— Klau, veči, aizlaidīsim līdz veikaliņam, ierausim pa aliņam! Būs drošāk fizikā rakstīt kontroleni, — Leo garajā starpbrīdī ieminējās.
— Es par! — Daumants tūlīt bija ar mieru.
— Vai tiksim laikā atpakaļ? — Toms šaubījās.
— Ko tu, līdz turienei viens pūtiens.
Toms, kā garākais un labāk ģērbtais, bija pircējs. Pārējie gaidīja turpat blakus nama kāpņu telpā.
— Vai jums neliekas, ka alus ieskābis? — Daumants, krietnu malku ievilcis, ieprasījās.
— Ko tu, pats labums, — Leons slavēja.
— Es vairāk negribu, — Toms atteicās.
— Dzer, nauda samaksāta. Neies jau mantu zemē liet.
— Tas nu gan.
Apmierināti ar sevi, visi trīs gāja atpakaļ uz skolu.
— Paskatiet, kā tā zoss iet — kā govs uz ledus, — visi trīs skaļi smējās. Neviens nedzirdēja zvanu uz mācībām.
— Kādēļ jūs neesat stundā? — ar direktora vietnieci Maiju Skuju joki bija mazi.
— Mēs tūlīt, mēs mazliet… tā drusciņ atvēsinājāmies… — Leons stostījās un nožagojās.
— Uzpūt dvašu! — Skuja pavēlēja. — Tūlīt nāciet augšā manā kabinetā!
— Mēs neko, mēs tikai aliņu, — Leons luncinājās. — Pavisam maziņu trauciņu, šitādu… goda vārds…
— Kas te ir — skola vai klosteris? — Toms augstprātīgi noprasīja. — Nevainīgu aliņu vairs nedrīkstēs iedzert, ko?
Daumants juta, ka nesen ēstās pusdienas tā dīvaini kāpj uz augšu. Viņš pielēca kājās un gribēja steigties uz tualeti, bet nepaguva. Tas bija signāls pārējiem. Toms, roku mutei priekšā aizšāvis, paspēja izskriet ārā, bet Leons'vēma turpat uz vietas.
Komjaunatnes sekretāre Ludmila Ivanova, kas atradās kabinetā, izbiedētām acīm raudzījās notiekošajā.
— Ļuda, lūdzu, ieej pie sekretāres un piezvani šo varoņu vecākiem, lai brauc dēliņiem pakaļ. Un pasaki dežurantam, lai atnes lupatu un spaini. Ludmila izsteidzās ārā.
— Bet man mātes nav, — Leons ņirdza. — Un tēvs strādā vakara maiņā. Nekas jums neiznāks.
Daumants nosarcis neteica ne vārda. Tādas lietas jau nenoslēpsi. Drīz par to zinās visa skola, komjauniešu sapulcē kārs pie lielā zvana. Kauns no Baibas.
— Es eju uz stundu, — Maija Skuja stingri noteica. — Kad atgriezīšos, lai viss būtu kārtībā. Sēdiet un gaidiet. Un izvēdiniet kabinetu.
Leons un Daumants rīstīdamies sakopa telpas. Toms nerādījās.
* * *
— Vai no aliņa vien tā varētu noreibt, — Toma tēvs drēbniekmeistars Jānis Sūna apšaubīja. — Vai tik puiši nebūs piešāvuši klāt ko stiprāku?
Vainīgie noliedza.
— Nemaz nezinu, ko lai iesāku, — Skuja prātoja. — Tādus iereibušus vienus pašus nevar palaist uz mājām.
— Daumants draudzējas ar Baibu un Daci no otrās grupas. Varbūt palūgt, lai viņas aizved puisi uz mājām, — Ludmila ieminējās.
— Nē! — Daumants pielēca kājās.
— Skolotāj, dodiet tos skuķus man, mani vēl nekad nav pavadījušas tik glītas meitenes, — Leons bezkaunīgām acīm blenza Skujā. Reibums viņu padarīja drosmīgu.
— Man lejā mašīna, es pats viņus aizgādāšu mājās, — Sūna izlēma.
— Ko dzer, ja nevar turēt, — pārējie septītās grupas zēni otrā dienā paklusām, lai meitenes nedzirdētu, pārmeta.
— Pārdevēja mums iesmērēja bojātu alu, — Daumants taisnojās.
— Točno! — Leons apliecināja.
Divnieki fisikā par izvairīšanos no kontroldarba — tas vēl būtu sīkums, par to trijotne neuztraucās, gan izlabos. Daudz grūtāk bija atkauties no meitenēm.
— Baigie varoņi atradušies. Taisni riebj skatīties!
