Viņa iegāja atpakaļ mājā, lai uzvilktu galošas, jo zāle vēl mirka rasā, un, iznākusi ārā, redzēja, ka vīrs, viņu gaidīdams, iegrimis plaukstoša mandeļkoka ziedpumpura apbrīnošanā. Viņa meklējot pārlaida skatienu pār augsto zāli starp augļu kokiem.
— Kur Vilks? — viņa jautaja.
— Nupat vēl bija tepat, — Volts Irvins sacīja, atraudams skatienu no plaukstošā zieda poētiskā brīnuma, un arī sāka lūkoties visapkārt. — Vēl tikko redzēju viņu dzenamies pakaļ trusim.
— Vilk! Vilk! Surp, sunīt! — viņa sauca, kad viņi izgāja no augļu dārza un devās tālāk pa taku, kura caur gaiļpiešu džungļiem veda uz ciema ceļu.
Irvins iebāza mutē abu roku mazo pirkstiņu un, papildinot viņas saukšanu, spalgi iesvilpās.
Viņa ātri aizspieda ausis un neiecietīgi saviebās.
— Ak šausmas! Tu esi liriski noskaņots dzejnieks ar tik smalku jušanu un nezin ko, bet tik nejēdzīgi svilp. Man pārplīsīs bungādiņa. Tu jau svilp trakāk par…
— Orfeju.
— Es gan gribēju teikt — ielas puiku, — viņa pārmetoši pabeidza teikumu.
— Poēzija cilvēku nekavē būt praktiskam — vismaz mani ne. Es neesmu no tiem badmirām dzejniekiem, kas nespēj savas dzejas pērles pārdot žurnāliem.
Viņš piepūtās tēlotā pašapziņā.
— Es neesmu pažobeļu dziedonis vai par lētu naudu nolīgts trallinātājs balles zālēs. Un kādēļ? Tādēļ, ka esmu praktisks. Mana dzeja nav tik nabadzīga, ka par to pretī nevarētu iegūt drošu vērtību, teiksim, puķēs slīgstošu kotedžu, burvīgu ziedu pļavu kalnos, priedulāju, augļu dārzu ar trīsdesmit septiņiem kokiem, vienu garu upenāju rindu un divām īsām zemeņu dobēm, nemaz jau nerunājot par ceturtdaļjūdzi burbuļojoša strauta. Es, mīļā Medža, tirgojos ar skaistumu, pārdodu dziesmu un iekasēju lietderīgas vērtības. Es nodziedu dziesmu un ar žurnālu palīdzību pārvēršu to par vakarvēja elpu, kas šalko mūsu priežu silā, par čalojošu strautu, kas burzguļodams plūst pār apsūnojušiem akmeņiem un atbalso manī jaunu dziesmu, kura tomēr ir tā pati vecā, tikai brīnumaini — hm — pārvērtusies.
— Kaut visas tavu dziesmu pārvērtības būtu tik veiksmīgas! — viņa smiedamās atteica.
— Nosauc vienu, kura nebūtu tāda!
— Abi jaukie soneti, kas pārvērtās par sliktāko govi visā apkaimē.
— Govs bija skaista … — viņš gribēja aizstāvēties.
— Tikai nedeva pienu, — Medža viņu pārtrauca.
— Bet skaista tā tomēr bija, — viņš neatlaidās.
— Sajā gadījumā skaistais ar lietderīgo nekādi nebija apvienojams, — vina atbildēja. — Bet redzi, Vilks arī ir klāt.
No brikšņiem apauguša pakalna atskanēja lūstošu zaru troksnis, un tad pēdas četrdesmit virs viņiem klints stāvās nokares virsotnē parādījās Vilka galva un pleci. Viņš stāvēja, stingri atspēries, un ar priekšķepām izkustināja oli; izslietām ausīm un vērīgām acīm viņš sekoja akmens lidojumam, līdz tas nokrita viņiem pie kājām. Tad viņš palūkojās uz saimniekiem un, muti iepletis, smēja pār visu purnu.
— Vilk! Vilciņ! — vīrietis un sieviete vienā balsī uzsauca sunim. — Mījais Vilk!
Izdzirdis saucienu, suns atglauda ausis un pastiepa galvu uz priekšu, it kā ļaudamies neredzamas rokas glāstām.
Viņi noskatījās, kā Vilks, atmuguriski kāpdamies, pazuda biezoknī, un gāja tālāk. Pēc dažām minūtēm ceļa līkumā, kur kalns nebija tik stāvs, suns viņiem piebiedrojās, saceldams ap sevi veselu sīku oļu un putekļu lavīnu. Suns nebija sevišķi pieglaudīgs. Vīrietis viņam papliķēja pa muguru un paberzēja ausis, sieviete viņu apmīļoja mazliet maigāk un ilgāk, un Vilks aizdrāzās pa celiņu viņiem pa priekšu, slīdēdams viegli un ātri, īsta vilka gaita.
