— Tad jau jūs būsiet viņas brālis no Klondaikas! — Medža iesaucās, un viņas acis dzīvi iemirdzējās. — Tas pats, par kuru esam tik daudz dzirdējuši?
— Jā, kundze, tas pats, — vīrietis pieticīgi apstiprināja. — Mans vārds ir Millers, Skifs Millers. Gribēju viņai sagādāt pārsteigumu.
— Jūs ejat pa pareizo ceļu. Tikai esat nogriezies uz mazās taciņas. — Medža piecēlās, lai parādītu viņam ceļu, pamādama uz kraujas pusi apmēram ceturtdaļjūdzes augšup. — Vai redzat tur to priedulāju? Ejiet pa taku, kas pagriežas pa labi! Tas ir īsākais ceļš uz jūsu masas mājām. Apmaldīties nevarat.
— Labi, kundze, paldies, kundze, — viņš pateicās.
Bija skaidri redzams, ka svešais grasās iet tālāk, bet
tomēr bija kā pienaglots pie zemes. Viņš neapzinatā apbrīnā nespēja nolaist acu no Medžas un grima aizvien dziļākā apjukumā kā milzīgā jūrā.
— Mums ļoti gribētos paklausīties jūsu stāstos par Klondaiku, — Medža sacīja. — Varbūt drīkstam kādreiz aiziet, kamēr ciemosieties pie māsas? Bet vēl labāk būtu, ja jūs neatteiktos atnākt pie mums pusdienās.
— Jā, kundze, paldies, kundze, — ceļinieks automātiski nomurmināja, bet tad atjēdzās un piebilda: — Es neuzkavēšos ilgi. Man jāsteidzas atpakaļ uz Ziemeļiem. Braukšu jau šodien pat ar nakts vilcienu. Man, redzat, ir noslēgts ar valdību līgums par pasta piegādi.
Kad Medža bija izteikusi savu dziļo nožēlu, viņš no jauna gribēja saņemties un aiziet. Tomēr nespēja atraut skatienu no viņas sejas. Dziļajā apbrīnā viņš aizmirsa pat
apjukumu, un nu pienāca viņas kārta pietvīkt un justies neveikli.
šajā mirklī, kad Volts bija nolēmis, ka arī viņam būtu jābilst kāds vārds, Vilks, kas ošņādams bija skraidījis pa briksnāju, izskrēja klajumā.
Skifs Millers atskurba kā uz burvja mājienu.
Skaistā sieviete bez pēdām pazuda no viņa redzes loka. Nu viņš redzēja vairs tikai suni, un sejā viņam atspoguļojās ārkārtīgs pārsteigums.
— Lai velns mani paraujl — viņš lēni un svinīgi noteica.
Viņš smagnēji atsēdās uz koka stumbra, neievērodams, ka Medža paliek stāvam. Izdzirdis viņa balsi, Vilks pieglauda ausis un tad pavēra muti platā smaidā. Suns nesteidzīgi piegāja svešajam klāt, vispirms apostīja viņa rokas, tad sāka tās laizīt.
Skifs Millers noglāstīja sunim galvu un tikpat lēni un svinīgi atkārtoja:
— Lai velns mani paraujl
Atvainojiet, kundze, — viņš tūliņ steidzās piebilst, — es vienkārši esmu pagalam pārsteigts, vairāk nekā.
— Arī mēs esam pārsteigti, — Medža jautri atteica, — nekad neesam redzējuši Vilku tā izturamies pret svešinieku.
— Ak jūs viņu saucat par Vilku? — Millers jautāja.
Medža pamāja.
— Bet es tomēr nesaprotu viņa laipnību pret jums, varbūt tas ir tādēļ, ka esat no Klondaikas. Viņš, zināt, ir Klondaikas suns.
— Jā, kundze, — Millers izklaidīgi noteica. Viņš pacēla vienu Vilka priekškāju un, ar īkšķi aptaustīdams un paspaidīdams, pārbaudīja ķepas spilventiņu. — Pamīk- sta, — viņš konstatēja, — sen nav bijis aizjūgā.
— Patiesi, — sarunā iejaucās Volts, — patiesi dīvaini, kā viņš jums ļaujas.
Skifs Millers piecēlās un, pilnīgi aizmirsis mulso apbrīnu pret Medžu, skadri un lietišķi noprasīja:
— Cik ilgi viņš pie jums ir?
Šajā mirklī suns; kas visu laiku bija grozījies un berzies gar atnācēja kājām, pavēra muti un ierējās. Tās bija īsas, priecīgas rejas, bet viņš reja.
— Paskat, tas ir kaut kas jauns, — noteica Skifs A^il- lers.
Volts un Medža neizpratnē saskatījās. Bija noticis brīnums — Vilks rēja.
— Tā ir pirmā reize, kad viņš rej, — Medža paskaidroja.
— Arī es to dzirdu pirmo reizi, — Millers piekrita.
Medža smaidīdama palūkojās uz viņu. Šis vīrs, acīm
redzot, bija jokupēteris.
— Protams, — viņa sacīja, — jo jūs viņu pazīstat tikai piecas minūtes.
Skifs Millers uzmeta viņai pētījošu skatienu, it kā cenzdamies ieraudzīt viltību, ko domājās saklausījis viņas vārdos.
— Man šķita, ka esat sapratusi, — viņš nesteidzīgi sacīja. — Domāju, ka jūs uzreiz sapratāt, kad redzējāt, kā viņš luncinās ap mani. Tas ir mans suns. Un viņu nesauc par Vilku, bet gan par Brūni.
— O, Volti — Medža iesaucās, pagriezdamās pret vīru.
Volts tūliņ metās viņai palīgā.
— Kā jūs zināt, ka tas ir jūsu suns? — viņš noprasīja.
— Tāpēc, ka viņš ir mans, — skanēja atbilde.
— Tīras iedomas, — Volts asi atcirta.
Skifs savā gausajā, smagnējā manierē palūkojās viņam acīs un tad pamāja ar galvu uz Medžas pusi.
— Kā jūs zināt, ka tā ir jūsu sieva? Jus vienkārši atbildēsiet: «Tāpēc, ka viņa ir mana sieva,» — bet es sacīšu — tīrās iedomas. Tas ir mans suns. Esmu viņu kopis un uzaudzinājis, tad jau laikam arī zināšu. Paskatieties, es jums tūliņ pierādīšu!
Skifs Millers pagriezās pret suni.
— Brūni! — viņš asi uzsauca, un suns, to izdzirdis, pieglauda ausis, it kā tiktu glāstīts. — Hei! — Suns strauji pagriezās pa labi. — Uz priekšu! — Suns pagriezienā spēji aprāvās un, paklausīgi izpildīdams pavēli, metās uz priekšu. — To pašu varu panākt ar svilpieniem, — Millers lepni paskaidroja, — viņš bija mans vedējsuns.
— Bet jūs taču neņemsiet viņu sev līdzi? — Medža drebošā balsī iejautājās.
Svešais palocīja galvu.
— Atpakaļ uz drausmīgo Klondaiku, atpakaļ ciešanās?
Viņš vēlreiz pamāja un piebilda: