Un atkal pa Rīgas ielām ar ziediem rokās gāja skolēni. Mazie savus puķu pušķus turēja kā sveces izstieptajās roķelēs, lielie zēni — kautrēdamies nevērīgi pasituši padusēs kā pirtsslotas, meitenes — saudzīgi uzmanīdamās, lai nesavainotu ziedus.
Skola, garajos mācību mēnešos apnikusi, reizēm nīsta un lādēta, sagaidīja savus nemierīgos un trokšņainos pavalstniekus ar to īpašo satraukto atmosfēru, kāda ir tikai pirmajā skolas dienā, — priecīgas atkalredzēšanās pēc vasaras brīvlaika, nepacietīga vēlēšanās uzzināt, kā biedriem klājies, un izstāstīt paša piedzīvojumus pa šo laiku.
— Sveiciens darba jaunatnei!
— Čau, Daumant! Kā sviežas?
— Čau, Tom! Un tev?
— Pa pirmo. Tikai vakar atgriezāmies no autobrauciena pa Bulgāriju.
— Un kā?
— Nerunā. Norullējām vairākus tūkstošus. Ceļi tur vienreizēji. Un serviss arī. Sencis neparko negribēja braukt, viņam vairāk nekā par mūsu lauku būdu nevajag, bet mutere pielauza. Pieteicos autovadītāju kursos. Uz pavasara pusi pats iegūšu tiesības, un tad mēs varēsim aizlaist kaut kur kopā, norunāts?
Ass un pavēlošs zvans pārtrauca čalu un sadzina visus klasēs.
— Beigas ir flļūsu zelta dieniņām, — Leons noteica.
— Leiši skolu saucot par «mocītavu». Trāpīgi, vai ne?
Pa kāpnēm uz aktu zāli, bungu rīboņas pavadīti un mazliet satraukti, devās pirmkursnieki.
Un atkal, tāpat kā katru gadu, pirmajās dienās skolā valdīja juceklis. Jauniņie maldījās pa daudzajiem koridoriem un trepēm, no vingrošanas zāles, kur kormeistare pārbaudīja balsis, skanēja apnicīgais: — Āāāā. Do mi sol do.
Bija saulaina septembra priekšpusdiena. Direktore Vija Čoldere savā kabinetā pārskatīja dokumentus. Skanēja klusināta mūzika. Uz «kafijas galda» (tā to dēvēja skolēni, ieliekot šajā vārdā pavisam citu jēgu) dzintarainā māla vāzē acis priecēja tumši violetas asteres. Līdzās atradās pīts groziņš ar dzelteniem un sarkaniem āboliem. Skaisti. Kaut arī izvēlējusies ērkšķaino skolotājas ceļu, tomēr sirdī direktore bija māksliniece. Viņa savā apkārtnē necieta nekā bezgaumīga, sākot ar skolnieku darba tērpiem un beidzot ar telpu noformējumu.
Spalgs, uzstājīgs telefona zvans pārtrauca mājīgo noskaņu. Lūpu kaktiņos iegula rupju rievas.
— Varbūt šoreiz uz citu skolu, pie mums jau nesen bija… Nu labi, — direktore nopūtās. — Dumpīgie, jūs sakāt? Mēs attiecīgi reaģēsim.
— Jūs saucāt? — Durvīs parādījās sekretāre Marta.
— Četrpadsmitos nulle nulle pie mums būs amerikāņu jauniešu delegācija. Jāsaziņo kādas trīsdesmit bundziniece^ ansamblis, demonstrētājas. Ja satiekat mācību daļas vadītāju, palūdziet pie manis.
Ekskursantu autobuss piebrauca ar nelielu nokavēšanos. Bundzinieces bungoja apsveikuma maršu. Meitenes ar pūlēm valdīja smieklus. Tādi skolā vēl ne reizes nebija redzēti. Salāpītas velveta bikses sabāztas īsstulmu zābakos. Puišiem mutēs kūpēja varenas pīpes. Meitenēm mutes kustējās tā, itin kā viņas būtu priekšlaicīgi aizdzītas 110 pusdienu galda. Kāds tievs radījums, pagriezies pret Dēziju, pavēra lūpas un i/.pūta pūsli, lielu kā balons. Atskanēja pīkstiens. Bundzinieces iespurcās.
— Ļoti žēl, bet pie mums nesmēķē, — direktore to pateica laipni, bet tādā tonī, kas nepazina pretī runāšanas. Kaut ko pie sevis burkšķēdami, puiši neapmierināti aizbāza pīpes aiz zābaku stulmiem.
Ar garlaikotu sejas izteiksmi viesi apstaigāja mācītu telpas. Svešvalodu kabinetā izraisījās sarunas par profesijām. Toms, kurš labi runāja angliski, tulkoja.
— Cik maksā apmācīšana arodā? — kāda jauniete painteresējās.
