Smagās skolas durvis aizvērās. Izlaiduma balle bija beigusies.
Astotajai «b» vēl negribējās šķirties. Kopējie pārdzīvojumi, audzinātāja slimiba, atgadījums ar Baibu, gatavošanās eksāmeniem viņus bija saliedējuši par draudzīgu saimi.
— Šeit, skolas priekšā, zvēram, ka pirmajā septembrī visi atkal satiksimies un tad jau būsim devītā «b», — Pēteris skaļi sauca.
— Zvēram, zvēram, zvēram!
Neviens nepamanīja, ka Klāvs, Dace un Jānis, saukts par Profesoru, klusēja.
— Uzmanību, uzmanību! Tūlīt jūs būsiet liecinieki tam, kā izšķiras cilvēka liktenis. Ja ģerbonis, tad es ar jums, ja cipars…
— Ko tad?
— Tas ir mans noslēpums.
Uz mākslas skolu, domā, mēs nezinām.
Uz asfalta gulēja cipars.
— Neesi muļķis, vecīt! — Imants iebukņīja draugam sānos. — Nav jau viduslaiki, kad ar visādām burvestībām centās izzināt nākotni.
— Ejam uz slimnīcu pie skolotāja Kadiķa!
— Ejam!
* * *
Skolotājs Reinis Kadiķis atvēra acis. Trula sāpe krūtīs atbalsoja katru elpas vilcienu. Kur viņš atradās? Balti griesti. Vējš šūpoja vaļējā loga plānos aizkarus. Ārā skaļi čiepstēja zvirbuļi. Cieši līdzās gultai, galvu uz naktsgaldiņa uzlikusi, snauda kāda sieviete. Skolas medmāsa Milda? Kādēļ viņa šeit? Pamazām apziņa noskaidrojās — otrais infarkts, slimnīca, operācija. Cik ilgi viņš nogulējis nemaņā — dienu, divas, varbūt vairāk?
Kā melns mākonis uzbrāzās drūmas domas. Ārsts teica: par skolotāja darbu lai pat nesapņojot. Viņš to pats ar prātu saprot. Skolotājam ar jauniešiem jāiet kopsolī. Un, ja to vairs nespēj, tad…
Skola bija viņa mājas, viņa ģimene. Kā lai iztiek bez bērniem, bez viņu zinātkārajām acīm, bez tās īpašās atmosfēras, kas valda tikai skolā un neļauj novecot arī skolotājam? Vienam pašam savas istabas četrās sienās — dienu pēc dienas, gadu pēc gada. Visu mūžu viņš ir bijis devējs, juties esam nepieciešams, vajadzīgs saviem audzēkņiem.
Pa ielu dārdēdamas brauca smagās mašīnas, aizšvīkstēja trolejbusi. Pilsēta modās jaunai darba dienai. Vienīgi viņam nebija, kur steigties.
Pēkšņi, pārskanēdama ielas trokšņus un zvirbuļu čiepstēšanu, augšup cēlās dziesma. Tie taču ir manējie! Lūk, Baibas skanīgais soprāns, Pētera tenors. Daumants, kā vienmēr, vilka nepareizi, bet toties ļoti skaļi.
Logā parādījās Klāva šķelmīgā seja. Uz grīdas izkaisījās rozes, neļķes, kallas, ceriņi, peonijas.
— Negudrais! Uzrāpies pa notekcauruli. Tūliņ kāp zemē, dzirdi! Nositīsies!
Slimniekam šķita, ka viņš sauc skaļā balsī, bet Klāvs dzirdēja vienīgi vārgus čukstus. Reinis Kadiķis pūlējās piecelties.
— Guli mierīgi un nekusties! — medmāsa Milda pavēlēja. — Pats zini, ka nedrīksti uztraukties.
Viņa piegāja pie loga.
— Drī-zu iz-ve-se-ļo-ša-nos! — astotā «b» korī skandēja.
— Tieši no izlaiduma balles pie tevis, Reini. Un tu vēl burkšķi, ka neesot nevienam vajadzīgs. — Milda paslepšus noslaucīja aizkustinājuma asaras. — Meitenes baltās kleitās, zēni tumšos uzvalkos, saposušies kā uz kāzām.
— Ko kliedz, ko bļaustās! — nez no kurienes uzradies, ūsains večuks rājās. — Vai neredz, ka slimnieki vēl guļ. Iūliņās marš prom!
❖ ❖
— Nāc, es tevi pavadīšu! — Daumants paņēma Baibu zem rokas. Abi klusēdami nogriezās pa celiņu, pa kuru tik bieži skolas laikā bija gājuši.
— Brūte un brūtgāns, — Imants nicinoši nosauca pakaļ.
— Un tev slcauž? — Tas bija Pēteris. — Nāc, Dace, mums pa ceļam.
Pa kanālu peldēja gulbju saime, strūklaka saules staros šķieda mirgojošas lāses.
— Dzirdi — lakstīgala! — Baiba apstājās.
Patiešām — pašā pilsētas centrā no ziedoša ceriņu krūma skanēja treļļi un svilpošana, pogāšana un vīterošana.
«Rīt es viņu vairs neredzēšu un parīt ne, un aizparīt…» Daumants sadrūmis prātoja.
«Daumanta pietrūks,» Baiba, pati par sevi izbrīnījusies, klusībā atzinās. «Kopā ar viņu nav jāizliekas, varu teikt, ko patiešām domāju.»
