Bija nemīlīgs, vēls aprīļa vakars. Ārā uz palodzes bungoja lietus. Vējš raustīja kailos ābeļu zarus. Lampas gaismā šķita, ka tie dejotu. Daumanta vecākais brālis Kristaps, ieracies biezā angļu grāmatā, lūpas kustinādams un klusi bubinādams, lasīja. Daumants ar mātes veco rokas šujmašīnu kaut ko cītīgi šuva. Uz grīdas un gultas atradās velveta drānas atgriezumi.
— Nesaprotu tavu piegājienu, — Kristaps, brīdi viņu vērojis, ieteicās. — Kāda velna pēc tu līdi tajā proftehskolā?
— Piegājiens ir skaidrāks par skaidru — pēc dažiem mēnešiem stāvēšu pats uz savām kājām. Bet tu vēl gadu sēdēsi večiem uz kakla.
— Es arī saņemu honorārus.
— Kapeikas. Atradis, ar ko lielīties. Es pa nakti uzrauju velvetenes — un cēneris kabatā. Mātei pulētājas darbs par smagu. Kolīdz sākšu pelnīt, viņai jāiet prom no fabrikas. Lai padzīvo pa māju, paārstējas. Brīžiem viņa vairs nav savā ģīmī.
— Es gan neesmu pamanījis.
— Ko tu vispār bez savas apbrīnojamās personas redzi?
Strīdēties ar jaunāku un dumjāku Kristaps uzskatīja par nevajadzīgu.
Brīdi valdīja klusums. Vecais sienas pulkstenis tēva istabā, aizelsdamies kā ast- matiķis, noklepoja divpadsmit. Vecāki un māsa ar bērnu sen jau gulēja.
Daumantam pēkšņi šķita, ka pie ārdurvīm kāds klauvē. Saimnieces suns sāka riet. Tumšajā loga četrstūrī parādījās kaimiņienes izbijusies seja.
Iekšā ievesta, večiņa visa trīcēja un no bailēm krietnu brīdi nespēja sakarīgi parunāt. Daumanta māte uz cukura uzpilināja baldriāna pilienus.
— Pie mums bija bandīti! Vecajam slikti… — viņa beidzot izdvesa.
— Kādi tie izskatījās? — Daumants apvaicājās.
— Visiem melnas brilles uz acīm, motociklistu kaskas galvā, ādas cimdi rokās. Vienam liecoties noripoja cepure, tam bija tādi gaiši, sprogaini mati.
— Un kumpains deguns?
— Ko nemanīju, to nemanīju.
— Droši vien Čirkainais. Mamm, es aizskriešu līdz milicijai un pie viena piezvanīšu ari ātrajai palīdzībai.
— Vai nu prāts: to gaisa gabalu tagad naktī, — māte atgaiņājās. — Bandīti droši vien tepat tuvumā glūn.
— Lai tik panāk priekšā! Neesmu vairs vakarējais. Kā nekā — boksa čempions.
— Vienu nelaidīšu. Lai Kristaps iet līdzi, — māte cieti noteica.
— Prātīgāk pagaidīt līdz rītam. — Varēja redzēt, ka vecākajam brālim negribas rausties ārā no siltās guļvietas un doties aukstajā, lietainajā naktī.
— Lieciet viņu mierā! Vai neredzat, ka brālītim svina pakaļa, grūti piecelties?
Daumants uzrāva vējjaku, noklaudzēja ārdurvis, un prom viņš bija.
Vienģimeņu mājiņu rajons grima tumsā. Uz ielas dega tikai reta spuldzīte. Daumants atcerējās, ka vēl pirms gadiem četriem pieciem viņš kopā ar citiem tādiem pašiem puišeļiem bija uzjautrinājies, metot uz spuldzēm akmeņus. Toreiz tā šķita esam milzīga varonība. Nemanīja neviena paša gājēja. Daumants mēģināja apturēt pāris vieglo mašīnu, bet tās, apšļākdamas zēnu ar dubļiem, aizdrāzās garām. Pie pārtikas veikala durvīm Daumants apstājās ievilkt elpu. Te bija aizvējš un lietus nelija aiz apkakles.
Ko darīt? Čirkainais dzīvoja tepat netālu. Vienam riskanti iet, bet paskatīties nebūtu par nāvi. Savilcis kapuci ciešāk ap kaklu, Daumants rikšoja tālāk. Pamatīgā Didriķu dzīvojamā māja bija tumša. Vienīgi pa kādu otrā stāva rūpīgi ar tumšu aizkaru aizvilktu logu spiedās cauri gaismas stari. No turienes atskanēja mūzika. Pieskrēja suns. Atslējis kājas pret augsto drāšu sētu, tas sāka skaļi riet. Otrā stāva logs pavērās, kāda balss uzkliedza: — Kas tur, velns parāvis, dauzās? Kārav, sē, būdā!
Daumants skriešus metās prom. Beidzot parādījās jaunceltņu rajona ugunis. Tur blakus universālveikalam atradās milicija.
Dežurējošais milicis pašreiz pieņēma ziņojumu: — Nozieguma pazīmju nav? Dokumenti, pulkstenis, nauda ir klāt? Uz atskurbtuvi!
— Pazīstams rokraksts, — milicijas leitnants, noklausījies Daumantu, teica. — Banda uzdarbojas galvenokārt pa nomalēm.
Daumants ieminējās arī par Čirkaino.
— Zinām, — leitnants atbildēja. — Tas ir mūsu sens kadrs. Sīkais huligāns.
— Ātro palīdzību uz Silavas ielu 9!
— Operatīvā grupa, sedlos!
Pavērās blakusistabas durvis. Vairāki miliči, ap galdu sasēdušies, spēlēja šahu.
— Pagaidi brītiņu! Tūlīt beigsim partiju.
— Nevar. Lietus aizskalos pēdas.
— Vai pilnā sastāvā?
— Pilnā. Ar suni.
Kinologs ar savu četrkājaino palīgu — vācu aitu suni Rēksi — atsēdās blakus šoferim. Kriminālmeklēšanas inspektors, eksperts kriminologs un Daumants saspiedās aizmugurē.
Iekaucās sirēna. Zilganus zibšņus mezdama, operatīvā mašīna traucās pa dubļainajām nomales ieliņām. Savu rajonu milicijas šoferis pazina teicami.
Daumanta māte un aplaupītā kaimiņiene jau bija paguvušas večuku apkopt un iecelt gultā. Istabā virmoja validola smarža. Daumanta māte, bijusī frontes sanitāre, šo to saprata medicīnā. Pašreiz viņas abas piekopa zagļu izvandīto istabu.
— Kādēļ jūs aiztikāt? — eksperts novaidējās. — Pagalam visas pēdas un pirkstu nospiedumi.
Tik ļauni tomēr nebija. Uz bēniņu trepju pakāpieniem varēja skaidri redzēt dubļainu zābaku pēdas. Arī pie šķūnīša mīkstajā, samirkušajā zemē manīja vīriešu kedu nospiedumus. Kinologs nezaudēja laiku. Suns, brīdi ošņājis, metās uz vārtiņiem.