— Neko. Piedevām vēl paēdina un apģērbj par brīvu. Un atlīdzina par padarīto.
Amerikāņi saskatījās.
— Vai pēc skolas beigšanas visi atrod darbu?
— Šuvējas mūsu zemē ir deficīts. Firmas «Tēvija», «Rīgas tērpi» un daudzie ateljē katru gadu plēstin plēšas pēc mūsējiem.
Viesu sejās bija neticība.
— Jūs esat laimīgi. Tu pastāsti savējiem, ka pie mums daudzi jaunieši nevar strādāt izvēlētā specialitātē. Pat ar augstskolas diplomu esam spiesti pieņemt jebkuru darbu — par trauku mazgātājām, sanitāriem, apkopējām.
— Hallo, vecīt! — Tomu trepju telpā, ejot uz zāli, skaidrā latviešu valodā uzrunāja slaids, gaišmatains puisis. — Mani sauc Jānis Ozols. Mēs visi labi saprotam, ka jums… — Jānis meklēja attiecīgo latviešu vārdu, — vajag tā runāt, bet man tu vari pateikt… nu… patiesību. Vai pie jums patiešām visi jaunieši atrod darbu? Saproti, aiz «lielā dīķa» tā ir problēma numurs viens.
Toms pievilka Jāni Ozolu pie loga. — Tu redzi būvlaukumu ielas otrajā pusē. Tur pašreiz ceļ mūsu jauno skolu. Ievēro baltās lapiņas uz žoga — tie visi ir darba piedāvājumi. Vari pats izlasīt. Un tādu ir simtiem gan avīzēs, gan uz sludinājumu dēļiem. Lielajām rūpnīcām trūkst darba roku. Jauniešus apmāca uz vietas un piedevām vēl maksā prāvas stipendijas.
— Neticami.
Dubultkvartets ar labi nodziedātām nēģeru tautasdziesmām angļu valodā iekaroja viesu simpātijas. Daži puiši tūlīt sāka vilkt līdzi, pārējie sita ritmā plaukstas un kājas.
Modeļu demonstrācija arī patika. Puišu acis liptin pielipa pie manekenu augumiem un sejām. Kādas viņiem meitenes! Dabiskas, neizkrāsotas, katrai sava seja. Nav vis pēc viena standarta kā mūsējās! Amerikānietes nespēja slēpt savu sajūsmu par tērpiem.
— Šo es pērku. Cik maksā? — Kāda viešņa iekāroja mežģīnēm apšūtu zilu kokvilnas kleitiņu.
— Mēs tērpus nepārdodam, — viņai paskaidroja.
— Kāpēc nepārdodat? Man tā patīk. Man ir dolāri. — Neatlaidīgā viešņa izņēma no somiņas paciņu ar piecu un desmit dolāru naudaszīmēm.
— Šis tērps ir skolēnu diplomdarbs un pieder pie skolas kolekcijas, — direktore paskaidroja.
Amerikāniete sāka skaļi raudāt.
— Histēriķe! — Dace paskaļi noteica.
Direktore salocīja kleitu, piegāja pie raudošās jaunietes un teica: — Ņemiet, mēs to jums dāvinām. Bet naudu paturiet, mums tā nav vajadzīga.
— Kā — nav vajadzīga? — Viesu izpratnē tas bija kaut kas neiedomājams.
— Paklau, vecīt, — Jānis pirms šķiršanās ieminējās. — Vajag aprunāties, tā teikt, intīmā vidē. Vai tu nevarētu saorganizēt nelielu… saiešanu? Var? Okei, mūsu puiši, jūsu meitenes, jā? Bet kur?
— Var pie manis. — Toms uzrakstīja savu telefona numuru. — Ja kas, piezvani. Aizbraukšu pie jtmis piektdien ap astoņiem vakarā, iet tā lieta?
— Okei. Bet nu man jāskrien, visi jau autobusā.
— Tu droši vien dosies uz laukiem? — Toms piektdienas rītā, brokastis ēzdams, iejautājās.
Māte pamāja ar galvu un smagi nopūtās.
— Tēvs ari?
Jautājums bija lieks, māte viena pati uz laukiem nekad nebrauca. Viņai labāk pa- tika kūrorti, kur varēja sevi parādīt un citus apskatīt. Vecā māja Juglas upes krastā bija tēva lolojums. Viņš te pavadīja katru brīvo brīdi, makšķerēja, sēņoja, rakņājās pa zemi.
— Miers! Klusums! Svaigs gaiss, no tā vien var paēst, — tēvs jūsmoja.
— Labu apetīti! Redzēsim, cik ilgi tu no svaigā gaisa vien pārtiksi, — māte klusām sirdījās.
— Mamm, esi cilvēks, noorganizē tā, lai es šovakar būtu brīvs. Un mašīna arī.
