— Bet suni! Šausmīgi grūtie apstākļi, smagais darbs, bads, sals! Esmu par to lasījusi, zinu, kā tur ir.
— Reiz pie Mazo Zivju Upes es viņu bezmaz apēdu, — Millers drūmi piebilda. — Viņu izglāba vienīgi tas, ka todien man beigās tomēr pagadījās uz grauda briedis.
— Es drīzāk būtu pati nomirusi! — Medža iesaucās.
— Šajā malā viss ir citādi, — Millers sacīja. — Te jums suņi nav jāēd. Bet, kad cilvēkam nāve degungala, viņš spriež citādi. Jūs to nekad neesat pārdzīvojusi, tāpēc ari nesaprotat.
— Tieši par to jau es runāju, — viņa dedzīgi attrauca, — Kalifornijā suņus neēd. Kādēļ negribat viņu atstāt šeit? Jūs zināt, ka te viņam nekad netrūks barības. Nebūs jācieš sals un mocības. Te viss ir liegs un piemīlīgs. Ne cilvēkos, ne dabā te nav nekā mežonīga, šeit viņš nekad nejutīs pātagas cirtienu. Un laiks ir labs — te nekad nesnieg.
— Bet vasarās te, piedošanu, ir neganti karsts, — Skifs Millers smiedamies iebilda.
— Jūs man tomēr neatbildējāt, — Medža dedzīgi turpināja, — kādu dzīvi varat sunim tur Ziemeļos solīt.
— Pilnu vēderu, kad man būs ēdamais, un lielāko tiesu man ir ko ēst.
— Bet pārējā laikā?
— Tad nekā.
— Un darbs?
— Jāstrādā ir, — Millers nepacietīgi attrauca. — Jāstrādā bez gala, jāpabadojas reizēm un jāsalst, un jācieš visas posta dienas, kas gadās, — to viņš baudīs, atnākdams man līdzi. Bet viņam tas patīk. Viņš pie tā ir pieradis. Viņš tādu dzīvi pazīst. Tādai viņš dzimis un audzināts. Bet jūs to nesaprotat. Jūs pati nezināt, ko runājat. Tajā dzīvē šis suns iederas, tur viņš būs īsti laimīgs.
— Suns nekur neies, — Volts stingrā balsī paziņoja.
— Kā tad tā? — Millers jautāja, viņa uzacis drūmi saraucās un pierē iesitas stūrgalvības sārtums.
— Es teicu, ka suns nekur neies, un ar to šis jautājums nokārtots. Neticu, ka tas ir jūsu suns. Varbūt esat to kādreiz redzējis. Varbūt esat pat kādreiz vadījis pajūgu suņa saimniekam. Viņa paklausība Aļaskas pajūgu suņu komandām nav nekāds pierādījums, ka viņš pieder jums. Aļaskā ikviens suns tām paklausītu gluži tāpat, kā to darīja viņš. Turklāt tas, bez šaubām, ir vērtīgs suns, jo sevišķi Aļaskā, ar to arī izskaidrojama jūsu vēlēšanās viņu iegūt. Lai būtu kā būdams, jums jāpierāda, ka tas pieder jums.
Skifs Millers klausījās mierīgi un aukstasinīgi, tikai stūrgalvīgi pietvīkusi piere piesarka vēl tumšāka, spē- cīgie muskuļi zem uzvalka melnā auduma pietūka, un viņš ar skatienu nomērīja dzejnieku no galvas līdz kājām, it kā vērtēdams, cik liels spēks slēpjas trauslajā augumā.
Klondaikas zeltrača sejā pavīdēja nicīga izteiksme, kad viņš beidzot ierunājās:
— Gribētos gan redzēt, kas man aizliegtu pievākt suni šo pašu brīdi.
Volts piesarka, likās, ka arī viņa roku un plecu muskuļi saspringst cīņai. Tad viņa sieva iztrūkusies iejaucās sarunā.
— Varbūt misteram Milleram ir taisnība, — viņa sacīja. — Bīstos, ka viņam tiešām ir taisnība. Vilks, liekas, viņu pazīst un turklāt klausa uz vārdu Brūnis. Viņš tūliņ izturējās tik draudzīgi, kā agrāk ne pret vienu nav izturējies. Un tu dzirdēji, kā viņš rēja. Viņš nezināja, kur aiz prieka dēties. Par ko viņš tā priecājās? Bez šaubām, par to, ka atradis misteru Milleru.
Volta saspringušie muskuļi atslāba un pleci bezcerīgi nošļuka.
— Liekas, tev taisnība, Medž, — viņš teica. — Vilks nav Vilks, viņš ir Brūnis un droši vien pieder misteram Milleram.
— Varbūt misters Millers ir ar mieru to pārdot, — viņa ierosināja, — mēs varētu viņu nopirkt.
Skifs Millers papurināja galvu, taču ne vairs kareivīgi, bet draudzīgi, acīm redzot, gribēdams uz augstsirdību atbildēt ar augstsirdību.