— Baigie gan, bet ne varoņi.
Sarunā iesaistījās arī meistars Krauklis: — Daudz lielāka vīrišķība būtu atteikties nekā skriet citiem līdzi. Kurš tad pirmais to dzeršanu izdomāja? Leons, vai?
Vainīgie klusēja.
— Jūsu dēļ visai grupai jāzaudē droša pirmā vieta un ekskursija uz Ļeņingradu, — Vita Venta bezmaz vai raudāja.
— Atradušas, par ko uztraukties. Neaizbrauks šogad, aizbrauks nākamgad. Ļeņingrada jau nav nekāda Parīze. — Toms raustīja plecus. — Man tāda bijusi, nebijusi.
— Tu droši vien sava papiņa žigulī esi tur bijis ne reizi vien, bet mēs…
— Iemeta par kapeikām, noreiba par rubli, bet tracis sacēlās par visiem desmit!
Dzērāju lieta ar to nebeidzās.
— Nevar pielaist, lai skolā ieviestos «zaļais pūķis». Cik mums to zēnu ir, un ja tie paši sāks palaisties? — skolas vadība šajā ziņā bija stingra.
Visus trīs «pudeles brāļus» izsauca uz skolēnu arodkomitejas un komjaunatnes komitejas apvienoto sēdi. Tajā piedalījās arī pedagogi un milicijas pārstāvis vecākais leitnants Sams.
— Pēc noteikumiem par dzeršanu skolā vecāki jāsoda ar trīsdesmit rubļiem, — vecākais leitnants paziņoja.
Vainīgie, galvas nodūruši, klusēja.
— Varbūt šoreiz atliksim sodu, paskatisimies, kā mūsu «varoņi» uzvedīsies, — direktore ierosināja.
Toms, neatradis par vajadzīgu atbildēt, pagriezās un aizgāja.
Daumants daudz neuztraucās, ko par viņu domāja citi. Viņam bija kauns no Baibas.
Katra diena skolā nāca ar jauniem notikumiem. Alus cienītāju dēka pamazām aizmirsās.
* * *
Augstu virs pilsētas rudenīgajās oktobra debesīs norisa cīņa starp sauli un mākoņiem. Brīžiem lielas, saltas lietus lāses kapāja gājēju sejas. Vējš klēpjiem rāva no kokiem pēdējās rudens lapas. Tad pēkšņi tas uz brīdi izgaiņāja mākoņus, debesis kļuva spilgti zilas kā nomazgātas. Katrā peļķē un lietus pilienā mirdzēja mazs saules atspulgs.
«Kaut varētu to visu uzlikt uz audekla.» Daumants, iedams uz skolu, vēroja saules un mākoņu divkauju.
Veļu mēnesis novembris atnesa kailsalu. Audzēkņi krēslā ieradās skolā un vakara tumsā devās mājās. Mācību stundas, šūšanas darbnīca, dziedāšanas nodarbības, deju pulciņš, saimniecības darbi mājās, stundu sagatavošana — un atkal viss no gala.
— Kaut vienreiz varētu pa īstam izgulēties, — Svetlana žēlojās. — Brīvdienās es nekā cita nedarīšu kā vien ēdīšu un gulēšu, goda vārds.
Pa otro grupu ceļoja nosmulēta, no biežās lasīšanas saplīsusi Kurts-Māleres grāmata «Likteņa viļņos».
— Kāda mīlestība! Tik tīra un nevainīga. Viņš viņu pirmo reizi noskūpsta tikai pēc laulībām, vai jūs, meitenes, varat to aptvert? — Svetlana jūsmoja. — Ar mūsdienu vīriešiem nevar pat salīdzināt.
— Tev arī gribētos satikt tādu sapņu princi — skaistu, ļoti bagātu un, protams, lai tas tevi nēsātu uz rokām, — Dace pazobojās.
Dēzija iesmējās, iedomājoties, cik milzīgi lielam jābūt cilvēkam, kurš spētu masī- vo Svētu nēsāt uz rokām.
— Gribētos gan, — sentimentālā Svetlana, neievērodama meiteņu zobgalības, atzinās. — Gluži tāpat kā šajā romānā, kur bagātnieka dēliņš Rūdolfs iemīl un apprec nabaga bārenīti Loru. Es apraudājos, to lasot.
— Un viņu lūpas sastapās svinīgā svētlaimē, — Dace zobojās. — Šitādas lubenes Kurts-Mālere štancējusi simtiem un visas vienādas, kā no konveijera.
Dēzija kāroto lasāmvielu saņēma no Baibas vēstures stundā. Kā pa laikam to paradusi darīt, viņa vispirms uzšķīra pēdējo lappusi, lai zinātu, vai beigas laimīgas.
