— Meitenes! — Dace lidot ielidoja darbnīcā. — Komjaunatnes sekretāre Ludmila man nupat teica, ka mums piešķirta «uguntiņa». Par uzvaru rudens pārgājienā un labām sekmēm. .
Tiesības uz sarīkojumu jeb «uguntiņu», kā skolā to dēvēja, nācās izcīnīt sīvā sacensībā. Tās piešķīra labākajām grupām, sociālistisko sacensību uzvarētājiem, pirmo vietu ieguvējiem konkursos un izstādēs.
— Katrai meitenei jāizdomā kāds asprātīgs uzdevums vai rotaļa.
— Daumanta brālim esot pārākās lentes.
— Šis jau nu mums dos, — Dēzija šaubījās.
— Es parunāšu, — Baiba apņēmās.
— Kuras skolas zēnus aicināsim?
— Mēbeļni^iais, ko citu.
— Vefiešus.
— Dzelzceļniekus. Viņiem skaistas formas, gluži kā virsniekiem.
— Tikai ne pirmo kursu. Tie pārāk zaļi. Kad jāuzlūdz meitene, sarkst un bālē, — Dēzija piebilda.
— Galdiņus apklāsim ar pašu šūtajiem galdautiem un salvetēm.
— Un izrotāsim ar puķu kompozīcijām.
— Es pie sviestmaizīšu taisīšanas un galdu klāšanas, — Ina brīvprātīgi pieteicās.
Gatavošanās «uguntiņai» ritēja pilnā sparā. Otrā grupa stundu starpbrīžos un
darbnīcā par to vien runāja.
— Tev, Baiba, būs kaut kas jānodzied.
— Pēdējā laikā es dziedu tikai ansamblī, — Baiba mēģināja atrunāties.
— Ņem un iemācies! Kaut vai Paula «Māriņu».
— Labāk dziesmu par rozīti.
— Var abas.
— Kas sastādīs scenāriju?
— Kādu scenāriju?
— Nu, «uguntiņai». Viss smalki jāapraksta — kādi priekšnesumi, kādas rotaļas, un tā tālāk. Citādi Skuja neatļaus.
— Lai Baiba kaut ko sadomā, pēc tam jau redzēs.
— Kādēļ tad es?
— Tu esi kultordze.
— Uzaicināsim uz mūsu «uguntiņu» gruzīnu meitenes, jā?
— Un iemācīsimies kādu gruzīnu dziesmu.
Visa skola rosījās uz gadskārtējo Tautu draudzības festivālu. Ikvienai grupai bija savi draugi kādā no mūsu plašās zemes pilsētām. Skolas labākie zīmētāji bija izgatavojuši milzīgu karti un izkāruši to vestibilā. No Rīgas uz Maskavu, Ļeņingradu, Tallinu, Viļņu, Tbilisi, Alma-Atu un citām pilsētām kursēja vēstules.
Komjaunatnes sekretāres Ludmilas Ivanovas mazajā istabiņā atradās sarīkojuma štābs. Komjaunieši atbildēja par svētku norisi.
— Vai ielūgumi jau nodrukāti?
— Vēl nav. Solīja rit.
— Ko tie poligrāfiķi iedomājas?
— Ludmila, iedod akvareļa krāsas un otiņas.
— Paņem pati, tur plauktā.
— Ludmila, kā tu domā, vai viņām patiks? — Otrā grupa izklāja uz galda Kutaisi meitenēm domātos suvenīrus — tautiskā rakstā rūpīgi izšūtas sedziņas.
' — Vai meistarei Liepai parādījāt?
— Jā. Nekā slikta neteica.
— Nu, tad jau būs labi.
— Piecpadsmit delegācijas, ap simt viesu, kur tos visus lai izmitina?
— Mēs, kopmītnes meitenes, varētu saspiesties un daļu viesu izguldināt, — Svetlana, kas ar sevišķu sabiedriskumu neizcēlās, ierosināja.
