31. augustā divdesmit astoņas otrās grupas meitenes, nākamās kleitu šuvējas, pirmo reizi visas kopā satikās darbnīcā. Svaigi nolakoti darba galdi, ar vaskadrānu pārsegtas šujmašīnas, gludināmie dēļi, manekeni tērpu uzlaikošanai — tā varētu izskatīties kādā modes ateljē.
Gadījuma pēc kopā sasēdušās, meitenes raudzījās viena uz otru, sasmaidījās, apjautājās, kā sauc solabiedreni un kurā skolā mācījusies.
Līdz ar zvanu darbnīcā ienāca padzīvojusi sieviete gludiem, iesirmiem matiem, kas uz pakauša bija sasprausti vecmodīgā mezglā. Labsirdīgais smaids vērta viņu tuvu un pazīstamu kā māti.
— Esmu jūsu meistare. Mani sauc Kristīne Liepa. Mums nāksies strādāt kopā no jūsu pirmajiem adatas dūrieniem līdz pat greznajai vakara kleitai. Divas reizes nedēļā…
Durvis ar troksni atsprāga vaļā. Tajās parādījās meitene blondiem, sacirtotiem matiem, spilgti krāsotām lūpām un zaļgani ietonētiem acu plakstiņiem.
— Ai! — pamanījusi meistari, viņa iesaucās un aizsita plaukstu mutei priekšā.
Liepas pierē ievilkās vertikāla grumbiņa.
— Kā tevi sauc?
— Dēzija. Dēzija Darbiņa.
Dēzija jau pagājās, lai ieņemtu vienīgo brīvo vietu blakus druknai meitenei ar piņņainu seju.
— Panāc atpakaļ! — meistare viņu pasauca.
Dēzija izbrīnā sarauca uzacu lokus.
— Ar tevi tad arī sāksim. Lai turpmāk novērstu nepatīkamus pārpratumus, iepazīstināšu jūs ar skolas kārtības noteikumiem. Apskatiet uzmanīgi savu biedreni. Meitene kā meitene, labs augums, glīta seja. Bet kādēļ tu esi tā izkrāšļojusies?
Dēzija piesarka.
— Nu, lai patiktu! — Viņa paraustija plecus. — Lai būtu skaistāka. Visas tā dara.
— Tas nav tiesa, visas nekrāsojas. Bet dažām no jums, es skatos, šis grēks piemīt. Tad nu palūgšu iegaumēt — tos trīs gadus, kamēr jūs mācīsieties mūsu skolā, lai nebūtu nekādas mālēšanās. Sēdieties, Dēzija, un starpbrīdī, lūdzu, nomazgājieties! Neaizmirstiet, ka jūs esat skaistas tāpat ar savu jaunības svaigumu, jebkura smiņķa kārta to var tikai sabojāt.
— Tā nu gan ir baigi aptaurētā, — Dēzija, atsēdusies blakus piņņainajai meitenei, nočukstēja. — Kā tevi sauc?
— Sveta, tas ir, Svetlana.
— Tu no laukiem?
Sveta klusēdama pamāja.
— Es arī. Vai tu dzīvo kopmītnē?
— Mm.
— Es gan pie māsas. Viņa ir šuvēja, beigusi šo pašu skolu.
Meistare turpināja stāstīt par skolas kārtības noteikumiem.
— Ikvienam audzēknim obligāti jādarbojas kādā no mākslas vai tehniskās jaunrades pulciņiem. Skolā ir divi deju kolektīvi — tautiskais un modernais, koris, vokāli instrumentālais ansamblis, dramatiskais kolektīvs…
Atskanēja zvans.
— Neizklīstiet! Iesim saņemt formas tērpus, — meistare piekodināja
— .[1] [1] *
•
— Tajā skolā vēl trakāk nekā viduslaiku klosterī, — Dēzija, mājās gludinādama jauno formas kleitu, skaļi šķendējās. — Kāda velna pēc vajadzīgi šie idiotiskie, baltie priekšauti? Kā ķēkšām. Nu, paskaties pati, pēc kā es izskatos. Pēc ķēma, vai ne? For- mene ari kā maiss.
Dēzijas vecākā māsa Edīte smaidot noraudzījās uz jaunāko.
— Balts vienmēr bijis svinību krāsa. Līgavas tērps arī ir balts. Tu redzēsi, cik jūs visas kopā būsit glītas ar saviem baltajiem priekšautiem.
— Un pēc kā izskatās strīpainais darba tērps? Pēc vīriešu pidžamas. Ja jau viņi tik briesmīgi grlStās formas, nu lai, bet to es tev saku — kolīdz stundas cauri, tā formu nost.