Pēc ķermeņa veidojuma un spalvojuma tas bija īsts, liels meža vilks; tikai spalvas krāsa un plankumi noliedza izcelsmi no vilku cilts. Sīs pazīmes liecināja, ka tas tomēr ir suns. Nekad nav redzēts tādas krāsas vilks. Kažokā mijās gaišbrūna, tumši brūna, kastaņbrūna nokrāsa — visdažādāko brūnumu gamma. Mugura un pleci bija silti brūnā tonī, kas uz sāniem kļuva gaišāks, līdz uz vēdera pargaja pavisam dzeltenā krāsā, kura šķita mazliet nosmulēta, jo bija sajaukta ar brūno. Baltais kakls un ķepas, tapat arī plankumiņi virs acīm izskatījās netīri, jo baltumā jaucās brūna piekrāsa, bet acis zaigoja kā divi zeltainbrūni topāzi.
Vīrietis un sieviete bija sunim ārkārtīgi pieķērušies — varbūt tādēļ, ka ar milzu grūtībām bija iekarojuši tā mīlestību. Tas patiesi nebija nācies viegli, kad suns pirmoreiz mīklainā kārtā nezin no kurienes uzradās viņu kalnu kotedža. Nobrāztām kājām un izbadējies tas viņu acu priekšā, turpat pie viņu logiem, nokoda trusi, tad aizrā- poja gabaliņu nostāk un apgūlās strautmalā zem upenāju krūrna. Kad Volts Irvins gāja turp, lai iebrucēju aplūkotu mazliet tuvāk, suns viņu sagaidīja ar niknu ņur- doņu, tāpat tas žņieba zobus pretī Medžai, kad viņa devās lejā pie strauta, nesdama par izlīguma zīmi lielu bļodu ar pienu un maizi.
Atnācējs šķita gaužām nemīlīgas dabas, jo noraidīja visus draudzīgos tuvošanās mēģinājumus, neļaudams sev pieskarties un sagaidīdams viņus ar atņirgtiem zobiem un saboztu spalvu. Un tomēr projām negāja, gulšņāja strautmalā un apēda visu, ko viņi tam deva, ja vien nolika to drošā atstatumā un paši aizgāja. Viņš neapšaubāmi uzkavējās tikai tādēļ, ka bija tik novārdzis; pēc dažām dienam, mazliet atkopies, viņš nozuda.
Ar to pašu suns būtu izgaisis no Irvina un viņa sievas dzīves, ja Irvinam tieši tad nebūtu gadījušās darīšanas štata ziemeļos. Braukdams vilcienā, viņš netālu no Ka- lifornijas un Oregonas štatu robežas, nejauši palūkojies ārā pa logu, ieraudzīja gar sliežu ceļu skrienam savu nedraudzīgo ciemiņu. Kā brūns vilks tas noguris, tomēr nenogurdināms joņoja gar dzelzceļa sliedēm, divsimt jūdžu garajā ceļā noputējis un noskretis.
Irvins bija impulsīvs cilvēks, turklāt dzejnieks. Nāka- maja stacijā viņš izkāpa no vilciena, nopirka skārnī gabalu gaļas un netālu no pilsētiņas klaidoni noķēra. Bagāžas vagonā Vilks otrreiz atgriezās Irvinu kalnu mājiņā. Tur viņu veselu nedēļu noturēja ķēdē un abi Irvini viņu kopa lielā mīlestībā. Bet tā bija mīlestība, kurā ne mirkli nedrīkstēja aizmirst piesardzību. Noslēdzies un naidīgs kā atnācējs no citas planētas — suns ar ņurdoņu atbildēja uz viņu mīļajiem vārdiem. Viņš nekad nerēja. Pa visu laiku, kamēr tas pie viņiem uzturējās, viņi ne reizes nedzirdēja viņu ierejamies.
Iekarot suņa draudzību bija ļoti grūti. Bet Irvinam patika grūti uzdevumi. Viņš lika pagatavot metāla plāksnīti un tajā ieštancēt: «NOGĀDĀT VOLTAM IRVINAM GLENELLENA, SONOMAS APGABALĀ, KALIFORNIJĀ». Plāksnīti piestiprināja pie adas siksniņas, ko aplika sunim ap kaklu. Tad viņu atlaida vaļa, un viņš tūliņ pazuda. Nākamajā diena viņi saņēma telegrammu no Men- dosinas. Divdesmit stundās Vilks bija noskrējis vairāk nekā simt jūdžu uz ziemeļiem un ceļā notverts.