— Svetiņ, aprunājies, lūdzu, ar komandanti, cik vietu viņa varētu atbrīvot, un rīt pasaki man?
— Par mācībām neviens vairs neliekas ne zinis, — matemātikas skolotājs Kārlis Kalējs skolotāju istabā šķendējās. — Visi tik dzied, dejo, organizē.
— Nekas, gan vēlāk sarausim, — vēsturnieks Daujāts viņu mierināja.
— Saraut var vēsturi vai literatūru, bet nekādā gadījumā matemātiku. Lielum lielai daļai tā vispār nelien galvā. Es uzskatu, ka mūsu skolā sabiedrisko pienākumu ir par daudz. Tie traucē pašu galveno — mācības.
— Mūsu sistēmas skolās pats pirmais uzdevums ir labi iemācīt arodu un izaudzināt sabiedrībai derīgus cilvēkus, — direktora vietniece Skuja paasi noteica. Matemātiķis smagi nopūtās.
* * *
— Kas tā par jaunu modi — katru dienu nākt tik vēlu mājās? — Baibas patēvs Naikovskis rājās. — Trauki nemazgāti, vakariņas netaisītas, mātei pēcpusdienas maiņa.
— Pēc nedēļas skolā Tautu draudzības festivāls, jāgatavojas, jāmēģina jaunas dziesmas, — Baiba taisnojās.
— Lai dzied citi, tu pasaki, ka jābūt mājās.
Baiba neatbildēja.
Daumants staigāja sapīcis. Deju mēģinājumu dēļ viņš kavēja boksa treniņus.
— Tā tu zaudēsi formu, — treneris Roberts Strauts brīdināja. — Cik tālu lidz pilsētas jauniešu meistarsacīkstēm. Ja gribi uzvarēt, tad…
— Ko es varu darīt, ja skolā baigais zēnu deficīts, — Daumants taisnojās. — Nav kas dejo. Kāda velna pēc es rudenī ielaidos?
— Ko tu mani grāb kā spīlēs? — Dēzija kādā mēģinājumā skaitās. — Būs zilumi. Dace, es ar to dullo vairs pārī nedejošu.
— Bet es vispār vairs nedejošu! Basta un āmen!
— Pamēģini tik mūs iegāzt, tad tu velnu redzēsi! — Dace apskaitās.
Gluži tik aptaurēts Daumants tomēr nebija.
***
Pie Arodbiedrību kultūras nama ieejas plīvoja visu republiku karogi. Bundzinieces rībināja apsveikuma maršu un sveica viesus — nākamās audējas no Narvas, šuvējas no Maskavas, Kutaisi un Viļņas, Ļvovas celtniekus, turkmēņu meitenes raibos zīda sarafānos, tumši iedegušos azerbaidžāņu puišus, nākamos naftiniekus.
— Pasaulē ir daudz vārdu, kuri apvieno dažādu tautību un rasu cilvēkus, — māte, dzimtene, miers. Visu šo nedēļu mūs vienos vārds «draudzība». Būs draudzība — būs miers, būs miers — būs laime, — direktore Vija Čoldere atklāja festivālu.
Dāvināt var ziedus, grāmatas, lietas, bet dāvāt var arī dziesmu vai deju. Katra viesu delegācija saņēma savu velti, un pati arī nepalika parādā.
— Mēs pie jums pirmo reizi, — puiši no Tbilisi samulsuši atzinās. — Suvenīrus aizmirsām viesnīcā. Jūsu svētki mums loti patīk. Mēs arī rīkosim tādus un lūgsim jus ciemos.
Moldāvu ansamblis izpildīja Paula «Dziesmu par pēdējo lapu». Tiesa, dziesma i/.skanēja mazliet neparasti, ar dienvidniecisku temperamentu.
Visskaļākos aplausus tomēr izpelnījās lietuviešu latviski nodziedātā dziesma «Pūt, vējiņi!».
