Basketbola treneris staigāja apkārt sadrūmis un nerunīgs. Un ne bez iemesla. Skolas un viņa personiskais gods bija apdraudēts. Šovasar mācības beidza pašas labākās spēlētājas. Komanda bija palikusi bez centra uzbrucējas un aizsarga. Kamēr satrenēs jaunās, paies laiks, un vēl jau nemaz nevar zināt, vai kāda spēlētāja atradīsies. Uz šuvēju skolu, kā par spīti, nāca tikai normāla auguma meitenes, garās nezin kāpēc izvēlējās vīrišķīgākas profesijas. Jau kuro gadu viņu komandai bija pirmā vieta rajonā, pirmā arī starp profesionāli tehniskajām skolām. Bet nu laikam tā būs pagātne. Svetlanu viņš bija pavisam piemirsis.
— Cītīgi trenējies? — skolotāja Ziediņa pirmajā fizkultūras stundā apvaicājās.
Svetlana klusēdama pamāja ar galvu.
— Tad ejam pie Krūma, viņš pašreiz organizē jauno komandu.
— Nu, iemet soda metienu!
Svetlana paņēma bumbu, nostājās uz līnijas un ielidināja grozā.
— Vēlreiz!
— Lūdzu! — Svetlanai tas nesagādāja ne mazākās grūtības.
— Tālo!
Svetlana atkāpās līdz centram. Bumba padancoja pa stīpu un ievēlās grozā.
— Pa pirmo!
— Vai es neteicu! — Ziediņa apmierināti smaidīja.
— Kur man bija acis, ka es šito meiteni nepamanīju agrāk? — Krūms sev pārmeta. — Nāksies krietni pasvīst. Vai pietiks spēka un izturības?
— Nezinu, — Svetlana pa paradumam paraustīja plecus.
Ar Ziediņas palīdzību komanda pāris nedēļu laikā bija sakomplektēta.
— Treniņi — četras reizes nedēļā «Darba rezervju» sporta zālē. Un bez nekādiem fokusiem un kavēšanas. — Basketbols Krūmam bija sirdslieta.
Svetlanai sākumā klājās grūti. Tikusi pie bumbas, viņa tūlīt pati centās to iemest grozā, nerēķinoties ar pārējām komandas biedrenēm. Tas nu nekam nederēja. Uzvarēt varēja, vienīgi kolektīvi saspēlējoties. To, kas pārējiem bija ābeces patiesība, Svetlanai nācās apgūt no jauna.
Treneris veda savas meitenes uz izcilāko komandu sacensībām, turpat uz vietas analizēja viņu spēli, cīņas taktiku un pieļautās kļūdas. Skatoties no malas, viss šķita skaidrs un vienkāršs, bet uz laukuma Svetlana brīžiem apjuka, zaudēja bumbu un birdināja asaras.
— Piespēlē, piespēlē, māņu kustība, grozs! Malacis, Svēta, no tevis iznāks īsta centra uzbrucēja. Vēlreiz! Aizsardzība, nesapņojiet! Driblēt, tempu, tempu! Meitenes! Nu, kā bez rokām!
— Biedri Krūm, kāds to bumbu šodien apvārdojis.
— Nevis bumbu, bet jūs pašas. Droši vien tie puiši, kas tepat vestibilā slaistās un gaida. Labi, pietiek. Veikli uz dušām un mājās. Lai nebūtu nekādas klimstēšanas pa ielām. Dažai mamma uztraucas, kādēļ treniņi ievelkas līdz pusnaktij. Ko lai es atbildu?
Svetlanas pirmajās sacensībās ieradās gandrīz visa otrā grupa. Ne viena, ne otra komanda nebija vēl nekāda spēcīgā, tomēr tās bija īstas sacensības ar tiesnešiem un līdzjutējiem. Svetlana sākumā sēdēja uz rezervistu soliņa, bet drīz vien treneris viņu iesaistīja spēlē.
— Pretinieces mainījušas taktiku, ievērojāt? — Krūms pārtraukumā brīdināja. — Pārgājušas uz presingu. Svētai tas nav tik bīstami, pretinieču centra uzbrucēja ir mazāka auguma. Tādēļ piespēlējiet bumbu Svētai!
Spēles azarts lika straujāk pukstēt sirdij, visi jutekļi itin kā saasinājās, reaģēja ātrāk. Uzvara! Kaulos salija nogurums, bet sirdī gaišs prieks, pavisam cits nekā par labi pašūtu kleitu.
— Svēta — malacis! — otrā grupa auroja.
