Druknā Svetlana ar plato, pūtaino seju un trauslā, skaistā Dēzija — nesaderīgāku pāri bija grūti iedomāties. Dēzijai mācības paveicās viegli, kā rotaļājoties, turpretī Svetlana visu dzina galvā ar dzīšanu, kala ar kalšanu. Savukārt darbnīcā Svetlanai veiktin veicās. Pēc Daces savā grupā viņa bija otrā labākā šuvēja.
— Tev, bērniņ, ir zelta rokas, — meistare Liepa viņu slavēja vienā slavēšanā.
Slinkā, uz skolu pret savu gribu atvestā Dēzija to tūlīt pamanīja un nolēma izmantot. Pret šūšanu viņa juta pretīgumu. Tādēļ arī darbs viņai neveicās — šuves iznāca nevienādas, diegi trūka.
— Man iešķiebta slikta mašīna, — Dēzija dusmojās. Meistare pacietīgi sēdēja meitenei blakus, lika padarīto izārdīt un sākt atkal no gala.
— Dod, es tev pašūšu, — labsirdīgā Svetlana piedāvājās.
Gandrīz ikvienā klasē ir kāds nelaimīgais, par kuru citi mēdz pazoboties. Otrajā grupā tā neapšaubāmi bija Svetlana. Dažreiz meitenes nedomāja nekā ļauna, tāpat vien pasmējās, bet jūtīgajai Svetlanai jau šķīda asaras.
— Mēs ar Elitu vēlu pārnākam no kino, — stāstīja Ina. — Skatāmies — Svēta guļ nekustīgi gultā, rokas sakrustotas uz krūtīm, ģīmis balts kā sniegs un tāds kā nedzīvs. Heigta, nudien beigta! «Palīgā!» es iebļaujos cik spēka. Bet šī slejas augšā. Acis ciet, mute vaļā. Mēs pa durvīm ārā, šī pakaļ. Izrādījās, kāds viņai iestāstījis pārāko pinņu nodzīšanas līdzekli. Seja jāieziežot ar mīklu un jāpaturot, līdz tā sakalst. Svēta tā arī izdarījusi, bet, par nelaimi, cieši jo cieši aizmigusi. Mīkla pa to laiku sakaltusi kā ģipša maska.
Meitenes, bariņā sagājušas, skaļi ķiķināja un nemaz nemanīja, ka aprunātā stāv turpat blakus un klausās. Sparīgi ar delnu noslaucījusi padeguni un acis, Svetlana i/.metās no klases un skrēja tieši uz meiteņu tualeti. Kādēļ viņas tā ņirgājas? Meitene juta, ka tūlit būs klāt lielais raudiens.
— Kas tad nu? — Direktore viņu koridorā saķēra aiz rokas.
— Nekas, — Svetlana, velkot elpu uz iekšu, nošņaukājās. Viņa bija aizmirsusi kabatas drāniņu. Direktore pasniedza savējo. Degunā iesitās tīkams, pazīstams aromāts. Tieši tā smaržoja veļa bērnunamā. Svetlana zināja — to dod lavanda, sīklapu krūmiņš, kas aug dienvidos, bet, rūpīgi kopts un pa ziemu piesegts, arī bērnunama dārzā. Sērmūkšu māte lika sakaltušos lavandas zariņus skapī.
Direktore vēl nebija paguvusi iepazīt visus jaunuzņemtos, bet Svetlanu viņa atcerējās tās auguma un biogrāfijas dēļ. Nācās papūlēties, lai sagādātu meitenei piemērota lieluma apavus, formas tērpu un veļu.
— Kāpēc šņaukājies? Teic, kas par bēdām!
No nesakarīgā stāstījuma direktore saprata, ka asaru cēlonis ir pinnes uz sejas.
— Tik vien tās nelaimes, — viņa centās nomierināt meiteni. — Tu pēdējā gadā esi strauji izaugusi, tavā organismā notikušas pārmaiņas. Daudziem jauniešiem tavos gados uz sejas ir izsitumi. Aizej pie kosmetoloģes, viņa pamācīs, kā rīkoties.