***
Draudzības festivāla pēdējā vakarā notika sengaidītā un ilgi lolotā otrās grupas «uguntiņa». Tik parastā vecā zālear skatuvi un solu rindām gar sienām bija pārvērsta jautrā pasaku valstībā. Plīvoja krāsainas lentes un baloni. Uz skaisti klātajiem galdiņiem dega sveces.
— Vai mūzika kārtībā? — Dace lieku reizi pārjautāja Baibai.
— Firmas gabali. Daumants pats parūpēsies. Citiem brālis neuzticoties, esot baigais knīpstanga.
— Cik skaisti! — gruzīnu meitenes, zālē ienākušas, pārsteigumā sasita plaukstas.
Mēbeļnieku otrā kursa puiši ieradās sava darbmācības meistara pavadībā tumšos
uzvalkos un ar kaklasaitēm. Pat stingrajai Skujai šoreiz nebija, ko iebilst.
Katram tika piesprausts kāds mākslinieciski veidots zieds, un pašiem nācās sameklēt savu partneri un vietu pie galda. Puiši uzjautrinājās par viņiem piešķirtajiem puķu vārdiem: — Tādus pekstiņus var izdomāt vienīgi meiteņu skolā.
— Rudzupuķe, kur paslēpusies Rudzupuķe? — gaišmatains, slaids puisis tēloja izmisušo un nopētīja visas meitenes pēc kārtas.
Ar pīrāgu šķīvi rokā ienāca sasarkusi Baiba. Puisis piesteidzās viņai klāt un i/ņēma nesamo no rokas.
— Iepazīsimies — Arnis Rudzupuķe.
— Baiba Rudzupuķe.
— Pārākā izdoma. Kad atnāksiet pie mums uz dejām, mēs puķu vietā par pazīšanās zīmēm piespraudīsim jums ķeblīšu, galdu, krēslu un citu mēbeļnieku darinājumu attēlus.
— Vizbulīt, lūdzu, pasniedziet man pīrādziņu!
— Margrietiņ, drīkstu lūgt uz deju?
Svetlana, sarkanu magoni pie blūzes piespraudusi, drūmi skatījās uz savu partneri — sīku, vāju zēniņu. Šo ļauno joku ar viņu bija izspēlējusi Dēzija.
— Ēd! — Svetlana piedāvāja pīrāgu.
Vīrišķīgā Magone negribīgi košļāja kumosu un klusēja.
— Varbūt tu, dēliņ, gribētu dejot?
— Es, māmiņ, vēl neesmu iemācījies.
— Nu tad nekā.
Pēc brīža Svetlanas partneris pazuda, un drīz vien viņa to redzēja lēkājam ar vienu no gruzinietēm.
— Kādēļ tu nedejo? — Meistare Liepa piesēda blakus.
— Nav jau ar ko. Visi zēni man līdz zodam.
— Dejo ar grupas biedrenēm.
— Negribas.
— Nav ko nīkt pa kaktiem. Ej palīdzi Inai novākt galdus un nomazgāt traukus.
Svetlana priecīga, ka viņai atradusies nodarbošanās, ķērās pie darba.
Vakars gāja uz beigām.
— Līdz vienpadsmitiem un vēlāk ne minūti. — Skuja bija nepielūdzama.
— Pie jums jau ir kā klosteri. Pie mums nav tik stingri. Atnāksiet, pašas pārliecināsities, — uz atvadīšanos noteica kāds no mēbeļniekiem.
— Es iepazinos ar pārāko čali, — Elita kopmītnē dalījās iespaidos. — Teicās, mācīšoties tālāk Mākslas akadēmijā. Meitenes, es, goda vārds, esmu beigta. Iemīlējusies līdz ausīm. Vai ievērojāt, kādi viņam lokaini mati un brūnas acis? Un kā viņš prot dejot!
— Mans Uldis gan stampāja kā tāds lācis, nomīdīja visus pirkstgalus, — atcerējās Ina. — Bet tas nekas, gan es viņu izmācīšu. Lielījās, ka startēšot uz mežsaimniekiem.
