Dēzija kā lidot uzlidoja piektajā stāvā un atrāva durvis.
— Edīt, es būšu manekene! No mūsu grupas es vienīgā, vai tu vari aptvert. Pārējās meitenes zaļas aiz skaudības. Meistare teica, ka man esot vislabākais augums. Baiba pārāk tieva, tas katram redzams. Dacei paresnas kājas, par Svētu jau nav nemaz ko runāt, gara kā skurstenis un resna kā muca.
Edīte nolaida adīkli klēpī un smaidīdama paskatījās jaunākajā māsā.
— Televīzija, Maskava, modes skates ārzemēs, kolosāli, vai ne? — Dēzija turpināja līksmot.
— Nu, nu, nepriecājies par agru, lai vēlāk nebūtu jāraud.
— Kas gan ir parasta šuvēja fabrikā vai nelielā ateljē salīdzinājumā ar manekeni. Iedomājies — man mugurā pasakaina vakarkleita, pārākā frizūra, modeļa apavi ar augstiem papēžiem. Es uzeju uz skatuves. Skan klusa mūzika. Es lēnām griežos dejā. Visi skatās vienīgi uz mani. Aplausi! Puķes! Edīt, es esmu tik laimīga!
— Bet es — nogurusi. Nomizo vakariņām kartupeļus!
Dēzija smagi nopūtās, iegāja virtuvē, uzvilka gumijas cimdus un ķērās pie viņai tik netīkamā darba.
«Visi mani apskauž, kursā meitenes, pat pašas māsa. Bet lai, man par to ne silts, ņe auksts.»
Izrādījās, ka manekenei nemaz nebija tik vienkāršs un viegls darbs.
— Kā tu soļo, palēkdamās kā kaza, — vecākā meistare aizrādīja. — Uzliec uz galvas grāmatu un nes to kā dārgu vāzi, ko nedrīkst nomest un sasist.
Lauku meitenei, kas pa vasaru staigāja basām kājām, smailpurnu augstpapēžu modes zābaciņi šķita nepierasti un neērti. Grāmata spītīgi vēlās zemē. Dēzija no dusmām paķēra to un ielidināja kaktā, bet pēc brīža stutēja atkal uz galvas, un mēģinājums sākās no jauna.
— Tu zini, kādēļ afrikānietēm ir tik taisnas muguras un līgana gaita? Tādēļ, ka viņas no bēmiTdienām visus smagumus pārnēsā uz galvas, — vecākā meistare skaidroja.
* * *
Aprīlī, kā katru gadu, pats galvenais notikums bija skolas audzēkņu darbu izstāde un jaunāko modeļu demonstrējumi.
— Beidzot ari mēs tiksim pie vārda, — lietišķās mākslas pulciņa meitenes priecājas. — Citādi visu laiku slavina un daudzina vienīgi dejotājus, dziedātājas, bundzinieces un sportistes. Viņiem diplomi, balvas, bet mums nekā.
Svetlana staroja no prieka. Viņas spilvens, kuru meitene ar tādu rūpību visu /īemu bija šuvusi, visiem patika.
Katram pulciņam bija sava īpaša aizraušanās, kas to atšķīra no citiem, — ādas i/strādājumi, batikas, izšuvumi, adījumi, mezglojumi, asprātīgas pašdarinātas rotaslietas. Tas padarīja izstādi daudzveidīgu un interesantu.
— Mēs arī piedalāmies, — septītās grupas zēni pašā pēdējā brīdī paziņoja. — I ūdzu, atvēliet mums stendu viens, komats, divdesmit reiz viens, komats, divdesmit metri.
— Ko tad jūs izstādīsiet? — meitenes brīnījās. — Ar puķītēm izšūtus džinsus, vai?
— Tad jau manīs, — Leons noslēpumaini atbildēja.
Zēni sagādāja pamatīgu pārsteigumu ne tikai meitenēm, bet visai skolai. Uz neliela lina auduma četrstūra uzšūtajās kabatiņās atradās viss, kas ģimenē nepieciešams, — šķēres, knaiblītes, diegi, adatas, zobu tīrāmie piederumi, kosmētika, pat sīciņā skropstu birstīte nebija aizmirsta.
— Viss vienuviet, ērti un parocīgi, — izstādes apmeklētāji vēlāk priecājās. — Parasti šie sīkumi mētājas pa dažādām atvilktnēm un plauktiem un tos nevar atrast tieši tad, kad tie visvairāk vajadzīgi.
