Ikgadējā septembra ekskursija piederēja pie skolas tradīcijām. Skolas vadība bija pārliecinājusies, ka pārgājienā audzēkņi labāk cits citu iepazīst, ciešāk sadraudzējas savā starpā un ar darba apmācības meistariem nekā skolā mēneša laikā. Skolotāji jau laikus gādāja, lai nebūtu tikai izskriešanās un uzjautrināšanās. Fizkultūras pasniedzēja Līvija Ziediņa krietni nopūlējās, kamēr katrai grupai izstrādāja savu maršrutu. Jaunuzņemtajiem nācās apgūt pirmās iemaņas, kā orientēties pēc kartes un kompasa.
— Taisni nezinu, ko iesākt, — vēsturnieks Daujāts skolotāju istabā žēlojās. — Pats galvenais varonis — izlūks un snaiperis Jānis Goba — aizceļojis un būs atpakaļ tikai pēc mēneša.
— Ja pareizi atceros, mans kādreizējais skolotājs Reinis Kadiķis arī ir cīnījies pie Vējavas, — Jurāte Jurjāne nedroši ieminējās.
— Varbūt uzaicināt viņu? Tas gan būtu lieliski!
— Bet viņam klibo veselība.
— Es pats ar savu mašīnu atvedīšu un aizvedīšu.
Pārgājiena rīts atausa miglains. Automašīnas brauca ar ieslēgtiem uguņiem. Līvija Ziediņa btffrīgi pētīja debesis. Ja migla kritīs zemē, tad labi, ja celsies augšup, var savilkt lietu, bērni samirks, saaukstēsies, būs nelaime nelaimes galā.
Vidzemes augstiene pārgājiena dalībniekus sagaidīja ar zilām debesīm un spožu sauli.
Otrajai grupai paveicās. Dace Ērgle, republikas jaunatnes izlases orientēšanās sportā dalībniece, zināja, kas jādara. Saņēmusi maršruta lapiņu, viņa nekavējās ne mirkli.
— Jāsoļo būs veikli, citādi zaudēsim.
— Meistarīti Liepu nevar pamest vienu, — Baiba ieminējās.
Meitenes samulsušas saskatijās.
— Es iešu kopā ar viņu, — Svetlana pieteicās.
Kamēr pārējās grupas vēl strīdējās, ko ņemt līdzi, ko atstāt autobusos, otrā jau pazuda tuvējā mežiņā.
Svetlana un meistare soļoja klusēdamas.
«Vēl pērnruden es tiku meitenēm līdzi,» meistare domās sarunājās pati ar sevi. «Šī ziema man pamatīgi iegrieza. Gripa, abpusējais plaušu karsonis… Vai tiešām būs jāmeklē cits darbs? Bet viegli teikt: cits darbs… Šajā skolā nostrādāts viss mūžs. Simtiem meiteņu viņa iemācījusi šūt, citu labāk, citu sliktāk, kā nu katra pati pacentušies. Zane kļuvusi par kostīmu mākslinieci teātrī. Avīzes viņu slavē kā talantīgu, ar labu izdomu un gaumi. Ingūna Modeļu namā demonstrē jaunākās modes, braukā pa ārzemēm.
Bet Tatjanu, lūk, neizdevās izvilkt. Cik viņa netika gājusi uz mājām, runājusi ar vecākiem, nekā. Paklīda meitene, pameta skolu, sāka dzert, pīties ar narkomāniem.» Daudzus gadus meistarei kremta šis nelaimīgais gadījums, vienīgais viņas praksē.
«Arī Zinai uznāca bizošanas trakums. Labi, ka par visiem nosargājām. Grupas meitenes nāca talkā. Tagad Zina jau precējusies, audzina divus bērnus, labi strādā. Paldies dievam, ka tā.»
Aizaugušais, sen nebrauktais ceļš ievijās mežā. Tīkams vēsums nosusināja sviedrus no sejas. Kļuva vieglāk elpot. Pie kādām mājām meža vidū abas gājējas apstājās.
