Otrās grupas meitenes ilgi strīdējās, kādas izlaiduma kleitas šūt.
— Tikai garās! Tajās sievietes izskatās cēlas un neikdienišķas, kā īstas dāmas.
— Garie brunči pīsies pa kājām,'tie padejot, ne palēkāt. Ar īso kleitu var iet visur: uz teātri, uz sarīkojumu, ciemos, — bet ar garo?
— Iekārsim skapī, būs līgavas tērpi.
— Vai tev jau ir ņēmējs?
— Mūsu manekenes izskatījās tik skaistas modes skatēs vakartērpos, atceraties? Man nekad vēl nav bijusi mugurā garā kleita, — Baiba sapņaini noteica.
Meistare Liepa neiejaucās šajos strīdos. Vienu gan piekodināja: parastās vai garās, bet visai grupai vienādas. Un, izvēloties fasonu, neaizmirst, ka gandrīz visām šis tērps būs arī diplomdarbs.
Dace, kurai grupā bija vislielākā autoritāte, bez liekas domāšanas izšķīrās par īso izlaiduma kleitu.
Strīds no jauna iedegās par materiālu un krāsu.
— Visām vajag vienādu krāsu.
— Kādēļ? Baibai labāk piestāv zaļganie, Elitai sārtie, man zilie toņi.
— Zināt, ko es izdomāju? Uzšujam speciāli izlaiduma ballei garās kleitas. No puķota marikas auduma. Tas nav dārgs un pašreiz īsti modīgs.
— Kādēļ gan ne? Laika vēl diezgan.
— Bet meistarei nekā neteiksim. Tas būs pārsteigums.
— Elita! Tu esi vienreizēja!
Vienojās, ka svinīgajam aktam visas šūs baltas parasta garuma kleitas, bet vakarā ieradīsies garajās.
Noteikumi prasīja, lai katra diplomande savu tērpu-darinātu atšķirīgu no citām. Meitenes šķirstīja modes žurnālus, zīmēja modeļus, apspriedās, prasīja padomu māksliniecei modelētājai.
— Jūsu vecumā tērpam jābūt vieglam un romantiskam. Iesaku plānu zīdu. To var viegli sakrokot, savilkt, tā padarot tērpu interesantāku.
Diplomdarba izgatavošanai bija paredzēta viena vieniga nedēļa. Katrai meitenei nācās strādāt pilnīgi patstāvīgi, bez ierastā meistares Liepas padoma un aizrādījumiem. Visas centās, jo zināja — no tā, cik labi pašūta kleita, atkarīga nākamā kvalifikācija un alga.
* * *
Pirmsdiploma praksi audzēkņi pavadīja katrs savā nākamajā darbavietā. Uzvalku šuvēji, galvenokārt puiši, lauztin lauzās uz bāzes uzņēmuma «Tēvija» otro cehu. Tā priekšniece Mieze, pati kādreizējā šīs skolas absolvente, raudzījās, lai jaunajiem nenodara pāri, ierādīja piemērotu darbu, iesaistīja viņus uzņēmuma sabiedriskajā dzīvē. Ne mazu lomu spēlēja arī labā izpeļņa, divreiz augstāka nekā nelielajos modes ateljē.
Meitenes izklīda pa dažādiem ateljē un firmas «Tēvija» cehiem. Pirmo reizi Baiba kopā ar Daci iegāja milzīgajā «Rigas tērpu» namā pa darbinieku durvīm ne kā svešinieces, bet kā savējās. Lifts ātri viņas pacēla desmitajā stāvā.
Plaša, gaiša telpa. Garas galdu rindas. Pie tiem strādāja gan padzīvojušas sievietes, gan ari tāda vecuma kā viņas. Klusi dūca elektriskās šujmašīnas.
— Apsveicu jauno maiņu! — ceha priekšniece, Daces māte, sirsnīgi saņēma abas meitenes un ierādīja darbavietas, vienu otrai blakus. — Strādāt sāksiet ar rītdienu. Šodien, Dace, parādi Baibai mūsu valstību.
Dace no iepriekšējās vasaras prakses te gandrīz visus pazina.
— Es tūlīt nākšu. — Un viņa aizsteidzās aprunāties ar meitenēm. Baiba klusēdama atsēdās krēslā, kas turpmāk būs viņas, tāpat kā galds un šujmašīna, tāpat kā ši plašā telpa ar puķēm gar sienām. Te būs viņas otrās mājas uz daudziem gadiem. Vai viņa spēs izpildīt to, ko no viņas prasa? Dacei labi, viņa acumirklī spēj atrast kontaktu ar cilvēkiem, bet Baiba kautrējas. Tādēļ arī viņai tik maz draugu: tikai Daumants un Dace.