— Nemēģini palaisties slinkumā, — viņa piekodināja. — Lietišķajos būs milzīgs konkurss. Zīmē katru dienu. Un atkārto gramatiku. Gribi, es pati tev atprasīšu.
— Darīšu visu, ko mana karaliene pavēl.
Daumants ceremoniāli nometās uz viena ceļa un nolieca galvu. Viņam gribējās skaļi uzgavilēt no prieka. Tas nozīmē, ka viņi satiksies arī brīvdienās.
— Neāksties, es runāju nopietni.
— Es ari.
Pie mājas, kur Baiba bija piedzimusi un uzaugusi, abi apstājās. Vecāku un Ro- landiņa istabu logi bija atvērti. Visi vēl gulēja. Brīdi pastāvējusi, meitene nopūtās un gāja tālāk.
Irbes dzīvoja namā, kas gadsimta sākumā bija viens no greznākajiem pilsētā. Pie durvīm ienācējus sagaidīja divi akmens lauvas nedzīvām acīm un apdauzītiem purniem. Pieliektām galvām un mugurām kariatīdes turēja stiklotu verandu. Balkons virs tās bija pārvērsts par mazu, ziedošu dārzu. Irbes māte pašreiz laistīja puķes.
— Nāc, bērniņ, augšā, mēs jau tevi sen gaidām, — viņa sauca.
«Pati pirmā virsotne manā dzīvē sasniegta,» Baiba prātoja, saudzīgi izklādama balto izlaiduma kleitu uz krēsla blakus guļvietai. «Kas būs tālāk?»
— Meitenei uz rudeni vajadzētu jaunas kurpes, bet man knapi iznāk uzturam. Ko iesāksim?
— Jāapprasās pa klubiem, varbūt kādam vajag koncertmeistara. Tagad ansamblīši aug kā sēnes lietū.
— 1 nedomā! Ar tavu sirdi… Tad jau labāk es noadīšu pāris jaku. Esot tāds uzņēmums «Daiļrade», kur pieņemot darbus no rokdarbniekiem.
— Vai tev prāts, māt, ar tavām acīm? Labāk pārdosim kādu gleznu. Par šo Rozen- tālu dabūsim krietnu summu. Tikpat kapā līdzi nepaņemsim.
— Meistars pats to uzdāvināja manai mātei.
Nopūta.
— Dzīvs cilvēks vairāk vērts nekā atmiņas.
Iegrimusi mīkstajā klubkrēslā, Baiba sēdēja kā sastingusi. No abiem sirmgalvjiem viņu šķīra tikai palmas kuplā lapotne.
— Varbūt Purvīša «Ziedošās ābeles»?
— To mēs nopirkām desmitajā kāzu dienā, atceries?
— Vai tu esi pārliecināts, ka no Baibas iznāks laba dziedātāja?
— Patiešām laba dziedātāja ar spēcīgu balsi un plašu diapazonu ir reta parādība. Tāda bija Milda Brehmane-Štengele. Atceries Vāgneru. Viņa dziedāja Elizabeti, es — Tanheizeru. Nu jau viņa mirusi. Nē, Baiba nekad nebūs operdziedātāja. Varbūt estrādes soliste. Tur mikrofoni, visādi pastiprinātāji. Baibai ir piemīlīgs lirisks soprā- niņš. Ja viņa krietni pastrādātu… un ja tiktu vaļā no pārliecīgās kautrības, kas meiteni sasaista, — Irbe nopūtās. — Tādu kā viņa ir daudz.
— Es Baibu esmu iemīlējusi kā pašas bērnu, — Irbes māte atzinās.
— Es arī. Tu te, bērniņ? — večuks satrūkās. — Mēs domājām, ka tevis nav mājās.
— Biju aizsnaudusies. — Baiba izlikās nule pamodusies.
— Iesim, mat, uz virtuvi. Laiks vārīt kafiju.
Baiba palika istabā viena. Pēcpusdienas saule apspīdēja palmu lapas, ziedošās violetās begonijas, rožainās petūnijas un sarkanās vecmodīgās fuksijas. Lāga vecenīte ar puķēm sarunājās kā ar dzīvām un aizkustinoši par tām rūpējās. — Visa dzīvā radība mīl mūziku. Arī puķītes. Tādēļ viņas tik krāšņi zied, ka pie mums katru dienu skan dziesmas. Es pati lasīju grāmatā. Augi pat jūtot to, vai cilvēkiem, kas tiem līdzās, ir labs vai slikts noskaņojums.
Ārēji nekas nebija mainījies. No sienām uz meiteni raudzījās vecmeistaru gleznas. Istabas kaktā vecmodīgs pulkstenis skaitīja sekundes. Bet bija sabrukusi viņas nākotnes sapņu pils.
Paķērusi priekšnamā fukšo veļas grozu, Baiba skrēja pa trepēm augšā uz bēniņiem.
Vecā, nez no kuriem laikiem bēniņos pamestā dīvāna atsperes žēli nodžinkstēja. Baiba ļāva vaļu asarām. «Nekad es nebūšu Edīte Piafa vai Mireija Matjē. Tas sapnis ir izsapņots. Kā dzīvot bez sapņa?»
Logu ailēs klusi dūdoja baloži. Caurvējā kā dzīvi kustējās Irbes mātes garie, vecmodīgie naktskrekli, baltie smalklina palagi, spilvendrānas.