— Plika iesi uz māju, vai?
— Kādēļ tad plika? Atstāšu mājas tērpu garderobē un pārģērbšos.
— Manā laikā garderobes tantiņa neļāva, neesot vietas.
— Nu, tad noslēpšu darbnīcā skapī vai citur kur. Vecāko kursu skuķi visi tā dara, tikai pēdējās naivules staigā pa ielu formenē.
— Modes dāma atradusies!
— Ar tevi jau nevar parunāt kā ar cilvēku. — Dēzija apskaitusies izskrēja no virtuves.
^
Pilsēta pirmā septembra rītā bija pārvērtusies līdz nepazīšanai, kļuvusi itin kā jaunāka un priecīgāka. Pirmklasnieki ar somām uz muguras un tikpat garām gladiolām kā paši rokās soļoja mātēm līdzās nopietni un svinīgi. Vecāko klašu skolnieki, satikuši klasesbiedrus, sasaucās: — Čau, vecīt! Kā sviežas? Pa pirmo! Un tev?
Baiba uz jauno skolu gāja dalītām jūtām. Vecajā viss pierasts, visi pazīstami — Profesors, Klāvs, Marga, Rita, Anna… Un viņu uz brīdi pārņēma skaudrs žēlums, ka pametusi savus klasesbiedrus.
— Apsveicu jauno strādnieku maiņu! — Daumants pie skolas ieejas pasniedza Baibai baltu asteres ziedu.
Pirmo kursu sagaidīja īpaši svinīgi. Tāda bija viena no skolas tradīcijām. No ieejas durvīm līdz pat zālei uz kāpnēm stāvēja bundzinieces baltos, īsos svārciņos, baltās zeķēs, sarkanās vestēs, sarkanām cepurītēm galvā. Bungu dārdoņas pavadīti, jauniņie iesoļoja aktu zālē un izvietojās gar malām, vidū atstājot brīvu laukumu. Koris skandēja skolas himnu.
— Ar šodienu adatiņa būs arī jūsu rokās, — direktore uzrunāja jaunos audzēkņus. — Svarīgi, cik čaklās rokās tā nonāks. Jūs esat izvēlējušies skaistu profesiju — padarīt cilvēkus glītākus. Labs apģērbs — tā ir liela lieta, tas dod valkātājam pašapziņu, piešķir staltāku gaitu, apslēpj auguma trūkumus. Trīs gadus šī skola būs jūsu otrās mājas. Mēs nesolām vieglas dienas. Nāksies daudz strādāt un pūlēties, lai apgūtu gan arodu, gan vidusskolas kursu un vēl pagūtu piedalīties daudzajos sabiedriskajos pasākumos.
Jūtīgai Svētai, dzirdot vārdu «mājas», acīs sariesās asaras. Viņa tik ļoti ilgojās pēc savām mājām. Izņēmusi kabatlakatiņu, viņa sparīgi izšņauca degunu.
— Jocīgā! — Dēzija izbrīnījās. Pagrūdusi kursabiedrenes, viņa izspraucās pirmajā rindā.
Septītās uzvalku grupas zēni smīnīgi vēroja notiekošo. Daumantam blakus stāvēja Toms Sūna, slaiks, sievišķīgi skaists puisis, ģērbies nevainojami pašūtā uzvalkā. Dēzija ar savām apaļajām acim un gaišajām matu cirtām tūlīt pievērsa zēnu uzmanību.
— Baigais eņģelītis, vai ne? — Toms piebikstīja Daumantam.
— Kura?
— Tā ar uzrauto snīpīti.
— Nav mans tips.
— Viņējā ir tā ar bizi, — sika auguma sarkanmatis pazobojās. — Es pats redzēju — abi kā mīlnieki gāja, rociņās saķērušies.
— Pa zobiem negribi? — Daumants piesolīja.
Sarkanmatis apklusa.
Mainījās apsveicēji no ražošanas apvienībām «Dzimtene», «Rīgas tērpi», kādreizējie audzēkņi.
— Mūsu apvienības sešus tūkstošus lielā strādnieku saime apģērbj visus, sākot ar zīdaini un beidzot ar sirmgalvi. Mēs ļoti gaidām jūsu jaunās rokas. Vēlam panākumus mācībās, labu veselību.
— Beidz liet, tantiņ. Veči, aizlaižam uz Ķīsīti nopeldēties, — Toms čukstēja. — Man tur motorene.