Kriminālmeklēšanas inspektors lika sīki jo sīki izstāstīt, kā viss noticis.
— Mēs ar vīru jau gulējām. Dzirdam — suns tā kā ierejas, tā kā iekaucas, bet tad atkal apklust. Dzirdam — pie durvīm klauvē! Domājām — dēls atbraucis vai kāds cits pazīstams, ja jau Duksis nerej. Vecais vēra vaļā durvis. Trīs bandīti tumšās brillēs iegāzās iekšā un aizslēdza durvis no iekšpuses. Vienam rokā revolveris, lai nedomājot kliegt un saukt palīgā, tad uz vietas pataisīšot mūs aukstus. Taujāja, kur esot nauda, kur zeltlietas. Bet mēs vairāk par simtiņu skaidrā naudā mājās neturam, pārējais uz grāmatiņas. Šie tincināja, kur esot nauda, kuru mēs esot ieņēmuši par puķītēm. Atbildēju, ka atdevām dēlam, kas krāj mašīnai.
Bandīti pievāca visu, kas vērtīgāks: sudraba biķerišus, kristāla vāzes un bļodas, manu veco karakula kažociņu, vīra uzvalku. Viens bēniņos uzlīda, visas pažobeles izlodāja. Pat grīdas tepiķi gribēja paņemt, sarullēja, uzlika uz pleca, bet tad nometa zemē, esot par smagu. Pieteica līdz rītam no mājas nespert ne soli un citiem ne vārda, citādi lode ribās un dziesma nodziedāta.
Kad bandīti bija aizgājuši, es prasīju savam večukam, ko darīt. Bet šis sēž sa- kņupis krēslā un neatbild. Nolēmēts.
Izmetos ārā — viss tumšs un kluss. Sunītis, atvilcies pie durvīm, guļ beigts, laikam bandīti ģipti iedevuši. Labi, ka pie kaimiņiem gaismiņu pamanīju.
Ātrās palīdzības ārsts bija īgns un nerunīgs. Mazo Silavas ieliņu viņi bija meklējuši turpat pusstundu.
— Insults. Kreisā puse nekustīga. Jāguļ uz muguras. Celties nedrīkst. Rīt jāizsauc poliklīnikas ārsts. — Ievadījis slimnieka muskulī ampulu ar nomierinošām zālēm, viņš aizbrauca.
— Vai dieviņ, tavu nelaimi! — večiņa vaimanāja. — Ko es iesākšu?
Arī kinologam nepaveicās. Kvartālu tālāk noziedznieki bija iekāpuši motociklā ar blakusvāģi. Acīgais inspektors ievēroja, ka riepas rievā iespiedies akmentiņš atstājis tikko manāmu apaļu nospiedumu.
— Braucam pie… Kā viņu sauc?
— Čirkainā, — Daumants pateica priekšā.
Inspektors piezvanīja. Iekšpusē atskanēja suņa rejas, un tikai pēc krietna brīža nelaipna vīrieša balss noprasīja: — Kas tur ir?
— Milicija.
— Tā jau katrs bandīts var pateikt.
Iededzinājis lampu pie ārdurvīm, vīrietis krietnu brīdi pa apaļo durvju actiņu vēroja miličus, tad varēja dzirdēt noskrapstam vienu atslēgu, otru, trešo. Durvis atvērās. Čirkainā tēvs, tērpies strīpainā pidžamā un uzmetis virsū halātu, no visa spēka turēja teļa lieluma bokseri aiz siksnas. Baltus ilkņus spīdinādams un siekalas šļākdams, tas rāvās ienācējiem virsū.
— Kārlis Didriķis. Ko vajag?
— Kas vēl atrodas mājā?
— Mana šķirtā sieva Emma un dēls Fēlikss.
— Un vairāk<«eviens?
-Nē.
— leslodziet suni! — kriminālmeklēšanas inspektors pavēlēja.
— Kur dēls?
— Nezinu. Viņi ar manu šķirto sievu dzīvo augšstāvā.
Reksis, saodis pazīstamās pēdas, vilka pavadu uz trepju pusi.
— Nāksiet līdzi! — inspektors teica.
Augšstāvā iedegās gaisma. Kāpņu galā parādījās paveca sieviete garā naktskreklā ar steigā uz pleciem uzmestu rītakleitu. Nesukātie, spilgtie mati nekārtīgās šķipsnās krita pār seju.
— Kārli, ko tas nozīmē?
— Viņi meklē Fēliksu.
— Vai dieniņ! Bērns jau sen guļ.
— Vai viņš šovakar nekur nebija izgājis?
— Feliksiņš visu laiku rātni sēdēja mājās un skatījās televizoru. Viņš jau kā uzburts uz sporta pārraidēm.
Reksis, atsēdies pie kādām durvīm līdzās sabristām kedām, ausis saslējis, skatījās uz savu saimnieku.
— Neticat? Lūdzu, pārliecinieties paši. — Māte atvēra durvis un iededza gaismu. Visi iegāja Fēliksa istabā. Daumants ievēroja, ka eksperts kriminologs uzmanīgi ielika Čirkainā kedas katru savā plastmasas maisiņā.
Fēlikss gulēja ciešā dzērāja miegā. Visapkārt bija manāmas dzīru pēdas: tukšas un pusizdzertas pudeles, atgrieztas konservu kārbas, aizkosti maizes gabali.
— Jūsu dēls ir liels izēdājs un izdzērājs, — inspektors ironizēja.
— Ēst un dzert, paldies dievam, nevienam mūsu zemē nav aizliegts, — māte atcirta.
Ekspertu ieinteresēja pusizsmēķēts Kubas cigāra gals, kas atradās pelnu traukā starp cigarešu nodeguļiem. Viņš uzmanīgi ar pinceti to pacēla, paoda un ielika polietilēna maisiņā. Māte jūtami nervozēja.
— Pēc traukiem spriežot, bijuši trīs viesi, — izmeklētājs konstatēja.
— Un aizgājuši viņi pavisam nesen, ne vēlāk kā pirms pusstundas, — eksperts pie-bilda. — Kafija vēl remdena.
— Ne es ko redzēju, ne dzirdēju, — Fēliksa tēvs itin kā taisnojās. — Darba cilvēks pa naktīm guļ.
«Darba cilvēks atradies,» Daumants pie sevis nodomāja. «Spekulants. Viss dārzs pilns ar tulpju sīpoliem. Abi ar sievu fiktīvi izšķīrušies un sadalījuši mantu, lai varētu uzbūvēt divas siltumnīcas, bet patiesībā dzīvo kopā.»
Fēliksa mātei nācās krietni nopūlēties, līdz izdevās dēlu uzmodināt. Ieraudzījis miličus un pie tam vēl ar suni, viņš satraucās.
Jā, pie viņa bijuši divi čaļi. Skatījušies futbola reportāžu: Rīgas «Daugava» — Viteb- skas «Dvina». Pie viena mazliet iemalkojuši. Aiz kreņķiem, ka «Daugava» pagrūda.