Vēstures skolotājs Daujāts pašreiz stāstīja par sacelšanos uz bruņukuģa «Potjomkins» 1905. gadā.
«Kas tad te? Vēstule?» Dēzija izņēma no grāmatas salocītu papīra lapiņu.
«Mīļā Baiba!
Lai kā Tu vairītos un bēguļotu no manis, Tu tikpat vaļā netiksi. Līdz pat šim jbrīdim nezinu, kas īsti ir par iemeslu Tavai aiziešanai no mūsu ansambļa. Droši vien tā «neilona princese» Sanita no Tavas bijušās klases ir kaut ko sliktu samelsusi par mani. Netici viņai ne vārda. Viņa pati atzinās, ka esot ieķērusies manī līdz ausīm. Tādi aptaurēti skuķēni ir gatavi uz visādām nelietībām. Mūs abus, Tevi un mani, vieno un saista kopīga mīlestība uz mūziku. Gaidu no Tevis atbildi, jo ātrāk, jo labāk. Manu telefonu, cerams, neesi aizmirsusi.
Tagils
P.S. Puiši ari pēc Tevis noilgojušies.»
«Kolosāli!»"Domas Dēzijai strādāja ātri kā skaitļojamā mašīna. Viņa šo vēstuli parādīs Daumantam, lai redz, kāda patiesībā ir princese «Neaizskar mani». Slepeni uztur sakarus ar kaut kādu Tagilu un vēl citiem puišiem. Un Daumants, dumiķītis, velkas tādai pakaļ kā ēna.
Dēzija padeva Tagila vēstuli blakussēdētājai Svetlanai. Svēta izburtoja uzrunu, paskatījās parakstu un atdeva atpakaļ.
— Es nelasu svešas vēstules.
— Svētule atradusies, — Dēzija apskaitās.
Pusdienas starpbrīdi Dēzija aizturēja Daumantu pie ieejas ēdnīcā.
— Ko vajag? — Daumants nelaipni norūca.
— Tev vēstule. Ņem taču!
— No kā?
— No Baibas, — Dēzija smiedamās uzsauca un steidzās ātrāk pazust.
Pēc sestās stundas Daumants saķēra Dēziju aiz rokas un tenteriski izrāva trepju telpā.
— Nežņaudz, dullais! — Meitene mēģināja atbrīvoties. — Man sāp.
— Kur tu to ņēmi? Vai nozagi? — Daumants vicināja Tagila vēstuli Dēzijai gar degunu.
— Aptaurētais! Baiba to bija ielikusi vienā grāmatā, droši vien lai izlielītos, kādi viņai paziņas.
— Tu, Dēzij, esi īsta maita. — Daumants nospļāvās un neatskatījies aizgāja.
Dēzijai gribējās raudāt. Viņa bija cerējusi, ka Daumants pēc šīs vēstules novērsīsies no Baibas un viņai būs visi ceļi vaļā.
Daumantam iekšā viss vārījās, greizsirdības bulta bija trāpījusi tieši sirdī. No tā, ko matemātikas skolotājs aiznākamajā stundā rādīja un skaidroja, viņš nedzirdēja un neredzēja nekā, itin kā atrastos citā pasaulē.
Puišiem taisnība — Baibas priekšā es patiešām izplūstu kā ķīselis. Kolīdz viņa uz mani paskatās ar savām spožajām blisenēm, tā man mute ciet. Bet nu ir beigas. Basta un āmen. Vienreiz jau viņa tā donžuāna un jauno meiteņu pavedēja Tagila dēļ gandrīz bojā aizgāja. Un nu sāks atkal? Lai viņa ieskrienas ar to savu klimpermani. Pa-saulē meiteņu netrūkst. Pašas kristu ap kaklu, ja vien gribētu. Tā pati Dēzija…
— Klau, Tom! Kādi skuķi tev vairāk pa prātam — neaizskaramās vai tādas kā Dēzija no otrās grupas?
Toms izbrīnījies paskatījās uz Daumantu un paraustīja plecus.
— Skatoties, kādam nolūkam. Večerinkai un visam pārējam, kas tai seko, es ņemtu labāk Dēziju. Bet par sievu? Nu, par to vēl par agru domāt. Vispirms jābeidz skola un jānostājas uz savām kājām.
— Vai tu kādreiz esi iegrābies kādā skuķī tā līdz ausīm?
— Atradis īsto laiku sarunām par seksu. Matemātiķis blenž tieši uz mums. Izcels, iegriezīs cāli.