Pāri krāšņajam rudens ziedu kalnam, ar kuru apsveicēji un audzēkņi bija apkrāvuši prezidija galdu, direktore Vija Čoldere skatījās jaunajos un smaidīja savu
laipno smaidu. Bet sirds viņai bija nemierīga. Kādi būs šie divsimt četrdesmit jaunie? Vai grupās izveidosies ciešs, vienots kolektīvs? Viens vienīgs darvas piliens var sabojāt veselu mucu medus. To pašu var padarit delverīgs, slinks, izlaists audzēknis.
Daumants ar acīm sameklēja Baibu un pamāja viņai ar roku.
Baiba atsmaidīja pretī.
Pēc svinīgā akta visi devās nolikt ziedus pie Ļeņina pieminekļa. Pa priekšu soļoja bundzinieces, tad karognesēji, audzinātāji, beidzot septiņsimt skolēnu lielā kolonna, plecu pie pleca, vienotā solī. Ļaudis uz ielām apstājās, draudzīgi smaidīja un māja ar rokām.
Pensionētais skolotājs Reinis Kadiķis slimīgi pārdzīvoja šo pirmo septembri. Četrdesmit gadus tā viņam bija bijusi pati priecīgākā diena, un nu — viens, aizmirsts, pamests.
— Kā tu domā, Milda, vai viņi atnāks?
— Atnāks, kur šie paliks. Ne jau visi, protams.
— Vai cepumu pietiks? Un kur viņi visi sasēdīsies? — Reinis Kadiķis bažījās.
— Liecies gultā, atpūties. Ātrāk par pievakari tikpat jau nebūs, — Milda rājās.
Pirmās atnāca Baiba un Dace.
— Mēs tā agrāk. Skolotāj, vai jums nevajag ko palīdzēt?
— Man jau krustmāte Milda te ievedusi tādu kārtību, ka es bez viņas neko nespēju atrast.
Pēc tam sabruka visi vienā reizē, itin kā iepriekš norunājuši.
— Čau, Imant!
— Daumant, vecais čali, kur tu biji noziedējis? Vienā skolā ar Baibu, tu saki? Klārs. Man nevajag vārdu, es varu tikai klusēt.
— Slavenā astotā «b», piedodiet, devītā «b» klase! Mūsu vidū ir atkritēji. Par klātesošajiem, — Arnis zīmīgi paskatījās uz Baibu, Daci un Daumantu, — es, protams, nerunāju. Lai viņi paši taisnojas. Profesors aiztinies uz matemātiķu skolu, klusītiņām, nevienam nebilstot ne vārda. Mūsējā skola šim esot par vieglu, vai jūs to varat saprast? Bet vistrakāko numuru nostrādājis Klāvs. Pēteri, nolasi!
Pēteris sakārtoja brilles, izvilka no kabatas vēstuli.
«Lēdijas un džentlmeņi!
Kad iedomājos, ka jūs visi pirmajā septembrī atkal būsiet kopā, es varētu kaukt kā sentimentāla jaunkundze lubu romānā, tā gribas būt ar jums. Šo vēstuli rakstu no kopmītnes 20. stāva. Te tagad uz trim gadiem būs manas mājas. Mans istabas biedrs uzbeks Rahims no Taškentas vēl nav ieradies.
Senčiem nekā neteicu, aizņēmos naudu no laba paziņas un aizbraucu likt eksāmenus Maskavas cirka un estrādes skolā. Konkurss bija baigais — viens pret trīsdesmit. Citi gadiem ilgi trenējušies, ar saviem numuriem jau uzstājušies. Kad ieraudzīju visu to baru, man, goda vārds, sāka celi trīcēt.
Komisijā kādas desmit slavenības, visi bargiem ģīmjiem, gāž cauri bez žēlastības. Man piedevām tā krievu mēle lāgā nelokās. Kas būs — būs, es nodomāju, uzģērbu klauna tērpu, to, kas man bija mugurā toreiz karnevālā, nostājos uz rokām un tā iesoļoju zālē. Izvelku vienam no deguna olu, citam no ausīm cigarešu paciņu. Sākumā šie neko, bet vēlāk sāka smieties. Vārdu sakot, man velnišķīgi paveicās.
Senči gan nepavisam nebija apmierināti. Ilgi nācās viņus pielauzt. Palīdzēja tēva draugs, kādreizējais klauns Roberts.
Un tā nu es esmu šeit — un visa Maskava man pie kājām. Vakaros, kad iedegas ugunis, tāds paskats, itin kā lejā būtu noklāts zvaigžņu paklājs.»
— Cik dzejiski! Es mirstu aiz sajūsmas.
— Lūdzu, skolotāj, ātrāk ožamo spirtu, Imantam ģībonis. No skaudības.
— Kad jūs vienreiz kļūsiet prātīgāki? — Kadiķis jutās laimīgs, atkal atrazdamies savējo vidū.