— Kāds beigās bija rezultāts?
— Gribat paķert mani uz dullo? Neizdosies. Viens pret trīs.
— Kā sauc puišus, ar kuriem kopā dzēri?
— Hronists un Rižiks, — Fēlikss bez domāšanas atbildēja.
— Nav tiesa! — Daumants nenoturējās.
— Bokseris? — Fēlikss izbrīnijās. — Vai tad tevi arī?
— Hronistam un Rižikam šovakar bija boksa nodarbības pie trenera Roberta Strauta.
— Pārbaudīsim. — Inspektors atzīmēja abus vārdus bloknotā. — Un kas bija trešais?
— Kāds trešais? — Fēlikss tēloja nezinīti.
— Tas, kurš pīpēja cigāru.
— Nebija trešā. Puiši paši paniekojās, sadomāja pamēģināt.
— Kad puiši aizgāja?
— Tūlīt pēc reportāžas. Ap vienpadsmitiem.
— Nav tiesa, — Daumants atkal metās starpā. — Aplaupīšana notika starp pusdivpadsmitiem un divpadsmitiem, bet ap vieniem te dzīroja pilnā sparā.
— No tevis, Bokseri, es gan to negaidīju! — Čirkainā balsī skanēja atklāts naids. — Sargies palaist mēli, baigi norausies! Rētainais atzāģēs!
— Kas tas par Rētaino? Vārds, uzvārds? — inspektors painteresējās.
— Ir viens tāds čalis, — Fēlikss, manāmi satrūcies, atbildēja.
Nekā no nozagtajām mantām neatrada. Eksperts konstatēja, ka ar motociklu, kas stāvēja garāžā blakus volgai, nesen braukts; dubļi uz blakusvāģa riteņiem vēl nebija nožuvuši. Viņš ilgi pētīja riepas, līdz atrada iesprūdušo akmentiņu. Fēlikss noliedza, ka būtu braucis ar motociklu. Viņš neesot spēris ārā ne soli, māte to varot apliecināt.
Kad dēlu veda prom, māte sacēla traci: — Ar kādām tiesībām? Es sūdzēšos augstākās instancēs! Paši bandīti, bet citus par tādiem tur!
— Pilsone Didriķe, par milicijas darbinieka goda aizskaršanu saskaņā ar kriminālkodeksu draud brīvības atņemšana līdz sešiem mēnešiem vai simt rubļu naudas sods, — milicis aizrādīja.
— Nospļauties man uz jūsu kriminālkodeksu, bērnu bendētāji gatavie! Pasaule pilna visādu zagļu un slepkavu, kādēļ neķerat tos ciet?
— Apklusti! — virs viņu apsauca. — Gan viss nokārtosies. Par naudu pats velns danco, — Daumants dzirdēja, kā viņš pačukst sievai.
Starp vairākiem vīriešiem ar gaišiem matiem aplaupītā večiņa nemaldīgi norādīja uz Čirkaino. Inspektors saprata, ka atradis pavediena galu, kas veda uz bandu, kura jau ilgāku laiku darbojās pilsētas nomalēs. Rokraksts visur bija viens un tas pats: divi vai trīs motociklistu kaskās un tumšās brillēs tērpti vīrieši ielauzās mājās, kur mitinājās vientuļi, paveci cilvēki, aptīrīja nelielos priekšpilsētas veikaliņus, iepriekš izpētot, kad tajos būs vērtīgāks pievedums, un pazuda bez pēdām. Izmeklētāji bez panākumiem apstaigāja komisijas veikalus, uzpirkšanas punktus, pat publiskās tualetes, nozagtās mantas tajos neparādījās.
Kāds īrnieks, Didriķu kaimiņš no pretējās mājas, zināja stāstīt, ka drīz pēc pusnakts manījis pie Didriķu grunts piebraucam automašīnu ar lielu kulbu. Kad tā aizbraukusi, nezinot, jo aizvēris logu un devies pie miera.
Kā jau tādās reizēs parasts, visa tuvākā apkārtne mēļoja par notikušo.
— Večuks esot nomocīts līdz nāvei. Bandīti gribējuši izspiest, kur šis glabājot dārglietas. Vēl līdz šim brīdim esot nolēmēts un bez valodas, — sievas, satikušās pie veikaliem, tenkoja. Mātes savas pusaugu meitenes nelaida pa vakariem uz kino un gāja pretī uz autobusa pieturu kā pirmklasniekiem.
Boksa treneris Roberts Strauts apliecināja, ka jaunieši ar iesaukām Rižiks un Hronists tajā vakarā cītīgi trenējušies, bet pēc tam kopā ar brīvprātīgajiem kārtības sargiem devušies apgaitā pa savu rajonu. Neko aizdomīgu viņi netika manījuši.
— Kādēļ Fēlikss nosauca tieši jūs? — kriminālmeklēšanas inspektors, atnācis uz «Asā cimda» boksa nodarbībām, zēniem apjautājās.
— Kādreiz mēs bijām vienā kompānijā, klārs? — Rižiks paskaidroja. — Un tagad viņš grib iezāģēt.
— Vai jūs nevarētu uzzināt, ar ko Fēlikss pēdējā laikā turējās kopā?
— Paprasiet viņam pašam!
— Nesaka. Klusē kā ūdeni mutē ieņēmis. Mēģinājām iztaujāt vecos Didriķus, bet tie apgalvo, ka nekā nezinot.
— Jāaprunājas ar čaļiem. Piekāpšu pēc pāris dienām, — Daumants apsolīja.
Tas, ko uzzināja Daumants, izrādījās pārsteigums — Fēlikss visbiežāk pēdējā
laikā saticies ar Alfonu, astoņgadīgās skolas direktora dēlu. Tajā vakarā, kad notika ielaušanās, Alfons teicies iet uz divsēriju filmas «Viens pret pieciem» pēdējo seansu.
Daumants nākošajās dienās dzivoja itin kā divējādu dzīvi. Labi, ka eksāmeni bija beigušies. Rokas darīja savu: sadiedza, šuva, gludināja, bet domas visu laiku vērpās ap notikušo ielaušanos.
«Kas tas tāds par Rētaino, ar kuru man piedraudēja Čirkainais?» Daumants pie sevis prātoja. «Teikt vai neteikt, ka Alfons kopā ar to kretīnu Rudo Rūdi zaguši vērtīgus sugas suņus un pārdevuši Čiekurkalna tirgū?»
Puišeļi būdami, viņi čiepa kaimiņu dārzos ābolus. Rūdis bija viņu barvedis. Visi trīs mācījās vienā skolā. Par saimnieces takšeļa nozagšanu Alfons no Daumanta pamatīgi norāvās. Tiesa, Daumantu par to izmeta no skolas. Šķita neticami, ka tādam nolaizītam glumiķim, īstam paraugpaipuisītim, pietiktu drosmes ielauzties svešos dzīvokļos. No Rudā gan visu varēja sagaidīt.