— Tēvs teica, tev noteikti esot jābrauc. Viņš viens nespēj salabot jumtu.
— Nesanāks. Pie manis šovakar būs ārzemnieki. Pāris puišu, vairāk nekas. Paklausīsimies diskus un tā. Papam pateiksim, ka man brīvdienās sporta sacensības kaut kur laukos. Tā būs labāk.
Māte ar mīlestības pilnām acīm raudzījās uz savu lielo, skaisto, iznesīgo dēlu un, kā vienmēr, nespēja viņam atteikt.
«Tas nu būtu nokārtots,» Toms, rikšodams uz skolu, prātoja. «Augstas klases dzeramo pilns bāriņš. Ledusskapī klientu sadāvinātie konservi, no tiem uztaisīs sviestmaizes. Skuķi vēl jāsaorganizē, bet tas būs sīkums. Skolā to ka biezs, pietiek pamāt ar pirkstu. Pārākā, protams, būtu Baiba Baltiņa, labi dzied un dejo.»
— How do you do, miss B. B.1 — Toms bez kādām ceremonijām starpbrīdī paņēma Baibu zem rokas. — Atļaujiet ielūgt šovakar uz nelielām vakariņām. Būs ek- strā klases sabiedrība, arī ārzemnieki.
— Pateicos, bet atsakos.
— Kādēļ, ja atļauts jautāt?
— Esmu aizņemta.
— Ar ko, ja atļauts zināt?
— Ar boksa sacīkstēm.
— Vai tu esi aptaurēta, kaut kādu stulbu sacīkšu dēļ upurēt tādu večerinku?
— Nekas, pārcietīšu. Daumant, pagaidi, man tev kas jāsaka. — Baiba pagrieza Tomam muguru.
— Viss skaidrs, — Toms saskaities nosauca pakaļ. — Bail no ģimenes skandāla.
— Vai tu ko teici? — Daumants panācās atpakaļ.
— Tinies veicīgāk prom ar savu sirdspuķīti, — Toms noņurdēja. — Skuķi mūsu skolā, paldies dievam, nav deficīta prece. Ei, Dēzij, panāc šurp! Ko velcies kā aizmigusi?
— Kā tu runā ar dāmu? — Dēzija apvainojās.
— Dāma atradusies! Saorganizē pāris šikāku meiteņu, un ierodieties šodien pie manis deviņpadsmitos nulle nulle. Būs pārākā sabiedrība, ārzemnieki. Tikai nevelc līdz to resno govi, nu, Svētu. Tad jau labāk Daci.
— Dace nenāks. Viņa tādiem kā tu šķauda virsū no piektā stāva.
Toms patiesi izbrīnījās: — Kādiem tad?
— Karjeristiem un aprēķinātājiem.
— Baigā ideāliste! Lai viņa ieskrienas!
Dēzija zināja, ko dara. Toms gan rādīja vienaldzīgu seju, bet kaut kur sirds dziļumos viņam dzirdētais kremta. Daci skolā milēja viņas godīguma, izpalīdzības un sabiedriskās dabas dēļ. Un Tomam nebūt nebija vienalga, ko Dace par viņu domā.
«Vai tas kas slikts, ka aprēķinātājs?» viņš pats ar sevi domās sarunājās, soļodams pa kokiem apstādīto šauro Mežaparka ieliņu.
Pēc diviem gadiem viņš beigs skolu. Tēvocis, kuram Londonā liela drēbnieku darbnīca, apsolīja atsūtīt izsaukumu. Sešus mēnešus viņš papildinās savas zināšanas Anglijā, apskatīs pasauli. Tēvam slima sirds, viņš gatavojas iet pensijā. Toms stāsies viņa vietā, tas jau puslīdz sarunāts. Kāds te karjerisms?
Vārtiņi aizslēgti. Senči tātad prom, un gaiss ir tīrs. Virtuvē uz galda mammas rakstītā zīmīte: «Ēdamais ledusskapī. Būsim atpakaļ svētdienas vakarā. Esi prātīgs! Neaizmirsti noslēgt durvis.» Toms pasmaidīja, mammai viņš vienmēr vēl bija mazs zēns. Bet patiesībā — ja toreiz neizdotos to skuķi pielauzt, viņš tagad jau būtu papiņš. Labi, ka vecie nekā nezināja, citādi būtu baigais trādirīdis.
Toms apstaigāja māju. Visur valdīja tīrība un kārtība. Tas mātes un tantes Līnas nopelns. Plašajā viesistabā kamīns, lāčāda uz grīdas, dārgi tepiķi, īsti turku, tūlīt pēc kara tādus varējuši nopirkt par pieņemamu cenu. Bufetē izvietotie kristāla trauki meta saules zibšņus uz lielo vectēva ģīmetni. Večuks vestē, ar centimetru mēru pār plecu, caur brillēm skatījās uz mazdēlu un itin kā ironiski smīnēja. Pilnīgā nesaderībā ar grezno istabas iekārtu turpat blakus ģīmetnei stāvēja veca, noplukuši Zingera firmas kājminamā šujmašīna un uz tās nodilušās finiera virsmas smags, melns ar oglēm apsildāms gludeklis.