Svetlana staroja. Ne vēsts vairs no gausuma. Uz laukuma tā bija pavisam cita meitene: atsperīgs lēciens, ātra reakcija, asas kustības. Pa kuru laiku viņa to apguvusi?
— Šeit, uz laukuma spēlējot, mūsu dampis nemaz tik briesmīgs neizskatās, — Dēzija konstatēja.
— Ja tu vēlreiz viņu tā apsaukāsi, smagi norausies, — Elita noskaitās.
— No kā tad, no tevis, vai?
— No mums abām, — Ina īsi piebilda.
Abas kopmītnes biedrenes bija uzņēmušās šefību pār jauno sporta zvaigzni.
— Žēl, ka viņa nesāka agrāk, pirms gadiem pieciem. Būtu iznākusi otra Uļjana Semjonova. Bet nu vairs nekā. Šo ziemu paspēlēs skolas komandā, tad aizies darbā, un kas zina, kā būs pēc tam, — Krūms sūrojās.
— Jā, basketbols ir jauno spēle. Es zinu tikai vienu izņēmumu — Jāni Krūmiņu, kurš sāka vēlu un trīsdesmit četru gadu vecumā izcīnīja savu trešo olimpisko medaļu, — fizkultūras skolotāja, kura arī bija atnākusi uz sacensībām, piebilda.
***
— Tev vēstule! — sekretāre Marta kādu dienu Svetlanai teica. Sūtītāja bija Dēzijas māte.
«Mīļā Svēta!
Rakstu Tev kolhoza valdes uzdevumā. Pērnvasar iepazinām Tevi kā nopietnu, kārtigu un apzinīgu meiteni. Mūsu ciemata šūšanas darbnīcai vajadzīga laba šuvēja. Kolhozs ir ar mieru maksāt stipendiju un piešķirt dzīvokli, ja Tu piekristu pēc skolas beigšanas pārcelties pie mums. Neslēpšu, ka cerēju uzšāvām meitām. Diemžēl viņām labāk patīk pilsētā. Pēc nedēļas tēvs brauks pakaļ Dēzijai. Atbrauc arī Tu, tad visu norunāsim. Mārčs bieži Tevi piemin un liek sirsnīgi jo sirsnīgi sveicināt.»
Šī vēstule Svetlanai iebelza kā ar āmuru pa pieri. Viņai nebija žēl pilsētas. Bērnunams, kurā viņa bija izaugusi, atradās laukos liela parka vidū. Maza meitene būdama, viņa, sailgojusies pēc māmiņas, paslēpās birzī un stāstīja kokiem savas bērna bēdas un noslēpumus. Pilsētā viņai trūka zaļās zāles, pa kuru vasarā pastaigāt basām kājām. Dūmu un putekļu pilnais gaiss ķērās rīklē. Nē, pilsētu viņa pamestu kaut šobrīd. Bet kā ar sportu, ar lielo, klusībā loloto sapni par panākumiem un slavu?
Vairākas dienas meitene staigāja kā apstulbusi, nedzirdēja, ko viņai saka. Ko darīt? Šis jautājums iesēdās Svetlanas galvā, neatstājot vietas pārējiem. Rezultātā — divnieks fizikā, divnieks matemātikā, pat vēsturē.
Grupa satraucās. Visi rādītāji viņām bija labi, varēja cerēt uz pirmo vietu ceturksnī, bet nu pēkšņi — trīs divnieki pēc kārtas.
— Nesakiet meistarei! — Svetlana lūdzās. — Es izlabošu.
Dace nekādos kompromisos neielaidās. — Pēc darbnīcas sniegsi paskaidrojumu visai grupai!
Svetlanai pašķīda asaras. Viņa sparīgi caur degunu tās vilka uz iekšu. Darbs nekā- dīgi neveicās.
— Vai tad pati neredzi: kleitai viena mala garāka, otra īsāka, — meistare rājās.
Svetlana nopūtās un ārdīja ārā. Tās bija grūtas stundas.
— Nu, stāsti — kas ar tevi notiek? — Dace noprasīja, kad darbgaldi bija nokopti un kleitas kārtīgi sakārtotas skapjos.
— Es esmu tik vientuļa, — Svetlana šņukstēja. — Citiem ir vecāki, vecmāmiņas, krustmātes. Bet kam lai es prasu padomu?
— Tu neesi vientuļa. Tev esam mēs. Un vēl meistare Liepa, audzinātāja Jurjāne un direktore.
Svetlana izvilka no strīpainā darbatērpa kabatas saņurcīto Dēzijas mātes vēstuli. Dace ātri pārskatīja, tad izlasīja priekšā visai grupai. Meitenes klusēja. Jautājums bija nopietns. Izšķīrās cilvēka liktenis.
