, ejam, — Svetlana nopūtās. — Bet uz dejām es nepalieku.
Grāmatās raksta, ka mīlestība esot laime, ka tā esot skaistākais, kas cilvēkam
piešķirts šajā saulē. Bet filmā parādīta pavisam citāda mīlestība. Nabaga lēdija Karo- lina! Viņa ir gluži kā apmāta. Kā tāds sunītis viņa tek pakaļ savam iemīļotajam. Bet tas, nelietis, sajauc sievietei galvu un pamet. Un vēl nekaunas zoboties par viņu. Ja viņai, Svetlanai, gadītos tik labs vīrs kā lēdijai Karolinai, viņa gan neskatītos uz citu, lai tas kaut tūkstoškārt būtu slavens dzejnieks, dziedonis vai aktieris. Svetlanai kļuva žēl nabaga Karolinas un arī sevis pašas. Par to, ka viņa ir nabaga, neglīta un nelaimīga. Par to, ka viņai nav pat savas mājas, pat vietas nav, kur izraudāties. Svetlana tumsā slaucīja asaras.
Iedegās gaisma.
— Tādus drūmus gabalus sestdienas vakarā vajadzētu aizliegt ar likumu, — kāda dobja balss aizmugurē skaļi noteica.
Meitenes atskatījās.
— Čau, Dēzij, miljons gadus neesmu tevi redzējis. Kā sviežas?
— Čau, Mārč!
Svetlana sastinga. Viņas priekšā stāvēja vismaz galvas tiesu par viņu garāks puisis. Dēzija viņam līdzās izskatījās kā pirmklasniece.
— Ho, ho, ho! — Mārčs dārdināja. — Beidzot mūsu ciemā uzradusies īsta meitene. Kur tu viņu izrāvi, Dēzij? Iepazīstini taču!
— Svetlana Sermūkse, nākamā šuvēja. Mārčs Krasts, kolhoza labākais traktorists un lielākais siržu lauzējs.
— Ho, ho, ho! — Mārčs atkal dārdināja. — Vai tu spried no personiskās pieredzes?
Paņēmis plaukstā Svetlanas sastrādāto roku, viņš to paspieda un vērīgi ielūkojās meitenes acīs.
— Aizrunāju pirmo deju, — viņš teica, — bet tagad atvainojiet, jāiet palīgā novākt krēslus.
Tos sastūma gar sienām, un pēc brīža kinoteātris pārvērtās deju zālē. Kolhoza pašdarbnieku ansamblis izkārtoja skaņu aparatūru, nolika mikrofonus, un balle sākās.
Internātskolā Svetlana vienmēr tēloja vīrieša lomu, jo meiteņu bija krietni vairāk nekā zēnu. Tagad pirmo reizi savā septiņpadsmit gadu mūžā viņa dejoja ar vīrieti. Mārčs drošu soli vadīja viņu pa pilno deju zāli. Pavisam tuvu Svetlana sajuta, cik spēcīgi sitās viņa sirds.
— Nu, kā, vai pie mums nav tāpat kā pilsētas ballēs?
Svetlana klusēja, domāja — atzīties vai ne.
— Es nekad neesmu bijusi pilsētas dejās, vienīgi skolā, bet tās jau neskaitās.
Viņa neredzēja, ka Mārča sejā parādījās zobgalīgs smaids. Tā nu gan ir šķīstā
jumprava, viņš pie sevis nodomāja.
— Ar jums pavisam cita dejošana, — viņš skaļi, lai pārkliegtu orķestra dārdoņu, teica. — Mūsu ciema sīkās čirkas sniedzas man knapi līdz vēderam. Aizrunāju visas dejas, vai drīkst?
— Drīkst, — Svetlana, pati sev par lielu izbrīnu, atbildēja. Viņa jutās droši un brīvi šī puiša sabiedrībā.
Lielajā starpbrīdī, kad muzikanti atpūtās un iestiprinājās, abi bufetē pievienojās jautrai kompānijai. Mārčs lika galdā šampanieša pudeli un milzīgu torti.
— To es saprotu! Bravo! Tūlīt var redzēt, ka pirmrindnieks, — viņu saņēma ar gavilēm. — Nabaga skolnieciņi, kuriem jāiztiek no vecāku atmestajiem rublīšiem, kaut ko tādu nevar atļauties.
— Dzer, SvefSTnetēlo svētuli, — Dēzija mudināja, — jo «skaista ir jaunība, tā nenāks vairs».
— «Tā nenāks, nenāks vairs,» — visi pievienojās dziesmai.