«Bet ja nu Irbīte kļūdās?» uz brīdi paspīdēja niecīgs cerību stariņš. «Tagils apgalvoja, ka es… Nav ko pašai sevi apmānīt. Tagilam labākas nebija, tādēļ viņš bārstījās ar komplimentiem, skaidrs. Pamest mūziku tagad, kad esmu spērusi pirmos soļus tās pasakainajā valstībā? Sirdij tuvo Dārziņu? Šūbertu? Grīgu? Pamest dziesmas, kas man devušas tik daudz prieka?
Kaut kas jāizdomā. Lāga vecīši manis dēļ grib pārdot iemīļotās gleznas. To nedrīkst pieļaut. Jāatgriežas atpakaļ pie mātes un patēva. Bet negribas, ai, kā negribas.»
— Kādēļ? Vai mēs tev ko nodarījām pāri? — Uzzinājusi par meitenes lēmumu, Irbes māte apraudājās.
— Man pie jums bija tik labi kā nekur, bet māte viena netiek galā ar saimniecību un Rolandiņu.
Tā bija patiesība. Kad sieva strādāja otrajā maiņā, Naikovskim pašam nācās iet uz bērnudārzu pēc dēla. Istabas stāvēja neslaucītas, virtuvē krājās netīru trauku grēdas.
— Māja kā cūku kūts, — Naikovskis rūca.
— Man nav simt roku. Ņem pats un piekop! — Baibas māte saskaitās.
Naikovskis izbrīnījies paskatījās sievā, kaut ko tādu viņa uzdrošinājās pateikt
pirmo reizi.
— Citi vīri atnes no veikaliem gan maizi, gan pārējos produktus, — sieva vēl nevarēja norimties.
— Uz to tu neceri. Sieviešu darbus es nedarīšu.
Naikovsku ģimenei ļoti trūka Baibas čaklo roku.
— Baiba mājās! Baiba pārnāca, — Rolandiņš kādu pēcpusdienu priecīgi paziņoja tēvam. — Viņa vairs neies projām.
Naikovskis pārsteigts apstājās. Bālā, iebiedētā radījuma vietā, kas kādreiz drebēja no bargā skatiena vien, viņa priekšā stāvēja skaista jauniete un mierīgi vērās ar savām lielajām acīm patēvam tieši virsū.
— Nu, nu, nedusmo vairs, — Naikovskis samulsis taisnojās. — Es toreiz nedaudz pārsteidzos.
kokvilnas kleitiņā, ar iepirkumu tīkliņu rokās stāvēja un aizsapņojusies vēroja izstādītos modeļus.
— Lēti, ērti, eleganti, vai ne? — Tā bija viņas kādreizējā klasesbiedrene Dace Ēr- gle. — Cik jauki, ka tevi satiku, — viņa čaloja. — Es pašreiz briesmīgi raujos. Priekšpusdienās strādāju tepat iModes namā mammas nodaļā, bet pēcpusdienās palīdzu vecmammai, tu jau zini, cik mūsējo daudz. Kamēr visu sapērk, pagatavo ēdienu, šausmas, kāda noņemšanās. Vai tu kādu no klases esi satikusi?
— Vienīgi Daumantu, — Baiba atbildēja un piesarka. — Es viņam piepalīdzu sagatavot latviešu valodu. Pati zini, kāds viņš slaists. Uz rozentāliešiem nav ko cerēt, tur devītajā klasē tikai divas brīvas vietas un tās pašas jau aizrunātas. Arī lietišķajos katru gadu baigais konkurss. Paklau, vai šādu sarafānu uzšūt grūti? — viņa spēji pārmainīja sarunu tematu.
— Pēc pasūtījumiem nāvīga rinda. Tu gribi sev, ja? Tad atstiep drēbi un par abām uzrausim, — Dace piedāvājās.
— Bet es protu tikai pa taisno.
— Tas nekas, es pamācīšu.
Baiba vēl nenojauta, cik ļoti šī nejaušā satikšanās ar klasesbiedreni pārvērtīs viņas turpmāko dzīvi.
* * *
Daces māte vēroja abu meiteņu rosīšanos, bet neiejaucās — lai pašas tiek galā. Vispirms Dace no papīra izgatavoja piegrieztni, sadalīja audumu, sadiedza, piemērīja.
— Kā tev šķiet, vai viss kārtībā? — viņa palūdza māti pārbaudīt.
— Ikviens cilvēks ir savdabīga pasaule, — māte, šo to pielabodama, sacīja. — Arī apģērbam, īpaši sievietēm, vajadzētu būt savam, atšķirīgam no citiem kaut vai ar kādu sīkumu, lakatiņu, rotājumu. Šādu kleitiņu ir tūkstošiem, bet tu, Baiba, uzšuj uz krūšu kabatiņas savu monogrammu un būsi citāda.
— Sānu vīles sašuj pati, — Dace atvēlēja.
— Bet ja nu man nepadodas?
— Tad izārdīsi un sāksi no jauna.
Drebošu sirdt un trīcošām rokām Baiba piesēdās pie šujmašīnas. Tā bija ar motoru, pavisam citāda nekā mātes vecā, ar roku darbināmā.
— Pirmajai reizei kolosāli, — Dace paslavēja. — Tev ir ķēriens.
Baiba no prieka nosarka.