«Nosūdzēt? Aiziet uz miliciju un nodot kādreizējos biedrus?» Daumants noskurinājās.
Nekāda saldā dzīve Rudajam nebija. Tēvs par nagu palaišanu darbavietā sēdēja cietumā, māte galīgi nodzērusies. Pats Rūdis, nesen ieguvis šofera tiesības, izvadāja pa nomales veikaliņiem maizi, braukāja pa smilšainajām ieliņām, baididams vistas, kaitinādams suņus un apšļākdams ar dubļiem tantiņas.
Kļūt par stukaču? Nebūtu saticis toreiz Strautu, ari viņš, Daumants, tagad kopā ar Rūdi droši vien klīstu vakaros pa ielām un, lēta vīna iedrošināti, aizskartu garāmgājējus.
— Kas ar tevi notiek? — Baiba satraucās. — Es trešo reizi jautāju vienu un to pašu, kurlmēms, vai, esi kļuvis?
— Ir viena tāda lietiņa. Nekādi nespēju izšķirties. Vēlāk izstāstīšu.
— Atradis īstos, ko žēlot, — Rižiks izsmēja savu boksa partneri. — Nav ko filozofēt, jāklāj viss, ko uzzinājām, galdā. Varbūt tu notrusījies?
Pārvarējis šaubas, Daumants devās uz miliciju.
Izmeklētāja darbu tēlaini var pielīdzināt vitrāžista darbam. Tāpat kā mākslinieks no sīkiem stikla gabaliņiem izveido lielu gleznu, izmeklētājs no rūpīgi savāktiem, dažkārt pat šķietami nenozīmīgiem faktiem rada nozieguma kopainu.
Alfons vēl mierīgi mācījās pēdējā vidusskolas klasē, Rudais Rūdis izvadāja maizi, bet viņiem jau sekoja vērīgas acis.
Pensionētā grāmatvede Matilde Caune nezināja, kā tikt vaļā no īrnieces Minnas Rudās. Kādreiz tik kārtīgā sieviete, bijusī operāciju māsa, bija gaļīgi nolaidusies. Pēc vīra notiesāšanas viņa grima arvien dziļāk zaņķī un, kas pats ļaunākais, vilka līdzi arī savu dēlu Rūdi. Caune rakstīja vēstules gan izpildu komitejas dzīvokļu daļai, gan avīžu redakcijām, bet bez rezultātiem. Paaudzies Rūdis vairs ābelēs nekāpa un puķes no dobēm neplūca, bet kopā ar mātes drauģeļiem dzēra, ālējās, kāvās, traucēja kaimiņus.
Turpretī ar otru īrnieku kluso, mierīgo kara invalīdu Jāni Zariņu Caune bija loti āpmierināta. Smagais ievainojums galvā vēl vienmēr lika sevi just, tādēļ Zariņš gan ziemā, gan vasarā nēsāja cepuri, īrniekam bija invalīdu mašīna. Viņš neatteicās saimniecei reizēm aizvest izaudzētās puķes un saknes uz tirgu, salabot elektrību. Minna Rudā no Zariņa baidījās kā no uguns — pietika Jānim uzkliegt, lai cik piedzērusi bija, viņa tūlīt pierima.
Zariņš īrēja palielu istabu ar atsevišķu ieeju caur verandu. īres naudu, kas nebija no mazajām, maksāja kārtīgi katru mēnesi. Matilde Caune nebūt vēl nejutās veca, un Jānis Zariņš bija izskatīgs vīrietis: gara auguma, platiem pleciem. Tomēr ikvienu viņas tuvināšanāwnēģinājumu īrnieks pieklājīgi, bet noteikti atraidīja: viņš pats esot pieradis sevi apkopt un par sevi rūpēties. Dažreiz, paņēmis lidzi makšķerēšanas piederumus, viņš pazuda uz vairākām dienām, bet citādi rosījās pa māju, salaboja šķūnīti un ievietoja tur savu vāģi, labprāt strādāja pa dārzu, palīdzēja saimniecei.
«Rētainais, Rētainais atzāģēs! Ko Fēlikss ar šiem vārdiem gribēja pateikt? Un kas tas par Rētaino?» Daumantam neizgāja no prāta. Pamanījis pie veikala maizes mašīnu, viņš nolēma riskēt: — Kur Rētainais, jāaprunājas.
— Aizbrauca, būs pēc trim dienām, — Rūdis, kraudams kastes ar bulciņām, atbildēja. — Tinies ātrāk prom, jasno? — viņš, pamanījis, ka tas ir Daumants, steidzīgi uzkliedza. — Es nekādu Rētaino nezinu, un tu nekā neesi dzirdējis, jasno?
Rūdis izskatījās izbijies.
***
Daumants pa šauro Silavas ieliņu lēnām soļoja mājās. Gaiss bija pilns krāsu un smaržu. Kokiem raisījās lapas, svaigi zaļas un lipīgas. Pirmās pienenes, kas bija saplaukušas gar žogmalēm, aizvēra ziedlapiņas. Ielas galā rietēja saule.
«Cik žēl, ka ar krāsām nevar parādīt mirdzumu,» Daumants prātoja, «šo zaigojošo, sarkano, vai zvaigznes naktī.»
Aizmugurē dzirdēja mašīnas rūkoņu. Daumants pievirzījās tuvāk žogam.
— Tas čalis tur priekšā saostās ar miličiem, — Rūdis teica. — Viņš aizveda kruķus pie Cirkainā. Nesen apjautājās par tevi.
— Paskaties, vai aizmugurē gaiss tīrs!
— Nevienas dvēseles.
Vīrietis pie stūres piedeva gāzi un trieca mašīnu tieši virsū Daumantam.
— Nē! — Rūdis skaļi iekliedzās. Mašīna parāvās sānis, viegli aizskardama Daumantu, un strauji piebremzēja. Rētainais! Pie stūres sēdēja cilvēks ar rētu pār pieri.
Nedomādams Daumants atrāva mašīnas durvis un satvēra stūres ratu. Mašīna sagriezās šķērsām ielai.
— Laid vaļā!
— Nelaidīšu!
Rētainais pieliecās. Viņam rokā kaut kas iezibējās. Vakara klusumu pāršķēla sāpju kliedziens. Durvis aizcirtās, un invalīdu vāģis pazuda nākamajā šķērsielā. Kad piesteidzās tuvējo māju iedzīvotāji, Daumants viss asinīs gulēja zemē. Tās tecēja no rokas un lēnām sūcās zemē.
Tik zibenīgi kā tagad, lai izsauktu ātro palīdzību, Kristaps savā mūžā nebija skrējis.
— Ko gaidāt? Ienesiet istabā, ielieciet gultā! Nāciet palīgā! — Daumanta mājas saimniece sarosījās.
— Neaiztieciet! Nedrīkst aiztikt! — māte, uz ceļiem nometusies, atkārtoja nemaņā.
Kaimiņi samulsuši un bezpalīdzīgi raudzījās uz ievainoto.
— Celies augšā! — mazais māsas dēliņš Andris sauca.