— Sākumā būs pagrūti ar normu, bet, vēlākais, pēc pusgada jau tiksi līdzi. Tās meitenes, kurasauūsu skolu beidza pērngad, jau nopelna pusotra simta un vairāk, — Dace iztraucēja viņu no pārdomām. — Ejam!
No desmitā stāva Ļeņina iela izskatījās kā šaurs, garš koridors, pa kuru nepārtrauktā virknē uz vienu un otru pusi virzās mašīnas un gājēji. Uz namu jumtiem kā mežs pacēlās skursteņi un televīzijas antenas. Kādas stiklotas jumta izbūves atvērtajā logā ar pīpi zobos sēdēja bārdains vīrietis. Droši vien mākslinieks, virsvalks notraipīts ar krāsu. Meitenes viņam pamāja, bet mākslinieks, domās iegrimis, nemanīja.
— Interesanti būtu ar viņu iepazīties, paskatīties, ko viņš mālē. Es nekad neesmu bijusi mākslinieka darbnīcā, — Dace ierunājās.
— Es arī ne.
* * *
Lai paglābtos no neciešamās jūlija svelmes, Baiba strādāja virtuvē. Nācās pasteigties ar kvalifikācijas darba aprakstu. Virtuves logi izgāja uz nelielu ēnainu pa- galmiņu, šauru kā šahta. Te nekad neiespīdēja saule. Māte, patēvs un Rolandiņš apceļoja Latgali. Mātei Krāslavas pusē dzīvoja radi, patēvs bija uzaudzis Daugavpilī. Dzīvoklī valdīja neierasts klusums.
Ar gandarījumu Baiba pārlasīja sava diplomdarba recenziju: «Darbs izpildīts saskaņā ar uzdevumu, precīzi un rūpīgi. Atzīme — teicami.» Darba aprakstu vēl vajadzēja sacerēt.
Ievads — īss Padomju Savienības šūšanas industrijas raksturojums — grūtības nesagādāja, to varēja norakstīt no mācību grāmatas. Arī pašreizējais modes virziens daudzkārt pārrunāts. Ne tik veikli padevās izvēlētā modeļa zīmējums. Kleita iznāca tīri labi, bet meitenes seja izskatījās tāda kā debila. Sabojājusi vairākas lapas, Baiba meta zīmēšanai mieru. Žēl, ka nebija Daumanta, viņam tas būtu viens rāviens.
Pirmā prakses nedēļa bija tik noslogota, ka nekādi nesanāca laika apmeklēt draugu. Baibu pēkšņi pārņēma nemiers. Kā viņam tagad? Varbūt kas jāpalīdz, jāpārraksta kaut kas? Un ja nu viņam atgadījies kas slikts? Kādēļ viņš tik ilgi nerādās?
Dažam mīlestība uzbrāžas pēkšņi kā negaiss, sajauc ierasto dzīves ritmu, sagriež visu kājām gaisā. Pie Baibas tā nāca lēnām, un viņa to nepamanīja, noturēja par draudzību. Vajadzēja notikt nelaimei ar Daumantu, lai meitene saprastu, cik dārgs viņai ir šis puisis.
«Pabeigšu materiālu aprēķinu un aizbraukšu. Bet kaut kā neērti.» Baiba šaubījās: «Māte viņam laba. Vai brālis un māsa nedomās, ka es pati karos Daumantam kaklā? Vienalga, lai…»
Pie durvīm zvanīja. Baiba satrūkās, kas gan pie viņas varētu nākt?
Daumants! Spējā jūtu uzplūdā viņa apķērās draugam ap kaklu. Daumants ar veselo roku pievilka meiteni cieši klāt un noskūpstīja.
— Es mīlu tevi, es mīlu tevi tā kā neviens uz pasaules! Un tu?
— Es nezinu, vai tā ir mīlestība. Bet man gribētos, lai mēs vienmēr būtu kopā. — Baibas lielajās, asaru pilnajās acīs Daumants izlasīja to, ko nepateica vārdi.
Daumants šo sarunu bija izdomājis neskaitāmos variantos: ko viņš teiks un ko Baiba atbildēs. Viņš bija gatavs pārliecināt, pierunāt, neatkāpties un cīnīties par savu mīlestību, gadījumā ja Baiba vilcināsies atbildēt vai tāpat kā toreiz, kad viņi vēl bija gandrīz bērni, mīlestības vietā piedāvās draudzību. Bet nu, kad Baiba pati… Domās teiktie mīļie vārdi iestrēga kaut kur kaklā.