— Man bija pieci suņi, — viņš sacīja, it kā meklēdams piemērotākos vārdus, lai mīkstinātu savu atteikumu. — Viņš bija vedējsuns. Tas bija labākais suņu aizjūgs visa Aļaskā. Neviens nespēja tos panākt. Deviņdesmit astotajā gadā es liedzos tos pārdot par piectūkstoš dolāriem. Suņi toreiz bija dārgi, bet ne jau tāpēc man solīja tādu pasakainu cenu. To man deva tieši par šo aizjūgu. Brūnis bija labākais no visiem. Toziem man par viņu vien deva tūkstoti divus simtus. Es viņu nepārdevu toreiz un nepārdošu tagad. Man šitais suns ir traki dārgs. Trīs gadus dzenu viņam pēdas. Kļuvu vai slims, kad man viņu nozaga, — un ne jau lielās naudas dēļ, nē… esmu tam sunim pieķēries kā pēdīgais nejēga, piedošanu par izteicienu. Nespēju ticēt savām acīm, kad viņu te ieraudzīju. Man likās, ka sapņoju. Domāju, ka tādi brīnumi nevar notikt. Es taču viņu izauklēju. Katru vakaru apčubināju kā bērnu. Viņa māte nobeidzās, es viņu baroju ar kondensēto pienu, maksāju divus dolārus par bundžiņu, ne- atļaudamies pats to likt pie kafijas. Esmu bijis viņam mātes vietā. Viņš mēdza zīst manu pirkstu, mazais, plušķainais resgalis, šito pašu pirkstu!
Un Skifs Millers, kam aizrāvās balss, izslēja rādītājpirkstu.
— Šito pašu pirkstu, — viņš aizžņaugtā balsī atkārtoja, it kā ar to gribēdams pierādīt savas īpašnieka tiesības un lielo pieķeršanos.
Viņš vēl joprojām lūkojās uz savu pirkstu, kad Medža ierunājās.
— Bet suns, — viņa sacīja, — jūs nemaz neesat padomājis par suni.
Skifs Millers uzmeta viņai izbrīnījušos skatienu.
— Vai esat padomājis par viņu? — Medža jautāja.
— Nesaprotu, ko jūs gribat teikt, — viņš atbildēja.
— Varbūt arī sunim ir zināmas tiesības izšķirties, — Medža turpināja, — varbūt viņam pašam ir sava griba un savas vēlēšanās. To jūs neesat ņēmis vērā. Jūs nedodat viņam iespēju. Jums pat prātā nav ienācis, ka viņš varbūt izšķirtos par Kaliforniju. Jūs domājat tikai par sevi un izturaties tā, it kā runa būtu par kartupeļu mai- šeli vai siena ķīpu.
Tas bija jauns viedoklis, un Millers izskatījās gaužām apjucis, kamēr klusībā to apsvēra. Medža izmantoja viņa apjukumu.
— Ja jūs viņu patiesi mīlat, tad varētu justies laimīgs tikai tad, kad viņš būtu laimīgs, — viņa nelikās mierā.
Skifs Millers vēl joprojām savā prātā pārdomāja dzirdēto, un Medža uzmeta triumfējošu skatu vīram, kura acīs izlasīja sirsnīgu atzinību.
— Kas jums īsti ir prātā? — klondaikietis pēkšņi iejautājās.
— Ko jūs ar to gribat teikt? — Medža apmulsusi atjautāja.
— Vai jums liekas, ka viņš labprātāk paliktu Kalifor- nijā?
Viņa palocīja galvu.
— Esmu pārliecināta.
Skifs Millers atkal sāka prātot — šoreiz balsī, šad tad uzmezdams mirkli dzīvniekam, par kura likteni viņi lēma.
— Viņš bija labs strādnieks. Viņš manā labā ir strādājis ļoti daudz. Nekad nav mēģinājis izvairīties no darba un lieliski prata noturēt kopā nesaradušu aizjūgu. Viņam ir gudra galva. Tik vien trūkst kā valodas. Brūnis saprot visu, ko viņam saka. Paskatieties uz viņu! Arī tagad viņš zina, ka mēs runājam par viņu.
Suns, galvu uz ķepām nolicis, gulēja Skifam Milleram pie kājām un, ausis saslējis, modrām acīm sekoja katram vārdam, ko izteica kāds no runātājiem.
— Viņš vēl var krietni pastrādāt. Derēs darbam vēl dažu labu gadu. Un es viņu milu, trakoti mīlu, sasodits!
Vēl pāris reižu Skifs Millers gribēja kaut ko sacīt, jau pavēra muti, bet atkal apklusa. Beidzot tomēr ierunājās:
— Es jums teikšu, ko esmu nodomājis darīt. Jūsu vārdos, kundze, ir sava daļa taisnības. Suns ir smagi strādājis un varbūt pelnījis vieglāku, mierīgāku dzīvi, un viņam ir tiesības pašam izvēlēties. Lai notiktu kas nolikdams, es visu atstāšu viņa ziņā. Kā viņš teiks, tā būs. Jūs palieciet tepat un sēdiet, kā sēdējuši! Es atvadīšos un neuzkrītoši aiziešu. Ja viņš gribēs, lai paliek. Ja gribēs skriet man līdzi, lai skrien. Es nesaukšu viņu līdzi, jūs nesauciet viņu atpakaļ.
Tad viņš pēkšņi uzmeta aizdomīgu skatienu Mcdžai un piebilda:
_— Bet jāspēlē godīgi! Jūs nedrīkstat vilināt suni, tikko būšu pagriezis muguru!