Mājās viņu nogādāja Velsa transporta firma; trīs dienas viņš nostāvēja ķēdē, bet ceturtajā, vaļā palaists, nekavējoties nozuda. Šoreiz viņam izdevās sasniegt Dienvid- oregonu, pirms viņu sagūstīja un atsūtīja atpakaļ. Ikreiz, ticis brīvībā, viņš aizbēga un vienmēr bēga uz ziemeļiem. It kā nezināms spēks viņu nemitīgi vilktu uz ziemeļiem. «Dzimtas puses instinkts,» sacīja Irvins, samaksājis izpirkumam visu naudu, ko,bija dabūjis par iespiestu sonetu, un atvedis dzīvnieku atpakaļ no Ziemeļoregonas.
Citā reizē brūnajam klaiņotājam bija palaimējies izskriet cauri Kalifornijai, visai Oregonai un lielākajai daļai Vašingtonas štata, pirms viņu nogādaja atpakaļ «pēc piederības». Visdīvainākais šajos ceļojumos bija apbrīnojamais ātrums, ar kadu suns skrēja. Tiklīdz viņš, labi paēdis un atpūties, tika vaļā, ta visu enerģiju veltīja tikai skriešanai. Bija izdevies noskaidrot, ka pirmajā dienā viņš noskrien pat līdz pusotra simta jūdžu un pēc tam pa simt jūdzēm dienā līdz tam brīdim, kad tiek notverts. Mājās viņš pastāvīgi atgriezās izkāmējis, izsalcis un me žonīgs, bet ceļa devās atspirdzis, uzkrājis jaunus spēkus; viņš traucās uz ziemeļiem, it kā paklausīdams kādam noslēpumainam aicinājumam, ko neviens neprata izskaidrot.
Beidzot, veselu gadu nesekmīgi mēģinājis ai/bet t, suns pakļāvās neizbēgamajam liktenim un nolēma palikt mājā, kur viņš paša pirmaja dienā bija nokodis trusi un atgūlies strautmalā atpūsties! Un pat tad vel pagaja krietns laiks, iekām viņš sāka paciest saimnieka un saimnieces pieskaršanos. Tā bija liela uzvara, jo viņi bija vienīgie, kas drīkstēja suni noglāstīt. Vilks bija neiedomājami nedraudzīgs, un nevienam viesim, kas apmeklēja kotedžu, neizdevās nodibināt ar viņu sirsnīgas attiecības. Katru tuvošanās mēģinājumu viņš sagaidīja ar klusu ierūkšanos, bet, ja kādam pietika drosmes iet vēl tuvāk, zobi atžņiebās un rūciens pārgāja ņurdoņā — tik ļaunīgā un baisā ņurdoņā, ka nobijās pat visuzņēmīgākie, un tāpat no tās baidījas ari apkārtējo fermeru suņi, kas bija gan dzirdējuši suņa ņurdēšanu, bet nekad šādu vilka ņurdoņu.
Vilkam nebija pagatnes. Viņa dzīves stāsts sākās ar Voltu un Medžu. Viņš bija ieradies no dienvidiem, bet nekad neizdevās nekā uzzināt par saimnieku, kuram viņš piederējis un no kura, acīm redzot, aizbēdzis. Misis Džonsona, viņu tuvākā kaimiņiene, kas viņus apgādāja ar pienu, apgalvoja, ka tas esot Klondaikas suns. Viņas brālis strādāja zeltraktuvēs tās tālās zemes ledājos, tādēļ viņa pati sevi uzskatīja par autoritāti šajā jautājumā.
Irvini par to arī nestrīdējās. Vilka ausu galiņi bija bojāti, acīm redzot, kādreiz stipri apsaldēti, jo nekad pilnīgi nesadzija. Turklāt viņš izskatījās visai līdzīgs tiem Aļaskas suņiem, ko viņi bija redzējuši žurnālu un avīžu attēlos. Viņi bieži spriedelēja par Vilka pagātni un mēģināja iedomāties (no lasītā un, dzirdētā), kāda bijusi viņa dzīve ziemeļos. Viņi saprata, ka ziemeļi suni vēl aizvien vilina; naktīs viņi šad tad dzirdēja to klusi smilkstam; un, kad sāka pūst ziemeļu vējš un gaisā bija jūtams sala spī- vums, suni pārņēma nevaldāms nemiers un viņš sāka želi gaudot, kā mēdz gaudot vilki. Nekas nespēja viņu ierosināt izpaust savas jūtas ar īstu suņa riešanu.