«Katrs uz kaut ko ir ķerts: cits liek kaktā svētbildi, tu savu tēvu,» māte reiz atļāvās paironizēt. «Kauns no cilvēkiem, tie par mums smejas.» Tēvam toreiz nobāla pat lūpas.
«Viss, kas mOTns pieder — šī māja, gleznas, mēbeles —, ir nopelnīts ar šo mašīnu,» viņš lēnām, katru vārdu ar plaukstas sitienu pa galdu atdalīdams, atbildēja. «Tādam, kurš neciena namatēvu un viņa ģimeni, pie mums nav, ko meklēt.»
Puika būdams, Toms mīlēja klausīties vectēva stāstus par viņa mācekļa gaitām. Kopā ar savu tēvu viņi laukos klaiņājuši no mājas uz māju, šūdami pašaustas vadmalas bikses un svārkus. Biezā drēbe bijusi izturīga kā āda. Pagājuši vairāki gadi, kamēr loks sācies atkal no jauna.
Mīļākā luga viņam bija «Skroderdienas Silmačos». «Akurāt kā dzīvē,» vectēvs mēdza teikt. «Bija tāds Dūdars un Rūdis, Ābrams un Joske.»
— Jau māte mazu šūpulī Man sauc par skroderi, —
viņš labā gara stāvoklī dziedāja.
Pārcēlies uz Rīgu, Kārlis Sūna pamazām ticis pie turības. Arī abi drēbniekmeis- tara dēli — vecākais Jānis, Toma tēvs, un jaunākais Pēteris — gāja tēva pēdās.
Jānis Sūna lepojās ar savu profesiju. Ikviens uzvalks viņam bija mākslas darbs. Visi nevar būt Apolloni, vienam kumpis mugurā, citam vēderiņš priekšā. Labam meistaram jāredz, kur uzlikt polsterīti, kur pievilkt vai palaist vaļīgāk. Un skaties — pavisam cits cilvēks.
Jau kuro gadu fraku tīkotāji pie meistara Sūnas pierakstījās rindā, viņa slava bija pārskanējusi republikas robežas, paņēmis kārtējo ielūgumu uz kāda klienta koncertu, meistars ar interesi vēroja publiku.
«Šitam dziedonim manis šūta fraka. Neviens nepateiks, ka viņam viens plecs augstāks par otru.»
«Pianistam fraka piedurknēs vienās krunkās. Slikts meistars, kauns par tādu darbu.»
Visi bija izbrīnījušies, kad pavecais drēbniekmeistars apņēma par sievu jauniņo filoloģijas fakultātes absolventi Evu Grīvu.
«Kāda tur var būt mīlestība,» apkārtējās sievas baumoja. «Šī Sūnām var būt meitas vietā. Esot nozīmēta darbā tālā lauku skolā meža vidū par angļu valodas pasniedzēju un nu glābjoties ar precībām.»
«Es varu atļauties sievu ar augstāko izglītību,» meistars paskaidroja kaimiņienei, pašai lielākajai pļāpai. «Lai dzīvo mājās, spēlē klavieres un māca angļu valodu mūsu bērniem.»
Evai netrūka ne modernu vakarkleitu, ne lepnu kažoku un dārgu rotaslietu. Meis- lars mīlēja ar sievu reizēm pasēdēt lepnā restorānā, aiziet uz koncertu, kur biļetes varēja dabūt vienīgi ar pazīšanos. Viņam patika, ka vīrieši slepus vai atklāti apbrīnoja Evu. Mājas soli veica lādzīgā tante Līna, tēva māsīca. Pirmā pasaulē nāca meita Iveta, pēc pāris gadiem viņai sekoja Toms. Vairāk bērnu Sūnu ģimenē nebija ieplānots.
Starp vīru un sievu notika klusa cīņa par bērniem. Tēvs neiebilda, ka māte mācīja viņiem angļu valodu un klavierspēli.
«Pats vērtīgākais kapitāls cilvēkam ir izglītība,» sieva mēdza ik brīdi atgādināt.
«Amatam ir zelta pamats,» tēvs savukārt skandināja. «Tas uzturēs gan jūs, gan jūsu ģimenes.»
Iveta bija mātes meita. Izkritusi konkursā Konservatorijas teātra fakultātē, viņa aizgāja strādāt uz televīziju par nieka 70 rublīšiem mēnesī tikai tādēļ, ka viņai patika šis darbs, radošā atmosfēra, iespēja ik dienas satikties ar aktieriem, mūziķiem, rakstniekiem, slavenībām.