Darbnīcās valdīja rosība. Meitenes šuva un pielaikoja, ārdīja un gludināja. Izgatavot sešdesmit kleitu, kostīmu un mēteļu modeļu pēc visjaunākajām modes prasībām — tā nebija joka lieta.
— Runā, ka būšot milzums viesu?
— Sekretārīte teica: pat no Maskavas un Volgogradas.
— Kaut tik nu izietu gludi, — Svetlana bažījās.
— Kas tad jums, viss jau salikts pie vietas, — Dēzija viņu pārtrauca. — Man gan ceļi ļogās, iedomājoties, ka publika katru dienu blenzis tieši virsū. Un nepārtraukti jasmaida. Šausmas!
Viesi jau pulcējās direktores kabinetā, lai dotos uz izstāžu telpu, kad Dace atjēdzās:
— Puķes, meitenes, kur puķes?
— Darbnīcā, spainī.
Svetlana pa galvu pa kaklu metās pa trepēm lejā.
— Izstāde skolai ir liels notikums, — direktore uzrunāja viesus. — Ikviens mūsu audzēknis darbojas kādā pulciņā. Lūdzu, ņemiet vērā, ka tie ir skolēnu, nevis tautas claiļamata meistaru darbi, un nevērtējiet pārāk stingri.
— Cik ātri gan mode mums mainās — To ģimenes albumā redz, Bet šodien šķiet gluži bez vainas Man modelis aizmirsts un vecs.
Reiz slavena meistare būšu — Tas sapnis kopš bērnības man. Un tērpus es meitenēm šūšu, Lai jaunība zaigo un skan, —
meiteņu dubultkvartets skandēja dziesmu ar Arnolda Auziņa vārdiem.
— Šādas izstādes pašreiz notiek ikvienā mūsu sistēmas skolā, — teica profesionāli tehniskās izglītības komitejas priekšnieks. — Maijā labākos darbus varēs apskatīt sporta namā.
Viesi izklīda pa zāli.
— Burvīgi! Žēl, ka nekur tādus darbus nevar nopirkt. Paskatiet šo mezglojumu: cik vienkārši, bet asprātīgi. Es arī tādu sev pagatavošu.
Atsauksmju grāmatā krājās jūsmīgi ieraksti: «Lai slava šai jaukajai skolai, kur māca ne tikai arodu maizei, bet arī garam. Operas mākslinieki», «Taisni jābrīnās, ka mūsdienu meitenēm atliek laika nodarboties ar tik skaistām lietām. Latvijas Radio redaktori.»
Līdz pat Maija svētkiem skola katru dienu uzņēma viesus. Priekšpusdienā un pēcpusdienā demonstrēja modeļus. Katra gadalaika tērpu kolekciju ievadīja piemēroti dzejoļi un dziesmas. Skatītāji neskopojās ar aplausiem.
— Kur viņi izrāvuši tik skaistas meitenes?
Kinooperatori no televīzijas un kinostudijas rāvās, filmēdami modes skati.
— īsti džentlmeņi! — Tas zīmējās uz zēniem, kuri demonstrēja jaunākos vīriešu uzvalkus un mēteļus. Lepni galvas pacēluši viņi soļoja gar skatītājiem, neliekoties ne zinis par atzinīgajiem vārdiem.
— Ar šādiem uzvalkiem nebūtu kauns iet pat uz pieņemšanu pie Anglijas karalienes.
— Ir jau ari pats pēdējais laiks padomāt par ko jaunu. Citādi — tie paši džinsi skolā, darbā, sarīkojumā un teātrī.
— Ātrāk, ātrāk! — meistares mudināja demonstrētājas, palīdzēdamas apvilkt jaunus tērpus.
— Jums ir ļoti fotogēniska seja, — jauns kinooperators, saticis Dēziju pie autobusa pieturas, teica. — Lūdzu, iedodiet savu adresi, ja gadīsies piemērota rollīte, paziņošu.
— Patiešām? — Dēzija no prieka nosarka.
— Kā bankā.
— Tas būtu šausmīgi burvīgi. Es visu savu mūžu esmu sapņojusi par kino.
— Vēl jau nekas konkrēts nav, — operators nedaudz saplacināja Dēzijas sajūsmu. — Čau! Neaizmirstiet paskatīties nākamo kinožurnālu «Padomju Latvija».