— Es tavā vietā nedomātu ņe mirkli, — meistare ierunājās pirmā. — Darbs tāds pats gan pilsētā, gan laukos. Te tu gadiem ilgi nīksi kopmītnē, vienā istabā ar citām, tur tev piedāvā savu dzīvokli. Mūsu laucinieki vairs nav nekādi atpalikušie. Katru nedēļu viņu autobusi rindām vien stāv pie teātriem un koncertzālēm.
— Ekskursijās, pat uz ārzemēm, viņi brauc vairāk nekā mēs, pilsētnieki, — Dace piebilda.
— Es gan Svētas vietā nebrauktu, — Ina paziņoja. — Man lauki līdz kaklam. Vasarā vēl nekas, bet rudeņos un pavasaros dubļi līdz ceļiem. No mājām uz skolu un atpakaļ diezgan izbridos, pietiks visam mūžam. Cita lieta šeit, pilsētā.
— Es jau neko, man lauki patīk. Vienīgi basketbola dēļ, — Svetlana stostījās.
— Vai tad tur nav sporta zāles?
— Ir gan. Pat daudz labāka nekā mūsu skolā.
— Kas tev liedz sportot?
— Jā, bet… — Svetlana aprāvās. Viņa kautrējās citiem stāstīt par pašu slepenāko sapni — kļūt par slavenu basketbolisti.
— Sportista slavas laiks ir īss, — Dace, itin kā uzminējusi Svetlanas domas, turpināja. — Kamēr tu izcīnīsies līdz meistarkomandai, būs — gribi vai negribi — drīz vien jāiet prom. Citas — jaunākas, veiklākas — nāks tavā vietā.
— Kā tad Silvija Krodere spēlēja līdz divdesmit deviņiem gadiem, bet Dzidra Karamiševa pat līdz trīsdesmit četriem? Man tikai septiņpadsmit.
— Karamiševa ir izņēmums.
— Dēzij, vai tu sestdienas vakarā brauksi uz mājām? — Svetlana nākamajā dienā apjautājās. Viņa bija izlēmusi.
— Jā. Un kas tad ir?
— Es došos tev līdzi.
— Nekas nesanāks. Mašīna jau pilna. Edīte ar savu draudzeni arī pošas.
Sestdienas vakarā Svetlana piezvanīja uz Dēzijas dzīvokli. Atsaucās Edīte.
— Dēzija aizbrauca uz laukiem. Kas zvana?
— Svēta. Vai viena pati? -Jā.
Svetlana pakāra klausuli. Ir gan tā Dēzija riebekle. Aiz skaudības viņa uz visu spējīga. Svetlana sameklēja papīru un ķērās pie rakstīšanas.
«Mīļā Dēzijas mamm!
Lūdzu, paziņojiet kolhoza valdei, ka esmu ļoti pateicīga un labprāt pieņemtu tās priekšlikumu. Gribēju aizbraukt un pati paziņot, diemžēl Dēzija teica, ka viņas mašīnā man neesot vietas.
Šī vasara bija pati skaistākā manā mūžā. Paldies par rūpēm un mīlestību, kuru jūs abi ar vīru man parādījāt. Sirsnīgi sveicieni fermas darbiniecēm. Manam mīļajam Negantniekam, lūdzu, iedodiet maizes riku.
Jūsu
Svetlana Sērmūkse.»
Tajā pašā vakarā Svetlana vēstuli iemeta pastkastītē.
* * *
— Kur Svēta? — māte noprasīja, kad novakarē mašīna iebrauca pagalmā.
— Nav.
— Kā — nav? Vai viņai kas noticis?
' — Ko tu uztraucies, mamm! Svētai tavi lauki pie viena gala vai otra. Viņai tagad galvā basketbols un cits nekas. Pat divniekus noķēra un nācās atskaitīties komjaunatnes komitejā.
— Neticu. Tu kaut ko slēp, Dēzij! Paskaties man acīs!
— Tev tikai Svēta tā labā, es vairs neesmu nekas! — Dēzija dusmās kliedza un ieskrēja mājā.
— Kur viņa mums, tēv, tāda radusies? Ļauna, nenovīdīga, slinka, izlaidīga.
— Izlutinājuši esam, māt, pie darba neesam radinājuši. Savā vaļā auga, ko gribēja, to darīja.
— Bet kā tad Edīte?
— Edīti pieskatīja vecāmamma. No mazotnes abas kopā strādāja.
