Meistaram Krauklim kopš tā laika, kad aizsaulē aizgāja sieva, skola jau daudzus gadus bija kļuvusi par mājām. Te darbnīcā ar vecajiem galdiem, pie kuriem bija strādājusi ne viena vien paaudze, ar skapjiem gar sienām un mašīnu kluso dūkoņu ritēja viņa īstā dzīve. Triju gadu laikā audzēkņi kļuva tuvi un mīļi kā paša bērni. Un, kad pienāca šķiršanās brīdis, bija gan prieks un gandarījums par to, ka viņš tiem iemācījis amatu, gan skumjas, ka jāšķiras. Arī pašreizējie drīz savicinās spārnus un aizlidos kur kurais. Sākumā sūtīs vēstules, apsveikumus uz svētkiem, vēlāk aizmirsīs. Katram būs savas rūpes, ģimenes, bērni. Aizies šie, rudenī nāks citi, un atkal viss sāksies no gala — ar prieku par pirmo taisni nošūto vīli, ar slepenām asarām un dusmām par to, ka jāārda ārā. Viņa jaunībā amatu no meistara nācās zagšus noskatīt. Toreiz meistars bija ieinteresēts pēc iespējas ilgāk paturēt lētu darbaspēku, tādēļ ar apmācīšanu nesteidzās. Kas tagad nekait, vienā laikā apgūst gan izglītību, gan amatu. Un viss bez maksas.
— Nu, kā? — Toms nolika priekšā otrajai uzlaikošanai sagatavotu žaketi. Meistars rūpīgi novērtēja padarīto.
— Labi, viss pareizi sašūts. No tevis, Tom, iznāks drēbnieks, ar laiku droši vien teicams, bet tu nekad nekļūsi par sava aroda mākslinieku, kāds ir tavs tēvs.
— Kādēļ?
— Tev galvenais ir aprēķins: cik es par to dabūšu, bet tavam tēvam — cik labi cilvēks jutīsies un izskatīsies viņa šūtajās drānās. Tavs tēvs darbā iegulda ne tikai galvu un rokas, ]jet arī sirdi.
— Tie laiki, meistar, ir pagājuši uz neatgriešanos. Tādus kā jūs un mans tēvs var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Mūsdienu racionālajā pasaulē sirdij lēta cena, visu nosaka skanošais. Pat slimnīcā tev šīberi nepienesīs bez samaksas. Viss lielais vairums strādā naudas dēļ. Pamēģiniet iemīlēt skrūvītes, kuras pie konveijera jāskrūvē dienu pēc dienas, gadu pēc gada. Dažam vēmiens nāk, tās uzskatot. Nē, sevi jāpārdod pēc iespējas dārgāk. Tādēļ es arī izvēlējos drēbnieka profesiju. Nauda dod cilvēkam pašvērtibas sajūtu un rīcības brīvību. Ja man ir nauda, es varu visu — aizbraukt uz dienvidu kūrortiem atpūsties, doties ārzemju ceļojumos, iegādāties lepnas mēbeles, gleznas, pusdienot dārgos restorānos…
— Egoista filozofija, — meistars viņu pārtrauca.
— Kāpēc egoista? Es dodu labu darbu un prasu, lai par to man labi samaksā.
— Cilvēks var pieēst tikai vienu vēderu un uzvilkt mugurā tikai vienu uzvalku.
— Tas gan. Bet man nav vienalga, vai ēst kotletes ar makaroniem piesmakušā ēdnīcā vai vistu ar šampinjoniem restorānā «Intūrists». Un nepavisam nav vienalga, vai vilkt mugurā žaketi, kādas šūšanas fabrika «Tēvija» izlaiž tūkstošiem, vienādas kā olas, vai arī pēc jaunākiem ārzemju paraugiem, tieši man šūtu apģērbu. Diemžēl mūsu šūšanas industrija izlaiž masu tērpus — uniformas. Ja man būtu teikšana, es to aizliegtu. Riebjas skatīties, kā pa ielām staigā tūkstošiem vienādi tērptu cilvēku. Citās valstīs, piemēram, pēc viena modeļa šūtus apģērbus izlaiž nelielām partijām.
— Tur tev zināmā mērā taisnība. Mums vēl nav tik daudz individuālo šūšanas darbnīcu, kur katram iedzīvotājam pašūtu savu uzvalku, kleitu vai mēteli. Iestājies Vissavienības vieglās rūpniecības tehnoloģijas institūtā, kļūsti par augsti apmācītu speciālistu un cīnies par šūšanas rūpniecības reorganizāciju.