—
***
Otrās grupas apmācības šūšanas darbnīcā ievilkās. Meitenes gribēja nobeigt vienādos priekšautus, koši dzeltenus ar monogrammu uz kabatas. Tādas pašas krāsas
lakatiņi jau bija gatavi. Dace palidzēja Dēzijai, kurai ar šūšanu vēl neveicās — te pārtrūka diegs, te atkal šuve streipuļoja kā piedzērusies uz visām pusēm, un meistare Liepa lika ārdīt ārā. Dēzija aiz dusmām pat apraudājās.
Līņāja apnicīgs lietus. Daumants, kapuci uz galvas uzlicis, krietnu pusstundu mīņājās otrā ielas pusē, līdz beidzot skolas durvīs parādījās Baiba un Dace.
— Jāparunā, — viņš, piegājis pie meitenēm, satvēra Baibu aiz elkoņa.
— Vai intīmi? — Daces acīs pazibēja smieklu velniņi.
— Intīmi.
— Nu, tad es eju. Čau!
— Pagaidi, es tūlīt, — Baiba sauca nopakaļ. — Man tev…
— Negaidi vis, — Daumants viņu pārtrauca.
Dace pazuda aiz ielas stūra.
— Man tev kas jānodod. — Daumants pasniedza Baibai Tagila vēstuli.
— Kur tu to dabūji? — Meitene spēji piesarka.
— Izrāvu Dēzijai no rokām.
— Tu izlasīji?
— Vari būt droša, ka puse tavas grupas to ir lasījusi un nu ņirgājas par tevi.
Baiba klusēja.
— Vai tu Tagilu vēl…
— Nevajag, Daumant. Tas viss ir sen pagājis un aizmirsts. Tagila ansamblim trūkst solistes, un tādēļ viņš neliek mani mierā. Bet es negribu. Un nav jau arī laika — mācības, katru dienu mēģinājumi.
— Tu nemelo?
— Dieva vārds, goda vārds!
Nē, tādas acis kā Baibai nespēja mānīties. Daumantam kā akmens novēlās no sirds.
— Ja tas sprukstiņš tev neliek miera, pasaki man, es viņu kotletēs samalšu. Bet Dēzija rīt norausies, otrreiz viņai tādi numuri neies cauri.
— Ne jau Dēzija viena. Pats teici, puse grupas lasījusi vēstuli. Kādi viņi vēl bērni!
— Bet tā to atstāt nedrīkst. Iedomāsies par tevi diezin ko, — Daumants neatlaidās.
— Lai domā, ja grib, man vienalga. Labāk izlikties, itin kā nekas nebūtu noticis.
«Es mīlu tevil» Daumantam gribējās skaļi izkliegt, lai visi uz ielas dzirdētu.
— Tu esi laba, — viņš klusi noteica.
—
***
Ar spalgu švīkstoņu Tagils nobremzēja pie skolas ieejas. Baiba pat nepaskatījās uz tumšsarkano žiguli.
— Lūdzu, kāp iekšā, es tevi aizvedīšu mājās, — Tagils, kā vienmēr, elegants no galvas līdz papēžiem, atvēra durvis.
— Paldies, es labāk iešu kājām.
Meitenes, bariņā pie durvīm sastājušās, vēroja notiekošo.
— Es tevi lūdzu, jāparunājas.
Baiba paraustīja plecus un apsēdās Tagilam blakus.
— Kādēļ nepiezvanīji? Es gaidīju.
— Nav laika. Mācības, praktiskie darbi.
— Dziedāšanu droši vien esi pametusi?
— Nē, kādēļ? Dziedu skolas korī un meiteņu ansamblī, starp citu, labākajā Rīgā. Mācos pie Irbes.
— Un klavierspēli?
Baiba klusēja.
— Žēl. Varbūt tomēr atsāksim mūsu nodarbības?
— Paldies, Tagil. Patiešām nekādi nesanāk.
— Puiši noilgojušies pēc tevis. Es apsolīju, ka svētdien tevi atvedīšu.
Tagils zināja par Baibas mīlestību. Viņas kādreizējā klasesbiedrene Sanita bija par to izpļāpājusi. Izlutinātais un pašpārliecinātais konservatorijas students negribēja un arī nespēja saprast, ka šī mīlestība varētu izgaist un ka viņš pats pie tā ir vainīgs.