— Tūkstošiem teļu esmu izaudzējusi pa šiem gadiem, — māte sarūgtināta noteica, — bet pašas meitu neesmu pratusi kā nākas pieskatīt.
— Nebēdā, māt! Vēl jau viss nav zaudēts, varbūt nav par vēlu.
— Baidos, ka ir gan. — Māte ar priekšauta stūri izslaucīja asaras.
***
Meitenes, galvas noliekušas, rakstīja sacerējumu «Trūcīgā zemnieka tēls Andreja Upīša darbos». Temats pietiekami plašs, lai ikviens spētu kaut ko uzrakstīt. Upīts garajā un darbīgajā mūžā sarakstījis vai veselu bibliotēku. Bet mūsdienu jaunieši negrib lasīt. Kā ieinteresēt?
Skolotāja Jurjāne ar savu grupu aizbrauca uz Skrīveriem, izstaigāja «Zaļās zemes» takas, apskatīja Andreja Upīša muzeju, paša stādīto dārzu.
— Palasiet, cik grūti dzīvoja lauku cilvēki vēl pirms simts gadiem. Zarēnu Kārlis zemes un māju dēļ upurēja Lienas mīlestību, Liena par naudu pārdeva savu jaunību vecajam, pretīgajam Sveķāmuram.
Jurāte Jurjāne sēdēja zem nosārtušas kļavas Upīša dārzā un lasīja «Zaļās zemes» fragmentus. Meitenes, apkārt satupušās, domīgi klausījās.
— Liena bija mūsu vecumā,^
— Es gan pie tāda pretīga veča neparko neietu.
— Toreiz bija pavisam citi laiki. Viņai nebija citas izejas.
— Vienalga, brauktu uz Rīgu kā Ošu Anna.
— Mūsdienu meitenes nav tādas aitiņas kā Anna, zina, kā bērni rodas.
— Un zina arī, kā tikt no tiem vaļā, — Dēzija piebilda pietiekami skaļi, lai citi sadzirdētu.
— Labi, ka tie laiki pagājuši uz neatgriešanos.
— Tā jau ir, skolotāj, bet Upīša grāmatas ir tik bezcerīgi biezas un par sen pagājušiem laikiem. Skujiņa, Dripes darbi — cita lieta. Tos izraujam vienā paņēmienā. Lieciet, skolotāj, to grāmatu nost, labāk uzspēlēsim bumbu.
«Žēl, ka mīlestību uz literatūru nevar iedēstīt kā puķi. Bet puķei arī vajag labas augsnes un rūpīgas kopšanas, tikai tad tā krāšņi ziedēs. Vai esmu bijusi uzmanīga un pacietīga dārzniece?» jaunā skolotāja domāja.
— Skolotāj, nāciet spēlēt mūsu pusē, citādi Svētas komanda mūs sasitīs lupatās.
Jurātei tikai divdesmit pieci, viņai arī patika izkustēties. «Piedod, Upīt!» viņa
saudzīgi uzklāja «Zaļās zemes» sējumam savu lakatiņu un pievienojās spēlētājām.
Zibenīgā gremde gandrīz vertikāli paralēli tīklam vēl nebija aizmirsusies. Pretinieces noelsās vien. Tikai tagad viņas uzzināja, ka Jurāte Jurjāne spēlējusi republikas studentu izlasē.
***
Trešajā kursā audzēkņi izpildīja vienīgi pasūtījuma darbus. Tas bija daudz interesantāk nekā vienveidīgā masu produkcija.
Skolas šūšanas darbnīcām bija sava pastāvīgā ilggadīgā klientūra, iecietīga, ja meitenēm kaut kas nepadevās, kā iecerēts. Pasūtījumus pieņēma meistares, kuras labi pazina savas pasūtītājas.
— Žēl, ka mēs neredzam sievietes, kurām šujam šis kleitas, — Baiba ieminējās blakus sēdošajai Dacei.
— Apmēram jau var iztēloties pēc izmēra, pēc izvēlētā fasona. Piemēram, manējā noteikti ir pusmūža sieviete, jo fasons atturīgs, liela auguma, padrukna. Nopietna — par to liecina pelēcīgā krāsa, vecmodīga — tagad tādas krādziņas vairs neizvēlas. Viņa varētu būt skolotāja.
— Toties manējā vieglprātīga jauniete, tieviņa, droši vien blondiem matiem. Tādām piestāv zila krāsa. Paskaties — kleita vienos volānos, esmu gluži nomocījusies.
— Aiziesim pie meistares, pajautāsim, vai esam uzminējušas.
— Tu domā, viņa teiks?
— Kādēļ ne?