— Labā roka. Un viņš sapņoja kļūt par mākslinieku. Nu viss pagalam.
Dežurējošais ķirurgs Vilnis Grava, ērtā atpūtas krēslā atlaidies, malkoja kafiju.
Magnetofons atskaņoja Mocarta «Mazo nakts mūziku». Pa atvērto logu no dārza plūda valgas zemes un plaukstošu lapu aromāts. Ārsts uzlika kājas uz ķeblīša un pievēra acis. Mūzika aiznesa uz astoņpadsmito gadsimtu, kad reaktīvās lidmašīnas vēl netraucēja klausīties putnu dziesmas, kad…
Ātrās palidzības sirēnas skaņas pārtrauca sapņaino noskaņojumu. Pēc pāris minūtēm pavērās kabineta durvis. — Dakter, steidzama operācija!
Pirmsoperācijas rituāls pierasts un mehānisks kā elpošana: roku mazgāšana, spilgti dzeltenais ķitelis, gumijas cimdi, cepurīte, maska uz sejas, gatavs! Uz brīdi ārstam šķita, ka ievainotais uz operācijas galda guļ, aizmidzis ciešā miegā. Ķirurga jutīgie pirksti ātri iztaustīja galvaskausu — kauli kārtībā, droši vi'en smadzeņu satricinājums. Pats galvenais — roka. Tievs dzīvības pavediens — pāris centimetru plata ādas strēmele atrauto plaukstu vēl tur pie dzīvības. Bet nagi jau metas zilgani. Viens šķēru grieziens — un plauksta būtu amputēta. Un puisis uz visu mūžu kļūtu invalīds.
Ķirurga smadzenes strādāja kā skaitļojamā mašīna. Amerikāņi pirmie piešuva amputētu locekli. Tad japāņi, ķinieši. Un Maskavā. Un Lietuvā. Visā pasaulē tikai dažas tādas operācijas. Mūsu republikā nevienas. Amputēt varēs vienmēr. Riskēt? Kādam ir jābūt pirmajam.
Jāsašuj artērijas un vēnas, jānostiprina kauli. Vienam to nepaveikt. Jālūdz dakteri Silvija Kaidiša un Pēteris Kauliņš no Medicīnas institūta. Pēteris pats lielākais speciālists, asinsvadu un nervu mikroķirurgs, Silvija — draugs un domubiedrs, kas tāpat kā viņš nebaidās riskēt. Ārste Dana Jinīte atbildēs par narkozi.
— Sagatavot mikroķirurģiskos instrumentus un mikroskopu!
Vispirms sastiprināt kaulus un cīpslas.
— Urbi!
— Kišnera stiepli! — Uz Viļņa Gravas pieres no piepūles izspiedās sviedru lāses. — Skalpeli! Pinceti! Diegu! Šķēres! Gatavs!
Roku iestiprina mikroskopā. Pētera Kauliņa pirksti tur līko atraumatisko adatu ar diegu, tievāku par matu. Viena artērija sašūta, otra, trešā… Tagad nervi. Bez tiem pirksti paliks nejūtīgi uz mūžu un roka pilnvērtīgi nebūs lietojama.
— Šķēres! Adatu!
Ausa gaisma, taču ārsti to nemanīja. Trīs acu pāri bija noliekušies pār mikroskopu. Skatieni koncentrējušies asi kā lāzeri, rokas šuva milimetru tievās caurulītes, varmācīgi pārrautos asins ceļus, mata resnuma nervus.
— Rit! Rit! — Sašūtajos asinsvados sāka cirkulēt asinis.
Tikai tagad, deviņas stundas pēc operācijas sākuma, ārsti atviegloti atvilka elpu: — Māsiņ, kafiju, melnu un stipru!.Pieckāršu!
Trīs ārsti, noguruši līdz nāvei, pieres kopā saspieduši, rokas viens otram ap pleciem aplikuši, smējās. Viņi uzdrīkstējās būt pirmie! Izdevās!
— Slimnieks jāievieto oksibarokamerā, lai bagātinātu asinis ar skābekli.
— Var rasties trombi. Artērijā pastāvīgi jāievada heparīns. — Vilnis Grava mēģināja paredzēt iespējamos sarežģījumus. — Es palikšu dežūrēt.
— Un es tevi pēc pusdienas nomainīšu.
***
— Smagi ievainots trešā kursa audzēknis Daumants Pētersons, — direktore pirmdienas rītā pa iekšējo translāciju ziņoja. — Viņš zaudējis daudz asiņu. Lūdzu brīvprātīgi pieteikties dažus donorus, asins grupa nav svarīga.
Nākamajā starpbrīdī donoru rinda aizsniedzās no medicīnas kabineta otrajā stāvā līdz pat skolas ārdurvīm. Pirmās pieteicās Baiba un Dace.
— Kurš tas ir? — pirmkursnieki taujāja.
— Tas, kurš zīmē baigi foršās karikatūras sienasavlzei.
— Un dekorācijas uzvedumiem.
— Esot pārākais čalis.
— Jaunatnes boksa čempions.
— Ar boksu vecītim nu cauri. Runā, ka labā roka esot galīgi čupā. Žēl!
Nākamajā naktī Baiba nespēja aizmigt. Senlaicīgais pulkstenis dobji nodimdināja
divpadsmit, tad vienu. Pamazām aprima mašīnu švīkoņa uz ielas. Kā viņš gulēja bāls, aizvērtām acīm cieši līdzās, un sīka asins strūkliņa — dzīvības pavediens — plūda no viņas uz Daumantu.
— Tev jādzīvo, tev jākļūst veselam, tu esi man vajadzīgs, dzirdi! Es nevaru bez tevis, — viņa klusu čukstēja, bet slimnieks to nedzirdēja, pirmo reizi neatsaucās uz viņas aicinājumu.
Mēs nejūtam, ka elpojam, ka sit mūsu sirds. Bet, tiklīdz notiek kāda nelaime…
— Es esmu pieradusi pie Daumanta kā pie savas elpas. Viņš panesa visu — manu slikto omu, zobgalības. Kaut tikai viņš izveseļotos, apzvēru, ka nekad, nekad vairs nebūšu ļauna pret viņu, nezobošos… — kā zvērestu atkārtoja Baiba.
* * *
Visbriesmīgākais ir, kad otram sāp, Pats visas elles var paciest. Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp, Un kad viņš skatās tev acīs Un mēmi klusē, un nelūdz nekā, Lai sāpju smagums tiek dalīts. Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp, Un tu nezini, kā lai palīdz.
Šo Imanta Ziedoņa dzejoli Baiba ierakstīja savā dienasgrāmatā vakarā.
«Man nav tiesību audzināt simtiem citu bērnu, ja neesmu spējis un pratis tikt galā ar savu vienīgo. Labāk mirt nekā visu mūžu dzīvot ar vainas apziņu.» Pēc desmitkārtīgas miega zāļu devas arestētā Alfona tēvs vairs neatmodās.
Visa skola pavadīja savu direktoru pēdējā gaitā. Viņš bija labs skolotājs, taisnīgs priekšnieks, godīgs un saprotošs kolēģis.