Baiba domīgi skatījās uz savu kādreizējo elku. Slaidās mūziķa rokas droši turēja stūri, lūpu kaktiņos iesēdies ironisks smīniņš. Vienīgi brūnās acis Baibā raudzījās izbrīnījušās, pat samulsušas. Meitenei šķita, ka viņus šķīra nevis daži mēneši, bet vesela mūžība. Ne tik sen viņa sarka un bālēja no Tagila ciešāka skatiena vien. Visu savu nākotni, laimi, panākumus viņa domās saistīja ar šo puisi, iztēlojās, kā viņi abi strādās Tagila ansamblī, kļūs slaveni, ceļos pa pasauli un vienmēr mīlēs viens otru. Kur tas viss pazudis? Grāmatās rakstits par pirmo mīlestību, kas saglabājoties visu mūžu pat tad, ja iemīļotais nomirst. Bet Tagils taču ir dzīvs un vesels.
— Ko lai es saku puišiem?
— Svētdien es nevaru.
— Kādēļ?
Baiba vērīgi paskatījās viņā. Tagils samulsa, neizturēja šo skatienu.
— Tu vēl vienmēr dusmojies uz mani?
— Nē.
— Saproti, man ir divdesmit viens gads. Es jau esmu pieaudzis vīrietis. Bet tu…
— Nevajag, Tagil. Tam nav nekādas nozīmes.
— Nē, vajag. Tu vēl esi pa pusei bērns. Un man nebija nekādu tiesību atbildēt uz…
— Es neesmu bērns, — Baiba viņu pārtrauca.— Pēc tā, kas ar mani notika, vairs ne. Pieturi, man šeit jāizkāpj.
Aizcirtusi durvis, Baiba neatskatīdamās iegāja tuvākajā veikalā.
«Skaista. īsts pumpuriņš. Varbūt es biju baigais glupiķis, toreiz neizmantodams situāciju,» prātoja Tagils. «Vai tiešām viņa mani vairs nemīl? Nevar būt. Pacīnīsimies, meitenīt, redzēsim, kurš kuru.»
— I love you, — tranzistorā dzidra sievietes balss pavēstīja. Viens no pasaules slavenākajiem ansambļiem — ABBA.
Baiba nerādījās. Iedarbinājis motoru, Tagils brauca uz klubu «Blāzma». Drošs paliek drošs, jāpaskatās pēc jaunas solistes, viņš izlēma.
Daumants, pamanīdams, ka Baiba iekāpj Tagila mašīnā, apstulba. Kā tad tā? «Tas viss sen pagājis un aizmirsts,» viņa pirms pāris dienām apgalvoja. Bet vajag tikai šim klimpermanītim pamāt ar pirkstu, kad pati lien mašīnā un karas kaklā.
Daumants sakoda zobus, iegāja dzērienu veikalā un nopirka «lielo bumbu». Ietrieks rīklē visu līdz pēdējam pilienam. Tēvs apgalvo, ka tas bēdās palīdzot.
Mājās neviena nebija. Daumants paņēma no virtuves glāzi, rupjmaizi un ieslēdzās istabā. Nolicis priekšā paša zīmēto Baibas portretu, viņš pielēja glāzi līdz malām.
— Prozit, vecenīti Uz tavu laimi! Pretīgs gan, maita. Lai tev dzīvē paveicas! Čau!
Trešo glāzi lejot, puisim rokas manāmi drebēja.
— Ko tu lūri manī ar savām teļa blisenēm? — viņš uzrunāja portretu. — Es, stulbais, svēti ticēju, ka tādas skaidras acis nekad nespēj mānīties. Jāsmejas. Meli, viss meli. Mīlestība, draudzība, uzticība — kur tās ir? — Izstiepis dūri, Daumants ietrieca to bildē. Stikls sašķīda gabalos, portrets pārplīsa uz pusēm.
Vecākais brālis Kristaps, veltīgi izdauzījies gar durvīm, iekāpa pa vaļējo logu. Daumants, gluži bāls, aizmidzis gulēja gultā. Kristaps veikli novāca pudeli un piekopa istabu, lai māte nekā nepamanītu. No sagraizītās rokas uz grīdas pilēja asinis. Kristaps pārsēja ievainojumu.
— Kas Daumantam? — māte satraucās.
— Nekas. Laikam ko nelabu ieēdis.
Māte gādīgi gultai blakus nolika spaini.
Daumantam bija grūta nakts. «Nekad, nekad vairs ne malka, ne piliena,» viņš, pār spaini pārliecies, pats sev zvērēja.
— Kas tad tev — skolā ziepes vai personiskajā dzīvē? — Kristaps otrā rītā, brokastis ēzdams, apjautājās. — Tu vakar uzvedies kā pēdējais idiots.
— Visi jau nevar būt supergudrie paistudenti.
— Nu, nu, nesāc atkal psihot. Gan būs labi. Senči jau neko nenojauta. Proties vien pats turēt mēli aiz zobiem.
— Baigi riebīga jušana, — Daumants atzinās. — Galva smaga, un mute kalst un smird.