— Paklau, palūgsim padzerties, — meistare ieteicās.
Ābeļu zari līka no sulīgu augļu pārpilnības. Nebija dzirdamas ne suņu rejas, ne vistu kladzināšana, ne bērnu balsis. Mājas šķita kā apburtas. Gājējas pamanīja, ka dažas logu rūtis izsistas un taciņas uz aku un kūti, laukos vienmēr gludi nostaigātas, aizaugušas un tikko samanāmas. Pamestas mājas, nevienam nevajadzīgas kā veci cilvēki, kuriem nav tuvinieku.
Kristīne Liepa atsēdās uz nezālēs aizaugušā soliņa, norāva sīku dievkociņa zariņu un paberzēja pirkstos. Tīkamais aromāts atsauca atmiņā bērnību. Dievkociņa krūmi bija vecmāmuļas lolojums.
Kara ugunīs sadega māja un vecmāmiņa. Tēvu un māti nopļāva fašistu lodes. Viņa pati tajā brīdī nesa pārtiku meža bunkurā paslēptajiem ebrejiem.
Svetlana, salasījusi pilnas rokas ar dzintarainām plūmēm, atsēdās blakus meistarei. Saldie auglīši paši kusa mutē.
— Arī es, tāpat kā tu, esmu bārabērns, — meistare Liepa, mīļu skatu apglāstījusi meiteni, teica. — Tūlīt pēc kara mani no bērnunama atsūtīja uz mūsu skolu, lai mācītos šūt. Dzīvojām tajā pašā kopmītnē, kur tagad tu. Latvieši, krievi, ukraiņi, igauņi, bija pat pāris čigānu un viena vāciete. Visiem mums karš bija nolaupījis bērnību. Dažs pirms kara bija paspējis pabeigt pāris klases, citiem nācās sākt gandrīz vai ar ābeci. No rītiem vienādos šineļos kā zaldāti soļojām uz skolu, vakarā atpakaļ uz kopmītni. Skola bija mūsu mājas, mūsu ģimene. Un tā es eju jau ceturto gadu desmitu, jo pēc skolas beigšanas paliku te strādāt.
— Jums vīra un bērnu nav?
— Ir, kā tad ne. Meita jau no mazotnes mīl visu dzīvo radību, nesa mājās ievainotus baložus, pamestus suņus un kaķus. Tagad mācās Lauksaimniecības akadēmijā par veterinārārsti. Šogad beigs. Dēlam patīk koka darbi. Beidza mēbeļnieku arodskolu, tagad strādā kombinātā «Māksla», griež koka figūriņas. Bet nu dosimies ceļā! Mūsu meitenes droši vien būs jau aizrikšojušas lidz pašai Vējavai.
Svetlana nenožēloja, ka palika kopā ar meistari. Bija labi klusējot soļot un vērot apkārtni. Lauku ceļš līkumoja apkārt stāvākiem pakalniem, aplieca loku ap nelielu ezeriņu, kur padzīvojusi sieviete, uz laipas stāvēdama, skaloja veļu.
Ļaudis tīrumā lasīja kartupeļus. Kombains, vilkdams aiz sevis putekļu asti, kā milzu vabole rāpoja pa lauku. Skolēni — talcinieki — tīruma malā cepa kartupeļus. No lakstu kaudzēm cēlās balti pēc rudens smaržojoši dūmi. Bezdelīgas, uz telefona vadiem sasēdušās, čivināja atvadu dziesmu vasarai.
— Vai tik nebūsim aizgājušas aplam? Svetiņ, bērns, ieteci tajās mājās, apjautājies. Labāk divreiz ceļu prasīt, nekā vienreiz apmaldities.
— Vēl divi kilometri, — Svetlana atgriezusies pavēstīja. — Tāds sīkums vien.
Meistare nopūtās.
Pa dažādiem ceļiem un taciņām uz Vējavu steidzās pārgājiena grupas. Ceļa mērķis — karā sašautā baznīca kalna galā — bija redzama pa lielu gabalu.