«Klāvs būs cirka mākslinieks, Pēteris — literāts, Profesors — ķīmiķis, tāpat kā viņa tēvs, Marga — mediķe… Bet es vienkāršs drēbnieks, tā sakot, strādnieku šķira,» prātoja Daumants. «Talantīgais jaunais gleznotājs Daumants Pētersons — tas skanētu pavisam citādi nekā, teiksim, tas čalis šancē kādā ateljē par drēbnieku.»
Daumants klusēdams skatījās uz bijušajiem klasesbiedriem, un viņā itin kā cīnījās divas būtnes. Galvenais taču nav nosaukumā, bet darbā. Labs drēbnieks ir vairāk vērts nekā slikts mākslinieks, tas pat kretīnam skaidrs. Bet ja nu iznāk otrādi? Kādas muļķības! Māksla nekur neaizbēgs. Pašreiz pats galvenais — pēc iespējas ātrāk apgūt amatu un sākt pelnīt, lai palīdzētu mātei un Baibai. Pasaulē ir tūkstošiem dažādu amatu, šaubu velns nelika mieru, kur zvanīts, ka tieši drēbnieka amats būs īstais? Viņš taču to izvēlējās Baibas dēļ. Un ja pēc pāris gadiem šūšana būs līdz kaklam? Cik labi pārējiem, viņiem vēl trīs gadi nav jālauza galva.
Baiba un Dace, uz viena krēsla sasēdušās un apkampušās, lai nenokristu, smaidīdamas raudzījās uz pārējiem, kā vecākās māsas raugās uz jaunākajiem. Tiem turpināsies bezrūpīgie*»kolas gadi, bet viņām drīz sāksies darba dzīve. Izvēle bija notikusi.
***
— Labdien, skolotāj! Vai mani vēl atceraties?
— Jurāte! Kā gan es spētu aizmirst vienu no savām vislabākajām skolniecēm. Piesēdi tepat uz krēsla. Es tūliņ.
Nekas pa šiem gadiem nav mainījies. Tas pats izgulētais dīvāns, tie paši apdilušie krēsli un grāmatas — grāmatas plauktos gar sienām, uz galda un palodzes. Visur puķes. Nu jā, vakar taču bija pirmais septembris.
Kā viņi te kādreiz sēdēja tieši uz grīdas, kājas kā indiāņi sakrustojuši, dzēra tēju un strīdējās par literatūru! Ne jau par obligāto, kas skolas programmā, par jaunāko — par Belu, Ezeru, Skujiņu, Ziedoni, Vācieti, par to, vai mūsdienu dzejai ir jābūt saprotamai visiem vai tikai dažiem intelektuāļiem. Tieši šeit Jurāte nolēma kļūt par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Un rīkot tādus pašus literatūras vakarus. Ne skolā, bet mājās.
— Piedod, ka cienasts tāds trūcīgs. Sievas nav mājās. Jā, tā nu iznāca, ka vecuma dienās apsievojos. Tu viņu pazīsti, mūsu skolas medmāsa Milda.
Jurāte, brīdi klusēdama, malkoja piparmētru tēju, piekozdama saimnieces gardos cepumus. Kādreizējais skolotājs jau krietni gados, bet cik daudz dzīvesprieka viņa acīs. Rakstāmgalds nokrauts ar aprakstītu papīru kaudzītēm.
— Vai es jūs neatrauju no darba?
— Ko tu, Jurāt! Tik sen neesam tikušies. Rakstu mūsu partizānu brigādes vēsturi. Un jāsaka — esmu iededzies pa īstam. Šis tas piemirsies. Tad izprašņāju kādreizējos cīnītājus. Daudz jau viņu nav palicis. Bet ko es par sevi vien. Stāsti — kā tev klājas?
— Skolotāj, dodiet savu svētību. Man rit pirmā patstāvīgā mācību stunda.
— Kā tu esi izdomājusi to novadīt?
— Nezinu. Man ir magnetofona ieraksti. Varbūt atskaņot kādu dziesmu? Vai parādīt diapozitīvus?
— Televizori, magnetofoni un cita tehnika ir tikai palīglīdzekļi. Galvenais — tu pati. Ja tu ar savu patiesību, iedvesmu pratīsi aizraut, viss būs kārtībā. Bet zini — būs arī grūti brīži, kad nolaidīsies rokas, kad gribēsies visu pamest un iet strādāt vienalga kur, tikai ne skolā. Vai tev pietiks spēka tos pārvarēt?
— Es nezinu, — Jurāte klusi atbildēja. — Mēģināšu.
— Pats galvenais — nenobīties no pirmajām neveiksmēm.