— Man, tāpat kā mammai, patīk šūt, — Dace atzinās, — tādēļ es mācīšos profesionāli tehniskajā skolā par šuvēju, bet pēc tam iešu strādāt uz Modes namu — turpat, kur mana mamma.
— Vai tev prāts? Uz šīm, nu, profesionāli tehniskajām taču iet tikai tādi, kas vidusskolā nevar noturēties, slikti mācās, nu, visādi paklīdeni.
— Kas tev sastāstījis tādas muļķības? Šuvēju skolā lielāks konkurss nekā uz mediķiem.
Brīdi abas meitenes klusēdamas cītīgi strādāja.
— Bet ja nu tu pēkšņi atjēdzies, ka šūšana nav tavs īstais aicinājums?
— Muļķīt, profesionāli tehniskās vidusskolas beigušie var iestāties jebkurā augstskolā.
Veselu mēnesi Baiba prātoja un pārlika, mocījās neziņā, ko iesākt — turpināt mācības vecajā skolā vai iet uz profesionāli tehnisko. Visbriesmīgākās bija šaubas, tās nedeva miera ne dienu, ne nakti. Negribējās ne ēst, ne gulēt. Mājas darbi slīdēja no rokām ārā.
— Kas ar tevi? — māte bažījās. — Vai tik neesi slima?
— Tā vien raugies, siev, ka nenokļūstam pirms laika vectēva un vecmāmiņas godā, — patēvs, nopētījis Baibas augumu, noņirdzās.
Baiba ātri izskrēja no istabas.
* * *
No Baibas dienasgrāmatas:
«Kā iedomājos par dziedāšanu, tā gribas ielīst tumšā kaktā un gaudot kā slimam sunim. Koncerti. Aplausi. Ziedi. Muļķe gatavā, Allas Pugačovas slavas sa- kārojies. Laba šuvēja tūkstoškārt vērtīgāka nekā viduvēja dziedātāja. Bet ja nu Irbe kļūdās?Muslimam Magomajevam pat slaveni profesori apgalvojuši, ka viņam neesot balss. Un kas notika patiesībā? Muslima samtaino baritonu tagad pazīst visā zemē.
Kam lai jautā padomu?»
* * *
Reinis Kadiķis nespēja pierast pie jaunās dzīves ar neskaitāmiem ārsta aizliegumiem — nesmēķēt, nelietot alkoholu, nesteigties, neuztraukties, nepārstrādāties…
Pensionārs. Norakstīts kā veca, nederīga mēbele. Turpat blakus dīvānam uz grāmatplaukta trīsdesmit divas mapes, katram audzēknim sava, no pirmās līdz astotajai klasei. Pēdējais izlaidums, vairāk nebūs. Nekad vairs neskanēs skolas zvans, aicinot uz stundu. Atlicis vēl pēdējais zvans — uz dusas vietu.
Kadiķis kāvās ar drūmām domām un vientulības sajūtu. Viņa audzēkņi, laimīgi, ka tikuši vaļā no mācībām, bija izklīduši kur kurais.
Šad tad uz īsu brīdi ieskrēja angļu valodas skolotāja Mādžorija Šīpa, pačivināja un, pametusi aiz sevis dārgu franču smaržu mākoni, aizdipināja ar savām smailpa- pēžu kurpītēm.
— Angliete bijusi, — medmāsa Milda, paostījusi gaisu, ik reizes nemaldīgi konstatēja. — Runā, ka braukšot uz Angliju papildināties, rakstot disertāciju.
Drīz pēc pāfiTākšanas no slimnīcas atnāca Daumants ar tēvu.
— Atnesām tev darbu. — Mārtiņš Pētersons uzlika uz galda pabiezo, skolotājam tik pazīstamo saini. — Nu tev būs gana laika pastrādāt. Tikai nepārraujies.
— Nemaz nezinu, vai vērts.
— Kas tā par valodu! Mūsu kritušo biedru dēļ un arī vēl dzīvo.
— Daudz kas izgaisis no atmiņas, — Kadiķis atrunājās.
— Sanāksim kopā, pa visiem atcerēsimies.
* * *
Iegrimis darbā, Reinis Kadiķis sākumā nedzirdēja kluso klauvējienu pie durvīm.
— Tu, Baibiņ? Cik jauki! — vecais vīrs no tiesas priecājās. — Varbūt vēlies tēju?
— Paldies, skolotāj, nevajag.
Roka, kas sniedza konfekšu trauku, viegli drebēja, bet acis raudzījās gluži jauneklīgi, daudz priecīgāk nekā pirms operācijas.
— Es gribēju, man… — Baiba stostījās. — Skolotāj, vai jums nevajag ko palīdzēt?
Skolotājs uzmanīgāk paskatījās uz Baibu. Lielajās acīs viņš izlasīja gan neziņu,
gan lūgumu pēc palīdzības.
— Paldies, bērns. Krustmāte Milda katru dienu mani apciemo. Nemaz nezinu, kā bez viņas iztiktu.
— Tad jau gan. — Baiba piecēlās. — Es nu iešu.
— Nekur tevi nelaidīšu. Stāsti, kas uz sirds. Vai patēvs dara pāri?
— Nē, — Baiba papurināja galvu. — Skolotāj, es nezinu, kur mācīties tālāk. — Un viņa izstāstīja par savām šaubām. Kļuva vieglāk. — Kā jūs teiksiet, tā es darīšu.