— Zini, es tevi šurp atbūru. Patiešām. Kā īsta ragana. Es mocījos ar zīmējumu un domāju par tevi.
— Un es par tevi. Katru dienu gaidīju, kad tu atbrauksi. Beidzot nenocietos.
— Bet es nupat gribēju doties pie tevis. Ko mēs stāvam priekšnamā? Ejam iekšā! Manējie aizbrauca.
— Tad tu viena? Nav bail?
— Ir! Pirmo nakti nevarēju aizmigt. Likās, ka kāds staigātu pa istabu.
— Gribi, es palikšu? Nebaidies, es tevi neaiztikšu.
— Es zinu, — Baiba pasmaidīja. — Ko tava roka? Dod, es pamasēšu! — Apkārt delnas locītavai bija redzama šaura, iesārta šuvuma rēta. Bet pirksti, gan neveikli, jau kustējās. Daumants savilka tos dūrē.
— Boksēties tik drīz laikam nevarēšu. Zini, es pamēģināju zīmēt. Var, tikai ātri nogurstu. Bet šūt gan vēl grūti.
— Nekas, gan ar laiku varēsi.
— Ārsts arī tā saka.
— Varbūt tu gribi ēst? Man ir pankūkas. — Baiba pielēca no dīvāna.
— Paliec! — Daumants viņu novilka atpakaļ. — Parunāsimies. Es, slimnīcā gulēdams, visu tūkstoškārt pārdomāju.
— Ko pārdomāji?
— Mūsu nākamo dzīvi. Zini, kad es tevi iemīlēju? Astotajā «b», kad mēs kopā mācījāmies. Un kopš tā brīža es domāju tikai par tevi… Bet tu jau toreiz mani…
— Nevajag!
— Labi. Kas bijis, izbijis. Kad cilvēks kaut ko ļoti vēlas un nežēlo spēkus, lai tas piepildītos, tad parasti tas arī notiek. Es visus šos trīs gadus cerēju un gaidīju, kad beidzot notiks brīnums un tu mani iemīlēsi. Un nu tas ir noticis. 10. jūlijs. Šo dienu es atcerēšos visu mūžu, līdz pat nāvei.
— Bet ja nu tu kādreiz satiksi citu meiteni — skaistāku, labāku un gudrāku par mani?
— Nekad, nemūžam. Zini ko, mēs abi esam pilngadīgi. Aiziesim jau rīt uz dzimtsarakstu un iesniegsim dokumentus. Pēc mēneša jau būsim vīrs un sieva.
Daumants nometās ceļos un ielika galvu Baibas klēpī.
— Mēs būsim laimīgi, tu redzēsi! Vienmēr visur kopā. Priekos un bēdās. Es tev palīdzēšu mājas darbos. Es visu protu — kartupeļus mizot, ēdienu gatavot, pat veļu mazgāt.
— Un atvaļinājumu laikā ceļosim. Tik daudz ko gribas redzēt.
— Beigsim skolu — un prom uz dienvidiem, uz Melno jūru.
— Negudrais!
— Kādēļ? Brauksim ar gadījuma mašīnām. Ēšanai aizdos manējie. Telti dabūšu no kluba. Ar mieru? Saki, ka piekriti! Kas tevi vairāk velk: kalni vai jūra?
-Abi.
— Laižam uz Krimu!
Baiba ar pirkstiem virpināja Daumanta matu sprogas un klusēja.
— Kādēļ tu neatbildi?
— Man šķiet, ka sapņoju, un bail pamosties.
— Nebaidies! Neviens tevi nekad vairs nepazemos un neizkalpinās. Pats galvenais, ka esam kopā, ka mīlam viens otru. Es raušos kā zvērs, lai tev nekā netrūktu. Tu redzēsi, mums būs viss: dzīvoklis, mašīnā. Tev meita, man dēls. Ne jau tūlīt, vēlāk, mums nav, ko steigties.
— Fantazētājs. Mums taču nav pat jumta virs galvas. Pie manis nevar, patēvs un māte būs ar rokām un kājām pretī. Pie tevis arī nav kur.
— Kaimiņu vecenīte — tā pati, kurai uzbruka bandīti, — meklē īrnieku. Viņas vīrs nupat aizgāja pie senčiem, un večiņai vienai bail. Kā būtu, ja mēs abi…
— Cik tu esi labs! — Baiba paņēma drauga roku un pieglauda sev pie vaiga. Tā būtu liela laime tikt vaļā no patēva. Pēdējā laikā viņš tik pretīgi viņu nopēta, itin kā izģērbj un apveltī ar divdomīgām piezīmēm. Vakaros, kad mātes nav mājās, mudina meiteni izģērbties un likties gultā, bet pats neiet ārā no istabas, šķirsta grāmatu, izliekas lasām. Vairākas reizes viņa aizmigusi ar visām drēbēm. Reiz viņa pamodās no sēcošas, tabakas smakas piesātinātas elpas un skaļi iekliedzās.