Direktores padoms bija labs. Bet viņa nezināja, ka Svetlanai no vasarā nopelnītā bija palicis tikai viens metāla rublis un kapeikas. Ar vieglu roku viņa bija pirkusi dārgas šokolādes konfektes un cienājusi kopmītnes biedrenes, iegādājusies nekam nevajadzīgas stikla krelles un zīda blūzīti, kura vēlāk izrādījusies par šauru, izsalkuma brīdī nopirkusi pa desas gabalam un baltmaizes kukulītim. Lai arī valsts apģērba un pabaroja, piecpadsmitgadīgam cilvēkbērnam pilnīgi bez naudas iztikt nācās grūti.
Audzēkņi bija aizņemti skolā no rīta līdz vakaram. Baiba dziedāja ansamblī, Dace un Dēzija dejoja. Tā kā Svetlanai nebija ne labas balss, ne piemērota auguma, viņa . bija izvēlējusies izšūšanas pulciņu. Pārējās grupas biedrenes brīvdienās gāja uz kino vai viena pie otras viesos, bet Svetlana sēdēja kopmītnes istabā un cītīgi šuva. Uz rupja maisa auduma ar sīkiem krustdūrieniem pamazām veidojās vesels puķu dārzs. To Svetlana gribēja dāvināt savam vistuvākajam cilvēkam — bērnunama audzinātājai Sērmūkšu mātei.
Istabas biedrenes bija jau pieradušas, ka Svetlana viņas pavada ar laipnu smaidu un priecīgi sagaida pārnākam. Bet tad kādu vakaru viņas nebija ne istabā, ne atpūtas telpā pie televizora, ne virtuvē. Biedrenes satraucās. Svetlana pārradās pēc vienpadsmitiem īgna, nerunīga, nomazgājās un tūlīt likās gulēt. Nākamajā vakarā atkārtojās tas pats.
— Kur tu pa vakariem izgaisti? — Ina beidzot nenoturējās. — Vai uz randiņu?
Svetlana klusēdama pamāja ar galvu.
— Ej nu ej, — Ina iekvēlojās ziņkārē. — Vai viņš ir skaists? Un tikpat garš kā tu?
Svetlana tāpat klusēdama paraustīja plecus un pagriezās gultā pret sienu. Pēc
brīža mierīgā elpa liecināja, ka viņa cieši aizmigusi.
Svētdienu Svetlana pavadīja kopmītnē, šķirstīja mācību grāmatas, ilgi un pa- niatīgi ēda un daudz gulēja. Bet ar pirmdienu viss atkārtojās no jauna — pārradusies no skolas, Svetlana noslēpumaini izgaisa un atgriezās pēc vienpadsmitiem.
Kādu vakaru pārējās istabas biedrenes skaitīja kapeikas kinobiļetēm.
— Esot kolosāla filma. Artmane baigi šikā.
Pietrūka nieka 30 kapeiku. Svetlana klusēdama paņēma maku un uzlika uzgaida rubli.
— Nāc tu arī, — Ina aicināja.
— Nevaru, — Svetlana atrunājās un aizgāja.
— No kurienes viņai nauda? — Elita brīnījās. — Es pati redzēju pazibam makā vairākus sarkanus desmitniekus.
Nē, tā to nevarēja atstāt. Kad nākamajā vakarā Svetlana, kā parasts, apģērbās un i/.gāja no istabas, meitenes viņai sekoja. Neskatoties ne pa labi, ne kreisi, Svetlana raitā solī izsoļoja cauri viaduktam. Gastronomijas veikalā viņa nopirka gabalu siera. Ina un Elita rikšoja nopakaļ.
Sekotājām par lielu izbrīnu, Svetlana iegāja kosmētiskajā kabinetā. Krietni piesala. Gājēji, dvašas mutuļus pūzdami, teciņiem vien steidzās mājās. Meitenes mīņājās no vienas kājas uz otru. Uz vietas stāvot, sals knieba kāju pirkstos un vaigos.
— Ko darīsim? — Elita pirmā nenocietās.
— Pagaidīsim vēl brītiņu, — Ina negribēja padoties. Svētas noslēpums bija jāatklāj.
Kāda roka uz kosmētiskā kabineta durvīm uzrakstu «Atvērts» nomainīja pret «Slēgts». Vēl pēc dažām minūtēm kopā ar spēcīgu smaržu vilni iznāca četras kažokos tērptas sievietes. Svetlanas starp tām nebija. Ina paraustīja kosmētiskā kabineta durvis. Tās bija aizslēgtas. Kur palikusi Svēta?