— Un jūs, dumjās aitiņas, ticat visam, ko tādi lej, — Svetlana bija noskaņota skeptiski.
— Didzis un Uldis nepavisam nav slikti. Mēs visu vakaru pavadījām kopā. Viņi pat nepīpēja.
— Izliekas, tēlo svētos.
— Žēl, ka «uguntiņas» notiek tik reti. Puiši solījās aicināt mūs pie sevis. Svēta, tu dzirdi?
— Nemodini, lai krāc. Ir jau vēls.
Elita vēl ilgi»gulēja vaļējām acīm un pārdzīvoja katru balles mirkli.
***
Nedēļu vēlāk notika neparasts gadījums. Kopmītnes ārdurvis jau bija noslēgtas. 312. istabas iemītnieces posās uz guļu. Ina tina Elitai matos rullīšus. Svetlana gultā klusi pie sevis bubināja rītdienai uzdoto.
— Ārprāts! — viņa pēkšņi iesaucās. — Roka! -Kur?
— Pie loga. Es skaidri redzēju.
— Trešajā stāvā? Tev būs spokojies.
— Elita! — pēc brīža atskanēja no loga puses.
— Netaisi vaļā logu, dzirdi! — Svetlana sauca. — Ja nu tie ir zagļi?
— Tie jau nav nekādi zagļi. Didzis un Uldis. Trakie, uzrāpušies pa ugunsdzēsības kāpnēm.
Pēc brīža abi puiši atradās meiteņu istabā.
— Čau! Sailgojāmies pēc jums.
Svetlana, segu līdz zodam uzvilkusi, neteica ne vārda. Elita samulsusi taustijās pēc rītakleitas. Valdīja neveikls klusums.
— Sēdieties, ja esat atnākuši.
Uldis izvilka no kabatas vīņa pudeli un konfekšu turzu.
— Uz iepazīšanos! Un lai valodas labāk raisītos, — viņš piebilda.
— Labāk ejiet prom, — Svetlana ierunājās.
— Mēs tikai uz brītiņu.
— Lai paliek, ja atnākuši. Neviens neuzzinās. — Elita lūdzoši paskatījās Svetlanā. Tā demonstratīvi pagriezās pret sienu un uzvilka segu uz galvas. Viņai gribējās raudāt. Viņas dēļ vēl neviens puisis nebija rāpies pa ugunsdzēsības kāpnēm uz trešo stāvu, ko nu par to, pat viņas roku vēl neviens nebija saņēmis un mīļi acīs paskatījies. I lita tik laimīgi smejas.
— Sveta, vai tu konfekti negribi? -Guļ.
— Un, ja tā guļ, lai tā guļ, manis dēļ lai neceļas,— Uldis klusi iedziedājās. — Par savu drosmi mēs esam pelnījuši atlīdzību.
— Varoņi atradušies!
— Laid vaļā, man trūkst elpas, dzirdi!
— Klusu! — Svetlana bija saklausījusi rosīšanos aiz durvīm. — Vācieties ātrāk prom! — viņa uzsauca. — Citādi būs ziepes.
***
Pēc ilgiem gadiem kopmītnes komandante Apolinārija Ivanovna sapnī vēlreiz pārdzīvoja kara laika šausmas. Fašisti klaudzināja pie durvīm, bet viņa, partizānu sakarniece, pa virvi no otrā stāva loga laidās lejā. Toreiz palaimējās izbēgt. Apolinārija pamodās stīva no bailēm. Pie durvīm patiešām klauvēja.
— Poļas tante, Poļas tante, 312. istabā ielauzušies zagļi!
Uzrāvusi kleitu, Apolinārija metās augšā uz trešo stāvu. Pie 312. istabas durvīm stāvēja vairākas meitenes.
— Mēs skaidri dzirdējām vīriešu balsis.