Reinis Kadiķis krietnu brīdi klusēja. Ko lai viņš saka? Un vai viņam vispār ir tiesības iejaukties šī piecpadsmitgadīgā bērna liktenī? Šuvēju skola pēc trim gadiem dotu ne vien vidējo izglītību, bet arī patstāvību, neatkarību no patēva un mātes. Bet ja nu izrādās, ka šuvējas amats meitenei nepatīk? Ir briesmīgi visu mūžu strādāt darbu, kurš nav sirdij tuvs. No otras puses, vidusskolā viņa varētu atlicināt vairāk laika iemīļotajai mūzikai, dziedāšanai, klavierspēlei.
— Profesionāli tehniskā skola, kuru tu pieminēji, ir viena no vislabākajām, — Kadiķis turpināja iesākto domu skaļā balsī. — Zaudēt tu neko nezaudēsi. Un īsts talants vienmēr izlauzīs sev ceļu, ja vien būs stipra, neatlaidīga griba. Es zinu, tu ceri, ka es pateikšu, ko tev darīt. Bet man nav tādu tiesību. Mēs abi kopā varam pamatīgi apsvērt visus «par» un «pret», bet jāizšķiras būs tev pašai. Man kādreiz citas izejas nebija, kā pa dienu strādāt, bet vakaros un naktīs mācīties. Bet tagad jau nav vairs tie laiki.
— Paldies, skolotāj.
— Apdomā labi, nepārsteidzies. Un, ja vajadzīga mana palīdzība, nāc droši, nekautrējies.
Mājās, uzvilkusi veco rītakleitu, Baiba ķērās pie telpu uzpošanas. Viņa bija izšķīrusies. Viegla un līksma, kā smagu nastu nometusi, meitene slaucīja putekļus no ienīstajām patēva antīkajām mēbelēm, dziedādama mazgāja grīdu.
Pie durvīm zvanīja.
— Irbes tēvs? — Baiba satrūkās. — Vai kaut kas noticis? Nāciet istabā!
Vecais operdziedātājs klusēdams apsēdās, izvilka sniegbaltu mutautu un noslaucīja sasvīdušo seju.
— Ir gan noticis. Kāda apdāvināta meitene pametusi dziedāšanu un aizmirsusi par diviem veciem cilvēkiem, kuri viņu iemīlējuši. Māte katru dienu tevi piemin — kādēļ Baibiņa nenāk, vai tik viņa nav saslimusi. Šodien gadījās iet garām tavai mājai. Pēkšņi dzirdu — pazīstama balss, skan visa iela. Tad nu nolēmu tevi apraudzīt.
Baiba no kauna nevarēja parunāt ne vārda. Kā lai vecajam vīram pasaka, ka dziedāšanai krusts pāri, ka, ar savām rūpēm noņemdamās, viņa abus vecos cilvēkus pilnīgi piemirsusi?
— Es iestāšos skolā, kur māca šūt kleitas un mēteļus. Dziedāšanai vairs neatliks laika, — Baiba dziļi ievilka elpu un izgrūda.
— Tā gan nedari, — Irbe satrūkās. — Tiesa, tik plaša un spēcīga balss kā Žermē- nai Heinei-Vāgnerei, es domāju, tev nezin vai kādreiz būs, bet dzīvē notiek visādi brīnumi. Mūzika dara cilvēku garīgi bagātāku, paver viņam pavisam citu pasauli. Vai tu esi ieskatījusies mūziķa vai dziedātāja sejā, kad viņš, aizmirsis par ikdienu, ieiet vienīgi skaņdarbā? Kāda pārdzīvojumu gamma! Man reiz jaunībā bija izdevība vērot, kā slavenais krievu pianists Rubinšteins spēlē Bēthovena «Apasionātu». Viņa pirksti, seja, viss ķermenis priecājās, skuma, dzīvoja līdzi komponista mūzikai. Bet lielajā zālē un balkonos ļaudis sēdēja kā sastinguši vēl ilgi pēc tam, kad bija izskanējuši pēdējie akordi.
Meitenei kļuva sevis tik žēl, ka asaras sariesās acīs. Neraudāt, tikai to vien ne.
— Es zinu, es visu saprotu, — viņa izmocīja un saspieda plaukstas tik cieši, ka pirksti kļuva balti.
— Nekā tu nezini. Šajā brīnumzemē tu esi ieskatījusies tikai pa durvju spraugu, nemaz necenšoties ieiet iekšā.
— Irbes tēv, vai es drīkstēšu atnākt pie jums pa svētdienām?
— Protams, bērns. Mums ar māti tu vienmēr būsi gaidīts ciemiņš. Un mīļākā skolniece.
* * *
Dace ilgi slēpa no kādreizējā klasesbiedra un labākā drauga Pētera savu nodomu iestāties šuvēju skolā. Uz ielas sastaptā Baiba nejauši atklāja draudzenes noslēpumu. Pēteris skriešus-metās pie Daces.
Kuplā Ērgļu ģimene pašreiz vakariņoja. Uz galda lielā bļodā kūpēja jaunie kartupeļi, bagātīgi ar krējumu aizdarītas, spīguļoja gurķu un tomātu ripiņas. Katram šķīvim blakus stāvēja glāze ar pienu.
— Pēter, — Dace nopriecājās, — tu atnāci īstajā laikā. Sēdies bariņā!
Iebildumi nelīdzēja. Pārējie saspiedās ciešāk, Dacei blakus novietoja virtuves
ķeblīti. Uz šķīvja uzlika kartupeļus ar salātiem.