— Vai jūs vēl atceraties savu pirmo stundu?
— Kā šodien tā man acu priekšā. Bija 1944. gada decembris. Karš vēl turpinājās, bet es ar šķembu krūtīs vairs nebiju nekāds cīnītājs. Aizgāju uz vakarskolu par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Pirmā stunda notika devītajā klasē. Jau iepriekš biju izdomājis, kādus skaistus vārdus viņiem teikšu par dzimtenes mīlestību, par literatūru. Iegāju klasē, nostājos līdzās skolotāju galdiņam, un visi cēlie vārdi man iestrēga rīklē. Telpa auksta, dvašu var redzēt. Audzēkņi sēž mēteļos, rokas piedurknēs vai kabatās sabāzuši. Viens otrs mana vecuma, dažam citam vēl pat ūsas nedīgst. Pastāstīju par sevi un saviem biedriem: kā ienaidnieka aizmugurē spridzinājām kara ešelonus un munīcijas noliktavas, kā glābām ļaudis no aizdzīšanas uz Vāciju. Iepazinos ar katru. Visi bija darba cilvēki. Toreiz vēl nezināju, ka platplecainais milzis Viktors Kārkls pēc gadiem kļūs par slavenu rakstnieku, bet slaidais puisis ar viļņotiem matiem un sapņotāja dabu kādreiz dziedās operā. Tā pagāja mana pirmā stunda, pavisam citādi, nekā biju iepriekš izdomājis.
—
***
Jaunā skolotāja dziļi ievilka elpu kā nirstot ūdenī, tad atvēra latviešu valodas un literatūras kabineta durvis. Čalošana aprima. Meitenes piecēlās.
— Sēdieties.
Skolotājā vērās divdesmit astoņi acu pāri — vienaldzīgi, jautājoši, smīnīgi, ieinteresēti.
«Zaļa vēl. Tas labi, būs vieglāk sadzīvot. Tās vecās to vien zina kā iegriezt divniekus,» Dēzija prātoja.
— Žēl, ka nav mūsu mīļā, labā Reiņa Kadiķa, — Baiba pačukstēja Dacei.
— Trikotāžas kleita viņai labi izskatās, vai ne? Droši vien uz pasūtījuma, — Dace atzinīgi novērtēja.
Skolotāja pasmaidīja. Vaigos iegūla glītas bedrītes.
— Mani sauc Jurāte Jurjāne. Būšu arī jūsu grupas audzinātāja. Par sevi man nav daudz, l<o stāstīt. Šopavasar beidzu filologus un pati prasijos uz šo skolu.
— Kādēļ? — Dace pajautāja.
— Pērngad biju šeit praksē, un man jūsu skolā ļoti iepatikās. Zinu, ka viegli nebūs ne man, ne jums. Bet kas gan ir skaistāks par literatūru? Tā ļauj mums līdzdzīvot daudzas dzīves, padara redzīgākus, jūtīgākus, zinošākus.
— Bet gramatika? Brrr!
— Ko lai dara? Bez gramatikas neiemācīsimies pareizi rakstīt un runāt. Mūsu pirmajai literatūras stundai es paņēmu līdzi vienu no savām vismīļākajām grāmatām. To uzrakstījis cilvēks, kurš augstāk par visu pasaulē vērtējis cilvēku attiecību skaistumu, īstu, neviltotu draudzību. Tā ir Antuāna de Sent-Ekziperī pasaka «Mazais princis».
«Mēs pazistam tikai to, ko pieradinām, — sacīja lapsa. — Cilvēkiem vairs nav laika neko iepazīt. Viņi nopērk |Me tirgotāja jau visu gatavu. Bet, tā kā nav tirgotāju, kas pārdotu draugus, tad cilvēkiem vairs nav draugu. Ja tu vēlies draugu, pieradini mani. — Lūk, mans noslēpums. Tas ir ļoti vienkāršs: īsti mēs redzam tikai ar sirdi. Būtiskais nav ar acīm saredzams.
Būtiskais nav acīm saredzams, — atkārtoja mazais princis, lai neaizmirstu.»
— Kaut kāds murgojums, — Dēzija pačukstēja Svētai. — Sirdij taču nav acu. — Pamanījusi solabiedrenes acīs asaras, viņa nesaprašanā paraustīja plecus un sāka tīrīt nagus.
«Cilvēkiem ir zvaigznes, bet katram tās ir savādākas. Vieniem, kas ceļo, tās ir ceļa vadones. Citiem tās ir tikai mazas gaismiņas. Vēl citiem, zinātniekiem, tās ir problēmas. Manam biznesmenim tās bija no zelta. Tev turpretim būs zvaigznes, kādas nav nevienam… Kad tu naktī raudzīsies debesīs, tad es taču dzīvošu vienā no tām, es taču smiešos vienā no tām, un tad tev būs tā, it kā smietos visas zvaigznes. Tev tad būs zvaigznes, kas prot smieties.»