— Tu dari, kā gribi, bet es eju mājās, — Elita neizturēja. — Esmu sasalusi ragā.
Nekā nepanākušas, meitenes metās atpakaļ uz kopmītni.
Svetlana, kā vienmēr, pārradās ap vienpadsmitiem. Biedrenes viņu sagaidīja ar karstu tēju.
— Būsi nosalusi, izdzer krūzīti, — Ina piedāvāja.
Svetlana izņēma no somas turziņu ar šokolādes konfektēm «Lācītis ķepainītis».
— Oho!
Ina skaļi ievilka nāsīs gaisu. Šaubu nebija, Svetlana smaržoja tāpat kā tās sievietes kažokos.
— Ko tu meklēji kosmētiskajā kabinetā? — viņa devās uzbrukumā.
— Ārstēju pinnes, — Svēta piesarkusi atzinās.
— Katru vakaru no astoņiem līdz vienpadsmitiem?
— Nē, kādēļ? Tas prasa apmēram pusstundu.
— Nemelo, mēs tevi gaidījām pie ieejas.
— Ak jūs, detektīvi! Kabinetam ir vēl sētas izeja, — Svetlana pazobojās. — Pasakiet — vai ārstēšanai ir panākumi?
— Tagad ir daudz labāk. Tikpat kā vairs nemana. Pavisam cits ģīmis.
***
Pasu izsniegšana pirmā kursa audzēkņiem notika svinīgi — ar bungu rīboņu, sirsnīgu direktores uzrunu un nelielu koncertu. Dace skandēja Majakovska dzejoli par padomju pasi.
Sarkana grāmatiņa ar zeltītu ģerboni. Svetlana Ivara meita Sērmūkse. Tik vien viņa zina par saviem vecākiem kā tēva un mātes vārdus. Pat uzvārds nav īstais. Bārene. Viena pati pasaulē. Lai kāda māte, lai tikai būtu kur pieglausties un izraudāties. Varbūt vecāki dzīvo tepat tuvumā? Tagad, kad viņa ir jau gandrīz pieaugusi un pati drīkst lemt savu likteni, tas beidzot jānoskaidro. Jau nākamajā svētdienā Svēta devās uz bērnunamu.
Sniegā iemīta šaura taciņa līkumoja pāri tīrumam. Vasarā te viļņoja rudzu druva. Tagad vējš meta sejā sniega pārslas. Jaunajā formas mētelī un zābaciņos bija silti. Bērzu birztalā vējš pierima. Šeit, maza būdama, viņa ar draudzenēm nāca lasīt pirmās zemenes, bet rudeņos apšu beciņas. Aiz birzs baltoja bērnunama korpusi.
— Svēta atnākusi! Svēta! Svetiņ! — mazuļi, satuntuļoti un neveikli kā rotaļu lācēni, metās atnācējai pretī. Bāreņi alktin alka mīļu vārdu.
— Mierā, palaidņi! — Sērmūkšu māte centās nomierināt mazos. — Nāc, meitiņ, _ iekšā.
Svetlanai kļuva silti ap sirdi. Šeit viņa bija uzaugusi, uz šejieni katru vasaru atgriezās pēc internātskolas. Citu māju viņai nebija.
— Tāda kā lielāka pa šo laiku izaugusi un skaistāka kļuvusi, — Sērmūkšu māte runāja, pakārdama viešņas mēteli. — Vai skolas dots?
— Skolas gan. Un zābaciņi arī. Un cimdi, un šalle, un cepure — viss, kas man mugurā, pat siltā veļa.
— Iesim uz virtuvi, paēdīsi, sasildīsies.
— Sērmūkšu māt, kādēļ man jūsu uzvārds? — Svetlana, tēju dzerdama, iejautājās.
— Ne jau tev vienai, agrāk audzinātājas daudziem deva savus uzvārdus.
— Es gribu kaut ko uzzināt par saviem vecākiem.
Sirmā audzinātāja brīdi vilcinājās, jo zināja, ka meitenei tas būs sāpīgs brīdis.
— Labi, ejam uz direktores kabinetu.
Skapjos aiz stikla durvīm rindojās zaļgani aktu vāki. Ikviens no tiem slēpa lielāku vai mazāku traģēdiju.