Pēc dejām Mārčs, kā jau tas pieklājas, pavadīja savu dāmu uz mājām. Dēzija bija kaut kur izgaisusi.
— Jums nav vēsi? Ņemiet manu žaketi!
Mārča svārki smaržoja pēc tabakas un odekolona «Šiprs».
— Es arī pirms trim gadiem beidzu profesionāli tehnisko. Mehanizatorus. Mani kopš bērnu dienām velk uz tehniku. Brālis mācās mediķos. Pērngad ar traktoru uzdūros senlatviešu kapsētai — vismaz tūkstoš gadu vecai. Brālis kā aptaurēts, salasīja visus kauliņus, rūpīgi nomazgāja ar ziepēm un sastutēja istabas kaktā ģindeni. Māte no bailēm tur kāju nespēra. Bet brālis tausta kauliņus un kaut ko bubina latiņu valodā. Cilvēka galvaskausā vien esot simtiem nosaukumu. Dumjš var kļūt, kamēr tos visus iezubrās.
— Man arī mācības ne visai padodas, — Svetlana atzinās.
— Toties darbs veicas, es zinu. Mana mamma arī ir teļkope. Agrāk viņa slauca govis, bet tagad vecumā pārgāja pie teļiem. Pašreiz viņa ir slima, un jūs viņu aizvietojat. Māja mums veca, tālu no ciemata, bet vieta skaista, ezera krastā. Gribat, es rīt atbraukšu ar mašīnu un aizvedīšu parādīt?
Svetlana klusēja. Kā lai viņa piekrīt braukt līdzi pavisam svešam puisim, kuru satikusi pirmo reizi? Ko par viņu domās Mārča ģimene?
Dēzijas vecāku māja grima tumsā. Kāravs nolaizīja meitenes roku, pieklājības pēc mazliet parūca uz Mārču un ielīda atpakaļ būdā.
— Ar labvakaru! — Mārčs pievilka meiteni klāt un noskūpstīja uz cieši kopā saspiestajām lūpām.
Svetlanai noreiba galva. Viņa atspiedās pret mājas sienu un pievēra acis.
«Vai tiešām pasaulē ir vēl tādas meitenes, kas savos septiņpadsmit gados ne reizi nav bijušas uz pieaugušo sarīkojumu un skūpstās pirmo reizi?» Mārčs, iedams mājās, prātoja. «Un kādas viņai acis — uzticīgas un paļāvīgas kā bērnam.»
Domās puisis pārskatīja gadījuma paziņas, ar kurām viņš bija iepazinies tuvāk. Visas viņas iedzeršanā turējās līdzi vīriešiem un ar pārāku tikumību nevarēja lepoties. Nakti ar tādu varēja pārlaist, bet visu mūžu — paldies!
Svetlana nespēja aizmigt. Viņa mirkli pa mirklim atcerējās visu šo neparasto vakaru — nelaimīgo Karolinu, iepazīšanos ar Mārču, dīvaino sajūtu, kāda viņu pārņēma, jūtot puiša stiprās rokas ap savu augumu, un beidzot atvadas. Tad, lūk, kāds tas bija — viņas pirmais skūpsts, kvēls pieskāriens lūpām kā uguns liesma. Klusībā viņa bija apskaudusi meitenes, kas stāstīja par savām dēkām ar zēniem. Bet Mārčs nav nekāds zēns, un viņai ziemā paliks astoņpadsmit. Pēc nedēļas viņa aizbrauks. Mārčs viņu aizmirsīs un, pavadot mājās, skūpstīs citu meiteni. Bet viņa to atcerēsies vienmēr, visu mūžu.
Dēzija pārradās rīta pusē.
— Tu vēl neguli? Saki mammai, ka mēs abas reizē pārnācām jau pirms pusnakts, jā? Es esmu šausmīgi nosalusi. Atļauj, es ielīdīšu tev blakus. Cik te silti! Es ar savu pielūdzēju blandījos pa upmalu.
No Dēzijas nāca stipra alkohola dvaka.
— Tas tik bija īstens vīrietis. Kā viņš mani skūpstīja, lūpas, krūtis. Beidzot es pa īstam izjutu, ko tas nozīmē — atrasties piedzīvojuša vīrieša rokās. Pirms diviem gadiem tā bija vienīgi tāda muļļāšanās. Gribi, es tev visu izstāstīšu. Tas notika naktī pēc izlaiduma balles. Mēs abi bijām krietni ieķēruši un tad nolēmām pamēģināt. Ne viens, ne otrs nezinājām, kā to dara. Man bija pat nepatīkami, sāpigi. Nekādas svētlaimes, kā rakstīts grāmatās.