— Mēs atnācām pirmās, — otrās grupas meitenes priecīgi sagaidīja abas novēlojušās. — Un fotouzņēmumu mums būs milzums. Iznāks pamatīgs albums.
Līvija Ziediņa lika sastāties pa grupām. Trūka septītās. Apmaldījušies? Diezin vai, apvidus biezi apdzīvots, katrs parādītu ceļu.
— Ka tik nav notikusi kāda nelaime — kāds salauzis roku vai kāju vai kaut kas vēl ļaunāks, — skolotāji bažījās.
Septītie tajā brīdī stāvēja uz ļodzīga tiltiņa un vēroja, kā traktorists pūlas pārvilkt pāri braslam piekabi ar kartupeļiem. Riteņi griezās uz vietas un grima aizvien dziļāk dūņās.
— Baigais muļķis! Kādēļ viņš nebrauca pa tiltu? — Toms spriedelēja.
— Vai neredzi, ka tas turas uz puņķiem? — Daumants palēcās, un satrunējušais dēļu klājums iebrakšķējās.
— Ko ņirgājas, būtu nākuši palīgā, — traktorists, no kabīnes izliecies, sauca. — Pa visiem kopā izstumtu sausumā.
— Atradis muļķus! Liels prieks mīcīties pa aukstiem dubļiem līdz viduklim! — Toms, paskatījies uz savām firmas džinsenēm, pārgāja pāri tiltiņam un demonstratīvi atsēdās uz akmens. Pārējie viņam sekoja. Uz tilta palika vienīgi Daumants, Leons un Vita.
— Vajadzētu puisi izručīt, — Leons pakasīja pakausi, — bet baigi negribas.
— Ejam ātrāk, — Vita mudināja. — Mēs jau tā esam nokavējuši. Paliksim vēl pēdējā vietā, būs kauns.
Traktorists pa tam, atvienojis piekabi, mēģināja izrauties no dūņu gūsta. Daumants uzlocīja bikses un noāva kedas.
— Jāpabāž zem riteņiem kāds baļķēns, — viņš sauca.
Daumants mēģināja nolauzt rokas stilba resnuma alksni, bet tas bija sīksts kā no gumijas.
— Tom, ei, Tom, dzirdi! Aizdod savu tūrista cirvīti!
Toms negribīgi parakņājās mugursomā un izvilka cirvīti.
— Ass pēc velna, — viņš teica. — Tikai nesalauz. Dod, labāk es pats. Tu pieturi, es cirtīšu.
Nu sarosījās arī pārējie, tāpat ar rokām sāka lauzt alkšņu zarus un bāzt zem traktora riteņiem.
— Piedod gāzi, mēs pastumsim! — Daumants izrīkoja. — Viens, divi, reizē!
— Paldies, veči un dāmas! Bez jums es būtu nomuļļājies līdz vakaram, — traktorists pateicās. — Ņemiet kartupeļus. Varēsiet izcept ugunskurā.
— Dod šurp, gan noderēs! — Leons pastiepa mugursomu.
Septītie atnāca notašķījušies, bet ļoti apmierināti paši ar sevi.
— Labi, ka tā, — skolotāja Ziediņa atviegloti nopūtās, noklausījusies viņu stāstījumu.
Visi sasēdās kaķpēdiņām, mārsilu un laimiņiem apaugušajā sausajā norā pie baznīcas. Daumants, sānis pagājis, skicēja. Balta baznīca ar sašautu torni un neskaitāmām ložu dobītēm mūri. Melni, nokaltuši zari pret zilajām rudens debesīm. Rūsganā nora.
— Ko pūlies par velti, — Toms, klāt pienācis, teica. — Gribi, es nofotografēšu, čik un gatavs.
— Tinies vienu māju tālāk, netraucē strādāt!
— Mākslinieks atradies!
— Šeit 1944. gada rudenī notika liela kauja, — vēstures skolotājs Daujāts teica. — Par to jums pastāstīs šīs kaujas dalībnieks Reinis Kadiķis.