— Tas ir viss, — audzinātāja pasniedza Svetlanai nodzeltējušu, no rūtiņu burtnīcas izplēstu lapiņu. Svetlana ar pūlēm burtoja krievu valodā nekārtigi uzskribelētās rindiņas:
«Atbraucu uz Rīgu no tāla ziemeļu novada. Gribēju dzīvē izsisties uz augšu. Tas nelietis Ivars mani apmānīja un pameta. Ar bērnu nedrīkstu atgriezties mājās, tēvs nositīs. Nosauciet meiteni par Svetlanu, tāpat kā mani. Ja dzīvē paveiksies, es viņu paņemšu atpakaļ, ja ne, lai dzīvo laimīga.» Paraksta nebija.
— Vairākkārt varējām tevi atdot audžuvecākiem, bet nedrīkstējām — ja nu pēkšņi atbrauc īstā māte.
Svetlana skatījās uz papīra lapiņu, kurai pirms sešpadsmit gadiem bija pieskārušās viņas mātes rokas. Kur viņa tagad? Droši vien dzīvo laimīgi, audzina dēlus un meitas un par mani pat neiedomājas. Kā viņa drīkstēja laist mani pasaulē un pēc tam pamest kā novalkātas kurpes? Māte mani ir aplaupījusi, es viņu ienīstu, ienīstu, ienīstu! Viss, kas bija sakrājies meitenes dvēselē, — biedru zobgalības, grūtības ar mācībām, nemiers ar savu izskatu — izlauzās ārā skaļās raudās.
— Nekā man nav, ne skaistas sejas kā Dēzijai, ne laba auguma un balss kā Baibai, — Svetlana elsoja. — Sarīkojumos es visu vakaru nosēdu kaktā un neviens mani neaicina dejot. Visi par mani smejas.
Dzīvē daudz pieredzējusī audzinātāja ļāva meitenei izraudāties.
— Dumiķīt manu, — viņa teica, kad asaru straume bija izsīkusi. — Ar glītu ģīmi vien dzīvē nekur tālu netiksi. Tev ir dāsna sirds un čaklas rokas. Un par savu augumu nebēdā nenieka, tas vēl veidojas. Gan ar laiku būsi smuidra meita.
Svetlana nošņaukājās un caur asarām uzsmaidīja Sērmūkšu mātei.
— Ejam pie mazajiem, viņi tevi gaidīt gaida. Katru dienu taujā: «Kad atbrauks mūsu mīļā Svetiņa?»
* * *
Divas dienas nedēļā otrā grupa strādāja darbnīcā. Meitenes te jutās labāk un bn vāk nekā mācību kabinetos — nebija jābaidās no izsaukšanas, kontroldarbiem, divniekiem.
— Šūšanas fabrikas pasūtījums. Darbu pārbaudīs un pieņems fabrikas kontroliere. Neapkaunojiet mani. Ja ko nesaprotat, paskaidrošu. Labāk divas reizes prasīt nekā vienreiz slikti darīt! — Meistare Liepa kādu dienu meiteņu priekšā nolika pa audumu kaudzītei.
Pirmais atbildīgais uzdevums. Galdautiņi, priekšautiņi — līdz šim tā bija tikai tāda niekošanās. Meitenes pārcilāja piegrieztos gabalus — piedurknes, krādziņa, svārku daļa. To visu vajadzēja kārtīgi sadiegt, sašūt, apmetināt vīles, lai neizirst, izgludināt.
Meitenes ķērās pie darba. Tā vairs nebija rotaļa. Par to viņām maksās atlīdzību un prasīs atbildību.
Divdesmit astoņas gaišmatainas un tumšmatainas galvas noliecās pār darbu. Divdesmit astoņi dažādi likteņi. Trīs gadus meistari un skolotāji darīs visu, lai meitenes kļūtu pilnvērtīgi cilvēki, sava amata pratējas. Viena daļa atnāca uz šo skolu tādēļ, ka patiešām vēlējās kļūt par šuvējām, citas bija padzirdējušas, ka te ir ļoti laba mākslinieciskā pašdarbība — koris, deju kolektīvs, vokāliinstrumentālais ansamblis, bet krietna daļa bija dzīves pabērni no izjukušām un nelabvēlīgām ģimenēm, kuriem vienalga, ko darīt. Ar tādiem bija visgrūtāk.