«Ko tu bļauj, muļķe? Uzmodināsi Rolandiņu!» Naikovskis atrāvās no viņas sejas. «Kas tā par modi gulēt ar visām drēbēm.»
Mātei par savām aizdomām Baiba nav teikusi ne vārda. Viņai jau tā ir grūti. Patēvs pēdējā laikā kļuvis neiecietīgs, viņu viss kaitina, ēdiens, ko māte vāra, viņas izskats un apģērbs.
— Kādēļ tu klusē? Vai tu negribi? — Daumants satraucās.
— Es nezinu… Tas ir tik negaidīti. Kur gan mums jāsteidzas? Pabeigsim skolu, iekārtosimies darbā…
— Skolu pabeigsim pēc divām nedēļām. Un darbā faktiski jau esam iekārtoti. Tu baidies?
Baiba pamāja ar galvu.
— No kā? No manis?
— Nē, drīzāk no sevis pašas. Vai es spēšu būt tev laba sieva?
— Par to nebēdā. Es tev palīdzēšu.
— Ne jau par to. Vai tev… vai tev jau kādreiz bija kāda sieviete?
Daumants nodūra galvu un brīdi klusēja.
— Bija. Pagājušo vasaru. Tu tajā laikā atradies koncertceļojumā Sibīrijā. Tieši tajā brīdī uzkūlās Leons no mūsu kursa, tu viņu zini. Lai ejot līdzi pie baigi foršajiem skuķiem. Paņēmām divus traukus, lai būtu vairāk drosmes. Tās skuķenes bija ar pieredzi, zināja, kas un kā jādara. Viena no tām jau pusgadu dzīvo pie Leona. Tu dusmojies?
Daumants paskatījās uz Baibu un aprāvās. Baiba klusēja. Daumants aplika roku viņai ap pleciem un pievilka cieši sev klāt.
— Nevajag! — Baiba viņu atgrūda un piegāja pie loga. — Kā tu spēji, mīlot mani, glāstīt citu meiteni?
— Redzi, vairums zēnu to neuzņem tik traģiski. Citi lien gultā pie skuķiem, lai pamēģinātu, kā tas ir, un vēlāk izlielās, lai viņus nenoturētu par zaļiem.
— Un tu?
— Es jau teicu: tu biji prom. Kopā ar Gomeļas puišiem, par kuriem tu tā jūsmoji. Un tad es iedomājos, ka tu… ko tur taisnoties. Leons teica, ka skuķu pilna pasaule, nav ko bēdāt vienas dēļ… Nu, un tad… Pēc tam jutos kā apspļaudīts. Es nekad vairs…
— Labāk būtu, ja tu tagad ietu.
— Nekur es neiešu. Saki, ka piedod! Nu, lūdzu! Kopš tās reizes pagājis vesels gads, un es to skuķi pat redzējis neesmu.
— Zini, Daumant, tagad es nevaru. Parunāsimies citreiz.
— Labi, es mājās uzzīmēšu to tavu modeli.
Nākamajā dienā Daumants ar uzzīmēto kleitas modeli bija klāt.
— Es pa nakti daudz pārdomāju un sapratu, ko tu tagad jūti pret mani. Bet, ja tu man nepiedosi, bez tevis man dzīves nebūs.
' — Daumant! Nekad, nekad vairs nestrīdēsimies. Norunāts?
Daumants iedeva Baibai zīmējumu: — Tā esi tu, kāzu tērpā. Trūkst tikai līgavas plīvura.
— Tik skaista, kādu tu esi uzzīmējis, es neesmu.
— Esi gan un vēl tūkstošreiz skaistāka.
— Atjauj man uz kāzām nogriezt bizi!
— Tikai pār manu līķi.
— Tu esi tikpat vecmodīgs kā mana mamma. Matu dēļ man katru rītu jāceļas pusstundu agrāk, ^
— Es pats sasukāšu un sapīšu. Bet pa nakti tavi mati pārklās mani kā sega.
***
No Baibas dienasgrāmatas:
«Es mīlu, mīlu, mīlu! Droši vien es viņu iemīlēju jau sen, tikai pati to neapjautu. Daumants ir drošsirdīgs, stiprs un maigs. Vai skaists? Nezinu. Toms Sūna ir skaistāks, bet Daumantu pret viņu es nekad nemainītu. Meitenes mani apskauž Daumanta dē(.»