Uzzinājis par tēva nāvi, Alfons beidzot visu izstāstīja. Ar Čirkaino un Rudo viņi sadarbojušies jau puikas gados. Suņu zagšana viņam šķitusi kolosāls bizness un tikpat kā bez riska. Senči viņu gan apgādājuši ar pieklājīgu apģērbu un uzturu, bet lieku rubli no viņiem grūti nācies izspiest, tūlīt sākusies taujāšana: kādēļ, uz kurieni un tā tālāk. Bija patīkagji aizvest meiteni uz kafejnīcu un izmaksāt viņai šampanieti, viesmīlim nevērīgi pasniedzot cēneri, nevis skaitīt sīknaudu kā pēdējam ubagam. Bet kur vidusskolnieks lai rauj tik daudz naudas? Rūdis un Čirkainais pa šo laiku bija pārgājuši pie nopietnākām lietām.
— Kas ir Rētainais? — izmeklētājs stingri noprasīja.
Alfons jūtami nobālēja.
— Ņemiet vērā, ka vaļsirdīga atzīšanās var ievērojami samazināt soda laiku.
— Rūdis teica, esot briesmīgs cilvēks. Tādu bandu kā mēs, — Alfons sastosti- jās, — viņam esot vairākas. Nozagtās mantas Rētainais realizējot citur: Igaunijā, Lietuvā, Baltkrievijā. Pāri pierei viņam stiepjoties sarkana rēta, tādēļ ari tāda iesauka.
— Vai tu viņu redzēji?
— Vienu vienīgu reizi — pēc zādzības Silavas ielā. Viņš atbrauca pēc mantām, kuras noslēpa mūsu šķūnītī.
Kriminālmeklēšanas inspektors lika sīki aprakstīt Rētainā izskatu, apģērbu, iespējamo vecumu.
Arestētais Rūdis klusēja. Inspektors nolēma vēlreiz aiziet uz Rūda dzīvokli. Ar labi trenētu skatienu viņš aplūkoja istabu — piemēslota, neslaucīta grīda, savandīta gulta, pelēki, sen nemazgāti aizkari pie logiem. Minna Rudā sēdēja pie nenokopta galda un remdēja bēdas vīnā.
— Nav Rūda, — viņa šņukstēja. — Vīrs cietumā, dēls cietumā, ko es viena iesākšu, nelaimīgā sieviete? Iedzersim pa glāzei, kamēr jauni mēs. — Rūda māte trīcošām rokām ielēja netīrā tējas glāzē vīnu. — Varbūt tu mani uzskati par prastu?
— Steidzīgi jāsatiek Rētainais, — izmeklētājs teica. — Rūdis jāglābj, un to spēj vienīgi viņš.
— Dēliņ manu, kādēļ viņi tevi saņēma ciet? — Minna lēja dzērāja asaras.
— Kur Rētainais?
— Nezinu, nekā nezinu.
Kad inspektors parādīja mājas saimniecei Matildei Caunei dienesta apliecību, viņa kļuva runīga.
— Vai tas fakts, ka divi Rudie atrodas cietumā, bet trešā ved amorālu dzīvesveidu, nevarētu noderēt par iemeslu viņu izlikšanai no dzīvokļa? — viņa painteresējās.
— Ļoti iespējams, — milicis piekrita, — tomēr būtu vēlams aprunāties ar juristu.
Pie Minnas nākot visādi, dzerot, trokšņojot, kaujoties, diemžēl neko citu saimniece nezināja, Minna neatrodot par vajadzīgu viņu ar saviem viesiem iepazīstināt.
Mājā vēl dzīvojot ļoti solīds īrnieks jau gados, Tēvijas kara invalīds, kaujā smagi ievainots galvā un kontuzēts. Vēl tagad saglabājusies rēta pāri visai pierei. Pašreiz īrnieks esot aizbraucis pie kāda drauga. Valsts viņam piešķīrusi invalīdu vāģi.
— Ļoti solīds un pieklājīgs cilvēks, — saimniece vēlreiz uzsvēra.
Nākot atpakaļ, inspektors domāja: «Ļaudis godīgi strādā, bet turpat netālu kā zvērs alā slēpjas noziedznieks, kuram uz sirdsapziņas ne viens vien noziegums. No prāta neizgāja divi vārdi: «rēta pāri pierei» un «invalīdu vāģis».
— Ar ko velns reizēm nejoko, — viņš sacīja ekspertam. — Aizej un nofotografē tā vāģa riepu nospiedumus, grantētajā ceļā tie labi redzami.
Riepu raksts sīkumos atbilda tam, ko atstāja mašīna, no kuras tika izdarīts uzbrukums Daumantam.
Nākamajā dienā Matildei Caunei parādijās vēl viens solīds īrnieks. Viņu pilnā mērā apmierināja neapkurināmā un sen neapdzīvotā bēniņu istabiņa.
— Tikai pa vasaru, — viņš teica, samaksādams mēnesi uz priekšu. — Te pie jums gluži kā uz laukiem — zaļumi, puķes. Pierakstīt nevajag. Aizbēgu no ģimenes, lai pabeigtu iesākto romānu. Mājās bērni trokšņodami skraida pa istabām, sieva liek stāvēt rindās pēc gaļas. Te pie jums būs ilgotais miers un klusums.
— Ooo! — saimniece izdvesa. — Jūs esat rakstnieks?
— Varbūt saimniece neatteiktos uzvārīt viņam rītos un vakaros tasīti tējas?
— Un pusdienas ari, ja vēlaties, — Caune piesolīja.
Nākamais īrnieks galanti noskūpstīja viņai roku. — Tad man būs viss, kas nepieciešams raženam darbam.
No rītiem un vakaros jaunais īrnieks, sporta tērpā izmeties, skraidīja pa dārzu, pēc pusdienām skaldīja malku, pārējā laikā cītīgi strādāja. Tā tas turpinājās nedēļu.
Nākamās pirmdienas nakti 0.57 ieskanējās radiotelefons: — Centrs! Centrs? Te Rakstnieks! Medījums atradies.
— Rakstniek, būsim pēc piecpadsmit minūtēm. Viens nekā neuzsāc, dzirdi? Pārraidi beidzu.
Matildes Caunes «solīdais» īrnieks Jānis Zariņš novietoja vāģi šķūnītī un cauri verandai iegāja savā istabā. «Rakstnieks» klusītiņām nokāpa pa stāvajām bēniņu kāpnēm lejā. Aiz durvīm varēja dzirdēt, kā atbraucējs mazgājas, tad iečīkstējās gultas atsperes un nodzisa gaisma. Izdzirdis neatlaidīgos klauvējienus, Rētainais metās ārā pa logu un nokļuva tieši miliču rokās.
Galvenais noziedznieks nu bija aiz restēm, bet izmeklēšana turpinājās, kamēr nebija atmudžināti visi pavedieni. Izrādījās, ka Rētainais izbēdzis no kolonijas, kur bija sēdējis kopā ar Rūda Rudā tēvu.