— Un tu nemaz nebaidījies? — Svetlana izbrīnījās.
— Tajā brīdī ne. Pēc tam gan. Drebēju par sekām. Paldies dievam, izgāja labi. Bet šonakt, ai, Svēta, to nemaz nevar aprakstīt. Man vēl tagad karstas tirpas skrien. Žēl, ka viņš precējies. Sieva esot īsta čūsku vecene, greizsirdīga pēc velna. Bet man par to nospļauties.
«Ko viņa runā?» Svetlana šausminājās. «Tas nevar būt tiesa. Dēzija nemaz tāda nav. Viņa to visu izdomā.»
— Mammai gan neviena vārda, saproti! Un ar Mārču uzmanies, viņš ir baigais meitu ģēģeris.
— Kādā ziņā? — Svetlana gribēja par savu jauno paziņu uzzināt pēc iespējas vairāk.
— Runā, ka kaimiņu kolhozā vienai lopkopei no viņa esot bērns, bet pats par to neliekoties ne zinis. Visi viņi, vīrieši, šajā ziņā ir vienādi. Savu panākuši, viņi aiztinas, un nu ķepurojies pati, kā proti.
Svetlana klusējot pārdomāja dzirdēto. Mārčam ir nelikumīgs bērns, un viņš to neatzīst par savu? Un es, muļķe, ļāvu, lai tāds mani skūpsta, pat acis pievēru no svētlaimes. Lai viņš iet ratā! Meitenei kļuva sevis tik žēl, ka asaras pašas sāka birt.
' Svetlanu no miega uzcēla uzstājīgs telefona zvans. Pulkstenis rādīja desmito stundu. Darbs nokavēts, kā zibens izskrēja caur smadzenēm. Šodien taču brīvdiena, viņa atviegloti nopūtās.
Zvanīja no fermas. Pazudušais sugas bullītis nebija atgriezies. Viņas Negantnieks! Ar tikpat dižciltīgiem radu rakstiem kā vācu baronam. Svēta veikli saģērbās un izskrēja ārā. Dēzijas māte rakņājās savā akmensdārzā, tēvs pagalmā mazgāja mašīnu.
— Jāiet meklēt, — māte izlēma. — Tēv, aizrauj mūs līdz fermai. Cel augšā Dēziju, lai nāk palīgā.
Ap pusdienasidiku pazudušo atrada aizaugušā ezerā, pāris kilometru no fermas. Iemucis dūņās līdz pat purnam, viņš žēli īdēja.
Glābēji mēģināja aizbrist, bet paši iegrima līdz jostasvietai.
— Vajag virves. Svēta, aizteci līdz tām mājām kalnā, palūdz grožus un vēl kādu vīru palīgā!
Notašķījusies ar dubļiem līdz acīm, meitene ieskrēja pagalmā un sadūrās aci pret aci ar Mārču.
— Kas noticis? — puisis satraucās.
Svetlanai šajā bridi prātā bija vienīgi bullēns.
— Virves! Palīgus! Teļš purvā. Jāvelk ārā.
— Kurā purvā?
— Tepat lejā.
Mārčs paķēra no klēts pažobeles virves rituli un skriešus devās no kalna lejā. Svetlana viņam sekoja.
Bēgli izvilka sausā vietā. Lopiņš bija tā nomocījies, ka nespēja paiet. Nācās meklēt smago mašīnu. Vēlā pēcpusdienā, kad ceļotājs apmazgāts, pabarots un apmīļots gulēja sausos salmos, glābēji paskatījās uz sevi un sāka skaļi smieties.
— Neko darīt, jākurina pirts. Lūdzu visus uz mūsmājām, — Dēzijas māte aicināja.
Dēkainā diena beidzās ar draudzīgu vakariņošanu pie kamīna. Tīri nomazgājušies, ēzdami uz iesmiem ceptu kraukšķošu cūkgaļu un piekozdami sulīgos tomātus un gurķus, lauku ļaudis sprieda ^ar labo rudzu birumu, par to, ka pēdējais brīdis ķerties pie vasarājiem un ka kartupeļi, rādās, būs padevušies vareni.
Svetlana visiem spēkiem vairījās no Mārča.
— Man žēl, ka tu tik drīz dosies prom, — viņš, satvēris meiteni aiz rokas, visiem dzirdot, teica.
— Bet man gan nemaz!
Mārčs izbrīnā un nesaprašanā paraudzījās meitenē. Svetlana samulsa un iebēga mājā.