— Vai kas noticis? — Dace bažīgi apjautājās, redzēdama, ka draugs negribīgi valsta kumosu pa muti.
— Iziesim pastaigāties. Jāaprunājas.
— Kam šodien dežūra? — Dace pārlaida jaunākajiem brāļiem jautājošu skatu.
— Mums, — dvīņubrāļi Juris un Māris atsaucās.
— Tā lai viss būtu kārtībā — trauki nomazgāti, virtuve piekopta. Pārnākšu — pati pārbaudīšu.
Brīdi klusēdami abi soļoja pa ielu uz parka pusi. Ļaudis, cerēdami uz vakara veldzi, bija plaši atvēruši dzīvokļu logus. Bet ielas, uzkrājušas dienas svelmi, dvakoja asfalta un benzīna smārdu.
Pēteris gāja lieliem soļiem, lūpas sakniebis, acis aiz briļļu stikliem nikni zibsnīdams.
— Tas tiesa, ka iesi prom no mūsu skolas?
— Tiesa.
— Vai tu maz apjēdz, ko dari? Ar tavām spējām un uzņēmību — uz arodeni! Neesi taču nekāda debilā.
— Tas jau izlemts. Vecāki ari piekrīt.
— Bet kā tad es… kā mēs bez tevis? Saki — kādiem vārdiem lai tevi pārliecinu, ka dari nepareizi? — Pēteris bija gatavs vai apraudāties, iedomājoties, ka Dace nebūs viņam līdzās, ka nevarēs ar viņu ik dienas parunāties.
— Astoņus gadus mēs sēdējām vienā solā. Nekas nespēja izjaukt mūsu draudzību, ne klasesbiedru zobgalības, ne… Un es tā cerēju, ka mēs abi reizē beigsim skolu, abi iestāsimies augstskolā un pēc tam… — Pēteris apklusa, tā arī nepateicis, kas būs pēc tam. — Kā tu drīkstēji izlemt bez manis?
Kirova parkā tuvāko kvartālu iedzīvotāji, izbēguši no svelmes piekarsētajām telpām, baudīja vakara atelpu. Liepu ziedu medainā smarža lika atcerēties lauku plašumu, rasainu pļavu, upes līci ar baltām ūdensrozēm. Krēsloja. Ļeņina iela dega reklāmu ugunīs.
Zem Bastejkalna kokiem Pēteris saņēma Daces roku. Brīdi abi vēroja kanāla strūklaku, kas šķieda krāsainas ūdens šaltis.
— Nedusmojies vairs?
— Ir grūti mīlēt to, ko neredz acis, — Pēteris citēja Raiņa vārdus.
— No tavas mājas līdz manai desmit minūtes. Satiksimies, cik bieži vien paši gribēsim. Tu lasīsi man savus jaunākos dzejoļus. Svētdienās dosimies pārgājienos.
* * *
— Vai tev visas skrūves atgriezušās vaļā? — Daumants, uzzinājis par Baibas nodomu, sirdījās vēl vairāk nekā Pēteris. — Aptaurētā! Pamest mūziku, dziedāšanu un…
Paskatījies draudzenes asaru pilnajās acīs, viņš pēkšņi apklusa, jo saprata, kādēļ Baiba tā izlēmusi. Zēnu pārņēma dusmas par savu nespēju viņai palīdzēt. Būtu viņš vecāks, nopelnītu lielo rubli, visu atdotu Baibai, lai viņai nekā netrūktu, lai viņa varētu bez raizēm mācīties savu mūziku.
— Vēl jau neko nevar zināt, — Baiba pasmaidīja. — Rīt desmitos mēs ar Daci ejam iesniegt dokumentus. Var būt, ka mūs izšūpo.
— Ar tādu liecību un raksturojumu. Jāsmejas.
Nākošajā rītā Daumants, otrā ielas pusē stāvēdams, vēroja skolas ieeju. Slaida meitene zeltainām bizēm pār muguru viegli kā dejodama piegāja pie stiklotajām durvīm un, ne mirkli neprātodama, tās atvēra. Divi džinsoti skuķi brīdi pētīja metālā kalto skolas nosaukumu, tad, viena otru bīdīdama un bakstīdama, devās uz ieeju. Drukna meitene raibā kleitā ar tādas pašas krāsas lakatiņu ap galvu ilgi mīņājās pie durvīm, divas reizes aizgāja garām, nāca atpakaļ, līdz beidzot saņēma drosmi un atvēra durvis.
— Skuķi vien, — Daumants pie sevis šķendējās. — Līdzko parādīsies kāds puisie- tis, es iešu tūlīt aiz viņa.
— Dēlī, pieskati mazuli! — salīkusi večiņa palūdza. — Es ieskriešu tepat bodē pēc tupeņiem.
Sīkais brīdi ar apaļām kā pogas acīm blenza nepazīstamajā sejā, tad laida vaļā lielo bļāvienu.
Tā tik vēl trūka! Pamanīs kāds paziņa, sāks ņirgt — boksa čempiņš piepelnās par bērnu aukli.
Ne lūgts, ne aicināts apkārt sastājās līdzjūtīgu sieviešu bariņš.
— Priekš papiņa tā kā būtu par jaunu.
Daumants nosarka.
— Iebāz mutē pupiņu! Pašūpo ratiņus, ko stāvi kā stabs! Bērns droši vien apslapinājies. — Kāda pašāva roku zem segas. — Nu, kā tad.