«Ja es nepiesviestu katru mēnesi pa simtiņam, redzētu gan, kā viņa ar bērnu no tās «atmosfēras» pārtiktu,» Sūna piktojās.
Toms savukārt bija tēva dēls. Pēc astotās klases viņš pats nolēma iet uz profesionāli tehnisko skolu.
«Labāk par mani neviens tevi, protams, neapmācīs,» vecais Sūna sprieda, «bet mūsdienās nepieciešams diploms. Zināšanas arī noderēs. Un meistars Antons Krauklis ir goda vīrs ar zelta rokām. Beigsi skolu, aizrakstīšu brālim uz Angliju, lai izsauc tevi, tur varēsi papildināt aroda māku. Turpmākais būs tavās rokās.»
Nu šis brīdis vairs nebija aiz kalniem. Tālāk mācīties Toms negribēja. Un nebija jau ari nekāda aprēķina. Tēva privātprakse ienesa daudzkārt vairāk skanošā nekā inženiera diploms. Nē, viņš nemaz nedomāja mānīties, apkrāpt valsti. Tāpat kā tēvs, viņš šancēs pa mājām un maksās ienākuma nodokli, bet modes ateljē ņems tikai pusslodzi.
Ja to kāds dēvē par naudas raušanu, lai, stulbu antiņu pasaulē nekad nav trūcis.
* * *
— Es šovakar būšu mazliet vēlāk mājās, — Dēzija sestdienas pievakarē ieminējās.
— Kādēļ?
— Mums skolā sarīkojums. Var būt, ka palikšu pa nakti pie draudzenes.
— Žēl gan, — māsa noteica. — Man ir divas biļetes uz kino.
— Nekas, gan jau pie ieejas pārdosi.
Māsa aizgāja. Dēzija to vien bija gaidījusi. Nosēdusies pie tualetes galdiņa, viņa ņēmās posties. Vispirms viņa uzzieda uz sejas krēmu un ar pirkstu galiem iepliķēja ādā. Tad paplūkāja ar pinceti uzacis, lai tās izskatītos plānākas (biezās pašreiz nebija modē), acu plakstiņi tika ietonēti zilgani. Importa pūderkrēms pārvērta meitenīgi sārto seju brūnganā. Lūpas tika nokrāsotas spilgti sarkanas. Beidzot viņa iesmaržojās ar franču smaržām. Māsa tās bija dabūjusi ar pazīšanos un lietoja vienīgi sevišķos gadījumos. Pagrozījusies pie spoguļa, Dēzija apmierināti uzsmaidīja. Nekādas vainas. Tiesa, degungali"par daudz uzrauts, bet zēni no viņas kādreizējās skolas apgalvoja, ka tas esot pat pikanti.
Skapī karājās māsas jaunā izejamā kleita. Cik labi, ka viņām vienādi augumi. Šik- modern! Kleitai jau gabals nenokritīs. Naktī, kad māsa gulēs, viņa to pakārs atpakaļ.
Visas trīs meitenes bija norunājušas satikties pie Mežaparka universālveikala. Elita lepojās ar amerikāņu «firmas» džinsiem, Inai bija parasta puķaina trikotāžas kleitiņa.
Toms bridi vēroja «dāmas».
— Okey, very good\ Nu tik pie darba, pašiem viss jāsagatavo. Siera un šķiņķ- maizites uzgrauzdējiet rosterā, pārējās salieciet uz šķīvjiem. Es braucu pēc puišiem.
Viesi ātri vien satrieca Dēzijas un pārējo meiteņu ilūzijas par Amerikas paradīzi, kur nabadzīgai, bet skaistai meitenei atliek vienīgi pamirkšķināt skropstas, lai miljonāra dēls zaudētu galvu, kristu ceļos un kopā ar savu sirdi piedāvātu arī naudas maku.
Jāņa Ozola vecākiem piederēja neliela ferma. Lai izturētu lielo latifundiju konkurenci, visai ģimenei nācās strādāt no agra rīta līdz vēlam vakaram. Jānis sapņoja par studijām. Štatos augstskola maksājot bargu naudu. Vecākiem tas par dārgu, tādēļ Jānis noslēdzis līgumu ar kādu Kanādas firmu, brauks strādāt par mežcirtēju, gadu piepelnīsies — un tad jau manīs.
Džo māte bija grieķiete, tēvs puertorikānis. Viņš dzīvoja Ņujorkā, Hārlemā.
Džo cerēja izveidot savu ansambli, bet pagaidām katru nakti dziedāja un spēlēja Hārlemas restorānā «Pie baltām pelītēm». Neko darīt, mājās astoņi jaunāki brāļi un māsas, viņi abi ar tēvu vienīgie pelnītāji, ģimenei jāpalīdz. Džo paņēma no sienas ģitāru un mazliet aizsmakušā balsī sāka dziedāt skumju puertorikāņu dziesmu.