— Uzdzer minerālūdeni, tas palīdzot.
Kristaps posās uz lekcijām.
— Tev uz skolu nav jāiet?
— Es tur savu kāju vairs nesperšu.
— Oho! Ko tad tas nozīmē?
— Nav tava daļa. Savācies un tinies ātrāk prom.
— Nekas tā nenomierina sirdi kā grādi, — tēvs vakarā virtuvē stīvu mēli mur- mulēja, ar zobiem atvērdams «Taizeļa» pudeli. — Uzspļauj viņiem visiem un nāc pie mums uz galdnieku cehu, pēc pusgada rausīsi naudu kaudzēm, es garantēju.
Daumants, galvu rokās atspiedis, smaidīja idiotisku dzērāja smaidu.
Māte otrā istabā guldināja mazdēliņu, un pār vaigiem viņai stiepās divas asaru vadziņas.
* * *
— Daumants trešo dienu nav skolā, — Toms Baibai paziņoja. — Tu nezini, kādēļ?
Arī deju pulciņa vadītāja satraucās, viena pāra iztrūkums draudēja izjaukt vairākus numurus. Tuvojās ikgadējie skolas deju svētki, kas vainagoja viņas darbu. Tādi uzvedumi bija pa spēkam tikai nedaudzām republikas skolām.
— Jāiet apraudzīt, — Baiba izlēma. — Varbūt slims. Bet vienai kaut kā neērti.
— Brauksim abas, — Dace piekrita bez liekas tielēšanās.
Brūns takšelis, brīdi aprējis nācējas, paluncinājis asti un apostījis viņu kājas, aizgāja savās darīšanās.
Veltīgi izklauvējušās pie ieejas durvīm, meitenes ieskatījās pa vienīgo apgaismoto logu istabā. Galds piemētāts ar ēdiena atliekām, gultā kāds gulēja.
— Tā ir Daumanta istaba, — Baiba nezin kādēļ čukstēja un parāvās sānis. Dace pieklauvēja pie stikla.
Ar pūlēm izrausies no gultas, Daumants piegāja pie loga.
— Ko vajag?
— Vai iekšā neaicināsi? — Dace apjautājās.
— Durvis vaļā.
Ieraudzījis Baibu, puisis satraucās.
— Man te nekārtība, es nezināju… — Daumants steidza saklāt savandīto gultu un nemanot ar kāju iebīdīja pagultē iesākto «Taizeļa» pudeli.
Uz galda starp maizes donu un iekostu desas gabalu atradās saplēstā un saburzītā Baibas ģīmetne. Dace to salika kopā un mēģināja izgludināt. Istabā valdīja tik blīvs klusums, ka šķita — to varētu griezt ar nazi kā sieru. Baiba skatījās Daumantā, un viņas acis pierietēja asarām.
— Saki kaut ko, lamā, kliedz, tikai neblenz tā! — Daumants eksplodēja. — Nespēju panest, ka tas draņķa Tagils tevi… Tāpēc arī dzēru.
— Apkaunies, Daumant! — Dace viņu apsauca.
— Ak, man jākaunas, man, jā? Viņa pati apsolīja, ka nekad vairs… ar to… Un es, stulbenis, noticēju. Bet kas pēc tam? Man aiz muguras satiekas ar Tagilu, iekāpj mašīnā, un abi kopā mierīgi aizbrauc. Un vēl pasmejas par tādu idiņu kā es.
— Aptaurētais Otello! Un to tu nemanīji, ka pie nākamā stūra Baiba izkāpa?
-Ko?
— Gluži vienkārši — atvēra mašinas durvis un aizmuka.
— Kā tu to zini?
— Redzēju. Un, ja netici, pajautā pats.
— Tiesa?
Baiba klusējot pamāja ar galvu.
Daumants izskatījās tik apjucis, ka abas meitenes ar pūlēm valdīja smieklus.
— Bet tad jatr..: nu, tad jau viss ir kārtībā! Tas ir kolosāli, ka jūs atnācāt. Citādi es vēl būtu turpinājis… un visu salaidis dēlī. Meitenes, tagad klausieties uzmanīgi: es, Daumants Pētersons, svinīgi zvēru un apsolu nekad vairs, nē, tas par traku, teiksim, nākamo divu gadu laikā neņemt mutē ne pilītes grādīgā. Vari ieprotokolēt, Dace, ja vēlies. Bet tagad mazu uzmanību…
Daumants izvilka no grāmatplaukta zīmēšanas bloknotu un kārbu ar krāsainajiem krītiņiem.
— Baiba, lūdzu, apsēdies uz Kristapa gultas un paliec britiņu nekustīga.