Ko nu iesākt? Sievas liks viņam pārtīt sīko uz ielas visu acu priekšā. Par laimi, parādījās tantiņa. Mazais apklusa, itin kā viņam būtu iebāzts korķis mutē.
— Paldiesiņ, dēlī! — Tantiņa novietoja iepirkumu somu tīkliņā zem ratiņiem. — Bodē tomēr lētāk, tirgū tie spekulanti plēš dzīvu ādu pār acīm.
Daumants metās pāri ielai skolā iekšā.
— Kur iesniegt dokumentus?
Sekretāre pārskatīja Daumanta papīrus.
— Būs jāieiet pie direktores aprunāties. Pagaidiet brītiņu koridorā, es pasaukšu.
Meitenes nāca un gāja. Kādēļ viņas nesauc pie direktores?
Parādījās puisis ar drānu uz rokas un centimetru mēru ap kaklu.
— Klau, vecīt, esi cilvēks, pasaki — kāda jūsu direktore? Tante uz goda vai…
Puisis samiedza acis kā uz smiešanos.
— Jauniņais, ja? Aicina uz kafiju, ja? Laikam liecība tā ne visai, ja?
Daumants klusēdams pamāja.
— Slikti, dēls, slikti. Dieva dēļ, nesāc tikai kaut ko liet. Direktorei acis kā lāzeri.
— Daumant Pēterson! — sekretāre, durvis pavērusi, sauca.
— Visu gaišu! — puisis pamāja ar galvu.
— Sēdieties! Latviešu valodā trijnieks, krievu arī, fizikā četri, zīmēšanā pieci, tas labi, darbmācībā — arī teicami, atzīmes nekādas spožās jums nav. Paskatīsimies raksturojumu.
Daumantu pārņēma trula vienaldzība. Viņš sāka pētīt pie sienām izliktos diplomus.
— Kādēļ jūs izvēlējāties tieši šo skolu? — Daumantā ieurbās zilo acu skatiens.
Daumantu varētu nosist, viņš neatzītos, ka dara to galvenokārt Baibas dēļ.
— Čaļi teica, pēc skolas beigšanas varot iesist lielo rubli.
— Tātad naudas dēļ?
— Un kas par to? Es jau netaisos zagt, bet godīgi nopelnīt pats savām rokām.
Direktore brīdi klusēja.
Neuzņems, izšūpos, — Daumants saduga.
— Ir profesijas, kur maksā vēl vairāk un jāmācās tikai viens gads. Kādēļ jums nepieciešams ātrāk pelnīt?
— Tādēļ, ka tēvs dzer, tādēļ, ka māte slimo un vairs nespēj strādāt, tādēļ, ka māsa ir vientuļā māte, tādēļ, ka dzīvoklim jumts brūk uz galvas! — Daumants to izkliedza vienā elpas vilcienā.
— Nomierinieties! — Direktores acis nu raudzījās laipni un saprotoši. — Tādu, kuriem ūdens smeļas mutē, ir krietni daudz. No katriem četriem gribētājiem varam uzņemt tikai vienu. Pēc nedēļas būs atbilde.
Daumants jutās kā no pirts iznācis.
Vestibilā pie uzņemto sarakstiem bija drūzma. Baiba Baltiņa, Dace Ērgle.
— Cik labi. Sēdēsim vienā solā, ja? Un vispār turēsimies kopā. — Abas meitenes cieši sadevās rokās.
Caurkritušie izlikās, ka viņiem tas tīrais sīkums.
— Nospļauties, iešu atpakaļ uz veco učeni. Mamma par varītēm gribēja iztaisīt no manis šuvēju, bet man tā šūšana pie viena gala vai pie otra.
Sīka meitene slepus norausa delnā asaras.
— Nebimbā, tev vēl visa dzīve priekšā.
Tā neapšaubāmi bija Daumanta balss. Baiba atskatījās.
— Ko tu te meklē?
— Vari mani apsveikt kā šīs skolas pirmā kursa audzēkni! — Daumants paspīdi- nāja baltos zobus.
— Neāksties!
— Goda vārds!
— Nu zini! — Tik noskaitušos Baibu Daumants nekad vēl nebija redzējis. — Kā tev nav kauna?Tads talants! Zīmēšanas skolotāja teica…
— Ne jau visi, kuri prot kaut cik jēdzīgi zīmēt, kļūst par māksliniekiem.
Brīdi abi klusēdami soļoja pa ielu. Baibai gribējās raudāt. Drauga nākotni viņa bija iztēlojusies skaidrāk nekā pašas — viņam jākļūst par slavenu mākslinieku. Par viņu rakstīs avīzēs: «Jauns, daudzsološs gleznotājs.» Ļaudis stāvēs rindā, lai iekļūtu viņa darbu izstādē. Droši vien Daumants viņu jau būs aizmirsis. Nē, viņi vienmēr būs draugi, dalīsies priekos un bēdās.
— Mani lietišķajos izšūpoja jau pirmajā piegājienā — kompozīcijā. Bija sanācis melnais tūkstotis. Izrādās, visu pērno ziemu skolā notikuši sagatavošanās kursi. Kur nu man ar tādiem specsagatavotiem sacensties.
Pār pilsētu klājās vasaras tveice.