— Paldies! Es tāpat bez tālākas mācīšanās nopelnīšu četras reizes vairāk. Un bez liekām raizēm.
Meistars pamanīja, ka viņa un Toma sarunā uzmanīgi klausās visa grupa.
— Visu nevar mērīt ar naudu. Pašu skaistāko prieku par dabu — saules lēktu, sarmainu koku, caurspīdīgu miglas plīvuru virs ezera — cilvēks iegūst bez maksas. Man, piemēram, sagādā lielu gandarījumu tas, ka es šajā skolā esmu izaudzinājis desmitiem labu meistaru, kaut arī te es nopelnu daudz mazāk nekā ateljē. Dieva dēļ, nekļūstiet par naudas vergiem, citādi būsiet pagalam. Tā padara cilvēku skopu, augstprātīgu, nežēlīgu vai, kas vēl ļaunāk, par mietpilsoni.
— Dzīvot grib visi, arī pats pēdējais nelietis, — sarunā iesaistījās Leons. — Tomam taisnība, skanošā nekad nevar būt par daudz. No saules rietiem, dzejolīšiem un visādas citādas lirikas paēdis nebūsi. Klientus interesē uzvalks, vai tas labi sēž, un par to viņi ir gatavi samaksāt. Un kāpēc neņemt?
Divus kursus kaut kā uz trijniekiem izvilcis, Leons tagad atradās izvēles priekšā — vai nu saņemties un beidzot sākt mācīties, vai arī beigt skolu bez atestāta.
— Tu gremdē visu grupu, — Vita Venta nikni nozibināja briļļu stiklus. — Tevis dēļ mums šogad nav nevienas «uguntiņas».
— Visvairāk viņš gremdē pats sevi, — Vitas draudzene grupas profordze Ada, kura pati mācījās uz četri un pieci, piebilda.
— Ļaunākais ir tas, ka Leons nav nekāds debilais, galva viņam strādā, vienīgi smadzenes aiz slinkuma ierūsējušas.
— Pagriez ausi, es ieeļļošu! — Toms, paķēris eļļas kanniņu, pieliecās pie Leona.
— Kā tu iedomājies savu turpmāko dzīvi, Leon? — apvaicājās meistars. — Pēc dažiem mēnešiem sāksi strādāt. Nostrādāsi savas stundas, esmu pārliecināts, ka darīsi to labi. Pārnāksi mājās. Un ko tālāk? Ar sportu tu nenodarbojies, grāmatas nelasi. Teātris tev nepatīk; kad visa grupa gājām uz teātri, tu bēgi prom. Koncerti, muzeji, izstādes tevi neinteresē. Tu pats sevi apzodz.
Meistars iedomājās Leona dzērāju tēvu, veco mājeli Pārdaugavā, neuzkoptās telpas, novārtā pamesto dārzu, un itin kā auksta roka sažņaudza viņa sirdi. Vai tiešām viņš pats un šī skola, kur tik lielu vērību veltīja estētiskajai audzināšanai, uz šo puisi nebija atstājusi gandrīz nekādu iespaidu?
— Vai jums nešķiet, ka ir it kā divas dzīves? — sarunā iesaistījās Daumants. — Viena parastā — ar rindām veikalos, ar blatiem, ar cilvēkiem, kuri spēj sev sagādāt visu, un ar tādiem, kas to neprot vai nespēj. Un tā otra — ideālā, par kuru runā un raksta skaistus vārdus. Bet starp abām — bezdibenis.
— Atklājis jaunu Ameriku. Tā vienmēr ir bijis un būs! Bērtulsoni ir tikai rakstnieku fantāzija, — Toms paklusām teica Daumantam.
Meistars to dzirdēja un aizdomājās. Vai viņš pats arī nav tāds naivs «bērtulsons»? Ir taču tā, ka reizēm mēs mācām vienu, bet dzīvē jaunietis redz pavisam ko citu. Un kļūst par ciniķi. Lai nu ko, bet liekulību viņam, vecam pagrīdniekam, pārmest nevar. Ikviens vārds, ko viņš teicis saviem audzēkņiem, saskan ar viņa pārliecību.
— Ceru, ka jūs būsiet dzīves cēlāji, nevis gremdētāji.
— Es domāju, ka pats galvenais ir darbs, kas tuvs sirdij, — ierunājās Vita. — Kāzu uzvalks gatavs. Meistar, pieņemiet darbu! Es viņam kabatā ielikšu kartiņu ar laimes vēlējumiem. Vai drīkst?