Klusi dūca Daces mašīna. Viņa jau kopš rudens sekmīgi izpildīja fabrikas pasūtījumus. Pirms divdesmit gadiem šajā pašā telpā bija sēdējusi viņas māte, liela dziedātāja un dejotāja. Dace, atsitusies mātē, tikpat izdarīga. Par viņu meistare bija droša, dzīvē tā nevienam kaunu nedarīs.
Meitenes strādāja ar aizrautību. Apziņa, ka viņām pirmo reizi uzticēts īsts darbs, spārnoja. Baiba jau bija paspējusi sadiegt svārku daļu un nesa atrādīt. Ari par viņu meistare neraizējās. Bet ar Dēziju nāksies pacīnīties. Galvu rokās atspiedusi, viņa lūkojās ārā pa logu. Dēzijas māsa Edīte, kura pērngad beidza šo pašu skolu, bija pavisam citāda — čakla, nopietna, kā diena pret nakti, salīdzinot ar jaunāko.
Nu arī citas meitenes, kas sēdēja logu pusē, sāka raudzīties ārā un ķiķināt. Septītās grupas zēni, logu vaļā atrāvuši, kūpināja cigaretes un visādi vaikstījās. Kā maziņie… Aicina arī viņas meitenes uz pīpošanu. Būs jāaprunājas ar meistaru Kraukli.
— Uzdziedāsim, meitenes, — Liepa aicināja, lai pārtrauktu amizieri pie logiem. — Mūsu senči arī, darbu darot, dziedāja. Baiba, sāc!
Ilggadīgā pieredze bija meistari Liepu pārliecinājusi, ka sevišķi nozīmīga ir tieši pirmā kleita. Tai jābūt uzšūtai nevainojami. Tādēļ viņa rūpīgi pārbaudīja katru darbu.
— Kādas tev vīles — šķības un greizas. Ārdi ārā un šuj par jaunu!
— Jā, bet… — vainīgā mēģināja taisnoties.
— Nekādu «bet», dari, kā liek!
Katrai bija kāds aizrādījums.
— Krādziņai viens stūris garāks par otru. Vai tu pati tādu vilktu mugurā?
— Kādēļ iekšējās vīles nav apmetinātas?
— NeviensJ^ču tās neredzēs.
— Valkātāja redzēs un tūlīt pateiks, ka šuvēja bijusi nevīža.
Slepus nobira pa asarai. Meistare tās labi redzēja, bet nežēloja — kas pelnīts, tas pelnīts.
Pamazām skapis pildījās ar gatavajām kleitām. Pārējās meitenes jau šuva otro, kad beidzot savējo nodeva ari Dēzija.
— Nu būs jāsvin «pirmās kleitas» svētki, — meistare paziņoja.
— Kā mēs tos svinēsim? — meitenes sarosījās.
— Kā pašas izlemsiet, tā būs.
— Sanesīsim tepat maizītes, uzvārīsim tēju…
— Nē, tas ir pārāk parasti. Labāk aiziesim visas kopā uz kādu kafejnīcu.
— Tur jau pilns vai nu ar vecām klačtantiņām, vai zildeguņiem.
— Iesim uz jauniešu kafejnīcu «Presto». Tur pa vakariem spēlē pašdarbības ansambļi, paklausīsimies mūziku, padejosim.
— Man šķiet, ka pašu skolā būtu labāk — kopā padziedātu, parunātu, pasapņotu par nākotni, — meistare mēģināja iebilst, bet meitenes šoreiz visas kā viens pretojās.
Meistare, protams, neuzstāja, lai meitenes kafejnīcā ierastos formas tērpos ar baltajiem priekšautiem, tik naiva viņa nebija. Tomēr meiteņu izkrāsotās sejas, ietonētie plakstiņi, safrizētie mati viņai bija pārsteigums. Pat Baibas lūpas bālajā sejā dega kā sarkanas rozes. Vienīgi Svetlana, kāda bija, tāda ari palika.
«Kādēļ viņas tā pūlas izskatīties vecākas nekā patiesībā? Par šo jautājumu būs kādreiz pie izdevības jāparunā,» Liepa pie sevis nosprieda.
— Ejam zālē, galdiņi ir rezervēti.