* * *
No Baibas dienasgrāmatas:
«Taisni šausmas, kā tas laiks skrien, jau saplaukuši ceriņi. Daumants šodien atnesa milzīgu pušķi. Smaržo visa istaba. Viņa mājas apkārtne esot viena vienīga ceriņu jūra. Gribētos aizbraukt uz laukiem tālu, tālu, kur nav ne auto, ne televizoru, nogulties puķu pilnā pļavā, klausīties, kā vītero cīrulis, kā pie auss dūc kamene. Un nekā nedomāt, tik vērot, kā pa debesim slīd balti mākoņu kamoli.»
Uz Bulgāriju, Čehoslovākiju un Vācijas Demokrātisko Republiku vasaras praksē brauc labākie, čaklākie un sabiedriskākie. Tādi bija skolas noteikumi, un visi tos zināja.
Kandidātu izvirzīšana un apspriešana katrā grupā noritēja trokšņaini, dažkārt ar strīdiem un garu izrunāšanos.
Pret Daci otrajā grupā neviens neiebilda. Labākā šuvēja, grupas komsordze, dejotāja, daiļlasītāja, jaunatnes čempione orientēšanās sportā. Mācās bez trijniekiem. Arī Baiba bija godam nopelnījusi šo braucienu.
Kāda meitene nosauca Svetlanas vārdu.
— Ja Svēta brauc, tad es arī, — Dēzija iejaucās.
— Svēta iemācījusies labi šūt, bet tu?
— Es dejoju un strādāju par manekeni.
— Mēs visas kaut ko darām — dziedam, dejojam vai bungojam.
— Tev mācībās trijnieki vien.
— Svētai arī ir trijnieki, — Dēzija nepiekāpās.
— Svētai ir grūta galva, bet viņa vismaz cenšas. Tu vienkārši esi slinka.
Pedagogu padome kopā ar komjaunatnes sekretāri Ludmilu, meistariem un arodbiedrības pārstāvjiem vēlreiz caurskatīja kandidātus. No otrās grupas laimīgās bija Dace un Baiba.
— Toms ar senčiem brauc uz Bulgāriju, jūs ar Daci praksē uz Čehoslovākiju, citi uz Vācijas Demokrātisko Republiku. Laimīgie, — Daumants pēdējā skolas dienā mazliet skumīgi teica Baibai, — bet es katru dienu kātošu uz šanci ražošanas apvienības «Tēvija» otrajā filiālē. Skan vareni, vai ne?
— Pats vainīgs, varēji mazlietiņ piespiesties. Latviešu valodā knaps trijnieks, vēsturē un ķīmijā tāpat.
— Goda vārds, neiznāca laika. Pa vakariem jāsporto.
— Un jāpiehalturē. Domā, es nezinu?
— Arī tas. Kā citādi tikt pie skanošā?
Abi lēnām soļoja uz Kirova dārza pusi.
— Mēs nu ilgi neredzēsimies. Turpat divus mēnešus. Augustā man sporta nometne.
— Bet man — šūšanas darbi. Mammas draudzenes sanesušas veselus drēbju kalnus.
— Nabadzīte, kad tad tu atpūtīsies?
— Gan jau.
— Zini, reizēm, kad esmu viens, es domās sarunājos ar tevi.
— Žēl, ka mums nav mājās telefonu. Nu, tad sveiks, — Baiba skumji pasmaidīja un sniedza Daumantam roku.
— Pagaidi, paiesim vēl gabaliņu kopā. Man neviens nekad vēl nav atsūtījis vēstuli. Apsoli, ka atrakstīsi no Čehoslovākijas. Lai man būtu, ko gaidit.
— Pamēģināšu.
— Es aizkāpšu jūs pavadīt.
— Nevajag. Ko teiks meitenes?
— Tikpat visas zina, ka es… Čau!
Daumants pagriezās un neatskatījies aizgāja.
*
***
No Baibas vēstulēm Daumantam:
«Esam laimīgi sasniegušas Bratislavu. Nepaguvām ne lāgā apskatīties, kad mūs ar autobusu aizrāva uz Pūhovu, kur uzcelta moderna šūšanas fabrika un šuvēju arodskola, apmēram tādi pati kā mūsējā. Starp mūsu meitenēm un slovākie- tēm notika draudzības sacensības — kura ātrāk un labāk uzšūs svārkus. Vislabāk paveicās Dacei, viņa saņēma godalgu — slavenā čehu kristāla vāzīti.
Man tev būtu vēl daudz ko stāstīt, bet acis krīt ciet no noguruma.»
***
«Žēl, ka man nav dzejnieka talanta kā Pēterim, tad es droši vien uzrakstītu garu poēmu par to, ko šodien redzējām.