— Baibai gandrīz taisnība, tā ir kādas meitenes izlaiduma kleita. Bet Dacei tikai daļēja patiesība. Pasūtītāja strādā ministrijā.
Brīdi abas draudzenes šuva klusēdamas. Baiba cīnījās ar nepaklausīgajiem vo- lāniem, kas negribēja un negribēja veidot vienādus viļņus. Dace rūpīgi piestrādāja apkakli. Drāna bija irstoša, tādēļ nācās ļoti uzmanīties.
— Žēl, ka mūs sagatavo tikai par izpildītājām. Cits izvēlas fasonu, cits piegriež, mums atliek vienīgi sašūt. Pats svarīgākais un interesantākais ir izvēlēties katra cilvēka augumam, vecumam un raksturam vispiemērotāko modeli. Man gribētos visu darbu no sākuma līdz beigām veikt pašai. Tev ne?
— Nezinu, neesmu par to domājusi.
— Mamma saka — tad jābraucot uz Tallinu, tur mācot modelēšanu.
— Meistari Liepu lūdz uz pieņemšanu, — kāda meitene, durvis pavērusi, sauca.
Pasūtījumu noformēšanas telpā sēdēja vecākā meistare un sveša sieviete.
— Importa trikotāža. — Kliente pabīdīja uz meistares pusi spilgtu, puķotu audumu. — Es gribu šito, — atšķirusi biezā itāļu modes žurnāla Linea jaunāko numuru, viņa ar smailu, tumšsarkanu nagu norādīja uz ekstravagantu modeli.
Liepa kritiski novērtēja klientes pakuplo augumu, gadus, kas tuvojās pusmūžam, un nezināja, ko iesākt.
— Vai drīkstu paskatīties? — viņa palūdza žurnālu.
— Taisnā ceļā no Itālijas. Vīrs atveda.
— Šis arī ir ļoti glīts modelis.
— Nē, tas ir pārāk vienkāršs un prasts. Man vajag šikāku.
Liepa paslepus nopūtās, noņēma mēru un nozīmēja uzlaikošanas dienu.
— Vai ātrāk nevar? — Kliente bija neapmierināta.
— Meitenes ir ļoti noslogotas. Un viņām vēl ari tik veikli nevedas.
— Kam tad esat jūs?
Vecākā meistare klusēja. Nebija vērts klāstīt, ka viņai jāseko divdesmit astoņām audzēknēm, kurām galva tāpat pilna ar jaunību, dziesmām, mīlestību, dejām un citam par šūšanu daudz interesantākām nodarbībām.
— Man citi pienākumi, — viņa atteica.
— Es iedošu pa virsu.
Liepa nosarka.
— Es neesmu restorāna šveicars. Pie mums dzeramnaudas neņem.
Dāma izbrīnā sacēla uz augšu uzacu lokus.
— Kāda dzeramnauda? Piemaksa par ātrumu pie mums ir gluži normāla parādība: ātrā veļas mazgāšana un ķīmiskā tīrīšana. Viss maksā dārgāk.
— Te ir skola.
— Ja ne — ne. — Dāma paraustīja plecus un cēli izgāja no pielaikošanas kabīnes.
Meistare negribīgi ķērās pie piegrieztņu izgatavošanas. Parasti darbs viņai ritēt
ritēja, bet šoreiz nevedās.
«Kādi tik cilvēki nav mūsu mīļajā zemītē. Lielum lielais vairums godīgi strādā un dažreiz ar pūlēm savelk galus kopā, bet dažiem kā pasakā zelta dālderi no debesīm krīt.»
Darbnīcā visas meitenes čakli strādāja, vienīgi Dēzija garlaikoti vīlēja nagus.
— Pielūko, ka nesabojā. — Meistare nolika izgrieztos gabalus Dēzijai priekšā. — Tā ir dārga drēbe, kas pie mums nav nopērkama. Un neceri uz Svētas, Daces vai Baibas palīdzību. Es pati sekošu, lai tu katru vīli, no pirmās līdz pēdējai, paveiktu savām rokām. Parādi, ko vari!
Dēzija negribīgi ķērās pie darba. Līdz praktisko nodarbību beigām bija tieši divas stundas sešpadsmit minūtes.
Mīkstais audums glāsmaini kļāvās pie rokām. Dēzija sadiedza sānu vīles un uzvilka kleitu sev mugurā.
— Nu, kā?
— Tajā jau var sabāzt divas vai pat trīs tādas kā tu, — Dace smējās.
— Nemaz nerunā, tagad plandošās modē.