— Mans dievs! Vesels bars nevainīgu, sirdsšķīstu aitiņu. Ko tādas te meklē?
— Aizveries, Marina! Kas meitenēm vainas? — Viņas kavaliera skatiens ātri pārskrēja visas pēc kārtas un kā liptin pielipa pie Dēzijas.
— Tādām vieta bērnudārzā.
— Un tev, kur tev ir īstā vieta? — Puiša balsī ieskanējās draudi. Marina paraustīja plecus un, skatīdamās griestos, sāka pūst apaļus dūmu ripulīšus.
Uz orķestra paaugstinājuma muzikanti ieņēma vietas. Baiba ieskatijās uzmanigāk un izbijās.
— Svēta, lūdzu, apmainīsimies vietām.
— Kādēļ?
— Tā vajag.
Aiz Svetlanas masīvās muguras aizslēpusies, Baiba jutās drošībā. Sūkdama ar salmiņu kokteili, viņa vēroja kādreizējo draugu gatavošanos. Bundzinieks Ģirts kārtoja savus sitamos, garais Egils būrās ap elektriskajām ērģelītēm, bet trompetists Ivars domīgi vērās piedūmotajā zālē. Tieši septiņos uz paaugstinājuma uznāca Tagils, vezdams pie rokas slaidu meiteni sīki sacirtotiem, izbalinātiem matiem un vizuļojošiem acu plakstiņiem.
Lai pievērstu kafejnīcas apmeklētāju uzmanību, Ģirts krietnu brīdi dauzīja savus šķīvjus un bungas.
— Iepazīsimies! — Egils teica mikrofonā. — Mūsu ansambli sauc «Prelīde». Spēlējam jau divus gadus. Vadītājs — topošais komponists Tagils.
Tagils paspēra soli uz priekšu un paklanījās. Viņš bija tērpies melnās samta biksēs un sudrabotā, spīdīgā žaketē. Baibai šķita, ka viņš skatās tai tieši virsū. «Kaut tikai nu nepamanītu.» Viņa vēl vairāk paslēpās aiz Svetlanas muguras.
— Soliste Liāna, — Egils turpināja iepazīstināt.
Zālē pamazām atsākās murdoņa. Topošajiem dzejniekiem, mūziķiem un gleznotājiem šāds mazpazīstams ansamblītis neko daudz nenozīmēja. Kaut tik nedragātu pārāk skaļi, pašiem savas problēmas pārspriežamas.
Iebāzusi mikrofonu gandrīz mutē, Liāna neparasti zemā balsī sāka dziedāt nedzirdētu dziesmu. Droši vien kādu no Tagila sacerētajām kompozīcijām. Nez kur Tagils viņu sameklējis? Nemaz neizskatās nobijusies, izturas brīvi, kustas mūzikas ritmā, smaida publikai. Tuvāk sēdošie pēc dziesmas aplaudēja. «Bravo!» pāris puišu norēcās.
Svetlana platām, izbrīnās pilnām acīm raudzījās apkārt. Šādā kafejnīcā viņa bija pirmo reizi. «Jānīti», kur viņa šad tad ieskrēja apēst pa bulciņai, nav ko skaitīt. Publika te pavisam citāda. Meitenes ar gariem, lakotiem nadziņiem brūnā vai melnā krāsā. Tādām droši vien nav jātīra kartupeļi vai jāuzkopj telpas. Cik cēli viņas pūš dūmu mākoflTSus un caur puspavērtiem plakstiņiem raugās galda biedriem acīs! Puišiem gandrīz visiem bārdiņas vai vismaz ūsas.
Baiba itin kā no jauna pārdzīvoja savu pirmo tikšanos pirms gada šajā pašā zālē, atcerējās katru vārdu, ko viņai teica Tagils. Kāda viņa toreiz bija zostiņa! Tik muļķigi iemīlēties!
Dēzija dejoja ar platā un garā džemperī tērptu ūsaini. Lai nu ko, bet dejot viņa prata.
«Lokās un kratās kā uz drāts uzvilkta,» Svetlana skaudīgi nodomāja.
— Vai manas acis pareizi rāda? Mūsu pazudušais grasis! Nāc pie puikām!
— Es… — Baiba sastostījās, — Kaut kā negribas.
Bet Ģirts viņu ar varu uzrāva uz paaugstinājuma.