Antons Krauklis rūpīgi pārbaudīja Vitas darbu.
— Malacis, — viņš paslavēja. — Mugurpusē pie piedurknēm mazas grumbiņas, padampē ar mitru drēbi, lai iziet. Un iekar skapī!
Aiz loga virpuļoja sniegpārslas. Cīruļputenis, droši vien pēdējais šogad. Dūca mašīnas. Kāds klusi svilpoja. Meistars domīgi raudzījās uz saviem audzēkņiem. Vēl daži mēneši — un viņi izies dzīvē. Kuri būs kalnā kāpēji, kuri samierināsies ar pieticību?
***
— Jāaprunājas! — Vita Venta kādu dienu piesēdās blakus Leonam.
— Tinies vienu māju tālāk! Tavu runāšanu zinu no galvas: algebrā seši divnieki, latviešu gramatikā — pieci, apkaunojis mūsu slaveno septīto grupu un tā tālāk.
— Gluži bezcerīgs tu neesi, — Vita vienā mierā turpināja. — Specpriekšmetos tev ir normālas atzīmes.
— Visi nevar zubrīties tikai uz piecniekiem kā tu. Varbūt man nav tieši to smadzeņu kroku, ar kurām cilvēks apjēdz algebru, ģeometriju un visādas citādas muļķības. Neuztraucies, gan učuki uz truļiem izvilks. Neies jau blamēt skolu.
— Negribi mācīties — nevajag. Neviens tādēļ tavā priekšā ceļos nekritīs un nelūgsies, — Vita, Leonam par lielu izbrīnu, vēsi noteica un piecēlās. — Trešdien pēc sestās stundas pedagogu padomes paplašinātā sēde. Pamēģini neierasties!
«Nav ko ņemt galvā,» Leons sevi mierināja. «Ko viņi man var padarīt? Parunās, pakauninās. Nav jau pirmā reize. Es noskaitīšu parasto: «Vainīgs esmu, atzīstos, piedošanu izlūdzos.»»
Direktores kabinetā valdīja saspringta atmosfēra. Šķita, ka pietiktu nelielas dzirksteles, lai nograndētu sprādziens.
— Pirmkārt un galvenokārt mums jāiemāca arods, un to mūsu skola veic godam. Ražošanas apmācībā un speciālajos priekšmetos nav neviena nesekmīgā. Diemžēl to nevar teikt par vispārizglītojošiem priekšmetiem, īpaši matemātiku. — Direktore paskatījās uz skolotāju Kalēju, kas visu laiku nervozi virpināja pirkstos pildzīmuli.
— Mums jāieaudzina arī atziņa: kāds darbs, tāda alga. Ja audzēknis nenāk uz stundām un kontroldarbos saņem divniekus, tad nav godīgi izvilkt viņu uz trijnieku. Tāds, pieradis skolā ne par ko saņemt «avansus», gaidīs tos arī nākamajā darbavietā, — matemātiķis kā skaldīt noskaldīja.
— Varbūt vajadzētu nodarboties ar viņiem papildus pēc stundām? — mācību daļas vadītāja Skuja iejautājās.
— Es labāk nodarbojos ar tiem, kuri gatavojas iestāties augstskolās, — Kalējs atteica. — Sliņķiem man nav laika.
Direktore nopūtās. Savu kolēģi viņa pazina pietiekami labi, lai saprastu, ka šoreiz viņš nepiekāpsies. Kalējs bija matemātikas fanātiķis. Kabinetu pats savām rokām iekārtojis pēc visjaunākajiem tehnikas sasniegumiem. Viņš nežēloja spēkus, lai viņa priekšmets būtu saprotams visiem, lai mājās būtu jāgatavojas pēc iespējas mazāk.
— Sāksim ar otro grupu. Nesekmīgo nav?
— Nav. Grupas caurmēra atzīme četri, — meistare Liepa palepojās.
— Paldies! Septītā grupa?
— Nesekmīgais Leons Lācis. Četros priekšmetos divnieki. — Meistars Krauklis nelaimīgs pavērās savos kolēģos. — Puisim zelta rokas, labākais šuvējs grupā, bet mācīties nemācās. Izmēģinājāmies visādi, ņēmām priekšā grupā, komjaunatnes komitejā, nekas nelīdz.
— Ar tādiem nav ko auklēties, — Kalējs cieti noteica. — Varbūt ar laiku nāks pie prāta, ja ne, jo ļaunāk viņam pašam.
Leons pa tam sekretāres istabā centās uzmundrināt pārējos «divnieku karaļus».