— Vai man jāiet? — Dace zobgalīgi apvaicājās.
— Nečauksti un sēdi klusi! Netraucē strādāt!
«Cik mainīgs spēj būt cilvēks. Tas, kas pirms brīža izrausās no gultas — miegains, ļauns —, un šis, kas, darbā iegrimis, visu apkārtni aizmirsis, pēta manu seju,» Baiba domāja.
— Modelis ir pārāk nopietns. Gribētos izlūgties mazu smaidiņu, citādi man nak- tis rādīsies ļauni sapņi.
— Jocīgais, vai tad tu to bildi ņemsi blakus gultā? — Dace smējās.
— Nē, piekāršu, lūk, tur pie sienas.
* * *
No Baibas dienasgrāmatas:^
«Daumants ir greizsirdīgs uz Tagilu. Viņš mīl mani. Bet es? Nezinu. Tas ir pavisam citādi nekā ar Tagilu. Ar Tagilu mani saistīja mūzika, dziesmas. Bet ar Daumantu? Esmu pieradusi, ka viņš vienmēr ir manā tuvumā. Man ir labi ar viņu. Runā, ka katrai mīlestībai tāpat kā katrai puķei esot sava smarža. Bet ir taču puķes bez smaržas.»
***
Sestdienas pievakarē tumšsarkanais žigulis stāvēja pie skolas ieejas. Sākumā audzēkņi skrēja ārā bariem, cits citu grūstīdami, smiedamies un čalodami, vēlāk nāca aizkavējušies pa pāriem, pa vienam.
Dace un Baiba beidza uzkopt ķīmijas kabinetu.
— Re, kur tavs bruņinieks. — Dace paskatījās pa logu.
— Iesim mājās pa pagalma izeju. Es negribu viņu satikt.
— Pareizi dari.
— Leons nav rādījies jau veselu nedēļu, — Vita ziņoja.
— Viņam fizikā un algebrā cāļi, būs sadomājis bastot.
— Es varu vakarā aiziet, — Daumants piesolījās. — Viņš dzīvo netālu no manis.
Čīkstoši vārtiņi, kas turējās vienā eņģē, aizaudzis dārzs, veca, noplukuši koka
māja. Velti izdauzījies pie durvīm, Daumants nospieda rokturi. Durvis atvērās. Māja grima tumsā.
No koridora bija samanāmas divējas durvis. Oda pēc skābiem kāpostiem.
— Ei, vai te kāds ir?
— Vai tu, tēvs? — Daumants izdzirda vārgu balsi.
Iedegās gaisma. Leons gulēja gultā, sasedzies ar segu un vēl mēteli. Telpā bija ledaini auksts.
— Āāā, tas esi tu? — viņš gari novilka. — Piesēsties, ja esi atkāpis. Es, redz, nolikos slīpi. Krūtis dur pie katras elpas. Un drebuli krata. Vecais arī otro dienu nerādās. Atnes man stopu ar ūdeni, ja? Virtuvē uz sola vajag būt spainim. Nav spēka… Slāpst…
Leons aizgūtnēm dzēra, pa starpām klepodams un čērkstoši vilkdams elpu, tad nespēkā atslīga gultā.
Daumants klusēdams vēroja nemājīgo, nesakopto istabu.
— Tev droši vien ir temperatūra?
— Nezinu. Mājās nav termometra.
— Gribi, es iekurināšu krāsni un uzvārīšu tēju, — Daumants sarosījās.
— Malka virtuvē pie plīts.
Drīz vien krāsnī jautri sprēgāja pagales. Leons ar baudu strēba karsto dzērienu un grauza cietu baltmaizes doniņu, apmērcēdams to tējā.
— Nekāda saldā dzīve tev, brāl, nav, — Daumants noteica.
— Nekas, var iztikt. Mēs te abi ar fāteru. Māte aizgāja pie cita. Reizi gadā aicina mani ciemos. Pie durvīm liek novilkt kurpes un tūlīt uz vannas istabu mazgāt rokas. Muteres otrais vīrs ir ārsts. Pie viņiem viss tik sterils kā slimnīcā, taisni riebjas. Kad māte gāja prom, ēs raudāju. «Pacieties mazliet, dabūsim lielāku dzīvokli, tad varēsi dzīvot pie mums,» viņa solīja. Es, muļķītis, toreiz noticēju.
«Tēt, vai drīz mamma mani ņems pie sevis? Vai rit?» es bieži apjautājos. Vecais neizturēja, sakliedza uz mani un aizgāja pēc pudeles. Vēlāk es vairāk pa ielām, kopā ar čaļiem jautrāk.