— Nebozies, man jau tā garastāvoklis tūkstoš grādu zem nulles. Ar mammu nav labi, sūdzas par sāpēm mugurā, bet pie ārsta neiet. Tēvs atkal palaidis lielo plostu.
Baiba viegli paspieda viņa roku.
Piedevusi. Eh, dzīve, dzīvīte, cik tu tomēr esi skaista!
— Braucam uz Vecākiem izpeldēties!
— Braucam!
Šķita, ka visa Rīga sasvīdusi un iztvīkusi meklē glābiņu ūdenī. Jūra kā gādīga māte atsvaidzināja, noņēma nogurumu. Viņi peldējās, nira, šļakstināja viens otram virsū ūdeni, smējās.
— Ļauj, es atpīšu tavu bizi.
Baiba nolieca galvu uz ceļiem un nekā neatbildēja. Mati kā ruds lakats apņēma meitenes muguru un plecus. Daumanta elpa dedzināja viņas kaklu.
«Es mīlu tevi! Es mīlu tevi!» Daumantam gribējās izkliegt visai pasaulei.
— Tavi mati smaržo pēc ūdensrozēm, — viņš čukstēja.
Baiba klusēja. Viņai bija labi — tik labi kā vēl nekad mūžā. Apkārt skanēja smiekli, tranzistoru mūzika, spalgie kaiju kliedzieni. Jaunieši spēlēja volejbolu, bērni ūdens malā no slapjām smiltīm cēla pilis. Daumants un Baiba to nemanīja, itin kā kaut kāda siena tos norobežotu no citiem.
«Kādēļ man kopā ar viņu ir tik viegli?» Baiba domāja. «Tas ir pavisam citādi nekā ar Tagilu. Nav ne satraukuma, ne pretīgo trīsu, kas pārņem visu ķermeni.»
«Vai viņa nojauš par manām jūtām?» Daumants vēroja, kā viegls vējiņš kustina meitenes matus. «Ko viņa pašreiz domā? Vai par Tagilu?»
— Ejam peldēties! — Daumants uzlēca kājās, paķēra Baibu aiz rokas un skriešus devās ūdenī.
Viņi atkal peldējās un sauļojās, turpat pludmales kioskā nopirka pīrādziņus un saldējumu. Baiba meta maizes drupačas. Kaijas brēkdamas tās satvēra vēl gaisā.
— Ejam pretī saulei! Es vēl nekad neesmu bijusi pie Daugavas grīvas.
— Ejam!
Roku rokā abi aizsoļoja uz Mangaļsalas pusi.
Pie nelielas, viegli pārbrienamas upītes Daumants apstājās.
— Kādreiz šeit bija Daugavas grīva. Sešpadsmitā gadsimta beigās upe palu laikā izlauza sev jaunu — pašreizējo gultni. Vecupi vēl tagad sauc par Vecdaugavu.
— Kā tu to zini?
— Airu ielā tieši Vecdaugavas krastā dzīvo mans krusttēvs. Viņam ir motorlaiva. Gribi, es tevi kādreiz izvizināšu? Vienā līcītī tur zied kolosālas ūdensrozes.
Pie Daugavas grīvas abi apstājās. No apaļiem laukakmeņiem uzbūvētā mola galā mirkšķināja neliela bāciņa. Pretējā krastā Daugavgrīvas pusē otra — lielāka — atbildēja. Pa jūras vārtiem iegriezās daudzstāvīgs pasažieru tvaikonis. Skanēja mūzika.
Abi kā apburti vēroja, kā saule pamazām iegrimst jūrā, izklādama līdz pat krastam vizuļojošu celiņu.
— Nu gan es dabūšu, — Baiba atjēdzās.
— Tepat tuvumā jābūt autobusu pieturai.
Abi skrēja pa dambi, kas iežogoja Daugavas labo krastu.
Mājās Baibu saņēma ar naidīgu klusēšanu. Rolandiņš jau gulēja, māte un patēvs pa televizoru skatījās filmu.
— Varat mani apsveikt, esmu uzņemta profesionāli tehniskajā vidusskolā. Pēc trim gadiem būšu diplomēta šuvēja, — Baiba paziņoja.
— Ko tu teici? — māte sākumā neaptvēra.
— Šuvēja? Tas ir labi. Es teikšu, to tu lieliski izdomāji, — patēvs slavēja. — Labām šuvējām mūsdienās zelta dzīve, netrūkst ne naudas, ne deficītu mantu.
— Tu vienmēr ar savu mantu, — māte īgni pārtrauca vīru. — Nedari muļķības, Baiba! Ej atpakaļ uz vidusskolu un turpini mācīties mūziku! — Viņa jau bija paguvusi visām darbabiedrenēm palepoties, ka meita gatavojas kļūt par slavenu dziedātāju.
— Nē, mamm, es esmu visu labi pārdomājusi. — Baiba skumji pasmaidīja. — Šajā skolā mūs apģērbj un paēdina, bet, sākot ar otro kursu, maksā par padarīto darbu. Pēc trim gadiem spēšu pati sevi pilnībā uzturēt.
***
No Baibas dienasgrāmatas:
«Esmu šuvēju profesionāli tehniskās skolas audzēkne. Meitenes teic, ka šajā skolā lielu vērību pievērš mūzikai. Kas būs, būs…
Ja Naikovska vietā būtu mīlošs, gādīgs tēvs, kam rūpētu mans turpmākais liktenis, es neparko neietu uz arodeni.»