Tikai tagad Daumants pamanīja savu kādreizējo klases audzinātāju. Slaids, mazliet salīkušiem pleciem, viņš brīdi stāvēja klusēdams. Kā lai šiem jauniešiem, kuri nepazina kara šausmas, pastāsta par to, ko viņi toreiz pārdzīvoja? Vai tā nebūs tikai tukša parunāšana? Viņi nespēj pat iedomāties, ko nozīmē redzēt, kā krīt tavi labākie draugi. Dzīvības glābšanas instinkts liek pieplakt zemei, paslēpties kādā bumbas izrautā bedrē, aizspiest ausis, bet kaut kas augstāks — uzvaras griba, niknums par bojāgājušiem biedriem un izpostīto zemi, dzimtenes mīlestība — liek skriet tālāk, turpināt uzbrukumu.
— Jums šie viļņotie pakalni, birztalas, lauki un pļavas ir skaista ainava, bet mums, kas te cīnījāmies par katru zemes pēdu, svēta vieta. Un daudziem — mūža mājas, — iesāka Reinis Kadiķis.
— Nedzesē rīkli, vecīt! — Leons noņurdēja. — Zēni grib uzsist bumbu. Tas, ko tu tur lej, jau tūkstoškārt…
Saņēmis no Daumanta spēcīgu dunku, Leons apklusa.
— 24. augustā nostiprinājāmies tepat lejā — mežā. Šī nora atradās vidū starp mums un ienaidnieku. Izlūks Jānis Goba pa tumsu noslēpās baznīcas tornī. No rīta artilēristi saņēma precīzas ziņas par pretinieka ugunspunktu izvietojumu. Bet fašisti ātri vien saprata, ka baznīcā ir mūsu novērotājs, un sāka to apšaudīt. Trīs dienas Jānis noturējās tornī un visu laiku sniedza ziņas par pretinieka pārvietošanos, līdz mēs, latviešu zēni, varējām sākt uzbrukumu. Jānis Goba par šīm dienām uzrakstījis savas atmiņas.
— Bija tādi pati skaista un silta diena kā šodien, — Reinis Kadiķis nobeidza stāstījumu. — Mēs steidzāmies tālāk pakaļ bēgošajam ienaidniekam. Bet 500 vīru un jaunekļu palika te, Vējavas pusē, uz visiem laikiem.
Pārgājiena dalībnieki apstaigāja brāļu kapus.
— Daudzi vēl pavisam jauni, — Baiba klusi teica Dacei. — Un cik daudz nezināmu karavīru! Sievas gadiem ilgi gaidīja mājās vīrus, nezinādamas, kas ar viņiem noticis. Drausmīgi, vai ne?
Vējavas astoņgadīgās skolas skolēni baznīcā bija ierīkojuši novadpētniecības muzeju. N'prs skuķēns, divām strupām bizītēm kā radziņiem, uzmetās par gidu.
— Es te visu zinu, varu pastāstīt.
— Vai daudz apmeklētāju? — Reinis Kadiķis painteresējās.
— Pulka gan. īpaši augusta pēdējā svētdienā, kad sabrauc bijušie frontinieki.
Novada vēstures liecību un padzeltējušo fotogrāfiju vidū bija arī izlūka Jāņa
Gobas palielināteattēls.
Vecajā baznīcā bija drēgni.
— Ejam ārā! — Dace parāva Baibu aiz rokas.
— Dzērves, meitenes, re, kur dzērves! Veseli trīs kāši. Četrdesmit piecas. Tik daudz es nekad neesmu redzējusi. Laimīgu lidojumu!
— Meitenes, braucam!
— Un zēni var palikt?
— Mūs jau šajā skolā arī uzskata par skuķiem.
— Paliksim vēl pusstundiņu, tik jauks laiks.
— Kamēr tiksim Rīgā, būs jau tumšs, — Ziediņa bija nepielūdzama.
— Lūdzu, skolotāj, šādas ekskursijas vajag rīkot biežāk, vismaz reizi mēnesī.