Skolotāja aizvēra grāmatu. Kabinetā brīdi valdīja klusums. Svēta sparīgi nošņauca degunu.
Zvans tarkšķošā balsī pavēstīja stundas beigas.
Skolotāja Jurjāne palika kabinetā viena.
«Es viņas pieradināšu, kā mazais princis pieradināja lapsu. Pamazām, ar pacietību. Starp meitenēm un mani tikai septiņu gadu starpība. Bet kā? Parunāt ar katru atsevišķi? Par ko? Par dzīvi, par mājas apstākļiem, par vaļaspriekiem? Neielaidīsies, vismaz sākumā ne. Pusaudži šajā vecumā kautrējas vai arī baidās kļūt smieklīgi. Daudzi slēpj sirdī savu sāpi. Dažu pametis tēvs vai, kas vēl sliktāk, māte. Citā ģimenē tēva dzērāja dēļ ķildas, kautiņi. Nozagta bērnība, sabojāti raksturi. Nav noslēpums, ka profesionāli tehniskajās skolās šādu grūti audzināmo ir vairāk nekā parastajās.
Daudzi pašreiz jūtas vientuļi. Draugi vēl nav iepazīti. Kā panākt, lai skola viņiem būtu ģimenes vietā?»
— Tikai nekādu biedrošanos un brāļošanos, — vecākie kolēģi viņu bija pamācījuši, — tad disciplīnai beigas. Nesagatavos stundas, sliņķi diedelēs bezizmēra trijniekus pelnīto divnieku vietā.
To gan nē. Nekādus kompromisus. Nekādus gājienus pret sirdsapziņu. )urāte Jurjāne domīgi paskatījās uz rakstnieku ģīmetnēm pie sienas. Andrejs Upīts, nopietns kā viņa romāni, arī kādreiz bijis skolotājs. Anna Sakse smaida, itin kā drošinādama. Mīlestības dzejniece Mirdza Ķempe. Ziedonis, acis samiedzis, kā spožā saulē skatoties. Vai viņa pratīs, spēs šos rakstniekus audzēkņiem padarīt tuvus un saprotamus?
Septembra pirmajās nedēļās skolā viss gāja juku jukām. Skolotāji un meistari vēl nepazina savus audzēkņus, jauniņie nebija pieraduši pie skolas kārtības, maldījās pa koridoriem, neprata atrast īsto telpu.
Profesionāli tehniskās skolas mācību process jūtami atšķīrās no parastās skolas. Vidusskolas programmu vajadzēja apgūt īsākā laikā. Nāca klāt jauni mācību priekšmeti: apģērbu izgatavošanas tehnoloģija, šūšanas rūpnieciskā iekārta, materiālu mācība. Divas, bet trešajā gadā pat trīs dienas nedēļā bija jāstrādā darbnīcā. Visi audzēkņi bija sadalīti grupās. Ikvienam audzēknim bija jāuzņemas kāds sabiedriskais pienākums, ikvienam nācās darboties kādā no pašdarbības pulciņiem.
Kormeistare Alda Kļava rāvās slapju muguru. Nav nekāds joks pārbaudīt vairāk par divsimt meiteņu.
— Do-mi-sol-do. A-ā-ā-ā, — līdz apnikumam augstākā vai zemākā toņkārtā skanēja katru dienu.
Dace tīšām nodziedāja nepareizi. Komsorga pienākumi, deju kolektīvs, orientēšanās sports — dziedāšanai pie labākās gribas neatlika laika.
Baibas balsī kormeistares ievingrinātā auss tūlīt saklausīja labu materiālu. Divarpus oktāvas meitene nodziedāja bez jebkādas piepūles.
— Nodziedi kādu dziesmiņu!
Baiba ātrumā pārskatīja savu repertuāru.
— Vai tad tu tiešām neproti? Ar tādu balsi?
— Es meitiņa kā rozīte, — Baiba rāva vaļā pirmo tautasdziesmu, kas viņai ienāca prātā.
— Vai tu esi kaut kur mācījusies?
— Jā… nē… mazliet, — Baiba sastostījās.
— Dziedāsi mūsu dubultkvartetā.
Baiba aiz prieka nosarka. Viņa jau zināja, ka meiteņu ansamblis izcīnījis sīvā konkurencē pirmo vietu Rīgā un otro republikā. Un tas kaut ko nozīmēja.