No kurienes varēja parādīties vīrieši, ja kopmītnes durvis aizslēgtas? Skaidrs, ka zagļi, pa dienu ielavījušies un kaut kur noslēpušies. Apolinārija Ivanovna paraustīja kliņķi. Durvis bija aizslēgtas. Iekšpusē dzirdēja rosīšanos. Pilnā skaļumā sāka skanēt tranzistors.
— Tūlīt atveriet! — komandante pavēlēja.
— Vienu mirkli, Poļas tante, — Elita atsaucās. — Sveta, tu nezini, kur atslēga?
Beidzot atslēga atradās. Pēdējā brīdī Svetlana izlēca no gultas un paķēra pusizdzerto vīna pudeli. Neatradusi korķi, viņa to aizbāza ar pirkstu un paslēpa sev blakus gultā.
Komandante pārmeklēja telpu, ieskatījās drēbju skapī un zem gultām.
— Ko jūs, Poļas tante, meklējat? — Elita zobgaligi apvaicājās. — Vai zagļus?
— Kam pieder šie vīriešu svārki?
— Tos viens pieklājīgs zēns man pastaigājoties aplika ap pleciem, lai nesaauk- stējos. Rīt atdošu.
Apolinārija paskatījās ārā pa pievērto logu. Pa ugunsdzēsības kāpnēm lejā rāpās divi puiši.
— Kas tie tādi? — Apolinārija Ivanovna stingri noprasīja.
— Mēs nezinām, — Elita un Ina vienā balsī apgalvoja.
— Nemelojiet! Meitenes no blakusistabas dzirdējušas vīriešus runājot.
— Tas bija radio.
— Es jums neesmu nekāds Šerloks Holmss vai dienesta suns, kas, purnu zemei piedūris, skries pa pēdām katram jūsu kavalierim. — Apolinārija bija patiesi dusmīga. — Rīt ziņošu skolas vadībai.
— Poļas krustmāt, nevajag, — Elita metās lūgties, bet komandante jau aizcirta istabas durvis no ārpuses.
Svetlana krietnu brīdi juta, ka kaut kas slapjš sūcas gar sāniem. Viņa pacēla segu. Šausmas! Naktskrekls un palagi bija sarkani, kā asinīm notraipīti.
— Jūsu dēļ man tagad visa gulta pilna, — viņa gandrīz vai raudāja. — Nu jāiet mazgāt.
— Cita guļ ar puisi, tu ar vīna pudeli, — Elita pasmējās. — Nu, nu, nedusmo, paldies, ka paslēpi.
Svetlanas pareģojums piepildījās, patiešām bija ziepes, pie tam pamatīgas.
— Kaut arī jūsu grupa ir uzvarējusi sociālistiskajā sacensībā, par sliktu uzvedību punkti nost, — direktora vietniece Maija Skuja bija nepielūdzama.
— Nekas briesmīgs jau nenotika, — Elita negribēja samierināties.
— Žēl, ka jums tik maz meitenes lepnuma un goda. Laist pusnaktī piedzērušos puišus, ķiķināties ar viņiem, skūpstīties. Vai jūs apjēdzat, ko viņi varēja ar jums izdarīt?
— Tie nav nekādi nelieši, bet labi un pieklājīgi zēni, — Elita aizstāvējās.
. — Pieklājīgi zēni naktī ciemos neiet. Un vēl pa ugunsdzēsības kāpnēm.
— Tas ir netaisni, — meitenes sūdzējās meistarei Liepai. — Lai soda Elitu un Inu, mēs pārējās taču neesam vainīgas.
— Es jums nekā nevaru palīdzēt, — meistare noplātīja rokas. — Tādi ir mūsu skolas sociālistiskās sacensības noteikumi — ja kāds nogrēkojas, atbild visa grupa.
— Jūs arī kā aptaurētas, varējāt taču randiņu norunāt citā vietā, — grupas biedrenes vēlāk pārmeta.