Mamma dabūja jaunu trīsistabu dzīvokli, bet manā vietā iegādājās suni, lielu kā teļu, melnu, ar sprogainu vilnu. Esot baigi dārgais, Nūfaundlendas sugas. Tādi ziemeļos glābjot slīcējus. Jocīgs lops, sēž kaktā uz mīkstas, siltas segas, kāda man nekad nav bijusi, blenž lielām, skumjām acīm, šķiet, sāks raudāt.
Ko tu skumsti, es viņam saku, tev ir labi, sava silta vietiņa, vēders pilns… Ne tā kā man, reizēm ir, ko grauzt, reizēm, kad vecajam lielais plosts, nekā…
— Kādēļ tu visu neizstāsti mātei? Viņa droši vien pieņemtu tevi.
— Ko es tur sadarītu? Sēdētu blakus sunim? Pie viņiem jau no garlaicības pat mušas sprāgst. Vecā arī žēl… Viņš vēl joprojām pārdzīvo… Glabā mammas bildi galda atvilktnē un reizēm, kad es neredzu, slepus skatās…
— Mans vecais arī reizēm plosto, — Daumantam negribot izspruka.
— Jā? — Leons brīnījās. — Es domāju, ka ar tevi gan viss okei. Boksa čempiņš, skuķu siržu lauzējs. Ja man būtu tāds ģīmis, es arī… Eh, ko tur, Šakālis paliek Šakālis.
— Ko tu, Toms jau tikai pa jokam.
— Paklau — kā tu sadomāji nākt uz mūsu učeni? — Leons mainīja sarunas tematu.
— Gribas ātrāk nostāties uz savām pekām, — Daumants pateica tikai pusi patiesības.
— No manis atkal učuki atkratījās. Mans smadzeņu pods neesot piemērots zinību uzņemšanai, lai ejot uz arodeni. Iedeva pat labu raksturojumu. Mutere bija uzodusi par mūsējo skolu. Piedziedāja man pilnas ausis ar slavas dziesmām — labākā proftehskola, mākslinieciskā pašdarbība, estētiskā audzināšana un tamlīdzīgus pekstiņus. Man viens pīpis, kur mācīties — par skroderi vai par kurpnieku. Pēc gadiņa, tad jau manīs, ja nepatiks, čau, manējais čāpo vienu māju tālāk. Paskaties, vecīt, vai grāpī vēl nav palikuši kāposti. Baigi sagribējās rīt.
Daumants iegāja virtuvē. Katla dibenā ar karoti viņš sasmalstīja plānu kāpostu plēnīti. Uz galda mētājās iepelējusi rupjmaizes doniņa.
— Paklau, Leo, es tūliņ būšu atpakaļ. Tu tikai necelies, guli mierīgs.
— Mamm, — Daumants, gluži aizelsies, iemetās virtuvē. — Kas mums vakariņās?
— Plītskrāsnī kotletes ar ceptiem kartupeļiem. Paņem pats.
Kotletes kārdinoši smaržoja. Sagāzis visu bļodiņā, Daumants paķēra rupjmaizes donu un, pa ceļam to grauzdams, skrēja atpakaļ pie slimā biedra. Leons gulēja cieši aizmidzis. Daumants aizvēra krāsni, nolika gultai blakus ēdienu un domīgs atgriezās mājās.
Cik maz mēs zinām viens par otru. Šis pats Leons, jokdaris un ņirga, pielīdējs un glaimotājs. Vai grūtā bērnība viņu par tādu pārvērtusi? Var būt, ka tā ir tikai maska, aiz kuras aizslēpies pavisam cits cilvēks, jūtīgu sirdi, viegli aizvainojams. Bet mēs — Šakālis un Šakālis. Un vai aiz Toma lepnās ārienes neslēpjas sīks aprēķinātājs?
Visi jau cenšas izlikties labāki, nekā patiesībā ir. Vienīgi Baiba ir patiesa.
***
No Baibas dienasgrāmatas:
«Daumants ir visveiklākais dejotājs. Cik viegli viņš paceļ Dēziju, itin kā viņai nebūtu nekāda svara! Dēzija skatās viņam acis un glupi smaida. Muļķe gatavā — smaids pieder pie dejas. Dace ari uzsmaida Tomam, kaut gan nebūt nav par viņu sajūsmā. Dēzija patīk visiem zēniem. Kāds brīnums, ka arī Daumants viņas dēļ var pazaudēt galvu. Viņš taču nav mans īpašums. Varbūt esmu greizsirdīga? Un tomēr ir patīkami apzināties, ka tevi kāds bezprātīgi mīl un tevis dēļ ir gatavs uz visu.»