— Nu, sveika. — Tagils savilka ūsiņas tādā kā smaidā. — Priecājos, ka atnāci uz mūsu koncertu. Kā tev patīk jaunā soliste?
— Nekādas vainas. — Baiba mierīgi palūkojās Tagilam acīs.
— Vēl jau, protams, jāpastrādā, jāpaslīpē, bet ar laiku…
— Tev paveicies. Šī vis nebūs tāds «nohipnotizēts trusītis» kā es.
— Tas jau gan. Bet ja tu pārdomātu… mēs katrā laikā, tikai piezvani. Pats aizbraukšu pakaļ.
— Nē, Tagil, man pietiek ar skolas ansambli.
— Dzirdēju jau. Apsveicu ar panākumiem. Tu varētu kopā ar mums kaut ko nodziedāt.
— Negribas. Jums pavisam jauns repertuārs.
— Ja ne, tad ne.
— Kolosāli! — Dēzija jūsmoja. Vaigi viņai dega, acis mirdzēja. — Ja man būtu nau-da, nāktu katru vakaru.
— Žēl, ka neuzaicināju Pēteri. Būtu vismaz pa abām viens kavalieris, kas izdancina, — Dace teica Baibai, kad tā bija atgriezusies pie galdiņa.
— Meitenes, redzat, kur sēž uzlecošā zvaigzne Mežlapsa, slavenā Pavasara mūžīgais pavadonis un ēna.
— Kur?
— Tas ar Ūsiņu kā zobu birstīti. Jauno autoru seminārā viņš lasījis savus dzejoļus. Pavasaris slavējis, bet mans bijušais klasesbiedrs apgalvo, ka ne velna neesot varējis saprast.
— Varbūt viņam ir kājminamā domāšana?
— Kam? Pavasarim?
— Nē taču, tavam klasesbiedram.
— Neesmu gan manījusi.
— Aktieris Pelēcis! Meitenes, es ģībstu!
— Kur?
— Re, nāk šurp. Es viņu vienkārši dievinu. Pārākais no visiem jaunajiem. Dzied, dejo, pats spēlē uz ģitāras. Tik vienkāršs pēc izskata, bet, tiklīdz uznāk uz skatuves, tā pavisam pārvēršas.
— Drīkst? — Aktieris uzlūdza uz deju Dēziju.
Dēzija lielīgi paskatījās uz pārējām. Nevienai nebija tādas piekrišanas kā viņai.
— Laimīgā, dejot ar pašu Pelēci! Nu, ko viņš tev teica?
— Nekā sevišķa. Apvaicājās, kas mēs tādas esam un vai uz teātri arī ejot. Es atbildēju, ka ejam gan. Un vēl teicu, ka viņš man ļoti patika izrādē «Pērs Gints».
— Nu gan tu salaidi galīgi dēlī, tur jau Pelēcis nemaz nespēlē, — Dace iebilda.
— Patiesi? — Dēzija iepleta acis vēl platākas. — Tāpēc viņš tik traki smējās.
— Kolosāli, ka mēs atkāpām, vai ne?
Meitenes malkoja kafiju, skrubināja kūkas, bet acis šaudījās uz visām pusēm, vai neredzēs vēl kādu slavenību.
— Tie īstie nāk vēlāk ap desmitiem. Tad viņi pasūta konjaku un tepat pie galdiņiem sacer dzejoļus.
— Tādā troksnī un dūmos?
— Viņiem apkārt ir aura, nu, tāda kā neredzama siena, kas tos norobežo no vienkāršiem mirstīgiem.
— Nu gan tu lej. Kādēļ tad man nekas nav apkārt? — naivā Svetlana brīnījās.
— Tādēļ, ka tu esi parasts mirstīgs radījums, bet viņi — ģēniji. Jo lielāks ģēnijs, jo spēcīgāka aura. To esot pat nofotografējuši — zilā krāsā.
— Šovakar pietiks. — Meistare paskatījās pulkstenī.
— Vēl pusstundiņu!
— Nevar. Rīt darba diena.
— Jūs varat iet, ja gribat, bet es palikšu, — Dēzija demonstratīvi paziņoja. — Neesmu vairs nekāda maziņā.
— Visas reizē atnācām, kopā arī aiziesim.