Pīters par sevi stāstīja nelabprāt. Tēvs — liela ķīmiska koncerna ģenerāldirektors. Dzīvo lepnā mājā Losandželosā jūras krastā. Ģimenei pieder vairākas automašīnas, jahta, personiskā lidmašīna. Vecākais brālis seko tēva paraugam, pēc gada būs inženieris ķīmiķis. Mājā par citu neko nerunā kā par naudas taisīšanu — akcijas, dividendes, algu iesaldēšana, cenu paaugstināšana, strādnieku atlaišana. Pirms gada Pīters pateicis, ka precēs krāsaino meiteni.
«Vai nu viņa, vai mēs! Izšķiries!» tēvs atbildējis.
Pīters izvēlējies Džinu. Abi dzīvojot Ņujorkā divistabu dzīvoklītī. Pīters ir korespondents kādā nelielā progresīvā laikrakstā, viņa sieva pārdevēja.
— Pēc Jāņa stāstījuma diezin kāda pārākā paradīze tā Amerika nav, — Ina teica, kad meitenes uz brīdi bija iegājušas blakusistabā sakārtoties.
— Man vislabāk patīk Pīters, — Dēzija, lūpas krāsodama, jūsmoja. — Ja viņš mani ņemtu, es nedomādama brauktu līdzi. Gan jau prastu iepatikties viņa bagātajiem večiem. Padomājiet tikai, kas tā būtu par dzīvi — šiki tērpi, automašīna, visa pasaule vaļā, brauc, kur gribi.
— Tu aizmirsi, ka Pīteram Štatos ir Džina, kura viņam dārgāka par greznību.
— Mani senči gan ir tikai vienkārši kolhoznieki, bet, ja es gribētu iet studēt, viņi mani apgādātu ar visu nepieciešamo. Un ne jau visiem tur jāstrādā par mežcirtējiem, — Dēzija iebilda.
Raimonda Paula melodiskās dziesmas mijās ar Jamaikas temperamentīgo ansambļu Bonney M un Eruption mūziku, skanēja ABBA, Smokie, Bi Bi Kings. Par skaņu ierakstiem Tomam nenācās kaunēties, tos viņš par bargu naudu dabūja no pazīstamiem čaļiem. Jānis, Džo un Pīters mācīja meitenēm pašas jaunākās dejas.
Grādīgo trauku līmenis krita, jautrība auga augumā.
— Ārprāts, jau pieci. Pie tevis, vecīt, bija okey. Bet nu mums jākāto uz viesnīcu. Pēc pāris stundām izlidojam uz Maskavu.
Toms pavēra durvis uz terasi. Sejā iesitās lietus. Grīļīgiem soļiem viņš devās uz garāžu un izbrauca mašīnu. Puiši sasēdās aizmugurē, Dēzija blakus Tomam. Elita un Ina palika piekopt telpas.
Lietus gāza aumaļām. Tīrītājs tikšķēdams ar saviem gumijas pirkstiem slaucīja priekšējos stiklus, bet nepaspēja. Brīžiem Toms tik tikko redzēja ceļu. Labi, ka ielas bija tukšas. Pilsēta vēl dusēja.
— Vai nevar ātrāk? Mēs kavējamies, — Jānis Ozols palūdza. Toms piedeva gāzi. Pie viesnīcas durvīm jau stāvēja ekskursantu autobuss. Puiši un meitenes krāva
tajā savus čemodānus.
— Paspējām pēdējā minūtē. Visu gaišu! Brauciet ciemos pie mums. Rakstīsim. Dēzija ar skaudību un skumjām noskatījās, kā viņi aizbrauc. Laimīgie, redzējuši tik daudzas zemes. Kolosāli!
Dēzija dzīvoja vienā no jaunajiem Imantas mikrorajoniem. Tuvojoties mājām, viņu sagrāba nemiers: ko teiks māsa, pamanījusi, ka nav jaunās kleitas. Mājās pārnākusi, viņa tūlīt izmazgās balzama traipu un iekārs tērpu skapī.
No izdzertā Tomam bija nelabi. Deniņos kala kā ar smagu veseri, acīs miglojās. Viņš iebrauca klusā, šaurā ieliņā un, apstādinājis mašīnu, izvēmās. Kļuva vieglāk. Pie ķēdes piesiets suns nikni rēja. Spuldzes gaisma apspīdēja slapjās koku lapas. Negaiss, pārskrējis pilsētai, ducināja kaut kur Jūrmalas pusē. Dēzija, ieritinājusies aizmugures §ēdeklī, saldi gulēja.
Toms iegrieza mašīnu platajā Dzirciema ielā. Vēl pāris minūšu — un viņš varēs doties atpakaļ uz mājām. Baigais nogurums. Refrižerators izauga ceļā liels kā kalns. Toms no visa spēka spieda bremzes, bet mašīna pa slapjo asfaltu slīdēja uz priekšu tieši melnajā sienā.