— Veči, nav ko ņemt paurī. Bez visādiem sinusiem un kosinusiem var dzīvot, bet bez biksēm — staigāsi plikiem stilbiem. Amatam ir zelta pamats, trādi ridi rā, amatnieks, tas netiek lamāts, trādi rīdi rā, — viņš uzvilka tēva iemīļoto dziesmu.
— Leonu Lāci pie direktores!
Iegājis kabinetā un ieskatījies klātesošo sejās, meistara Kraukļa trīcošajās rokās,
Leons pēkšņi saprata, ka šoreiz piedošanas nebūs. Puiša bravūra saplaka.
***
Naktī Baiba pamodās no neparasta trokšņa. Šķita, kāds ar pirkstu galiem klusu bungotu pa loga rūti. Pēkšņi istaba pielija ar baltu gaismu, un tūlīt atskanēja pērkona dārdiens. Sāka spēcīgi līt.
Nākamajā rītā virs pilsētas pletās zila debess. Kirova parkā zvirbuļi pērās peļķēs un priecīgi čivināja. No valgās zemes spraucās tulpju un narcišu asie šķēpi. Kā violets lakats zaļajā zālē pletās krokusu lauks. Baiba uzsmaidīja večiņai, kas nesteidzīgi tipināja pa dārza ceļu, cienījamam pilsonim ar diplomāta koferīti rokās. Tas izbrīnījies paskatījās meitenē, tad kā atbildes smaidu savilka uz augšu virslūpu ar šauru ūsu svītriņu.
— Čau, Baiba! Es tevi gaidīju.
— Čau, Daumant!
— Pārākais laiciņš, vai ne?
— Kad iedomājos par eksāmeniem, man stingst kājas.
— Ko nu tu ar saviem četriniekiem un piecniekiem. Man gan drūmi. Sabiedrības mācībā trulis, latenē ari. Ak, gan jau kaut kā izgrozīšos.
— Gribi, mācīsimies kopā? Tāpat kā agrāk.
— Nevajag, tavs Naikovskis mani pirmajā dienā nolidinās pa trepēm lejā. Viņam uz mani baigais zobs.
— Nav tik traki. Pa dienu viņš strādā.
— Gan jau es pats kaut kā… Būsim nolauzuši šos trīs gadus. Tu nenožēlo?
— Nē. Skolotāja Jurjāne cenšas pierunāt mani iet uz filologiem un strādāt par skolotāju. Kaut kā nevelk. Tad jau labāk šūt. Ko tur tik daudz prātot — vispirms jānoliek eksāmeni un jāatstrādā gadiņi.
— Tas jau gan.
-
* * *
Pēdējā zvana diena skolā lieli svētki. Bundzinieces savos skaistajos tērpos, uz trepēm līdz pat zāles durvīm sastājušās, tāpat kā pirms turpat trim gadiem pirmā zvana dienā, dārdināja savas bundžiņas. Zālē gar vienu malu blīvējās pirmais kurss — saposušies, ar ziediem rokā.
— Daudz visādu zvanu jūs dzirdēsit savā dzīvē. Tie aicinās uz darbu, uz teātri, uz satikšanos ar mīļoto cilvēku, bet pēdējais skolas zvans neskanēs vairs nekad, — direktore uzrunāja absolventus. — Atcerieties, es jums pirmā zvana dienā novēlēju čaklas rokas, gudras galvas, pacietību, neatlaidību. Jūs esat labi mācījušies un krietni strādājuši. Diemžēl pirmo reizi mūsu skolas vēsturē viens zēns nav pielaists pie gala eksāmeniem. Tas ir septītās grupas audzēknis Leons Lācis. Meistars Krauklis gan slavē Lāci par viņa veiklajām rokām un nevainojamo darbu, bet gandrīz visos galvenajos mācību priekšmetos viņam ir divnieki.
— Ļaujiet man nolikt tos eksāmenus rudenī. Es mācīšos tā, ka galva kūpēs. Es pierādīšu, ka varu! — Leonam izlauzās.
— Tagad jau par vēlu. Pēc gada — lūdzu. Gaidīsim.
Kā jau parasts, svinību reizēs bāzes uzņēmumu pārstāvji neskopojās ar ziediem un labiem novēlējumiem.
— Mēs gaidīt gaidām jūsu čaklās rokas. Ceram, ka saņemsiet visus spēkus, lai sekmīgi noliktu eksāmenus.
Pirmais kurss beidzējiem bija sagatavojis pārsteiguma balvas — ziedus, nelielus suvenīrus.