— Mēs viņus neaicinājām, viņi paši…
— Bet to es jums saku: man Didzis patīk, un es ar viņu satikšos, kad vien gribēšu, — Elita paziņoja. — Un mūsy intīmajās lietās lai neviens nebāž savu degunu.
Ina piesardzīgi klusēja.
* * *
Pašā ziemas vidū garās novakares aicināt aicina paņemt rokā grāmatu. Šajā laikā lielajā arodskolnieku saimē notiek ikgadējie daiļlasītāju konkursi.
— Lieciet man mieru ar saviem pantiņiem! — dažs labs nākamais mehanizators vai zootehniķis spurojās pretī. — Tā ir skuķu padarīšana. — Bet, redzot biedrus šķirstam dzejoļu grāmatas, dzirdot skolotāju uzslavas par labi norunātu dzeju, kļūst domīgs — ar ko es sliktāks par citiem, jāpamēģina.
— Meitenes, ko darīsim ar dzejas konkursu? — Baiba, nogaidījusi brīdi, kad meistare bija izgājusi no darbnīcas, iejautājās. — Citas grupas jau izvēlējušās tēmas, septītie, piemēram, par darbu. Ko mēs?
— Domā pati, tu esi kultordze! — Tā, protams, bija Dēzija.
— Kā tev nav kauna! — Baiba apskaitās. — Visi gatavojas — mūsu skola, mēbeļnieki, tekstilnieces, poligrāfiķi. Vai jums grūti katrai iemācīties vienu vienīgu dzejolīti, to, kurš vismīļākais?
— Man neturas galvā. Es nepiedalos.
— Bet man tādiem niekiem nav laika. Tad jau labāk aiziet uz kino. — Dēzija izaicinoši paskatījās Baibā.
— Dzeja — nieki? Tā padara cilvēku garīgi bagātāku…
— Tu jau runā tāpat kā mūsu latviešu valodas skolotāja.
— Kur lai rauj tos dzejoļus? Pašus populārākos — Ziedoni, Vācieti, Čaklo, Pe- teru — veikalos nenopirkt. Bibliotēkās pēc viņu grāmatām rinda.
— Jāpajautā skolotājai Jurjānei, — Baiba izlēma un tā ari izdarīja.
— Es jau varētu tos dzejoļus sameklēt, bet labāk jūs pašas. Ziniet ko — atnāciet šovakar pie manis ciemos.
— Visa grupa?
— Visa. Tad arī izlemsim, ko darīt.
Un tā meitenes sēdēja zemē uz paklāja, kura vidū kūpēja patvāris. Blakus atradās ābolu grozs un šķīvis ar cepumiem.
— Skolotāj, lūdzu, pastāstiet par sevi.
— Dzīvoju bez rūpēm kā lutināta mātes meita. Man ir divi labie gariņi — māmuļa un vecmāmuļa. Māte tepat blakusistabā, bet vecmāmiņa uz laukiem. Šie āboli no viņas dārza. Pa vasaru «pienu ēdu, pienu dzēru, pienā muti nomazgāju», ravēju dārzu, slaucu govi, pļauju sienu.
— Bet vai jūs kādreiz esat bijusi iemīlējusies?
— Jā, vismaz man tā šķita. Laikam jau tas puisis nebija īstais. Un tā nu man, tāpat kā jums, viss priekšā, — Jurāte jautri iesmējās.
— Grāmatās tik skaisti raksta par mīlestību un dziesmās dzied, — Svetlana nopūtās, — bet es vēl ne reizes neesmu…
— Es gan draudzību vērtēju augstāk par mīlestību, — ierunājās Dace. — Man ir labs draugs. Astoņus gadus sēdējām vienā solā. Arī tagad bieži satiekamies, un mums nekad neaptrūkst, par ko runāt. Mīlestība ir neobjektīva, tā baidās otru aizvainot, sāpināt, bet īsts draugs ir objektīvs, pasaka godīgi, kā ir. Vismaz mans Pēteris ir tāds.