«Cik dažādas mēdz būt mīlestības. Katram savādāka. Kādēļ precējās Dēzija? Droši vien seksa un daļēji arī aprēķina dēļ. Apmainīt savu jaunību pret nodrošinātu dzīvi un īgnu, piekasīgu vīramāti, nu nē! Mums ar Daumantu nepieder nekas, bet mēs tomēr esam daudz bagātāki un laimīgāki par Dēziju. Mēs paši veidosim savu dzīvi, kā būs, tā iztiksim. Mūsu mājās skanēs smiekli un dziesmas, nesaticību un asaras atstāsim aiz durvīm.»
— Vai noticis kaut kas labs? Tu šodien staro kā saulīte, — Dace otrā rītā, brīdi vērojusi draudzeni, nenocietās.
— Apsoli, ka nevienam neteiksi! Mēs ar Daumantu vakar…
— Beidzot! Apsveicu! Par kāzām arī runājāt?
— Šonedēļ ejam iesniegt dokumentus.
— Laimīgā! Mēs ar Pēteri arī kaut tūlīt. Bet viņa māte domā, ka Pēterim vispirms jāpabeidz universitāte un jākļūst patstāvīgam. Tas nozīmē gaidīt vēl piecus garus gadus.
Pamanījušas meistares nosodošo skatienu, meitenes apklusa un sāka cītīgi strādāt. Meistare bija gadījusies prasīga. Katru dienu viņa stingri novērtēja padarīto un atzīmēja žurnālā. Šos ierakstus ņemšot vērā, piešķirot kvalifikāciju, bet no tās savukārt būs atkarīga izpeļņa.
«Vecā labā formene. Trīs gadus mēs esam bijušas kopā, sākot no pirmā līdz pēdējam skolas zvanam, ikdienā un svētku reizēs, un nu es tevi uzvelku pēdējo reizi.» Baiba, šūdama balto apkaklīti, domās sarunājās. «Šodien pēdējais eksāmens.»
Daumants Baibu gaidīja lejā pie ieejas durvīm.
— Kādēļ atnāci? Tev eksāmens pēcpusdienā, — Baiba pārmeta.
— Gribējās redzēt tevi. Sirsniņa trīc?
, — Drusciņ, — Baiba atzinās.
Otrās grupas meitenes pulcējās trepju telpā pie darbnīcas durvīm, rādīja cita citai pašdarinātos suvenīrus, kurus atstās skolai. Dace uzmezglojusi smalku kaklā karamu rotājumu, Baiba izšuvusi salvetes.
— Bet es aizgāju uz veikalu un nopirku, — Ina atzinās. — Kas tad zinās? Ja prasīs, teikšu, ka pati. Cik labi, meitenes, ka skola pabeigta. Es visas tās algebras un gramatikas krāsnī iekšā un uguni klāt! Tagad tik sāksies īstā dzīve! Ko gribēšu, to darīšu. Senči uz laukiem, es pa Rīgu.
No direktores kabineta iznāca eksaminācijas komisija: pati direktore, vecākā meistare, bāzes užīTĒmumu pārstāves, kāda sveša, pēc izskata barga sieviete ar tumšām brillēm uz acīm.
— Kas tā tāda? — Dace pajautāja meistarei Liepai.
— No proftehpārvaldes.
Visi sagāja darbnīcā. Absolventes sastājās rindā gar sienu.
— Ierinda, mierā! Skaitīties! Ziņoju, ka kvalifikācijas eksāmenam ieradušās divdesmit piecas audzēknes. Divas iztrūkst attaisnojošu iemeslu dēļ.
— Jums pienācis pats atbildīgākais brīdis, jāparāda, ko esat iemācījušās. Novēlu jums attapību, izturību. Visu labi apdomājiet, nesteidzieties ar atbildēm, — direktore teica, pasmaidīja savu sirsnīgo smaidu un ar acīm itin kā noglāstīja meitenes.
Meitenes izgāja no darbnīcas.
— Pēc alfabēta tev, Baiba, jāiet pirmajai.
— Ej tu, Dace! Es pēc tam, labi?
— Otrās grupas audzēkne Dace Ērgle ieradusies uz kvalifikācijas eksāmenu. Dace nolika komisijas priekšā glīti iesietu darba aprakstu, suvenīru un izklāja uz
galda balto kleitu.
— Dace Ērgle, grupas komjaunatnes sekretāre, deju pulciņa dalībniece, mācību un darba teicamniece, laba, saticīga, sabiedriska. Iesaku piešķirt ceturto kategoriju.