Septītās grupas puiši saņēma pieclitru pudeli ar duļķainu šķidrumu un klāt pieliktu garu recepti.
«Tikai absolventiem! Iekšķīgi. Gudrības dzēriens, sastādīts pēc slavenā viduslaiku ārsta Velkundziedē receptes, kuru arhīvā no putekļiem un pīšļiem dienas gaismā izrakuši divpadsmitā grupa. Iedarbojas uz labo smadzeņu puslodi, kurā, kā to var izlasīt žurnālā «Veselība», atrodas atmiņas centri. Ieņemamo pilienu skaitam jāatbilst attiecīgās personas krūšu apkārtmēram centimetros. Iedarbība momentāna. Cilvēks iegūst neapturamu vēlēšanos pēc zināšanām, īpaši algebrā, fizikā un sabiedrības mācībā. Garastāvoklis pacilāts. Atmiņa fenomenāla. Pirms lietošanas sakratīt!»
Laba vēlējumi mijās ar dziesmām.
«Skolas gadiņi nolauzti,» Daumants prātoja. «Labi vien ir. Pārnākšu no armijas, tūlīt robā iekšā, nebūs lieki galva jālauza. Kas vainas skroderim? Tāds pats amats kā citi. Zināmā mērā pat radošs. Jāapgūst piegriezēja darbs arī, tikai tad var parādīt klasi.»
«Lai viņi iesāla savu vidusskolas apliecību,» Leons sevi mierināja. «Darba tāpat, ka ne atkauties. Un tomēr kaut kur kremt. Citi var, bet es ne. Vecais visu ziemu no- plostoja, tagad — bez darba, bez rubļa. Un tad vēl Ilona. Vispār jau skuķis uz goda. Mājās vismaz kārtība un kaut kas, ko likt uz zoba. Vasarā sareģistrēsimies. Dzīvosim, kā kārtīgiem cilvēkiem pienākas. Pašam sevi nav ko mānīt. Tomēr, ja labi gribēja, varēja piespiesties, izvilkt kaut vai uz trijniekiem. Neesmu jau nekāds defektīvais. Tikpat darbā neliks miera. Ilona ari tā saka. Neko darīt, gads zaudēts.»
Toms, iespraudis žaketes pogcaurumā pirmkursnieku pasniegto ciklamenas ziedu, ar ironisku smīniņu vēroja notiekošo. Eksāmeni viņu nebaidīja. Arī diplomdarbs — fraka kādam konservatorijas beidzējam — raizes nesagādāja. Ceļojuma dokumenti uz Angliju kārtojās veiksmīgi. Viņam nākotne bija pilnīgi skaidra.
Svetlanai pēdējais skolas zvans neizsauca nekādu saviļņojumu. Gluži otrādi, viņa priecājās, ka mācības beigušās. Daudz labprātāk Svetlana sēdēja darbnīcā un šuva, nekā dzina galvā algebras formulas. Tuvie eksāmeni viņai uzdzina šausmas.
— Nebaidies, mēs tev palīdzēsim, — grupas biedrenes piedāvājās. Kopš Svetlana bija kļuvusi par visas skolas atzītu basketbola zvaigzni, meitenes pārstāja par viņu zoboties.
Fizkultūras skolotāja Ziediņa vienmēr kā piemēru minēja Svetlanu — lūk, kādus brīnumus var vgjķt, ja ir stipra griba un neatlaidība. Sports bija pārvērtis Svetlanas raksturu. Viņa vairs nekautrējās par savu izskatu un augumu, nemocījās ar mazvērtības sajūtu.
Visgrūtākā pēdējā zvana diena bija slavenajam meiteņu ansamblim un tā vadītājām. Koncertceļojumi, kopīgi prieki, pārdzīvojumi un uztraukumi viņas bija satuvinājuši kā vienu ģimeni. Barbarai Osei un Aldonai Kļavai meitenes bija tuvas kā pašu bērni.
— Atcerieties, kā viena tante Sibīrijā mums atnesa pilnu kannu ar tikko slauktu pienu. Un kā Inga un Inta apmaldījās taigā. Vai atkal kā Ērika aizmirsa uz televīzijas koncertu paņemt līdzi baltās kurpes. Šausmas! Labi vēl, ka meitenes no Cēsīm aizdeva savējās.
— Es jums nekā neteicu, bet man toreiz tik drausmīgi spieda, domāju, goda vārds, nolikšos garšļaukus. Tās kurpes bija vismaz desmit numurus par mazām.