«Vai tik tu nemaldies, Dacīt?» Baiba pie sevis nodomāja. «Man gan šķiet, ka Pēteris ir tevī ieķēries līdz ausīm.» Bet skaļi viņa to neteica. «Un mēs ar Daumantu?»
— Es ilgus gadus draudzējos ar vienu meiteni no mūsu bijušās klases, uzticēju viņai savu lielāko noslēpumu, bet viņa to izpļāpāja citiem, un visa klase par mani smējās. Nekad man vairs nebūs draugu.
— Gandrīz visi zēni dzer un pīpē un paši iedomājas esam pārākie firmas čaļi. Ar tādiem riebjas draudzēties.
Jurāte atcerējās pirms pāris mēnešiem izdarīto aptauju.
— Ja visu nedēļu esi trinuši skolas solu, gribas taču izlādēties. Bet nav jau kur un ar ko.
— Aizej uz kādu klubiņu padancot, bet čaļi sametušies, palaiž rokas, grābstās un, ja meitene neielaižas, tad nolamā un izsmej.
Kāds čalis žurnālā «Liesma» rakstīja: «Tā jau būtu katorga — katram skuķim izdabāt. Man, piemēram, skuķu netrūkst. Vai esmu skaidrā vai dzēris, viņas mani nekad neatstums. Mūsu meitenes tagad ir modernas, zina, ka vīrietim nedrīkst pārmest, un zina arī to, ka vīrietis viņām apkārt nedancos kā agrākos laikos. Uz ballēm skuķi nāk, lai izlādētos, lai kādu «nogrābtu» un pēc tam apprecētos.»
— Tam nu gan ir sakāpis bēniņos!
— Tu domā, ka tādas meitenes ir retums? Maldies. Pilni deju vakari. Vēl trauku paņem līdzi, lai pievilinātu kavalieri.
— Ir jau arī kārtīgi klubi, kur iedzērušus nelaiž iekšā, — Jurāte atcerējās savus skolas gadus. — Studentu klubs, Mazā ģilde, kultūras nams «Draudzība».
— Vai tad normāls cilvēks tur var tikt iekšā? Tikai ar blatiņiem, ar ielūgumiem.
— Daudzi jaunieši uzskata, ka mums par maz vietu, kur iztrakoties tā, ka mugura kļūst slapja un kauli mīksti.
— Nu, bet mūsu pašu skolā? — ievaicājās Jurāte.
— Ko nu, labāk nerunāsim. Katrai grupai viena divas «uguntiņas» gadā, tās pašas ar baigām pūlēm jānopelna.
— Jo sūrāks darbs, jo saldāka alga.
— Nu gan jūs, skolotāj, runājat kā mūsu Tautasdziesma.
— Kas tā tāda?
— Meistare Liepa. Viņa mums katru reizi skaita visādas tautasdziesmas un parunas.
— Vai tad slikti? — Jurāte iesmējās.
— Mēs nu gan esam labās, pavisam aizmirsām par dzeju, — Baiba attapās. Jurāte piegāja pie grāmatplaukta, kas aizņēma veselu istabas sienu. — Nāciet izvēlieties pašas!
Svetlana šķirstīja Friča Bārdas dzejoļu izlasi. Kopš bērnības viņa atcerējās dzejoli
«Lūgšana»:
Lai zemei sāpes nav, kad manas kājas to min. Lai puķei jācieš nav, kad bērns viņu vainagā pin. Lai avotam raudošos viļņus auklēt nav grūt; kad nakts ir tumša un gara, un lai nav neviena — jas tas var būt — dvēsle bez saules stara!
Dace pārlapoja Aleksandru Čaku. Pēteris to lappusēm zināja no galvas. Baibai rokās gadījās Dzidras Rinkules-Zemzares grāmatiņa «Mazais dievs». Rakstnieces attēlotais lmītis atgādināja viņu pašu Rolandiņu. Nekur nav teikts, ka jārunā tikai dzeja, var jau arī prozu.