Aizbraukšanas dienā puisis piebrauca ar savu mašīnu, izcēla no tās lielu ābolu grozu un dāliju klēpi.
— Tas tev, — viņš pasniedza ziedus.
— Nevajag, — Svetlana atvairījās.
— No manas mammas. Kā pateicība par labu darbu.
— Lielisks puisis, — abi vecie Darbiņi slavēja. — Pieklājīgs, saticīgs, strādīgs, tāds pats kā vecāki. Tā meitene, kuru viņš iemīlēs un apņems par sievu, būs ļoti laimīga. - Dēzijas māte paskatījās uz meitu un nopūtās.
— Nav mans tips, — Dēzija vīzdegunīgi noteica. — Un vispār viņš nemaz nav tāds paipuisītis, kā jūs mālējat. Klīst visādas baumas…
— Nemuldi! — tēvs noskaities uzkliedza.
— Tu, Svetiņ, man esi kļuvusi dārga kā pašas bērns, — Dēzijas māte atvadoties apmīļoja meiteni. — Brauc biežāk ciemos, gaidīsim.
Labi, ka viņa šajā brīdī neredzēja Dēzijas seju. Tajā skaidri atspoguļojās greizsirdība un klaja nenovīdība.
Svetlana bija apmierināta par laukos pavadīto laiku. Nopelnītā summa bija lielāka, nekā cerēts. Pēdējo mācību gadu viņa varēja aizvadīt bez rūpēm.
Tajā pašā laikā, kad Svetlana kopa teļus, bet Daumants sporta nometnē atguva zaudēto formu, skolas meiteņu ansamblis posās koncertceļojumam uz Sibīriju. Ilgi sprieda un strīdējās, kādas kleitas ņemt līdzi.
— Mums jau visas ar garām rokām — oranžās, rūtotās. Bet tur jūlijs, pats karstākais gadalaiks.
— Ko tu, tā taču Sibīrija!
— Kas par to? Vasaras tur siltākas nekā pie mums.
— Meitenes, ņemam un uzšujam puķainas katūna kleitas, garas līdz zemei, kuplas un ar mežģīnēm.
— Nav jau tādas drēbes!
— Parunāsim ar vecāko meistari. Gan jau viņa no kaut kurienes izburs.
Un vecākā meistare patiešām izbūra. Bāzes uzņēmuma māksliniece uzzīmēja modeli pēc visjaunākās modes. Meistare Liepa palīdzēja izgatavot piegrieztnes. Pašas šuva un dziedāja.
— Nu, kā mēs izskatāmies? — Saposušās meitenes nostājās stingras komisijas — direktores, koncertmeistares un diriģentes — priekšā.
— Intai padusēs velk.
— Es turēšu rokas gar sāniem, tad neredzēs.
— Skolas godu nedrīkst apkaunot. Vaina nav tik liela, — meistare Liepa noteica. — Paārdīsim, mazliet izlaidīsim, un būs kārtībā.
Tāds ceļojums nav joka lieta. Labi jāpārdomā, ko ņemt līdzi.
• — Es visu pierakstīju. Sanāca milzu kaudze: džinsi, džemperis ar garām rokām (vakari tur esot vēsi), parastā kleita, divas uzstāšanās kleitas, divi pāri kurpju, veļa, traks var palikt. Vienā koferī to nesalikt, — sūkstījās Inta.
— Uzsēdies virsū un piespied vāku ciešāk, tad saies.
— Es jau mēģināju, nekas nesanāk.
— Tad uzsēdini virsū savu mammu!
Meitenes, iedomājoties šo skatu, sāka skaļi smieties. Intas mamma tramvajā aizņēma divas vietas.
— Līdzekli preLodiem neaizmirstiet! — direktore piekodināja. — Visādu knišļu un moskītu tur, ka biezs.
— Vai tad tiešām bez tevis neiztikt? — Naikovskis ņurdēja. — Varēji palikt mājās pieskatīt Rolandiņu.
— Lai meitene brauc, lai apskata pasauli, — māte šoreiz bija Baibas pusē. — Gan paši tiksim galā.
— Mājās atkal būs nekārtība…
— Šinī brīdī es nožēloju, ka man nav tādas balss kā tev, — Dace, draudzeni izvadīdama, noteica. — Jūs, laimīgās, redzēsiet Sibīriju.
— Es tev rakstīšu.
— Katru dienu pa vēstulei, meitenes. Apsolāt?
* * *
No Baibas vēstulēm Dacei:
«Rakstu lidmašīnā. Mans pirmais lidojums. Milzīgais lidaparāts kā uz slēpēm slid virs saulē vizuļojošās mākoņu segas kā pa pūkainu sniegu. Ārā temperatūra mīnus 45grādi, lidojuma augstums 9 kilometri. Šausmas, vai ne? Pat bail domāt!»