— Panāc šurp, apskatīsim! — Kristīne Liepa pavēlēja. — Es jau domāju, kur nu tik ātri. Lūk, te viena vīle šaura, otra atkal pārāk plata. Un sadiegts nekārtīgi. Vajag mazākiem dūrieniem, lai klientei pie pirmās uzlaikošanas kleita nenokristu no muguras. Ārdi ārā un šuj par jaunu!
— Kādēļ viņa manī tā ieēdusies? — Dēzija šņāca.
— Vai tu ko teici? — meistare apjautājās.
— Nē, neko.
«Šūt jau nu viņa iemācīsies, bet laba šuvēja laikam gan nekad nebūs,» Liepa, noskatoties Dēzijai pakaļ, prātoja. «Vieglas dzīves tīkotāja.» — Uzdziediet, meitenes, kaut ko jautru, man šodien tāds drūms prāts.
— Vēl trīs nedēļas — un Jaungada brīvdienas. Vai jūs varat to aptvert, meitenes? — Dace ierunājās. — Ja mēs arī šoreiz būsim pirmās, brauksim ekskursijā uz Maskavu.
Lielākā daļa meiteņu mūsu valsts galvaspilsētu vēl nebija redzējušas.
— Es no stacijas taisnā ceļā iešu uz Sarkano laukumu, — Svetlana sapņaini teica.
Dēzija klusēja. Maskava viņu vairs neinteresēja. Kopā ar tēvu un vecāko māsu
viņa to bija izbraukājusi krustām šķērsām. Tobrīd grupas meitenes vēl nenojauta, ka tieši Dēzijas dēļ ilgotā ekskursija izjuks.
Pirmajā uzlaikošanā kliente pati deva norādījumu sānos kleitu ieņemt.
— Vai nebūs par šauru? — meistare apvaicājās.
— Nebūs. Man ir importa korsete.
Meistare rūpīgi ar saspraudītēm iezīmēja vīļu vietas, palaboja plecu daļu un piedurknes.
Šoreiz Dēzija patiešām centās. Pat romāns, ielikts atvilktnē, stāvēja nelasīts. Visas vīles bija kārtīgi apmetinātas, nekur nekarājās lieki diegu gali.
— Redzi nu, ja tikai gribi, tad vari strādāt tīri labi, — meistare paslavēja.
Bet nelaime jau tuvojās ne tikai Dēzijai un visai grupai, bet galvenokārt labajai, mīļajai meistarei Liepai.
— Šausmas, pēc kā es izskatos! — Dāma nākamajā uzlaikošanā sasita plaukstas. — Šitā izķēmot cilvēku! Sānos kunkuļi, vēders kā grūtniecei, pleci nošļukuši. Vai nezināt, ka pašreiz modē polsteri?
— Bet jūs pati… — meistare mēģināja iebilst.
— Ko es pati? Jūs esat šuvēja, ne es! Jums vajadzēja redzēt!
— Bet kur tad importa korsete? — Liepa, redzot izspiedušos apaļumus, mēģināja glābt situāciju.
— Kāda korsete? Ko jūs tur murgojat? — kliente aizsvilās vēl vairāk.
— Nekas ļauns nav noticis, mēs izlabosim, — meistare mierināja. — Paārdīsim un palaidīsim vaļīgāk, rezerves mums ir pietiekamas.
Dāma nomieF>«ājās un teicās pienākt pēc pāris dienām. Uzbudinātā Liepa krietnu brīdi sēdēja uzlaikošanas telpā un smagi elpoja. Tikai neuztraukties, gan viss būs labi, viņa pati sevi mierināja.
— Atnes man glāzi ūdens, — viņa palūdza vīriešu uzvalku meistaram Krauklim, kas parādījās uzlaikošanas telpā.
— Vai tev slikti? Es pasaukšu mūsu dakterīti.
— Nevajag, gan pāries. Nav jau pirmā reize. Man pēkšņi sakāpa spiediens.
Meistare ieslidināja mutē tableti un uzdzēra pasniegto ūdeni.
— Laiks doties pensijā, — viņa skumji pasmaidīja. — Tikai žēl šķirties no skolas, pats zini — puse mūža te pavadīta.
Paņēmusi nelaimīgo kleitu, Liepa lēniem soļiem kāpa uz darbnīcu.
— Izārdi sānu vīles un krūšu iešuves, tikai uzmanīgi, lai nesabojātu audumu, — viņa teica Dēzijai. — Kleita par šauru.
Dēzija ķērās pie darba. Pēc brīža viņas acis izbīlī iepletās vēl apaļākas. Šuvuma vietā bija redzama plata, sakapāta sliede.