Iedomājies šauru, pustumšu tuneli, kas strauji iet lejup. Akmens sienas un griesti norasojuši no mitruma. Un pēkšņi — milzīga zāle kā gotiska baznīca, visa daudzkrāsainās ugunīs. No tumsā slēptajām griestu velvēm uz leju kā lielas lāstekās stīdz dzelteni, rožaini un zilgani stalaktīti. Klusums. Kaut kur tālumā ialc ūdenskritums. Mēs sēžamies laivās un braucam pa pazemes upi kā senajā grieķu teiksmā par Stiksu. Vietām upe tik šaura un alas velves tik zemas, ka mēs 1'ieplokam laivas dibenam. Tad eja pēkšņi paplašinās, un atkal jauna zāle ar tādiem akmens veidojumiem. Sārtā tronī sēd pazemes valdnieks baltā tērpā ar ļļaru baltu bārdu, roka izstiepta uz priekšu, kronis vienos dārgakmeņos. Viņam l>ic kājām ceļos nometušies pavalstnieki. Un atkal cita telpa. Ūdens un minerāli izveidojuši neiedomājami skaistas figūras — sastingušus ūdenskritumus, viduslaiku pilis ar visiem torņiem, fantastiskus akmens ziedus. Katram tēlam savs trāpīgs nosaukums. Gadsimtiem ilgi divas sārtas akmens lāstekas «Mūžīgie mīlētāji» tiekušās viena pretim otrai. Pēkšņi mitruma avots izbeidzies un starp abiem palikusi neliela sprauga. Mīlētāji tā arī nekad nesatiksies.
Kādā zālē gids palūdza mūs padziedāt. Mēs ar Daci klusi uzsākām «Pūt, vējiņi!». Meitenes piebalsoja. Šķita, ka alas sienas, stalaktīti un stalagmīti dziedātu mums līdzi, tik brīnumaina bija skaņa.
Redzi nu, ne poēmu, pat ne kārtīgu vēstuli es neprotu uzrakstīt. Šis skaistums liiredz katram pašam ar savām acīm.»
«Alpu pļavas — tas ir vesels pārdzīvojums. Iedomājies milzu pļavu ar mēļām l'rimulām, oranžām ugunslilijām, ziliem zvaniņiem, sarkanām magonēm. Vēl augstāk sākas akmens valstība — stāvas, sūnām apaugušas klintis. Dziļajās aizās redzams sniegs.
Mēs ar Daci pagājāmies pa strauta malu gabaliņu uz augšu. Ūdens tik auksts, ka dzerot salst zobi. Strauts ievijās biezā mežā. Eglēm sirmās sūnu bārdas un zari sniedzās līdz pat zemei. Pienāk stirnu buciņš, padzeras, skatās uz mums savām brūnajām acīm un nemaz nebaidās.
Pēc brīža dzirdam — mūs sauc. Izrādās, ka čehu Tatru augstākā virsotne Lem- nica uzlikusi draudīgu mākoņu cepuri.
«Ātrāk, ātrāk!» gide mūs mudina. «Drīz sāksies negaiss.»
Skriešus metamies pa taciņu lejup. Saklūpam vagoniņā. Vēja brāzmas šūpo kabīni kā laiviņu vētrainā jūrā. Zibeņi. Dārdoņa. Baigā lietusgāze. Man likās, nupat, nupat tievā trosīte pārtrūks, un mēs iegāzīsimies aizā.
Nepagāja ne pusstunda, kad atkal spīdēja saule. Mitrā zeme kūpēja, katrā ziedā un lapiņā zaigoja rasa. Tu nemaz nevari iedomāties, kā kalnos pēc lietus smaržo gaiss.
Šo vēstuli Tu droši vien saņemsi tad, kad es jau būšu atgriezusies. Divas nedēļas aizskrēja ātri kā sapnis. Rīt dodamies mājup. Uz redzēšanos Rīgā. Esmu jau mazliet noilgojusies pēc tās. Un pēc Tevis arī.»
Ai, vasara, vasara! Tik ilgi tu tiec gaidīta, tik ātri beidzies. Ne lakstīgalas dziesmu paklausīties, ne dzeguzes kūkošanu, ne aizkavēto miegu kārtīgi izgulēt!
Baiba tikko paguva apšūt un aplāpit savējos un patēva atvaļinājuma laikā izlaist līkumu pa Latgali, kad klāt jau bija pirmais septembris.
Daumants, mēnesi pavadījis sportistu nometnē, iedega brūns kā nēģeris.
— No tevis iznāks lietaskoks! — treneris bija apmierināts ar viņa panākumiem.