— Tu šodien staro kā pati saulīte, — direktore kādā pēcpusdienā, satikusi kormeistari, sacīja.
— Ir jau arī par ko. Mums ar diriģenti šķita, ka ansambļiem beigas un krusts pāri. No vecajām palikusi tikai puse, divas no tām pēdējā kursā. Un nu pēkšņi vesels bars teicamu dziedātāju. Organizēsim vēl otru ansambli, īpaši vienai meitenei skanīga balss, beidzot mums būs soliste.
— Paklau, tev jānāk uz deju kolektīvu. Pats zini, zēni skolā deficīts, — Dace pusdienas laikā, ēdamzālē notvērusi Daumantu, teica.
— Es — dejot? Vai tu galvu esi durvīs ievērusi?
— Kādēļ? Neesi taču nekāds paralītiķis. Puisis kā bilde. Mūsu kursā viena meitene tevis dēļ sirdsmieru pazaudējusi, ne vairs lāgā ēd, ne guļ.
— Ej nu ej, kura tā ir?
— Neteikšu. Viņa arī dejos.
— Lai iet ratā. Man nenāk ne prātā lēkāt kā sienāzim pa skatuvi.
— Tad jau nekā. Baibas žēl. Tieši viņa paliek bez partnera, — Dace izspēlēja savu spēcīgāko trumpi.
— Vai Baiba arī dejos? Viņa man nekā neteica, — Daumants šaubījās.
«Gan es Baibu pielauzīšu,» Dace klusībā prātoja. «Galvenais — Daumants.»
— Bet ja nu mēģinājumi ir tajā pašā laikā, kad man boksa treniņi?
— Iekārtosimies.
— Labi, uzskati, ka esi mani saaģitējusi.
Baibas dēļ Daumants būtu ar mieru ne vien dejot, bet pat uz rokām staigāt un kūleņus mest.
— Bet to es tev saku: ar citiem skuķiem nedejošu, vienīgi ar Baibu.
Baibas vietā deju kolektīva mēģinājumā Daumantam līdzās nostājās Dēzija.
— Tu, dārgumiņ, esi sajaukusi adreses.
Dēzija sataisīja lielas acis.
— Kur Baiba? — Daumants noprasīja Dacei.
— Viņa dzied ansamblī. Mēģinājumi sakrīt, un arī uzstāties bieži vien nākas vienlaicīgi.
— Čau! Iztiksiet bez manis! — Daumants noliecās pie zāles stūrī noliktās plecu somas un gāja uz izeju.
— Nemuļķojies! — Dace viņu saķēra aiz rokas un vilka atpakaļ. — Tikpat kaut kur būs jāpiedalās.
Daumants apstājās un brīdi pārlika. Dacei taisnība. Ja Baiba var dziedāt, kādēļ viņš nevar dejot?
— Uzmanību! Sākam mēģinājumu! — Neviens no pirmkursniekiem nebija ievērojis aiz klavierēm sēdošo puisi. — Skolā jau ir deju kolektīvs no vecākajiem kursiem. Pagājušajos dziesmu un deju svētkos tas bija viens no laureātiem. Mūsu uzdevums — dejot tā, lai vismaz neatpaliktu no senioriem. Sāksim ar ritmikas vingrinājumiem. Iedomāsimies, ka esam putni un lidojam gaisā. Viens, divi — spārnus izplest, trīs, četri — spārnus sakļaut.
Pianiste, nošu vietā uzlikusi atvērtu romānu, sāka spēlēt maršu.
«Gandrīz kā bērnudārzā,» Daumants pats par sevi zobojās.
***
Sākumā ierinda pirms praktiskajām nodarbībām šūšanas darbnīcā meitenēm šķita neierasta.
— Kā armijā, — Dēzija zobojās.
— Ieradušās divdesmit septiņas audzēknes. Trūkst Elitas Elksnītes, — dežurante ziņoja.
— Viņai no rīta ļoti sāpēja galva un bija temperatūra, — Svetlana, Elitas istabas biedrene, paskaidroja.
— Jāpiezvana kopmītnes dežurantam, lai paskatās. Ja kaut kas nopietns, jāizsauc ārsts, — meistare Kristīne Liepa, nepaļaudamās uz savu atmiņu, atzīmēja bloknotā.
— Tu nekā neesi redzējusi, saproti, — Dēzija, paslēpusi rokas aiz muguras, čukstēja sanitārei Inai, bet tā nebija pielūdzama.
— Darbiņai nolakoti nagi, tumši sarkani, — viņa ziņoja.
— Ieraksti žurnālā! — meistare pavēlēja. — Un lai tas neatkārtotos.