* * *
Jau otro nedēļu Daumants gulēja dziļā nemaņā. Māte neatgāja no viņa ne soli. Bridi pa brīdim viņa saslapināja dēla karstumā sasprēgājušās lūpas. Sāpīgie vaidi, kas izlauzās no guļošā, kā nazis griezās mātes sirdī.
— Vai viņš izčGfivos? — ik reizes, kad palātā ienāca ārsts, ar asarām acīs viņa jautāja.
Bija nepieciešamas četras asins pārliešanas. Piecpadsmit reizes Daumantu ievietoja speciālajā reanimācijas barokamerā, līdz ārsti varēja apgalvot, ka dzīvībai briesmas vairs nedraud.
Pagāja kādas desmit dienas, kamēr Daumants nāca pie samaņas. Bridi viņš neizpratnē raudzījās uz svešajām sejām, vienīgi, māti pazinis, mazliet pasmaidīja. Ārstu neatlaidība un zināšanas, jaunība un spēcīgais organisms bija paveikuši brīnumu.
Kad Daumants sāka atcerēties, viena no viņa pirmajām domām bija — kas ar roku? Roka bija rūpīgi pārsieta un piestiprināta pie ģipša paplātes, pirksti — piepampuši un nekustīgi. Ja nebūtu bijis boksa mačā iešķeltā īkšķa naga, Daumants būtu pārliecināts, ka tā nav viņējā, bet kāda cita, daudz lielāka cilvēka plauksta. Reizēm delnas iekšpusē kņudēja, itin kā tur skraidītu miljons skudru. Brīžiem atkal pirksti kļuva pavisam nejūtīgi.
— Tu pakustini, pavingrini! — ārsts pamācīja.
— Velti jūs pūlējāties, kroplis nevienam nav vajadzīgs.
— Vai labāk būtu bijis, ja tev plaukstas vietā rēgotos stumbenis? — Vilnis Grava no tiesas noskaitās, atceroties to sasprindzināto operācijas nakti, kad vesels kolektīvs strādāja, lai šis puisis nekļūtu invalīds.
Daumants klusēja. Vai viņš darīja pareizi, iejaucoties šajā lietā? Galva sāpēja, par to domājot. Toreiz, kad tas notika, viņš neprātoja, bet rīkojās, kā lika sirdsapziņa. Un nu — vienrocis, kroplis. Kāds nejauks vārds. Kā vārnas ķērciens. Bet kas būs ar Baibu? Viņa sapņi un cerības…
Nu tam ir krusts pāri, beigas un āmen! Māsiņa, zāles atnesusi, velti izrunājās, puisis, galvu pret sienu pagriezis, pat neatbildēja.
— Lai ātrāk atveseļotos, pašas galvenās zāles ir dzīvotgriba, — Vilnis Grava teica Daumanta mātei. — Jūsu dēls jāizrauj no apātijas.
Māte piezvanīja uz skolu. Grupas biedri sarosījās. Skolā Daumanta pietrūka: deju kolektīvā — dejotāja, sienasavīzei — paša galvenā mākslinieka. Daumants bija savs puika, bez liekām runām aizdeva naudu, ja pašam turējās, sadiedza biedra vietā bikses pirmajai uzlaikošanai.
Pirmās pie Daumanta ieradās Baiba un Dace.
— Tu tagad esi mūsu asinsbrālis, — Dace, piemetusies uz gultas malas, paziņoja. — Tevī rit daudzu asinis. Un mēs esam atbildīgi par tevi.
— Kam es tāds kroplis esmu vajadzīgs?
Baiba, rīdama asaras un nespēdama izteikt ne vārda, skatījās Daumantā.
— Apkaunies! Vari būt laimīgs, ka nepazaudēji galvu. To tev neviens brīnum- dakteris nepiešūtu.
— Tā visiem būtu bijis labāk.
— Kādiem visiem? — Dace aizsvilās. — Mātei, tēvam? Tu vienmēr esi peldējis viegli kā pludiņš dzīvei pa virsu. Un tagad, kad tev dzīve uzliek pārbaudījumus, tu uzreiz plinti krūmos… Vārdu sakot, skola tev jābeidz reizē ar mums. Te būs «Apģērbu izgatavošanas tehnoloģija» un «Ražošanas apmācība».
— Ejiet jūs visi dillēs! — Daumants pagriezās pret sienu. — Kas es par skroderi ar vienu roku?
Māte deva zīmi, lai viešņas iet prom.
— Neraudi, Baiba! — viņa, koridorā iznākusi, mierināja uztraukto meiteni. — Gan būs labi. Nu jau visas briesmas pāri. Daumants ieņēmis galvā, ka roka paliks nekustīga uz visiem laikiem, un ļoti to pārdzīvo.
Beidzot pienāca ilgi cerētā un gaidītā diena, kad ārsts noņēma ģipša paplāti. Daumants skatījās uz savu roku kā uz svešķermeni: sapampuši, nekustīgi pirksti, sāpoša locītava. Ārsts saudzīgiem pirkstiem iztaustīja katru kauliņu.
— Paloki delnu!
— Sāp.
— Gluži dabiski, ja tik ilgi stāvējusi nekustīga. Un tagad sasveicināsimies. Spied stiprāk! Vēl stiprāk! Labi. Vari uzskatīt, ka mums abiem paveicies, — ārsts pasmaidīja.
— Vai es patiešām nebūšu kroplis?
— Nē, tagad to varu droši apgalvot.
— Un drīkstēšu atkal nodarboties ar boksu?
— To nu gan nāksies atlikt. Vismaz pagaidām uz kādu gadiņu.
— Paldies, dakter! Jūs mani atgriezāt dzīvē. Gads paies ātri. Es jau varu trenēties ar kreiso.
* * *
Todien sabiedrības mācības pārrunas, kuras trešajam kursam vadīja milicijas vecākais leitnants Sams, aizgāja pa neparedzētām sliedēm.
— Gan viņi vēlāk dabūs Daumantu ciet un noklapēs, točno!
— Paši galvenie jau sēd drošā vietā aiz restēm, — Leons izrādījās vislabāk informēts.
— Kur tu to izrāvi?
— Sievas veikalā tērgāja.
— Visus tāpat nedabūs rokās.
— Dabūs. Paši cits citu nodos. Drebēs par savu ādu, uzgrūdis vainu otram, — Sams apgalvoja. — Ikviens noziedznieks atstāj pēdas. Ja nebūtu Daumanta drosmes un uzņēmibas, iespējams, zagļi vēl šodien apdraudētu iedzīvotājus. Daumants izpildīja savu godīga cilvēka pienākumu.
— Vai Daumants izpildīja tikai pienākumu vai veica varoņdarbu?
— Kas ir varoņdarbs? Tas ir kā zibens uzliesmojums. Cilvēks sakoncentrē visus savus spēkus un gribu, nedomā par sevi, bet par citiem. Kāds ogļracis kailām rokām savienoja pārtrūkušos augstsprieguma vadus un novērsa šahtā eksploziju, kaut arī pats zaudēja abas plaukstas.