Kamēr viņi centas iekarot Vilka draudzību, notika garas pārrunās par to, kuram no viņiem suns pieder. Abi uzskatīja viņu par savu, abi skaļi dižojās ar katru viņam paradītu suņa pieķeršanās izpausmi. Taču Irvinam jau no paša sākuma veicās labāk laikam tāpēc, ka viņš bija vīrietis. Likās, Vilkam nebija ne mazākās izpratnes par sievietēm. Viņš nesaprata sievietes. Nekad viņš nespēja samierināties ar Medžas svārkiem. Vajadzēja tiem tikai iečaukstēties, kad viņš jau aizdomīgi saboza spalvu, un vējainā dienā viņa vispār nedrīkstēja sunim tuvoties.
No otras puses, Medža viņu baroja; bez tam viņa valdīja virtuvē — un vienīgi ar viņas laipnu atļauju Vilks drīkstēja ieiet šai svētajā vietā. Viņa cerēja, ka šīs lielas priekšrocības palīdzēs pārvarēt suņa nepatiku pret čaukstošajiem svārkiem. Tad Volts ar lielām grūtībām pieradināja Vilku gulēt viņam pie kājām, kamēr viņš rakstīja,
un, glāstīdams suni un visu laiku ar to sarunādamies, protams, pastrādāja visai maz. Beidzot Volts tomēr uzvarēja, droši vien tikai tādēļ, ka bija vīrietis, taču Medža centās pierādīt, ka viņiem piederētu vēl ceturtdaļjūdzes urdzošā strauta un viņu priedēs šalkotu vismaz divi va- karvēji, ja Volts būtu savu enerģiju ziedojis dzejas pārvēršanai naudā un licis mierā Vilku, lai tas neietekmēts varētu pats sev izvēlēties īsto saimnieku.
—- Būtu laiks saņemt kādu ziņu par trioletieni, — ierunājās Volts, kad viņi minūtes piecas klusēdami bija gājuši lejup pa taku. — Skaidrs, ka pastā būs čeks, un mēs to pārvērtīsim gardos griķu miltos, galonā kļavu sīrupa un jaunu galošu pārī tev.
— Un gardajā pienā no misis Džonsonas skaistās govs, — Medža piebilda, — rīt, kā tu zini, ir pirmais datums.
Volta seja neviļus apmācās, taču tūliņ atkal noskaidrojās. un viņš uzsita ar plaukstu pa svārku krūšu kabatu.
— Nekas! Te man ir iekšā jauna, jauka gotiņa. Labākā piena govs visā Kalifornijā.
— Kad tu to uzrakstīji? — viņa dedzīgi iejautājās. Tad pārmetoši piebilda: — Tu neesi man to pat parādījis.
— Saglabāju, lai nolasītu ceļā uz pastu, tik burvīgā vietā kā šī, — viņš atteica, ar rokas mājienu norādīdams uz nokaltuša, zemē guļoša koka stumbru, uz kura varēja apsēsties.
No paparžu biezokņa irdzēja sīks strautiņš un, pārslīdējis pāri apsūnojušiem akmeņiem, šķērsoja taciņu viņiem pie pašām kājām. No ielejas cēlās pļavu cīruļu treļļi, bet viņiem virs galvas, te pazuzdami ēnā, te pazibēdami saules mirdzā, lidinājās lieli, zeltaini tauriņi.
Kamēr Volts klusi lasīja dzejoli, no lejas atskanēja neierasts troksnis. Smagi soļi iečirkstējās uz oļainās takas, un ik pa brīdim lejup noripoja kāds kājas izkustināts akmentiņš. Kad Volts bija beidzis un uzlūkoja sievu, gaidīdams atzinību, takas līkumā parādījās svešs vīrietis. Viņš bija kailu galvu un nosvīdis. Viena roka ar mutautu slaucīja sviedrus no pieres, bet otrā viņš nesa jaunu platmali un samirkušu, iestīvinātu apkaklīti, ko bija noņēmis. Tas bija spēcīgi noaudzis vīrs, un likās, ka muskuļi teju, teju pārplēsīs gluži jauno gatavu apģērbu veikala pirkto melno uzvalku.
— Silta dieniņa, — Volts viņu sveicināja. Volts gribēja draudzīgi sadzīvot ar apkārtējiem lauciniekiem un nekad nepalaida garām izdevīgu gadījumu, lai to pierādītu.
Svešais apstājās un piekrītot pamāja.
— Es neesmu lāgā pieradis pie tāda karstuma, — viņš it kā atvainodamies sacīja. — Man vairāk pa prātam ir savi grādi trīsdesmit zem nulles.
— To jūs šajā pusē nesagaidīsiet, — Volts smiedamies atteica.