***
— Ģevuška, ti živa?[7]
Dēzija atvēra acis. Viņa gulēja uz muguras mitrā zālē. Kaut kas silts tecēja pār seju. Bārdains vīrietis, uz ceļiem notupies, slaucīja viņas acis.
— Kas noticis? Kur es esmu?
[1] — Paldies dievam, dzīva. Bet ar puisi ir slikti, (kr. vai.)
— Tom! — Dēzija iesaucās un piecēlās sēdus. Drausmīga sāpe izskrēja cauri visam ķermenim. Meitene sāka skaļi raudāt.
Refrižeratora šoferis velti mēģināja apturēt nedaudzās mašīnas, kas brauca garam. Neviena neapstājās. Izlamājies šoferis pārgāja pāri ielai un ar kāju izsita veikala skatloga stiklu. Iegaudojās sirēna. Pēc īsa brīža, zibspuldzei mirkšķinot, piebrauca milicijas dežūrmašīna.
— Ielaušanās ar iepriekšēju nodomu, — jauniņais leitnants, apskatījis sasisto st iklu, konstatēja. — Acīmredzot pietrūcis dzeramā. Uzpūt dvašu!
— Velns, kas tie par ļaudīm! Cilvēki mirst nost, bet neviens nesteidzas palīdzēt, — šoferis lamājās. Tikai tad milicis pamanīja aiz refrižeratora aizslēpušos saplacināto žiguli. Vēl pēc ceturtdaļstundas piebrauca ātrā palīdzība.
— Nu, kā? — refrižeratora šoferis painteresējās, kad abi cietušie jau bija novietoti mašīnā.
— Nekā nevar pateikt. Braucam. Uz traumatoloģisko.
— Blandās apkārt tādi piedzēruši pienapuikas, sitas paši un grūž vēl citus nelaimē, — šoferis īgņājās, gaidīdams, kamēr autoinspektors sastāda avārijas aktu.
— Būtu mana teikšana, es šādus pļēgurus pie stūres sodītu tikpat stingri kā slepkavas — iegrieztu gadiņus desmit labošanas darbos, lai pastrādā kaut kur taigā un padomā kārtīgi, pirms atkal sēdīsies piedzēries mašīnā, — autoinspektors viņam piekrita.
* * *
Elita atvēra acis un pirmajā brīdī neaptvēra, kur atrodas. Pa pievērto biezo aizskaru spraugu istabā lauzās saules stari. Ina, palagu uz galvas uzsegusi, gulēja viņai blakus. Pulkstenis uz naktsgaldiņa rādīja bez ceturkšņa divi.
— Pamatīgi norāvām, — Elita skaļi noteica.
— Cik mīksta gulta. — Ina šūpojās. — Toma senči dzīvo kolosāli, ne tā kā manējie uz laukiem divās mazās istabelēs, mazmājiņa ārā.
— Tas nozīmē, ka viņi prot dzīvot, bet tavējie neprot.
— Un mēs?
— Ko, mēs?
— Vai mēs pratīsim?
— Klārs, ka pratīsim. Pēc šuvējām pašreiz baigais pieprasījums. Toma tēvs ir vienkāršs skroderis, bet paskat', kā pratis iekārtoties.
Meitenes saklāja gultu un devās apskatīt māju. Neviena nemanīja. Vējš virināja pievērtās garāžas durvis.
— Toms droši vien palika pie Dēzijas, — Elita prātoja.
— Prātīgi darīja. Vakar viņš bija pamatīgos grādos.
Abas krietni ieturējās ar vakardienas mielasta atliekām, piekopa istabu un sāka gaidīt. Viņas ieslēdza magnetofonu un sāka klausīties mūziku.
Tuvojoties vakaram, meitenes sāka uztraukties.
— Tu paliec, es aizskriešu uz kopmītni. Mamma solīja atbraukt, — Elita teica. — Tomam drīz jāparādās.
— Viena es šeit ne par ko nepalikšu, — Ina bija tuvu raudām. — Aizslēgsim durvis un iesim abas.
— Toms netiks iekšā. Pēc stundas būšu atpakaļ.
Krēsloja. Lielā, skaistā māja, kuras dēļ Ina tik ļoti apskauda Tomu, šķita esam pilna noslēpumainu trokšņu. Nobijusies meitene gandrīz fiziski sajuta, ka nelaime staigā apkārt, aizcirzdama vaļā pamestas durvis, knikšķinādama mēbeles.
Apsēdusies pie virtuves loga, viņa nenolaida acis no vārtiņiem. Elita nenāca. Ina ieripināja no kamīna istabas klubkrēslu, aizbarikādēja ar ķeblīšiem virtuves durvis un devās pie miera. Uguns palika degam. Toms, pārbraucis mājās, to tūlīt pamanīs.