— Ak tu, mana nelaime! — meistare novaidējās. — Kurš gan tik plānu audumu šuj ar resno adatu! Beigts, pagalam, te vairs nekas nav līdzams.
— Tu arī esi stulba kā aita, — meitenes uzbruka Dēzijai. — Vai acu nebija pierē?
— Kā šuvu velveta kleitu, tā adata palika mašīnā, un es pat nepaskatījos, — Dēzija taisnojās.
— Tev jau nekas, bet meistar^ pārdzīvo.
— Pamēģini pamazgāt! — Dace deva padomu. — Varbūt šuve aizvelkas ciet. Ne jau visu kleitu, trakā, ņem mazu lupatiņu!
Meitenes ar cerībām vēroja, kā Dēzija ieziepē drāniņu, cītīgi berzē un skalo. Dace pati uzlika gludekli vēl mitrajai drānai un pacēla to pret gaismu.
— Nekas nelīdz, tāpat redzams, — viņa nopūtās. — Maskavu nu mums neredzēt.
— Atradusi par ko bēdāties! — Dēzija vīzdegunīgi sarauca degunteli. — Kas tur liels…
— Pieklusti! — Svetlana, kura vairāk par visām meitenēm sapņoja par Maskavu, viņu apsauca.
Sagumusi un nelaimīga meistare Liepa ar kleitu rokās otrā dienā iegāja direktores kabinetā.
— Apskrēju visus komisijas veikalus, tieši tādas drānas nav. Ir līdzīga, bet es bez tās dāmas ziņas neuzdrīkstējos pirkt. Nu būs lielas nepatikšanas.
— Atvainosimies, piedāvāsim atmaksāt vērtību.
— Viņa ar to neapmierināsies, kā nekā liela vīra sieva.
— Mīļo Kristīn, jūs mums esat tūkstoškārt vērtīgāka par šādām dāmītēm. Neuztraucieties, gan nokārtosim.
— Vai man varēja ienākt prātā, ka audzēkne, bez piecām minūtēm diplomēta šuvēja, pieļaus tik rupju kļūdu? Pirmo reizi manā mūžā tāds brāķis. No kauna visu nakti ne acu nespēju aizvērt.
Direktore nomierināja veco meistari un aizsūtīja uz mājām, tad, smagi nopūtusies, pacēla klausuli.
Kristīne Liepa un otrās grupas meitenes nekad neuzzināja, kā viņa nokārtojusi šo lietu. Arī labi situētā dāma skolā vairs nekad netika manīta.
Kādu nedēļu Dēzija staigāja nerunīga, tāda kā nomākta, tad vispār pārstāja nākt uz skolu.
— Vai viņa patiešām tik smagi pārdzīvo to gadījumu ar kleitu?
— Muļķības, tas nepavisam neizskatās pēc Dēzijas.
— Kādēļ tad viņa nenāk uz skolu?
— Jāiet apraudzīt. Elita, tas ir tavs pienākums.
Elita bez īpašas sajūsmas bija ar mieru.
— Klausieties pārāko jaunumu! — viņa nākamajā rītā pavēstīja.
— Nu, kas? Nevelc garumā!
— Dēzija precas!
— Es ir beigta! Klāj vaļā!
— Kā norunāts, aizbraucu uz Imantu. Dēzija pati atver durvis. Mugurā zīda rītakleita ar krāsainiem papagaiļiem, gara līdz zemei. Uz galda kristāla vāzē pasakainas rozes. «Cienājies!» Šī man pasniedz importa šokolādes konfekšu kārbu, tādu es redzēju pirmoreiz. «Man jau līdz kaklam,» šī saka. — «Kādēļ nenāc skolā?» es šai prasu. — «Tādēļ, ka man riebjas.» Es, protams, mēma. Un tad Dēzija izšāva kā no ložmetēja: «Ejiet jūs visas bekot! Es precos!»
— Ar ko tad?
— Šis esot universālveikala direktors kaut kur provincē. Pašam sava automašīna un divstāvu māja.
— Droši vien baigais vecītis ar pliku pakausi un apaļu vēderiņu, — Dace iesmējās.
— Dēzija teica, ka esot pāri trīsdesmit, tīri jestrs, modīgi ģērbjoties un jautrs pēc dabas.
— Es gan tik vecu negribētu.
— Es arī ne. Un vispār es precēšos vienīgi aiz mīlestības, — Baiba, to teikdama, spēji nosarka.
— Tu domā, ka Dēzija mantas pēc?
Baiba paraustīja plecus.
— Viņai vienmēr seksa skrūve bijusi vaļīga.