— Pēc konkursa sarīkosim mazus svētkus, — Ina ierosināja. — Ar tēju un sviestmaizēm.
— Un sveču gaismā…
— Skolotāj, pie jums tik jauki. Vai drīkstam atnākt vēl kādu reizi?
— Protams. Ja vien redzat logā spīdam gaismu, nāciet droši. Tad, kad bēdas, vai arī tad, kad prieks.
— Līdz rītam, skolotāj! Paldies.
— Visu labu, meitenes!
Jurāte iznesa virtuvē tukšās krūzītes.
— Māt, man šķiet, ka es viņas sāku pamazām pieradināt. Nav tiesa, ka mūsu meitenes ir izlaidīgas un samaitātas. Vismaz manējās ir labas.
***
Profesionāli tehnisko skolu jauno daiļlasītāju sniegumu vērtēja vispirms grupās, tad skolās un rajonos. Deviņdesmit paši labākie sacentās Rīgā. Uzvarētājus pie sevis uzaicināja Rakstnieku savienība.
Noslēguma koncertu ievadīja šuvēju skolas meitenes ar dziesmu un deju kompozīciju «Mēs ticam darbam».
Ansamblī blakus citām meitenēm Baiba jutās droša. Bet, izejot priekšā viena un redzot pavisam tuvu tik daudzas slavenības — Imantu Ziedoni, Jūliju Vanagu, Valdi Luksu, Hariju Liepiņu, visus viņa nemaz nepazina — Baiba nobijās. Kaklu itin kā sažņaudza ledaina roka, un viņa pēkšņi juta, ka nespēs izteikt ne vārda. Bet tad viņa ieskatījās pretī sēdošās sievietes laipnajās acīs un nolēma runāt tieši viņai.
Baibas nemākslotais priekšnesums patika visiem.
Tajā vakarā jaunie daiļlasītāji dzirdēja daudz labu, bet ari kritisku vārdu.
— Dzeja ir intīma māksla, īpaši mīlestības dzeja. Tādēļ es neticu puišiem, kuri savas jūtas izkliedza pilnā rīklē. — Imants Ziedonis, kā vienmēr, bija patiess līdz galam.
— Skatos uz jūsu sejām un priecājos — cik tās patiesas, bez uzspēles, — teica aktieris Harijs Liepiņš. — Lasot dzeju, jūs paši kļūstat labāki.
— Mums bija ļoti grūti izšķirties, kuriem piešķirt balvas, jo visi runāja labi un vienu vietu no otras šķīra tikai punktu desmitdaļas, — žūrijas komisijas priekšsēdētāja Mudīte Šneidere atzinās. — Arodskolnieku daiļlasītāju māksla ar katru gadu kļūst lalaāka.
Kad nosauca Baibas vārdu, meitene satrūkās, pirmo vietu viņa nekad nebija cerējusi iegūt. Ziedi, diploms, grāmata, rakstnieka Jūlija Vanaga personiskā balva.
— Apsveicam! Apsveicam! — ansambļa meitenes no sirds priecājās par Baibas panākumiem.
«Es esmu tik laimiga!» pietvīkušiem vaigiem, mirdzošām acīm viņa steidzās mājās.
— Kur tad nu atkal tik vēlu? — patēvs sagaidīja ar parasto pārmetumu.
— Redzi nu, ari citi saprot, ka tu spēj vairāk. Par parastu šuvēju var kļūt katra, bet par dziedātāju vai aktrisi tikai izredzētie. — Māte vēl vienmēr nespēja piedot meitai to, ka viņa aizgājusi uz profesionāli tehnisko skolu.
— Atradusi izredzēto! — Naikovskis viņu apsauca. — Labāk paliec klusu un ne- l.iuc skuķim galvu. Visādas dziedāšanas un deklamēšanas velti aizņem laiku. Būtu labāk tā vietā uzšuvusi kādu kleitu, piepelnījusies.
Baiba klusēdama iegāja virtuvē, kur viņu gaidīja netīru trauku kaudze.