Šūšanas apvienības «Tēvija» pārstāve ilgi grozīja Daces kleitu, apskatīja vīles.
— Kādus nošuvju veidus tu zini?
— Vienkāršā, divpusējā, pretņošuve, robotā, — Dace skaitīja.
— Un vēl? Dace klusēja.
— Platā divpusējā nošuve. Pastāsti par divpusējo nošuvi. Kā to veido?
— Sašuj vienkāršo vīli, malas izgludina uz abām pusēm, pēc tam no virspuses nošuj gar abām malām ar mašīnu vienādā attālumā no savienojuma vietas.
Meistare Liepa apmierināta pamāja ar galvu.
— Vai tu pati mezgloji šo kareklīti?
— Pati.
— Ļoti glīts, — vecākā meistare paslavēja.
— Paldies, vari iet.
— Lieliski nostrādāts darbs. Priecājos, ka šī meitene strādās pie mums, — «Rīgas tērpu» pārstāve paslavēja.
— Nu, kā? — Meitenes saklupa Dacei apkārt.
— Normāli. Nav ko uztraukties.
— Otrās grupas audzēkne Baiba Baltiņa ieradusies uz kvalifikācijas eksāmenu.
— Komjauniete, grupas kultordze, mācās bez trijniekiem, piedalās mākslinieciskajā pašdarbībā, dzied ansamblī. Klusa, noslēgta. Strādā mazliet pagausi, bet ļoti kārtīgi. Ierosinu piešķirt ceturto kategoriju.
— Kas veicina darba kvalitātes celšanu?
— Augsta strādnieku kvalifikācija, darba organizācija.
— Un vēl?
— Labi materiāli un mašīnas, — Baiba, brīdi padomājusi, teica.
— Ja netiksi trolejbusā, nokavēsi darbu, būsi nikna, vai darbs labi veiksies?
-Nē.
— Kādu drānu izlieto mitrai gludināšanai?
— Nebalinātu linu.
— Kādēļ? Baiba klusēja.
— Nu, padomā!
— Tādēļ, ka tā ir izturīga.
— Pret ko izturīga?
— Nu, vispār ilgi valkājas.
— Gludinot jau nevalkā!
— Izturīga pret augstu temperatūru.
— Pareizi.
— Beigas, pagalam, — Baiba, ārā iznākusi, bezmaz vai raudāja. — Es nezināju tik vienkāršu lietu.
Svetlanas kleitai bija apvilktas podziņas.
— Kādus pogu veidus tu zini?
— Nu, ar kājiņu un bez.
— Un vēl?
— Nezinu.
— Kādas pogas tavai kleitai?
— Apvilktas.
— Vēl var būt cilpotas, sietas, no dzijas.
— Mēs tādas nelietojam, — meistare Liepa aizbildināja audzēkni.
— Vai tu pati šo cepuri adīji?
— Nē, nopirku, — Svetlana nosarkusi atzinās.
— Vari iet.
— Paldies! — Svetlana teciņus metās ārā pa durvīm.
— Ļoti laba meitene, centīga, tikai ar mācībām neveicas, grūta galva.
— Laba sportiste, — direktore piemetināja.
— Arī praksē čakli strādāja. Žēl, ka aiziet uz laukiem.
— Laukos tāpat vajag labu šuvēju, — meistare Liepa noteica.
***
Vecā, tik pazīstamā zāle ar šķībi uzgleznotiem Vecrīgas jumtiem skatuves malās, kliņģerīšu ziediem izrotātu aizkaru. Prezidijā: direktore, meistari, skolotāji, goda viesi, aktieri.
Stāvgrūdām pilnajā telpā un uz kāpnēm piederīgie un draugi. Mūzikai un aplausiem skanot, absolventi iesoļoja zālē un ieņēma vietas.
— Šodien mūsu skolā lieli svētki. Gandrīz simt audzēkņu saņems diplomus par vidusskolas beigšanu un drēbnieka aroda apgūšanu. Trīs gadi ir īss laika posms, bet kā jūs tajā esat mainījušies! Pie mums atnāca nedroši zēni un meitenes, kuri neprata pat taisnu vīli nošūt. Tagad skolu atstāj droši, pašapzinīgi jaunieši, kas prot savu darbu. Bez aroda, kas dos jums dienišķo maizi, esam jūs mācījuši mīlēt visu skaisto: dabu, ziedus, grāmatas. Pats galvenais — nekad neapmierināties ar sasniegto. Palikšana uz vietas ir lēna lejupslīde, — absolventus uzrunāja direktore.
No otrās grupas pirmā diplomu saņēma Dace.