Svetlana atcerējās pagājušās vasaras balli un tikai tagad saprata, ka Dēzija viņai toreiz stāstījusi patiesību. Nezin, vai šis ir tas pats pielūdzējs, kas toreiz?
— Muļķe gatavā! Būtu pacietusies vēl dažus mēnešus, pabeigusi skolu, — Dace prātīgi sprieda.
— Kas zina, varbūt nevar gaidīt.
— Apkaunies!
— Kur viņa to papuci nozvejojusi?
— Kādā lauku ballē, — Elita stāstīja. — Kā šis ieraudzījis, tā vairs negribējis atstāties. Viņas dēļ izšķīries no sievas. Katru nedēļu braucot uz Rīgu ar rožu pušķiem un dārgām dāvanām. Sākumā Dēzija par precēšanos negribējusi ne dzirdēt. Bet šis tik borējot savu — viņa dzīvošot savā mājā kā princese, netrūkšot ne putna piena. Ligavas tērps jau sagādāts, Benedikts to raušus izrāvis no kādas iesūtītas pakas. Plīvurs no mežģīnēm ar baltām pīpenēm, tādi ārzemēs esot modē.
Pēc pāris dienām skolā ieradās pati līgava. Sākumā meitenes viņu gandrīz vai nepazina — lapsas imitācijas kažoks, franču zābaciņi, amerikāņu trikotāžas kleita.
— Pēc mēneša kāzas, un — čau, vecā dzīve! Man te viss apriebies līdz kaklam. Es gribu būt brīva un dzīvot, kā man pašai patīk, — Dēzija lielījās.
— Paklau — bet tev taču vēl nav astoņpadsmit? — Dace iejautājās.
— Sīkumi! Benis apsolīja nokārtot. Viņam ir visādi blatiņi. Viņš ir gluži apmāts no laimes. Man vajag tikai iepīkstēties, kad viņš jau metas izpildīt. Kā suns, kuram pamet kaulu. Un kā viņš prot mīlēt! Ar jums jau par tādām lietām nedrīkst runāt, tāpat nesapratīsiet.
— Ai, bērniņ, reizēm tā vieglā dzīve vēršas smagāka par smagu, — meistare Liepa nopūtās. — Ceru, ka vismaz tavējā būs laimīga.
— Jā, jā, jā! — Dēzija iesaucās un nezin kāpēc pēkšņi sāka raudāt.
* * *
No Baibas dienasgrāmatas:
«Salīdzināt savu vīru ar suni — es gan tā nevarētu. Un ja nu vēlāk suns parāda zobus, ko tad? Neizskatās, ka Dēzija būtu pārāk laimīga un iemīlējusies. Iziet pie vīra, kas viņai gandrīz tēva vecumā, mūsu laikos ir vienkārši muļķība.»
***
Uz kāzām aizbrauca Baiba un Dace, kuras Dēzija izraudzījās par līgavas māsām.
Pēc ziemas brīvlaika meitenes uzzināja, kā viss norisinājies. Māja bijusi stāvgrūdām pilna ar viesiem. Dejošana, dziedāšana, līgavas zagšana, mičošana, kā jau kāzās pieņemts. Jaunais vīrs esot tīri jēdzīgs, toties viņa māte… Veca, kaulaina sieva garā, līdz kaklam aizpogātā melnā kleitā, ķēdē iekārtu zelta krustu uz krūtīm. Lūpas plānas, sakniebtas, pakausī sirmu matu copīte. Dēzija lūgusi viņas abas kādas pāris dienas paviesoties, palīdzēt savest māju kārtībā. Vecā visu laiku staigājusi meitenēm pakaļ un skatījusies uz pirkstiem, laikam baidījusies, ka kaut ko nenozog.
Ne Baiba, ne Dace nepastāstīja savām biedrenēm par scēnu, kuras liecinieces viņas abas bija.
Naktī istabā, kur meitenes gulēja, pēkšņi ieskrēja Dēzija.
— Glābiet, viņš mani grib nosist.
Benedikts nemaz vairs neatgādināja suni, kurš paklausīgi pienes koku savai saimniecei, — mati izspūruši, seja sarkana no dusmām.
— Tu man dzemdēsi bērnu, kaut arī nāktos turēt tevi ieslēgtu istabā!
— Negribu, negribu, negribu! — Dēzija dusmās kliedza un sita ar dūrēm vīram pa krūtīm.
— Piedodiet, meitenes! — jaunais vīrs atvainojās. — Maza ģimenes scēniņa.
Paņēmis raudošo sievu uz rokām, viņš to kā mazu bērnu iznesa no istabas.