Šodien meitenes uzstājās pēdējoreiz. Rudenī atnāks citas dziedātājas, papildinās ansambli, bet nekad tas nebūs vairs tāds kā šis. Bez Baibas un Intas skanīgajiem soprāniem, Ingrīdas un Ērikas sulīgajiem altiem dziesmai pietrūka lidojuma. Aiz klavierēm aizslēpušās, meitenes izraudāja atvadu asaras.
Pa visiem skolas stāviem, aicinādams uz stundu, atskanēja zvans, trešajam kursam pēdējais. Aplausiem skanot, absolventi izsoļoja no zāles.
Otrajai grupai pēdējā mācību stunda notika pie Jurātes Jurjānes. Šo skolotāju meitenes bija iemīlējušas vairāk p^r citām viņas labestības, atsaucības un sirsnības dēļ.
Skolotāja brīdi klusēdama vēroja savu audzināmo grupu. Trijos gados no izstīdzējušām pusaudzēm izveidojušās jaunietes, katra ar savu skaistumu, individualitāti, pievilcību. Pēdējā kursā sākušas pievērst uzmanību izskatam. Baiba nenēsā bizi vienkārši sapītu uz muguras, bet cenšas veidot frizūru. Dace ielikusi ilgviļņus, pat Svetlana vairs nestaigā lācīgajās skolas kurpēs, bet smailpapēžu zābaciņos, kas viņai droši vien par šauriem.
— Žēl šķirties? Man arī. Vēl jau mēs redzēsimies eksāmenā.
Kā teica skolotājs Kadiķis? Skolotājam jābūt kā mūžam neizsīkstošam avotam — ik brīdi gatavam sniegt spirdzinošu malku. Bērni ir kā sūklis — tie uzņem visu: gan labo, gan ļauno. Jāgādā, lai labā būtu vairāk. No Kadiķa vienmēr staroja labestība kā no saules siltums. Tā nebija akla, visu piedodoša, bet gudra, prasoša. Man tas ir pirmais izlaidums. Vai esmu bijusi avots vai sīka tērcīte, kas pamazām izsīkst?
— Skolotāj, vai jūs kaut aptuveni nenojaušat, par ko būs jāraksta? — Elitas jautājums viņu atgrieza īstenībā.
— Sacerējuma tematus saņemsim eksāmena dienas rītā slēgtā aploksnē. Zinu tikai, ka būs trīs temati, viens brīvais.
— Žēl gan, tad varētu iepriekš sagatavoties.
— Gan būs labi. Par jums es nebaidos. Par septīto un trīspadsmito grupu gan. Tur zēni galīgi izlaidušies.
— Neņemiet galvā. To viņi aiz bravūras. Lai izrādītos.
— Dažam labam šī izrādīšanās var dārgi maksāt.
— Atcerieties, ka pašā pirmajā stundā es jums lasīju Antuāna de Sent-Ekziperi «Mazo princi». Pēdējo literatūras stundu es gribētu beigt ar šī paša rakstnieka atzinumiem: «Jebkurš arods pirmām kārtām ir dižens varbūt ar to, ka vieno cilvēkus.
Pasaulē ir tikai viena ista greznība — cilvēku savstarpējo attiecību krāšņums. Būt cilvēkam tieši nozīmē būt atbildīgam. Tas nozīmē izjust kaunu, kad redzam postu, kas šķietami nav no mums atkarīgs. Tas nozīmē lepoties ar uzvaru, ko guvuši mūsu biedri. Tas nozīmē apzināties, ka, nolikdami vietā savu akmeni, mēs palīdzam celt pasauli. Tikai tad mēs būsim laimīgi, kad apzināsimies savu lomu, kaut visnecilāko. Tikai tad varēsim dzīvot mierā un nomirt mierā, jo tas, kas piešķir dzīvei jēgu, piešķir jēgu nāvei.»
* * *
Pirmais eksāmens bija sabiedrības mācībā.
Baiba un Dace atkārtoja visas biļetes. It kā viss būtu kārtībā. Bet ja nu pēkšņi kaut kas aizmirstas? Vai uznāk prāta aptumsums?
— Es vakar iepumpēju pusotra litra melnas kafijas, bet visviens trijos nolikos slīpi. Palika vēl septiņas biļetes. Ja trāpās kāda no tām, tad beigts un āmen.
— Bet es visu vakaru noņēmos ar špikeriem. Pēc pārbaudītas sistēmas rūpīgi piestiprināju ar gumijām aiz aprocēm, priekšauta, zem kleitas malas.
— Piespēlē man arī! Es iešu tūlīt pēc tevis.