Sešos no rīta spalgs telefona zvans viņu uzrāva no miega.
— Vai Sūnu dzīvoklis? -Jā.
— Palūdziet Toma tēvu vai māti.
— Viņu na^Trhājās.
— Paziņojiet, ka viņu dēls smagā stāvoklī atrodas traumotoloģijas institūtā.
Inai kļuva pavisam baigi. Elita arī labā, pamet vienu šajā svešajā mājā. Briesmīgi
pat iedomāties, ka Toms, skaistais, iznesīgais Toms pašreiz cīnās ar nāvi vai jau… Ina baidījās prātot tālāk. — Un Dēzija? Varbūt, ka viņa arī? Aizvakar vakarā viņi visi vēl bezrūpīgi dejoja, Toms smējās skaļāk par visiem. Bet tagad…
Vakarā atgriezās Toma vecāki un Inai nācās visu izstāstīt.
Pirmdienā Ina un Elita par notikušo pavēstīja savas grupas meitenēm un septītajiem. Ap pusdienas laiku par nelaimes gadījumu jau runāja visa skola.
— Kurš tas ir?
— Tas, kura tēvam ir zaļais žigulis.
— Runā, ka mašīna esot galīgi čupā.
-Žēl.
— Žiguļa vai Toma?
— Žiguļa, protams. Toms pats vainīgs. Nevajadzēja rullēt ar grādiem galvā.
***
— Kādēļ es todien braucu uz laukiem? — Toma māte sev pārmeta. — Būtu palikusi mājās, neļautu iereibušam sēsties pie automašīnas stūres.
Pēc otrās asiņu pārliešanas Toms atvēra acis. Neizpratnē viņš raudzījās uz svešajam sejām, vienīgi māti pazinis, mazliet pasmaidīja. Viņš pilnīgi nekā neatcerējās — ne par ārzemnieku viesošanos, ne par katastrofu.
Dēzija — īsi apcirptiem matiem, pārsēju pār pieri — atsēdās uz gultas, bet Toms raudzījās tā, itin kā redzētu viņu pirmo reizi.
— Tā esmu es, Dēzija. Kā tas notika? Es gulēju mašīnā un nekā nemanīju.
— Ko tā svešā meitene no manis grib? Saki, lai viņa iet prom. Man sāp galva.
Dēzija, klusu raudādama, izgāja no palātas.
— Dakter, vai viņš vienmēr būs tāds? — māte uztraucās.
— Cilvēka smadzenes mums, ārstiem, ir pati lielākā mīkla. Pagaidām nekā cita nespējam, kā pacietīgi gaidīt.
Jaunība un spēcīgais organisms darīja savu. Pēc pāris nedēļām ārsti teica, ka Toma dzīvībai vairs briesmas nedraud. Arī atmiņa pamazām atgriezās. Mirkli pa mirklim viņš domās izsekoja tā vakara notikumus — kā viņi klausījās ārzemju estrādes skaņu ierakstus, kā Pīters, Džo un Jānis mācīja meitenēm jaunākās dejas, kā uz lāčādas degošā kamīna priekšā strīdējās, kur labāk dzīvot — pie mums vai pie viņiem. Atmiņa skaidri atainoja slapjo asfaltu, pēkšņi nezin no kurienes žiguļa priekšā izaugušo refrižeratora sienu, un viss… pārtrūka. Naktī murgi sākās no jauna — naksnīgi tumšā pilsēta, slapjā, platā iela, kurā atspoguļojās lampu ugunis, bremžu kaukšana, sāpju kliedziens.
— Kā ar mašīnu? Vai stipri sadauzīta? — viņš kādu dienu apvaicājās tēvam.
— Par to nedomā. Gan saremontēsim. Galvenais, ka tu esi dzīvs.
— Noņemsim apsēju, un tu varēsi doties mājās, — paveca medmāsa pārsienamā istabā teica un veiklām rokām attina marles saiti no Dēzijas pieres.
Dēzija skatījās spogulī un nepazina sevi — plata, sarkana rēta tieši pieres vidū, mati priekšā apcirpti īsi, šaura, vāja sejiņa, nē, tā nebija viņa, tā nevarēja būt viņa. Izkropļota uz mūžu. Kas tādu ķēmu ņems par apģērbu demonstrētāju? Pagalam lielais sapnis. Un Dēzija sāka raudāt skaļi kā mazs bērns.
— Kādēļ tu kauc, muļķīt? Saki paldies, ka nekļuvi par kropli. Rokas, kājas veselas, bet viņa vēl pinkšķēs! Rēta ar laiku izbalēs, kļūs nemanāma. Uzsukāsi virsū matus, neviens nekā neredzēs.
— Jūs domājat?
— Es nedomāju, es zinu! Še marle, noslauki degunu.