Meistare katrai audzēknei iedeva savu uzdevumu un izgāja no darbnīcas.
— Meitenes, totāls dēlis! Trīsdesmit zēnu un septiņi simti skuķu. Ārprāts! Dejās būs jāņem līdzi adīklis.
— Kādēļ tad adīklis?
— Ko citu dančos sadaris? Ar skuķiem dejot nedomāju, tas ir zem mana goda. Es…
— Nomierinies, Dēzij, — Dace viņu pārtrauca. — Sarīkojumos viesos nāk zēni no citām skolām, piemēram, mēbeļnieki vai poligrāfiķi.
Brīdi meitenes cītīgi šuva pa līčloču līniju, kas bija uzzimēta uz papīra lapām. Vienīgi Dacei priekšā bija nokrauta raibu drānu kaudze. Viņa jau izpildīja šūšanas fabrikas uzdevumus.
— Es pievācu sev to sprogaino no septītās, dzirdat? — Dēzija atkal nenocietās.
— Velti pūlies, viņš jau ir aizņemts.
— No kurienes tu to izrāvi?
— Mēs mācījāmies vienā klasē, — Dace paskaidroja.
— Man par to nospļauties, — Dēzija savilka lūpas murskulī. — Ko gribēšu, to dabūšu.
Baiba cītīgi šuva un izlikās sarunu nedzirdam.
— Ja tevi tā interesē zēni, kādēļ nāci uz šo skolu? — Svetlana apjautājās. — Būtu iestājusies mēbeļniekos vai celtniekos.
Ienāca meistare, un saruna par zēniem aprāvās.
***
Septītās uzvalku grupas vienpadsmit zēni un deviņpadsmit meitenes stāvēja nelīdzenā ierindā darbnīcā pie sienas un gaidīja meistaru Antonu Kraukli. Dežurante Vija Venta turēja rokā dežūras žurnālu un ievilka ķeksīšus.
Iepazīšanās padsmitu gadqs. notiek viegli un ātri. Nekādas jūsošanas, tūlīt nāk draudzīgais «tu».
— Meistars Krauklis esot baigais nazis. Grādus saožot pa kilometru kā medību suns zaķi.
— Tik traki nav.
— Kā tu zini, Tom?
— Es viņu pazīstu.
— Klāj vaļā!
— Bijušais pagrīdnieks. Nedzer, nepīpē. Kas vēl jūs interesē?
— Tātad baigi svētais. Tādu tik par ceturto uz postamenta pie Strēlnieku muzeja, — sarkanmatis, pasīka auguma puišelis, ņirdza.
— Par tādu runu vari norauties pa zobiem, šakāli.
Leons Lācis neizpratnē paskatījās uz Tomu Sūnu.
— Krauklim ir tīras rokas un sirdsapziņa. Kopā ar manu senci sēdējis cietumā par politiku. Brīvprātīgi aizgājis karā, pēc atgriešanās visu mūžu nostrādājis šajā skolā, kaut arī ar savu prasmi citur varētu iesist lielo rubli. Bet viņš ne, no ideālistiem, saprotiet.
Pirmajā skolas dienā nejauši sasēdušies vienā solā, Daumants un Toms arī turpmāk turējās kopā. Daumants šķita kā izcirsts no granīta bluķa — plati pleci, padrukns augums, toties Toms bija veidots no daudz smalkāka materiāla — slaids, trausls, tumšiem, viļņainiem matiem, mazu, sievišķīgu muti, brūnās acis slēpās aiz garām un biezām skropstām kā meitenei.
— Kādēļ tev nav formas? — skolas komjaunatnes sekretāre Ludmila, satikusi Tomu trepju telpā, noprasīja.
— Iedevu ķīmiskajā tīrītavā.
— Nemuļķojies.
— Es organiski neciešu formas tērpus. Tie padara cilvēkus vienādus kā no konveijera.
— Gan armija tevi izmācīs.
— Nekas nesanāks. Man no dzimšanas ir plakanā pēda.
Ludmila klusēdama pagrieza muguru un kāpa lejā. No pieredzes viņa zināja, ka ar tādiem nav vērts muti dzesēt.
No septītās grupas Toms un Daumants bija vienīgie, kas prata apieties ar šujmašīnu. Kamēr pārējie mācījās ievērt adatā diegu un šūt taisno vīli, Tomam meistars jau uzticēja bikšu šūšanu, bet ar Daumantu nodarbojās individuāli.
— Iemācīsies šūt, pa vakaru velvetenes uzrausi, ka nemetas. Un cēneris kabatā, — Toms Daumantam skaidroja. — Ja trūkst piedāvājumu, es varu piespēlēt.