— Nebūtu žēl, bet skolotājam Daujātam, pati zini, acis kā vanagam. Var iznākt ziepes abām.
Eksāmens notika vēstures kabinetā.
— Kuriem būs drosme nākt pirmajiem? — Daujāts pavēra kabineta durvis.
— Ejam, nav ko vilkt garumā! — Dace grūšus iegrūda draudzeni kabinetā. — Kas būs — būs!
Baiba drebošu sirdi sniedzās pēc biļetes.
— Sestā!
Direktora vietniece Maija Skuja viņai drošinot uzsmaidīja un iedeva baltu papīra lapu pierakstam.
Dacei astoņpadsmitā. Laimīgā, izcēla pašu vieglāko: «Sociālisma priekšrocības salīdzinājumā ar kapitālismu». To jau zina katrs pamatskolnieks. Dace, galvu nepacēlusi, ātri rakstīja.
«Partijas un Badomju valsts ekonomiskā politika pašreizējā laika posmā». Baiba pievilka trīs jautājuma zīmes. Galva tukša kā izslaucīta.
Klausoties Daces stāstījumu, Daujāts apmierināts māja ar galvu. Paveca sieviete, droši vien Izglītības ministrijas pārstāve, uzmanīgi klausījās.
Minūtes skrēja. Baibu pamazām pārņēma panika. Pašreizējā piecgade taču ir saistīta ar darba ražīguma pieaugumu, kā viņa to varēja aizmirst? Jāpastāsta par darba kvalitātes celšanu, par enerģijas un izejvielu ekonomiju.
Baiba atbildēja ne tik raiti kā Dace, bet laikam jau pareizi, jo skolotājs Daujāts neko neiebilda.
— Jūs teicāt, ka iedzīvotāju reālie ienākumi šajā piecgadē pieauguši par divdesmit procentiem. Kā tas atspoguļojās konkrēti jūsu ģimenē? — svešā sieviete painteresējās.
— Nezinu, — Baiba samulsa. — Mēs nopirkām automašīnu.
— Redzi nu. — Sieviete apmierināta pamāja ar galvu.
— Kā? — Meitenes saskrēja Baibai apkārt.
— Normāli.
* * *
No Baibas dienasgrāmatas:
« Vēl jānoliek paši grūtākie priekšmeti: algebra un fizika. Sabiedrības mācibā četrinieks, Dacei — pieci. Sacerējumā — piecnieks. Izvēlējos brīvo tematu. Cik labi, ka man ir tāda uzticama un laba draudzene kā Dace. Abas kopā mācāmies, atstāstām biļetes.
Patēvs gandrīz katru vakaru strīdas. Mēs ar māti viņam neko nespējam izdarīt pa prātam — te ēdiens par sāļu, te atkal putekļi nav kārtīgi noslaucīti no veclaicīgajām mēbelēm. No kurienes tādi tipi rodas? Kā viņus pacieš darbavietā?»
***
— Tagad es zinu, kas ir laime!
— Nu, kas tad?
— Kad nolikts pēdējais eksāmens.
— Vēl jau priekšā kvalifikācijas eksāmens.
— Tas ir nieks, salīdzinot ar algebru!
— Meitenes, videne pabeigta! Šis vēsturiskais brīdis pienācīgi jānosvin. Dragājam uz jūrmalu.
— Nekas, Daumant, nesanāks. Man jābūt mājās, jāpalīdz Rolandam skolas mācībās, jāizvāra rītdienai ēdiens.
— Uzšķaudi, lai paši tiek galā!
— Pieskriesim, paņemsim līdzi arī Pēteri, jā? Lai izvēdinās.
Saņēmuši aiz rokām, Daumants un Dace raušus izrāva Baibu cauri centram un Kirova parkam.
Pēteris, biezu grāmatu uz krūtīm atstutējis, dīvānā atlaidies, cītīgi lasīja. Un tikai tad, kad blakus atskanēja trīsbalsīga smieklu šalts, viņš iztrūcies uzlēca kājās.
— Dace, cik jauki!
— Mūs abus, Baiba, viņš pat neredz, itin kā mēs būtu tukšs gaiss.
— Nu ko jūs. Es, protams, priecājos. Pārākā grāmata. Veisa «Dievišķais un pasaulīgais». Par Mocartu. Ieteicu izlasit. Bet ko jūs stāvat? Sēdieties taču!
— Celies, posies, auni kājas!
— Uz kurieni?
— Tad jau manīs. Veicīgāk!