— Vecie jau nekad nesaprot jaunos. Viņiem — ka tik ātrāk mājā un gultā, — Dēzija noskaitusies skaļi teica.
— Apkaunies!
— Par ko? Kad tad lai līksmojas, ja ne tagad?
Meistarei iznāca iet uz vienu pusi ar kopmītnē dzīvojošām meitenēm.
— Vai esat apmierinātas ar mūsu svētkiem? — viņa apjautājās.
— Vienreizēji! — Elita jūsmoja. — Kad sākšu pati pelnīt, bieži iešu uz kafejnīcām. Kādas tur sievietes, tik elegantas, ar mums ne salīdzināt. Viens čalis uzlūdza mani dejot, teica, ka es atgādinot svaigu persiku.
— Man gan nepatika, — Svetlana atzinās. — Vēl tagad ausis džinkst no tā trakā trokšņa. Kā tādā"ļriepīpētā un skaļā ūķī var nonīkt visu vakaru?
Meistare atvadījās un aizgāja.
— Naivā! Tu neko nesaproti no īstas dzīves! Tas čalis teica, ka te katru vakaru sanākot īstenā jaunatnes izlase, gara aristokrātija. Gribat, es jums pateikšu pārāko noslēpumu, tikai nevienam ne vārda.
— Kā kapā!
— Viņš uzaicināja mani rīt atnākt atkal.
— Un tu apsolīji?
— Protams.
— Bet kā tad Didzis?
— Ko nu tas pienapuika. Viņš jau pat kārtīgi dejot neprot.
— Laimīgā, — Ina skaudīgi noteica. — Mani neviens neuzlūdza dejot.
— Nāc man rītvakar līdzi, — Elita augstsirdīgi piedāvāja. — Varbūt tam čalim atrodas kāds draugs.
— Tu pat nezini, kas viņš tāds un kā sauc, bet jau skrien uz satikšanos, — Svetlana pārmeta.
— Un tev žēl?
Svetlana apvainojās.
— Gribi, nāc tu arī līdzi. Iesim visas trīs. Man vienai patiesībā mazliet bail, — I lita atzinās. — Viņam bija tādas acis kā īleni, šķita — izurbsies man cauri.
***
— Tu, Svetiņ, esi kļuvusi pavisam vāja un bāla no sejas, — meistare Liepa skaļi bažījās. — Arī atzīmes nav nekādas spožās.
— Viņai jau nav laika ne mācīties, ne izgulēties, katru vakaru jāiet uz…
— Ina! — Elita brīdinoši iesaucās.
Svetlana, lūpas sakniebusi, klusēja.
Meitenēm tā arī neizdevās uzzināt, kur viņa vakaros pazūd. Svetlanai parādījās jauni svārki, džemperis un smalka neilona veļa. Viņa devīgi cienāja meitenes ar konfektēm. Tā tas turpinājās vēl kādu mēnesi. Nepieredzēti auksto un sniega bagāto ziemu marta sākumā nomainīja spējš atkusnis. Ielas pludoja. Siltuma atvilinātie strazdi līksmi svilpoja. Kaķi pa naktīm rīkoja skaļus koncertus. Gaisā jau jaudās pavasaris.
Pēkšņi negaidīts sals vienā naktī pārvērta ielas slidotavās. Pārpildītajās slimnīcās pat koridoros gulēja cietēji ar lauztiem locekļiem.
Arī Svetlana nokrita uz slidenās ietves turpat līdzās kopmītnei, turklāt tik nelaimīgi, ka tikko spēja aizkļūt līdz savai istabai. Ina un Elita satraucās, slimā kāja pēdas locītavā kļuva sarkana un piepampa.
— Lauzts nav, — ātrās palīdzības ārsts konstatēja. — Pamatīgs sastiepums. Jāliek kompreses un nedēļu mierīgi jāpaguļ gultā.
— Laimīgā, — meitenes viņu apskauda. — Veselu nedēļu tikpat kā brīvdienas.
— Man jāstrādā. — Svetlanai pašķīda asaras.
Tā pavisam nejauši meitenes uzzināja Svetlanas lielo noslēpumu — lai piepelnītos, viņa pa vakariem uzkopa kosmētisko kabinetu.
— Nebimbā, — Ina apžēlojās. — Mēs pastrādāsim tavā vietā, vai ne, Elita?