— Dace Ērgle skolu beidz ar teicamnieces diplomu, un viņai ir tiesības turpināt mācības augstskolā, neatstrādājot obligātos trīs gadus.
Meistare Liepa pasniedza Dacei sarkanu neļķi, audzinātāja Jurjāne — grāmatu.
— Baiba Baltiņa.
Visiem atnākuši draugi, piederīgie, vienīgi viņai ne. Pēkšņi Baiba pamanīja mīļu, pazīstamu seju, kas viņai uzsmaidija. Daumanta māte, tik līdzīga dēlam, tikai vecāka.
Diplomi saņemti, svinīgās runas izrunātas, ziedi un piemiņas veltes meistariem un skolotājiem pasniegti. Absolventi un apsveicēji sajuka vienā murskulī. Svetlana mazliet skumīgi grozīja pirkstos vienīgo meistares doto sarkano neļķi, viņai nebija neviena, kas apsveic.
— Svēta, Svetlana! — pēkšņi atskanēja dobjš bass. No zāles aizmugures tieši cauri pašai ļaužu biežņai šurp lauzās Mārčs. Apsveicu Bērzaines kolhoza un savā vārdā! — Mārčs ielika Svetlanai rokās zilganu rožu klēpi. Meitenes acīs vispirms pavīdēja neticība, tad izbrīns un visbeidzot spējš prieks.
— Kad braukt pakaļ?
Pirmajā brīdī viņa nejaudāja izteikt ne vārda, tikai paraustīja plecus.
— Kādas burvīgas rozes! Nevienai tādu nav. Kur tu izrāvi tik kolosālu puisi? — Elita un Ina nenoturējās, kad Svetlana apsēdās draudzenēm blakus. — Vai tu viņu uzlūdzi vakarā uz dejām?
Svetlana pakratīja galvu.
— Aptaurētā! Būtu mums par trim vismaz viens stabils kavalieris.
«Kādēļ gan neuzaicināt?» Svetlana prātoja. Dēzija toreiz vasarā par Mārču samuldēja visādas muļķības. Patiesībā viņš ir gluži lādzīgs puisis, Dēzijas mamma arī tā saka. Un lai nu kurš, bet viņa jau nu gan neies melot: pazīst Mārču no bērnu dienām, draudzējas ar viņa māti.
Daumants gaišpelēkā uzvalkā stāvēja starp Tomu un Leonu. Šo ziemā šūto uzvalku viņam ar speciālu lēmumu ieskaitīja par diplomdarbu. Slimā roka, kļuvusi jūtami kustīgāka, tomēr neļāva vēl strādāt tik veicīgi, kā Daumants mēdza to darīt.
Ar šujmašīnu vēl nekas, gāja tīri veikli, bet tur, kur nācās strādāt ar rokām, neveiklie pirksti nespēja saturēt smalko adatu.
Toms, mierīgs un izturēts kā vienmēr, ne ar vaibstu neizrādīja, ka priecājas par skolas pabeigšanu. Viss ritēja uz priekšu, kā bija ieplānots.
Leons burzīja pirkstos apliecību par profesijas apgūšanu un izskatījās pavisam sašļucis.
«Cik kolosāli, ka viss beidzot pavērsies uz labo pusi,» Daumants domāja. «Tagad viņš sēd kopā ar biedriem, ar Baibu un rokā ir skolas beigšanas diploms. Priekšā darbs, ko pats izvēlējies. Bet varēja būt citādi — smilšu kopiņa kapos vai kroplis vienrocis. Viņam paveicās ar ārstu, kas uzdrošinājās riskēt.»
Tāda bija šī diena. Smaidi mijās ar asarām, prieks ar nožēlu.
— Mārču, varbūt tu atnāksi arī uz atvadu balli Jūrmalciema restorānā? — Svetlana ieminējās.
— Kāda runa, protams, būšu. Jau iepriekš aizrunāju visas dejas.
— Mums arī gribas padejot! — Elita iejaucās sarunā un šķelmīgi pasmaidīja.
— Vienīgi ar Svētas atļauju. Viņas dēļ es speciāli izbrīvēju šo dienu. Mašīna ari līdzi, varu aizraut.
— Un mūs ari? — Elita un Ina neatkāpās no Svetlanas ne soli.
— Un jūs ari, protams.
* * *
— Čau, Pēter! Tu ari šeit?
— Kā lai atstāj savu dāmu tādā nozīmīgā dienā bez kavaliera. Apsveicu, vēlu laimes!
— Ar skolas beigšanu? Nav par ko.
— Neizliecies, es visu zinu. Dace pateica. Kad jūs ar Baibu sarakstīsieties?