Sezona vēl nebija sākusies. Kafejnīcā «Kaija» pāris večiņu kaut ko pārsprieda pie kafijas tases. Pie cita galdiņa atpūtnieki, pēc izskata un valodas spriežot — no kādas Vidusāzijas republikas, malkoja balzamu.
Četrotne apmetās tālākajā stūrī.
— Ko jums? — Oficiante saburzītā priekšautiņā pabīdīja ēdienu karti uz meiteņu pusi.
— Pudeli šampanieša, grauzdētas mandeles, melnu kafiju un kūkas!
— Mandeļu nav, šampanietis tikai sausais. Ņemsit?
— Ņemsim.
Korķis ar lielu paukšķi uzlidoja griestos. Daumants salēja dzērienu glāzēs, piepildīdams tās līdz malām ar čaukstošām putām.
— Es principā esmu pret alkoholu, bet šoreiz izņēmuma kārtā — lai iet. Par jums, kas mūs, kādreizējos klasesbiedrus, apsteiguši! Mēs vēl noņemamies ar atkārtošanu, bet jums jau diploms rokā.
— Kas nav rokā, tas ir kokā! Pats grūtākais — diplomdarbs vēl priekšā.
— Nerunā! Suns pārkāpts, aste vien palikusi.
— Stāsti — kā turas mūsu kādreizējā astotā «b»?
— Zaiga, protams, visspožākā zvaigzne, absolūtā teicamniece, lien vai no ādas ārā, lai dabūtu zelta medaļu. Imants Jansons uz brīdi bija apmainījis akmeņus pret skaisto Annu, vilkās viņai pakaļ kā ēna, bet, kad manīja, ka rezultātu nebūs, atšuvās. Pošas pēc skolas beigšanas uz Kolas pussalu ģeoloģijas ekspedīcijā. Uz augstskolu viņam nav nekādu cerību, atskaitot ģeogrāfiju, vieni vienīgi trijnieki. Pārējie turas tā pa vidām, vispār normāli. Arnītis strauji izstiepies garumā, kļuvis par Arni, pošas uz aktieru fakultāti. Ko tad tu, Baiba? Nedomā mīt grūto un ērkšķaino mākslas taciņu?
— Nē, — Baiba strupi atteica. — Bez tam ņem vērā, ka šūšana arī zināmā mērā ir māksla.
— Tur nu es tev nevaru piekrist. Šūt var iemācīties katrs, kas nav gluži kretīns, bet kļūt par labu aktieri vai dziedātāju vis nevar, — Pēteris iebilda.
— Par mūsu skaisto rītdienu! — Daumants no jauna piepildīja glāzes. — Čau!
Pludmale izskatījās pamesta. Vējš spēlēja sunīšus ar smiltīs nomestajiem papīriem. Divi padzīvojuši resnīši lēnā riksī bēga no infarkta. Pelēkas kaijas dzelteniem knābjiem šūpojās vēsajos apriļa ūdeņos un brīdi pa brīdim spalgi iekliedzās. .
— Vai tu atceries to vasaras pēcpusdienu, kad mēs iesniedzām dokumentus?
Baiba pamāja.
— Nepilni tris gadi, bet šķiet, ka pagājusi vesela mūžiba, vai ne?
Dace un Pēteris, uz priekšu aizsteigušies, par kaut ko strīdējās. Pēteris satraukumā mēdza strauji žestikulēt.
— Tev nav vēsi? Nem manu šalli! To māsa uzadīja. Brīnumsilta.
Baiba, redzēdama, ka Daumantam tas sagādā prieku, ļāva aptīt šalli ap kaklu.
«Kādēļ man kopā ar viņu ir tik labi?» Baiba prātoja. «Vai tā būtu mīlestība? Pavisam citādi kā ar Tagilu. Muļķības! Toreiz es vēl biju tīrais bērns.»
Vējš plivināja izirušos matus. Pa debesīm traucās pavasarīgi mākoņi, brīžiem atsegdami spilgti zilas debesis.
— Uz izlaiduma balli ņemšu un nogriezīšu, — Baiba, pīdama atirušo bizi, teica.
— I nedomā! Bize tevi padara vienreizēju, tādu, kādas nav citas.
— Es tev uzdāvināšu to bizi. Varēsi nolikt blakus manai bildei uz galda un priecāties.
— Es labāk dodu priekšroku tev pašai.
— Apkaunies!
— Kādēļ? Neesam vairs maziņie. Bez piecām minūtēm pieauguši.
— Dace, pagaidiet! Kur jūs tā steidzaties?
Daumants pārmetoši pavērās Baibā.