«Tomskas apgabals ir piecas reizes lielāks par mūsu Latviju, bet iedzīvotāju trīsdesmit reizes mazāk, vai tu vari to aptvert? Koncertējam kopā ar Gomeļas vokāli instrumentālo ansambli un ritma grupu. Visi studenti. Dziedājām mazā mežstrādnieku ciematā «Ļesnoje». Mājas kā Brīvdabas muzejā: koku guļbūves ar maziem lodziņiem, apmales skaisti izcakotas kā mežģīnes. Kā tādus ar zāģi var izzāģēt? Arī trotuāri no dēļiem. Cilvēki te arī kā no koka izcirsti — parupji, bet labsirdīgi.
Kādā ciematā koncerta laikā ievērojām, pašā priekšā sēd padzīvojusi sieviete un slauka asaras. Mēs jau bijām sakāpuši autobusā, kad viņa pieskrien ar lielu piena kannu rokās un saka skaidrā latviešu valodā: — Dzeriet, bērni, tikko slaukts. Cita man nekā nav, ar ko jūs pacienāt. Paldies par dziesmām. Vēl ilgi jūs pieminēšu. Es te vienīgā latviete palikusi. Arī bērni jau izauguši, aizklīduši pa pasauli, nav, ar ko mātes valodā parunāt. Atbrauciet vēl kādu reizīti.»
«Esam pašā pasaules malā. Tālāk nav ne dzelzceļa, pat ne zemes ceļu, tikai taiga, tundra un purvi divus tūkstošus kilometru līdz pat Ziemeļu Ledus okeānam.
Ir brīži, kad gribas apturēt laiku. Šodien aizgājām uz bērzu birzi. Bērziem kājās baltas zeķes ar maziem melniem lāsumiņiem. Lapas kā zelta monētas trīsuļo vējā, bet debesis spilgti zilas. Stāvējām kā apburtas. Bet sēnes, cik te sēņu! Gan apšu be- ciņas,gan bērzu bekas, gan baravikas. Inta novilka džemperi, sasējām piedurknes, salasījām pilnu ar sēnēm. Vakarā sacepām. Dievu ēdiens, mēli varēja norīt. Saēdā- mies līdz ausīm.»
«Ja tu zinātu, Dacīt, kas vakar notika par traci. Inga un Inta sadomāja pastaigāties pa taigu. Romantikas sagribējās. Jāsāk mēģinājums, viņu nav. Ko nu? Trupas vadība apskaitusies. Gaidām stundu — nav. Tad Līga pateica, ka šīs esot aizgājušas uz taigu pēc ciedru čiekuriem. Koncertmeistare tūlīt ziņoja uz mežsaimniecības kantori. Ar taigu joki mazi, cilvēks tajā var pazust kā adata siena kaudzē. Lāču un vilku, ainu un briežu tur esot kā biezs. Bet briesmīgākais nav zvēri, bet vientulība. Vakars arī klāt. Ātri vien noorganizēja glābšanas brigādes ar lāpām rokās. Tie ik pa brīdim šāva gaisā. Ap pusnakti puiši un mūsu ceļotājas laimīgi atgriezās. Izrādījās, viņas totāli apmaldījušās.»
«Mēs visas esam sajūsmā par Gomeļas ansambļa puišiem. Man šķiet, ka In- tiņa viena puiša dēļ pazaudējusi gan sirdi, gan galvu. Pa vakariem abi, rociņās saķērušies, klaiņā apkārt un kaut ko dudina. Puiši patiešām labi, ar mūsējiem ne salīdzināt (ja nu vienīgi ar tavu Pēteri!). Šie mums pievērš lielu uzmanību. Ritma grupas meitenes par to sabozušās. Cirks, vairāk nekas!
Šīs trīs nedēļas pagājušas kā sapnī. Kad atbraucām, vēl bija vasara, bet tagad vējš no Arktikas atnesa aukstumu, naktīs temperatūra zem nulles un mēs neganti salstam. Neko darīt — Sibīrija. Pie mums daba tāda kā sakoptāka, vairāk jūtams cilvēku roku darbs. Bet šeit, Sibīrijā, viss mežonīgs, pirmatnējs.
Jāatzīstas, ka esmu salīgojusies pēc mājām, pēc mammas, Rolandiņa, Tevis un arī pēc Daumanta (to tu viņam nesaki, lūdzu!). Uz satikšanos Rīgā!»