— Nu, bet mūsu dienās? Vai ik dienas labi veikts darbs arī nav varonība?
— Nav. Tas ir ikviena pienākums.
— Daumants svešas bēdas izjuta kā savējās, — sarunā iesaistījās Dace. — Viņš nebija vienaldzīgs kā daudzi no mums. Bet vienaldzība ir pati lielākā mūsu nelaime. Vienaldzība pret mācībām — gan jau skolotājs ieliks bezizmēra trijnieku, pret darbu — meistars izlabos nepareizi sašūto, pret sabiedriskiem pienākumiem — cits paveiks tavā vietā, pret līdzcilvēkiem. Bet dzīvē nāksies ķepuroties pašam: bez skolotājiem, bez atlaides.
— Labi, ka pateici, — kāda balss aizmugurē noņirdza. — Citādi mēs tā arī nomirtu, to neuzzinājuši.
— Tu, Leon, labāk aizveries! Atradies gudrais!
— Pagājušonedēļ mēs ar Svētu devāmies mājās. Uz trotuāra gulēja pavecāks vīrietis. Visi gāja viņam apkārt. «Guļ jau labu laiku. Droši vien piedzēries. Sākumā krāca, bet tad apklusa,» sētniece ziņkārīgajiem skaidroja. Kāda sieviete noliecās, pataustīja pulsu un konstatēja, ka viņš ir miris. Mēs ar Svētu visu vakaru pārdzīvojām. Tas bija tik šausmīgi! Varbūt viņu varētu izglābt, ja laikus izsauktu ātro palīdzību, — Elita stāstīja.
— Darīt labu nav nemaz tik vienkārši un viegli. Saviem tuvākajiem: mātei, sievai, bērniem, jā. Bet svešiem? Jūs domājat: Daumantam milzīgi gribējās lietū nakts laikā skriet uz miliciju? Bet cilvēkiem vajadzēja palīdzēt, un viņš ne mirkli nešaubījās. Viss atkarigs no labestības sliekšņa. Cilvēkiem, kuriem tas ir augsts, darīt labu citiem ir norma. Turpretī tiem, kuri paraduši rūpēties tikai par sevi, vispirms jāpārvar savs egoisms. Un to ne visi var izdarīt.
* * *
Cik vien Daumants atcerējās, dienas bija pagājušas vienā steigā, īpaši pēdējos gados profesionāli tehniskajā skolā: mācības, deju kolektīvs, sienasavīze, bokss, reizēm pa kādai haltūrai. Tik vien pārskrēja mājās, lai pārlaistu nakts melnumu. Pirmo reizi viņa astoņpadsmit gados laika bija gana izgulēties un izprātoties līdz apnikumam.
— Māt, kādēļ tu aizgāji strādāt uz mēbeļu rūpnīcu par vienkāršu pulētāju? Tēvs teica, tu esot sapņojusi par medicīnu.
— Ne katrreiz dzīve piepilda mūsu sapņus. Sākumā gribējās būt blakus tēvam, palīdzēt, atbalstīt. Viņam ar vienu roku nebija viegli. Tad piedzima Zanīte, pēc tam Kristaps un visbeidzot tu. Darbs rūpnīcā, veikali, plīts, bērni, griezies kā vāvere ritenī. Ko vairs prātot par mācīšanos. Nebūtu tēvs sācis dzert, tad varbūt. Bet es jau nežēlojos. Ikviena māte priecātos par tādiem bērniem, kādi jūs mān. Meistars Krauklis tevi slavēt slavē. Nu jau vieglāk. Nebūtu tēvs palaidies… — Māte ar lakatiņu noslaucīja asaras.
— Neraudi, mamm! Rudenī sākšu pelnīt, un tad tev jāiet prom no rūpnīcas.
— Vai nu prāts! Tos divus gadus līdz pensijai kaut kā izvilkšu. Tev vēl priekšā armija.
— Armija, — Daumants rūgti nosacīja. — Tur tādi kropļi kā es nav vajadzīgi.
***
Kodīdams lūpas aiz sāpēm, viņš ar kreiso roku locīja un spaidīja labās stīvos pirkstus, kuros tikai mazpamazām atgriezās dzīvība.
— Viss kārtībā, — dakteris Grava teica Daumanta mātei. — Depresija pārvarēta, sākusies atveseļošanās, ja tā turpināsies, pēc pāris nedēļām izrakstīsim.
Visgrūtāk bija naktīs. Šķita, ka katra slimās rokas pirksta galā pukstētu sāpīga sirds.
— Tas labi, ka sāp. Tas nozīmē, ka asinis cirkulē, tu pagriez roku citā stāvoklī, ja tā notirpusi, pamasē! — ārsts pamācīja.
Palātas biedri gulēja smagā slimnieku miegā, brīžiem iekrākdamies, reizēm sāpīgi kunkstēdami. Pa atvērto logu plūda rūgtenā ievu smarža.
«Kādēļ tā Dace vienmēr velkas līdzi? Bet varbūt Baiba negrib palikt ar viņu vienatnē?» Sirds sāka sist spēcīgāk no šīs domas. «Man jau ir astoņpadsmit, un viņai paliks vasarā. Nākošreiz es viņai noprasīšu skaidri un gaiši: jā vai nē? Mēs esam pieauguši. Kādēļ mums neapprecēties? Patēvs un māte negribēs? Sūti viņus… piedod, es gribēju teikt, ka mēs esam neatkarīgi no viņiem. Mana māte gan priecāsies bez gala. Tu viņai ļoti patīc. Mēs vēl esam par jauniem? Nepavisam, tieši pašā laikā. Nav jēgas precēties vecumā. Mums vēl jāmācās tālāk, tu saki? Kāda velna pēc? Arods friums ir labu labais. Tas ir, tu, protams, ja gribēsi, varēsi mācīties dziedāt. Bet es pelnīšu iztiku mums abiem.»
«Muļķis! Sapņo velns zina ko!» Daumants atjēdzies pats sev pārmeta. «Bet varbūt viņa mani nemaz… ka no viņas puses tā ir vienkārši draudzība?»
— Dace, izej uz brīdī ārā! — Daumants nākamajā viesu dienā palūdza.
— Es jau arī steidzos. Kā tu šodien jūties?
— Normāli.
— Nu tad sveiks līdz nākamai reizei!
— Tu gribi, laies ātrāk izveseļotos? — Daumants noprasīja, kad durvis bija aizvērušās.
— Mēs visi to gribam — tava grupa, vecāki.
— Un tu?
— Es arī, protams.
— Tad noskūpsti mani!
— Te, kur visi redz?
-Jā!
— Aizver acis!
Uz mirkli viņa lūpām pieskārās kaut kas bezgala maigs. Kad viņš atjēdzās, Baibas bize noplivoja durvīs.
— Mani rīt izraksta uz mājām, dzirdi?
Kas tā bija: mīlestība vai vienkārši līdzjūtība? Daumantam pirmo reizi slimības laikā gribējās skaļi smieties.