— Septembra sākumā.
Kristīne Liepa ar saimnieces aci rūpīgi pārskatīja svētku galdu. Tas bija klāts dineju zālē, lai restorāna viesi netraucētu svinības. Ziedi vāzēs, sniegbalts galdauts, viss gods godam, meistare bija apmierināta.
— Lai slava^ai, lai slava tai, tai mūsu meistarei! — viņa izdzirdēja draudzīgu kori.
Rožainas, zaļganas, zilas, dzeltenas garās kleitas, mirdzošas acis, smiekli — tās
taču viņējās.
— Nu, meitenes, tas gan ir pārsteigums! — Kristīnes Liepas seja savilkās priecīgās krunciņās. — Pa kuru laiku jūs to paguvāt?
Baiba pirmā piegāja pie meistares, iztaisīja zemu reveransu kā karalienes priekšā un pasniedza baltu neļķu pušķi: — Paldies par visu, ko jūs mums iemācījāt. Jūs mums vienmēr būsiet paraugs. Paldies par stingrību un prasīgumu, par mīlestību, par labestību.
Viņas pēdējais izlaidums. Vairāk nebūs, to Liepa zināja skaidri. Arī viņai šīs bija atvadas ne tikai no grupas, bet arī no skolas. Bet viņa nekā neteica, noslaucīja
aizkustinājuma asaras un aicināja visus pie galda.
* * *
Dace un Baiba stāvēja uz restorāna jumta terases. Aiz priežu galotnēm kā milzīga perlamutra bļoda laistījās jūra. Nekustējās ne zariņš. Mūzika bija apklususi. No lejas atskanēja sienāžu čīgāšana. Tālumā iedziedājās gailis.
— Tu rudenī iesi uz politehnisko?
— Nezinu, gribētos mazliet atvilkt elpu, padzīvot tāpat. Pēteris gan vārdo, lai ejot, citādi visas skolas gudrība^nākšoties kalt atkal no jauna. Un tu?
— Mēs ar Daumantu gadiņu vai pāris pastrādāsim, labāk apgūsim arodu, tad jau manīs.
Reaktīvā lidmašīna, griezīgi kaukdama, kā bulta pāršķēla debesis.
— Re, kur viņas nolīdušas! Un mēs meklējam pa malu malām. Pat uz jūru bijām aizskrējuši.
Daumants aplika roku Baibai ap pleciem.
— Ejam dejot, muzikanti atpūtušies.
— Labāk tepat uz vietas, te vēsāks.
Svetlana dejoja ar Mārču.
— Šī ir laimīgākā diena manā mūžā. Skola pabeigta. Un tik skaistas un smaržīgas rozes es vēl nekad neesmu saņēmusi.
— Speciāli tev. Zini ko, braucam uz mājām.
— Tūlīt?
— Jā, ar rīta gaismu būsim galā.
— Bet kur es palikšu?
— Man ir tava jaunā dzīvokļa atslēgas.
— Parādi!
Mārčs izvilka no bikšu kabatas riņķīti, kurā karājās trīs spīdīgas atslēgas.
— Bet man kopmītnē mantas, — Svetlana vēl šaubījās.
— Aizlaidīsim kādu vakaru pakaļ.
Svetlana brīdi pētīja Mārča seju, vai tik viņā neslēpjas kāds nelāgs nodoms, bet puisis raudzījās nopietni un godīgi.
— Braucam! Kas izlemts — izlemts!
Balle turpinājās. Neviens pat nepamanīja Svetlanas aizbraukšanu.
— Tūlīt lēks saule. Skrējām apsveikt!
No restorāna ārā, augšā pa lēzeno kāpu. Smailpapēžu kurpītes pilnas ar smiltīm. Meistarei Kristīnei pie vienas rokas Dace, pie otras Elita.
— Pagaidiet, meitenes, elpu rauj ciet!
— Ātrāk, meistarīt, ka nenokavējam pašu pirmo staru. Runā, ka tas, tāpat kā pēdējais, esot zaļā krāsā.
Kurpes nost! Zeķes nost! Vēsais ūdens glaužas ap sakarsušajām pēdām. Uh, cik labi!
Pirmie stari izlauzās cauri mākonim, kas bija nogūlies pie apvāršņa tieši saulei priekšā.
— Meitenes, kur Baiba?
— Re, kur viņi tālu priekšā!
— Paskat, kādi, grib no mums aizlaisties! Skrējām, meitenes, kura pirmā viņus panāks?
— Nevajag, — jurāte jurjāne satvēra Elitu aiz rokas. — Viņiem pašiem savs ceļš ejams.
Beigas